Žurnāla rubrika: Svarīgi

Daudzus biznesus krīze ķēra kā lipīgs vīruss, taču ne medikamentu tirgu – zāļu iepakojuma vidējā cena piecos gados ir gandrīz dubultojusies. Kāpēc mēs arvien dārgāk maksājam par zālēm, taču nekļūstam veselāki? Atbilde ir skarba – pats zāļu tirgus cieš no konkurences trūkuma, un šī kaite turpina izplesties

Ātri un ērti – datorprogramma fiksē pacientu slimības vēsturi, nosūtījumus pie speciālistiem, analīzes, izrakstītās zāles. Viss elektroniski, ārstiem vairs nav jātērē dārgais laiks, ar roku aizpildot papīru kalnus. Šo izpalīdzīgo programmu sauc Medius, un klēpjdatori ar to ir vairākumam ģimenes ārstu Latvijas laukos, kā arī daudziem ārstiem Rīgā. Taču cena par šo ērtību var izrādīties mūsu veselība. 

Verot ārsta kabineta durvis, pacients var pat nenojaust, ka ienāk stingri kontrolētā biznesa sistēmā, kurā mediķim jāpilda «mēneša plāns» zāļu izrakstīšanai un izmeklējumiem. Visus ērtās programmas datus kā uz delnas redz ne tikai pats ārsts, bet arī sistēmas administratori. Programmatūru par nelielu nomas maksu ārstiem piegādā kompānija CoMed. Daži ārsti datorus saņēmuši arī par velti, jo pierunājuši citus kolēģus kļūt par šīs sistēmas dalībniekiem. 

Firma CoMed ir tikai viens no posmiem lielā biznesa organismā, kas izaudzis Latvijas veselības aprūpes sistēmā un atrodas dažu bagātu cilvēku kontrolē. Divi no viņiem iekļuvuši Latvijas miljonāru saraksta pirmajā desmitniekā – Josifs Apts un Vadims Telica, farmācijas uzņēmuma Repharm īpašnieki. 

Šā lielā biznesa organisma iekšējās saites ne vienmēr ir juridiski saskatāmas, taču tās nav nekāds noslēpums medicīnas nozares profesionāļiem. 

Sistēma aptver visu ārstniecības ciklu – sākot ar ģimenes ārstu, kurš izmeklē pacientu un nozīmē ārstēšanu, turpinot ar laboratorijām un speciālistiem, pie kuriem slimnieks tiek sūtīts, un beidzot ar zāļu vairumtirgošanu un aptiekām, kurās sirdzēji atstāj naudu par zālēm. Daudz naudas, desmitiem miljonu. Ārstējot pacientu, šajā sistēmā darbojas nerakstīts, taču dzelžains «savējo» likums. Iespējams, «savējais» sakrīt ar pacientam izdevīgāko un derīgāko, iespējams – ne. «Viņi strādā pēc principa – nauda paliek ģimenē. Nekādu nosūtījumu uz citām veselības aprūpes iestādēm, uz citu laboratoriju vai citu aptieku,» saka Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības vadītājs. 

Gan valsts, gan privātpersonu izdevumi veselības aprūpei Latvijā aug gadu no gada, tomēr veselība nav spoža, un cilvēku dzīves ilgums ir otrais zemākais ES – Latvijas iedzīvotāji nomirst par sešiem gadiem agrāk nekā vidēji Eiropā. Toties zāļu patēriņš uz iedzīvotāju ir viens no augstākajiem Eiropā, un tieši medikamentu iegāde aptiekās veido aptuveni ceturto daļu no visiem medicīnas izdevumiem (piemēram, Dānijā šis īpatsvars ir tikai 11%). 

Turklāt pēdējos piecos gados zāļu tirgus Latvijā ir audzis par 32%. Viena zāļu iepakojuma vidējā cena – gandrīz dubultojusies. Zāļu apgrozījuma miljoni turpināja kāpt arī visu krīzes laiku, pilnīgi pretēji kopējām Latvijas ekonomikas tendencēm. Kā tas ir iespējams? 

