Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ideāliste ar apgriezieniem

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Pusdienās

Pēc gadu ilga pārtraukuma Skaidrīte Ābrama gatava atgriezties valsts pārvaldē, lai Konkurences padomē ieviestu reformas, kas pasargātu valsti no mākslīgi paaugstinātām cenām

Stingrs rokasspiediens, precīzas atbildes bez liriskām atkāpēm un ticība modernai valsts pārvaldei – tāds ir mans pirmais iespaids par Skaidrīti Ābramu (55), kas ir uzvarējusi konkursā uz Konkurences padomes vadītājas vietu. Lai arī tiekamies pusdienlaikā, neilgi pirms oficiāli izsludinātā (un vēlāk par nedēļu pārceltā) valdības lēmuma par viņas apstiprināšanu, ēšanai laika neatliek. Pusdienas pārtraukuma stunda aizrit spraigā sarunā par valsts pārvaldes problēmām un iemesliem, kāpēc pērnvasar Ābrama pirmo reizi mūžā nolēma iestāties partijā – Zatlera Reformu partijā.

«Nav pārāk tipisks lēmums?» jaunā KP vadītāja pasmaida un sarunu sāk ar jautājumu. Tas domāts par viņas gatavību atgriezties valsts pārvaldes iestādē, kuru viņa atstāja pērn. «Vairs neredzēju profesionālās izaugsmes iespējas, arī analītiķa darba apjoms man likās par mazu,» Ābrama atsauc atmiņā iemeslus, kāpēc viņa pēc vairākiem darba gadiem nolēma no KP aiziet. Piecus gadus viņa bija KP padomes locekle, pēc tam divus ar pusi – vecākā ekonomiste KP izpilddirekcijā, kur galvenais uzdevums bija izmeklēšanā un tirgus uzraudzības lietās ieviest tā saukto ekonomisko pieeju. Pēc darba KP Ābrama izturēja konkursu un kļuva par projekta vadītāju Austrijas Ekonomikas ministrijas finansētā projektā par transporta un loģistikas iespējām Latvijā un Lietuvā. Tagad projekts, kura primārais mērķis bija izpētīt, kādas ir Austrijas investoru iespējas šajās jomās, jau pabeigts, taču šādas tādas «astītes» vēl palikušas, un tās operatīvi jāapstrādā, pirms iespējamās stāšanās KP vadībā jūnija otrajā pusē.

Būvniecība, farmācija, degvielas tirgus ir jomas, kuras, pēc Ābramas domām, KP arī turpmāk būtu jāpēta pastiprināti. Viņa uzskata, ka jāanalizē arī konkurences politika kopumā – vai jauni uzņēmumi var brīvi ienākt jebkurā tirgus segmentā un brīvi konkurēt ar pārējiem spēlētājiem. Turklāt, tā kā viena no valsts ekonomiskajām prioritātēm ir eksporta veicināšana, ir jāvērtē, vai pastāv kādi šķēršļi, kas mūsu uzņēmēju produkcijai liedz brīvi sasniegt ārējos tirgus.

Savukārt no valsts interešu viedokļa KP uzmanības fokusam turpmāk jābūt uz publiskajiem iepirkumiem. «Šajā jomā ir vajadzīgas reformas, jo līdz šim trūcis kontroles mehānisma, kā pasargāt valsti no mākslīgi paaugstinātām cenām,» uzskata Ābrama. Viņa ir pārliecināta – jau rakstot konkursu nolikumus, var samazināt iespēju, ka pretendenti būs vienojušies par cenu, vajag arī izglītot ierēdņus, lai viņi spēj saskatīt karteli, ja tāds ir izveidots.

Ābramai šķiet būtiski arī izveidot modernu, darbiniekus motivējošu personāla politiku un atvērtu, izglītojošu un proaktīvu saziņu ar sabiedrību – gan patērētājiem, gan uzņēmējiem. Izrādās – iesniegumus vai ziņojumus no tirgus dalībniekiem mūsu KP saņemot daudz retāk nekā viņu Rietumeiropas kolēģi. Lielākā daļa pārbaužu sāktas pēc pašas padomes iniciatīvas. «Gribētu panākt, lai tirgus dalībnieki – gan patērētāji, gan uzņēmēji – saprot, kādas ir tirgus deformācijas negatīvās sekas. Kopā ar uzņēmējiem gribētos veidot korporatīvās atbildības programmu, lai arī viņi saprastu, kādas ir aizliegtu vienošanos sekas,» saka Ābrama. Redzamākās sekas ir uzlikts sods, bet ilgtermiņā – deformēts tirgus nes zaudējumus pašam uzņēmējam. Pašlaik uzņēmumi reti ziņojot par konkurences pārkāpumiem, jo neuzticas valsts pārvaldei vai arī baidās, ka sūdzēšanās kaitēs pašiem.

