Krājbankas krahs ķēra Latviju pēkšņi kā zibens. Taču ne no skaidrām debesīm. Negaiss sāk savilkties, un biznesā ziema šogad gaidāma barga – energocenas kāpj, noiets eksporta tirgos plok, bet pa «cauro» robežu ieplūst kontrabanda un preces par dempinga cenām. Vai vairāku ilggadēju nacionālo ražotāju pieteiktā tiesiskā aizsardzība pret bankrotu ir jauna maksātnespējas viļņa pazīme?
Pavelkot svītru mēneša bilancei, bija skaidrs – tā turpinot, maksātnespēja ir neizbēgama, un bezdarbnieku rindas papildinās vēl 600 cilvēku. Parādi krājās, bet vasarā sāktā reorganizācija nav brīnumnūjiņa, ar ko vienā rāvienā uzlabot uzņēmuma finanses. Tāpēc Latvijas vecākā putnu fabrika Ķekava oktobrī lūdza sākt tiesiskās aizsardzības procesu (TAP). Tas nozīmē – parādsaistību atmaksa pārstrukturēta un ar kreditoriem pakāpeniski vajadzēs norēķināties turpmāko divu gadu laikā. Putnu audzēšana un pārstrāde nav apstājusies ne mirkli, un mēs, pircēji, pat nenojaušam, ka iecienīto kūpināto vistiņu ražotājam šī ziema būs izšķiroša.
Valgundē aina ir vēl skarbāka. Liķieru fabrikā Veta, kas 1992.gadā kā pirmais privātais uzņēmējs saņēma licenci alkohola ražošanai Latvijā, viss ir kluss un tukšs – iekārtu līnijas stāv, licence uz laiku apturēta, vairāk nekā simt darbinieku atbrīvoti. Arī šis uzņēmums jūnijā pieteicis tiesisko aizsardzību.
Pēc vairāku gadu cīniņiem oktobrī pieteikta Jelgavas uzņēmuma Larelini maksātnespēja, kas iedzīvojies lielos nodokļu parādos. Kāds būs ražotnes liktenis, to pašlaik skaidri nespēj pateikt neviens.
Vai šo trīs nacionālo ražotāju pārbaudījumi ir jauna ekonomiskās krīzes viļņa vēstneši, kas tuvojas Latvijai, vai arī tā ir «tikai» dārga maksa par atsevišķu uzņēmēju kļūdainiem biznesa lēmumiem? Atbilde nav vienkārša. Statistika rāda – tiesiskā aizsardzība pieteikta desmitiem uzņēmumu, un pēdējos pāris gados to skaita dinamikā nav nekā iepriecinoša. Tāpat kā Ķekavai, šī ziema var izrādīties izšķiroša daudziem, kuri cenšas ķepuroties un cer sagaidīt pavasari.
Piezemējušies
Dienā, kad tiekamies, Ķekavas vadība testē jaunus kūpinājumus. Biznesa ideja ir skaidra – ziemā pats negrilēsi, bet, hokeju skatoties, pie alus der gaļas uzkoda. Pārtikas tehnologi ieteikuši vistas spārniņu sadalīt trīs daļās un vienas vietā piedāvāt trīs dažādas garšas.
Mūsu fotogrāfs arī uzcienājas un par labāko atzīst to gaļas gabalu, kurā caur vieglu piparu maisījumu skaidri var sajust sulīgi dūmoto garšu. Tomēr izrādās, ka viens no kūpinājumiem ar hokeja faniem nesatiksies. Garšo labi, bet pārāk augsta pašizmaksa. «Ir jārēķina, ko varam atļauties ražot,» saka pārtikas rūpniecībā pieredzējušais Aldis Škutāns. Viņš savulaik vadījis Rīgas miesnieku, pēc tam Latvijas balzama vairumtirgotāju AV&D, bet šovasar viņa rokās nodota Ķekavas fabrikas ikdienas pārvaldība.
