Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nabadzības slazds

Posted on februāris 15, 2012 by - Komentārs

Sociālās problēmas prasa tādu pašu enerģiju, kāda veltīta valodas aizstāvībai

Kamēr Lindermans un Osipovs okupējuši Latvijas dienas kārtību, uzdodot jautājumu, uz kuru ir viena, skaidra un nepārprotama atbilde – ka Latvijā var būt tikai viena valsts valoda -, gan politiķu, gan sabiedrības laiks un enerģija tiek atrauta no daudzām sarežģītām, grūti risināmām problēmām, kuru risināšana būtiski ietekmēs mūsu valsts spēju nodrošināt plaukstošu vidi latviešu valodai un kultūrai.

Pēdējās nedēļās dažādos veidos pie sabiedriskās apziņas logiem ir klauvējusi nabadzība. Pagājušajā nedēļā Starptautiskais Valūtas fonds nāca klajā ar noslēdzošo vērtējumu par savu aizdevuma programmu Latvijai, kurā sevišķi liela uzmanība pievērsta nabadzībai. Var visādi spriest par SVF motīviem un kāpēc uzsvars tiek likts tieši uz šo problēmu: vai to izsaukusi vēlme atbildēt uz jau gadiem pasaulē izskanējušajiem pārmetumiem, ka SVF ir vienaldzīga pret nabadzību, vai arī fondā vēl aizvien ir cilvēki, kuri Latvijas izvēlēto ekonomisko kursu uzskata par kļūdu un vēlas parādīt, ka tas tomēr nav bijis īsti pareizs. Taču, lai kādi būtu ziņojuma kritiskā toņa iemesli, būtu nepareizi ignorēt faktos balstītās norādes ne tikai uz augsto nabadzības līmeni Latvijā, bet arī uz problēmām ar mūsu sociālo drošības tīklu. 

Šis tīkls nav konsekventi tēmēts uz visnabadzīgāko cilvēku atbalstīšanu: tikai 1,6% no visiem sociālajiem izdevumiem Latvijā tiek piešķirti, vērtējot potenciālā saņēmēja ienākumu līmeni, savukārt vidēji ES šis procents ir vairāk nekā divreiz lielāks. Tajā pašā laikā nodokļu un pabalstu sistēma neveicina cilvēku vēlmi atrast darbu. Pēc Eurostat aprēķiniem, kuros tiek modelēta bezdarbnieka atgriežanās darba tirgū, Latvijas gadījumā jaunā darbinieka papildu nodokļi un zaudētie pabalsti veido 90% no bruto ieguvumiem no saņemtās algas. Tas nozīmē, ka nav lielas starpības, vai cilvēks strādā vai nestrādā, un Latvijas rādītājs ir otrais sliktākais Eiropas Savienībā, kur zaudējumi noēd ap 77% no ieguvumiem, bet Lietuvā – 70%, Igaunijā – 63% un Slovākijā – 40%.

Drīz pēc SVF ziņojuma parādījās jaunākie Eurostat dati par nabadzību, kuri rāda, ka Latvijā 38,1% iedzīvotāju atrodas nabadzības vai sociālās izstumtības riska zonā, kas ir trešais sliktākais rādītājs ES. 

Savukārt tepat uz vietas nerimās diskusijas par austrumu pierobežas iedzīvotāju atkarību no «legālās kontrabandas», kas pats par sevi ir savdabīgs nabadzības rādītājs, bet otrā Latvijas galā, Liepājā, uz pagaidu sabiedriskajiem darbiem jeb tā saukto simtlatnieku programmu līdz februāra sākumam pieteikušies ap 1000 bezdarbnieku, lai gan pilsētai nebūs iespējas nodarbināt vairāk par 350. Kā ziņo LETA, Liepājas pašvaldības aģentūras Nodarbinātības projekti direktors Zigmunds Cīrulis uzsvēris, ka iesaistītajiem cilvēkiem arī šis salīdzinoši mazais atalgojums ir ļoti būtisks. 

Kopš neatkarības atgūšanas vienkāršā, standarta atbilde uz nabadzības problēmu ir bijusi: visu atrisinās ekonomiskā izaugsme. Jo lielāks kopprodukts, jo mazāka nabadzība. Taču pēdējo gadu pieredze liecina, ka izaugsme, lai arī nepārprotami nepieciešama, nebūt nav automātisks nabadzības problēmas risinājums. Paskatāmies uz to pašu nabadzības risku. Pēc Statistikas pārvaldes datiem 2010.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzināmās cenās bija gandrīz precīzi tāds pats kā 2005.gadā. Turpretim nabadzības riskam pakļautais iedzīvotāju skaits 2010.gadā, pēc krīzes laikā dažādu valsts atbalstu programmu ieviešanas, bija nozīmīgi mazāks – jau minētie 38,1% – nekā piecus gadus agrāk piedzīvotie 46,3%, lai gan IKP uz iedzīvotāju bija tāds pats.

Turklāt ir iemesls domāt, ka Latvijas gadījumā izaugsmes labumi daudz lielākā mērā akumulējas sabiedrības turīgākajos slāņos. Zīmīgi, ka straujākajā IKP izaugsmes laikā no 2006. līdz 2007.gadam nozīmīgi pieauga arī ienākumu nevienlīdzības rādītājs – Džini indekss. Savukārt, kā savā pētījumā Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju norāda Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Bičevska, kopš krīzes sākuma samazinājusies nevienlīdzība un vienlaikus mājsaimniecību visnaudīgākās piektdaļas patēriņš samazinājies daudz straujāk nekā nabadzīgākās piektdaļas izdevumi. Taču tagad, kad atkal atsākusies izaugsme, kā norāda Bičevska, «pastāv gana augsta varbūtība, ka ienākumu polarizācija palielinās un 2011.-2012. gadā Džini indekss pasliktināsies».

Tātad izaugsmes augļi pārsvarā krīt jau gana pilnos grozos, bet pabalstos izsniegtās maizes rikas biezums neko daudz neatšķiras no tās, kuru var nopirkt par minimālo algu. Tāpēc nav brīnums, ka Latvijā veidojas «nabadzības slazds». Bieži dzird, ka pie vainas ir cilvēku nevēlēšanās strādāt, un, bez šaubām, sliņķus un dzērājus var atrast visur. Tomēr, ja tiešām visi gribētu tikai dzīvot no pabalstiem, tad nebūtu ne daudzo emigrantu, nedz arī lielā cilvēku skaita, kas piesakās uz pagaidu sabiedriskajiem darbiem. 

Nav vienas burvju nūjiņas, kas ļaus Latvijai no šī slazda izkļūt. Ir jāpārskata gan sociālais atbalsta tīkls, gan nodokļu sistēma. Tas ir sarežģīts, piņķerīgs darbs, kas nepakļaujas vienkāršotiem lozungiem. Taču tam būtu jāpievēršas ar to pašu nopietnību, enerģiju un ideālismu, kuru tik daudzi ir parādījuši pēdējos mēnešos, cīnoties par latviešu valodu.

Komentārs 140 zīmēs
Kā rāda Latviešu valodas aģentūras pētījums, 90% krievvalodīgo atzīst, ka jāprot latviski, un uzlabojušās valodas zināšanas jaunajā paaudzē.

Šķērdēšanas centrs: Rīgas dome nav pieteikusies siltināt nevienu māju par ES naudu, toties Rīgas satiksmes zaudējumus šogad plāno četrkāršot. 

Kamēr Grieķijas valdība balsoja, Atēnās dega ēkas. Par nelaimi, reti kurš tic, ka pat šis jaunais budžets spēs izglābt valsti no bankrota.

Vienkāršs jautājums

Posted on februāris 15, 2012 by - Komentārs

Balsodami pret otru valsts valodu, pateiksim, ka mums savu valsti vajag

Pēdējās nedēļās ir bijis pārāk daudz fona kņadas un baltā trokšņa ap gaidāmo tautas nobalsošanu. Tik daudz, ka šajā zumoņā palaikam pazūd, kā tagad ir modīgi teikt, «kodols» – par ko īsti būs šis referendums. To atgādināt ir teju neērti, jo jautājums taču tik vienkāršs – vai krievu valodai jāpiešķir otras valsts valodas statuss. Atbilde arī ir tikpat vienkārša – protams, ka jābalso «pret».

Jautājums ir vienkāršs, turklāt referenduma iznākums zināms aizlaikus – krievu valoda nekļūs par otru valsts valodu. Droši vien arī tāpēc šķiet ērtāk uzskatīt šo tautas nobalsošanu par tikai ieganstu «plašākai sarunai». Piemēram, par «visām kļūdām», kuras pieļautas kopš valsts atjaunošanas, turklāt ne tikai integrācijas politikā, bet, kā nu jau skan pat no prezidenta pils, arī ekonomiskajā un vispār Latvijas politikā. Pat dzirdam, ka referendums esot visu šo it kā pieļauto kļūdu sekas un rezultāts.

Re, arī Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs labprāt piekrīt – Latvijā jautājumi esot «tādas sarežģītības», ka tos nevarot risināt «tādā veidā, kā tie uzstādīti referendumā», tomēr «problēmas taču pastāv» un «būtu jārisina».

