Kopš dalailama pirms dažiem mēnešiem oficiāli paziņoja, ka vairs nenodarbosies ar politiku, ir sācies jauns posms tibetiešu dzīvē – viņi uztraucas, ka ķīnieši vēl vairāk iejauksies kultūras un garīgajā dzīvē. Turklāt neziņu par nākotni vairo dažādas intrigas un skandāli
Viņš noteikti nevēlas izskatīties kā britu karaliene. «Visu cieņu, jaukā kundze, bet lasīt citu sarakstītas runas? Nē, tas nav man,» saka 14.dalailama, kas ticīgo vidū pazīstams arī kā Gudrības Okeāns. Viņš uzmanīgi notrauš no pieres sviedru lāsītes, lai neapdraudētu tur nosēdušos mušu. «Es tad justos kā lelle.»
Lai gan daudzi sekotāji lūdza viņu turpināt ieņemt tibetiešu ceremoniālā līdera posteni, dalailama pats paskaidro, ka vairs nevēlas uzņemties politisku atbildību par trimdā strādājošo valdību, kas, Ķīnas komunistu vajāta, bija spiesta bēgt no savas dzimtenes pirms vairāk nekā 50 gadiem un kopš tā laika strādā Indijas pilsētā Daramsalā.
«Tā nav atkāpšanās, nav vainojamas arī veselības problēmas, bet gan vienkārša atskārsme,» skaidro dalailama, ar kuru tiekos, kad viņš ieradies lasīt lekcijas par budismu Francijas pilsētā Tulūzā. «Es esmu izpētījis visas valdības formas. Vienīgā modernā un normāli funkcionējošā sistēma ir demokrātisks parlaments ar vēlētu premjeru. Monarhija ir vakardiena. Teokrātija – diena pirms vakardienas. Es ticu valsts un baznīcas nodalīšanai. Ja es pats nerīkotos atbilstoši saviem secinājumiem, tad es būtu liekulis.»
Lielākās tibetiešu daļas skatījumā dalailama gadsimtiem ilgi ir bijis gan laicīgais, gan garīgas līderis. Dzīvojot trimdā, viņš centās ieviest reformas, taču tās nāca, tā teikt, no augšas, nevis no tautas, un viņam vienmēr piederēja pēdējais vārds. Kopš šāgada martā paziņotās atkāpšanās no laicīgo pienākumu pildīšanas, to skaitā ministru iecelšanas un atstādināšanas, 76 gadus vecais vīrs apņēmies pakāpeniski samazināt arī garīgā vadoņa pienākumus un ķerties pie sava mantinieka meklēšanas. «Vīrieša vai sievietes,» viņš piebilst.
«Es vēlos būt tikai Tenzins Gjaco, vienkāršs mūks.» Viņš jau parakstījis labojumu konstitūcijā, kas varas nodošanu padara «baudāmu». «Valdība Pekinā mani raksturojusi kā šķērsli ikvienam kompromisam. Tagad šīs barjeras vairs nav. Tagad viņiem būs jāatklāj savas kārtis un jāpierāda, ka tik tiešām ir gatavi piešķirt Tibetai solīto reālo autonomiju. Un vai nopietni domā par pašiem savas dalailamas iecelšanu nākotnē.» Viņa teikto pārcērt lipīgi smiekliņi, kas raksturīgi šim vīram. «Starp citu, man ir kāds ieteikums arī Komunistiskās partijas līderiem: varbūt rīkojieties tāpat kā es – atkāpieties?»
Liela garīgā autoritāte
Tas ir bijis garš ceļš gan Tibetai, gan pašam 14.dalailamam, kas, pēc viņa sekotāju pārliecības, pirmoreiz piedzima jau 1391.gadā, bet pēc vairākām reinkarnācijām pēdējoreiz nāca pasaulē 1935.gadā. Tas bijis garš ceļš arī Tenzinam Gjaco, zemnieka dēlam, kas par dalailamas reinkarnāciju tika izvēlēts divu gadu vecumā. Piecu gadu vecumā viņš sāka dzīvot Potalas pilī Lhasā, 15 gadu vecumā tika atzīts par savas tautas politisko līderi un sāka sarunas ar līdz tam cienīto ķīniešu līderi Mao, līdz saprata, ka kompartijas vadonis viņu izmanto savās interesēs. 1959.gadā viņš devās trimdā, bīstamā ceļojumā šķērsojot Himalajus. Sludināja nevardarbīgu pretošanos un piedāvāja Ķīnas līderiem kompromisu: viņš atteiksies no neatkarīgas Tibetas idejas, ja ķīnieši tai atjaunos kultūras autonomiju. 1989.gadā saņēma Nobela miera prēmiju.
