Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kompromisu Bērziņš

Posted on novembris 8, 2012 by Aivars Ozoliņš - Komentārs

Andra Bērziņa (60) valdības laikā izkarojās un izlīga oligarhi. Valdībai izdevās sagatavot Latviju dalībai Eiropas Savienībā un NATO, tikai lauri par to tika jau citiem

Latvijai nekad nav bijis tik cerīgs skats uz nākotni, – tā premjerministrs Andris Bērziņš sacīja 2002.gada 4.septembrī, kad viņa vadītā valdība pēc 28 mēnešu darba bija kļuvusi par Latvijas vēsturē ilglaicīgāko, pārspēdama Hugo Celmiņa valdības rekordu pirmskara laikā. Pēc diviem mēnešiem Bērziņš nodeva pilnvaras 8.Saeimas vēlēšanās visvairāk balsu ieguvušā Jaunā laika līdera Einara Repšes vadītajai valdībai. Jo viņa paša līdzdibinātās partijas Latvijas ceļš cerīgajam skatam uz nākotni treknu svītru bija pārvilkuši vēlētāji.

Divarpus gados Bērziņa valdība bija pamatos izdarījusi sagatavošanās darbus valsts dalībai Eiropas Savienībā. Trīs mēnešus pēc tās pilnvaru beigām Latvija saņēma arī uzaicinājumu pievienoties NATO. Taču šo darbu padarījušās valdības vadītājs un viņa partija tad jau bija ārā no lielās politikas. Pirms 8.Saeimas vēlēšanām reklāmās televīzijā Bērziņš un citi LC līderi gandarīti smaidīja ar pilniem ābolu ražas groziem rokās, taču partija nepārvarēja 5% barjeru. Bērziņa valdības politisko «ābolu» ražu Latvija ievāca jau bez LC, un arī lauri par padarīto tika citiem.

Bērziņš to arvien izjūt kā netaisnību. «Skarbi» un «sāpīgi» – viņš raksturo tālaika pārdzīvojumus. Un atgādina – kad stājās amatā, no 36 sarunu ar ES sadaļām atvērtas bija tikai piecas, neviena nebija slēgta. Bet, kad nodeva valdības grožus Repšem, 34 bija slēgtas, un bija atlikušas vairs tikai divas – par lauksaimniecību (sarunas bija pabeigtas, taču viņa valdība nebija to parakstījusi, cerēdama vēl pēdējā brīdī «izsist» labākus nosacījumus Latvijai) un tehniskā sadaļa par iestāšanās procesu. Tas bija bijis «milzīgs jautājumu loks». Tāpat arī par iestāšanos NATO, kur bija jāizpilda «ļoti konkrētas un ciešas saistības», viss nepieciešamais ticis izdarīts.

Tiekamies demokrātiskā iestādījumā – Double Coffee Vecrīgā, ko viņš pats izvēlējies kā ērtāko vietu sarunai. Bērziņš uzreiz bilst, ka esot prom no politikas, «tāpēc bez sevišķas degsmes mēģināšu atbildēt uz jūsu jautājumiem». Taču dīks pensionārs viņš noteikti nav – pusotras stundas laikā viņa mobilais telefons iezvanās vairākas reizes un bijušais premjerministrs vai nu sola atzvanīt, vai īsi apstiprina norunātu tikšanos.

Starp oligarhu zobratiem
Bērziņš atturīgi skaidro Latvijas ceļa izkrišanu no politikas. Esot strādājis ar domu par valsts nākotni, nevis vēlēšanām. Kaut gan tolaik jau sākusies ekonomiskā augšupeja, viņa valdība «necēla algas, nedalīja nevienam kaut kādas naudas pirms pašvaldību vēlēšanām, bet visu to naudu faktiski investēja». Un rezultātā vēlētāji devuši priekšroku Repšes «kā var nesolīt?» piedāvājumam, viņš piemin folklorizējušos JL līdera teicienu.

Patiesībā tas, ko solīja Repše un ko prasīja vēlētāji, bija godīga politika un cīņa ar korupciju. Savukārt iekšēji brūkošais LC bija sasniedzis «visaugstāko pilotāžu kompromisu mākslā un viszemāko punktu cīņā par principiem», kā savu partiju uzreiz pēc vēlēšanām novērtēja tās iepriekšējais priekšsēdētājs Valdis Birkavs.

Līdztekus integrācijai Rietumu struktūrās Bērziņa valdības laikā bija attīstījies un pilnveidojies arī «valsts nozagšanas» process. Tas vainagojās ar Tautas partijas tēva dibinātāja Andra Šķēles un Ventspils mēra Aivara Lemberga bēdīgi slaveno «vienošanos par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu» 2001.gada sākumā (jeb «vienošanos par valsts izlaupīšanu lielos apjomos», kā to nodēvēja tolaik vēl savu daļu nedabūjušais Ainārs Šlesers, kura partija arī iekļuva Saeimā ar antioligarhu saukļiem).