To, ka pārkāpuma gadījumā no KP uzliktā soda izvairīties neizdosies, rāda prakse – pērn tiesa nav atcēlusi nevienu no KP pieņemtajiem 85 lēmumiem. Kad iebilstu – sabiedrībai tomēr radies priekšstats, ka karteļus un nelegālās vienošanās atklāj pārāk reti, Ābrama man piekrīt tikai daļēji. Karteļi tiek atklāti, taču, protams, lietu varētu būt vairāk. Pēdējo gadu skaļākās lietas saistās ar 2009.gadu. Tad tika atklāts, ka septiņi Jelgavas autoservisi vienojušies par auto remonta un riepu maiņas cenām, kartelis atklāts starp trijiem olu ražotājiem, un KP konstatēja arī divu ceļubūves firmu Aizputes ceļinieka un Ceļu, tiltu būvnieks nelikumīgu vienošanos ar mērķi pacelt cenas.

Tieši tāpēc no ceļu būvniekiem, kas tagad ik gadu apgūst arī Eiropas Savienības fondu miljonus, KP aci nenolaidīs. «Esam daudz samaksājuši par ceļubūvi, bet kāda ir kvalitāte? Neatbilstoša,» tieša ir Ābrama. Tikpat kritisks ir viņas vērtējums farmācijas nozarē vērojamajiem vertikālās integrācijas draudiem.

Vai KP rīcībā vispār ir gana resursu – finansiālo un cilvēku -, lai visas problemātiskās nozares uzraudzītu? 2008.gadā KP strādāja 54 darbinieki, bet tagad to skaits sarucis līdz 34. Turklāt arī kadru mainība KP ir ļoti augsta. Ābrama zina šo problēmu un cer to atrisināt. Viņas plāns būtu veidot motivējošu personālpolitiku, kuras valsts pārvaldē trūkst. «Esmu redzējusi valsts pārvaldes dokumentu, uz kura ir astoņu [dažādu amatpersonu] vīzas. Jājautā – kā jūtas dokumenta pirmais izstrādātājs?» komentē Ābrama, kura iecerējusi deldēt birokrātisko līmeņu skaitu, lai katrs darbinieks būtu motivēts izteikt savas idejas. Turklāt arī Ekonomikas ministra teiktais, ka KP ir viena no prioritārajām iestādēm, viešot cerību – darbinieku skaitu varētu palielināt.

Taču, lai KP izmeklēšanas nestu rezultātus, ar pašu sparīgumu vien nepietiek – jābūt labai sadarbībai ar tiesībaizsardzības iestādēm, piemēram, KNAB. Īpaši aktuāli pašlaik ir kopā ar likumsargiem izsvērt, kā vērtēt un analizēt elektroniskos pierādījumus. Taču, piemēram, jau piesauktajā ceļubūvē neesot ko cerēt, ka nelikumīgu vienošanos gadījumā būs kādi rakstiski vienošanās dokumenti. «Faktiski visi šajā nozarē strādājošie ir mācījušies vienā mācību iestādē. Viņiem neko rakstiski apliecināt nemaz nevajag. Pietiek tikai ar «savstarpēju sapratni» un piekrišanu,» skaidro Ābrama.

Brīdī, kad Skaidrīte Ābrama tika atzīta par konkursa uzvarētāju, koalīcijā ne viens vien pārsteigumā sarauca pieri. Izrādās, labākā kandidāte ir Reformu partijas biedre. Šo pašu partiju pārstāv arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kura vadītā ministrija rīkoja konkursu.

«Pagājušajā vasarā, kad uzzināju, ka tiek dibināta Zatlera Reformu partija, iestāšanās tajā bija mans protests pret to, kas notika Saeimā – par tiem balsojumiem [par Šlesera neizdošanu kratīšanai, Maizīša izgāšanu]. Tobrīd vairs nestrādāju valsts pārvaldē un uzskatīju – kā pilsonis varu brīvāk paust savu politisko pārliecību, izteikt ierosinājumus pārmaiņām valsts pārvaldē un ekonomikā, kuras ir vajadzīgas,» savu lēmumu pirmo reizi iesaistīties kādā politiskā spēkā skaidro Ābrama. Viņai nav bijis mērķa kļūt par deputāti vai būt aktīvai politikā. Līdz ar ievēlēšanu KP vadītājas amatā viņa sola no partijas izstāties. «Ierēdnim ir jābūt politiski neitrālam,» uzsver Ābrama. Viņa turklāt jau tagad rēķinās – kritiku saņems no visiem politiskajiem spēkiem, tāpat kā arī sadarboties vajadzēs ar visiem. Par to liecinot viņas citu ES valstu kolēģu pieredze.

Nākotnes amats nebūs medusmaize, taču Ābrama, šķiet, to jau zina. Turklāt arī vīrs, uzzinot, ka dzīvesbiedre uzvarējusi konkursā, esot teicis – tagad uz kādu laiku viņa «ģimenei būs zudis cilvēks». «Taču viņš mani atbalsta. Teica, ka atkal varēšu darboties uz pilniem apgriezieniem,» smaidot saka Ābrama. Viņai patīk jauni izaicinājumi un iespējas. Arī sīkumos. Kad klusā Alberta ielas kafejnīcā izvēlamies dzērienu, viņu ieinteresē Āfrikas tēja. «Jāpamēģina,» izvaicājusi oficiantu par tējas sastāvdaļām un noskaidrojusi, ka līdzās citām zālītēm tai pievieno arī ingvera sakni, izlemj Ābrama.

Ēdienkarte
Āfrikas tēja, kafija ar pienu

Ir jautā

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Viedoklis

Vai eiro tiešām atlikuši trīs mēneši, lai izglābtos, kā to prognozē finansists Džordžs Soross?