Ķīniešu acīs dalailama aizvien ir sabiedrības galvenais ienaidnieks. Kompartijas politiķi viņu sauc par «vilku ar cilvēka seju» un «sātanu». Turpretī Rietumu pasaulē 14.dalailamu ciena. Piemēram, kādā nesenā aptaujā Vācijā par morālām autoritātēm viņš krietni apsteidza Romas pāvestu vācieti Benediktu XVI.
Budisms ir kļuvis par modes reliģiju daudzviet pasaulē. Starp citu, to jau pirms 1200 gadiem esot paredzējis mūks Padmasambhava, kas dzīvoja mūsdienu Pakistānas teritorijā. Tas pienākšot tad, «kad lidos metāla putni, kad zirgiem būs riteņi». Budisms ir pievilcīgs, jo nenicina citas ticības cilvēkus: inkvizīcijas vietā tas sludina mieru, evaņģēlisma vietā aicina uz meditāciju, bet svētā kara džihāda vietā mudina sasniegt nirvānu. Budisma skatījumā vainas apziņa un grēks ir citu, nosodošo reliģisko tradīciju koncepts. Budismā cilvēks tikai un vienīgi pats ir sava likteņa kalējs. Kurš gan pret to var iebilst?
Nav brīnums, ka budisma globālās popularitātes dēļ daudzi cilvēki uzmanīgi seko arī tam, kas pašlaik notiek Tibetā. Iespējams, daudzi gan nezina, ka vēl salīdzinoši nesen, tas ir, 20.gadsimta sākumā tur notika brutālas varas cīņas starp klosteriem, ka tika izmantotas spīdzināšanas metodes (ieskaitot acu izgriešanu) un ka reformas sākās tikai pašreizējā dalailamas priekšteča valdīšanas laikā. Daudzi nezina, ka tikai tagadējais dalailama bija pirmais, kas asi kritizēja feodālo sistēmu un aicināja paškritiski izvētīt pagātni.
Bet tagad 14.dalailama mudina savus sekotājus vairs neuzskatīt viņu par «dārgakmeni, kas piepilda jebkuru vēlēšanos». Viņš atkāpjas no līdzšinējās lomas, lai Tibeta un tās globālais fanu pulks sāktu paši meklēt risinājumus. Vai tas ir iespējams? Vai kāds tik tiešām var nomest savu reliģisko un politisko ietekmi kā novalkātu mēteli? Vai Tibeta tagad neizskatīsies kā Vatikāns bez pāvesta – kā vieta, kas zaudējusi savu unikālo identitāti?
Tagad tie vairs nav tikai reliģiski jautājumi. Ir runa par trimdā strādājošās valdības pārorientēšanos. Jāapzinās, ka notiek sīva cīņa par ietekmi reģionā, kur ķīnieši izvietojuši savas militārās bāzes, kur tiek atvērti jauni tirdzniecības ceļi, kur uzbūvēta pasaulē augstākā dzelzceļa līnija, kur atrodas milzīgas derīgo izrakteņu, to skaitā cinka, vara un litija, krātuves un kur ir pieeja Himalaju saldūdens krājumiem.
Trimdas intrigas
Uz tā dēvētā Pasaules jumta notiekošās drāmas centrā ir Pekinā sēdošā valdība, kas pārvalda sešus miljonus tibetiešu, pakļaujot viņus politiskai, kulturālai un reliģiskai apspiešanai «autonoma reģiona» ietvaros. Svarīgu lomu spēlē arī Indijas valdība, piešķirot patvērumu tās bēgļiem, un sacenšas ar Ķīnu par ietekmi Āzijā.
Tibetas galvaspilsēta Lhasa tagad ir naktsklubu, bordeļu un mākslīgu palmu pilsēta, kurā etnisko ķīniešu proporcija kļūst arvien lielāka. Dalailamas vēsturiskā mājvieta – Potalas pils – ir pārvērtusies par uzbāzīgi dekorētu Disnejlendu.
Tikmēr trimdinieku mājvieta Daramsala, kas atrodas 1400 km uz dienvidiem un pazīstama kā Mazā Lhasa, ir vieta, kur savu laikmetu pārdzīvojušie hipiji kopā ar mūkiem pavada laiku tādās stilīgās kafejnīcās kā Shambhala.