Pēteris Apinis kā ārsts nosauc slimības diagnozi – vēzis. Trešā stadija. Vājās kontroles dēļ jau pamatīgi ielaists audzējs ir pārņēmis Latvijas veselības aprūpes un medikamentu tirdzniecības nozari, kropļojot konkurenci un liekot mums visiem pārmaksāt. 

Zāļu astoņkājis
Saistīto uzņēmumu sistēma, kas uztrauc Ārstu biedrību, kā arī citus tirgus spēlētājus, un kuru patlaban pēta Konkurences padome, nav radusies vienā dienā. Gadu garumā a/s Repharm un ar tās amatpersonām vai īpašniekiem saistīto uzņēmumu ķēdei klāt audzēts pa posmam, uzmanīgi pārbaudot Veselības ministrijas reakciju un uzņēmumu vadībā laipni iesaistot savus bijušos uzraugus no valsts iestādēm. Piemēram, sistēmā ietilpstošā medicīnas centra Elite valdes priekšsēdētāja ir bijusī Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras direktore Lidija Akermane, bet viņas kādreizējais vietnieks Zigurds Lasovskis ir Juglas medicīnas centra valdes priekšsēdētājs un Medicīnas vadības centra valdes loceklis. 

Patlaban šis ilgi veidotais tīkls dominē zāļu tirdzniecībā, tā paspārnē pārņemtas deviņas ambulatorās veselības aprūpes iestādes, tiek sniegti pakalpojumi simtiem ģimenes ārstu, un kāja jau ielikta vairāku slimnīcu durvīs. 

Zāļu tirgošana ir šīs sistēmas sākums jeb pamats. Zem a/s Sentor Farm Aptiekas jumta patlaban strādā katra piektā Latvijas aptieka – tādas aptieku ķēdes kā Mēness, Rudens un Sentor aptiekas, kopskaitā 162. Tie paši cilvēki kontrolē arī zāļu vairumtirdzniecību – a/s Repharm pieder Latvijas lielākā zāļu lieltirgotava Recipe Plus. Sistēmas daļa ir arī Rīgas Farmaceitiskā fabrika, kas ražo bezrecepšu zāles. Nosaukto uzņēmumu apgrozījums 2010.gadā pārsniedz 140 miljonus latu, bet bruto peļņa – gandrīz 19 miljonus, vislielākā tā ir tieši aptieku biznesā – 12,5 miljoni. 

Tikmēr kopējais zāļu tirgus tajā pašā 2010.gadā Latvijā sasniedz 266 miljonus latu – tā liecina Zāļu valsts aģentūras apkopotie dati. Kopējā tirgū aptuveni 60% no zāļu apgrozījuma veidojas tieši caur aptiekām. 

Teorētiski valsts ir noteikusi, ka aptiekās zāļu uzcenojums var būt ne vairāk par 15% no cenas. Tātad, ja ražotāja norādītā cena ir pieci lati, aptiekā zāles nedrīkst maksāt vairāk par 5,75 latiem. Tā arī ir, taču ar būtisku piebildi – zāļu lieltirgotava medikamentus parasti ir iegādājusies nevis par pieciem latiem, bet par puscenu! Tas nozīmē, ka no pircēja samaksātajiem Ls 5,75 zāļu lieltirgotavai un aptiekai ir iespēja savā starpā sadalīt nevis likumā ļautos 75 santīmus, bet gan trīs vai četras reizes lielāku summu. 

To, ka šie nav tikai formāli matemātiski aprēķini, bet gan Latvijas zāļu biznesa ikdiena, man apliecina zāļu ražotāja a/s Olainfarm valdes loceklis Salvis Lapiņš. Viņš nesauc Recipe vārdā, taču apstiprina: 40 un vairāk procentu lielas atlaides mums lieltirgotavas ir prasījušas un prasa. Kas notiek, ja ražotājs mēģina spuroties pretī, parādījis 2009.gads – Olainfarm nedeva prasīto atlaidi, un rūpnīcas produkcijas apjoms Latvijas tirgū stipri kritās, tagad Latvijā veidojas vairs tikai 5-6% no visa apgrozījuma. Šo kritumu nevar nepamanīt – vietējo ražotāju īpatsvars vairākus gadus bija turējies ap 6% no visa Latvijas zāļu apgrozījuma, bet 2010.gadā pēkšņi no-krita uz 3,5%. 