Pēteris Strautiņš, DnB bankas ekonomikas eksperts:
Protams, tāda varbūtība pastāv, iespējams, ka ir pat mazāk. Tomēr tas nav neizbēgami. Viss atkarīgs no politiskajiem lēmumiem. Lai kā arī būtu, tā nav dabas katastrofa, ko cilvēks nevar vadīt.

Tatjana Volkova, Banku augstskolas rektore:
Nepiekrītu un uzskatu, ka tā ir spekulācija. Politiskie valstu vadītāji un analītiķi strādā, lai meklētu risinājumus. Drīzāk tā ir nespēja novērtēt politiķu spējas rīkoties un pieņemt pareizus lēmumus.

Jergs Asmusens, Vācijas pārstāvis Eiropas Centrālās bankas valdē:
Es nepiekrītu daudzām lietām, kuras viņš nesen teicis. Ar esošajām problēmām varam tikt galā ar esošajiem instrumentiem. Ir jāiezīmē attīstības plāns, bet to nevarēs ieviest līdz rudenim.

Traģēdija Stradiņos

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Viedoklis

Ārsta uzdevums ir pateikt – pacientu nakts laikā neizrakstīs, ja viņu nevar droši nogādāt mājās 

Vēlā vakarā no slimnīcas izrakstīts pacients, kas bija guvis galvas traumu, pazūd, un pēc mēneša viņu atrod turpat slimnīcas teritorijā mirušu – šī ziņa ir satricinājusi Latvijas sabiedrību. Taču – kādi secinājumi no tās būtu jāizdara medicīnas sistēmai? 

Pirmais – gan slimnīcas, gan nozares vadībai šādās situācijās jāatvainojas ģimenei par notikušo neatkarīgi no tā, kas ir pie vainas traģēdijā. To prasa elementāra līdzcietība pret ģimeni, kas zaudējusi pašu galveno – cilvēku, ko mīl un kuru neviens vairs nevar atsaukt dzīvē. To prasa arī elementāras zināšanas par konfliktu risināšanu, jo pilnīgi neko nemaksā cietušā gimenei pateikt: «Atvainojamies par notikušo un no sirds jūtam līdzi, mēs nezinām, kā tas varēja notikt, bet apsolām, ka situācija tiks rūpīgi izmeklēta un tad uzlabota.» Pēc tam patiešām jānotiek izmeklēšanai un ģimenes informēšanai, šim procesam jābūt caurskatāmam, patiesam un skaidri komunicētam. 

Otrs ne mazāk svarīgais solis – ļaut notikt izmeklēšanai, nevainojot visas māsas par sirds siltuma trūkumu, ārstus par neprofesionalitāti, slimnīcas vadību un policiju par slinkumu vai ministriju par naudas nepietiekamību. Žurnālistiem nevajadzētu «strēbt karstu». 

Nevienu nekritizējot par šo konkrēto gadījumu, par kuru trūkst informācijas, es gribētu, lai mēs visi saprotam, kā pacientu izrakstīšana no uzņemšanas nodaļas vai slimnīcas drīkst notikt nakts stundās un kā šim procesam jābūt sakārtotam un dokumentētam. Ārsts nevar atcerēties katram slimniekam pajautāt, vai viņš spēs droši nokļūt mājās, – tas ir skaidrs katram, kas strādājis augsta stresa situācijā. Tāpēc jautājumam – «vai pacientam ir transports nokļūšanai mājās?» – jābūt skaidri formulētam pacienta izrakstīšanas formā, kurā ir ieteikti medikamenti, izmeklējumi utt. Pacientam būtu jāparaksta šis dokuments. 

Pacientam, kam nav radinieku vai transporta, ASV slimnīcās sociālais darbinieks iedod bezmaksas «vaučeri» autobusam dienas laikā vai taksometram naktī. Vēlāk par šo drošo ceļu uz mājām samaksā nodokļu maksātāji. 

Tātad arī Latvijā slimnīcas uzņemšanas nodaļā jābūt sociālajam darbiniekam, kas šo procesu koordinē, jo tas nav ārsta uzdevums. Taču ārsta uzdevums ir pateikt – viņš pacientu nakts laikā neizrakstīs, ja šadu koordinēšanu neviens neveic  un nav transporta, kas pacientu nogādā mājās. 

Ir absolūti skaidrs – neviens ārsts nevēlas, lai ar pacientu notiktu kas ļauns. Lai ko arī teiktu komentētāji internetā, arī pavisam nesenas sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka ārsta profesija ir visvairāk apbrīnoto profesiju trijniekā Latvijā, un tam ir iemesls. Mums, ārstiem, ir no sirds jāaizstāv pacienta intereses, ievērojot Eiropas kvalitātes un izmaksu efektivitātes principus un pat izsaucot slimnīcas vai ministrijas vadības neapmierinātību par to, ka uzņemšanas telpas ir pārpildītas ar pacientiem, jo viņi nav izrakstīti nakts tumsā. Šī ir problēma, kas nav ārstu atbildība. Tā prasa konkrētu administratīvu risinājumu – vai tā būtu autobusa pirkšana slimnīcai, vienošanās ar kādu transporta kompāniju vai kāds cits variants. 