Abās pilsētās notiekošo pavada dažādas intrigas un negaidīti notikumu pavērsieni. Tā ir kā luga, kurā Šekspīrs satiekas ar Sidhartu. Kurā Rozes vārds savijas ar Hamletu un Da Vinči kodu, un no kā sanāktu itin labs Holivudas grāvējs. Būtu tikai viens mīnuss: dažas lietas izskatītos pārspīlētas un neticamas.
Ķīnas Komunistiskā partija, kas oficiāli proklamē ateismu, tagad pavisam nopietni apgalvo, ka tai pieder tiesības uzraudzīt reinkarnāciju un kronēt nākamo dalailamu.
Tajā pašā laikā trimdas tibetiešu aprindas cits citu uzrauga ar aizdomām un vērpj intrigas – kaut kas līdzīgs Vatikānam, kam nav sveša skaudīgu kardinālu spēkošanās.
Dalailamas politiskais mantinieks ir Lobsangs Sangajs (43), jurists ar Hārvarda Universitātē iegūtu doktora grādu. Nav brīnums, ka ķīnieši viņu kā bijušo principiālā Tibetas jauniešu kongresa biedru uzskata par teroristu. Taču čuksti un brīdinājumi izskan arī trimdas sabiedrībā.
Savukārt dalailamas garīgā pēcteča izvēlē svarīga loma būs 17.karmapam («budas strādnieks»). 26 gadus vecais mūks un trešā persona tibetiešu garīgo līderu hierarhijā ir mīlēta, taču ne mazāk pretrunīga personība. Pēc tam, kad viņa klosterī tika atrasts liels daudzums skaidras naudas, daži Indijas policijas izmeklētāji izsaka aizdomas, ka karmapa ir ķīniešu spiegs, kas apzināti iesūtīts pāri Himalajiem trimdas aprindās.
Vismaz viena lieta ir skaidra: Daramsalā daudzas lietas notiek atklāti, jo tur tiek rīkotas demokrātiskas vēlēšanas, un var cerēt, ka arī policijas izmeklēšana noritēs objektīvi. Turpretī Ķīnas Tautas republikā slepus no kritisku novērotāju acīm tiek piedzīvotas daudzas traģēdijas.
Martā 20 gadus vecs mūks sarīkoja protestu pie tibetiešu Kirti klostera Ķīnas Sičuaņas provincē – turot rokā dalailamas portretu, viņš skaļi nosodīja ķīniešu represijas Tibetā, tad aplēja sevi ar benzīnu un pašaizdedzinājās. Notikuma vietā ātri sapulcējās sadusmots pūlis, kas aizšķērsoja ceļu policijai. Lai šo ķēdi pārrautu, tika izsaukta specvienība – tā aplenca klosteri, kuru varas iestādes jau sen dēvē par «izaicinošu». Aculiecinieki apgalvo, ka mūki tika spīdzināti un pakļauti «smadzeņu skalošanai». Rezultātā dzīvību zaudēja vēl divi tibetieši, 300 mūki tika aizvesti nezināmā virzienā, bet atlikušos piespieda veikt pazemojošu «paškritiku» un noniecināt dalailamu.
Kopš tā laika zināmi vismaz 11 gadījumi, kad tibetieši upurējuši dzīvību pašsadedzinoties – pēdējoreiz 3.novembrī, kad izmisīgo protestu sarīkoja 35 gadus veca mūķene.
«Mūsu rokas ir sasietas,» sēžot savā birojā Daramsalā, man saka profesors Samdongs Rinpoče. 71 gadu vecais vīrs ir bijušais Tibetas trimdas valdības premjers. Pēdējā laikā novēroto Ķīnas varas iestāžu nervozo reakciju viņš skaidro ar Pekinas bažām par tautas revolūcijām arābu zemēs. «Viņi baidās, ka Ķīna var piedzīvot savu Jasmīnu revolūciju, tāpēc aktīvi vēršas pret minoritātēm, cilvēktiesību aktīvistiem un ticīgajiem.»
Pats Rinpoče gaida, kad atkal varēs atsākt strādāt universitātē. «Esmu gana labs pasniedzējs, bet baidos, ka biju slikts politiķis.» Viņa vadītā valdība nav sasniegusi nekādu progresu attiecībās ar Ķīnu. «Mēs piedāvājām arvien vairāk un vairāk kompromisu, bet Pekina palika nelokāma un rupji aizskāra mūsu līderus.» Tomēr viņš steidzas piebilst, ka teikto nevajadzētu uztvert kā viņa kritiku dalailamam. «Viņa svētības izvēlētajam miermīlīgajam vidusceļam nav alternatīvas.»
Taču – kas ir tie divi vīrieši, kuru rokās pēc dalailamas atkāpšanās tagad ir ietekme? Vai Hārvardā izglītotam juristam un jaunam mūkam ir pa spēkam mainīt Tibetas likteni?