Teju komiski un nepiedienīgi primitīvi uz šāda fona izklausās referenduma galvenā dzinējspēka un Krievijā valdošās Vienotās Krievijas partnera vai atvasinājuma Saskaņas centra līdera Nila Ušakova pastāvīgi tiešāk un netiešāk atkārtotais – ja viņa partija būtu valdībā, referenduma nebūtu. Izrādās, ka nav nozīmes ne divdesmit gadus krājušamies «aizvainojumiem», ne kaut kādām kļūdām un sociāli ekonomiskām problēmām, ne latviešu gatavībai kaisīt sev pelnus uz galvas. No  visām problēmām svarīga patiesībā iznāk esam tikai viena – ka «krievam» Jānim Urbanovičam nav iedots ministra portfelis.

Ušakovam taisnība. Referenduma nebūtu, ja Saskaņas centrs nebūtu to padarījis par savas politikas galveno jautājumu pēc tam, kad neiekļuva valdībā pēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām pērnruden. Politiski marginālā Vladimira Lindermana krietni agrāk sāktā parakstu vākšana par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai būtu palikusi absurda ākstība. SC nonākšana valdībā gan neatrisinātu nevienu no problēmām, par kurām tagad dzirdam kā par it kā referenduma iemeslu, drīzāk tās vēl vairāk saasinātu un radītu jaunas, taču referenduma nebūtu, tas nu gan skaidrs.

Tāpēc taisnība arī bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura pirmdien bez aplinkiem pateica, ka «galvenie impulsi» referendumam nākuši no Krievijas. Jo Maskavas «prioritāte» Latvijā ir radīt un uzturēt «problēmas ar krievvalodīgajiem», nevis redzēt tos integrējamies Latvijas sabiedrībā.

Nudien, nevajag sarežģīt, jaukt graudus ar pelavām un cēloņus ar sekām. Dialogs, izlīgums un etniskā saskaņa ir bijusi svarīga vienmēr un būs jo īpaši aktuāla pēc referenduma, kas spriedzi sabiedrībā ir krietni vairojis. Taču jāapzinās, ka tieši tāds bija referenduma ierosinātāju un atbalstītāju mērķis, ko viņiem diemžēl ir izdevies sasniegt. 

Pēc referenduma būs jāmeklē veidi, kā mīkstināt tā sekas. Valsts prezidenta Andra Bērziņa un virknes sabiedrībā pazīstamu un cienījamu cilvēku pirmdien parakstītais Labās gribas manifests ir viens no veidiem, kā to mēģināt. Politiķiem būs jāmeklē arī citi, kā uzrunāt to sabiedrības daļu, kurai tā dēvēto latviešu partiju piedāvājums nav šķitis tuvs un pievilcīgs. Taču būtu aplami un bīstami izlikties neredzam, ka referenduma «impulsu» īsto devēju un virzītāju lielākais «aizvainojums» ir par to, ka Latvijas valsts vispār ir un turpina pastāvēt.

Tautas nobalsošanā jāpasaka savs viedoklis par to, vai krievu valodai būtu jāpiešķir otras valsts valodas statuss. Tas ir pavisam vienkārši. Ja krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu, latviešu valoda tiktu nolemta iznīcībai un būtu apdraudēta Latvijas valsts pastāvēšana. 

Tas ir gandrīz tikpat vienkārši kā pirms divdesmit diviem gadiem, kad izšķīrās, vai atkal būs neatkarīga Latvijas valsts. Vienīgi tolaik, pirmkārt, visiem bija pilnīgi skaidrs, par ko ir izšķiršanās. Kaut gan savstarpēji aizvainojumi un pārmetumi bangoja daudz niknāk, Interfrontes vadoņi neteica, ka vispār jau viņi ir par neatkarīgu Latvijas valsti, tāpēc grib, lai tā paliek impērijas sastāvā, bet Latvijas Tautas fronte neatvainojās par Maskavas politiku, kas bija novedusi Latviju Padomju Savienībā. Otrkārt, šī izšķiršanās bija reāla, kamēr šodien tā ir lielākoties simboliska. 

Taču šim balsojumam būs arī nopietnas, nebūt ne simboliskas politiskas sekas. Valsts pastāvēšanas iemesls un pamats ir tās pilsoņu griba. Tautas nobalsošanā šī griba ir jāpauž gana pārliecinoši, lai nerodas šaubas, vai Latvijas pilsoņiem joprojām vajag savu valsti. 

Referendumā uzdotais jautājums ir gan vienkāršs, gan svarīgs, un katram noteikti ir uz to tikpat vienkārša «par» vai «pret» atbilde, lai arī kādas būtu bijušas diskusijas par referenduma iemesliem. Bet tā rezultātu interpretācijas atstāsim svētdienai. Balsodami pret otras valsts valodas statusu krievu valodai, sestdien pateiksim, ka mums savu valsti vajag.

Komentārs 140 zīmēs
Buldozera traģēdija. Vispirms tiesa Šleseram aizliedza izcirst priedes, bet nupat atcēla atļauju villas būvniecībai Jūrmalā. Un vēl arī Jaunais vilnis draud nenotikt.

Latvijā korumpē žurnālistus, Lielbritānijā korumpē žurnālisti. Policija aizturējusi piecus The Sun darbiniekus par informācijas pirkšanu no amatpersonām.

Krievijā drīz prezidenta vēlēšanas, un arī radio Eho Moskvi vairs nekritizēs galveno kandidātu Putinu. Īpašnieks Gazprom maina visu radio direktoru padomi.

Pēc sestdienas

Posted on februāris 15, 2012 by - Redaktores sleja

Ja gadās iestrēgt vienmuļā nodarbē, domu skaidrību uzlabo pievēršanās kam citam

Šobrīd, esot referenduma risās, ir vērts palūkoties uz lietām, par kurām «balsojam» jeb lemjam ik dienu, ne tikai vienu sestdienu mūžā.

Tāda lieta ir veselība. Šonedēļ par bioētikas jautājumiem, kas Latvijā pārsvarā tiek noklusēti, intervijā atgādina doktore Signe Mežinska – kā mēs radām bērnus, kā uzlabojam savu ķermeni, kādas zāles dzeram, vai protam izvaicāt ārstus?

Pirms referenduma sākusies, pēc tā turpināsies arī eirozonas finanšu nestabilitāte, kas šonedēļ uzliesmoja līdz ar izdemolētām Atēnu ielām. Skaidrojam, kādi ir Latvijas mājasdarbi. Noteikti nepalaidiet garām iespēju uzzināt visas svarīgākās prognozes un riskus, kas eiro ieviešanas sakarā jāliek aiz auss katram Latvijas pelnītājam un tērētājam – vēl tikai nākamnedēļ kioskos nopērkams Ir speciālizdevums Eiro: sapnis vai murgs?

Bet, protams, sestdien – jāņem pase un mierīgi jāpasaka sava atbilde uz referenduma jautājumu par divām valsts valodām. Šajā žurnālā paveram arī durvis uz politisko virtuvi, kurā tapis šī referenduma ieraugs. Tā ir Saskaņas centra virtuve, kuras garšas un smaržas uzvējo no Nilam Ušakovam nozagtās epastu sarakstes. Manipulācija ar medijiem, iespējami kampaņas finanšu pārkāpumi, saites ar Maskavu –  tās ir sastāvdaļas, kas sagaršojamas arī pirms referenduma. Kā izvēdināt šo sasmakušo politikas virtuvi, tas pilnīgi noteikti ir viens no jautājumiem, kas pārdzīvos sestdienu un prasīs labu risinājumu.

Radars pasaulē

Posted on februāris 8, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievija un Ķīna sestdien uzlika veto ANO Drošības padomes rezolūcijai, kurā atbalstīts Arābu līgas miera plāns Sīrijai, kas paredz, ka Sīrijas prezidents Bašars al Asads (attēlā) nodod savas pilnvaras viceprezidentam un divu mēnešu laikā tiek izveidota nacionālas vienotības valdība. Par rezolūciju balsoja visas pārējās 13 Drošības padomes dalībvalstis. ASV pirmdien pārtrauca vēstniecības Sīrijā darbību, bet Lielbritānija atsauca savu vēstnieku. Otrdien vēstniekus atsauca Francija, Itālija, Beļģija, bet Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ieradās Damaskā, kur viņu sveica režīma atbalstītāju demonstrācija.

Somijā svētdien prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja bijušais parlamenta spīkers Sauli Nīniste, kuru izvirzīja premjerministra Jirki Katainena vadītā labēji centriskā Nacionālās koalīcijas partija. Nīniste ir ieguvis 62,6% vēlētāju atbalstu, bet Zaļās līgas kandidāts Peka Hāvisto saņēma 37,4% balsu. Vēlēšanu otrajā kārtā savu balsi par prezidenta kandidātiem atdeva 68,9% no 4,4 miljoniem balsstiesīgo Somijas iedzīvotāju.

ASV prezidents Baraks Obama pirmdien paziņoja par jaunām sankcijām pret Irānas centrālo banku. Obama ir uzsvēris, ka ASV un ES sankcijas rada «bezprecedenta» problēmas Irānai. Tomēr Izraēlā pieaug bažas, ka šīs sankcijas laikus neapturēs Irānas kodolprogrammu.