Visbeidzot – svarīgi, lai ārstu un māsu biedrībās būtu sagatavota ētikas un konfliktu risināšanas programma par to, kā medicīnas personālam jārīkojas situācijā, kad pieļauta kļūda (mums visiem tādas ir) vai radies konflikts ar pacientu, ģimeni vai medicīnas sistēmā virs ārsta esošiem administratoriem.

Izaicina likteni

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Komentārs

Vai nu eirozona pārtaps ciešāk integrētā struktūrā, vai arī pārstās pastāvēt

Jebkurā šausmenē šis būtu brīdis, kad visiem kļūst skaidrs – filmas nelaimīgie upuri izaicina likteni, un tūlīt būs brīdis, kad bailēs jāaizklāj acis. Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs nedēļas nogalē teica, ka Spānija «neatrodas bezdibeņa malā». Un tad, lai pat visneapķērīgākajam popkorna grauzējam vairs nebūtu šaubu, vēl uzsvēra: «Šis nav pastardienas priekšvakars.»

Spānijā ekonomikas lejupslīde turpinās, un bezdarbs turpina augt. Liekas aizvien neticamāk, ka valsts spēs samazināt budžeta deficītu līdz 5,3% no IKP, kā solīts Eiropas Komisijai. Pirms kļūšanas par premjerministru pagājušā gada beigās Rajohs bija solījis, ka neliks nodokļu maksātāju naudu nevienā bankā, bet maija sākumā viņa valdība pārņēma banku Bankia un paziņoja, ka būs vajadzīgi 19 miljardi (!) eiro, lai to paglābtu no bankrota. Savukārt procentu likmes Spānijas ilgtermiņa vērtspapīriem sāk tuvoties bīstamajiem 7% – robežšķirtnei, aiz kuras valstij var būt grūti atmaksāt aizdevumus. Tas bija līmenis, pie kura Īrija un Portugāle bija spiestas meklēt Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda finanšu palīdzību.

Katru iepriekšējo eirozonas krīzes saasinājumu atrisināja vai nu eirozonas valstu, vai arī Eiropas Centrālās bankas gatavība iepumpēt sistēmā naudu, lai paglābtu to no izjukšanas. Salīdzinot ar eirozonas sabrukšanas radīto postu, summas ir bijušas «mazas» – tikai simtiem miljardu, nevis triljoni eiro. Turklāt viss līdzšinējais tika darīts cerībā, ka krīzi būs iespējams norakt, ka tā neķersies pie rīkles kādai no lielākajām valstīm, kuras glābšanai būtu nepieciešami nevis vienkārši liela, bet gan ļoti, ļoti liela nauda. 

Tagad tas brīdis ir pienācis. Spānijas ekonomika ir ceturtā lielākā eirozonā aiz Vācijas, Francijas un Itālijas, un tās tautsaimniecība ir vairāk nekā divas reizes lielāka par Grieķijas, Īrijas un Portugāles kopējo ekonomisko apjomu. Eirozonas valstu atbalstam ar lielām grūtībām un daudzu dalībvalstu pretestību radītajā Eiropas Stabilitātes mehānismā plānots iemaksāt kopumā 500 miljardus eiro. Pat ar SVF līdzdalību glābšanas programmā Spānija paņemtu šīs naudas lielāko daļu, bet kas tad paliktu pāri, ja izrādītos, ka Itālijai arī vajag palīdzību? Tās tautsaimniecība ir vēl par pusi lielāka nekā Spānijai.

Pat ja būtu iespējams paglābt Spānijas budžetu no grimšanas aizvien lielākā deficītā, nebeidzamās krīzes gaisotne un bailes, ka viss var beigties ar vajāko valstu izstāšanos no eirozonas, apdraudētajās valstīs ir radījis savdabīgu banku paniku, kurā izpaužas nevis neuzticība kādai konkrētai bankai, bet gan valsts banku sistēmai kopumā. Ja kādam ir bail, ka, teiksim, Grieķija varētu izstāties no eirozonas, tad loģiski būtu domāt, ka tajā brīdī visi noguldījumi Grieķijas bankās tiks piespiedu kārtā pārvērsti «jaunajās drahmās», kuru vērtība noteikti pēc tam strauji kristu. Tad labāk ir vai nu glabāt naudu zem matrača, vai arī atvērt kontu kādā drošas valsts bankā un glabāt tur savus eiro. Šis process jau iet plašumā – no Spānijas bankām aprīlī vien aizplūduši depozīti 31 miljarda eiro vērtībā. Šī briestošā panika visām krīzes skarto valstu banku sistēmām draud ar izputēšanu.

Procesu pāatrina 17.jūnijā gaidāmās vēlēšanas Grieķijā. Tajās pārsvaru var gūt partijas, kuras atklāti runā par atteikšanos no pašreizējās palīdzības programmas. Redzot, ka pirmā valsts, kura saņēma palīdzību, tagad nespēj izkļūt no krīzes, pieaug bažas par Spāniju un Itāliju, radot vēl nopietnākus draudus gan to banku sistēmām, gan spējām aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai.

