Vecā režīma mantojums
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Nacionālā apvienība
Bez pusdienām
Pēdējos gados finanšu tirgi atklājuši labas peļņas iespējas lauksaimniecības produktos. Sekas ir skarbas: spekulanti dzen uz augšu pārtikas cenas – šogad jau divreiz sasniegti cenu rekordi, tikmēr miljoniem cilvēku visā pasaulē grimst arvien dziļāk nabadzībā
Telpa, kurā tiek pirkta un pārdota pasaules pārtika, neizskatās diez cik garšīga. Uz Čikāgas biržas CBOT grīdas mētājas papīri un tukšas papīra glāzes. Nepievēršot uzmanību, kas zem kājām, apkārt staigā iesvīduši vīri koši dzeltenās, zilās vai sarkanās žaketēs. Māj ar rokām, sasaucas un vienojas par sojas pupiņu, cūkgaļas, kviešu un citu pārtikas produktu cenām. Šī ir pasaulē lielākā nākotnes darījumu* birža, kurā tiek izlemts par pārtikas cenām un, gribot vai negribot, arī miljonu cilvēku likteņiem. Šie lēmumi ietekmē gan individuālu investoru peļņu, gan badu pasaulē.
Alans Nakmens CBOT tirdzniecības zālē jūtas kā mājās. «Šis ir kapitālisms tā tīrākajā formā,» jūsmo preču eksperts. «Šī ir vieta, kur tiek pelnīti miljoni.» 42 gadus vecā vīrieša seja staro kā mazam puikam. Iespējams, tāpēc ka viņš aizvien turpina spēlēties.
Nakmens te sāka strādāt pirms 27 gadiem, vispirms kā izsūtāmais, bet diezgan ātri pats kļuva par brokeru. Sākumā kalpoja citiem darba devējiem, tad nodibināja savu firmu, bet pašlaik strādā par analītiķi konsultāciju firmā Agora Financials, kas specializējas izejvielu investīcijās. «Es tirgoju jebko, kam var ātri tikt klāt un ātri pārdot tālāk. Es esmu šeit, lai taisītu naudu.»
«Es ticu tirgum»
Uz kā balstās naudas taisīšana, Nakmenam nav diez cik svarīgi. Viņš neredz atšķirību starp tādām precēm kā nafta, pārtika vai zelts. «Es neticu politikai,» viņš saka. «Es ticu tirgum, un tirgum vienmēr ir taisnība.»
Ko viņš domā par šogad piedzīvoto pārtikas cenu eksploziju? Tas ir normāls piedāvājuma un pieprasījuma atspoguļojums, atbild analītiķis. Bet spekulanti? Viņi ir noderīgi tirgum, jo pirmie paredz, kas notiks nākotnē. Vai pastāv pārmērīga spekulēšana? «Es to nejūtu.»
Šīs atbildes var pārsteigt. Jo vēl nekad agrāk nav bijusi situācija, kad ļoti daudz naudas ieplūst finanšu darījumos ar pārtikas izejvielām. Piemēram, 2010.gada pēdējā ceturksnī investētās naudas daudzums trīskāršojās, salīdzinot ar trešo ceturksni. Tas, ka investori vairāk iegulda lauksamniecības produktos, nebūt nenozīmē, ka pēkšņi viņus sākuši interesēt graudi. Nē, tas ir tāds pats ieguldījums ar cerību labi nopelnīt, kā 90.gadu beigās viņi steidzās investēt interneta firmās vai arī mājokļu kredītu tirgū 2000.gadu vidū (un tas izraisīja pēdējo finanšu krīzi). Starp investoriem ir gan lieli pensiju fondi, gan mazi privātie investori, kas meklē jaunus un drošākus ieguldījumu veidus.
Lai apmierinātu jauno pieprasījumu, bankas ķērās pie dažādu lauksaimniecības fondu un indeksu veidošanas: pēkšņi pārtika kļuva par tādu pašu tirgus preci, kuru var pirkt un pārdot, kā firmu akcijas.
Mīnuss ir tas, ka līdz ar lauksaimniecības vērstpapīru pieprasījuma palielināšanos sāka celties pārtikas cenas. Šāgada martā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ziņoja par jaunu cenu rekordu, kas pakāpās pat virs tām cenām, kuras tika piedzīvotas 2008.gada pārtikas krīzes laikā. Saskaņā ar FAO veidoto indeksu pārtikas pamatpreču vidējā cena gada laikā palielinājās par 39%. Tajā skaitā graudu cenas pieauga par 71%. Tad īpašais indekss nedaudz nokritās, bet drīz vien – jūlijā – sasniedza 234 punktus, tikai par četriem punktiem atpaliekot no visu laiku rekorda, kas tika piedzīvots gada sākumā. Tagad tas atkal mazliet noslīdējis.
«Lētas pārtikas laikmets ir beidzies,» prognozē Nakmens, piebilstot, ka vismaz amerikāņiem tā nav slikta ziņa. «Vairākums amerikāņu ēd par daudz.»
Viņa tautieši, kuri pārtikas iegādei vidēji tērē tikai 13%** no saviem ienākumiem, par cenu celšanos varbūt tikai papukstēs. Savukārt pasaules trūcīgākajiem iedzīvotājiem, kas no sava niecīgā budžeta ēdienam tērē pat 70%, sadārdzināšanās var kļūt par dzīvības un nāves jautājumu.
Tikai pēdējā gada laikā vien pārtikas cenu palielināšanās nospiedusi zem nabadzības sliekšņa vēl 44 miljonus cilvēku, lēš Pasaules Banka. Tie ir cilvēki, kuriem jāizdzīvo ar mazāk nekā 1,25 dolāriem (65 santīmiem) dienā. Visā pasaulē badu cieš vairāk nekā miljards cilvēku (pasaules iedzīvotāju skaits šāgada jūlijā bija 6,97 miljardi). Pašlaik Āfrikas ragā – Somālijā un daļā Etiopijas – iedzīvotāji cieš badu ne tikai sausuma, pilsoņu kara un korumpētu amatpersonu, bet arī pārāk augsto pārtikas cenu dēļ.
Blaknes
Faktu, ka nabadzīgākie no nabadzīgākajiem vairs nevar samaksāt par ēdienu, Nakmens skaidro kā «tirgus nevēlamo blakni».
25 gadus vecā Kenijas iedzīvotāja Halima Abubakara šo «blakni» sajūt katru dienu. Sēžot no aprūsējuša skārda celtā būdiņā galvaspilsētas Nairobi lielākajā graustu rajonā Kiberā, viņa katru dienu rēķina, ko varēs atļauties likt galdā. Agrāk Halima īpaši nesūdzējās, jo vīra aptuveni 105 latus lielā alga cietuma apsarga darbā ļāva savilkt galus. Bet tad kļuva arvien grūtāk. Kenijas vissvarīgākā pārtikas produkta – kukurūzas miltu – cena tagad ir sasniegusi rekordu, jo pēdējos piecos mēnešos divkāršojusies. Kartupeļi sadārdzinājušies par trešdaļu, dārgāks kļuvis piens un dārzeņi.
Halima nezina cēloņus. Viņa zina tikai to, ka tagad arvien rūpīgāk jārēķina, kam tērēt ģimenes ikdienas pārtikas budžetu, kas ir 300 šiliņu jeb Ls 1,60. Pirmais solis bija pirkt lētākus miltus. Garša nav tik laba, taču vēders ir pilns. Tagad viņa reizēm pati vairs neēd pusdienas, lai vismaz bērniem būtu ko likt galdā.
Iespējamo cēloņu saraksts
«Arvien vairāk trūcīgu cilvēku cieš no augstajām un svārstīgajām pārtikas cenām, un arvien vairāk cilvēku tā rezultātā kļūst trūcīgi,» aprīlī paziņoja Pasaules Bankas prezidents Roberts Zeliks. Tas nopietni satrauc daudzus ekspertus. Dažādās sanāksmēs un konferencēs atkal un atkal tiek atkārtoti cenu sprādziena iespējamie cēloņi: klimata izmaiņas, kas izraisa gan sausumu, gan plūdus, gan vētras, līdz ar to izpostot ražu; biodegvielas ražošana, tai atvēlot arvien vairāk vērtīgas lauksaimniecības zemes; pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums, kas palielinās ātrāk nekā lauksaimnieciskā ražošana; Ķīnas un Indijas straujā ekonomiskā attīstība, kas dod iespēju iedzīvotājiem patērēt arvien vairāk kvalitatīvas pārtikas; naftas cenas pieaugums, kas sadārdzina arī ražošanu un pārtikas piegādi; gaļas patēriņa pieaugums, kas nozīmē, ka arvien vairāk graudu tiek atvēlēti lopu barošanai; desmitgadēm ilga nevērīga izturēšanās pret lauksaimniecības nozari, it īpaši bada jutīgos reģionos.
Visi šie faktori izklausās loģiski un ticami, un daži no tiem nenoliedzami saasina pārtikas krīzi. Un tomēr neviens no tiem nav vainojams pārmērīgajā cenu lēcienā.
ANO īpašais ziņotājs par tiesībām uz pārtiku vācietis Olivers de Šuters ir viens no retajiem, kas gatavs saukt lietas īstajos vārdos. Viņš nesen izteicās, ka biodegvielas ražošana un citi «piegādes triecieni», piemēram, slikta raža vai eksporta aizliegumi, bijuši «relatīvi maznozīmīgi katalizatori, taču tie dod iemeslu milzīgam spekulāciju burbulim». Viņaprāt, patiesie vaininieki ir lielie investori, kas, sarūkot peļņai tipiskajā finanšu tirgū, sākuši ar vērienu investēt pārtikas izejvielu tirdzniecībā.
Katram burbulim vajag stāstu
Protams, degviela, kas tiek ražota no augiem, arvien vairāk konkurē ar pārtikas ražošanu, taču līdz šim tā patērējusi tikai 6% no globālās graudaugu ražas. Saskaņā ar Pasaules Bankas informāciju biodegviela ietekmē pārtikas cenu celšanos daudz mazāk, nekā tiek uzskatīts. Turklāt šāgada jūnijā, piemēram, ASV Kongress pieņēma lēmumu atcelt subsīdijas biodegvielas ražošanai, tāpēc paredzams, ka tās apjomi vismaz Amerikā saruks.
Līdzīgi argumenti ir par pieaugošo gaļas pieprasījumu jaunajās ekonomikās. Lai gan gaļas patēriņš un attiecīgi dzīvnieku barībai nepieciešamo graudu apjoms palielinās, Starptautiskais pārtikas politikas izpētes institūts Vašingtonā uzskata, ka tādas valstis kā Ķīna, Indija un Indonēzija pašas var apmierināt pieaugošo pieprasījumu bez importa būtiskas palielināšanas.
Bet klimata izmaiņas? Nenoliedzami, tās var samazināt ražu. Tomēr pasaulē aizvien saražo vairāk pārtikas, nekā tiek patērēts.
Drīzāk izskatās, ka histērija par iespējamo pārtikas ārkārtas situāciju ir daļa no gudras investīciju stratēģijas. Galu galā, katram finanšu burbulim ir nepieciešams kāds stāsts, uz ko balstīties. Atceramies interneta firmu burbuli – pamatojums bija «jaunās ekonomikas» atnākšana, kas par nesvarīgu padarīja tradicionālos ekonomikas likumus, nemaz nerunājot par veselo saprātu. ASV mājokļu kredītu burbulis balstījās uz mītu, ka nekustamais īpašums ir visstabilākā investīcija. Savukārt tagad pārtikas burbulis tiek balstīts uz bailēm, ka mums pietrūks tā, kas ikdienā nepieciešams katram, – pārtikas.