Augustā uzņēmumā bija lielā tīrīšana, pilnīgi nomainīta valde, jo akcionāriem (saskaņā ar Lursoft datiem lielākie īpašnieki ir trīs juridiskas personas) bija skaidrs – bez radikālām pārmaiņām neiztikt. 2009.gadu uzņēmums bija noslēdzis ar 1,19 miljonu latu zaudējumiem, 2010.gadā kritās ieņēmumi un zaudējumi pieauga vēl par 640 tūkstošiem latu, gada beigās sasniedzot 1,82 miljonus. Peļņa uzņēmumam pēdējo reizi bija 2006.gadā, jo pēdējos gados veiktas ievērojamas investīcijas – modernizētas ražošanas iekārtas 15 miljonu latu vērtībā.
«Situācija nav bezcerīga, pretējā gadījumā ar savu reputāciju neriskētu,» Škutāna sejā smaids nav uzspēlēts. Pirmie soļi uzņēmuma atveseļošanā jau sperti. Reorganizēta ražošana, kopš pērnā gada ar pilnu jaudu darbojas viena no modernākajām putnu kautuvēm Baltijā, bet šovasar samazināts viss liekais, un vistu augšanas rādītāji beidzot ir Eiropas līmenī. Uzņēmums strādā pie jauniem produktiem, un topošā hokeja līdzjutēju uzkoda ir tikai viens piemērs. «Ir jāpārziemo,» saka valdes loceklis Andris Vilcmeiers, kurš kopā ar citiem īpašnieku aicinātajiem krīzes menedžeriem šovasar pārņēma Ķekavas vadības grožus.
Uz jautājumu, kāpēc uzņēmums nonāca grūtībās, abi vadības pārstāvji liek galdā datus par to, kā pēdējo gadu laikā sadārdzinājušās izejvielas. «Produkta cenu mēs nevaram celt, bet paskatieties, kas notika pasaules graudu tirgū, kombinētā lopbarība ir dārgāka, kāpj arī gāzes cena,» Vilcmeiers komentē grafikus. Tāpat viņš atgādina par PVN kāpumu, uzņēmējus žņaudzošo darbaspēka nodokļu slogu un «caurajām robežām», kas sāpīgi sit tieši pa pārtikas ražotāju kabatu. «Aizbrauciet uz Centrāltirgu no rīta un paskatieties, kādi numuri ir fūrēm, kas ieved tonnām saldētas gaļas,» Škutāns nenovalda emocijas. Fūrēm ir Lietuvas un Polijas numuri, bet uzņēmēji retoriski vaicā, vai šīs gaļas tonnas, kas pēc pavadzīmēm nākušas no kaimiņvalstīm, patiešām ražotas ES.
Taču uzņēmēji nesūkstās. «Pašreiz stabilizējam apjomus, lai ražotu tieši tik, cik nepieciešams, ja gribam strādāt ar peļņu un neplānotu tirgus satricinājumu rezultātā nezaudētu naudu,» tuvākos mērķus sprauž uzņēmuma piesaistītais konsultants Edgars Godmanis. Ķekava rēķinās ar iespējamo krīzi eirozonā, tāpēc īpaši domāts par naudas plūsmas stabilizāciju – šķiet, Godmanis juniors dara visu, lai uzņēmums nenonāktu tik neapskaužamā naudas trūkumā kā pirms trim gadiem viņa tēva Ivara Godmaņa vadītā Latvijas valsts. Ķekava strādā pie eksporta attīstīšanas, lai gan iespraukties Zviedrijas, Somijas vai Vācijas tirgū esot ļoti grūti galvenokārt daudzo tehnisko un birokrātisko procedūru dēļ, ko valdības izveidojušas savu ražotāju atbalstam.