Čehijas un Slovākijas valdības apturējušas Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīguma (ACTA) ratificēšanu. Premjerministrs Petrs Nečass paziņojis, ka valdībai nepieciešama šā dokumenta papildu analīze. Pirms tam līdzīgu lēmumu pieņēma Polija. Tokijā parakstītais ACTA nolīgums, kas paredz standartizēt autortiesību aizsardzības pasākumus, šonedēļ saņēmis kritiku no daudziem interneta lietotājiem, pret to savākti 1,75 miljoni parakstu.

Rumānijas prezidents Trajans Besesku, kurš pirmdien pieņēma premjerministra Emīla Boka demisiju, uzdevis veidot jauno valdību ārējā izlūkdienesta vadītājam Mihajam Rezvanam Ungurjanu. 43 gadus vecais Ungurjanu ir no Nacionāli liberālās partijas, kas ir trešā lielākā partija Rumānijas parlamentā. 

ASV bezdarba līmenis janvārī samazinājās līdz 8,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, sasniedzot zemāko līmeni vairāk nekā divu gadu laikā. Turklāt pasaulē lielākajā ekonomikā pagājušajā mēnesī izveidoti 243 tūkstoši jaunu darbavietu, kas bija daudz vairāk par analītiķu prognozēm. E-ks-pert-i iepriekš lēsa, ka šāgada pirmajā mēnesī Savienotajās Valstīs taps 155 tūkstoši jaunu darbavietu.

Lībijā svētdien sāka tiesāt 41 gāztā diktatora Muamara Kadāfi lojālistu. Tā ir pirmā prāva pret bijušā režīma locekļiem. Apsūdzētie ir civilpersonas, taču stājās militārās tiesas priekšā Bengāzī pilsētā, kur sākās protestu kustība pret Kadāfi režīmu. Viņus apsūdz Kadāfi režīma atbalstīšanā tā centienos apspiest tautas sacelšanos.

Igaunijā pirmdien atklāts šoziem pirmais ceļš pa Baltijas jūras ledu no Hāpsalu pilsētas uz Noarot-si pussalu. Pa to no Hāpsalu uz Noarotsi var aizbraukt 10 minūtēs, bet pa sauszemes ceļu jābrauc 40 minūtes. Tuvākajās dienās iecerēts atklāt ledus ceļu uz Vormsi salu.

Itālija pirmdien ieviesa ārkārtas pasākumus dabasgāzes taupīšanai, lai mazinātu Krievijas gāzes piegāžu samazināšanās ietekmi laikā, kad aukstuma dēļ gāzes pieprasījums pieaudzis līdz rekordaugstiem līmeņiem. Krievijas dabasgāzes piegādes ir samazinātas ES valstīm, kuras gāzi saņem tranzītā caur Ukrainu. Attēlā: aukstums sasniedzis arī Itālijas pilsētu Venēciju.

Radars Latvijā

Posted on februāris 8, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Saeima pagājušo ceturtdien atklātā balsojumā ievēlēja jauno Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi. Jaunajā padomē darbosies žurnālists, politologs, studijas Mistrus Media vadītājs Gints Grūbe, augstskolas Turība komunikāciju zinātņu katedras vadītājs Ainārs Dimants, Latvijas Vēstneša portāla nozares redaktore Aija Dulevska-Cālīte, mārketinga un sabiedrisko attiecību projektu vadītājs Dainis Mjartāns un filmu studijas Ave producents, operators un režisors Ivars Zviedris.

Ar pagājušo ceturtdien pieņemto Saeimas paziņojumu par latviešu valodas valstisko lomu valdošā koalīcija, kuru atbalstīja arī Zaļo un Zemnieku savienība, aicina balsstiesīgos pilsoņus 18.februārī doties uz referendumu un aizstāvēt latviešu valodu, balsojot pret Satver-smes grozījumiem, kas paredz krievu valodai otras valsts valodas statusu. Saskaņas centrs uzskata, ka šis paziņojums vēl vairāk šķels sabiedrību, un balsojumā par to Saeimas sēdē nepiedalījās.

Amatu Valsts prezidenta Andra Bērziņa kancelejā atstājis vadītāja vietnieks Ēriks Ozols, kas sāka darbu 2007.gadā pie toreizējā prezidenta Valda Zatlera. Ozols amatu atstājis pēc abpusējas vienošanās, skaidro prezidenta kanceleja.

Saeima pagājušonedēļ galīgajā lasījumā kā steidzamus pieņēma grozījumus Publisko iepirkumu likumā, ļaujot centralizēti kopā ar citām Baltijas valstīm iepirkt medikamentus un medicīnas preces. Pirmais kopējais iepirkums varētu būt jau šogad – vakcīnu iegāde 2013.gadam. Kopēji šo valstu iepirkumi nodrošinās zemāku cenu.

Koalīcijas sadarbības padomē pirmdien konceptuāli atbalstīts Zatlera Reformu partijas frakcijas deputātu iesniegtais priekšlikums par Vēlētāju reģistra darbības atjaunošanu arī Saeimas vēlēšanās. Tas nozīmētu, ka arī par Latvijas parlamentu, līdzīgi kā par Eiropas Parlamentu un pašvaldību deputātiem, vēlētājiem būtu jābalso atbilstoši savai deklarētajai dzīvesvietai.

Pagājušajā nedēļā miris šīs sezonas pirmais pacients, kuram apstiprināta gripas infekcija. Pacientam bijušas smagas hroniskas slimības, kas, inficējoties ar gripu, izraisīja komplikācijas. Gripas intensitāte janvāra beigās un februāra sākumā turpinājusi pieaugt, tomēr epidēmijas slieksnis vēl nav sasniegts.

Latvijas 2011.gada konsolidētā kopbudžeta deficīts bija 444,9 miljoni latu. Tas atbilstoši Eiropas kontu sistēmas (EKS) metodoloģijai ir 4% no iekšzemes kopprodukta, liecina Finanšu ministrijas provizoriskais novērtējums. Tādējādi sasniegtais vispārējā valdības budžeta deficīts ir zemāks nekā noteiktie 4,5% no IKP.

Pērn Latvijā piedzima par 3% mazāk bērnu nekā 2010. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Divos iepriekšējos gados dzimstība kritās par aptuveni 10% gadā. Salīdzinot ar 2010.gadu, pērn samazinājusies iedzīvotāju mirstība. 2011.gadā nomira 28 520 iedzīvotāju, bet 2010.gadā – 30 040. 

Nākamā mācību gada sākuma un beigu laiku nemainīs, otrdien Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas deputātus informēja izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. Jautājums par 2013./2014.mācību gada garumu vēl tikšot vērtēts. Iepriekš ministrs bija piedāvājis pagarināt jau nākamo mācību gadu, bet no 2013./2014.mācību gada šādas izmaiņas esot iecerēts īstenot pavisam noteikti.

Kopš pērnā gada 29.novembra līdz pirmdienai, 6.februārim, garantētā atlīdzība Latvijas  krājbankas klientiem izmaksāta 315 miljonu latu apmērā, kas ir 94% no kopējās valsts garantēto atlīdzību summas, otrdien informēja bankas Citadele vadītājs Juris Jākobsons. Kopumā atlīdzība izmaksāta 99,3 tūkstošiem LK klientu. Savus noguldījumus atbilstoši likumam klientiem ir iespējams saņemt vēl 60 gadus.

iVergi

Posted on februāris 8, 2012 by - Pasaulē

Pasaules medijus gandrīz vienlaikus aplidoja divas pretrunīgas ziņas: kompānija Apple ir guvusi vēl nepieredzēti milzīgu peļņu, tajā pašā laikā avīze The New York Times atmaskojusi strādnieku nožēlojamos, pat dzīvībai bīstamos darba apstākļus piegādātāju rūpnīcās Ķīnā. Tagad vairāki ietekmīgi amerikāņu izdevumi mudina boikotēt Apple preces 

Kad pērnā gada maijā ēkā nr.5 nogranda sprādziens, sadragātās metāla caurules izskatījās kā niecīgi kokteiļa salmiņi, ko salauzuši milža pirksti. Darbinieki, kas tobrīd atradās kafetērijā, izskrēja uz ielas un redzēja, ka pa izsistajiem rūpnīcas logiem veļas melni dūmi. Viņi zināja, ka šajā cehā strādnieku pienākums ir pulēt planšetdatoru iPad korpusus. Divi cilvēki uzreiz nomira notikuma vietā, aptuveni 20 guva smagas traumas. Kad atbrauca ātrā palīdzība, atmiņā īpaši palika viens no cietušajiem – apdegušā jaunā vīrieša mute un deguns bija viens vienīgs melni sarkans mudžeklis. 

«Vai jūs esat Lai Sjaodons tēvs?» jautāja zvanītājs, kad Lai dzimtajās mājās vīrietis pacēla klausuli. Pirms sešiem mēnešiem ģimene bija pavadījusi 22 gadus veco puisi uz Čendu pilsētu Ķīnas dienvidrietumos. Tur viņš kļuva par vienu no miljoniem «zobratiņu», kas griežas milzīgajā rūpniecības sistēmā. «Viņam ir slikti,» zvanītājs teica Lai tēvam. «Brauciet šurp uz slimnīcu, cik ātri vien iespējams.» 