Šā izlīguma redzamākā izpausme bija Latvijas kuģniecības privatizācija 2002.gada vasarā. Bērziņš uzstāj, ka valdība tika izdarījusi visu iespējamo, lai process būtu atklāts. Taču piebilst: «Tagad, protams, mēs par to zinām drusku vairāk varbūt, kaut gan, nu, ne īpaši.» Kā bija nojaušams jau tolaik un kā var noprast arī no vēlāk publicētajiem Lemberga kriminālprocesa materiāliem, uzņēmuma privatizācijas patiesie bīdītāji, visticamāk, bijuši abi oligarhi un ar viņiem saistīti cilvēki. Taču viņam pašam ar Lembergu «vispār nekad nav bijis nekādu attiecību, līdz ar to nevaru spriest, ko viņš domāja katrā konkrētajā lietā, vietā un laikā».

Bērziņš teic, ka nav gribējis «iet prom no Rīgas» uz valdību. Pirms kļūšanas par premjerministru viņš trīs gadus – kopš 1997.gada 5.marta – bija Rīgas domes priekšsēdētājs, vēl pirms tam – labklājības ministrs Māra Gaiļa valdībā. Bērziņš esot apzinājies, kas viņu gaida – ka «tev visu laiku dvesmos pakausī, nevienu brīdi nevarēsi neko mierīgi darīt, visu laiku būs jātaustās, jāmeklē kaut kādi kompromisi». Viņš gan bija uzstādījis noteikumu, ka valdībā nedrīkstēs būt bijušie premjerministri (proti, Šķēle), bet partijas biedriem pieprasījis, lai nāk «uz lustrāciju» un izstāsta par visiem «zemūdens akmeņiem», jo «nevēlos tikt samalts starp Lemberga un Šķēles zobratiem». Tomēr kontrolēt valdības un pat tikai savas partijas frakcijas lēmumus bijis grūti: «Kā es pēc tam sapratu, oligarhi bija sataisījuši tur tādas pazemes ejas un tādus bunkurus, ka nedod Dievs.» Un «beigās jau bija tā, ka nekad vairs nevarēji saprast, kā nobalsos tavas partijas frakcija», pat ja pirms tam bija pieņemts lēmums par obligāto balsojumu. «Biju drusku pārvērtējis to, cik vienota ir mana partija,» viņš atzīst.

Paradoksālā kārtā valdības politisko ļodzīgumu varēja būt veicinājis arī valdošās koalīcijas vairāk nekā pārliecinošais vairākums – TP, LC, TB/LNNK un Jaunajai partijai kopā bija 69 vietas Saeimā. Tāpēc «varējām atļaut vienam otram kaut kad nenobalsot vai izlikties, ka frakcijas disciplīnas nav».

Pat šāds vairākums un tā deklarētā vienprātība par valsts stratēģiskajiem mērķiem neesot ļāvis justies droši, ka to sasniegšanai nepieciešamie lēmumi tiks pieņemti. Kā vienu no smagākajām krīzēm Bērziņš min lemšanu par atteikšanos no valsts valodas zināšanu prasības vēlēšanu likumā, kas bija pretrunā ar principu par visiem pilsoņiem vienādām vēlēšanu tiesībām un varēja kļūt par šķērsli ceļā uz NATO. TB/LNNK bija nostājusies «pilnīgā opozīcijā», TP arī bijis «smagi», un arī viņa paša LC nebija vienprātības. Nācies lūgt Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu atbalstīt lēmumu ar savu autoritāti.

«LC savu darbu izdarīja un potenciālu savā ziņā bija izsmēlis,» Bērziņš tagad secina. Tomēr pašam laiks uzreiz pēc vēlēšanām 2002.gadā bijis smags. «Skarbi, vispirms morāli un psiholoģiski,» viņš atceras.

Pēkšņi neviens nezvana
Nekādi «spilveni» Bērziņam pēc izkrišanas no politikas neesot bijuši sarūpēti – nav bijis valsts uzņēmumu valdēs vai «dekoratīvos amatos», bet «par ofšoriem man vispār miglains priekšstats», atzīst ekspremjers.