Kā Ķekavas vadītāji vērtē Latvijas attieksmi pret nacionālo ražotāju, kurš darbu dod gan rūpnīcā strādājošajiem, gan pastarpināti vēl vismaz simtam zemnieku, jo vistu audzēšanā pamatā izmanto tikai vietējās izcelsmes izejvielas? Visi rezignēti pasmaida. «Redziet, prezidents bija rūpnīcā, paslavēja, arī ministri un premjers tiekoties slavē produkciju un vēl veiksmi, bet reāli…,» teikumu pie ieslēgta diktofona nepabeidz Andris Vilcmeiers.
Ķekava turpina ražot, bet krietni bēdīgāka situācija pašlaik ir liķieru fabrikā Veta, kuras produkcija no veikalu plauktiem pazudusi. Kaut gan 2009.gadā līdz ar akcīzes nodokļa pieaugumu uzņēmums zaudēja vairāk nekā pusi no apgrozījuma, tas tomēr spēja modernizēt ražotni, neatlaida darbiniekus, ieguva kvalitātes standarta ISO sertifikātu, un vēl pērn gandrīz 20 gadus vecajam uzņēmumam piederēja 1% no alkohola tirgus Latvijā. Tagad ierosināts tiesiskās aizsardzības process. Pie vainas esot strīds ar zemes un telpu īpašniekiem, kas uzskatījuši, ka nomas līgums ar ražotni vairs nav spēkā. Ja nav līguma, nav ražošanas vietas un nevar arī pagarināt alkohola ražošanas licenci. «Tas ir uz laiku, līdz atrisināsim domstarpības,» saka uzņēmuma pārstāvis zvērināts advokāts Aivars Purmalis. Viņš nevēlas detalizēti klāstīt notikušā iemeslus, bet cer, ka vēl šogad ražošanu varēs atsākt. Ja ne – ražotnei jāmeklē kāda cita vieta, kas gan neiešot tik ātri.
Drīzs risinājums negaida arī Jelgavas uzņēmumu Larelini. Tūristu ceļvedis An-other Travel Guide kā vienu labākajām dāvanām, ko aizvest mājās pēc brīvdienām Latvijā, min viņu ražoto kvalitatīvo gultas veļu un dvieļus, bet pašlaik kompānijai jau otro reizi pieteikta maksātnespēja. Pirmoreiz tas notika 2008.gada augustā, kad maksātnespēju pieteica viens no uzņēmuma īpašniekiem. Jau septembrī procesu izbeidza. Pērn maijā tiesa pasludināja tiesiskās aizsardzības procesa sākšanu, taču tas izrādījās nesekmīgs, un šoruden oktobrī jau pats uzņēmums iesniedza maksātnespējas pieteikumu. Ar vairāku gadu laikā nenomaksātiem 159 tūkstošiem latu Larelini ir Jelgavas lielākais nekustamā īpašuma nodokļa parādnieks.
Uzņēmuma vadītāja Māra Paura saka – maksātnespēja bijis piespiedu līdzeklis, lai saglabātu ražošanu un neatlaistu darbiniekus, jo pašlaik tiek pārkārtota uzņēmuma struktūra. Sākotnēji viņa piekrīt intervijai, taču reizi no reizes pārliek tās laiku «būtisku pārmaiņu» dēļ uzņēmumā. Telefonsarunā vadītāja saka – viņai ir pārliecība, ka rūpnīcu tomēr nenāksies slēgt un linu izstrādājumu ražošanai Jelgavā punkts netiks pielikts.
Bez satricinājumiem?
Vidēji rēķinot, Latvijā ik nedēļu tiek sākts vismaz viens tiesiskās aizsardzības process. 2009.gadā to bija 28, pērn – 61, šāgada desmit mēnešos jau 63. Statistiku par to, kādās nozarēs šie uzņēmumi strādā, cik cilvēku nodarbina un kur atrodas, neviens neapkopo. Žurnāls Ir saskaitīja, ka vairāk nekā puse uzņēmumu (34) atrodas Rīgā, bet pārējie izkaisīti pa visu Latviju.