Pats fakts, ka maize un sviests pārvēršas par spekulāciju objektu Volstrītā, apliecina, ka notiek fundamentālas pārmaiņas pārtikas sistēmas pamatprincipos. ANO tirdzniecības un attīstības konference UNCTAD nesen publicētā pētījumā to raksturojusi kā pārtikas tirgus pārvēršanos par finanšu tirgu.
Izkropļotās cenas
Šī spekulēšana jau sen uztrauc UNCTAD galveno ekonomistu Haineru Flasbeku. Viņa birojā, no kura paveras skats uz Ženēvas ezeru, pie sienām ir dažādas diagrammas, bet uz galda stāv nesen sarakstītā grāmata par spekulantiem.
Pēc 2008.gada finanšu tirgus kraha Flasbeks sāka rūpīgi sekot valūtu, izejvielu, valdību parādzīmju un akciju cenu izmaiņām. Viņš pamanīja, ka grafiku līknes ir uzkrītoši līdzīgas, tāpēc izveidoja ekspertu komandu jaunā fenomena pētīšanai.
Komandas darba rezultāts ir grāmata ar diezgan nevainīgu nosaukumu Cenu veidošanās izejvielu tirgū: informācijas nozīme. Taču saturs ir eksplozīvs. UNCTAD eksperti secina, ka pārtikas izejvielu tirgus vairs nestrādā normāli jeb, precīzāk, tas vairs nebalstās uz ekonomikas modeli, kad cenu veido pieprasījums un piedāvājums.
Kas ir izraisījis situāciju, ka tagad hedžfondi (augsta riska ieguldījumu fondi) un investīciju bankas spēj ietekmēt, piemēram, maizes cenu Tunisijā vai kukurūzas miltu cenu Kenijā? Kā tas iespējams, ka tagad lielie pensiju fondi un mazie investori liek likmes uz pasaules pārtikas krājumiem? Un kā tas ir radījis situāciju, ka biržas Čikāgā, Ņujorkā un Londonā spēlē izšķirošu lomu, nosakot, cik cilvēku pasaulē paliks bez pusdienām un vakariņām?
Izrādās, pie tā vainīgas nozīmīgas izmaiņas tirgos, kam dīvainā kārtā vairākus gadus netika pievērsta pienācīga uzmanība. Pārtikas izejvielu tirdzniecību līdz šim kontrolējuši tradicionālie piedāvājuma un pieprasījuma spēki: fermeri audzēja pārtiku, bet izplatītāji un veikalnieki to pārdeva. Taču pamazām šajā ķēdē savu vietu ir atraduši nākotnes darījumu* starpnieki. Lai izvairītos no iespējamām cenu svārstībām, tagad ražotāji savu preci pārdod jau iepriekš par fiksētu cenu, kas parasti ir zemāka par pašreizējo jeb tūlītējas piegādes cenu. Kad raža ir novākta vai lopi izauguši, tos piegādā par tādu cenu, kas bija noteikta līgumā. Ja tobrīd reālā tirgus cena ir kritusies, ieguvēji ir lauksaimnieki, bet, ja cena ir cēlusies, starpību savāc nākotnes darījumu starpnieki.
Līdz šim šādu līgumu slēgšanā lielākoties drīkstēja piedalīties puses, kas ir tieši saistītas ar lauksaimniecības industriju: fermeri, graudu pārstrādātāji, noliktavu īpašnieki, globālās pārtikas kompānijas. Bankām tajā visā bija maza loma – tās vienkārši aizdeva naudu. Šādi tirgus principi stabili darbojās daudzas desmitgades līdz brīdim, kad jaunas peļņas iespējas pamanīja finanšu industrija.
Izmaiņas noteikumos
Lai tiktu pie savas pīrāga daļas, vispirms vajadzēja ielauzties jaunajā jomā. Labu nodomu vadīta, tā agrāk tika stingri regulēta. Tāpēc pie darba ķērās finanšu industrijas lobisti un 1999.gadā panāca savu – ASV varas iestādes pamazāk sāka atcelt agrākos nākotnes darījumu slēgšanas ierobežojumus. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem arī bankas varēja kļūt par ievērojamiem izejvielu vērtspapīru turētājiem.
2004.gadā ASV Vērtspapīru un biržas komisija banku darba lauku paplašināja vēl vairāk, jo pēc investīciju banku Lehman Brothers, Morgan Stanley, Bear Stearns un JP Morgan petīcijas tika liberalizēti pašu kapitāla noteikumi, un finanšu profesionāļi varēja tirgoties ar summām, kas pat 40 reižu pārsniedz pašu kapitālu, kas kalpoja kā ķīla. Tirgū ieplūda ārkārtīgi daudz naudas.
Tomēr likmju likšana uz atsevišķām izejvielām ir ļoti riskanta, tāpēc iesākumā daudzi investori neizrādīja interesi. Lai viņus pārliecinātu, bankas radīja jaunu mārketinga ideju – salikt vienā paketē dažādas preces. Tā radās indeksu fondi, kas apvienoja ļoti atšķirīgu produktu nākotnes darījumu līgumus, sākot ar naftu un beidzot ar kviešiem. Tas pārdalīja risku un palīdzēja fondiem izpelnīties uzticamu kredītreitingu. Tas savukārt beidzot iepatikās investoriem.
Taču šajā shēmā slēpjas kāds triks – spekulanti nekad nepārvērš nākotnes darījumu līgumus reālās precēs. Fondu kompānijas pasteidzas tālākpārdot šos līgumus (kuru termiņš parasti ir 70 dienas) īsi pirms preces ienākšanas un iekasēto naudu steidz ieguldīt jaunos nākotnes darījumu līgumos. Šī sistēma darbojas kā mūžīgais dzinējs, kurā investori nekad nenonāk saskarē ar patiesajām tirgus cenām.
Tie, kas aizstāv šādus darījumus, uzstāj, ka spekulanti nav atbildīgi par izejvielu cenu celšanos. Galu galā, prece tiek pārdota par pašreizējo cenu, un nav svarīgi, kādas summas figurēja nākotnes darījumu līgumos.
«Ļaunā spirāle»
Taču tā nav taisnība. Nākotnes darījumu cenām ir liela ietekme, izpētījis Starptautiskā pārtikas politikas izpētes institūta direktors Maksimo Torero. Analizējot kukurūzas, sojas un kviešu tirgus, viņš pamanīja, ka vairākumā gadījumu īstās cenas seko nākotnes darījumu cenām. Izrādās, ka iedomātā nākotne sāk ietekmēt tagadni.
Cits faktors: nākotnē gaidāmās augstākās cenas mudina tos, kuru rīcībā ir reālā prece, to pieturēt un pagaidām nelaist tirgū. Tas savukārt rada deficītu un tiešām paceļ cenas.
Ņemot to visu vērā, var secināt, ka finanšu industrijas iesaistīšanās ir pilnīgi sašķobījusi līdz tam daudzmaz paredzamo pārtikas tirgu. «Jaunu spekulatīvo darījumu bums globālajā graudaugu, pārtikas eļļu un lopu tirgū ir radījis nežēlīgu spirāli,» šāgada aprīlī žurnāla Foreign Policy rakstā ar virsrakstu Kā Goldman Sachs radīja pārtikas krīzi rakstīja žurnālists un grāmatu autors Frederiks Kaufmans. Viņa secinājumi ir tikpat skaidri: «Jo augstāk ceļas pārtikas cenas, jo vairāk naudas ieplūst šajā sektorā, un tas savukārt atkal paceļ pārtikas cenas.»
Statistika liecina, ka no 2003. līdz 2008.gadam izejvielu indeksu fondu spekulāciju apjoms palielinājās par galvu reibinošiem 2300%. Pēc FAO analīzes, pašlaik tikai 2% no visiem nākotnes darījumu līgumiem noslēdzas ar reālu preču piegādi, tas ir, līguma slēdzējs pats saņem preci. Savukārt pārējie 98% ir līgumi, kurus investori jau paspējuši pārdot tālāk, cerot uz ātru peļņu, un kuriem tik tiešām nerūp, piemēram, tūkstoš labi nobarotu bekonu iegāde.
Spekulāciju būs vēl vairāk
Starp lielajiem spēlētājiem ir jau minētā amerikāņu investīciju banka Goldman Sachs. Piemēram, 2009.gadā, spekulējot ar izejvielu cenām, tā nopelnīja piecus miljardus dolāru jeb trešdaļu no saviem ienākumiem.
«Pašlaik mēs piedzīvojam milzīgu pieprasījuma šoku, kas nāk no jauniem spēlētājiem izejvielu nākotnes darījumu tirgū,» sniedzot liecību par 2008.gada pārtikas cenu krīzi, ASV Senāta izmeklēšanas komisijai vaļsirdīgi atzinās hedžfonda Masters Capital vadītājs Maikls Māsters.
Kamēr tirgū netiks ieviesti jauni ierobežojumi, spekulantu skaits, kas pelna naudu uz izsalkušu cilvēku rēķina, tikai pieaugs, uztraucas UNCTAD ekonomists Flasbeks. Sekas var būt postošas. Pēc Pasaules Bankas aplēsēm, katrs nākamais globālo pārtikas cenu pieaugums par 10% zem nabadzības sliekšņa nospiež vēl 10 miljonus cilvēku. Lai gan reāli pasaulē nav pārtikas deficīta, daudzi mirst no bada tikai tāpēc, ka vairs nevar atļauties nopirkt ēdienu.
«Lai atjaunotu normālu izejvielu tirgus funkcionēšanu, ir nepieciešama enerģiska politiska iejaukšanās,» secināts UNCTAD pētījumā. Eksperti uzskata, ka valdībām būtu vērtīgi veidot savas izejvielu rezerves, kuras var laist apgrozībā negaidīta cenu lēciena gadījumā. Vēl tiek ieteikts ieviest finanšu darījumu nodokli, kas «kopumā piebremzētu finanšu tirgus aktivitātes un slāpētu spekulēšanu».
Tirgus savaldīšana
Francijas prezidents Nikolā Sarkozī šovasar izteicās, ka «tirgus pēc savas būtības ir jāregulē», citādi tas pārvēršas par «džungļiem». Sarkozī, kas šogad vada gan industriāli attīstītāko valstu grupu G8, gan 20 industriāli spēcīgāko un jauno ekonomiku apvienību G20, šo problēmu izvirzījis par vienu no savas prezidentūras galvenajiem fokusiem.
Pārtikas cenas bija galvenais jautājums G20 lauksamniecības ministru konferencē Parīzē 22.-23.jūnijā. Pats Francijas prezidents enerģiski aicināja ieviest stingrāku pārtikas tirgu kontroli: «Neregulēts tirgus nav tirgus, bet gan vienkārša loterija, kurā vairāk veicas lielākajiem ciniķiem.»
Tomēr līdz šim politiķi ir spējuši vienoties tikai par Lauksaimniecības tirgus informācijas sistēmas ieviešanu, kas ļauj valdībām apmainīties ar datiem par izejvielām. Mērķis ir dot iespēju ātrāk reaģēt uz kviešu, kukurūzas, rīsu vai sojas cenu celšanos nākotnē. Tajā pašā laikā aizvien nav vienošanās par jauniem noteikumiem finanšu darījumos ar lauksaimniecības produktiem. Šai idejai pretojas ASV un Lielbritānija, baidoties par tās ietekmi uz savu finanšu industriju.
Brisele vismaz pašlaik plāno pārskatīt noteikumus attiecībā uz izejvielu tirgu, nosakot, ka tam jākļūst caurskatāmākam, proti, visiem ir jāzina, kas ar ko nodarbojas. Vēl ir ideja noteikt spekulatīvo līgumu griestus, kas neļautu individuāliem tirgoņiem pārsniegt konkrētas izejvielas pirkšanas un pārdošanas apjomu.