Latvijas tirgū pašlaik strādā trīs vērā ņemamas zāļu lieltirgotavas – jau pazīstamā Recipe Plus, Eiropas tirgus giganta Phoe-nix Group meitasfirma Tamro un igauņu kompānija Magnum Medical. Taču lielākajā segmentā – aptiekās – galvenais spēlētājs pārliecinoši ir Recipe, kas, pēc Zāļu valsts aģentūras datiem, ieņem 44% no šā tirgus. Tuvākais sekotājs ar 24% ir Tamro. 

Recipe komentārus saņemt nav viegli, pēc ilgstošiem mēģinājumiem beidzot sarunai tomēr piekrīt viens no sistēmas galvenajiem darboņiem Aleksandrs Livšics. Enerģiskais, sirmot tikai nedaudz sākušais kungs uz interviju redakcijā ierodas neuzkrītošā svīterī, padusē pasitis nobružātu ādas portfeli, un nejaušs garāmgājējs viņu nekad neierakstītu Latvijas turīgāko cilvēku sarakstos. Pie Re-pharm šūpuļa stāvējušajam Livšicam formāli ar šiem zāļu tirgotājiem vairs nav redzamas saites, viņam pieder cits šīs lielās biznesa sistēmas atzars – Medicīnas vadības centrs, kas pārvalda vairākas poliklīnikas Rīgā un Daugavpilī, kā arī vairākus desmitus Mēness veselības centru (tie ir līdzās Mēness aptiekām izveidotas ārstu prakses vietas gan Rīgā, gan arī reģionos). Taču viņš bez grūtībām spēj atbildēt uz jautājumiem arī par zāļu tirgošanu. 

Jautāts, vai Olainfarm un arī citu ražotāju pārmetumi par nesamērīgi lielo atlaižu prasīšanu attiecas uz Recipe, Livšics atbild – visiem lielajiem Latvijas tirgus dalībniekiem esot vienāda cenu politika. Lai gan Recipe īpašnieki kontrolē daudzas aptiekas, Livšics apgalvo, ka lieltirgotavas ļoti aktīvi cīnoties savā starpā, lai piesaistītu aptieku interesi, tāpēc arī esot vajadzīgas lielās atlaides no ražotājiem. «Aptieka nevar izdzīvot tikai ar savu apgrozījumu vien, tāpēc lieltirgotavas savā starpā konkurē – ja aptieka dod mums lielāku apgrozījumu, mēs tai dodam lielāku atlaidi,» biznesa loģiku skaidro Livšics. Viņš uzsver: «Kad vēl aktīvi vadīju aptieku biznesu, mans rīkojums bija tāds – aptiekā jābūt visiem tiem medikamentiem, pēc kuriem ir pieprasījums. Ja medikamenta nav Recipe, tad jāņem no Tamro vai Magnum. Cik zinu, tā ir arī tagad. Ticiet man, aptiekai ir vienalga, kuras lieltirgotavas zāles pārdot.» Tiesa gan – lieltirgotava «savām» aptiekām zāles var pārdot par zemāku cenu, tādējādi būtiski palielinot to konkurētspēju un rentabilitāti. 

To, ka aptiekas līdzās zāļu lieltirgotavām pašlaik ir ienesīgākais medicīnas biznesa atzars, pierāda tirgus tendences. Neraugoties uz krīzi, Latvijā tiek pārdotas arvien dārgākas zāles. Pēc Zāļu valsts aģentūras apkopotās informācijas, viena Latvijā pārdotā zāļu iepakojuma vidējā cena ir gandrīz dubultojusies – trekno gadu plaukumā 2006.gadā tā bija 2,57 lati, bet pēckrīzes 2011.gadā jau 4,70 lati. 