Krustcelēs stāv gan zemnieku saimniecības Latgalē, gan gaļas ražotāji Kurzemē, tāpat kā graudu un sēklu audzētāji Vidzemē. Protams, starp tiesisko aizsardzību pieteikušajiem uzņēmumiem var redzēt arī trekno gadu mantojumu – 11 nekustamā īpašuma attīstītājus un 14 dažādu profilu būvniecības uzņēmumus. Starp uzņēmumiem, kas cer atgūties un atjaunot peļņu, pieci pārstāv pārtikas nozari. Ķekava un Veta varētu būt vieni no lielākajiem darba devējiem TAP sarakstā.
«Es gribētu cerēt, ka krīzei esam tikuši pāri, taču teikt, ka iztiksim bez satricinājumiem, nevaru,» saka valsts aģentūras Maksātnespējas administrācija direktors Ervīns Ābele. Viņš norāda – patiesībā TAP varētu būt krietni vairāk, taču reta ir situācija, kad pēckrīzes un jaunas krīzes gaidu atmosfērā uzņēmēji spēj vienoties, ka kreditors nesaņems visu aizdevumu, bet gan tā daļu, turklāt vairāku gadu laikā, nevis uzreiz. Visbiežāk kreditors nevēlas zaudēt ne santīma, tāpēc nepiekrīt tiesiskās aizsardzības plānam, kā rezultātā parādos iestigušais uzņēmums nevis izķepurojas, bet gan bankrotē.
To novērojis arī Ķekavas valdes loceklis Andris Vilcmeiers, bilstot – viņa pārstāvētajam uzņēmumam paveicies ar kreditoriem, kas sākumā bijuši skeptiski pret TAP izmantošanu, bet beigās pauduši atbalstu. «Sarunas ar Valsts ieņēmumu dienestu noritēja veiksmīgi, atliek cerēt arī uz banku iepriekš solīto piekrišanu,» saka Vilc-meiers, nosaucot vēl kādu apstākli, kas daudziem uzņēmējiem liek riskēt un nepieteikt TAP. «Šis process rada diskomfortu mūsu piegādātājiem – viņi šaubās, vai noturēsimies. Rezultātā faktiski esam pārgājuši uz priekšapmaksu.» Tomēr viņš nešaubās – labāk pāris gadu šādā režīmā nekā bankrots. Turklāt esot redzams, ka pārtikas nozarei pašlaik neklājas viegli, tāpēc arī piegādātāji saprot, ka, zaudējot tik lielu klientu kā Ķekava, produkcijas noiets būtiski kritīsies, jo citu klientu tik ātri vietā neatrast.
Tas, pēc uzņēmēju domām, ir viens no krīzes otrā viļņa priekšvēstnešiem – pašlaik faktiski neviens nerēķinās, ka pieprasījums tirgū varētu augt. Gluži pretēji, visi to vien cer, ka uz ūdens noturēsies esošie spēlētāji.
Otrs būtisks piesardzības iemesls – noturīgi zemā klientu pirktspēja. Piemēram, Ķekava novērojusi, ka pircēju skaits pērn un šogad turas stabils, pat aug, taču summa, kuru cilvēki veikalā iztērē, kā līdz ar krīzi nokritusies, tā arī palikusi zemā līmenī.
Privātpersonu bankrotu skaits šogad dubultojies, turpretim labā ziņa biznesam – juridisko personu maksātnespējas lavīna ir piebremzējusi. Aizvadītajos divos gados bankrotēja vairāk nekā 5000 kompāniju, šogad skaits strauji sarucis līdz 700. «Krīze atsijāja viendienīšus. Bet palikušajiem nav viegli,» statistiku komentē Ābele.