Tomēr maz ticams, ka šāda iniciatīva saņems lielas uzslavas. Līdzīgi ierobežojumi jau sen ir standarts ASV. Un tas situāciju nav uzlabojis.
Vērojot šo šķietami nekontrolēto cenu celšanos, stigrāku noteikumu ieviešana varētu likties sapratīga. Izrādās, pie tā strādā arī amerikāņi, taču, par nelaimi, kamēr politiķi publiski runā par bada novēršanu pasaulē un palīdzību trūcīgajiem, finanšu industrijas lobisti jau vairākas reizes ir spējuši nobremzēt ierobežojošu likumu pieņemšanu.
* Future jeb nākotnes darījumi – līgumi, kurus noslēdzot, rodas saistības pirkt vai pārdot noteiktu preču daudzumu vai finanšu instrumentu noteiktā datumā par noteiktu cenu. Nopirktie future līgumi tiek dzēsti ar pretējiem darījumiem līdz izpildes datumam, un reāla aktīvu iegāde nenotiek (SEB skaidrojums).
** Pēc ASV Lauksaimniecības ministrijas datiem, maltītēm mājās amerikāņi tērē tikai nepilnus 7% ienākumu, tātad aptuveni 5% izdevumu ir restorānos.
Gandrīz…
Uzvara Rīgas domes vēlēšanās pirms diviem gadiem. Lielākā Saeimas frakcija – šoruden. Saskaņas centrs arī valdībā? Vara pēc ārkārtas vēlēšanām šķita tik tuvu kā nekad agrāk, un ceļā uz to apvienība bez minstināšanās kāpa pāri visām «sarkanajām līnijām». Pašlaik gan izskatās, ka atkal būs jāsēž opozīcijā. Tajā pašā laikā aizvien ir vairāki jautājumi – ko par okupāciju saka ierindas deputāti, vai tiešām Saskaņas balsotāju vidū trešdaļa ir latvieši, un kāds būs Saskaņas plāns «B»?
Naktī pēc Zatlera Reformu partijas lēmuma, ka valdības koalīcija jāveido ar Saskaņas centru, tā līderis Nils Ušakovs steidzās nosūtīt apsveikuma īsziņu Vienotības vadītājai Solvitai Āboltiņai, bet ZRP motors Valdis Zatlers drīz paziņoja, ka šo partijas nostāju mainīt varēs tikai tanki. Desmit dienas vēlāk, kad ZRP tomēr atsaucās uz Vienotības aicinājumu veidot valdību kopā ar Nacionālo apvienību un izlēma atstāt SC opozīcijā, Nilam Ušakovam vairs nebija, ko apsveikt. Sociālajā tīklā Twitter viņš ierakstīja: «Izrādās, ka nevajag nekādus tankus, ZRP var notriekt ar viena ministra amata piedāvājumu.» Kura ministra, Ušakovs nepaskaidroja. Tāpat neatbildēja uz jautājumu, kas tālāk gaidāms ar Saeimas frakcijas vadītāja Jāņa Urbanoviča piesaukto neparlamentāro rīcības plānu «B». Tā vietā Ušakovs aicināja savus atbalstītājus sūtīt Valsts prezidentam Andrim Bērziņam vēstules ar lūgumu nepieļaut, ka «etniskas diskriminācijas dēļ» SC vēlētāji tiek atstāti ārpus valdības.
Kareivīgi noskaņots ir arī Urbanovičs: «Uzskatām, ka tikai koalīcija ar SC spēs saņemt atbalstu jaunajā parlamentā. Mēs nepadodamies un vēl pacīnīsimies. Latvijas politikā viss kas var notikt.» Pretēji iepriekš teiktajam arī viņš pats no politikas prom netaisās: «Man nav tiesību aiziet. Mēs nekļūdāmies. Kļūdās tie, kas atraida mūsu gatavību kompromisiem.»
Latviešu balsu mīkla
31 mandāts un lielākā frakcija jaunajā Saeimā – tas ir vēsturiski labākais rezultāts, ko vēlēšanās jebkad ieguvis uz krievu vēlētājiem orientētais Saskaņas centrs. Taču uzreiz pēc šā rekorda fiksēšanas sākās spekulācijas par to, ka tas nebūt nav krievu vēlētāju uzvaras gājiens, jo SC balsotāju vidū ir daudz latviešu. Tūlīt pēc vēlēšanām Ušakovs medijos izteicās, ka 15% vai pat trešā daļa no visiem SC vēlētājiem bijuši latvieši. Tas nozīmētu, ka SC izdevies izkļūt no etniskā balsojuma risām un uzaudzēt jaudīgu «latviešu spārnu». Tomēr ne vēlēšanu rezultātu analīze, ne eksperti šo partijas versiju gan neapstiprina.
«Tā ir hipotēze, ko pieņēmis Ušakova kungs, jo tā ir izdevīga SC vadībai. Es tam nepiekrītu,» saka sabiedriskās domas pētnieks, Latvijas faktu vadītājs Aigars Freimanis. Visās aptaujās pirms vēlēšanām SC atbalstītāju vidū sevi kā latviešus identificējuši aptuveni 10%, turklāt puse no viņiem atbildes izvēlējušies sniegt krievu valodā. Lielākoties tie bijuši Rīgas un Daugavpils iedzīvotāji. Konkurējošās socioloģisko aptauju kompānijas SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš piekrīt, ka nav pamata runāt par latviešu vēlētāju masveida pievēršanos Saskaņai – lai gan latviešu vidū atbalsts šai partijai ir pakāpeniski audzis, tomēr tas kopumā nav būtisks. Konkrētākus komentārus Kaktiņš sola novembrī, kad par šo tēmu būs veikta vēlētāju aptauja.
Tikmēr drošākais veids, kā ar skaitļiem pārbaudīt etniskā balsojuma hipotēzi, ir salīdzināt vēlēšanu rezultātus konkrētos iecirkņos ar Iedzīvotāju reģistra datiem, kuri parāda tautību īpatsvaru attiecīgajās teritorijās. Šādu analīzi ir veicis Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis Ritvars Eglājs (Visu Latvijai-TB/LNNK). Viņš gan brīdina, ka aprēķini nav precīzi līdz pēdējai decimāldaļai, jo nav pieejami pēdējie tautas skaitīšanas dati un arī informācija par tautību īpatsvaru pilsoņu kopumā. Tomēr tendence ir skaidra – pilsētās, kurās latviešu īpatsvars sasniedz 95%, SC ir jācīnās par 5% barjeras pārvarēšanu.
«Salīdzinot SC gūto balsu īpatsvaru Latvijas pašvaldībās ar etnisko sastāvu pašvaldībās, iezīmējas izteikti lineāra sakarība: no latviešiem kopumā par SC ir balsojuši 5%, un no nelatviešiem – 90%. Šie skaitļi ir ar augstu ticamības pakāpi,» saka Eglājs. Pieņemot, ka trešdaļa SC vēlētāju ir bijuši latvieši, būtu jāsecina, ka aptuveni 13% no visiem latviešu vēlētājiem ir nobalsojuši par Saskaņu. «Tas galīgi nav reāli, pietiek apskatīt vēlēšanu rezultātus pa novadiem. Latviešiem ir divi grupējumi – pilsētas un lauku latvieši. Lauku puse šogad visvairāk balsoja par Zatleru un ZZS, bet pilsētas puse – par Vienotību un Nacionālo apvienību.»
SC panākumiem latviešu vidū netic arī bijušais PCTVL deputāts un tagad politiskais komentētājs Juris Sokolovskis: «Nu, nav tur trešdaļa latviešu balsu, protams. Arī būtiska pieauguma latviešu vidū kopš iepriekšējām vēlēšanām nav. Krievu vēlētāji nodrošina aptuveni 27-28 vietas Saeimā. Un kaut arī visi krievi nebalsoja par SC, tomēr 11 mandāti no latviešu vēlētājiem SC neskan ticami.»
Uzvarētājs Nils
Ja SC vēlētāji tomēr lielākoties izrādās krievi, par ko tad viņi šajās vēlēšanās ir balsojuši? Vai par «slaukšanas» izbeigšanu un pensiju indeksācijas solījumiem, no kā SC līderi bija gatavi atteikties jau drīz pēc iecirkņu slēgšanas? Nē, kad diktofons izslēgts, SC politiķi atzīst, ka pārsvarā viņu vēlētāji balso ne jau par partijas programmu. Pretējā gadījumā būtu jāpieņem, ka vairākums Latvijā dzīvojošo krievu pilsoņu ir sociāldemokrāti pēc savas pārliecības, taču tā nu gan nav tiesa. Izvēles kritēriji ir citi.
«Pirms kāda laika Sanita Jemberga žurnālā Ir rakstīja par Nilu Ušakovu. Kopumā diezgan korekti, tomēr latviešu žurnālisti nespēj līdz galam izprast izslavēto krievu dvēseli un līdz ar to atrast atbildi uz jautājumu – kāpēc Nils ir tik populārs? Bet iemesls ir gana vienkāršs,» stāsta SC frakcijas darbinieks, kas lūdz viņa vārdu neminēt. «Kļūstot par Rīgas mēru, Ušakovs pierādīja, ka krievs var veiksmīgi vadīt lielu pilsētu. Pirms tam taču bija iesakņojies stereotips, ka politikā ir latvieši, bet krievi – biznesā. Ušakovs šo dalījumu salauza. Vēstījums – paskatieties, es stūrēju Rīgu! – ir smieklīgs, taču tas darbojas. Tauta balso par uzvarētājiem. Cilvēki balso par to, kurš atbrīvo no šā kompleksa.»
Vienlaikus SC atzīst, ka «politikā veiksmīga krieva» alternatīvu ceļu pašlaik demonstrē Nila Ušakova draugs un kādreiz SC pietuvinātais ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, viens no ZRP vadošajiem ideologiem. Ja Dombrovskis kļūs par ministru jaunajā valdībā, tas kalpos kā interesants un pārliecinošs piemērs, ka labam profesionālim krievu partija un krievu balsis ne tuvu nav vienīgais ceļš uz valdību un pašrealizāciju. Turklāt Dombrovskis nav vienīgais krievu tautības deputāts un potenciālais ministrs, kas politikā ienācis ne caur SC. Tāds ir, piemēram, Andrejs Judins no Vienotības – krimināltiesību eksperts un Saeimas neapstiprinātais tiesneša kandidāts, kuru Valdis Zatlers nosauca vārdā savā Saeimas atlaišanas runā.
Līdz ar to partijai arvien skarbāk var nākties izjust, ka monopols uz krievu balsīm nav mūžīgs. Papildus tam, ka krievu vidū tradicionāli populārs ir Aivars Lembergs, nākotnē ir iespējama spēcīga «krievu spārna» attīstība Zatlera Reformu partijā. «Tiek uzskatīts, ka krieviem nav izvēles. Taču ZRP var pārstāvēt daļu krievvalodīgo, kuriem ar SC lozungiem vien nepietiek, kuri meklē arī programmu un kaut cik liberālas vērtības,» skaidro Sokolovskis.
Kādā virzienā pavērsīsies SC attīstība šajā Saeimā, skaidrības pašlaik nav. Iespējams, partija var kļūt par platformu ambicioziem profesionāļiem, kas pirms vēlēšanām meklēs jaunu politisko tramplīnu, īpaši nešķirojot ideoloģiskos un vērtību kritērijus. Agrāk šāda platforma bija Zaļo un Zemnieku savienība, kas piesaistīja uz varu orientētus cilvēkus no malas, tagad šo nišu var ieņemt SC. Tas darītu arī ticamāku iespēju pretendēt uz latviešu vēlētāju balsīm. Kādreizējā Tautas partijas biedre un veselības ministre, Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle, kas neilgi pirms vēlēšanām iestājās Saskaņā, var izrādīties viena no pirmajām šīs tendences bezdelīgām. Vēl pirms viņas SC iesaistījies un ārkārtas vēlēšanās sekmīgi startējis bijušais sabiedrisko pakalpojumu regulatora vadītājs Ivars Zariņš.