Bez Tibetas pieredzes
Daudzu laikabiedru acīs jaunajam premjeram ir jau vismaz divi mīnusi. Pirmkārt, Lobsangam Sangajam nav reliģiskas izglītības. Otrkārt, viņš pārstāv zemi, kuru pats nekad nav redzējis.
«Balsojumā es saņēmu 55% balsu,» atgādina Sangajs, kas ir precējies un audzina meitu. Viņš noraida kritiku, ka amatpersonai šajā amatā uzvalka vietā nāktos valkāt mūka apmetni. Tā esot klišeja. Viņa tēvs bija mūks, kura klosteris tika sagrauts Kultūras revolūcijas laikā. Viņa tēvocis devās pagrīdē un pazuda bez pēdām, iespējams, tika arestēts vai nogalināts. «Cilvēks var būt dievbijīgs, arī nepavadot visu dzīvi klostera sienās.»
Viņa vecāki pārbēga uz Indiju 1959.gadā apspiestās tautas sacelšanās laikā. Apprecējās, un Indijā piedzima viņu dēls. Darīja visu, lai atvase gūtu labu izglītību, – lai samaksātu par skolu, pārdeva govi, kas tobrīd bija viņu vērtīgākais īpašums.
Apdāvinātais skolēns studēja Deli Universitātē, vēlāk ieguva stipendiju Hārvardā, kur savu doktora disertāciju uzrakstīja par Tibetas trimdas valdības vēsturi.
1992.gadā viņš kļuva par jaunāko Tibetas jaunatnes kongresa locekli Daramsalā. Lai gan šī organizācija respektēja dalailamu, tā tomēr iestājās par nelokāmāku pozīciju attiecībās ar Ķīnu un pieprasīja Tibetai pilnīgu neatkarību. Daži no biedriem sapņoja un, iespējams, aizvien sapņo par bruņotu pretošanos pret ķīniešu okupantiem.
Kad 2008.gadā Lhasā un dažos citos Ķīnas kontrolētajos reģionos sākās nemieri, brutāla policijas un civildrēbēs ģērbtu drošībnieku rīcība kļuva par daudzu tibetiešu nāves cēloni. Taču vardarbība nebija vienpusēja. Paklausot trimdā dzīvojošo tautiešu musināšanai, tibetieši sāka demolēt ķīniešiem piederošus uzņēmumus.
Vardarbība pret citiem, kā arī vardarbība pret savu ķermeni budismā ir aizliegta, tāpēc dalailama nosodījis šos protestus. Sangajs piekrīt, tomēr tajā paša laikā pauž «dziļu izpratni par manu tautiešu drosmi, kas, saprotams, ir saniknoti un izmisuši. (..) Es atbalstu ANO intervenci Lībijā, tāpēc gaidu, ka pasaule sāks risināt arī mūsu problēmas.»
Vai jaunais premjers nopietni aicina uz bruņotu starptautisku kampaņu starptautiski atzītas Ķīnas robežās?
«Nē, ne jau militāru.» Viņš rūpīgi cenšas izvairīties no tā, ka varētu izskatīties kā nereāls sapņotājs. «Taču Tibetai ir jākļūst par nopietnu sarunu tematu prezidentu un premjeru līmenī. Pasaulei ir morāla un politiska atbildība šajā jautājumā.» Viņš uzskata, ka arābu revolūcijas var kļūt par piemēru Ķīnai. «Ikvienā vietā, kur valda apspiešana, pastāv arī pretošanās. Taču es saviem Ķīnas Tautas republikā apspiestajiem tautiešiem neiesaku izvēlēties vardarbību.»
Komunistiskā partija, kas vienmēr salīdzinājusi Tibetas budismu ar «feodālām paražām», jau sen izmēģina dažādas metodes, kā apklusināt Daramsalu. Tibetas dievišķie valdnieki tradicionāli ir piedalījušies savu garīgo vietnieku meklēšanā. Tādā veidā 1995.gadā dalailama iecēla (jeb citu skatījumā – atklāja) jaunu zēnu par mirušā pančenlamas reinkarnāciju – viņš kļuva par otru augstākstāvošo locekli reliģiskajā hierarhijā. Pirms tam, izmantojot starpniekus, Šigaces klostera abatam no ķīniešu kontrolētās Tibetas teritorijas izdevās slepus nosūtīt uz Daramsalu dažādu kandidātu fotogrāfijas.