«Pēkšņi vienā dienā pamosties un saproti, ka tev nekur nav jāiet, nekas vairs nav jādara. Pirmo nedēļu atviegloti nopūties – paldies Dievam, beidzot es atpūtīšos. Un tad tu sāc atpūsties, bet pēc trim dienām tev ir skaidrs, ka vajadzētu tomēr kaut ko sākt darīt. Sāc skatīties apkārt pa māju, ko neesi izdarījis pēdējos gados – kur vajag sienu piekrāsot, kādu beņķīti salabot. Paiet vēl četras, piecas dienas, kad tu to visu arī esi jau apdarījis. Ko tālāk? Līdz pensijai man bija palikuši vēl vairāk nekā 10 gadi. Kaut kas taču vēl jādara! Bet vajadzīgs jau nevienam tu vairs neesi. Esi norakstīts, izmests mēslainē. Un visi tie daudzie telefoni, kas zvanīja nepārtraukti, vairs nezvana, klusē.»

Turklāt «pēkšņi saproti, ka paši esam sataisījuši tādus likumus, ka tu nemaz nekur nevari iet strādāt» – bijušais premjerministrs divus gadus nedrīkst strādāt uzņēmumos, par kuriem ir pieņēmis lēmumus, bet «trakajā laikā», stājoties ES, valdība bija pieņēmusi vairāk nekā trīs tūkstošus likumu un to grozījumu, kas skāruši faktiski visus valsts uzņēmumus. Atliek vienīgi «meklēt kādas privātstruktūras un mēģināt tām pārdoties».

2003.gada vasarā viņš nodibināja savu konsultāciju biroju Andris Bērziņš – konsultācijas. Bet 2004.gada martā kļuva par Parex bankas padomes locekli. «Pēkšņi vienā jaukā dienā piezvanīja [bankas līdzīpašnieks Valērijs] Kargins un teica, lai es atnāku uz sarunu.» Esot bijuši pazīstami, sveicinājušies, taču viņš neesot bijis «Kargina fans un interešu lobētājs». Kargins uzskatījis, ka bijušais premjerministrs bankai būtu «labs ar savu vārdu, ar savu biogrāfiju». Bērziņa pārziņā bija bankas starptautiskie projekti. «Alga bija laba, darbs interesants,» viņš teic. Savas pilnvaras bankas padomē Bērziņš nolika 2006.gada oktobrī pēc ievēlēšanas 9.Saeimā no Šlesera LPP saraksta.

Ap Parex banku un tās bankrotu 2008.gada beigās «savērpts ļoti daudz misticisma», secina Bērziņš un dedzīgi dēvē par «pilnīgām un absolūtām blēņām» pieņēmumus, ka īpašnieki būtu gribējuši novest savu banku līdz bankrotam. Viņi esot bijuši tikai «sīki gariņi» lielajā krīzē, ko sāka Lehman Brothers bankrots. Parex šajā ASV bankā bija noguldīti vērtspapīri 1,1 miljarda dolāru vērtībā.

Pateicoties darbam bankā, Bērziņam bijusi iespēja arī piedalīties NATO paplašināšanas svinībās Vašingtonā 2004.gada martā. Banka bija aktīvi sponsorējusi NATO pasākumus un saņēma divus ielūgumus. «Es tur stāvu un pie sevis domāju – redz, cik tomēr interesanti, ka man vajadzēja aiziet kaut kur uz Parex strādāt, lai liktenis man piespēlētu tādu iespēju.» Pirms tam esot bijis «sāpīgi», ka saistībā ar pievienošanos NATO un ES «visi braukāja, veda karogus, parakstījās, aplaudēja, saņēma laurus – vai manu valdību kāds tur ar vienu vārdu pieminēja? Kaut gan mēs izdarījām visu.»

Pēc nesekmīgā mēģinājuma 2004.gadā kandidēt uz Eiropas Parlamentu un 2005.gadā uz Rīgas domi Bērziņš 2006.gadā jau no LPP/LC saraksta tika atkal Saeimā, kur vadīja apvienības frakciju un bija arī Ārlietu komisijas priekšsēdētājs. 2010.gadā viņš netika ievēlēts 10.Saeimā no apvienības Par labu Latviju! saraksta, kurā Šleseram bija piebiedrojies arī Šķēle, taču 2011.gada aprīlī uz laiku ieguva deputāta mandātu, kad Inese Šlesere devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Ārkārtas vēlēšanās 2011.gada septembrī Šlesera Reformu partija LPP/LC nepārvarēja piecu procentu barjeru.

Bērziņš ir atturīgs, runādams par LC apvienošanos ar Šlesera LPP 2006.gadā. Viņš neatceroties, vai Šlesers piedāvājis LC sadarbību, vai bijis otrādi, taču atzīst – «protams, tās bija aprēķina laulības», un «ne visos jautājumos mums bija vienots viedoklis». Tomēr LPP neesot bijuši tikai «truli karstgalvji», un «ģimene kā vērtība bija tas, kas mūs tuvināja un ļāva mums strādāt kopā».

Viņš teic, ka nezinot, ko Šlesers dara pašlaik. «Šad un tad mēs kaut kur saskrienamies. Nu, ko viņš dara? Mierīgi dzīvo mājās. Kaut kādus savus biznesus droši vien bīda.» Kāds viņam bizness? «Nezinu, nav man šādā plānā nekādas informācijas.»