Tomēr, lai šo profesionāļu piesaisti turpinātu un uzrunātu latviešus, SC var nākties mainīt zīmolu. Piemēram, Sokolovskis uzskata, ka pašlaik apvienība darbojas ar diviem zīmoliem – Saskaņas centra un Nila Ušakova – un latviešu vēlētājiem tīkamāks noteikti būtu otrais. «Domāju, ka SC zīmola maiņa gaidāma jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās, jo visi saprot, ka Ušakova pārvēlēšanai būs vajadzīgas latviešu balsis. Un daudzi latvieši nav gatavi atbalstīt Jāņa Urbanoviča zīmolu,» rezumē politikas vērotājs.
Viņam piebalso arī Aigars Freimanis, norādot, ka Ušakova valdīšana Rīgas domē nav nesusi kādas būtiskas pārmaiņas, kas varētu biedēt latviešu vēlētājus. «Rīgas dome ir kā melnā kaste, caur kuru izplūst naudas straumes, neticami lielas summas. Caurskatāmības nav nekādas. Korupcijas skandāli uzvirmo un norimst. Tā ir bijis vienmēr. Tagad varbūt vienīgi ir viegla postsovjetiskuma sajūta, bet ne kritiskā līmenī,» saka sociologs. (Kā spilgta šīs tēzes ilustrācija kalpo arī SC kandidātu izvēle Saeimai – līdzās Ušakovam reklāmās gozējās jaunais, nepazīstamais deputāts Sergejs Potapkins, kura straujo politisko uznācienu nevar izprast, ja nezina, ka viņš kā sagādes daļas vadītājs pašvaldības kontrolētajā Rīgas centrāltirgū tieši vēlēšanu karstumā pārraudzīja dīvainu reklāmas konkursu 40 tūkstošu latu vērtībā.)
Ja tieši latviešu balsis ir tās, ko papildus medīs Ušakovs, tad arī atbilde uz jautājumu, vai SC tagad ir sasniedzis sava politiskā atbalsta «griestus», vai arī iespējams vēl augt, drīzāk atkarīga no latviešu, nevis krievu vēlētājiem.
Kapitālisms un Lembergs
Pēc Saeimas vēlēšanām SC demonstrēja milzīgu elastību, gatavību sarunām, atvērtību pārmaiņām. Varas tuvumā izskatījās, ka SC vilktās sarkanās līnijas vairs nav nemaz tik sarkanas un vairs jau arī ne līnijas, jokoja politikas vērotāji. Jautājums, kas palika neatbildēts, – ko no SC varētu sagaidīt, ja viņus tiešām iesaistītu valdības koalīcijā? Visticamāk, sākotnēji SC pierādītu sevi kā ērtu un pieglaudīgu partneri labējām partijām. Tam varētu būt divi galvenie iemesli – ne vien taktisks solis, lai neraustītu partnerus un sabiedrību aiz ūsām, bet arī grūti noslēpjamais fakts, ka partijā trūkst spēcīgu politiķu, kam uzticēt ministru amatus.
«Tā ir nopietna problēma, kaut arī partijas vadība to nekad neatzīs. Visas tās runas par bezgalīgajām profesionāļu rezervēm kaut kur SC dzīlēs… Jo vairāk par to runā, jo mazāk tam var ticēt. Tas man atgādina, kā Tautas partija reiz izvēlējās izglītības ministru – Šķēle runāja par 127 kandidātiem, un beigās bija jauneklis, kas skraidīja apkārt ar koka plinti,» uzskata sociologs Freimanis.
Lai gan partijas līderi ļoti rūpīgi slēpj izdaudzinātos profesionāļus un sola tos rādīt sabiedrībai tikai tad, ja būs reāli jāpiedāvā ministru kandidāti valdībai, žurnālam Ir tomēr izdevās dažus no viņiem noskaidrot. Divi reālākie posteņi, uz kuriem SC nopietni pretendēja aizvadītajās koalīcijas sarunās, bija satiksmes un ekonomikas ministra amati. Ekonomikas grožus SC dzīrās nodot zvērināta advokāta un nodokļu speciālista Jāņa Zelmeņa rokās. Advokāts žurnālam Ir tālredzīgi atzina, ka nav gatavs priekšlaikus dalīt nenomedīta lāča ādu, taču nenoliedza, ka viņam «kā pilsonim un Latvijas patriotam» ir idejas darbam valdībā un «kontakti par šo tematu ar SC bijuši». Konkretizējot savus uzskatus, Zelmenis pastāstīja: «Mana ekonomiskā platforma ietver ne tikai mazā biznesa atbalstu. Es vispār esmu valsts kapitālisma atbalstītājs, esmu par lielu valsts ietekmi uz ekonomikas procesiem, to es censtos darīt un uz to visus aicinātu.» Toties Zelmenis, kura klientu vidū bijis Aivars Lembergs, noliedz savu saistību ar oligarhiem: «Man ir daudz klientu, un tās ir pilnīgas blēņas asociēt mani ar kādu no viņiem.»
Savukārt iespējamais kandidāts uz Satiksmes ministrijas vadīšanu bijis Rīgas domes deputāts un finanšu kompānijas Laika stars vadītājs Vadims Jerošenko. Interesants šķiet fakts, ka Jerošenko firma pārstāv nīderlandiešu investīciju fondu BGF.BV, kas izrādījis interesi par uzņēmuma Latvijas finieris iegādi. Nojaušams, ka aiz šā fonda varētu stāvēt tā pati Krievijas kompānija Sveza, kas pērn agresīvā veidā nesekmīgi centās pārņemt Latvijas uzņēmumu, un tā aizstāvībā stingri iesaistījās arī Dombrovska valdība, lemjot par uzņēmuma daļu iegādi. Taču Jerošenko pretrunas neredz un uzskata, ka «nav valdībai tādas vēlmes [aizstāvēt Latvijas finieri], tāda vēlme ir grupai akcionāru, bet attiecībā uz valsts vēlmi tas ir vienkārši mīts».
Par to, kādi varētu būt SC politiskie mērķi, nonākot varā, patlaban neviens neņemas konkrēti spriest. Nacionālajos jautājumos apvienība pati tika pasludinājusi trīs gadus ilgu moratoriju, savukārt ekonomikā demonstrēja lokanību, piekāpjoties labējām partijām gan budžeta disciplīnas, gan pensiju indeksācijas atlikšanas, gan eiro ieviešanas jautājumos. Pieņēmumu, ka SC kalpos kā Maskavas roka Latvijā, eksperti noraida. «Runāt, ka šo partiju kontrolē Kremlis, ir naivi. To pašu var teikt par saitēm ar oligarhiem – sadarbības pieredze ar viņiem ir visām partijām 20 gadu garumā,» komentē sociologs Aigars Freimanis. Viņš pieļauj – nonākot varā, SC ar ideoloģisko pretrunu, ka kreisa partija pakļaujas labēju partiju vairākumam, varētu tikt galā līdzīgi, kā savulaik ZZS spējusi integrēties visdažādākajās partiju koalīcijās, vienlaikus paliekot partneru ēnā (līdz pat pēdējai Valda Dombrovska valdībai). Savukārt Sokolovskis brīdina: «No ES vai NATO ārā viņi nestātos, bet jāskatās, kas notiek SC aiz muguras. Ja krievu elektorāta laukumā parādīsies kāds cits aktīvs spēlētājs, viņi būs spiesti daudz skaļāk pacelt tradicionālos krievu jautājumus. Citādi ne.»
Runājot par daudz piesaukto SC vienošanos ar Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija, eksperti to drīzāk vertē kā sliktas gaumes paraugu, nevis reālu problēmu. Jautājām Jānim Urbanovičam, kā ir izpaudusies līgumā minētā informācijas apmaiņa un konsultācijas par aktualitātēm Latvijā. «Diemžēl nekādas tikšanās nav bijušas. Tikai telefona zvani un e-pasti Zatlera [Maskavas] vizītes sagatavošanas laikā. Prezidenta administrācija lūdza mūs palīdzēt, un mēs palīdzējām. Vēl šis līgums palīdzēja dažiem mēriem, it īpaši Nilam, horizontālajās saitēs ar gubernatoriem, lai virzītu Rīgas un ne tikai Rīgas biznesmeņu intereses,» stāstīja Urbanovičs. Vispār tas esot tipveida līgums, kādi Vienotajai Krievijai ir ar aptuveni 50 partijām visā pasaulē. «Mums to piedāvāja, mēs neatteicāmies. Nevis otrādi,» precizē Urbanovičs.
Rubiks dārgs Rīgā
Vēl 2009.gadā Saskaņas centrs bija piecu partiju apvienība, kuru saliedēja tikai «nacionālais jautājums». Apvienībā bija gan ekonomikas programmā salīdzinoši liberālais Sergeja Dolgopolova Jaunais centrs, gan Alfrēda Rubika vadītā Latvijas Sociālistiskā partija (LSP), par kuru kreisāku un sarkanāku Latvijā grūti iedomāties. Taču 2010.gadā apvienība konsolidējās – visas partijas, izņemot rubikiešus, apvienojās sociāldemokrātiskajā partijā Saskaņa. Tagad šie divi politiskie spēki – sociāldemokrāti un sociālisti – veido SC partnerību, kaut arī programmatiskās atšķirības starp abiem ir acīmredzamas, jo LSP programmā atrodami gan mērķi izstāties no ES un NATO, gan dažādi marksistiskā mērcē pasniegti prātojumi par buržuāziskās Latvijas pārejošo raksturu.
Kad ZRP savā paziņojumā par vēlamo koalīciju ar SC bilda, ka vispirms apvienībai jāatbrīvojas no kompartijas un Interfrontes «rēgiem», visi bez vārdiem saprata, ka runa ir tieši par LSP. Saskaņas līderis Urbanovičs paziņoja, ka gatavs viens pats parakstīt vienošanos par koalīcijas izveidi. Rubiks, kaut arī tūlīt pēc vēlēšanām kritizēja Ušakovu, ka okupācijas atzīšana ir nepieņemami apkaunojoša cena par dalību valdībā, tomēr vēlāk padevīgi atzina, ka nekādus šķēršļus šim procesam neliks. Tomēr reāli nekas nav noticis. Dīvainais pāris joprojām ir kopā. Iespējams, iemesls tam nav jāmeklē Saeimā, bet gan Rīgas domē. No 31 jauniegūtā Saeimas mandāta tikai trīs sociālistu balsis nebūtu izšķirošs zaudējums plašā koalīcijā, toties Rīgas domē rubikiešu izslēgšana var nozīmēt prāvu ietekmes zudumu. Galvaspilsētas mērijā SC un LPP/LC koalīcijai ir 36 balsis no 60, un rubikiešiem ir svarīgie seši mandāti, kas nodrošina koalīcijai vairākumu domē. Sašūpot šo Rīgas domes vairākumu Ušakovs nekādi nedrīkst. Pašvaldību vēlēšanas nav vairs tālu, un vēlētājiem taču patīk uzvarētāji.
2 jautājumi Saskaņas deputātiem:
1. Vai piekrītat Ušakovam, kurš ir publiski atzinis padomju okupāciju Latvijā?
2. Vai SC jāatsakās no Interfrontes un kompartijas «rēgiem», lai iekļūtu valdībā?
Valērijs Agešins
1. Ušakovs to teica ar atrunu, ka bija okupācija, bet okupantu nav.
2. Mums nav Interfrontes un kompartijas rēgu – par tiem arī izteicās atsevišķas personas, nevis ZRP sarunu vedēji.
Jānis Ādamsons
Neatbild
Boriss Cilevičs
1. Mums nav alerģijas pret kādiem terminiem, bet svarīgi panākt, lai cilvēki atzītu, ka Latvijā pašlaik nekādu okupantu nav.