Eirozona kopumā ir pietiekami liela, lai glābtu šīs valstis un to banku sistēmas. Taču tas var notikt tikai tad, ja finansiāli spēcīgākās valstis ir gatavas atvēlēt šim mērķim daudz lielākus līdzekļus un arī daudz lielākā mērā dalīties ar šādiem glābšanas darbiem saistītajos finanšu riskos. Savukārt tas notiks tikai tad, ja Vācija un citas spēcīgās valstis būs pārliecinātas, ka varēs nodrošināties pret savas naudas nelietderīgu izmantošanu, tātad, ja eirozonas valstis nodos lielāku daļu savas suverenitātes kādai centrālai valstu budžetus kontrolējošai un veidojošai organizācijai.

Nav skaidrs, cik lielā mērā eirozonas valstis tiešām ir gatavas iet šo ceļu, pat ja alternatīva ir neaprēķināmi postošs eirozonas sabrukums. Bet, pat ja bailes piespiedīs valstu vadītājus apsvērt šādas radikālas izmaiņas, ir jājautā: vai pēc gumijas stiepšanas vairāk nekā divu gadu garumā nav jau par vēlu kaut ko glābt? Šādai fundamentālai pārveidei ir nepieciešama ne tikai politiska vienprātība, lai varētu veikt nozīmīgas izmaiņas Eiropas likumdošanā un struktūrās, bet arī būtu jāpārvar liela pretestība pašās dalībvalstīs.

Taču augošās problēmas Spānijā liecina, ka lētu pusrisinājumu laiks ir beidzies. Divi cilvēki, kuriem vislielākajā mērā ir uzdots sargāt eiro, pagājušās nedēļas beigās ļoti drūmi izteicās par pašreizējo Eiropas kopējās valūtas stāvokli. Mario Dragi, ECB vadītājs, paziņoja, ka eirozonas pašreizējā struktūra «nav saglabājama», bet ES finanšu komisārs Oli Rēns pauda, ka «ir nozīmīgs risks, ka eirozona varētu sabrukt». 

Vidusceļa vairs nav. Vai nu eirozona pārtaps daudz ciešāk integrētā politiskā un ekonomiskā struktūrā, vai arī tā pārstās pastāvēt.

Komentārs 140 zīmēs
Izaugsmes gaismā. Jauns pētījums rāda, ka 2011.gadā, salīdzinot ar 2010.gadu, ēnu ekonomika Latvijā samazinājusies par 7,9%.

Vai SC ieklausīsies EP ģenerālsekretārā, ka LV deputātu imunitāte ir pārāk liela? Tās mazināšanu bloķējis tieši SC, kam citkārt tīk atsaukties
uz EP.

Ja ir pārdzīvoti izkārnījumu maisi, tad nedaudz lietus un krusas vairs nebiedē. Rīgā bez nopietniem starpgadījumiem notika praids, protestētāju bija maz.

Gads ar Bērziņu

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Komentārs

Prezidenta stingrību tautsaimniecības jautājumos Latvijai vajadzēs arī turpmāk

Vērtējot, kāds bijis Andris Bērziņš pirmo gadu Valsts prezidenta amatā, vienā vārdā varētu teikt – patstāvīgs. Varbūt palaikam pat stūrgalvīgs. Tas nācis valstij par labu, kad viņa lēmumi bija balstīti paša pieredzes apstiprinātā finanšu un ekonomikas lietu zināšanā, taču radījis arī pārpratumus un raisījis neizpratni, kad līdzīgas pieredzes un izpratnes citos jautājumos pietrūcis.

Prezidenta lēmums atzīmēt gadu amatā ar vizīti Ventspilī, kur namatēva lomā rosījās smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs, laikam apstiprina etiķetes ekspertu vērtējumu, ka Bērziņš protot paklanīties. Pat ja viņa personiskā izpratne par to, kas ir pieklājīgi, nonāk pretrunā ar valstisku piedienīgumu.

Nupat Vides un reģionālās attīstības ministrija uz Ģenerālprokuratūras lūgumu izvērtēt, vai Lembergs pārkāpj viņam noteikto drošības līdzekli – aizliegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata pienākumus -, apstiprinājusi acīmredzamo – jā, protams, pārkāpj. Diezin vai Bērziņa brauciens uz Ventspili bija iecerēts kā atgādinājums par prezidentam Satver-smē noteiktajām tiesībām apžēlot noziedzniekus. Taču tā droši vien nebija arī ironiska atsauce uz prezidenta galveno funkciju – reprezentēt valsti starptautiski. Toties gribēti vai negribēti atgādināja, kāpēc un kā mums ir šis prezidents.

Bērziņam Valsts prezidenta amats tika kā oligarhu sods iepriekšējam valsts galvam Valdim Zatleram, kas nebija attaisnojis savu zoodārza dresētāju cerības. Pērn maijā, pirmo reizi publiski izteicies par gatavību kandidēt uz valsts augstāko amatu, Bērziņš neslēpa, ka bija runājis par to ar Lembergu, kura viedoklis viņam bijis svarīgs. «Zaļie zemnieki» gan stāstīja, ka viņiem prezidenta vēlēšanās būšot «brīvais» balsojums, taču diez vai tas bija brīvs no Lemberga viedokļa.

Tomēr, lai arī kādas cerības politbiznesa kapteiņi būtu saistījuši ar Bērziņu, līdz šim nav bijis iemeslu uzskatīt, ka viņš tām atbilstu. Arī vizīte pie Lemberga paliek tikai simbolisks pateicības žests, no kura apciemotajam Rīgas un Londonas tiesu karsto beņķu deldētājam nav praktiska labuma.