Ķīnas politiskie līderi bija nikni. Viņu aģenti nolaupīja šo zēnu – Gedunu Čoekji Njimu, kam tolaik bija tikai seši gadi. Kopš tā laika, tas ir, jau 16 gadus, nav nekādu ziņu, kas ar viņu ir noticis, lai gan vairākas starptautiskas delegācijas pieprasījušas informāciju par viņa atrašanās vietu un labklājību.
Cilvēktiesību grupas viņu nodēvējušas par «jaunāko politieslodzīto pasaulē». Uz jebkuru jautājumu Pekina strupi atbild, ka puisim klājas labi, ka vecāki vēlējušies nodrošināt dēlam «normālu dzīvi» un tāpēc bija nepieciešams glābt zēnu no «dalailamas kliķes».
«Mēs pat nezinām, vai viņš vispār ir dzīvs,» saka Sangajs. «Viņam tagad būtu 22.»
«Es ticu brīnumiem»
Kompartija spēra vēl vienu soli tālāk un izvēlējās pati savu pančenlamu (dārgais skolotājs). Gjaltsens Norba ir no tā paša rajona, kur piedzima Njima, un ir divu uzticamu partijas biedru dēls. Lai piešķirtu šim procesam reliģisku ticamību, ķīnieši pieturējās pie seniem tibetiešu rituāliem, ieskaitot zelta urnu, kas apliecina reinkarnāciju. Protams, lielākā daļa tibetiešu šo kompartijas izvēli nekad nav pieņēmusi.
Tagad partija ir publiski deklarējusi, ka tai ir tiesības izvēlēties arī 14.dalailamas reinkarnāciju, uzsverot, ka šī izvēle ir jāratificē komunistiem. Sangajs par to iespurdzas: «Tas būtu tas pats, ja Fidels Kastro nozīmētu nākamo pāvestu. No vienas puses, kompartija vajā ikvienu, kas kaut vai kabatā nēsā dalailamas foto, no otras puses, tā ir norūpējusies par Tibetas budisma pārmantojamību.»
Sangajs tic, ka kādreiz pienāks diena, kad viņš varēs pārcelties no Daramsalas uz Lhasu. «Es kā advokāts varēju Amerikā pelnīt lielu naudu. Kā premjeram mana alga tagad ir 350 eiro (Ls 245) mēnesī. Bet es ticu brīnumiem.» Līdzīgs brīnums bija Berlīnes mūra krišana un Nelsona Mandelas nākšana pie varas Dienvidāfrikā. Kurš gan varēja savulaik iedomāties, ka sabruks PSRS, bet ASV par prezidentu ievēlēs tumšādainu personu?
Reta intervija
Trešā augstākā persona tibetiešu garīgajā hierarhijā – 26 gadus vecais karmapa – dzīvo Daramsalas karstākajā daļā, aptuveni 600 metru zemāk un aptuveni pusstundas brauciena attālumā no pakalna, kur atrodas dalailamas oficiālā rezidence. Viņa mājvieta ir Gjutu klosteris ar baltiem mūriem un maziem zeltītiem tornīšiem.
17.karmapa, īstajā vārdā Ogjens Trinlejs Dorje, līdz šim ir sniedzis tikai dažas intervijas un nevienu, kopš pret viņu tika izvirzītas apsūdzības. Raksturot viņu kā labi apsargātu personu būtu pārāk maigi teikts. Viņu ielenc 12 cilvēki, to vidū, piemēram, sabiedrisko attiecību direktors, personāla menedžeris, reinkarnācijas jautājumu menedžeris un katram no viņiem ir arī savs vietnieks.
Pēc ilgas pierunāšanas karmapas padomnieku komanda beidzot piekrita atļaut interviju, taču ar īpašiem noteikumiem. Saruna jādēvē par «audienci», un tai jānotiek kā dienas kārtības pēdējam notikumam pēc tam, kad karmapa būs ticies ar dažiem izredzētiem svētceļotājiem no visas pasaules.
Vēsturiskā ziņā dalailamu un karmapu var uzskatīt par atšķirīgu skolu pārstāvjiem. Karmapu Kagju skola, ko dēvē par «melnajām cepurēm», ilgu laiku bija varenāki par saviem sāncešiem – dalailamu Galugpas skolu jeb «dzeltenajām cepurēm». Taču, kad parādījās kopējs ienaidnieks ķīniešu maoistu izskatā, tibetieši atmeta savas ideoloģiskās domstarpības un apvienojās cienījamā garīgā līdera dalailamas vadībā.