«Aptiekas ir pelnošs bizness, un pašu tīkls ir instruments, ar kura palīdzību varam mazāk pakļauties diktātam,» lēmumu iegādāties savu aptieku ķēdi un tādējādi pretoties lieltirgotavu dempinga cenām skaidro Olainfarm pārstāvis Lapiņš. Nacionālais zāļu ražotājs pērn novembrī iegādājās Ilmas aptieku ķēdi ar 16 aptiekām un tuvākajā laikā plāno to skaitu palielināt līdz 30. Vēl viens aptieku biznesa ienesīguma apstiprinājums – janvāra beigās a/s Sentor Farm Aptiekas tiesā pārsūdzēja Konkurences padomes aizliegumu līdz 2015.gadam šim uzņēmumam iegādāties jaunas aptiekas Rīgā, Jēkabpilī, Talsos un Dobelē, kur tas jau ieņem būtisku tirgus daļu. Lietas izskatīšana nozīmēta nākamgad janvārī. 

Slimība kā bizness
Lielākā daļa Latvijā pārdoto zāļu ir uz receptēm – tikai piekto daļu no medikamentu apgrozījuma veido bezrecepšu preparāti. Tāpēc saprotama ir zāļu tirgotāju vēlme piekļūt ārstiem, iefiltrēties poliklīnikās. Mūsu stāsta varoņi šajā ziņā ir bijuši visai sekmīgi. Viņu paspārnē atrodas četras lielas poliklīnikas Rīgā, pilsētas poliklīnika Daugavpilī, veselības centrs Valmierā, zobārstniecības pārstāvniecības astoņās Vidzemes pilsētās, daļas Aizkraukles slimīcā. Savukārt Centrālā laboratorija nodrošina būtisku lomu laboratorisko izmeklējumu tirgū. 

Kā notiek ārstu kontrole? Ar jau minēto CoMed datorprogrammu. Vienā no tā sauktajām Recipe poliklīnikām strādājoša ģimenes ārste neoficiāli man atzīst – ir skaidri noteikts «mēneša plāns» attiecībā uz zālēm, izmeklējumiem un analīzēm. Nosūtījumi tiek organizēti sistēmas ietvaros. Tas gan neesot fiksēts nevienā līgumā vai kādā citā rakstiskā dokumentā, taču poliklīnikas iknedēļas «piecminūtēs» par «gaidāmajiem rezultātiem» tiek runāts atklāti. Tie ārsti, kas «plānu izpilda», saņemot bonusus – telpu nomas atlaides, dalību konferencēs un tamlīdzīgi. Šo versiju apstiprina arī Ārstu biedrībā. 

Uzņēmēji ir atraduši veidu, kā sasniegt arī tos ārstus, kas nedarbojas viņu kontrolētajās ārstniecības iestādēs – pēc Lauku ģimenes ārstu asociācijas ieteikuma pašlaik aptuveni 300 no 500 ģimenes ārstiem reģionos lieto šo CoMed «komplektu», stāsta asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, un to apstiprina arī Livšics. Ārsti regulāri tiek uzrunāti arī ar bezmaksas profesionālo žurnālu Medicus Bonus, kurā atrodamas teju vai visu sistēmā iekļāvušos ārstniecības iestāžu, medicīnas pakalpojumu sniedzēju un aptieku reklāmas. 

Gan Rīgā, gan citviet Latvijā ir ieviesta sistēma, ka tieši līdzās ģimenes ārsta praksei atrodas aptieka – no vienas puses, tas nodrošina ērtības pacientam, taču vienlaikus vājina konkurenci un beigu beigās sit pa pacienta maku. Pēteris Apinis nenoliedz – teorētiski pacients var aiziet arī uz citu aptieku, taču diezin vai praktiski tā notiek, līdz ar to vienīgā garantija, ka ārsts pacientam izrak-stīs viņam vajadzīgās, nevis aptiekai «izdevīgākās» zāles, ir ārsta sirdsapziņa. 