Toties jau viens no pirmajiem jaunā prezidenta lēmumiem nodarīja smagu stratēģisku kaitējumu «zaļajiem zemniekiem». ZZS pērnvasar bija nosūtījusi lūgumu prezidentam, kurš noteica atlaistās Saeimas darba kārtību, sasaukt 25.augustā parlamenta ārkārtas sēdi par grozījumiem pensiju likumā, kurus šī apvienība bija plānojusi populistiski pacelt kā karogu pirms trīs nedēļas vēlāk gaidāmajām Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām. ZZS prasītā pensiju indeksācija būtu nopietni iedragājusi budžeta konsolidāciju. Bērziņš strupi atteicās un paziņoja, ka par to jālemj nākamajai Saeimai.

Ar šo lēmumu jaunais prezidents nolika bezkompromisu stingrības standartu valstij krīzes apstākļos izšķirīgi svarīgajās finanšu un ekonomiskajās lietās, pie kura pats vienmēr turējies neatkarīgi no politiskās konjunktūras un partiju interešu apsvērumiem. Starptautiskās aizdevuma programmas izpildīšana, nepieciešamība atbilst Māstrihtas kritērijiem neatkarīgi no tā, vai Latvija pievienosies vai nepievienosies eiro, budžeta disciplīna un ekonomikas atkopšana vienmēr bijuši jautājumi, kuros prezidentam bijis nemainīgi stingrs, politisko kaislību neietekmēts viedoklis.

Šāds prezidenta konservatīvisms finanšu lietās ir bijis tieši tas, ko Latvijas valstij pēdējā gada laikā vajadzēja visvairāk. Tomēr inovatīvas idejas no Pils nav nākušas. Atzinības vērti ir Bērziņa mēģinājumi saliedēt sabiedrību ar Labās gribas manifestu un apsveikumiem Otrajā pasaules karā abās pusēs karojušajiem – šāda neitrāla, pāri partijām stāvoša morāla arbitra loma īsti labi pieder valsts galvas statusam. Taču dažos citos jautājumos viņš ir paudis politiski nepārdomātus vērtējumus.

Tā notika ar viņa saprotamo, tomēr augstajam amatam pārsteidzīgo sākotnējo apsolījumu nepiedalīties «absurdajā» valodas referendumā. Kad tautas nobalsošana kļuva tomēr nenovēršama, nācās putroties, ka viedokli esot mainījis «kā Valsts prezidents», taču ne «kā pilsonis», un stūrgalvīgi līdz ar Lindermanu un Ušakovu uzstāt, ka referendums esot «tikai sekas», kaut gan pats bija to novērtējis kā «provokāciju».

Varbūt pirmsreferenduma mulsums, bet vēl lielākā mērā tiešām bažas par Latvijas spēju pārvarēt krīzes sekas, nevis vēlme mainīt valdību cerībā iedabūt tajā ZZS, bija mudinājušas Bērziņu šāgada janvārī paziņot, ka jaunajā Saeimā esot mazāka «konstruktīvas sadarbības gaisotne» un «tādā formā, kā šobrīd, mums nākotnes nav». Un pat – ka esot «jāveido pavisam jauna politiska sistēma», jo iepriekšējos 90 gados tapusī esot novecojusi.

Jācer, prezidenta piesolījumu rakstīt jaunu Satversmi nākamajos trīs gados būsim aizmirsuši. Eiropā samilzušās krīzes apstākļos Latvijai arī turpmāk ļoti vajadzēs viņa kompetenci, vēso galvu un stingro pārliecību finanšu un tautsaimniecības jautājumos. Tas pašlaik ir labākais, kā prezidents var reprezentēt valsti arī starptautiski, kā to viņam paredz Satversme. Neraugoties uz atsevišķiem paklupieniem, Bērziņa devums valstij prezidentūras pirmajā gadā ir bijis svarīgs. Nav iemeslu, lai arī viņš, tāpat kā iepriekšējie, nevarētu kļūt par Latvijai labāko prezidentu īstajā laikā.

Komentārs 140 zīmēs
Déjà vu? Latvijai vēl viens referendums nav vajadzīgs, saka Ušakovs, taču par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem jau parakstījušies divi SC deputāti.

Valsts vizītēs amatpersonām dāvinātais ir valsts īpašums. Vai to grūti saprast tāpēc, ka Kataras emīrs uzdāvinājis rokas pulksteņus, nevis tankkuģus?

Medvedevs paziņojis, ka Putinam bijušas «morālas tiesības» atgriezties Kremlī. Atliek pasludināt, ka valdnieki Krievijā ir no Dieva.

Pārkāpjam robežas

Posted on jūnijs 6, 2012 by - Redaktores sleja

Ja atmiņa neviļ, vēl neviens Ir kultūras interviju varonis nebija citējis nerātnās dainas. Tagad tas labots

Reinis Suhanovs, kurš plūcis lauru klēpjus kā scenogrāfs, piesaka sevi režisora ampluā un uzreiz – būt vai nebūt! – ķēries pie Šekspīra. 