Gan 14.dalailamam, gan 17.karmapam ir kas kopējs, proti, jātic brīnumainai, gadsimtiem senai vēsturei, kas ir kaut kas līdzīgs kā ticība Jaunavas Marijas eksistencei kristietībā. Saskaņā ar Tibetas budistu doktrīnu abi vīrieši jau agrā bērnībā izrādījuši nozīmīgas izredzētības pazīmes – kā zīmi tam, ka viņi ir saistīti ar kaut ko augstāku.
Tagadējā karmapas stāsts ir šāds: kā jau paredzēja priekšgājējs, viņš piedzima 1985.gadā nomadu teltī uz «ziemeļaustrumiem no sniega». Kad paaudzies, pārsteidzis savu māti, pats paziņojot, ka ir karmapa. Pēc vairākiem uzstājīgiem zēna atgādinājumiem viņa vecāki 1992.gadā tiešām sāka meklēt mūku grupu, pie kuriem glabājās mirušā 16.karmapas slepenie pieraksti. Septiņus gadus vecais puika spējis raksturot visus rituālu priekšmetus, lai gan pirms tam tos nebija redzējis.
Viņu pārveda uz Kagju ordeņa galveno klosteri pie Lhasas, kur zēns tika kronēts īpašā ceremonijā. Šo pēctecību atzina gan dalailama, gan, dīvainā kārtā, arī līderi Pekinā. Dažuprāt, šī ir pirmā aizdomīgā pazīme, jo īsti nespēj izskaidrot ķīniešu labvēlību.
14 gadu vecumā viņš nolēma bēgt no Tibetas un doties meklēt labāko budisma skolotāju. Kādas 1999.gada decembra dienas vakarā viņš izlēca pa klostera logu un iekāpa jau iepriekš sarunātā apvidus auto. Tad vienu posmu jāja ar zirgu, gāja arī kājām un šķērsoja ledainos kalnus, izvairoties no armijas posteņiem. Tā viņš šķērsoja Nepālas robežu. 2000.gada 5.janvārī ieradās Daramsalā.
Karmapa tā arī nekad nav atklājis, kas viņam palīdzēja bēgt. Iespējams, Pekina jutās pazemota. Jaunekļa vecāki un draugi tika nopratināti un pat uz neilgu laiku aizturēti.
Daramsalā šefību par zinātkāro puiku uzņēmās pats dalailama. Ļaudis baumoja, ka jaunajam karmapam pat ļaujot sēdēt dalailamas tronī, kamēr paša saimnieka nav klāt. Vācu žurnāls Geo rakstīja, ka jauneklis ir «vienīgais tibetiešu plāns B», savukārt amerikāņu Time bija pārliecināts, ka viņš būs «pasaules nākamais galvenais lama.»
Un tad nāca apkaunojošs skandāls.
Skandāla ēnā
Šāgada janvārī Indijas policija uz šosejas pie Daramsalas apturēja kādu auto un atrada tajā skaidru naudu 105 000 latu apmērā. Braucēji apgalvoja, ka nauda ir no karmapas klostera un paredzēta zemes pirkšanai. Aizdomu vadīta, policija nolēma pārmeklēt pašu klosteri. Viņi atrada vēl vairāk naudas dažādās valūtās – aptuveni 700 000 latu vērtībā, un sestā daļa no tās bija Ķīnas juaņi. Daramsalas policijas priekšnieks apgalvo, ka kratīšanā atrastas arī Ķīnas tālruņu kompāniju priekšapmaksas kartes, un tas viss norādot uz «ciešiem sakariem ar Ķīnu».
Šīs ziņas nonāca presē, un Indijas avīzes nekavējās uzdot jautājumu – vai karmapa gadījumā nav Pekinas spiegs?
Tibeta ir viens no kutelīgākajiem jautājumiem abu Āzijas lielvalstu attiecībās. Lai gan izdevīgos brīžos tās apvieno spēkus pret Rietumiem ekonomiskos jautājumos un tiek dēvētas par Ķīndiju, abas zemes viena otru tomēr uzlūko ar aizdomām. Indijai brīžiem šķiet, ka tā tiek apzināti kacināta. «Viņi pie pašas mūsu robežas būvē jaunas lidostas un dzelzceļa līnijas. Pekina mūs sāk ielenkt no visām pusēm,» sūdzas Himāčalas Pradēšas provinces (tajā atrodas arī Daramsala) lietu ministrs Kumārs Dumals. Šādā situācijā pieļāvums, ka sāncenši ir «iesūtījuši» garīgu nepatikšanu cēlāju, nemaz nešķiet tik neticama.
Pats karmapa par šiem pieņēmumiem tikai pasmejas. Viņa apaļīgie vaigi atgādina Mikelandželo eņģeļu sejas, bet skūtā galva ir kā liela biljarda bumba.