2. Neesmu dzirdējis oficiālu ultimātu par atbrīvošanos no Rubika.
Irina Cvetkova
1. Juridiski jāsaprot, vai tā bija okupācija, inkorporācija vai aneksija, jo, izvēloties kādu jēdzienu, ir tiesiskas sekas, un būtu jāspriež, piemēram, par katra komunistiskās partijas biedra un varbūt pat Krievijas atbildību.
2. SC nav jātaisnojas citu vietā.
Sergejs Dolgopolovs
Neatbild
Andrejs Elksniņš
1. Latvijā ir bijušas vairākas okupācijas, bet okupantu Latvijā nav.
2. SC ir vairāku partiju apvienība, un tās pārstāv dažādas vērtības. Ja kādam nebūs pieņemamas valdības deklarācijas vērtības, tie valdības darbā piedalīties nevar.
Marjana Ivanova-Jevsejeva
Neatbild
Aleksandrs Jakimovs
Man ir viedoklis, bet negribu to paust, lai neietekmētu sarunas par koalīciju. SC jābūt valdībā, un cerams, ka prezidents to sapratīs.
Viktors Jakovļevs
1. Man nepatīk šie provokatīvie jautājumi, mans viedoklis saskan ar frakcijas viedokli. Ir aizvainojoši, ka mani kāds sauc par okupantu. Latvijā okupantu nav.
2. Par Interfronti man ir grūti komentēt, jo pats tajā nekad neesmu bijis.
Nikolajs Kabanovs
Neatbild
Andrejs Klementjevs
1. Latvijā okupantu nav. Šādi jautājumi ir ļoti sāpīgi, jo nemitīgi tiek prasīti lojalitātes pierādījumi. Jābeidz vienreiz nošķirt, kur sākas krievs un latvietis, ja runa ir par politiku.
2. Šis uzstādījums šķiet absurds: ja kāds no biedriem nerespektēs valdības vērtības, viņš strādāt nevarēs.
Ivans Klementjevs
Neatbild
Jeļena Lazareva
1. Neviens no šodien Latvijā dzīvojošajiem nav atbildīgs par 1940.gada notikumiem.
2. Visus komentārus šajā jautājumā sniedz oficiālie sarunu vedēji.
Igors Meļņikovs
Neatbild
Sergejs Mirskis
Uz šiem jautājumiem jāatbild tiem, kas ved sarunas par valdības izveidi.
Vladimirs Nikonovs
Negribu sniegt atbildi.
Ņikita Ņikiforovs
1. Jautājums jāprasa Ušakova kungam, negribu ar savu viedokli ietekmēt koalīcijas sarunas.
2. ZRP lai lemj par saviem jautājumiem, nevis citām partijām.
Vitālijs Orlovs
1. Atsevišķos medijos ir tāda histērija, ka es negribu tam vēl palīdzēt.
2. No mūsu sarunu vedējiem es šādas prasības neesmu dzirdējis.
Igors Pimenovs
1. Labprāt atbildētu uz šo jautājumu pēc 17.oktobra.
2. Negribētu būt tik kategorisks. Ultimātu valoda nav tā labākā. Koalīcijas partneriem jāpieņem tādas partijas, kādas tās pašlaik ir.
Sergejs Potapkins
1. Tikai tajā formulā, ka okupācija bija, bet okupantu nav.
2. Kā nolems partijas valde, tā būs.
Vladimirs Reskājs
1. Piekrītu, ka okupācija bija, bet okupantu nav.
2. Nevaru komentēt, ar to nodarbojas mūsu valde.
Ivans Ribakovs
1. Protams, bet ar piebildi, ka okupantu nav.
2. Tādas prasības mums nav, tas ir dažu ZRP cilvēku privāts viedoklis. Oficiāli mums tāda piedāvājuma nav, ja būtu, tad domātu.
Dmitrijs Rodionovs
1. Varu pateikt, ka nav okupantu, bet, vai bija okupācija, – nevaru un negribu.
2. Sāpīgs jautājums, labāk jautājiet Urbanoviča kungam.
Artūrs Rubiks
1. Ušakovam ir savs viedoklis, bet man ir savs – ja vērtē juridiskos nosacījumus, normatīvos aktus, ko var arī apskatīt internetā, tad tā nebija okupācija.
2. Negribu komentēt. Uz vēlēšanām mēs gājām kopā, nav godīgi, ka Zatlera partija uzstāda šādus nosacījumus.
Raimonds Rubiks
1. Mūsu partija tam nepiekrīt.
2. Mēs atbalstām jebkuru koalīciju ar SC, bet jautājums par nosacījumiem jāuzdod apvienības vadībai.
Aleksandrs Sakovskis
1. Piekrītu Ušakova teiktajam.
2. Tagad nemāku pateikt.
Jānis Tutins
1. Piekrītu, ja liekam klāt piebildi, ka nav okupantu.
2. Ja Rubiks piekrīt visam un nerada šķēršļus SC darbībai, tad viss taču ir kārtībā. Ja ir problēmas, tad apvienībai jālemj.
Jānis Urbanovičs
1. Okupācija bija, okupantu nav.
2.Kas tie par jautājumiem – kas būtu, ja būtu?
Ivars Zariņš
1. Piekrītu formulējumam – okupācija bija, okupantu nav. Ja beidzot gribam konsolidēt ne tikai budžetu, bet arī sabiedrību, ir jāiet uz priekšu.
2. Grūti pateikt, bet rēgi nekad nevienam nenāk par labu.
Mihails Zemļinskis
(Atbild krieviski.)
1. Es sevi par okupantu neuzskatu, tas vispār ir jautājums vēsturniekiem.
2. Lai mūsu vadītāji tiek paši galā, tad skatīsimies.
Igors Zujevs
1. Neesmu dzirdējis, ka Ušakovs būtu atzinis okupāciju. Mums neko tādu viņš nav teicis.
2. Pagaidām nevaru neko pateikt, nezinu.
KOPSAVILKUMS
1. Vai piekrītat Ušakovam, kurš ir publiski atzinis padomju okupāciju Latvijā?
Jā – 11
Nē – 2
Neatbild vai neskaidra atbilde – 18
2. Vai SC jāatsakās no Interfrontes un kompartijas «rēgiem», lai iekļūtu valdībā?
Jā – 2
Nē – 4
Neatbild vai neskaidra atbilde – 25
Kas bija tanks?
Valdis Zatlers pamato koalīcijas partneru izvēli, prognozē Saskaņas sadalīšanos un atbild uz provokatīvu jautājumu par prezidenta vēlēšanām
Kas jums sagādājis gandarījumu koalīcijas sarunās?
Pirmais, mēs kā jauna partija spējām salauzt praksi, kā tika veidotas koalīcijas – vienmēr vispirms tika sadalītas ietekmes sfēras, amati un tad tikai ķērās pie valdības deklarācijas. Šoreiz notika tieši otrādi. Rezultāts būs daudz profesionālāka valdība. Trīs nedēļu laikā parādījās arī dažādas pieejas no partiju puses. Ar Vienotību vispirms bija deklaratīvā daļa, kas mums uzreiz sakrita, bet detaļās izrādījās, ka izpratne dažreiz ir pat diametrāli pretēja. Saskaņas centrs visam piekrita – mūsu programmatiskajiem uzstādījumiem. Nacionālā apvienība sākumā neuzskatīja ekspertu konsultācijas par nepieciešamām. Pēdējās divas dienās šīs sarunas notika un parādīja – NA ir daudz negatavāka, atšķirību spektrs ir daudz dažādāks.
Man ir gandarījums, ka Latvijas politiskā sistēma ir spērusi soli uz priekšu – šī ir pirmā reize, kad SC pilnībā iesaistījās dialogā. Tas ievērojami palielina politiskā manevra iespējas. Trešais gandarījums ir, ka partija spēja uzdot toni un mainīt šo politisko kultūru.
Ko jūs saprotat ar deklaratīvo daļu, vai tās ir partiju programmas? Kā zinām, partijas programma un priekšvēlēšanu piedāvājums Saskaņas centram bija pilnīgi pretējs.
Nejauksim divas lietas – pirmsvēlēšanu programma un pēc tam programma, par kuru notiek sarunas. SC piekrišana bija pretrunā ar to, ko viņi bija solījuši pirms vēlēšanām, it sevišķi ekonomiskā daļa. Tā tas ir. Savukārt sarunās ar Vienotību – lozungs nepalielināt nodokļu slogu abām partijām ir līdzīgs, bet parādās ļoti dažādi mehānismi, kā to izdarīt. Svarīgi izdiskutēt, kurš plāns ir efektīvāks.
Ja SC visam piekrita, varbūt vajadzēja divatā veidot koalīciju?
Katrai koalīcijai ir nepieciešams pietiekami solīds vairākums Saeimā. SC jau pats paziņoja, ka trīspusējo koalīcijas līgumu varētu parakstīt [sociāldemokrātiskā partija] Saskaņa, bet nevis apvienība SC. Ja ne sociālisti, tad, piedodiet, paliek tikai nosacīti 50 balsis, tas nav nopietni.
Runājot par principiem, viņi nebija ar mieru atteikties no sadarbības ar Rubiku.
Tuvākā nākotne parādīs, kas notiks ar SC un sociālistisko partiju. Manuprāt, viņi ies atsevišķus ceļus.
Dokumentā, ko pirmdien parakstīja trīs partijas, ir apņemšanās dot amatus svarīgās Saeimas komisijās arī opozīcijai. Dosit tikai SC vai arī ZZS?
Jaunais laiks, kad Repšes vadība nāca pie varas, opozīciju vispār izslēdza no jebkuriem amatiem Saeimā, tā bija kļūda. Valdībā mēs nesadarbosimies, bet parlamentā viņi pārstāv savus vēlētājus.
Vēl nesen sacījāt, ka jūsu lēmumu par koalīciju ar SC var mainīt tikai ar tankiem. Kā jūs sapratāt, ka koalīcija tomēr jāveido ar NA? Kas bija tanks?
Neesam mainījuši viedokli. Lai realizētu reformas, veiksmīgi pabeigtu starptautiskā aizdevuma programmu un ekonomikas atveseļošanas plānu, ieviestu eiro 2014.gadā, vislabākā būtu plaša koalīcija ar lielu atbalstu Saeimā. Bijām gatavi atbalstīt gan trīs lielāko partiju koalīciju, gan četru partiju koalīciju. Tas diemžēl nav izdevies. Mums bija iespēja palikt opozīcijā, kas nozīmētu mazākumvaldību vai arī vairākumvaldību ar SC, Vienotību un ZZS. Šādā situācijā oligarhu vara nevis samazinātos, bet palielinātos. Reformas, pie kuru plāniem ļoti rūpīgi strādājām visu vasaru, netiktu realizētas. Mēs arī redzējām, ka sabiedrībā ir diezgan dzīva reakcija uz SC iesaistīšanu valdībā, ka tas ir nacionāls apdraudējums. Esam uzņēmušies centra partijas funkciju un negribam radikālismu, gribam stabilizēt sabiedrību. Tāpēc izšķīrāmies būt koalīcijā, realizēt reformas, samazināt oligarhu varu valdībā un saliedēt sabiedrību. Manuprāt, liels solis uz priekšu ir tas, ka parakstītajā dokumentā [deklarēts, ka] neviena sabiedrības etniskā vai sociālā grupa nav Latvijā atbildīga par okupāciju vai okupācijas sekām. Tas ir skaidrs signāls visiem iedzīvotājiem saliedētības virzienā.