Pašlaik Bērziņš esot «prom no politikas» un domājot, ka «centīšos tā arī turpmāk dzīvot». Nupat kļuvis par valdes priekšsēdētāju nevalstiskā organizācijā Latvijas ceļu būvētājs, kurā apvienojušies gandrīz divi desmiti nozares uzņēmumu. Strādā arī par valdes konsultantu holdinga kompānijā Felix, kuras līdzīpašnieks Valērijs Igaunis esot sens viņa draugs. «Mēģinu atrast kaut kādā veidā piepildījumu sev, savai dzīvei… Kaut kā jau maize arī jāpelna.» Holdinga kompānija Felix ir arī Rīgas Vagonbūves rūpnīcas līdzīpašniece. Kad vēlāk mēģinu precizēt, vai Bērziņa pienākumos ietilpst arī rūpnīcas un tās sadarbības partnera Spānijas uzņēmuma CAF interešu lobēšana nenotikušajā darījumā par pasažieru vilcienu iepirkumu un vai tas gadījumā nav arī Šlesera bizness, sazvanīt bijušo premjerministru vairs neizdodas, un arī uz e-pastu atbildes nav.

Redakcijas komentārs
Lāga vecis
Kāds politiskais psihologs reiz teica, ka latvieši dalās divās grupās: kora dziedātājos un zolītes spēlētājos. Pirmos raksturo nacionāli celsmīga kopdarbība, otros – vēlme vienmēr atstāt citus spēlētājus jaņos. Premjers Bērziņš (nejaukt ar prezidentu Bērziņu, aktieri Bērziņu, «bērnu» Bērziņu un daudziem citiem vienkārši Andriem Bērziņiem) ārēji nepārprotami pieder pie koristiem. Viņš pat pēc ienākšanas politikā turpināja dziedāt korī un piedalījās Dziesmusvētkos. Bet, kad pirms kļūšanas par premjeru viņš centās noorganizēt izlīgšanu starp Lembergu un Šķēli, abi zolmaņi pat īsti pie viena galda nepiesēdās. Bērziņam nebija neviena trumpja. Taču 2001.gada pavasarī bez viņa starpniecības abi oligarhi vienojās par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu» un, Bērziņam sēžot premjera krēslā, Latvijas kuģniecība tika privatizēta par cenu, kas bija mazāka nekā divu tās īpašumā esošo tankkuģu vērtība. Viņa valdība ilgi noturējās, bet viņa partija tikmēr izira pa vīlēm. Bērziņš tik noplātīja rokas. Ar laiku viņš iekļāvās grupā, kuru diriģēja trešais oligarhs Ainārs Šlesers. Varbūt arī dažs labs korists tomēr prot īstajā brīdī pareizi piespēlēt?
– Pauls Raudseps

Privāts skats
Arnis Lapiņš, bijušais preses sekretārs
Viņa tēls bieži vien atšķiras no tā, kāds viņš īstenībā ir. Ļoti stūrgalvīgs. Ja bija lietas, kuras viņš gribēja panākt, tad tās dzina cauri. Ne ar varu, ne uzspiezdams, bet mēģinādams, kā viņš teica, «iztamborēt», lai lēmums tiktu pieņemts. Tā kā nebija draudu un bļaustīšanās, par viņu radies priekšstats kā par cilvēku, kas gatavs daudziem kompromisiem. Tas īsti pareizi nav. Viņš, protams, bija kompromisu politiķis, tomēr tie kompromisi nebija par jebko. Viņš nebija tas, kurš varētu uzkāpt uz bruņumašīnas – bija labs kā premjerministrs un ne tik daudz kā partijas līderis. Gribu uzsvērt, ka viņš principā nekad nekliedza. Kā ar cilvēku ar viņu bija ļoti patīkami strādāt. Viņam varēja zem četrām acīm teikt visu, ko domā.

Bērziņš pārāk ātri aizgāja no «tās» politikas, kurā bija premjerministrs. Toreiz atnāca cilvēki, kuriem šķita, ka dabūjuši valsti kā laupījumu. Viņu īstenībā neviens darbā neņēma. Un Bērziņš nav tas cilvēks, kas kļūtu par privātuzņēmēju. Nu, kāds viņš tur šleserietis…

Svarīgākie darbi
Slēdza 34 no 36 sarunu sadaļām par iestāšanos ES. Pamatos tika izdarīti visi sagatavošanās darbi, lai Latvija varētu pievienoties ES.
Izveidoja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Šo soli nācās spert, kad saņēma diplomātu
mājienus, ka bez tā Latvijai NATO neredzēt.
Kuģniecības privatizācija. Pabeidza Latvijas kuģniecības privatizāciju, kas vainagoja Lemberga un Šķēles «vienošanos par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu» un Latvijas politikā nostiprināja «oligarhu varu».