Konsultants Edgars Godmanis lēš – daudziem, it īpaši ražotājiem, šī ziema būs izšķirīga galvenokārt augsto energoresursu cenas dēļ. «Tie, kas pirmo krīzes vilni izturēja, ir noīsinājuši visu, ko var noīsināt, taču parādi ir uzkrājušies iespaidīgi. Tagad ir jautājums, vai paši saviem spēkiem tiks galā, jo droši varu teikt – no lielajiem ražotājiem Ķekava varbūt ir pirmā, kas pieteica TAP, bet noteikti ne pēdējā.» Jaunais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts gan sevi sauc par piesardzīgu optimistu un otro bankrota vilni neprognozē: «Gan valsts, gan uzņēmēji tagad ir daudz gatavāki satricinājumiem.» Pat ja eirozonas valstis piedzīvos otro krīzes vilni, tā nebūšot tik globāla kā 2009.gadā.
Edgars Godmanis oponē ministram – vietējam ražotājam, it īpaši pārtikas nozarē, pat neliels satricinājums eirozonā var būt ļoti sāpīgs. Vismaz divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, Latvijas tirgus ir faktiski neaizsargāts pret pazeminātas cenas precēm, jo tiek vāji kontrolēts. «Ja Eiropas tirgū pāri paliks nerealizēts produkts, kaut tikai 3-5 procenti, viņi meklēs, kur to pārdot. Kaut vai zem tirgus cenas. Kad tāds apjoms ienāks Latvijā, nav jāskaidro, kas sagaida nacionālo ražotāju tik mazā tirgū,» skaidro Godmanis.
Otrkārt, bīstams drauds ir izejvielu cenas svārstības. Latvijas nacionālajam ražotājam tās ir vajadzīgas nosacīti nelielā apjomā, tāpēc cenas kritumu pasaules tirgos ne vienmēr iespējams izmantot, bet no pieauguma izvairīties ir grūti. Redzot, cik nopietni uzņēmumu pērn ietekmēja graudu cenas dubultošanās, Ķekava strādā pie ilgtermiņa līgumiem, kuros izejvielām būtu fiksēta cena, ko neietekmētu tirgus svārstības.
Turklāt ir jāņem vērā arī Krājbankas krahs – bankā iesaldēti palika vairāk nekā 11 tūkstošu uzņēmumu konti ar kopsummā aptuveni 227 miljoniem latu. Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone stāsta, ka lauvastiesa Krājbankā iestrēgušo līdzekļu pieder nelieliem ražotājiem, kas dod darbu reģionos. Tāpat daudziem «iestrēguši» ilgtermiņa kredīti, kurus Krāj-banka uzņēmumiem izsniegusi uz izdevīgiem nosacījumiem – gariem atmaksas termiņiem, ne vienam vien ļauts krīzes apstākļos atlikt maksājumus. Jautāta, vai bankas krahs varētu izraisīt otro maksātnespējas vilni, Meņeģelsone ir piesardzīga – tas būs atkarīgs no bankas administratora attieksmes pret šiem reģionos tik svarīgajiem darba devējiem un viņu kredītiem.
Pundura dilemma
No vienas puses – atvērta kopējā tirgus princips, no otras – nacionālais ražotājs. Ar šo dilemmu saskaras katra Eiropas Savienības valsts. Ekonomikas ministrs Pavļuts piekrīt, ka «vēsturiski Latvija daudzas ES izvēles normas ir ieviesusi stingrākā formā, nekā bija nepieciešams», taču protekcionisma politiku neuzskata par īsto ceļu tik mazai valstij kā Latvija. Uzņēmēji var rēķināties ar lielāku valsts atbalstu, lai godīgas konkurences noteikumi tiktu patiešām ievēroti. Pavļuts norāda – efektīvākam jākļūst Konkurences padomes darbam, jo panākts neliels papildu līdzekļu piešķīrums valsts budžetā.
