Vidusskolas izlaidums tikko aiz muguras. Tūkstošiem jauniešu kaļ nākotnes plānus un meklē atbildi uz jautājumu, vai labāka augstākā izglītība automātiski nozīmē labu karjeru un ienākumus. Kā izvēlēties īsto studiju programmu, bet varbūt – paņemt pauzi izglītības procesā, lai labāk saprastu savas intereses?
Kad pavasarī 12.klases skolnieks Vilhelms Meisters savā blogā publicēja ierakstu, kurā paskaidroja, kādēļ pēc diploma saņemšanas nedosies tālāk studēt, tas guva plašu rezonansi sociālajos tīklos. Atzinību par skaidrajiem, ar pārliecību rakstītajiem argumentiem izteica gan puiša vienaudži, gan 30 un 40 gadus vecie, kuriem izdevies daudz sasniegt karjerā.
Blogā Vilhelms rakstīja: «Manī mīt milzīga vēlme mācīties un izglītoties,» taču piebilda, ka daudz vairāk un ātrāk cer sa-sniegt jomā, kas viņu interesē – reklāmā, ja trīs gadus nesēdēs studiju solā. Turklāt Latvijā reklāmu nemaz nav iespējams studēt. «Lai gan saredzu savu nākotni reklāmā un digitālajā mārketingā, manas intereses ar to neaprobežojas. Ir desmitiem lietu, ko vēlos apgūt vismaz elementārā līmenī. (..) Gribu sarunvalodas līmenī iemācīties pāris valodas, paceļot pa pasauli un izlasīt desmitiem un simtiem komunikācijas un mārketinga grāmatu. Ja došos studēt un turpināšu strādāt, man tam nebūs laika. Vai nu studēšu ķeksīša pēc, kā to dara ļoti daudzi man pazīstami cilvēki (nē, paldies), vai nu nespēšu pilnvērtīgi darīt visu,» rakstīja Vilhelms.
Draugiem domātajā dienasgrāmatas ierakstā puisis neviļus izteica daudzas vienaudžu bažas un cerības. Pēc Izglītības ministrijas datiem, pēdējos gados Latvijā studijas pēc 12.klases beigšanas sāk aptuveni 60% jauniešu. Pietiekami daudzi no viņiem pēcāk nestrādā ar iegūto izglītību saistītās jomās. To apstiprina arī DnB bankas Latvijas barometra pētījums – 43% Latvijas iedzīvotāju nav nodarbināti savā profesijā. Daļa jauniešu jau pēc pirmā gada augstskolā viļas un izglītības virzienu maina. Vēl daļa ar augstākās izglītības diplomu kabatā nespēj atrast darbu un uzdod sev jautājumu – kas bija nepareizi, plānojot savu nākotni uzreiz pēc vidusskolas?
Elku ietekme
Skaidrs, ka daļa īsti nezina, ko tālāk studēt, un tas ir normāli – tā par 19 gadus vecajiem jauniešiem saka Zane Oliņa. Izglītības organizācijas Iespējamā misija vadītāja uzskata, ka ir naivi 21.gadsimtā iedomāties: tagad izdarīšu savu lielo dzīves izvēli, trīs gadus mācīšos, un ar to viss būs paveikts, nekad vairs nebūs jāmācās un jāapgūst kas jauns. Kā nesen TEDx Rīga konferences runā par mācīšanās nozīmīgumu parādīja ekonomikas ministra Daniela Pavļuta prezentētais Labklājības ministrijas pētījums, dažādu izglītības jomu vērtīgums un loma darba tirgū nozīmīgi mainās, attīstoties kaut vai tehnoloģijām – profesijas, kas bija prestižo augšgalā 60.gados, patlaban noripojušas lejā. Tāpat mainījusies tautsaimniecības nozaru struktūra. Un mēs nezinām, kas pēc dažiem gadiem notiks ar profesijām, kas tiek uzskatītas par prestižām un aizraujošām tagad. Piemēram, komunikācijas zinātnes, ekonomika, ko Latvijā izvēlas studēt ļoti daudzi jaunieši.