Konkrētu likuma normu, kas aizliegtu «vertikālo integrāciju» medicīnas jomā, Latvijā nav, pastāv tikai dominējoša stāvokļa aizliegums, un tieši tāpēc uzņēmēji veido firmu ķēdes ar šķietami dažādiem īpašniekiem un vadību. Tāpēc pašlaik formāli visus šīs sazarotās sistēmas uzņēmumus zem viena jumta nepalikt, uz to norāda arī Konkurences padomes nu jau bijusī priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme. Taču vairāki savstarpēji nesaistīti jomā strādājošie uzņēmēji uzsver – tā ir viena sistēma, kurā kopīgi tiek lemts gan par ieguldījumiem, pērkot jaunas medicīnas pakalpojumu iestādes, gan dalot peļņu, gan lemjot, kā turpmāk veidot juridiski neredzamo astoņkāji. Lēmumus pieņemot tie pieci vīri, kuri savulaik lika Recipe pamatus – Vadims Telica, Josifs Apts, Aleksandrs Livšics, kā arī Aleksejs Udačins un Jānis Oskerko. Sistēmā kā līdzīpašnieki vēlāk iesaistīti arī citi, kas pierādījuši sevi darbos, – Marģers Zeitmanis, Sergejs Korņijenko, Irina Bergere. 

Kad jautāju Livšicam, cik patiesi ir citu nozares cilvēku novērojumi par ciešo saistību starp uzņēmumiem, viņš plati smaida un iesaka manis nosauktajiem vēl pieskaitīt arī Veselības ministriju, valdību un Saeimu. «Teorētiski piekrītu, ka visi esam pazīstami, taču tā nav viena firma. Juridiski tā tas nav. Protams, cits citu pazīstam jau kopš jaunības gadiem, mūs sievas pazīst cita citu. Taču es jums nepiekrītu, ka šis būtu megakoncerns,» saka Livšics, kurš līdz detaļām precīzi zina, kā katram biznesa atzaram klājas. Taču jau sarunas sākumā viņš brīdina – šogad, sasniedzot 65 gadu vecumu, ar biznesu aktīvi vairs nenodarbojas, esot tikai konsultants. «Tomēr cenšos turēt roku uz pulsa un redzēt, kas un kur šajā biznesā notiek.» 

Uzzināt to, ko redz Livšics, nav viegli. Sistēmas ietvaros nokļuvušo poliklīniku bijušie īpašnieki un vadītāji nevēlas atklāti stāstīt par notikušajiem darījumiem. «Tas ir beidzies, un par to vairs negribu runāt,» saka Pļavnieku poliklīnikas bijusī vadītāja Ludmila Antonova, kuras iestādi Medicīnas vadības centrs pārņēma 2007.gadā. Pērn februārī noslēdzās Valmieras poliklīnikas pārņemšana, un arī tās bijusī vadītāja Lauma Leimane ir komentāros skopa, tikai piebilst – pie vainas bijušas arī iekšējās nesaskaņas un ilgstošās finanšu problēmas. Kad apsolu nepublicēt runātāja vārdu, ne viens vien intervētais gatavs atklāt, ka poliklīniku pārņemšana bijusi skarba. Shēma atgādina klasisku reiderismu – finansiāli novārdzinātā iestādē vispirms pārpērk mazo īpašnieku daļas, tad pārņem kontroli visā uzņēmumā, kurā disciplīna kļūst par svarīgāko argumentu. Telpu īres līgumi netiek pagarināti ar ārstiem, kuri savus pacientus spītīgi nozīmē uz laboratoriskām pārbaudēm ārpus sistēmas vai sūta pie speciālistiem uz kādu citu ārstniecības iestādi. «Mūsu laboratorijas vairs nav nevienā no šīm poliklīnikām, arī Balvos tagad strādājam citās, nevis slimnīcas telpās,» saka Gulbja laboratorijas valdes locekle Sandra Dimante. 