Vai SC neiesaistīšana valdībā varētu būt negatīvs signāls [Krievijai]?
Šī ir politiskas loģikas veidota koalīcija, un tajā nav nekas saistīts ar etniskumu vai kādas grupas, kādas partijas noliegšanu.
Vai šādi jūs paskaidrojāt ZRP lēmumu arī Ušakova kungam?
Mēs skaidrojam to pilnīgi visiem vienādi. Mums nav viens viedoklis Ušakovam, viens partijas biedriem un viens žurnālistiem.
Ušakovs tviterī izteicās, ka ZRP notriekšanai nevajag tankus, pietiek ar vienu ministra amatu. Par kuru amatu ir runa?
Šis ir opozīcijas politiķa blefs, jo sarunas par amatiem sāksies tikai trešdien. (Intervija notiek otrdien – red.)
Premjerministra partija gribēs finanšu ministru, jūs programmā liekat uzsvaru uz izglītības reformu un gribēsit izglītības ministru – šādā līmenī varam runāt?
Viena izvēle ir pilnīgi skaidra – Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Loģiski būtu, ja šis amats nāktu komplektā ar finanšu ministru. Dokumentos vismaz divas reformas skaidri iezīmētas kā ZRP reformas (izglītība un ekonomika – red.), loģika prasītu tur ZRP ministrus. Bet, kāds būs valdības sastāvs, to zināsim, kad sāksies sarunas. Mums ir princips – profesionāļi amatos, kuri vislabāk var realizēt kopējo programmu.
Kāpēc jūs nebijāt premjera kandidāts?
Četrus gadus esmu strādājis ar Saeimu, pats nācis ar likumdošanas iniciatīvām, to skaitā ar Satversmes grozījumiem, un lielākā daļa no priekšlikumiem ir palikuši Saeimas plauktos. Domāju, daudz vērtīgāk varu strādāt…
…Saeimas prezidijā?
Saeimas frakcijās, propagandēt šos Satversmes grozījumus.
Kāpēc tie jums ir tik svarīgi?
Pamatā ir divas lietas. Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumi, kāpēc šādi Satver-smes grozījumi ir nepieciešami, lai mūsu politiskā sistēma funkcionētu labāk. Otrkārt, tā ir mana pieredze četru gadu garumā, kad es sastopos ar situācijām, kuras vairāk veicināja [sabiedrības] neuzticēšanos varai nekā uzticēšanos. Bet, ja jūs man provokatīvi vaicājat, vai es gribu būt Valsts prezidents – tie nav grozījumi priekš manis, tie ir grozījumi Latvijas valstij.
Tad uzdošu provokatīvu jautājumu – iedomāsimies, ka prezidenta vēlēšanas notiek pašlaik. Kurš, jūsuprāt, kļūtu par prezidentu – Ušakovs vai Lembergs?
Tā ir nereāla situācija, jo prezidenta vēlēšanas notiek tad, kad tām jānotiek – reizi četros gados. Katram vēstures periodam vienmēr atnāk visoptimālākā kandidatūra.
Vai jums šķiet, ka tauta jūs varētu apstiprināt par prezidentu?
Pirmkārt, noteikti uz to nepretendēju. Vēlreiz teikšu – esmu šos grozījumus virzījis nākamajiem prezidentiem, nevis sev. Izbeigsim šo neauglīgo situāciju, man tādu plānu nav.
Pirmdien parakstītajā dokumentā sadaļa par politiskās sistēmas reformu paredz veselus divus referendumus – vai valdībai atliks laiks citiem darbiem?
Mēs fokusēsimies uz neatliekamiem darbiem. Tā ir ekonomikas attīstība, kas loģiski noved pie katras ģimenes labklājības pieauguma. Izglītības reforma, kas ved pie izglītotiem cilvēkiem, kvalificētāka darbaspēka un līdz ar to konkurētspējīgas ekonomikas. Šie ir uzdevumi, kur nevaram gaidīt, tāpat kā demogrāfija. Politiskā reforma parasti virzās uz priekšu, kad ir kādi satricinājumi, iemesls. Paradokss – ja uzlabosies politiskā kultūra šīs Saeimas laikā, tad prasība pēc politiskās reformas nevis pieaugs, bet samazināsies.
Vai uzskatāt, ka jūsu stingrais, tikai ar tankiem apgāžamais lēmums veidot valdību ar SC ir vairojis sabiedrības uzticību politiķiem vispār un tieši jums?
Politiķi savu uzticību var vairot tikai ar darbiem. Reāli izdarītais būs valdības izveidošana. Nevajag priekšlaicīgi vērtēt. Kad ir iejaukta mīkla, neviens nesāk vērtēt, vai maize ir izdevusies – tikai tad, kad tā izcepta.
Vai tomēr nejūtaties atbildīgs, ka pēc tik daudziem gadiem mums atkal darba kārtībā ir jautājumi par etnisko dalījumu latviešos un krievos?
Man ir retorisks jautājums – kurš sacēla ažiotāžu?
Kāda jums būtu retoriska atbilde?
Jums būtu jāzina. Mēs aicinājām uz sabiedrības saliedētību. Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild jums.
Mediji vainīgi? Žurnāls Ir?
Es tā vispār neteicu. Domāju, ka mums ir jāizslimo šī slimība, ko sauc par nacionālās pašapziņas mazvērtību.
Bet kur ir mazvērtība? Pirms vēlēšanām jums nesakrita nostādnes ar SC ne par ekonomiku, ne ārpolitiku, ne tiesiskumu.
Piekrītu, viņi mainīja savas domas pilnīgi pretēji. Mēs nekad tā neesam darījuši.
Jūs esat teicis, ka 56 balsis Saeimā ir tā kā par maz budžeta pieņemšanai. Ja nav pretrunu par ekonomiku, kāpēc nevar pieņemt budžetu ar 56 balsīm?
Budžetu var pieņemt ar 51 balsi. Mums ir jābūt gataviem nākotnes satricinājumiem. Visa pasaule gatavojas otram ekonomiskās krīzes vilnim, arī Latvijai jāgatavojas, neskatoties uz to, ka ļoti daudzi eksperti ir novērtējuši, ka Baltija un Latvija ir daudz labāk gatava, jo mūsu finanšu sistēma ir daudz stabilāka. Bet tas nenozīmē, ka nav jāgatavojas. Jārēķinās, ka būs jāpieņem ļoti nepopulāri lēmumi, un plašāks atbalsts ir plašāks atbalsts.
Jūs uzskatāt, ka SC, kurš pirms vēlēšanām aicināja devalvēt latu un atteikties no sadarbības ar starptautiskajiem aizdevējiem, būs cietā klints krīzes gadījumā?
Sagaidīsim, kad tiks apstiprināta valdība. Un valdība tiks apstiprināta. Tad redzēsim, cik daudz jāsamazina nākamā gada izdevumi, un es ceru, ka ar 56 balsīm mēs tiksim galā.
Cik ilgu mūžu jūs šai valdībai dodat?
Veidojam valdību, kas varēs nostrādāt trīs gadus.
Ko darīsit, lai novērstu Urbanoviča plānu «B»?
Kāds ir Urbanoviča plāns «B»?
Ja pareizi saprotu, ielu protesti, kaut kas tāds.
Esmu par sabiedrības saliedētību. Mēs šā meneša laikā esam pierādījuši, ka ir iespējams diskutēt. Varbūt daudz emocionālāk, nekā gribētos, bet emocijas vienmēr ir pozitīvas.
Runājot par ekstrēmistiem, kādēļ jūs joprojām apsargā?
Likums to nosaka. Aptuveni četrus gadus pēc prezidenta pilnvaru termiņa beigām tas būtu nepieciešams, jo prezidentam ir visaugstākā līmeņa pielaides informācijai par Latviju, NATO. Tie ir pasākumi, kas mums varbūt liekas nevajadzīgi, bet tiem ir pamats.
Vecais lapsa?
Latvijas radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts aicināts uzņemties LTV Ziņu dienesta vadītāja amatu. Kolāts piekritis, stāsta, ko jaunajā amatā darīs un no kā viņam, par spīti visam, nemaz nav bail
Pēdējoreiz ar Dzintri tikos kādā Purvciema bārā, kur teicu: ai, ej prom no tā radio. Esmu samērā ietekmīgs cilvēks, – tā neilgi pēc medijos nonākušās ziņas, ka Latvijas radio ģenerāldirektors apsver piedāvājumu vadīt Latvijas televīzijas Ziņu dienestu, tviterī ierakstīja viņa meita Elīna Kolāte. Lai arī šīs nedēļas sākumā Dzintris Kolāts vēl atstāja mazu atkāpšanās ceļa strēķi, nesakot simtprocentīgu «jā», tiekoties ar viņu, bija jūtams, ka jau izlēmis. Amatu viņš pieņems. «Starp citu, jūs laikam nepamanījāt – meitai tviterī nosūtīju ziņu atpakaļ: kā viņai nav kauna – pēdējo reizi esam tikušies muzejā vai simfoniskajā koncertā, nevis bārā,» viņš pajoko. Kāda ir ilggadējā Latvijas radio vadītāja motivācija uzņemties darbu sabiedriskajā televīzijā, kas pēdējos gados asi kritizēta par kvalitāti, apšaubīta tās neatkarība, turklāt cits pēc cita to pamet spēcīgi žurnālisti? «Es nejūtos labi jau ilgu laiku,» Kolāts atbild. «Darbā ir sasniegts zināms līmenis, Latvijas radio reitingi nav slikti, ir izcīnīti līdzekļi. Un tagad ir bailes no rutīnas. Padomju laikā bija virpotāji veterāni, skolotāji veterāni, man tā negribas.» Kopš saņēmis darba piedāvājumu, Kolāts lieku reizi apdomājies, ka iekāpis jau sestajā gadu desmitā un «vai nu jāpieņem izaicinājums, vai jāsēž un rimti jānoskatās, kā garām aizslīd dzīve». Sajūtas saasinājusi kāda sīka, komiska epizode: nesen sabiedriskajā transportā viņam sēdvietu piedāvājusi jauna meitene. «Sākumā pat nesapratu – kāpēc tā, kas notiek,» viņš smejas.
Tikšanās ar sabiedriskās televīzijas vadītāju Edgaru Kotu, lai pārrunātu iespējamo sadarbību, Kolātam beigusies ar atziņu, ka zemūdens akmeņu nav un uzspiest neviens neko negrasās. «Viss, kas vērpjas ap sabiedrisko televīziju, rada iespaidu, ka tā ir ne pārāk veselīga vide radošam darbam, uzrāvienam. Tas ir mans izaicinājums – pārbaudīt, vai ir tik melni, kā mālē, un ziņot par rezultātiem.» Kolāts atzīst, viņam ļoti patiktu, ja sabiedrības un ekspertu attieksme pret Latvijas televīzijā notiekošo mainītos uz labo pusi, «un es arī savas mazās, tuklās roķeles tur būtu pielicis». Vaļsirdīgi atzīstas, ka vadīt mazas redakcijas ir daudz patīkamāk, nekā būt ģenerāldirektoram. Viņš ir strādājis sabiedriskā radio ziņu dienestā un var salīdzināt. «Tur tu redzi sava darba augļus – esi spējis, pateicoties saviem kontaktiem, pierunāt kungus intervijai, noorganizēt tikšanos par kādu svarīgu tēmu. Bet kā lielajam priekšniekam tev ir tikai koncepcijas, problēmas, un tie darba augļi kaut kā nav redzami.» Ir vēl kāds svarīgs aspekts: alga televīzijā kā Ziņu dienesta vadītājam Kolātam būs lielāka, nekā esot radio ģenerāldirektoram. Viņš nemaz nemēģina noliegt, ka tas ietekmējis lēmumu. Tiesa, no vecākās meitas Sarmītes Kolātes, Tautas partijas jaunatnes organizācijas kādreizējās vadītājas, jau saņēmis mazliet vīlušos – kāpēc? «Hierarhiski tomēr sanāk, ka aizeju no augstāka amata uz zemāku.»