«Indija atšķirībā no Ķīnas nav diktatūra, bet gan funkcionējoša demokrātija,» saka 17.karmapa. «Tāpēc esmu drošs, ka šīs apsūdzības tiks godīgi izmeklētas. Un tiks pierādīts, ka tām nav nekāda pamata, jo ir taču skaidrs, ka īsti ticīgie atrod ceļu uz šejieni arī no Ķīnas Republikas un ziedo mums naudu.» Šie svētceļnieki, viņš apgalvo, arī ir «aizdomīgās» valūtas avots.
Dalailama viņam ir kā lielisks skolotājs un paraugs. Abi kopā pavadot laiku stundām ilgi, diskutējot par reliģijas un zinātnes attiecībām. Neviens nespēj aizvietot dalailamu, saka jaunais vīrietis. Jā, viņš pamāj ar galvu, esot dzirdējis baumas par viņa kļūšanu par «jauno dalailamu». Taču, visupirms, tas nav iespējams tradīciju dēļ. «Iespējams, cilvēki vēlamo uzdot par esošo, bet man pašam tas pat nav apspriežams jautājums.»
Viens no viņa padomniekiem uzmet nervozu skatienu, un karmapa nekavējoties pārtrauc runāt par mūsdienu politiku. Viņš turpina, stāstot, ka uzrakstījis eseju 108 lietas, kā jūs varat palīdzēt videi. Viņam patīk zīmēt ar tinti un rakstīt dzejoļus. Patīk pavadīt laiku pie datora, jo interesē notikumi pasaulē, kā arī dokumentālās un mākslas filmas. Patikusi animācijas Kungfu panda un fantastiskais Avatars.
Tā esot iespēja pabūt citās pasaulēs. Izņemot vienu ceļojumu 2008.gadā uz ASV, Indijas valdība viņam kā bēglim bez pavalstniecības ir aizliegusi pamest valsti. Iespējams, baidoties no Pekinas pārmetumiem, varas iestādes pērn viņa aizliedza doties braucienā uz Eiropu.
Dienas ir saplānotas. Tās sākas ar audiencēm, kad pēc svētības ierodas svētceļnieki no visas pasaules. Šodien viesu vidū bijuši skolotāji no Francijas, teoloģijas studenti no Taivānas un amerikāņu aktiermākslas studenti. Kā dāvanas atvesti plastmasas budas un aploksnes ar naudu.
Pēc mūsu sarunas viņš dosies uz bibliotēku, lai studētu Bībeli un Korānu, jo «manā darbā nedrīkst pazaudēt lielo bildi».
Brīvajā laikā patīk parotaļāties ar klēpja sunīti Taši, bet par brīvības ideju viņš uzskata iespēju ieklausīties iekšējās balsīs. «Man apkārt ir labu vēloši cilvēki, un es apzinos, ka man ir jākalpo savam liktenim.» Tad, ignorējot kārtējo nervozo palīga skatienu, viņš piebilst: «Reizēm jūtos kā ieslodzījumā, bet cenšos par to īpaši neskumt.»
Un pašās beigās atzīstas, ka viņam ir atļauts sazvanīties ar saviem vecākiem Ķīnā. Vai tas nav pārsteidzoši, zinot, ka viņa tuvinieki tika brutāli pratināti pēc dēla aizbēgšanas? Vai viņš pats tajā saskata humānus apsvērumus, vai tomēr veidu, kā izdarīt uz viņu spiedienu, jo skaidrs, ka šīs sarunas noklausās?
17.karmapa uz šo jautājumu nevar atbildēt. Taču kopumā uz grūtiem jautājumiem vinš atbild ar smaidu, izmantojot aforismus un reliģiskas alegorijas, neiedziļinoties sīkumos. Jaunajā karmapā nav grūti saskatīt zināmu viņa garīgā skolotāja – dalailamas – harismas atspulgu. Bet, kad jārunā par svarīgiem jautājumiem, viņš ieņem savam skolotājam raksturīgo nopietnību.
Karmapas politiskā nākotne ir neskaidra. «Man nav ambīciju kļūt par ietekmīgu līderi. Taču, ja apstākļi liks kļūt par pārmaiņu vadoni, es par to kļūšu.»