Lielais Vilis

Posted on novembris 8, 2012 by Anita Brauna - Komentārs

Vilis Krištopans (58) spēlē golfu un bauda savu turīgumu. Par premjerministra amatā pavadītajiem nepilniem astoņiem mēnešiem viņš saka: «Neko ļaunu nenodarīju, neko grandiozu nepaspēju»

Vilis Krištopans šķiet pārtikušas labsajūtas iemiesojums. Rudens darbdienas vidū satieku viņu Ozo golfa laukumā – rozā svīterī, tumši zilās džinsa biksēs un šķelmīgi apmierinātu smaidu. Kamēr Rīgas centrā viss zum un mudž, te, dažu kilometru atstatumā, kāds pusducis ļaužu rāmā klusumā uzsit golfu un nesteidzīgi tērzē kluba restorānā.

Pasūtām «Viļa Krištopana iecienītos salātus» – lielu šķīvi ar salātu lapām, tomātiem, gurķiem, sēnēm, lasi, garnelēm un ceptiem sīpoliem virsū. «Man ir tāds niķis – restorānos sacerēt ēdienus. Kādreiz, kad biju aktīvs un visur gāju, man bija savi salāti Radisson [restorānā], tagad ir [dēla] Kaspara krogā Mad House – kā smejos, tur, kur Latvijas basketbola izlase savu godu nodzēra,» Krištopana valoda, kā allaž, ir atraktīva un raupja.

Kopš aiziešanas no politikas 2006.gadā Krištopans sabiedrībā rādījies maz. Par savu pašreizējo ikdienu viņš stāsta amplitūdā no «neko nedaru» līdz «man ir daudz ko darīt». «Spēlēju golfu,» viņš viedtālrunī rāda Latvijas senioru čempionāta uzvarētāju tabulu, kuras augšgalā ir Viļa Krištopana vārds. «Dzīvoju laukos, gatavoju malku ziemai – katru dienu saskaldu divus, trīs sterus.» Pirms sešiem gadiem Krištopans Neretas pusē nopircis vecu saimniecību, kuru atjaunojis. «Tāda maza mājiņa, nekas sevišķs, bet tur es lielākoties pavadu laiku. Paņemu plinti, sunīti, staigāju pa mežu.»

Kad pienāk ziema, Krištopans laižas prom uz savu Floridas māju. «Es dzīvoju country club – tāds pats golfa laukums, tikai 875 mājas apkārt.» Par pusmiljonu dolāru iegādātajā Amerikas īpašumā viņš parasti pavadot trīs mēnešus, sākot no janvāra, jo «man tomēr patīk arī mežā padzīvot, bet es ne īpaši panesu aukstumu – sākas bronhīts un astma, viss pārējais».

Pēc premjerministra amata atstāšanas viņš kādu laiku dzīvojis arī Vācijā, kur kopā ar bijušajiem Vācijas-Latvijas bankas partneriem Oliveru Smitu un Anatoliju Bliku darbojies nekustamo īpašumu projektā. Tomēr to atstājis, jo «es vienkārši negribu strādāt, esmu noguris no darba». Turklāt pēc premjerministra «jebkurš cits darbs ir neinteresants».

Pašlaik nekāda liela un aktīva biznesa Krištopanam vairs neesot, viņš pārtiekot no iekrājumiem, kurus nodrošinājusi Vācijas-Latvijas bankas un Interbaltijas alkohola tirdzniecības biznesa pārdošana. «Man ir kaut kāds nekustamais īpašums, tāds, lai nopirktu golfa nūjas un patronas plintij. Vairāk man neko nevajag. Bērni ir izaudzināti, izskoloti, paši sevi uztur.» Dažkārt viņš ar padomu un kontaktiem palīdzot dēliem, kuriem galvenais bizness arī esot nekustamo īpašumu attīstīšana.

Politika kā joks
Politikā Krištopans ienāca no biznesa «galīgi zaļš» un «nejauši». Pirmais pieturas punkts bija 90.gadu sākumā ietekmīgais politiķu, uzņēmēju un citu sabiedrībā zināmu ļaužu veidotais Klubs 21, uz kuru viņu kā «cienījamu» baņķieri uzaicinājis Jānis Krūmiņš. Klubs stāvēja aiz partijas Latvijas ceļš (LC) dibināšanas, un no tās Krištopanu 1993.gadā ievēlēja 5.Saeimā, kaut sākotnēji par kandidēšanu biznesa kolēģiem viņš stāstījis tikai «pa jokam». «Nekāda mērķa man nebija. Toreiz bija citi laiki, mēs būvējām valsti no nekā,» pirmos soļus politikā atceras Krištopans.