Kolāts nevēlas iedziļināties pārmetumos par zemajiem Latvijas televīzijas reitingiem, svārstīgo kvalitāti un iespējamo Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmi. Viņš atrunājas, ka būtu nekorekti piekrist ziņu vadīšanai un, pirms sācis strādāt, no galvas līdz kājām jauno darbavietu nokritizēt. Kolāta mērķis esot iedvest sabiedriskās televīzijas ziņās jaunu elpu, lai tās ir aizraujošākās no visa piedāvājuma Latvijā. Kā? Par to domāšot, kad būs iepazinies ar darbiniekiem, viņu noslogojumu un pieejamajiem naudas resursiem. Ziņās ir ļoti daudz politikas, uzskata Kolāts. «Tā ir svarīga, bet ir jau arī citas tēmas, kas skar iedzīvotāju gaidas un problēmas – izglītības sistēma, kas tagad ir uz sēkļa, piemēram.» Jūtams, ka iekšēji viņš aizvien taustās, ko tad īsti vēlētos reformēt jaunajā darbā. Nevēlas izteikties arī par Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, jo «viņi ir darba devēji, nebūtu korekti». Aizkulišu sarunās par Kolātu dzirdēts, ka viņam ir labs publiskais tēls – skaļi skandāli ar to nesaistās, bet jautājums ir par mugurkaulu. Latvijas radio Kolāta vadībā strādā labi. Tomēr ir vietā jautājums: vai tāpēc, ka ģenerāldirektoram ir principi, vai arī nepietiek drosmes žurnālistiem uzspiest politiskus pasūtījumus? Kolāts smej, reiz internetā kāds nosaucis viņu par veco lapsu. Pret to viņam nekas iebilstams nav, jo protot sadzīvot ar visiem. Tajā pašā laikā – neļaujot kāpt sev uz galvas. Kolātu iedrošina arī viņa kandidatūrai paustais sabiedriskās televīzijas žurnālistu atbalsts. «Tie, kas mani zina, arī zina, ko gaidīt,» viņš miermīlīgi saka, paberzēdams nogurušās acis, kas atgādina labsirdīgu ņūfaundlendu. «Varbūt es esmu arī naivs – daudz ko nezinu,» Kolāts ir atklāts. No jaunās valdības koalīcijas, runājot par sabiedriskajiem medijiem, viņš zilus brīnumus negaida. «Nekas tik neprognozējams tur nevar būt. Vienīgi ir daudz jaunu seju, kuras, pat neko ļaunu negribot, var uzskatīt, ka radio un televīzijā «vajag darīt tā». Tas nebūtu lāga. Ja jutīšu galīgas nepareizības, būs viņiem jāierāda vieta.» Ko Kolāts darīs, ja vietu mēģinās ierādīt viņam pašam? «Ir vairākas receptes, ko labprāt pārspriestu pie izslēgta diktofona,» viņš atbild. Tomēr pēcāk, kad izslēgts diktofons, par to nerunā. «Man likās, ka jūsu pēdējais jautājums būs citāds: ko es darīšu, ja pēc kāda laika nejutīšu gandarījumu par šo darbu,» viņš noslēgumā saka. «Lūk, tas gan ir viens svarīgs punkts!» viņš domīgi sarosās, un šķiet, pats tam patiesi vēlas noticēt.
Ēdienkarte
Divi dubultie espreso ar pienu
Ir jautā
Vai ģenerāldirektora Egdara Kota piedāvātās jaunās pārmaiņas uzlabos LTV?
Anda Rožukalne, Latvijas Žurnālistu asociācijas priekšsēdētāja:
Labi, ka Panorāmā būs analītiskāki materiāli, bet kanālā nepietiks tikai ar kosmētiskām pārmaiņām. Vajag konsekventas idejas un mērķus.
Jānis Domburs, žurnālists, bijušais raidījuma Kas notiek Latvijā? vadītājs:
LTV problēmām vajadzīgas sistēmiskas pārvaldības pārmaiņas, bet šonedēļ paziņotās tādas nav. Pārbīdes atsevišķos jautājumos nemaina problēmas.
Dace Buceniece, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja vietniece:
Pārmaiņas vienmēr nāk par labu, jo tikai tā ir iespējams attīstīties. Tas pats attiecināms arī uz LTV.
Piecas iespējas
Kas līdz 2015.gadam jāizdara Saeimai, lai Latvija kļūtu par labāku valsti?
Salīdzinot ar attīstītajām Eiropas demokrātijām, brīvās Latvijas 20 gadi nozīmē arī nepieredzējušus valsts vadītājus, kuri vēl joprojām mācās un pieļauj gan neapzinātas, gan apzinātas kļūdas. Taču līdz ar ārkārtas vēlēšanām pārmaiņas Latvijā ir sākušās, un tas liek domāt, ka Saeima spēs izmantot līdz šim uzkrāto pieredzi, lai paveiktu to, ko iepriekšējie tautas kalpi nav paspējuši. Sāksim ar pieciem konceptuāliem uzdevumiem, kuri jaunajai Saeimai un ministriem ir jāpaveic.
Pirmkārt, valsts vadītājiem ir kopīgi jāstrādā vienas valsts labā. Deputāti Vecrīgā un valdības pārstāvji Brīvības ielā – tās ir mūsu augstākā līmeņa vadības komandas, kurām jālauž savstarpējo nesaskaņu prakse un jāstrādā kā vienam veselumam bez aizvainojumiem un māņiem. Ieilgušās koalīcijas veidošanas sarunas ir treniņš, un nākamais uzdevums ir saglabāt sarunās apzinātos vienojošos punktus.
Otrkārt, politiķiem ir jāmaina domāšanas veids un uzvedība, virzoties prom no valstiski destruktīviem poliem: pašlabuma gūšanas, pārspīlētā juridiskā kulta un bailēm no atbildības. Valsts jauno vadītāju personīgais piemērs būtu sava darba izmērāmu mērķu un rezultātu publiskošana, kā arī atteikšanās no vērtību nepievienojošiem labumiem, piemēram, dienesta auto vai nepamatotām prēmijām.
Treškārt, politiķiem jārīkojas caurskatāmi. Lēmumi jāpieņem, balstoties uz saprotamiem un pamatotiem faktiem. Tas nodrošinās atklātas, vienkāršas attiecības ar sabiedrību, kā arī tās līdzdalību politikā. Tūlītējas pārmaiņas bez stingras kontroles nav iespējamas, tādēļ jādod lielākas pilnvaras Valsts kontrolei pieprasīt tās norādīto izmaiņu izpildi.
Ceturtkārt, jānojauc politiskie, personīgie un finansiālie šķēršļi, kas valsts pārvaldē liedz darboties spējīgiem, motivētiem un dedzīgiem valsts interešu aizstāvjiem. Jāiznīcina valsts amatu politiskais tirgus, un cilvēki jāpieņem darbā, pamatojoties uz viņu kompetencēm un vēlmi strādāt. Piedāvājumā ir divi risinājumi. Viens – izveidot politiski neatkarīgu Valsts kontrolei līdzīgu institūciju, kura atbild par atbilstošāko darbinieku piesaisti un noturēšanu. Otrs – partijas vienojas par amatiem, kuri netiek politiski sadalīti un ietekmēti, tādējādi atbrīvojot ceļu spējīgiem cilvēkiem sa-sniegt valsts intereses.
Piektkārt, jānoslēdz ieilgušās diskusijas par Latvijas ekonomikas prioritārām jomām. Gada laikā jāvienojas par ambiciozu, taču pamatotu ekonomiskās attīstības stratēģiju un reālu darbības plānu pieciem gadiem. Runa nav par putekļainiem dokumentiem ministriju arhīvos, bet gan kopēju valsts un privātā sektora apņemšanos vienoti strādāt. Piemēram, skotu valdība ir noteikusi sešus stratēģiskos virzienus, no kuriem pirmie trīs ir šādi: atbalstīt biznesa vidi, pāriet uz zemu oglekļa izmešu ekonomiku un nodrošināt efektīvu valsts pārvaldību. Tādējādi atjaunojamā enerģija ir kļuvusi par Skotijas lielāko iespēju, kas var nodrošināt papildu 35 tūkstošus darbavietu un līdz 2020.gadam valsts ekonomikas vērtību palielināt par 11 miljardiem mārciņu. Līdzīgs modelis, kurā stratēģiskie virzieni ir pamatoti ar konkrētiem mērķiem, darbībām, budžetu, termiņiem un atbildīgām personām, ir jāievieš arī Latvijā.
Dziļi sirdī ikviens Latvijas iedzīvotājs domā un strādā valsts labā. Jaunajiem vadītājiem novēlu gudrību, izturību un kopēju apņemšanos izmantot visas iespējas, lai padarītu Latviju par labāku valsti.
Atbildības koalīcija
Lielāka uzmanība veltīta tautas vēlētam prezidentam nekā 2012.gada budžetam
Ja vēl pēdējā brīdī topošajai koalīcijai pēkšņi nepārbrauks tanks, tad nākamnedēļ gaidāma jaunās, jau trešās Valda Dombrovska vadītās valdības apstiprināšana. Pēc dažādiem negaidītiem pavērsieniem sarunu gaitā Vienotība, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība ir atgriezušās pie vienīgās loģiskās šajā Saeimā izveidojamās valdības, pie «tiesiskuma koalīcijas», kura pēc Zatlera pieteiktā kara oligarhiem guva nepārprotamu vēlētaju vairākuma atbalstu.
Taču tas, ka valdībā pirmo reizi kopš 90.gadiem nebūs nevienas ar oligarhiem cieši saistītas partijas, ir tikai viens, lai arī būtisks, priekšnoteikums Latvijas pārtapšanai par stabili augošu valsti, kura pati spēj gan noteikt sev attīstības kursu, gan tikt galā ar savām grūtībām. Partiju «vienošanās par reformu un tiesiskuma koalīcijas un valdības izveidi» atrodama virkne nozīmīgu tālāko soļu šajā virzienā. Daudzi ir atbalstāmi, daži nav (tajā skaitā Zatlera Reformu partijai tik svarīgais tautas vēlētais prezidents), bet gandrīz visi ir vidējā vai ilgtermiņa mērķi, tādi, kurus nevarēs sasniegt ātrāk par 2013. vai 2014.gadu.
Taču tieši nākamajā gadā Latvijai stāv priekšā ļoti būtisks izaicinājums, kurš var noteikt valsts attīstības vektoru uz ilgu laiku. Tas ir 2012.gada budžets, ar kura pieņemšanu un izpildi saistās gan starptautiskā aizdevuma programmas pabeigšana, gan Latvijas spēja veiksmīgi izkļūt cauri gaidāmajam pasaules ekonomiskajam negaisam. Nākamajā gadā Latvijai ir jāspēj pierādīt, ka no iepriekšējās krīzes esam iznākuši gudrāki un stiprāki. Ka spējam atbildīgi pārvaldīt savu budžetu. Ka izdarīsim visu un vēl nedaudz vairāk, lai 2012.gada ekonomiskie rādītāji, pēc kuriem tiks vērtēta mūsu gatavība iestāties eirozonā, atbilstu visiem Māstrihtas kritērijiem. Tikai tādā gadījumā topošā valdība būs izdarījusi pašu svarīgāko darbu, lai nodrošinātu valsts turpmāko attīstību.
Par nelaimi, šiem jautājumiem triju partiju vienošanās dokumentā pievērsts mazāk uzmanības nekā kārtībai, kurā tikšot virzīti Satver-smes grozījumi par tautas vēlētu prezidentu.