Arī Aizkraukles slimnīcā Veselības aprūpes centrs esot ienācis līdzīgi, parādu dēļ slimnīca bija uz bankrota robežas, un pašvaldība meklēja investoru un krīzes pārvaldnieku. Par tādu kļuva dažādos amatos bijušais jurists Marģers Zeitmanis, kuram piederošais Veselības aprūpes fonds 2010.gada februārī iegādājās 30% slimnīcas akciju. Pašlaik viņš faktiski vada arī Balvu un Gulbenes slimnīcu, kura iepriekš sadzīvojusi jau miljonos mērāmu parādu. Zeitmanis neslēpj, ka izmantos iespēju iegādāties slimnīcas daļas, ja pašvaldība izlems tās pārdot. 

Kad par skarbajām biznesa metodēm jautāju pašam Marģeram Zeitmanim, kuru nozares kolēģi visbiežāk raksturo kā bezkaislīgu izpildītāju, viņš tikai pasmejas. «Tas ir pilnīgs mīts. Man kā krīzes menedžerim ir svarīgi šādi kritēriji – personāla attieksme pret pacientu, lojalitāte pret uzņēmumu, nezagšana un kvalitatīvs darbs». Viņaprāt, runas par Repharm monopolu izplatot tie, kuri nespēj pieņemt, ka uz medicīnas nozari var skatīties kā uz biznesu. To, ka slimība un valsts nespēja apmaksāt akūtās operācijas tiek uztverta kā biznesas niša, apliecina arī kāda no reklāmām žurnālā Medicus Bonus – Juglas medicīnas centrs piedāvā slimniekus izoperēt uz kredīta, banku iesaistīt pat nav nepieciešams, jo naudu gatava «aizdot» pati poliklīnika. «Ja viņi ražotu un pārdotu limonādi, nekādu problēmu! Taču cilvēka veselība ir kaut kas vairāk. Ārsts nedrīkst pēc konveijera principa visiem slimniekiem izrakstīt vienas zāles, jo vienkārši lieltirgotavā to iepirkts par daudz – derīguma termiņš iet uz beigām, un fiksi vajag pārdot,» problēmu komentē kāds jau vairāk nekā desmit gadus medicīnas biznesā esošs ārsts, kurš savu vārdu nevēlas publiski atklāt. 

Gruzija vai Vācija?
Latvijā pacientu līdzmaksājumi veselības aprūpē ir vieni no augstākajiem ES, aptuveni 50-60% no kopējās pakalpojumu summas, kaut arī esam starp trūcīgākajām dalībvalstīm. Viens no iemesliem, kāpēc medicīnas cena Latvijā ir tik augsta, ir uz dominējošā stāvokļa robežas balansējošs tirgus un tas, ka faktiski nedarbojas veselības apdrošināšanas sistēma. Veselības ministre Ingrīda Circene uzskata – lai nepieļautu situāciju, kurā viens uzņēmējs diktē valsts cenu politiku, nepieciešami stingrāki likuma rāmji. Viņa gatava izrakstīt trīs receptes problēmas ārstēšanai. Pirmkārt, zāļu cenu ierobežošanai jānosaka, ka maksimālais zāļu uzcenojums attiecas uz reālo cenu, par kuru medikaments iegādāts no ražotāja, nevis par oficiāli norādīto, no kuras lieltirgotava jau nokaulējusi pusi. Otrkārt, jāaizliedz vienām un tām pašām personām īpašumā iegūt zāļu lieltirgotavas, aptiekas un veselības aprūpes iestādes. Treškārt, jāpieprasa, lai visi zāļu ražotāju un tirgotāju mārketinga izdevumi būtu caurskatāmi deklarēti. Tuvāko mēnešu laikā šādas likuma izmaiņas tikšot piedāvātas apspriešanai valdībā. Ministre uzsver, ka izmaiņas jau sāktas – ārstam noteikts pienākums izrakstīt lētākos kompensējamos medikamentus. Tāpat konkrētu zāļu lobiju mazinās elektroniskās receptes, kuras plānots ieviest no nākamā gada un kurās ārstam būs jānorāda zāļu ķīmiskais sastāvs, nevis konkrēts nosaukums un ražotājs. 