«Pa spirāli uzkāpu, pa skaistu virāžu aizgāju,» – tā viņš tagad saka par turpmākajām gaitām politikā. Krištopans Saeimā ticis ievēlēts četras reizes, jau pēc pirmās kandidēšanas kļuva par valsts ieņēmumu valsts ministru un pēc tam trijās valdībās ieņēma satiksmes ministra amatu.

Temperamentīgais raksturs un sulīgais izteiksmes veids Krištopanam vienmēr ir nodrošinājis krietnu pulku gan atbalstītāju, gan kritiķu. Pie valdības veidošanas viņš tika 1998.gadā pēc 7.Saeimas vēlēšanām, kurās viņš kā «saraksta lokomotīve» LC bija ievilcis parlamentā kuplākā skaitā, nekā partija tobrīd varēja cerēt. «Aiz pateicības, ka izvilku kampaņu, man [LC] atļāva drusku būt premjeram.» Taču līdz ar nokļūšanu virsotnē sākās arī politiskās karjeras noriets. Lielā mērā tas sakņojas Krištopana izveidotās valdības konstrukcijā.

Proti, politikā rūdītais LC pamanījās izveidot valdību, par spīti tam, ka vēlēšanās bija uzvarējusi cita partija – Andra Šķēles tikko izveidotā Tautas partija (TP), un izdarīja visu, lai piespiestu Šķēli sēdēt opozīcijā. «Nekā personīga,» Krištopans tā kā atvainojas. «Man ļoti patīk viņa asais prāts, uztveres spējas, māka salikt daudzus kvadrātiņus pareizā secībā. Bet Šķēlem bija jāsēž opozīcijā, es nevarēju ar viņu iet kopā, jo vēl dienu pirms vēlēšanām bijām neremdināmi pretinieki.»

Tas bija viens, publiskais līmenis, otrs – notikumi aizkulisēs. Kā atzīst pats Krištopans, «bija politiķi un tie, kas tur aizmugurē». Un aizmugurē Aivara Lemberga vadītais «Ventspils grupējums» cīnījās ar Šķēli, «kurš pats par sevi izrādījās grupējums». Tolaik tie bija divi nesamierināmi pretinieki, un Lemberga «strīpainajiem» vajadzēja Ministru kabinetu bez Šķēles «pumpainajiem», kā abas nometnes tolaik dēvēja. Rezultātā 1998.gada 26.novembrī tapa mazākumvaldība, kurai Saeimā bija 46 balsis. Formāli to veidoja labējās partijas LC, TB/LNNK un tikko politikā ienākušā Aināra Šlesera Jaunā partija, taču valdību atbalstīja Lembergam lojālie kreisie sociāldemokrāti un savā veidā arī prokrieviskā Tautas saskaņas partija (kura balsošanā par valdību nepiedalījās).

«Viņus pierunāja tie atbalstītāji, kas bija aiz muguras,» Krištopans ir vaļsirdīgs. «Es izveidoju valdību tādu greizu, bet citādu kombināciju nevarēju. Atteikties kļūt par premjeru – tas arī būtu stulbi,» Krištopans saka.

«Viss mērķis, protams, bija Privatizācijas aģentūra un [tās vadītājs Jānis] Naglis. Tur bija milzīgi aktīvi,» ekonomisko grupējumu cīņas lauku iezīmē Krištopans. Nagli tolaik asociēja ar Šķēles ietekmi, un viņa atbrīvošanu no amata Krištopans iekļāva savā darba kārtībā («es redzēju, ka Privatizācijas aģentūra darbojas bez valdības kontroles, dara, ko grib»). Tomēr aģentūras tiešais uzraugs ekonomikas ministrs Šlesers vilcinājās «sakārtot» privatizāciju, kas beidzās ar to, ka Krištopans atlaida Šleseru. Atbrīvotais ministrs paziņoja, ka valdību patiesībā vada Lembergs, nevis Krištopans.

«Nu, ko viņš – budžetu pieņēma?» Šlesera izteikumus komentē Krištopans. Lembergs viņa valdību atbalstījis, tomēr bijušais premjerministrs noliedz, ka būtu pieņēmis lēmumus par labu ventspilnieku biznesam. «Es neko nenoprivatizēju ne Lembergam, ne Šķēlem. Manā laikā nekas nenotika, pirms un pēc bija,» Krištopans palielās, ka tieši viņš apturējis Latvijas kuģniecības privatizāciju (kādai grieķu kompānijai plānotu 10% akciju pārdošanu), kas bijusi «vienkārši zagšana». «Kāpēc Lembergs palika uz mani dusmīgs? Es pateicu – ziniet ko, es stāvu kalna galā, un jūs caur mani šaujat. Davaj, paiešu nost, šaujiet pa taisno viens uz otru. Es pagāju nost. Nevarat jūs man piesiet Lemberga marionetes valdību,» Krištopans iedzeļ.