«Lūgšos par partiju»
Himalaju pakājē Indijas ziemeļos ir atnākusi kārtējā svelmaini karstā diena. 14.dalailama jeb Tenzins Gjaco, kā parasti, piecēlies jau pulksten 3.30. Iekāpis plastmasas iešļūcenēs, viņš kādu laiku pavadījis, lasot senus budistu rakstus uz palmu lapām. Tad paskrējis uz mehāniskā skrejceliņa, sekojot ātruma rādītājiem monitorā un klausoties BBC ziņas. Pēc tam paēdis, kā pats saka, kosmopolītiskas brokastis: Tibetas miežu putru ar amerikāņu lazdu riekstu musli un svaigu pienu no indiešu govīm, kas ganās Himalaju nogāzēs.
Pulksten 6 sācis lasīt avīzes – britu The Guardian un vietējo Indian Express. Tad ticies ar padomniekiem. Astoņos ķēries pie ikdienas rutīnas: gatavošanās ārzemju vizītēm, svētceļnieku uzņemšanas dārzā un vietējās draudzes uzrunāšanas.
Dalailama aizvien turpinās ceļot un, visticamāk, «privāti» tiksies ar ASV prezidentu Baraku Obamu un Eiropas valstu līderiem, taču viņš vairs nebūs tik aktīvs kā agrāk un vairāk laika atvēlēs meditācijai.
Padomnieki jau informējuši, ka kompartija Pekinā viņa došanos pensijā izskaidrojusi kā «viltīgu triku». Dalailama uz to smaidot atbild: «Es turpināšu aizlūgt par šo partiju!» Viņš atzīst, ka saskata progresu arī Ķīnā. «Premjers Veņs Dzjabao dažas reizes ir mudinājis uz lielāku atklātību un pat atzinis, ka demokrātijai ir nepieciešama attīstība. Es ceru uz saprāta uzvaru. Mani, protams, aizkustina Pekinas politiķu rūpes par mana pēcnācēja reinkarnāciju, lai gan tam nav izskaidrojuma, zinot, ka kompartija sauc mani par «sātanu». Vai tad viņi vēlas, lai sātans dzīvo mūžīgi? Bet varat būt mierīgi! Gan jūs, gan vīri Pekinā! Savu pēcnācēju es izvēlēšos pats.» Ir vairāki kandidāti, viņš saka. «Kamēr pats atrodos trimdā, arī mantinieks nāks no trimdas.»
Lielā atklāsme varētu pienākt brīdī, kad viņš, piemēram, dārzā kops rozes vai kārtējo reizi nodosies savam hobijam – vecu kameru montēšanai, vai arī agrās rīta stundās skries.
Viņš turpinās atrunāt rietumniekus, kuri vēlas aizrauties ar budismu, tā cerot uz tūlītēju visu problēmu atrisināšanos. Nē, tā nav dzīvesstila reliģija. Viņš turpinās atkārot savu tipisko padomu: «Vispirms izmēģiniet reliģiju no savas kultūras vides, piemēram, kristietību.» Viņš arī turpinās sludināt mieru un dažādu ticību dialogu.
Nav šaubu, ka viņa kvēlākie fani turpinās uztvert viņu kā Tibetas karali bez savas karaļvalsts – tā tas ir bijis vienmēr. Viņi kāri tvers ikvienu vārdu, it kā tie paši no sevis atnestu brīvību. Un arī prātos, kāda būs dzīve pēc pašreizējā dalailamas.
Tāda ir dievišķo personu dilemma: viņi var doties pensijā, bet viņi nevar atbrīvoties no saviem pienākumiem – vienkārši ticīgie to nekad nepieļaus.
Vēstures pavērsieni
1950. Ķīnas Tautas armija ieiet Tibetā, tā kļūst par «autonomu reģionu» Ķīnas ietvaros
1954. Ķīnieši ķeras pie budistu klosteru postīšanas, uzspiež kolektivizāciju. Tibetieši sāk pretošanos
1959. Tibetiešu sacelšanās tiek apspiesta. Dalailama dodas trimdā, viņam seko 80 000
60.-70.gadi. Ķīnas Kultūras revolūcija. Tibetā apspiež vietējo kultūru un reliģiju. Slēdz bibliotēkas un iznīcina kultūras pieminekļus
80.gadi. Ķīna atvieglo daļu aizliegumu, samazina karaspēku Tibetā
80.gadu beigas. Dalailama piedāvā miera plānu. Ķīna to noraida kā mēģinājumu atjaunot neatkarību. Tibetā izsludina karastāvokli
2001. Pēc deviņu gadu pārtraukuma atsākas Ķīnas valdības un dalailamas netiešais dialogs
Kopš 2000.gada. Tibetā sāk strauji augt etnisko ķīniešu ieceļotāju skaits. Pašu tibetiešu ir aptuveni seši miljoni