Viņš nonācis pie secinājuma, ka angļu ģēnija oriģinālteksti mūsdienu lasītājam ir tikpat nesasniedzami kā latviešu valodas nepratējam – niansētās noskaņas nerātnajās dainās. Izstāstīt nevar, ir jāsajūt.

Valodas apvārsni šajā žurnāla numurā esam paplašinājuši vēl citā veidā. «Latgola bez pošapzinis ir kai klyba kēve,» raksta filoloģe Ilze Sperga. Viņas sleja latgaliešu valodā ir pirmais kucēns. Čiuļi, nenoslīciniet! Esam iecerējuši, ka reizi mēnesī Latgales cilvēki par latgaliešiem svarīgām tēmām rakstīs savā dzimtajā valodā.

Taču ar to jaunumi nebeidzas. Turpmāk ik nedēļu piedāvāsim arī sleju par karjeras lietām, autoru vidū būs ļaudis ar pieredzi personāla, vadības un uzņēmējdarbības laukā. Celmlauzis šonedēļ ir personāla speciālists Kaspars Kauliņš, kurš piesaka sarežģītu rēbusu – ja pensijas vecuma kāpums ir droša neizbēgamība, kā jāmainās darba videi, lai cilvēkiem gados patiešām būtu tajā vieta? Šī nu ir reize, kad runāšana vien nelīdzēs.

Radars pasaulē

Posted on maijs 30, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Vairākas Rietumvalstis paziņojušas par Sīrijas diplomātu izraidīšanu, reaģējot uz piektdienas slaktiņu Houlas apkārtnē Sīrijā, kurā nogalināti 108 cilvēki. Par diplomātu izraidīšanu paziņojušas Francija, Lielbritānija, Vācija, Itālija un Kanāda. ANO Drošības padome svētdien vienbalsīgi pieņēma nesaistošu paziņojumu, stingri nosodot Sīrijas valdību par artilērijas lietošanu slaktiņā.

Gāzes kompānijas Lietuvos dujos akcionāri, tai skaitā Krievijas koncerns Gazprom, beidzot piekrituši sadalīt tās aktīvus, nošķirot gāzes transporta, sadales un pārdošanas funkcijas. Lietuva apņēmusies nodalīt šīs trīs darbības jomas atbilstoši Eiropas Savienības enerģētikas direktīvas prasībām. 39% Lietuvas gāzes kompānijas akciju pieder E.ON Ruhrgas International, 37% akciju Gazprom, bet Lietuvas valdībai – 18% akciju.

Spānijas valdība varētu vērsties pēc palīdzības pie Eiropas Finanšu stabilitātes fonda, lai stabilizētu tās bankas, pirmdien vēstīja laikraksts El Mundo. Spānijas valdībai, kas saņēmusi lūgumu no daļēji nacionalizētās bankas Bankia tai piešķirt 19 miljardu eiro palīdzību, varētu nākties banku sektorā iepludināt vēl 30 miljardus eiro.

Pirmajā oficiālajā ārvalstu vizītē pēc stāšanās amatā Krievijas prezidents Vladimirs Putins 31. maijā dosies uz Baltkrieviju. Šī vizīte būs «jauns impulss savstarpējai attīstībai», uzskata Baltkrievijas vēstnieks Maskavā. Savukārt 1. jūnijā Putins apmeklēs Vāciju. Putins nepiedalījās G8 valstu samitā ASV, bet savā vietā uz turieni bija nosūtījis premjerministru Dmitriju Medvedevu.

Naftas cenas pasaules tirgū pirmdien piedzīvoja pieaugumu, investoriem reaģējot uz Irānas un rietumvalstu nespēju panākt vienošanos par Teherānas kodolprogrammu. Pagājušajā nedēļā Bagdādē notikušās sarunas beidzās bez ievērojama progresa panākšanas. Eiropas Savienības augstākā pārstāve ārlietās Ketrina Eštone pavēstīja, ka starp Irānu un lielvalstu sešinieku – ASV, Lielbritāniju, Franciju, Ķīnu un Krieviju, kā arī Vāciju – joprojām saglabājas «ievērojamas» domstarpības.

Slovākijas valdība ieviesīs nodevu privātpersonu noguldījumiem bankās, lai samazinātu budžeta deficītu, pirmdien paziņoja Slovākijas jaunais premjers Roberts Fiko. Banku nodoklis 0,4% apmērā, kas tiek piemērots tikai uzņēmumu noguldījumiem, tiks attiecināts arī uz privātpersonu noguldījumiem. Tas ļaušot līdz 2013.gadam palielināt budžeta ieņēmumus par 125 miljoniem eiro

NATO un Afganistānas drošības spēku kopīgā operācijā nogalināts teroristu tīkla Al Qaeda augsta ranga līderis un vēl viens tā loceklis, otrdien paziņojusi NATO. Saūda Arābijā dzimušais Sakhars al Taifi un kāds vārdā nenosaukts terorists nogalināts svētdien Afganistānas austrumu provincē Kunārā, teikts NATO vadīto Drošības atbalsta spēku (ISAF) paziņojumā.

Atklāts jauns kiberierocis, kas izstrādāts spiegošanas vajadzībām, paziņojis informācijas tehnoloģiju drošības risinājumu ražotājs Kaspersky Lab un Starptautiskā telesakaru savienība. Kaitīgā programmatūra ar nosaukumu Flame vai Flamer sarežģītības un funkcionalitātes ziņā pārspējot visus līdz šim zināmos apdraudējumu veidus. IT drošības tēmai veltītie portāli vēsta, ka tā izmantota uzbrukumiem Irānai un Izraēlai.

Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa tvitera sekotāju skaits pirmdien pārsniedzis trīs miljonus. Čavess tvitera kontu izveidoja 2010.gada aprīlī, lai konkurētu ar opozīciju, kas sociālos medijus jau iepriekš izmantoja savu ideju popularizēšanai.

Radars Latvijā

Posted on maijs 30, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Otrdien Latvijā valsts vizītē ieradās Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu viņš pauda cerību, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti nākamajā alianses paplašināšanās kārtā. Raksturodams Gruzijas un Krievijas attiecības, Saakašvili norādīja, ka bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs savulaik paziņojis, ka nevarot ciest Saakašvili un vēlas no viņa atbrīvoties.

Valdība ir satraukusies par Latvijas zaudējumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā un aicina Augstākās tiesas priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču pastiprināti pievērst uzmanību ECT konstatēto trūkumu novēršanai. 14 gadu laikā, kopš Latvijā ir spēkā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencija, Strasbūras tiesa skatījusi 145 lietas pret Latvijas valsti. Vairākumā gadījumu valsts ir zaudējusi vai pati atzinusi savas kļūdas. Kompensācijās par zaudētajām lietām valsts samaksājusi 277 tūkstošus latu.

ASV Valsts departamenta ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām pasaules valstīs pagājušajā gadā teikts, ka par lielāko cilvēktiesību problēmu Latvijā uzskatāma korupcija. Tiek uzskatīts, ka korupcija ir visos valsts pārvaldes līmeņos, sacīts ziņojumā.

Koalīcijas partneri – VL -TB/LNNK un Reformu partija –  nav apmierināti ar Vienotības paustajiem skaidrojumiem par AS Pasažieru vilciens jaunās valdes iecelšanas kritērijiem. 21.maijā pilnībā tika nomainīta PV valde, un jaunajā valdē tika iecelti Anrijs Brencāns, Silvija Dreimane un bijušais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs. Satiksmes ministrs Aivis Ronis pirmdien pēc koalīcijas padomes sēdes sacīja, ka jaunas PV valdes izvēles kritēriji bija tās spēja izturēt politisko un publisko spiedienu.

Ministru kabinets otrdien apstiprināja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavoto Latgales reģiona rīcības plānu 2012.-2013.gadam, kas paredz vairākus pasākumus reģiona attīstībai, piemēram, Latgales vēstniecības izveidi Rīgā, alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanu, mikroaizdevumu fonda izveidi. VARAM skaidro, ka rīcības plānā izvirzīts mērķis panākt aktīvāku Latgales iedzīvotāju iesaisti uzņēmējdarbībā, kā arī radīt labvēlīgākus nosacījumus privāto investīciju piesaistei reģionā.

Valdība vakantajā Nodarbinātības valsts aģentūras direktora amatā apstiprinājusi līdzšinējo aģentūras Pakalpojumu departamenta direktori Inesi Kalvāni. Amats atbrīvojās 13.martā, kad valdība atbrīvoja no amata iepriekšējo NVA direktori Baibu Paševicu.

Ekonomikas ministrija apstiprināšanai Ministru kabinetā Konkurences padomes priekšsēdētāja amatā virzīs līdzšinējo padomes darbinieci Skaidrīti Ābramu. Iepriekšējā KP priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme kopš 15.februāra ir Labklājības ministrijas valsts sekretāre. Konkursā uz KP priekšsēdētāja amatu bija pieteikušies pieci kandidāti.

Prezidents Andris Bērziņš savas prezidentūras sākumu salīdzina ar dienestu PSRS armijā, kad bija jāiepazīstas ar jaunajiem pienākumiem. Viņš atzīst, ka tas bijis ļoti sarežģīts, «taču tagad ir sasniegts līdzsvars». Bērziņš atkārtoti uzsver, ka joprojām uzskata par kļūdu prezidenta, tagad deputāta Valda Zatlera pērn pieņemto lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu.

Zaļo un zemnieku savienību rotācijas kārtībā vadīs Uldis Augulis, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja vietnieks, nolemts ZZS veidojošo partiju sapulcē pirmdien. Līdz šim ZZS valdes priekšsēdētāja pienākumus pildīja Zaļās partijas priekšsēdētājs Raimonds Vējonis.

Aināra Šlesera Jūrmalas īpašumā augošo priežu nokalšanu izraisījis mizgrauzis, konstatējis Valsts meža dienests. Šleseram piederošajā īpašumā Jūrmalā, Upes ielā 1a, nokaltušas apmēram 15 priedes. Valdība 2010.gadā pēc Šlesera lūguma atļāva veikt zemes transformāciju, taču tas nozīmēja, ka Šlesers varēja prasīt atļauju koku izciršanai.

Divas dienas pirms «nulles deklarācijas» iesniegšanas termiņa beigām 1.jūnijā savu mantisko stāvokli bija deklarējuši 60 358 cilvēki. Pagājušajā nedēļā sasniegts jaun-s vienā dienā iesniegto deklarāciju skaita rekords – piektdien VID saņēma 4304 deklarācijas.