Pēdējās desmitgades laikā Apple ir kļuvusi par pasaulē veiksmīgāko un bagātāko kompāniju, kas prasmīgi izmanto globālās ražošanas ķēdes priekšrocības. Gan šis, gan arī citi augsto tehnoloģiju uzņēmumi spēj ieviest inovācijas apbrīnojamā ātrumā. Tajā pašā laikā strādnieki, kas montē iPhone, iPad un citas elektronikas preces, lielākoties strādā ļoti skarbos apstākļos – to apgalvo darbinieku tiesību aizstāvji un nenoliedz arī paši uzņēmumi. Lielākā problēma ir darba vide un reizēm arī nopietna, pat dzīvībai bīstama drošības noteikumu ignorēšana. 

Neatkarīgi novērotāji apgalvo, ka ķīniešu rūpnīcās, piemēram, ir nevērīga attieksme pret bīstamajiem atkritumiem, regulāri tiek viltoti dokumenti. Tomēr vislielākā problēma ir draudi strādnieku veselībai. Darbā tiek pavadītas garas virsstundas, bieži vien jāstrādā septiņas dienas nedēļā un lielā saspiestībā jānakšņo kopmītnēs. 

Pirms diviem gadiem vienā no Apple piegādes rūpnīcām Ķīnas austrumos nopietni saindējās 137 cilvēki, jo iPhone ekrānu tīrīšanai tika izmantota bīstama ķīmiska viela. Septiņus mēnešus vēlāk divās iPad rūpnīcās notika sprādzieni, ieskaitot jau minēto eksploziju Čendu pilsētā – četri cilvēki gāja bojā, 77 tika ievainoti. Pēc kādas ķīniešu aktīvistu grupas teiktā, Apple pirms tam bija brīdināts par bīstamajiem darba apstākļiem. 

«Ja brīdinājums tik tiešām ir bijis un Apple nerīkojās, tad tas ir nepiedodami,» saka Nikolass Ašfords, kas agrāk vadīja ASV Nacionālo darba drošības un veselības komiteju, kura savukārt sniedz padomus ASV Darba ministrijai. «Tas, kas ir morāli nosodāms vienā valstī, bieži vien tiek laists gar ausīm kāda citā, un lielās kompānijas to labprāt izmanto.» 

Apple nav vienīgais elektronikas uzņēmums, kas paļaujas uz nevērīgu piegādātāju sistēmu. Nožēlojami darba apstākļi valda arī rūpnīcās, kas ražo preces Dell, Hewlett-Packard, IBM, Lenovo, Motorola, Nokia, Sony, Toshiba un citām elektronikas firmām. 

Pašreizējā un agrākā Apple vadība norāda, ka viņu kompānija pēdējos gados ir daudz sasniegusi, cenšoties uzlabot darba apstākļus aizokeāna rūpnīcās, proti, Apple ir savs piegādātāju ētikas kodekss, kurā noteikti darba un drošības standarti. Kompānija regulāri veic inspekcijas un, ja tiek atklāta jelkāda nevērība vai pārkāpums, pieprasa to nekavējoties novērst. 

Tomēr nopietnas problēmas aizvien pastāv. Saskaņā ar paša Apple ziņojumiem vairāk nekā puse pārbaudīto piegādātāju kopš 2007.gada ir pārkāpuši vismaz vienu ētikas kodeksa punktu. 

«Apple nekad īsti nav rūpējis nekas cits kā tikai arvien labāka produkta kvalitāte un arvien zemākas ražošanas izmaksas,» saka Li Mincji, kas līdz pagājušā gada aprīlim strādāja Foxconn Technology. Šis taivāniešu uzņēmums, kuram ir 13 rūpnīcas deviņās Ķīnas pilsētās, ir vissvarīgākais Apple sadarbības partneris. Menedžeris Li, kas tagad tiesājas ar Foxconn par nepamatotu atlaišanu, bija atbildīgs par rūpnīcu Čendu pilsētā, kur pērn notika viens no nāvējošajiem sprādzieniem. 

Kā anonīmi stāsta kāds bijušais Apple vadošais darbinieks, kompānijā ir jūtama spriedze: no vienas puses, vadība vēlas uzlabot ārzemju strādnieku darba apstākļus, no otras puses, tā nevēlas bojāt attiecības ar piegādātājiem un bremzēt jaunu produktu laišanu tirgū. Pirms pāris nedēļām Apple paziņoja par vēl nebijuši veiksmīgu ceturksni savā vēsturē: pagājušā gada pēdējos trijos mēnešos apgrozījums sasniedza 46 miljardus dolāru un peļņa – 13 miljardus. Ziemassvētku iepirkšanās sezonā visā pasaulē tika pārdoti 37 miljoni jaunākā modeļa iPhone. Kompānijas vadība atzīst: ja aizjūras rūpnīcas būtu vēl ražīgākas, tiktu pārdots vēl vairāk. 

Līdzīgu spiedienu izjūt arī citas elektronikas firmas – ražošanas pārkārtošana kavētu inovācijas, bet pircēji gaida jaunu elektroniku katru gadu, lai tur vai kas… 

Foxconn ir viens no retajiem uzņēmumiem pasaulē, kas var ātri un kvalitatīvi saražot gan iPhone, gan iPad. Tieši tāpēc Apple «nekad nepametīs Foxconn un nekad nepametīs Ķīnu», secina Hetēra Vaita no Hārvarda Universitātes, kas agrāk darbojusies Starptautiskajā darba standartu komitejā. 

Pēc žurnālistiskās izmeklēšanas The New York Times ar konkrētiem faktiem iepazīstināja arī Apple, taču kompānija atteicās tos komentēt. Šis raksts ir balstīts uz gandrīz 40 intervijām ar pašreizējiem vai bijušajiem piegādes uzņēmumu darbiniekiem, no kuriem daži ieņem vai arī ieņēma augstus amatus. 

Ceļš uz Čendu
2010.gada rudenī, aptuveni sešus mēnešus pirms sprādziena, Lai Sjaodons sakravāja somā drēbes, starp tām kārtīgi ieliekot arī universitātes diplomu, atvadījās no draugiem, sakot ardievas arī regulārajām pokera spēlēm, un devās uz Čendu. Šī pilsēta ar 12 miljoniem iedzīvotāju ir attīstījusies par vienu no svarīgākajiem rūpniecības centriem pasaulē. 

Lai gan draugi atceras, ka Lai bijis ļoti kautrīgs, jaunajā dzīvesvietā viņš ātri satuvinājies ar topošo medmāsu. Drīz viņa gribējusi precēties, tāpēc līgavaiņa mērķis bijis ātri vien sapelnīt naudu dzīvoklim. 

Čendu rūpnīcās ražo preces dažādām kompānijām. Taču Lai izvēlējās tieši Foxconn Technology, kas ir lielākais eksportētājs Ķīnā un saražo aptuveni 40% no visas pasaules elektronikas. Jauno vīrieti gan valdzināja kāds cits fakts, proti, Foxconn rūpnīcā tiks montēta, iespējams, vislieliskākā ierīce pasaule – iPad! Viņam piedāvāja darbagaldu remontētāja vietu. 

Pirmā lieta, kas pārsteidza jauno rūpnīcas darbinieku, bija griezīgi spožais apgaismojums. Darbinieku maiņas rotēja 24 stundas diennaktī, un visu laiku telpās bija žilbinoši gaišs. Pie montēšanas līnijas stāvēja vai uz taburetēm bez atzveltnes vienlaikus sēdēja tūkstošiem cilvēku. Dažiem strādniekiem pēc garajām stundām bija tik ļoti piepampušas kājas, ka ejot viņi burtiski gāzelējās. «Nostāvēt visu dienu ir smagi,» atzīst strādnieks Džao Šens. 

Šīs rūpnīcas 120 000 strādnieku uzrunā pie sienām piestiprināts lozungs, kas atkārtojas visās telpās: «Šodien strādā čakli, vai arī rīt čakli būs jāmeklē cits darbs!» 

Apple darba kodekss noteic, ka, izņemot neparedzētus apstākļus, darba nedēļa nedrīkst pārsniegt 60 stundas. Tomēr Foxconn to ignorē. Vecākiem Lai bija stāstījis, ka viņa darba diena ilgst 12 stundas, jāstrādā sešas dienas nedēļā. To apstiprina arī algas aprēķina izdrukas. Tiem, kas nokavēja savas maiņas sākumu, bija jāraksta paskaidrojums. Rūpnīca praktizē arī tā dēvētās «plūstošās maiņas», kad strādniekiem tiek pieprasīts strādāt divas maiņas pēc kārtas. 

Lai alga, ieskaitot virsstundas, bija 22 dolāri (Ls 12) dienā. Strādniekiem ar zemāku izglītību samaksa ir mazāka. Pēc maiņas beigām Lai parasti taisnā ceļā atgriezās savā kopmītnes guļamistabā, kur ir vieta tikai matracim, sienas skapim un rakstāmgaldam. Taču šīs naktsmājas ir labākas par citām guļamtelpām, kurās kopumā mitinās aptuveni 70 000 Foxconn strādnieku. Dažreiz trīsistabu dzīvoklī jāsadzīvo 20 cilvēkiem. 