Pirms gada Iespējamā misija jauniešu vidū veica aptauju, kāpēc viņi retāk dodas studēt eksaktās zinātnes? «Atbilde bija – tāpēc, ka tas ir grūti,» stāsta Oliņa. «Tāpēc labprātāk izvēlas sociālās zinātnes. Ar humanitārajām vēl citādi, tās parasti izvēlas, ja ļoti interesē valodas, vēsture.» Oliņa uzskata, ka liela problēma Latvijā ir tā sauktā jauniešu sašķirošana – sākot mācības 10.klasē, viņi tiek iedalīti eksakto vai humanitāro zinību klasēs. Maz palicis vispārējo zinību klašu, bet vienīgās ar zināmu profesionālo ievirzi skolās ir komerczinību klases.
«Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet skolēniem no humanitārās klases tiek uzlikta stigma: vājākie. Stāties augstskolās, kur ir matemātikas iestājeksāmens, viņiem ir grūtāk. Tas, ka mēs jau vidusskolā «krāmējam» skolēnus izglītības virzienu strīpās, nav pareizi,» uzskata Oliņa. Pēc viņas domām, daudziem no tiem, kuriem «matemātika neiet», tā vienkārši nav labi mācīta vai arī no skolēna nemaz netiek gaidīts, lai viņš mācītos. «Amerikā tā ir izteikta problēma, ka meitenes tiek «brendotas» kā tādas, kuras matemātiku nevar pavilkt. Tātad – tas ir jautājums par gaidām, nevis smadzenēm,» – tā Oliņa.
Ja jaunietis mācās humanitārajā klasē, bioloģiju, fiziku, ķīmiju viņš apgūst kā integrētās dabas zinības. Tas nozīmē – ja pēc vidusskolas vēlētos studēt medicīnu, viņam nebūtu gluži slēgtas šīs durvis, taču attiecīgajos priekšmetos vajadzētu ņemt privātstundas. Oliņa uzskata, ka vidusskolās vajadzīgs modulārais princips, kā arī diskusija par to, kas būtu tā nopietnā zināšanu bāze, kas visiem skolēniem vajadzīga, lai tālāk studētu augstskolās un nenogrieztu tālākos attīstības ceļus. Modulārais princips nozīmētu, ka skolēns 12.klasē mācās priekšmetus, kuros kārtos iestājeksāmenus.
«Izvēloties studijas, galvenais ir jautājums – kas sabiedrībā šobrīd ir seksīgi? To parāda gan vecāku gaidas, gan tas, kas mums pašlaik sabiedrībā ir elki, viedokļu līderi. «Piāristi» mums ir sabiedrības guru,» uzskata Oliņa. Nesen viņa saskārusies ar gadījumu, kad talantīgs jauns puisis vēlējies studēt fiziku, bet no vecākiem dzirdējis – fizikai nav nākotnes.
Pēc Oliņas domām, vecākiem uzmanīgi jāvērtē, ko jauniešiem saka par studijām – pat ja ārēji tas tiek noliegts, vecāki ir autoritāte un viņu ietekmē jaunietis var izvēlēties jomu, kas pašu nebūt neinteresē.
Oliņas ieteikums jauniešiem – tik ļoti nekoncentrēties studijām uzreiz pēc vidusskolas. Iespējams, ir vērts gadu kā brīvprātīgajam nostrādāt kādās palīdzības programmās vai jauniešu apmaiņas programmās pasaulē, vai gadu iejusties trauku mazgātāja ampluā krodziņā Karību salās. Tas viss var palīdzēt saprast: kas es esmu, ko gribu un varu neatkarīgi no vecāku un sabiedrības viedokļa. Jāapzinās arī tas, ka jāmācās būs visu mūžu.
Viena no iespējām ir piedalīties bezmaksas programmā Jaunatne darbībā, kas piedāvā uz gadu doties uz tuvām vai tālām valstīm, iesaistīties neformālās izglītības programmā – mācīties darot. (Informācija Jaunatne.gov.lv.) Kā stāsta Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras koordinatore Vladislava Šķēle, piedalīties var jebkurš jaunietis, kurš vēlas apgūt ko jaunu, piemēram, organizēt kultūras festivālus, vides pasākumus, strādāt sociālajā jomā. Programmas ietvaros tiek piedāvāta apmaksāta dzīvesvieta valstī, ēdināšana, neliela kabatas nauda, valodas mācības.