Te gan jāpiebilst, ka vienošanās pārsvarā fiksē koalīcijas attieksmi pret jautājumiem, par kuriem partijām ir domstarpības. No šāda viedokļa dokuments intuitīvi atstāj labāku iespaidu nekā daudzās agrāko koalīciju saražotās dežūrdeklarācijas. Tās nevis iezīmēja reālu partiju vienošanos, bet gan ar nebeidzamajām «veicināsim», «atbalstīsim» un citu tukši pozitīvu vārdu rindām iemidzināja vēlētāju, lai partijas varētu ķerties pie savu īsto, nerakstīto vienošanos pildīšanas. Savukārt aiz Vienotības, ZRP un Nacionālās apvienības parakstītā vienošanās teksta var just dzīvas domstarpības un debašu spriedzi. Pretstatā pesimistiskākiem vērotājiem (to skaitā kolēģim Aivaram Ozoliņam) man šķiet, ka šāda visai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos ieguldīta enerģija dod zināmas cerības, ka jaunā valdība varētu kvalitatīvi atšķirties no tām, kuras esam līdz šim pieredzējuši.
Tomēr virspusējā uzmanība, kura vienošanās tekstā pievērsta nākamā gada budžeta izaicinājumiem, liek jautāt, vai koalīcija saprot, cik izšķiroši svarīgi tagad ir nostādīt Latviju uz stabiliem fiskāliem pamatiem. Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas pārstāvji otrdien pirms aizbraukšanas no Latvijas runāja par veiksmīgu aizdevuma programmas pabeigšanu līdz 22.decembrim, tomēr būtu liela kļūda uzskatīt, ka viss jau ir kārtībā. Atliek tāds «sīkums» kā 100-130 miljonu latu konsolidācijas veikšana, un vēl nav panākta vienošanās, kur un kā to izdarīt.
Jau kopš iepriekšējā gada valdība solījusi pieņemt Hipotēku un zemes bankas pārveides un pārdošanas plānu, taču tas vēl aizvien nav gatavs. Aizdevēji šim jautājumam pievērš lielu uzmanību, un bez HZB jautājuma risinājuma aizdevuma programmu nevarēs noslēgt. Visbeidzot, airBaltic glābšanas akcijas ietekme uz nākamā gada budžetu ir neskaidra, un, ja valdība nevarēs aizdevējus pārliecināt, ka nākamajā gadā nebūs aviosabiedrībā jāiegulda papildu nauda, konsolidācijas apjoms neizbēgami pieaugs.
Bet, pat ja šos uzskata par «tehniskiem» jautājumiem, kurus kaut kā ar aizdevējiem varēs sarunāt, svarīgākais jautājums gan valdībai, gan Latvijas sabiedrībai kopumā būs – kā mēs rīkosimies brīdī, kad aizdevēji mums vairs neskatīsies pār plecu? Vai, tāpat kā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, atviegloti nopūtīsimies, ka tagad varam darīt, kā vien mums tīk, un līdz ar to neizbēgami atkal iekulsimies lielās nepatikšanās? Vai arī būsim gatavi turēties pie partiju piesauktajiem «striktas fiskālās disciplīnas» principiem pat brīžos, kad tas ir īstermiņā nepatīkami, piemēram, ja stāvoklis Latvijā un pasaulē nākamgad izrādīsies sliktāks par prognozēto?
Gribas cerēt, ka jā. Ka Valdis Dombrovskis nebūs gatavs izniekot pēdējo divarpus gadu sasniegumus, par kuriem izpelnījies tādu atzinību gan Latvijā, gan ārzemēs. Ka Valdis Zatlers neļaus rīkojuma nr.2 enerģijai pārvērsties maldugunī, kas nevis dod jaunu spēku, bet gan sarīda, nokausē un beigās pazudina. Uz viņiem abiem, uz viņu partijām un jauno valdību gulstas liela atbildība, un pārbaudīti viņi tiks visai drīz.
Komentārs 140 zīmēs
Dexia zilās liesmās: pirmā Rietumeiropas banka krīt par upuri Grieķijas krīzei, un tirgi kļūst aizvien nervozāki par citu eirozonas banku stabilitāti.
Dzīves pārveidotājs: Apple dibinātāja Stīva Džobsa nāve aizkustināja cilvēkus visā pasaulē. Viņa «noslēpums» – nepiekāpīga tiekšanās pēc izcilības.
Smagais metāls: eksports augustā uzstādīja mēneša rekordu – 534,6 miljonus latu. Izaugsmes priekšgalā ir metālapstrāde un mašīnbūve.
Bez tankiem
Valdības darbu sarežģīs tās veidošanas gaitā saviestā savstarpējā neuzticēšanās
Viss labs, kas labi beidzas? Tas tomēr nav labākais raksturojums trīs nedēļu kūleņošanai līdz pirmdienas lēmumam taisīt Vienotības, Zatlera Reformu partijas un VL-TB/LNNK valdības koalīciju, kas jau vēlēšanu naktī bija acīmredzami labākā no iespējamajām. No šā procesa zaudējumu ir vairāk nekā ieguvumu. Turklāt nekas jau vēl nav beidzies. Domstarpības, kuras traucēja vienoties par koalīciju, var apēnot gan valdības izveidošanu, gan tās darbu.
Pie ieguvumiem var rēķināt gandrīz vai tikai pašu vienošanos veidot tomēr šādu koalīciju. Taču to noteikusi nevis sarunu dalībnieku labā griba, bet gan alternatīvas neesamība. Valdību ar Saskaņas centru, ko Valdis Zatlers joprojām uzskata par labāku nekā pašreizējo, vienkārši nevarēja izveidot. Tas būtu nozīmējis gan ZRP, gan Vienotības šķelšanos. Turklāt ZRP un SC tandēmam pat nebija sava premjerministra kandidāta, tā ka vienīgais reālais līdzeklis pret «tankiem», kuri vienīgie varētu mainīt Zatlera lēmumu, bija prasība Vienotībai, lai pievienojas ar savu premjerministru Valdi Dombrovski. Tik ērmots «ultimāts» līdz šim Latvijas politikā nebija pieredzēts.
Toties zaudējumu sarakstā ir, pirmkārt, savstarpējas neuzticēšanās indes deva topošās koalīcijas partiju attiecībās. Otrkārt, kas ir vēl ļaunāk, – etniski krietni vairāk sašķelta sabiedrība nekā pirms mēneša. Zatlers stūrgalvīgi atteicās atzīt programmu nesaderību ar SC visos svarīgākajos jautājumos – par ekonomiku, tiesiskumu, valsts nepārtrauktību, ārējo un drošības politiku – un kopā ar SC līderiem uzstāja, ka esot jānojauc tieši «etniskais dalījums». Rezultāts – šis etniskais dalījums, kas pēdējos piecus gadus šķita ejam mazumā, atkal ievērojami pastiprinājies.
Treškārt, Zatlera partijas darītā neatbilstība pirms vēlēšanām solītajam vēl vairāk iedragājusi vēlētāju tāpat trauslo uzticēšanos politiķiem. Solījumu mainīšanas vērienīgumā ar ZRP var sacensties tikai SC. Tomēr abu partiju vēlētāji vīlušies atšķirīgi. SC elektorāts, šķiet, būtu piedevis «savējiem» retorikas kraso mainīšanu, taču jūtas vīlies, ka pat tas nav palīdzējis gūt «dižo uzvaru» – ieiešanu valdībā. Zatlera vēlētājiem ir iemesls justies vienkārši apmuļķotiem. Tāpēc divkārt ironiski vienošanās tekstā skan apgalvojums, ka «valdības veidošanas pamatā ir nevis etniskais princips, bet gan demokrātiska politiska izvēle, kuru Latvijas tauta ir izdarījusi 11.Saeimas vēlēšanās».
Sazvērestības teoriju cienītāji nu varētu spriest, ka parlamentārisma diskreditēšana arī varētu būt bijusi daļa no plāna, kā sagatavot augsni Zatlera prioritātei – prezidenta ievēlēšanas kārtības mainīšanai. Kādēļ tas viņam šķiet tik svarīgi, pats arvien nav saprotami pamatojis. Viņa skaidrojums, ka darot to «nākamajiem prezidentiem», šķiet tikpat nepārliecinošs kā minējums, ka pats gatavojoties kļūt par pirmo visas tautas vēlēto. Jo kurš gan vairs balsotu par prezidentu Zatleru, ja etniski sašķeltajā sabiedrībā «latvieši» vairs ne, bet «krievi» dotu priekšroku, protams, «savējam»?
Zatleram kā bijušajam valsts galvam un jaunas partijas dibinātājam bija unikāla iespēja uzrunāt nelatviešus bez Kremļa polittehnologu veidotu projektu starpniecības. Tā vietā viņš kā apmāts centās iedabūt valdībā Putina partijas partnerus. Arvien var tikai minēt, vai naivi iedomājies sevi par dižu ģeopolitiķi, kas uz rāvienu atrisinās «pamatnācijas un minoritāšu konfliktu». Tomēr ne jau «latviešu vēlētājam» pirmdien parakstītajā dokumentā kā atvainojoties solīts, ka jaunā valdība «attiecības ar Krieviju turpinās tajā labu kaimiņattiecību un savstarpēja izdevīguma gaisotnē, kuru radījusi Valda Zatlera darbība Valsts prezidenta amatā».
Šķiet, ka Urbanovičs un viņa patroni Maskavā varbūt pagaidām var arī nesteigties ar «plānu B», kas būtu ne jau masu nemieri jeb «Biškeka», bet gan SC politprojekta būtiska pārkārtošana, sadalot divos – «mērenajā» un «radikālajā». Vienošanās teksts čum no sastādītāju cīņu pēdām un sola valdības partiju konfliktu turpinājumu, līdz ar to arī iespējas opozīcijai.
Pirmo reizi koalīcijas vienošanos vēsturē īpaša nodaļa veltīta «komunikācijai ar sabiedrību» – ka koalīcijas izveidošanu «neviens nedrīkst uzskatīt par kādas politiskās partijas vai partiju apvienības uzvaru vai zaudējumu» un izmantot «reitingu celšanai uz citu rēķina». ZRP izcīnījusi noteikumu, ka valdībā netiks pārbalsota, toties paturējusi tiesības virzīt Saeimā Zatleram tik svarīgo Satversmes grozīšanu. No visiem vienošanās pielikuma nr.1 «darbiem» šis aprakstīts visdetalizētāk. Ar termiņu datumiem saplānoti pat divi referendumi – vispirms par tiesībām valdībai rīkot referendumus, lai pēc tam var sarīkot referendumu par tautas vēlētu prezidentu. Atskaitot «tiešās demokrātijas» pieminējumu, nav paskaidrots, kādēļ tas pašlaik Latvijai vajadzīgs.
Neuzticēšanās un apvainojumu gaisotnē topošās valdības pirmais svarīgākais darbs diemžēl būs šīs neuzticēšanās pārvarēšana. ZRP līderis izdarījis visu iespējamo, lai tas nebūtu viegli. Pagaidām gandrīz vai vienīgais iemesls optimismam ir alternatīvas neesamība topošajai valdības koalīcijai.
Komentārs 140 zīmēs
Turp un ne atpakaļ? Šķēle jau trešo reizi aiziet no politikas, pievērsīšoties piena lopkopībai. Šleseram tā ir pirmā reize, tad nu atdošot «parādu ģimenei».
Vineta Muižniece ir stingra TP kultūras kopēja – prokuratūras apsūdzības esot «politiskas», viņa strādāšot kā juriste ST, lai nezaudētu «kvalifikāciju».
Ušakovs sūdzēsies prezidentam, ka SC nav paņemts koalīcijā, tāpēc valdība neko nespēšot. Proti, sūdzēsies Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam.