Pērn kādās kopmītnēs sākās dumpis. Foxconn izplatītajā paziņojumā tika noliegts, ka patiesais iemesls ir mazā alga, garās maiņas un saspiestība. Kāpēc tad strādnieki dumpojas, firma nenorādīja. Vien piebilda, ka darbs uzņēmumā tiek organizēts atbilstoši klientu ētikas kodeksam, industrijas standartiem un nacionālajai likumdošanai. «Darba un sadzīves apstākļi Foxconn ne tuvu nav skarbi,» rakstīts paziņojumā. «Visiem montāžas ceha strādniekiem tiek nodrošināti regulāri pārtraukumi, ieskaitot stundu ilgu pusdienlaiku. Tikai 5% no montētājiem strādā, stāvot kājās. Darba galdi atbilst labas ergonomikas standartiem. Strādniekiem tiek nodrošināta iespēja mainīt darba pienākumus un tikt paaugstinātiem amatos.» 

Darba kodekss
2005.gadā Kupertīno pilsētā Kalifornijas dienvidos notika īpaša Apple augstākā menedžmenta sanāksme. Uzņēmums bija dzirdējis, ka citas firmas izstrādājušas politiku, kā kontrolēt piegādātājus. Arī Apple nolēma rīkoties līdzīgi. Tajā pašā gadā publicētais ētikas kodekss pieprasa, lai «darba apstākļi Apple piegādātāju ķēdē ir droši, pret strādniekiem izturas ar cieņu un ražošanas process ir ekoloģiski atbildīgs». 

Nākamajā gadā britu avīzes The Mail on Sunday reportieris slepus apmeklēja Foxconn rūpnīcu Ķīnas dienvidu pilsētā Šenžeņā, kur tiek montēti mūzikas atskaņotāji iPod, un uzrakstīja par garajām darba stundām, pārpildītajām kopmītnēm un atspiešanos no grīdas kā sodu par jebkādu iekšējo noteikumu pārkāpumu. Apple vadība bija šokā. 

Tā pirmoreiz nosūtīja savus inspektorus uz rūpnīcu un pieprasīja veikt uzlabojumus. Vēl tika nolemts turpmāk katru gadu publicēt audita pārskatu. Pērn Apple inspektori pārbaudīja 396 ražošanas uzņēmumus, ieskaitot tiešos sadarbības partnerus un arī piegādātāju piegādātājus. Tik plaša pārbaužu programma elektronikas rūpniecībā vēl nebija redzēta. 

Agrākie auditi apliecina, ka daļa partneru regulāri pārkāpj Apple izstrādāto kodeksu. Piemēram, 2007.gadā pēc 40 rūpnīcu pārbaudīšanas atklājās: divās trešdaļās firmu darba nedēļa pārsniedz 60 stundas. Kopumā uzņēmumi pārkāpj sešas «pamatvērtības», no kurām vissmagākā apsūdzība ir par piecpadsmitgadīgu un vēl jaunāku bērnu nodarbināšanu. Firmas vienkārši vilto savu darbinieku datus. (Žurnālists no This American Life radio pie vienas rūpnīcas nointervēja 13 gadus vecu strādnieci).

Nākamajos trīs gados Apple veica 321 auditu, un katru gadu atklājās, ka aptuveni puse rūpnīcu pārkāpj darba nedēļas limitu – dažās ir jāstrādā visas septiņas dienas nedēļā vispār bez brīvdienām un jāpiekrīt virsstundām. 

Pērn veiktas 229 pārbaudes. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, situācija ir uzlabojusies, taču, piemēram, 93 ražošanas vietās darba nedēļa aizvien pārsniedz 60 stundas. «Ja ir redzams, ka vienas un tās pašas problēmas atkārtojas gadu no gada, tas nozīmē tikai to, ka kompānija šo jautājumu ignorē, nevis cenšas atrisināt,» apgalvo kāds bijušais Apple menedžmenta darbinieks, kas nevēlas publiskot savu vārdu. «Noteikumu neievērošana tiek pieciesta, ja vien piegādātājs apsola, ka turpmāk uzvedīsies labāk. Ja Apple būtu stingrs un pieprasītu novērst pārkāpumus, tad, visticamāk, tie arī tiktu izskausti.» 

Turpretī Apple apgalvo: atklātos pārkāpumus pieprasa novērst 90 dienu laikā. «Ja piegādātājs nevēlas neko mainīt, mēs sadarbību pārtraucam,» rakstīts kompānijas mājaslapā. Cik nopietni ir šie draudi reālajā dzīvē, nav īsti skaidrs. Pārkāpumi ir konstatēti simtos auditu, taču kopš 2007.gada sadarbība pārtraukta ar 15 firmām. 

Jau 2006.gadā ar īpašu iniciatīvu klajā nāca Pasaules Banka un organizācija Bizness par sociālu atbildību – tās sāka projektu ar mērķi uzlabot darba apstākļus Ķīnā un citās Āzijas valstīs, kur top mobilie tālruņi un cita populāra elektronika. Foxconn piekrita sadarboties. 

Nākamos četrus mēnešus eksperti regulāri apmeklēja Foxconn rūpnīcas un ierosināja izveidot «karsto tālruni» strādnieku problēmu uzklausīšanai. Firma teica «jā», bet tad sāka mainīt sadarbošanās principus. Piemēram, nepiekrita, ka speciālisti sniegs strādniekiem psiholoģiskas konsultācijas. Apple nebija tieši iesaistījies šajā projektā, taču regulāri saņēma ziņas par tā gaitu. 

2009.gadā notika kas negaidīts – kāds Foxconn darbinieks iznesa no rūpnīcas un nejauši pazaudēja iPhone jaunākā modeļa prototipu. Pārdzīvojums bija tik liels, ka viņš nolēca no kopmītņu jumta. Nākamo divu gadu laikā pašnāvību izdarījuši vēl vismaz 18 uzņēmuma strādnieki, galvenokārt smago darba apstākļu dēļ. Foxconn atbilde? Tā apjoza savas ēkas ar drošības tīkliem. 

«Iespējams, mēs būtu izglābuši daudzas dzīvības, ja Apple izdarītu spiedienu uz Foxconn,» anonīmi saka kāds Bizness par sociālu atbildību konsultants. «Tādi uzņēmumi kā Intel un Nike parasti reaģē asāk. Savukārt Apple muļļājas, jo Foxconn ir viņu svarīgākais ražotājs, tāpēc nepievelk grožus.» 

Prasīgs klients
Apple mītnē Kalifornijā gandrīz katru mēnesi ierodas pārstāvji no dažādām pasaules firmām, vai arī tās aicina Apple pie sevis un piedāvājas kļūt par jaunu sadarbības partneri. Kad Āzijā pienāk ziņas, ka elektronikas milzis izrādījis nopietnu interesi, parasti tiek sarīkotas nelielas svinības. Iedzer viskiju, uzdzied karaoke. 

Tad seko Apple prasības. 

Parasti tiek jautāts, cik izmaksā konkrētas detaļas izgatavošana, cik strādnieku ir nepieciešams un kādas būs viņu algas. Apple grib zināt visus sīkumus. Pēc tam sarēķina, cik gatavi maksāt par pakalpojumu. Vairākumam piegādātāju tiek piedāvāta salīdzinoši niecīga peļņas daļa. Tāpēc ražotājiem cits nekas neatliek, kā meklēt iespēju ietaupīt – dārgas detaļas un ķīmiskas vielas aizvieto ar lētāku alternatīvu. Vai arī likt saviem strādniekiem strādāt naskāk un garākās maiņās. 

«Vienīgais veids, kā taisīt naudu, sadarbojoties ar Apple, ir izskaitļot, ko var paveikt vēl efektīvāk vai lētāk,» saka kādas firmas vadošais darbinieks, kas piedalījās iPad palaišanā tirgū. «Un tad gadu vēlāk Apple pieprasa, lai cena tiktu samazināta par 10%.» 

2010.gada janvārī Ķīnas rūpnīcā, kas pieder Apple sadarbības partnerim Wintek, sākās streiks, jo strādnieki šausminājās, ka ražošanā tiek izmantotas indīgas vielas. Izmeklēšanu sāka prese un atklāja, ka vairāk nekā simt cilvēku tik tiešām ir saindējušies ar heksamedīnu – ķīmisku vielu, kas var izraisīt nervu bojājumus un paralīzi. Strādnieki stāstīja, ka viņiem pavēlēts lietot heksamedīnu iPhone ekrānu tīrīšanai. Šķīdums izgaro ātrāk nekā alkohols, tāpēc minūtes laikā var pagūt notīrīt vairāk ekrānu. 

Apple šīs apsūdzības komentēja tikai pēc gada: notikušais ir piegādātāja atbildība, taču «esam pieprasījuši Wintek vairs neizmantot heksamedīnu». Apple «var apstiprināt, ka visi cietušie ir saņēmuši atbilstošu medicīnisko palīdzību». 

Tomēr tajā pašā mēnesī The New York Times reportieris runāja ar duci cietušo, kuri apgalvoja, ka ne Apple, ne kāds cits starpnieks nav ar viņiem sazinājies šajā jautājumā. Pats Wintek pieprasījis strādniekiem rakstīt atlūgumu un piekrist kompensācijai, tādējādi nodrošinoties pret tiesvedību. 