Testē sevi
«Es ticu, ka vieglāk studēt ir uzreiz pēc vidusskolas, neieturot pauzi,» cits skatījums ir privātskolas Patnis 12.klases absolventei Katrīnai Cīrulei. «Domāju pieteikties dažādās augstskolās uzreiz pēc atestāta saņemšanas. Negribu pazaudēt spēju uztvert informāciju lielos daudzumos.» Pašlaik Katrīna domā par studijām divos pilnīgi dažādos virzienos: izklaides industrijā un bioloģijā. Nonākt līdz šīm divām izvēles iespējām bijis ļoti grūti. «Pildīju dažādus karjeras testus, krāju informāciju. Mācīšos tajā jomā, kurā būs ērtāki mācību nosacījumi un iespējas apvienot studijas ar darbu, kā arī prakses iespējas,» savus argumentus stāsta Katrīna.
Viņas klasesbiedrene Agnese Rukšāne izvēlējusies studēt arhitektūru. «Nolēmu stāties RISEBA Arhitektūras fakultātē un noteikti nedaru to tāpēc, ka vienkārši ir jāstudē kaut kur, jo visi studē,» saka Agnese. «Šī skola piedāvā interesantu, inovatīvu un daudzpusīgu programmu, kas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nestājos kādā no ārvalstu universitātēm.» Agnese domā, ka viņai ir paveicies, jo atradusi jomu, kas tiešām interesē un piesaista. Eksāmeniem viņa negatavojās pārāk ilgi – sāka iet zīmēšanas kursos pie arhitekta un pedagoga Viktora Ļedovska tikai 12.klases sākumā. «Tad arī sapratu, ka vēlos studēt tieši arhitektūru. Saprašana, ko vēlos darīt, nāca viegli un dabīgi. Redzu to kā iespēju apvienot loģisko domāšanu ar māksliniecisko,» meitene atklāj.
Izglītības ministrs Roberts Ķīlis spriež, ka daļai Latvijas vidusskolas absolventu ir grūtības izvēlēties studiju jomu, jo nav skaidrs interesējošā studiju virziena starptautiskais novērtējums, kā arī tas, kur strādā šīs programmas beidzēji, cik lielā mērā viņi vispār ir nodarbināti un kādi ir viņu vidējie ienākumi sešus mēnešus vai gadu pēc augstskolas beigšanas. «Lielbritānijā šādai informācijai jābūt pieejamai ar likumu: kas māca, kādi ir kvalitātes parametri, ko dara šīs programmas beidzēji – kur strādā, cik pelna,» stāsta Ķīlis.
Pēc ministra domām, jauniešu studiju izvēle bieži notiek uz ļodzīgiem īstermiņa pamatiem. Vienlaikus viņš atzīst, ka vienīgais orientēšanās signāls par tālākām perspektīvām darba tirgū ir konkrēti cilvēki šajās jomās. «Virzot jauniešus studēt, mēs jau nevaram teikt – valsts grib inženierus! Uz kāda pamata lai mēs tā teiktu? Ir nepieciešamas taustāmas lietas, konkrēti iedvesmojoši piemēri.»
Pašlaik augstākā izglītība ir tikai ceturtajai daļai Latvijas iedzīvotāju. «Ir maldīga sajūta, ka visi mācās. Iespējams, tāpēc, ka daudzi nepabeidz studijas,» skaidro Ķīlis. «Ir arī ievērojami cilvēki, kuri augstskolas nepabeidz. Tāda ir viņu izvēle, un bieži vien ļoti veiksmīga ir viņu karjera,» bilst ministrs.
Ķīlis uzskata, ka valstij jānodrošina laba izglītības kvalitāte, bet pašam jaunajam cilvēkam jāuzņemas atbildība par to, ko viņš mācās. «Var arī akli izvēlēties: mest kapeiku pie universitātes durvīm. Bet jāapzinās, ka par savu izvēli jāmaksā pašam – ar tagadnes vai nākotnes ienākumiem.» Pašreizējā sistēma, kad valsts apmaksā augstāko izglītību, pēc ministra domām, neveicina jauniešu atbildību. Ir sajūta, ka, tiekot budžeta grupā, vari mācīties par brīvu. Pēc gada kaut ko pamainīt. Izvēloties studijas, jaunietim būtu jāapzinās, ka ir stratēģiskās jomas (piemēram, izglītība, medicīna), kurās izglītošanos valsts segs. Un ir studiju jomas, par kurām jāmaksā pašam.