Tomēr tieši ar Lemberga vēlmēm analītiķi saistīja vēl vienu Krištopana valdības iezīmi – centienus tuvināties Krievijai, kas radīja šaubas, vai Latvija turpinās kursu uz iestāšanos NATO. Par iespējamu ārpolitiskās orientācijas maiņu savā analīzē brīdināja ASV Džeimstaunas fonds.

«Idiots,» Krištopans fondam velta bieži lietotu apzīmējumu. «Es teicu: paskatieties, kā Somija klusi un mierīgi, bez jebkādas afišēšanas visus šos daudzos gadus ir dzīvojusi uz Krievijas rēķina. Un viss. Neko vairāk! Mācieties no somiem! Tas kretīns uzreiz uzskata, ka esmu piedāvājis finlandizācijas modeli. Latvija jau tagad dzīvo un varētu dzīvot vēl vairāk, izmantojot Krievijas resursus.»

Lūgts nosaukt savas valdības nozīmīgākos sasniegumus, Krištopans atzīst, ka «briesmīgi varonīgus lēmumus nepieņēmām». «Mums bija šausmīgi grūti, tieši tāpat kā pēc treknajiem gadiem, kad viss jāsamazina,» viņš velk paralēles ar Valda Dombrovska valdībām. 1998.gadā Latvijas ekonomika cieta no Krievijas krīzes, tāpēc valdībai bija jāpieņem samazināts 1999.gada valsts budžets. «Mums bija 26 valdības sēdes, lai pieņemtu budžetu. Dienām un naktīm strādājām.»

Kā norāda Krištopans, kā mazākumvaldības vadītājs viņš «daudzas lietas nevarēja kustināt, jo sociāldemokrāti bija pret», un par savu nozīmīgāko politisko mantojumu uzskata darbu Satiksmes ministrijā un Valsts ieņēmumu dienestā, kura izveide bija viņa ideja. Savukārt premjerministra amatā «neko ļaunu nenodarīju, neko grandiozu nepaspēju».

Glupi sanāca
Lemberga atbalsts vien Krištopana valdībai nenodrošināja stipras šuves – atkarība no kreisajiem un koķetēšana ar Krieviju radīja diskomfortu gan daļai liberālā Latvijas ceļa biedru, gan TB/LNNK. Valdība pavisam saļodzījās pēc Valsts prezidenta vēlēšanām 1999.gada jūnijā, kurās TB/LNNK un sociāldemokrāti vienojās ar opozīcijā esošo Tautas partiju par kopēju kandidātu, proti, partijām nepiederošo Vairu Vīķi-Freibergu. «Sākās tas process, ko Šķēle bija iecerējis kā lēnu LC slepkavošanu, atņemot amatus, graujot reitingus,» savulaik izteicās viens no šīs partijas līderiem Indulis Bērziņš.

Lai saglabātu cerības iesaistīties nākamajā valdībā, LC spice Krištopanam ieteica atkāpties, ko viņš, kā raksturoja cits partijas līderis Andrejs Panteļējevs, «ļoti, ļoti negribēja». Tomēr pirmdienas, 5.jūlija, rītā Latvijas radiointervijā Krištopans paziņoja, ka demisionē. Viņam joprojām pieder atjaunotās Latvijas īslaicīgākās valdības gods.

«Lai arī konstrukcija bija ačgārna, kā komanda valdība bija spēcīga un saliedēta. Visai komandai pateikt – veči, es šodien vairs nenākšu uz darbu – arī stulbi,» vilcināšanos atkāpties skaidro Krištopans. «TP gribēja tikt pie varas un tika. Man bija arī iekšējā opozīcija, daudzi LC gribēja iet ar TP. Es nebiju nevienam izdevīgs,» viņš sauc valdības sabrukuma iemeslus.

Pēc atkāpšanās Krištopans no LC novērsās, lai arī izvairās teikt, ka demisijas rekomendāciju uztvēris kā nodevību. «Politikā nedrīkst apvainoties. Es neapvainojos,» viņš saka, taču turpat arī bilst, ka starts nākamajās Saeimas vēlēšanās ZZS sarakstā bija revanšs Latvijas ceļam. «Man piezvanīja Indulis Emsis, piedāvāja aprunāties. Mēs šeit sēdējām un runājām, viņš prasa – vai negribi no mums nostartēt [vēlēšanās]? Tā kā es tajā laikā biju riktīgs polittehnologs, labi redzēju tirgus laukumu, kas tur var notikt. Teicu – Induli, davaj, bet, ja es startēšu, LC toč nebūs iekšā, un tas ir mans galvenais mērķis. Ak, jūs uzskatāt, ka es neko nevaru, es jums parādīšu! Bet tas bija sports, nekā personīga.» LC patiešām 8.Saeimā vairs neiekļuva, bet Krištopans kopā ar tolaik vēl populāro Ingrīdu Ūdri ZZS dabūja 12 vietas. Tomēr šo soli Krištopans tagad nožēlo: «Tas man glupi sanāca.» Nekāda jēdzīga mērķa viņam tobrīd nav bijis, darbs Saeimā izrādījies nomācošs. Kādu laiku vadījis Nacionālās drošības komisiju, bet pats no šā amata aizgājis un pārējo laiku Saeimā «atsēdējis».