Sešus mēnešus vēlāk parādījās ziņas, ka Apple ir samazinājusi samaksu par Wintek pakalpojumiem. «Var jau sarakstīt nez kādus kodeksus, bet tas viss ir bezjēdzīgi, jo piegādātājiem solītā peļņa ir niecīga un viņi vienkārši nevar uzlabot darba apstākļus,» saka kāds bijušais Apple darbinieks. 

Sprādziens
Pirms sprādziena iPad ražotnē, Lai Sjaodons piezvanīja savai draudzenei. Tā viņš darīja katru pēcpusdienu. Abi bija sarunājuši vakarā satikties, taču menedžeris pieprasīja strādāt virsstundas. Lai bija čakls darbinieks. Jau dažus mēnešus pēc ierašanās Foxconn viņš tika paaugstināts amatā – no paša melnākā darba pārcelts uz iPad korpusu montāžas līnijas apkalpošanu. 

Liktenīgās dienas rītā uz darbu viņš atbrauca ar velosipēdu. Tikai dažas nedēļas pirms tam bija notikusi planšetdatora laišana tirdzniecībā un strādniekiem tika piekodināts: pieprasījums ir milzīgs, tāpēc jāstrādā ātri un daudz. Atmosfēra cehā bija drudžaina. Pa lentu slīdēja sagataves, un strādnieki tās lika kopā kā roboti. Virs katras darbavietas bija ventilācijas lūkas, taču tās nespēja tikt galā ar trīs montāžas līniju blakusproduktiem. Telpā krājās alumīnija putekļi. 

Jau sen zināms, ka šādi putekļi apdraud drošību. Līdzīgs sprādziens 2003.gadā notika rūpnīcā Indianas štatā ASV, bet 2008.gadā kādā cukura rūpnīcā Džordžijas štatā bojā gāja 14 cilvēki. 

Aptuveni divas stundas pēc Lai otrās maiņas sākuma ēka piedzīvoja vairākus triecienus, it kā būtu sākusies zemestrīce. Patiesībā notika vairāku sprādzienu sērija, stāsta izdzīvojušie. Dzīvību zaudēja četri, bet 18 tika smagi ievainoti. 

Lai draudzene, kas aizsteidzās uz slimnīcu, atceras, ka puisim bija apdeguši 90% ķermeņa. Pēc viņa nāves Foxconn strādnieku delegācija ieradās Lai dzimtajā pilsētā un atveda vecākiem urnu ar pelniem. Uzņēmums pārskaitīja ģimenei 150 000 dolāru. 

Foxconn izplatīja paziņojumu, ka eksplozijas brīdī rūpnīcā nebija pārkāpta neviena no drošības instrukcijām. Firma esot parūpējusies, lai cietušie saņemtu vislabāko medicīnisko aprūpi. Pēc negadījuma ražošana pārtraukta un ierīkota papildu ventilācija. 

Arī Apple savā ziņojumā rakstīja, ka pēc incidenta ir sazinājušies ar «labākajiem drošības ekspertiem» un izveidojusi izmeklētāju komandu, kurai jāizstrādā rekomendācijas līdzīgu negadījumu novēršanai nākotnē. 

Tomēr decembrī, tas ir, septiņus mēnešus pēc sprādziena, kas nogalināja Lai, eksplodēja vēl viena rūpnīca, kurā montē iPad, šoreiz Šanhajā. Atkal pie vainas bija alumīnija putekļi. Ievainojumus guva 59 strādnieki. 

Pēc otrā incidenta Apple izplatīja paziņojumu, ka abu negadījumu cēloņi ir atšķirīgi. Bez sīkākiem paskaidrojumiem. Vien piebilda, ka sākusi vēl vienu pārbaudi visās rūpnīcās, kur tiek pulēti ražojumi no alumīnija. 

Lai ģimene stāsta, ka aizvien dzīvo neziņā, kas un kāpēc notika. «Mēs īsti nesaprotam, kas tur notika. Neviens neko nestāstīja,» saka Lai māte, kas mājas pagalmā pati uzbūvējusi piemiņas vietu savam dēlam.

Foxconn skaitļi
7 sekundes – vidējais vienas montāžas operācijas ilgums pie Foxconn darbagaldiem
12 stundas – darba maiņas vidējais ilgums
83 vidējais virsstundu skaits mēnesī – divreiz vairāk, nekā to atļauj Ķīnas likumi
10-20% personāla nomainās katru mēnesi
7500 dolāri – starta kapitāls, ar kuru taivānietis  Terijs Gou 1974.gadā nodibināja Foxconn
5,7 miljardi dolāru – Terija Gou turība, pēc žurnāla Forbes aplēsēm

Apvērsums

Posted on februāris 8, 2012 by - Tēma

Četri miljonāri, ar kuriem kopā Aivars Lembergs reiz dibināja Ventspils tranzītbiznesa impēriju, pēc vairāku gadu pārtraukuma ir atguvuši kontroli pār vienu no ostas zelta āderēm – uzņēmumu Ventbunkers. Kādas sekas tam būs Lemberga tiesas zālē un ārpus tās?

Tā ir nejaušība – kad tiekos ar valsts galveno notāru Ringoldu Balodi, viņam zvana Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis. No sarunas noprotams, ka interesējas par jaunumiem a/s Ventbunkers lietā. «Pagaidām, viss mierīgi,» smaidīdams tobrīd attrauc Balodis. Ir janvāra vidus. Miers izrādās mānīgs, pēc pāris dienām Ventspilī vienlaikus notiek divas Ventbunkera akcionāru sapulces: viena – firmas birojā, otra – automašīnā aiz žoga, bet abu pārstāvji apgalvo, ka ir vienīgie un īstie vairākuma gribas paudēji.

Jauns apvērsums Ventspils tranzītbiznesa centrālajā uzņēmumā rāda, ka pēc teju divus gadus ilgas pauzes no tranzītbiznesa kara ierakumiem izlīduši tā sauktie Lemberga oponenti – četri uzņēmēji Olafs Berķis, Oļegs Stepanovs, Igors Skoks un Genādijs Ševcovs. Viņi ir Ventbunkera līdzīpašnieki, kas vēlas saimniekot paši, nevis ļaut kādam citam nosmelt labumu.

«Kāds cits» nav abstrakts vispārinājums, tas ir elegants kungs ar tauriņu. Šveiciešu advokāts Rūdolfs Meroni. Kopš 90.gadiem Lemberga ārzonu shēmotājs. Kopš 2007.gada – Latvijas valsts nozīmēts to tranzītuzņēmumu daļu pārvaldnieks, kuras saskaņā ar apsūdzību patiesībā pieder Ventspils mēram, kurš patlaban tiek tiesāts par smagiem noziegumiem, ar kādiem nodrošinājis sev slēptu ietekmi tranzītuzņēmumos. Tā kā īpašumtiesību maskēšana notikusi sacilpotā ārzonu firmu ķēdē, Meroni pārvaldībā nonākuši arī vairāku Lemberga oponentu īpašumi, un kopš 2010.gada viņš kontrolēja Ventbunkeru, taču īpašnieki to vairs nevēlas pieciest. Nav tā, ka visi būtu uz sēkļa, bet Ventbunkera miljoni kabatu nespiedīs nevienam. Cīņa būšot «līdz galam». Vēl viena intriga – kā šis karš var ietekmēt Lemberga kriminālprocesa iztiesāšanu?

Miljonu avots
Berķis. Stepanovs. Skoks. Ševcovs. Bijušie Lemberga biznesa partneri, kurus Ventspils mērs pirms vairākiem gadiem publiski nodēvēja par «šakāļiem», kopš janvāra sākuma Uzņēmumu reģistrā juridiski nostiprinājuši kontroli pār Ventbunkeru. Taču biroja kabinetos vēl šīs nedēļas sākumā strādā Meroni cilvēki, un neatbildēts ir jautājums, vai Ventbunkera pārņemšana notiks ar šaušanu kā 2010.gada sākumā. Juridiski Meroni ir atbīdīts malā, un abas puses uzbrūk ar vārdiem, saucot viens otru par afēristiem un zagļiem.

Varas maiņa ir būtisks pavērsiens, jo naftas pārkraušanas kompānija Ventbunkers ir atslēga uz ietekmi virknē citu uzņēmumu. Tam pieder lielākā daļa kompānijā Latvijas naftas tranzīts, kas kontrolē 39% akciju Ventspils naftā, savukārt šim holdingam pieder vairāki ar naftas produktu pārkraušanu saistīti uzņēmumi un puse Latvijas kuģniecības daļu. Ventbunkera īpašumā ir arī mediji – populārais laikraksts Latvijas Avīze, reģionālais Kurzemes radio.

Izskatās, ka sarosīšanās Ventspils tranzītbiznesa ierakumos ir kārtējais necerētais Valda Zatlera rīkojuma nr.2 blakusefekts, kura rezultātā pēc ārkārtas vēlēšanām no tiešas politiskās ietekmes šķīrusies apvienība ZZS un Lembergs. Viņa oponenti nu izmanto izdevību un paceļ galvas. Lai gan paši sparīgi noliedz «apvērsuma» politisko aizmuguri, tomēr saites ar politiķiem viņiem ir un arī valsts iestāžu darbības pēdējās nedēļās bijušas tādas, kas nāk viņiem par labu.