Ķīlis piemin viedokļu līderi izglītībā seru Kenu Robinsonu, kurš sacījis, ka mācoties jājūt – tā ir tava lieta. «Cilvēki, kuri strādā saskaņā ar savu iekšējo aicinājumu, gūst lielākus panākumus un arī jūtas daudz labāk savā dzīves laikā nekā tie, kuri moka sevi jomā, kas viņiem nepatīk, pat ja ir labi pārtikuši.» To Ķīlis uzskata par galveno kritēriju, runājot par studiju izvēli.
Izvēloties nevis pēc iekšējā aicinājuma, bet ienākumu līmeņa un prestiža, pēc Ķīļa domām, jārēķinās ar citām augstām izmaksām – nepārtrauktu iekšēju diskomfortu.
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja Iveta Ratinīka uzskata, ka bieži vien jauniešu izvēli ietekmē arī pieaugušo – vecāku un pedagogu – attieksme pret izglītību. Kā piemēru viņa min kādu talantīgu skolnieci, kura pētniecisko darbu konkursā valsts līmenī ieguvusi 1.vietu humanitāro zinātņu jomā, pēc vidusskolas devusies studēt filoloģiju, taču sapratusi, ka tā viņu neinteresē. Izstājusies un turpinājusi mācīties to, kas patiesi interesē – fotogrāfiju Kultūras koledžā, paralēli mācībām piestrādājot par trauku mazgātāju. Taču no bijušo pedagogu puses bijusi jūtama vilšanās: kā tad tā, iznieko savu laiku! «No bērniem pieaugušie gaida karjeru, nevis to, lai viņi būtu apmierināti ar savu dzīvi un laimīgi,» secina Ratinīka. Viņasprāt, jauniešiem ir jāļauj kļūdīties – ja tas ļauj atrast studiju un profesionālo jomu, kurā viņi jūtas patiesi gandarīti.
Skolotāja ir skeptiska par dažādiem mākslīgiem pamudinājumiem, piemēram, karjeras dienām skolā. «Lai tās jauniešos radītu interesi, jābūt harismātiskām personībām, kas stāsta par savu darbu. Bieži vien ir tā, ka atnāk, parunā, un tas paliek bez liela iespaida,» novērojusi Ratinīka.
Latvijas Vecāku apvienības Visi vadītājs Kārlis Boldišēvics atgādina, ka pirmie karjeras konsultanti bērnam ir tieši vecāki. «Taču vecākiem ir tikai pašu pieredze. Ja bērns redz to noderīgo – ka vecāki paši ir gandarīti, strādājot savā profesijā, spēj ar to nodrošināt ģimeni, tas jau ir pirmais signāls, ka mācīties, strādāt ir labi!» Boldišēvics uzskata, ka vecāku loma ir ļoti nozīmīga, reāli izvērtējot augstskolu reklāmu kampaņas un vilinošos solījumus. Viņaprāt, – un Jelgavā jau tas tiekot darīts – ir pareizi vecākiem pašiem doties uz augstskolu, izpētīt jaunieti interesējošās studiju programmas, lai pēc tam var kompetenti diskutēt.
Sliktākais, ko, pēc izglītības ministra Ķīļa domām, var izdarīt vecāki, ir pateikt: nekas, ka tevi interesē tas, pareizāk būs studēt ko citu! «Šī vardarbība parasti beidzas ar neko. Pat ja sakostiem zobiem pienākuma pēc bērns studijas pabeidz. Ir tāda «lūzera» sajūta – mācies to, kas tevi neinteresē, lai gan blakus ir studijas, kas interesētu.» Ķīlis liek priekšā apdomāt: ja cilvēkam no 18 gadu vecuma ir dota izvēle precēties, radīt bērnus, dienēt armijā, lemt valsts likteni vēlēšanās, tad tikai un vienīgi viņa darīšana ir izvēlēties studijas, kas patīk un šķiet svarīgas.
«Tiem, kuri grib klausīt vecākus šajā jautājumā, iesaku padomāt – vai jūs tā rīkotos arī pirms precēšanās?» Lai arī bakalaura studijas vairākumam noteikti nebūs vienīgā izglītība, kas mūža laikā iegūta, ieguldītos gadus var salīdzināt ar laulību: to nevar vienkārši nomainīt kā drēbes vai kurpes. Tas ir dzīves laiks, kas nav atsaucams.