Pretēji ministrei pesimistiski par šo jauninājumu ietekmi ir nozarē iesaistītie. «Muļķības!» iesaucas Salvis Lapiņš no Olainfarm, jautāts, vai ministres idejas mazinās zāļu uzcenojumus. Viņš piesauc Lietuvas piemēru – tur jau ir noteikts, ka uzcenojums jāpiemēro reālajai zāļu cenai, taču «uzreiz pie līguma slēgšanas uzradīsies kāda mārketinga kompānija, kurai būs jāsamaksā par plakāta izvietošanu aptiekā, par plaukta īri vai ko tamlīdzīgu». «Mūsu cilvēki ir ļoti radoši.» Viņaprāt, cenu līmeni jāļauj noteikt tirgum, nodrošinot tajā īstu konkurenci. Savukārt Veselības centra četri vadītājs un agrākais Ilmas aptieku ķēdes līdzīpašnieks Māris Rēvalds domā – valstij ir skaidri jādefinē sava attieksme pret tā saukto vertikālo integrāciju vienas nozares ietvaros. «Piemēram, Gruzijā farmācijas rūpnīcas var pirkt veselības aprūpes iestādes, bet Vācijā šāda prakse ir aizliegta, tāpat aizliegts ārstniecības iestādes iegādāties lieltirgotavām. Jautājums – kuru ceļu izvēlas Latvija.» 

Viens no ierosinājumiem, ko izsaka vairāki intervētie, ir stingrs aizliegums vienās telpās atrasties doktorātam un aptiekai. Veselības ministre gan nesteidz to apsolīt. Tāpat viņa nesola izvērtēt Veselības inspekcijas efektivitāti, kuras vadītājs Egils Harasimjuks godīgi atzīst – nav mehānisma, kā izkontrolēt ārsta godaprātu pacientu netraumējošā veidā. Patlaban, ja pacientam rodas aizdomas, ka ārsts viņam izraksta pārāk daudz medikamentu vai nekorekti veic ārstēšanu, pildot īpašnieku uzlikto «plānu», vienīgā iespēja pārliecināties par to ir personiski vērsties inspekcijā, ļaut publiski vētīt savu slimības vēsturi un rēķināties, ka ārsts būs informēts par šo neapmierinātību. Skaidrs, ka pacienti neies šo ceļu, kamēr veselībai jau nebūs nodarīts reāls kaitējums. Protams, tiekot veiktas arī plānveida pārbaudes – pērnā gada deviņos mēnešos 217, taču nosaukt, kas, ko un cik reizes ir pārkāpis, Harasimjuks atsakās, jo šādas ziņas esot konfidenciālas. 

Daudzviet Eiropā efektīvs veselības aprūpes izmaksu kontrolieris ir apdrošinātāji. Taču Latvijā daudzi apdrošināšanas polisi nevar atļauties un ar tik nelielu veselības apdrošināšanas apgrozījumu (pērn šo polišu atlīdzībās izmaksāti seši miljoni latu) apdrošināšanas kompānijām nav izdevīgi veidot tieši medicīnas izmaksās zinošu kontrolieru komandas. 

«Tirgus ir noslēgts. Kā akvārijs, kurā ūdens daudzums nemainās, tikai viena zivs kļūst lielāka, cita mazāka, vēl citu lielākā apēd,» medicīnas tirgu raksturo Ieva Jaunzeme. Viņa nelolo ilūzijas, ka Konkurences padomes pērn sāktā pārbaude par vertikālās integrācijas draudiem medicīnā patiešām atklās dominējošo stāvokli tirgū – iesaistītie uzmanās, lai likuma rāmi nepārkāptu, bet jautājums, kāpēc šis rāmis ir tik plats un caurs, jāuzdod politiķiem. «Veselības aprūpes miljoni dzīvo savā nodabā, un valstij nav kapacitātes kontrolēt to izlietojumu,» skarba ir Jaunzeme. Citiem vārdiem – vēzis turpina augt. Ministre sola operāciju, taču tās efektivitāti pierādīs tikai laiks.