Mērķis, protams, ir nauda. Gadiem ilgā resursus noplicinošā savstarpējā karošana, krīze un neveiksmīgi ieguldījumi nekustamā īpašuma tirgū ir labi iemesli atgūt kontroli pār vienu no Ventspils zelta āderēm. 

Jāņem vērā, ka otra giganta – Ventspils naftas – naudas plūsmu kopš 2007.gada kontrolē lielākais akcionārs, starptautiskais koncerns Vitol, un ne Lembergam, ne viņa oponentiem nav tiešas piekļuves tai, tāpēc paša Ventbunkera ģenerētie ienākumi ir būtisks resurss.

Neoficiāli minējumi par Ventbunkera biznesa apmēriem ļauj izvirzīt hipotēzi, ka gadā kompānija apgroza aptuveni 50 miljonus latu. Oficiāli dati nav pieejami – aizvadītā gada rezultāti vēl nav publiskoti, bet par 2010.gadu pārskats nav iesniegts (VID skaidro, ka akcionāru ķīviņu dēļ). Pēdējie rezultāti Lursoft datubāzē ir par 2009.gadu, kad Ventbunkera apgrozījums sasniedza 36 miljonus un peļņa – 3,4 miljonus latu. Oficiāli nav pieejami arī uzņēmuma meitasfirmas – Latvijas naftas tranzīta – pēdējo gadu pārskati, tomēr medijos iepriekš izskanējis, ka šīs kompānijas kontos vajadzētu atrasties aptuveni 29 miljoniem dolāru.

Zaglis! Pats afērists!
Apvērsums nav ritējis bez sarežģījumiem, un par tā iznākuma noturīgumu joprojām ir vairākas jautājumu ēnas – gan par juridiskajiem argumentiem, gan arī par paša Lemberga lomu šajā pavērsienā. Dažas interesantas sakritības rada aizdomas, ka Lembergs varētu būt izlīdzis ar agrākajiem oponentiem un kopīgi karo pret Meroni.

Pērnā gada 23.decembrī akcionāru sapulcē, kad oponenti pārņēma varu Ventbunkerā un izbeidza Meroni ēru, par labu viņiem balsoja arī ar Lemberga ietekmi saistītā akcionāre Optima Management un abi Lemberga bērni.

Olafs Berķis to skaidro ar apstākļu sakritību. Visas puses kategoriski noliedz vienošanos. «Korumpētu žurnālistu fantāzijas,» komentē Lembergs savā profilā mikroblogu vietnē Twitter, Berķis intervijā viņu pārtrumpo: «Slima suņa murgi,» bet Oļegs Stepanovs pieliek dzidru noslēguma akordu: «Goda vārds, nekādas vienošanās ar Lembergu nav.» Satikties ar Skoku un Ševcovu neizdodas, bet viņu pārstāvis advokāts Mārtiņš Kvēps lakoniski piebalso: «Pilnīgas muļķības.»

Stepanovs gan sarunā atzīst, ka nekādu asumu pret Lembergu viņam personīgi vairs neesot: «Viss ir pārdedzis. Dabiskā ceļā, ar laiku visas emocijas izgaisušas.»

Galu galā, tagad advokāts Meroni izrādās ienaidnieks visiem. Lembergs jau gadiem Meroni sauc par «Šveices Ostapu Benderu», kopš advokāts nolēma sadarboties ar Latvijas tiesībsargiem Lemberga nodarījumu izmeklēšanā un sniegt liecības pret savu bijušo klientu.

Ne mazāk skarbi ir Lemberga oponenti. «Meroni ir blēdis, kurš mēģina piesmiet Latvijas Temīdu,» atkārto Berķis. «Pilnīgi unikāls, augstākās klases šarlatāns un afērists,» saka Stepanovs. Abi ir pārliecināti, ka advokātu vada alkatība – viņš gūst gan ienākumus no valsts uzticētās Ventbunkera pārvaldīšanas, gan cer atrast uzņēmumam pircēju un nopelnīt starpniecības naudu.

Ventspils tranzītbiznesa pārdošanas iespēja ir skatīta jau vairākkārt. No žurnāla Ir rīcībā nonākuša nodomu protokola, ko 2007.gadā (mēnesi pirms Lemberga aizturēšanas) noslēdza četri viņa oponenti un austriešu miljardiera Martina Šlafa pārstāvētais uzņēmums Mobitel Holding, ir redzams – viņi plānojuši sev piederošo Ventbunkera kontrolpaketi pārdot par 265 miljoniem dolāru. Tomēr darījums nenotika. Pēdējo reizi runas par drīzu vienošanos uzvirmoja 2010.gadā, bet arī tās nepiepildījās.

«Domāju, Meroni ir lielas finanšu problēmas un viņš meklē, kā šīs problēmas atrisināt uz Ventspils kompāniju rēķina. Viņš dzīvo ilūzijās, ka pārdos Šlafam Ventbunkeru un par starpniecību saņems 50 miljonus dolāru. Taču Šlafam Ventbunkers ir jāpārdod tālāk, bet pircēju nav. Esmu to pētījis, skaidri zinu, ka pircēju pašlaik nav,» saka Stepanovs.

Ne tik emocionāls, taču kareivīgi noskaņots intervijā ir arī pats Meroni. Viņš  ir pārliecināts, ka atgūs kontroli Ventbunkerā. «Mēs būsim atpakaļ Ventbunkerā, protams, ja vien Latvija ir tiesiska valsts. Ja kontrole šajā valstī ir krimināliem grupējumiem, tad nebūsim.» Par blēdi un dokumentu viltotāju Meroni sauc oponentu advokātu Kvēpu, kuram pārmet «nelikumības un kriminālas metodes, lai savu klientu uzdevumā sagrābtu Ventbunkeru».

Runas par viņa naudas grūtībām advokāts sauc par «absolūtām muļķībām» un noliedz alkatību kā savu vadmotīvu: «Es darbojas valsts vai īpašnieka [Lemberga] interesēs – atkarībā no tā, kāds būs tiesas spriedums krimināllietā.» Tieši otrādi, negodīgumu Meroni asi pārmet Stepanovam un Berķim: «Es neko neesmu nozadzis! Kad kopā pirms pāris gadiem pārņēmām kompāniju, viņi turpināja zagt, veidot shēmas. Es to gribēju apturēt, panākt, lai neviens šeit nezagtu.»

Meroni noraida arī Berķa pārmetumus, ka 2011.gadā no Venbunkera uz Šveices kompāniju Eurocom International un ar to saistīto Latvijas SIA Airtech būtu aizpludinājis aptuveni četrus miljonus eiro – šī nauda esot saņemta par Ventbunkera pārvaldīšanas pakalpojumiem, visi maksājumi esot likumīgi un atbilst labai biznesa praksei.

Meroni žonglē ārzonās
Asiņainās cīņas sēkla tika iesēta jau uzņēmuma dibināšanas brīdī. Četru Lemberga oponentu liecības prokuratūrai rāda, ka 1994.gadā visi kopā ar Lembergu un vēl diviem biznesa partneriem – Valentīnu Kokali un Jāni Blažēviču – nodibināja Ventbunkeru. Tas ļāva nosmelt peļņu no milzīga apjoma kravu tranzīta, kas caur Ventspili plūda uz Rietumiem. Septiņas vienādas īpašuma daļas netika reģistrētas Latvijā, bet uzreiz nobēdzinātas biezā ārzonu miglā. Iemesls vienkāršs – seši no septiņiem dibinātājiem tolaik bija uzskatāmi par valsts amatpersonām, un šis viņu jaunais «bizness» jātulko kā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Skoks, Ševcovs, Blažēvičs un Kokalis tolaik strādāja atbildīgos amatos valstij piederošajā Ventspils naftā, Stepanovs bija valstij piederošās Ventspils tirdzniecības ostas direktors, Lembergs vadīja Ventspils domi. Vienīgais no valsts amatiem brīvais bija Berķis, kurš arī kļuva par jaundibinātā uzņēmuma prezidentu.

Par patieso īpašnieku struktūru nebija nekādas ticamas informācijas līdz pat 90.gadu beigām, kad starp Lembergu un pārējiem parādījās pirmās lielās domstarpības. Daļa no Ventspils tranzīta karaļiem vēlējās iznākt no pagrīdes, Lembergam jo-projām bija jāglabā savi noslēpumi, bet vēl citi – Kokalis un Blažēvičs – atmeta ar roku cīņām un savas daļas pārdeva. Pēc iesaistīto liecībām, 2006.gadā spēku samērs Ventbunkerā bija stabilizējies tā, ka četri oponenti kontrolēja vairākumu, bet Lembergs 3/7 daļu, taču tad pār viņa galvu savilkās kriminālizmeklēšanas ēnas. Meroni un oponenti bija vienā barikāžu pusē pret viņu.

Taču vēlāk, juridiski manipulējot ar ārzonu firmu tīklu, Meroni panāca, ka opozicionāri zaudēja faktisko kontroli uzņēmumā un 2010.gada sākumā tika izmesti aiz Ventbunkera vārtiem. Meroni uzstāja, ka viņš pārvalda 71% Ventbunkera akciju, savukārt četri uzņēmēji uzskata, ka vairākums pieder viņiem. Strīda sāls ir tajā, ka Skoka un Ševcova daļu juridiskais noformējums caur ārzonu kompānijām Steropes un Gyges tiek apšaubīts un Meroni to izmantoja kontroles nodrošināšanai.