Konkurences uzraugu finansējums krīzes laikā dramatiski sarucis – 2008.gadā tas bija miljons latu, šogad – 450 tūkstoši. Algas Konkurences padomē nav konkurētspējīgas – eksperti atkarībā no pieredzes saņem no 475 līdz 925 latiem uz papīra. Tā rezultātā darbu šogad atstājuši jau 10 vadoši un pieredzes bagāti eksperti, kā arī pieredzējušais juriskonsults.
Jaunais ministrs sola uzklausīt uzņēmēju domas par biznesa kavēkļiem. Tie gan nav noslēpums jau gadiem. Tirgus aizsardzības jomā pirmā lieta ir vāji kontrolētās robežas un iespēja Latvijā par zemu cenu pārdot visdīvainākās izcelsmes produktus. «Palasiet, kas tik nav rakstīs uz [gaļas produktu] iepakojumiem! E vielu tik daudz, ka eglīti var izrotāt, bet mēs, piemēram, pirms savu vistiņu varējām pārdot Zviedrijā, pierādījām visu līdz pēdējam – kāda ir dējējvista, kāda ola, kā cālītis audzēts. Viņiem produkta izsekojamība ir svarīgākais, bet mums?» retoriski jautā Ķekavas vadītājs Aldis Škutāns. Viņa kolēģis Vilcmeiers aicina nopietni beidzot pieķerties kontrabandas apkarošanai.
Valdība nākamgad iecerējusi 1,5 miljonus latu budžetā papildus iekasēt ar to, ka akcīzes preces mašīnas bagāžniekā vai tirgus somā no Krievijas un Baltkrievijas katra persona varēs ievest Latvijā reizi nedēļā, nevis ik dienu. Vai preču plūsma saruks, vai tieši otrādi – pieaugs pārvadāšanas rūpalā iesaistīto cilvēku skaits pierobežā, to parādīs laiks. Uzņēmēji vismaz pagaidām neuzskata, ka šāda likuma izmaiņa vairos pieprasījumu pēc vietējiem produktiem legālajā tirgū.
Arī citu būtisku slogu – augstās nodokļu izmaksas par darbaspēku – valdība labi zina, bet neplāno no nacionālo uzņēmēju kamiešiem novelt jau nākamgad. Ekonomikas ministrs sola samazinājumu no 2013.gada, finanšu ministrs gan par to nav drošs, vispirms tikšot palielināts ar nodokli neapliekamais algas minimums. «Veidojas apburtais loks – visi ir gatavi morāli atbalstīt un solīt, bet izmaiņu nav,» skarbs ir Škutāns. Kā piemēru viņš piesauc, viņaprāt, pēdējā laika «ģeniālāko» ideju – cīsiņu aizliegumu skolu ēdnīcās, pie kā pašlaik strādā Veselības ministrija. «Problēma taču nav cīsiņos, bet gan to sastāvā! Mēs gribam nevis noteikt standartu, kādu cīsiņu bērniem var dot pusdienās, bet gribam aizliegt vispār. Vai ir izrēķināts, ko tas nozīmēs vietējam gaļas ražotājam?» jautā menedžeris.
Tomēr uzņēmēji cenšas izdarīt vismaz to, kas ir pašu rokās. Redzot problēmas eirozonā un stagnējošo pieprasījuma līmeni Eiropas tirgos, viņi pārskata eksporta stratēģijas, cenšoties sadalīt riskus. Labi zinot, ka jaunās valdības plāni par Latvijas ekonomisko interešu aizstāvību ārvalstīs ir gan uzlikti uz papīra, bet nākamā gada budžets nedod cerības, ka dramatiski «apcirptā» diplomātisko pārstāvniecību jauda varētu atgriezties pirmskrīzes līmenī. Tāpēc vismaz šajos Ziemassvētkos daudziem Latvijas nacionālajiem ražotājiem svarīgākās būs Latvijas patērētāja vēlmes svētku galdam.