Kamēr Meroni divus gadus kontrolēja Ventbunkeru, juridiskais strīds par ietekmi turpinājās – notikuši vairāki tiesas procesi, vienā no tiem Šveices šķīrējtiesā Meroni zaudēja. Advokāts Kvēps informē, ka Šveices prokuratūrā pērnā gada nogalē ierosināts kriminālprocess par Meroni nelikumīgajām darbībām Ventspils tranzītuzņēmumos. Arī Latvijā Finanšu policija 13.janvārī sākusi kriminālprocesu aizdomās par 2010.gadā pieļautiem grāmatvedības noteikumu pārkāpumiem. Meroni pārmetumus par nelikumīgu rīcību ar Ventbunkers akcijām vai naudu kategoriski noraida. Karš turpinās, un Oļegs Stepanovs intervijā atgādina advokātam viņa īsto vietu: «Gan es, gan Berķis, Skoks un Ševcovs, gan Lembergs ir Ventbunkera īpašnieki, bet viņš – Meroni – ir tikai kalpotājs, viņam jākalpo akcionāriem.»

Pagrīdes oligarhi?
Ieguvis noteicošo lomu Ventbunkerā, Lemberga oponentu četrinieks liek atkal uzdot jautājumu – kas viņi ir? Vai pagrīdes oligarhi, kuri, sagaidījuši izdevību, iznāk gaismā? Nē, vismaz par visiem to nevar teikt.

Interesi par politiku aktīvi izrādījuši tikai divi – Berķis un Stepanovs, taču viņi stingri noliedz runas par jebkādu ar likumu aizliegtu finansiālu atbalstu kādai no Saeimas partijām. «Jā, ar Jaunupu, Kristovski esmu ticies, bet tur nav bijuši nekādi slēpti mērķi ietekmēt politiskos lēmumus,» saikni ar Vienotības priekšvēlēšanu kampaņas motoru un vienu no līderiem raksturo Berķis. Viņam neesot tādu ambīciju politikā kā Lembergam. Toties janvāra vidū Berķis jau atkal kļuvis par padomes priekšsēdētāju izdevniecībā Lauku Avīze.

Stāstot par savu biznesu, Berķis atzīst, ka investējis nekustamo īpašumu projektos, no kuriem daļa nu «iesaldēti». Caur uzņēmumu TCK iesaistīts vēja enerģijas biznesā. Vīd aizdomas, ka 2009.gadā kvotas vēja enerģijas iepirkumam turpmākajiem 10 gadiem par aptuveni 12 miljoniem gadā TCK ieguva, jo toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība) izrādīja labvēlību. EM to noliegusi, bet TCK projekts joprojām nav īstenots, jo kāda cita kompānija tiesā apstrīdējusi kvotu sadales likumību.

Lielāks smagsvars ir Stepanovs, jo viņš pastarpināti ir līdzīpašnieks virknē vēl citu Ventspils ostas uzņēmumu – Kālija parks, Ventspils Coal Terminal, Ventspils tirdzniecības osta. Jautāts par atbilstību oligarha statusam, Stepanovs atbild: «Ambīcijas par politisko ietekmi man sen beigušās.» Viņš sarunā ir atvērts un apstiprina, ka savulaik tādas tiešām lolojis. Nenoliedz, ka caur Kiprā reģistrēto Kinonon Holdings Ltd bijis laikraksta Telegraf īpašnieks līdz tā pārdošanai 2010.gadā. Savulaik tas bijis svarīgi, jo «vara bija oligarhu rokās un vajadzēja būt līdzvērtīgam». Līdz ar Zatlera rīkojumu un vēlēšanām situācija mainījusies, vajadzība būt par oligarhu zudusi. Viņu tas tikai priecējot.

Abi pārējie – Skoks un Ševcovs – no politikas un publicitātes distancējušies. Kopā ar Berķi Skoks un Ševcovs treknajos gados iesaistījās vairākos nekustamā īpašuma projektus, viņiem kopā piederēja a/s Aureus Kapitāls. Skoks atbalstījis Latvijas Nacionālo operu, savulaik radījis iespaidu par sevi kā «inteliģento naftinieku». Pirms pāris gadiem Skoks aizrāvās ar autosportu, tagad domubiedri stāsta, ka viņš «bauda dzīvi». Sazināties ar viņu nesanāk, kāds no četrinieka saka – viņš esot ceļojumā ārpus valsts.

Noslēgtākais no visiem ir Ševcovs. Satikties ar viņu man nav izdevies. Pazinēji stāsta, ka Ševcovs ir noslēgts, ļoti inteliģents, viņam svarīga ģimene un gandrīz nemaz neinteresējot Latvijas politika.

Cik paliekoša būs rokāde Ventbunkerā, rādīs laiks. Ikvienu, kas seko Lemberga kriminālprocesa iztiesāšanai, vairāk interesē jautājums, kādu ietekmi šis «apvērsums» var atstāt uz tiesvedību? Meroni un oponenti noliedz, ka te būtu kāda saistība. Arī prokurors Juris Juriss, kas ir viens no četriem aspūdzības uzturētājiem, ietur stoisku mieru: informācijas plūsmas nākot nemitīgi, bet emocionālais fons jānošķir no tiesiskās būtības. Šo otrdien Rīgas apgabaltiesa sākusi Meroni kā liecinieka pratināšanu. Viņš uzsver, ka neatteiksies no iepriekš sniegtajām liecībām pret Lembergu, saskaņā ar kurām Ventspils mērs ir patiesais Ventspils tranzītuzņēmuma līdzīpašnieks. Gals Lemberga prāvai gan vēl nav redzams, pēc apsūdzības prognozēm, sprieduma nebūs agrāk kā 2014.gadā.

Melnais sniegs

Posted on februāris 8, 2012 by - Fotogrāfijās

Par to, ka ogles ir Rīgas brīvostas galvenā tranzītkrava, aukstās ziemas dienās vislabāk var pārliecināties Spilves pļavās, kur sniegu klāj melna putekļu kārta. Piedāvājam retu iespēju no putna lidojuma ieraudzīt ogļu pārkraušanas mērogus 6,3 hektārus plašajā ostas teritorijā

Sāksim ar to, ka ogļu putekļi Rīgas gaisā un sniegā ir legāli. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka to izplatība ir pieļaujama 35 dienas gadā. Parasti ogles pārkraujot tiek mitrinātas – lai neputētu, taču niknā salā tas nav iespējams. Tāpēc gan Daugava, gan sniegs ap ostas teritoriju nomelnē.

Pirms gada janvārī Bolderājas iedzīvotāji sūdzējās Rīgas domei par piesārņojuma draudiem, pašvaldība lūdza Rīgas brīvostu izvietot teritorijā mēraparātus, lai noteiktu gaisa piesārņojuma līmeni. Pēc gada tas jo-projām nav izdarīts. Rīgas domes vides pārvaldes vadītājs Askolds Kļaviņš skaidro – pilsēta par saviem līdzekļiem šīs iekārtas nepirks, tas jādara piesārņotājam. Ostas vides speciāliste Daiga Slišāne Ir sola, ka šogad ierīces beidzot paredzēts uzstādīt. Vides aizsardzības speciālists Jānis Brizga gan mierina, ka ogļu putekļi nav ķīmiski aktīvi savienojumi un dabai postu nenodara. Toties cilvēkiem jāuzmanās, jo ilglaicīga atrašanās piesārņotajās teritorijās var ietekmēt elpvadus.

No gaisa raugoties, melno putekļu un baltā sniega mozaīka brīžiem atgādina skatus no neapdzīvotām planētām. Kārtējo reizi pašvaldībai ir jārisina sarežģītā dilemma starp vides tīrību un biznesa attīstību.

Pērn Rīgas brīvostā pārkrauto kravu apjoms sasniedza 34,07 miljonus tonnu, un tas ir jauns rekords ostas 806 gadu vēsturē. Ostas aprēķini  liecina, ka no katras šeit pārkrautās tonnas Latvijas ekonomikā ieplūst 10 lati. Galvenā krava ir tieši akmeņogles, tās veido teju pusi no kopapjoma – pērn tranzītā Rīgu šķērsojuši 13,5 miljoni tonnu ogļu, tas ir svars, kas būtu līdzvērtīgs 291 Titānika izmēra kuģim! Visas ogles nāk no Krievijas, galvenokārt no Kuzbasa ogļu baseina Sibīrijā. Tālāk tās aizceļo uz 23 valstu ostām un pēc tam lielākoties nonāk spēkstacijās elektroenerģijas ražošanai. Biežākie galamērķi – Lielbritānija, Vācija un Nīderlande, katra no tām veido aptuveni piekto daļu no kopējā ogļu tranzīta «pīrāga».

Pavisam Rīgas ostā patlaban ir 19 beramkravu (ogļu, minerālmēslu, jēlcukura, labības) termināļi, taču nākamgad plānots uzbūvēt iespaidīgu beramkravu kompleksu Krievu salā, kura pārvadājumu jauda būs 17-22 miljoni tonnu gadā.