Naglai uz galvas
Premjera amatā pavadītie nepilni astoņi mēneši pašam asociējas ar «drausmīgu tempu – laiks ir sadalīts pa minūtēm, ja to plūsmu uz brīdi apturi, uzreiz aprocies». «Katru rītu septiņos pie durvīm stāvēja mašīna, un vienpadsmitos vakarā mani pusdzīvu izmeta ārā pie mājas», bet «bija interesanti».

Savukārt citiem ir bijis interesanti klausīties Vili Krištopanu – viņš ir atstājis bagātīgu politiskās folkloras materiālu. Būdams satiksmes ministrs, savu premjerministru Guntaru Krastu viņš nodēvēja par «utu vanagu» un «pilnīgu idiotu», jo valdības vadītājs viņam aizrādīja, ka nav apmeklējis Eiropas Integrācijas padomes sēdi. Šķēli viņš sauca par «Ulbrokas Betmenu», citu TP vadošo figūru Gundaru Bērziņu – par «bada dzeguzi», LC valdi – par «parazītiem», bet no «stulbeņu zemes» Latvijas piedraudēja aizbraukt. Kaut izmantotās leksikas dēļ LC valde pat taisījās izvērtēt premjerministra Krištopana darbības stilu, viņš par to nekaunas un gandarīti stāsta, ka pēc izrunāšanās parasti saņēmis neskaitāmus telefona zvanus ar atzinību, «kā tu atkal trāpīji naglai uz galvas». Biznesa nodrošinātās ietekmes un plātīguma dēļ pašu Krištopanu sauca te par lielo, te labo Vili.

Viņš apzinās, ka ir pārāk «taisns» un «ātri iekarst», bet «saprotiet – ja cilvēks runā muļķības, es nevaru ilgi klausīties». «Tas ir latgaliešu un poļu krustojums,» atbildību par savu dabu Krištopans nogrūž uz senčiem un pauž, ka tieši premjerministra amats viņu padarījis nosvērtāku. «Tur [valdībā] sēž personības. Jāmēģina tās neuzkrītoši stūrēt, nevar bļaut. Es pie tā galda sēdēju kluss kā pelīte.»

Redakcijas komentārs
Premjers garš, valdība īsa
Tagad Krištopanam patīk klusas pastaigas pa nomaļu mežu ar sunīti un bisi. Taču, kamēr viņš bija politikā, viņš parasti vispirms šāva un tikai pēc tam tēmēja. Tolaik viņa bramanīgais raksturs labi atbilda neatkarības pirmās desmitgades priekšstatam par enerģisko, neaptēsto jaunbagātnieku – caursitēju, kurš grābj, ko var, un daudz nedomā, kā tas no malas izskatās. Mūsdienās tie, kuri nav visu savu naudu notriekuši, apguvuši labākas manieres. Spēlē golfu, lai. Arī shēmas ir rafinētākas. Tālaika ārdīšanās un bezkaunīgās kombinācijas tagad šķiet pat amizantas un kolorītas. Taču, lai ko Vilis Krištopans tagad stāstītu, partijas biedriem viņš bija gandrīz aiz rokas jāaizvelk uz Latvijas radio, lai 1999.gada agrā jūlija rītā ēterā izskanētu paziņojums par demisiju. Zīmīgi, ka divas ar Lembergu visciešāk saistītās valdības – Krištopana un Emša – ir arī visīslaicīgākās atjaunotās Latvijas vēsturē. Rīga tomēr nav Ventspils.
– Pauls Raudseps

Privāts skats
Mārtiņš Bondars, Viļa Krištopana premjera biroja vadītājs
Vilis Krištopans pēc dabas, rīcības un domāšanas ir vairāk uzņēmējs nekā politiķis. Tas nepalīdzēja, vadot valdību. Situācija bija viņam nelabvēlīga gan Krievijas krīzes dēļ, gan iekšpolitiskā izkārtojuma dēļ – bija politiskās situācijas, kuras bija jārisina, bet viņš to nespēja. Amatam par labu nenāca arī personiskas īpašības – Vilis ir ļoti cilvēcīgs, komandas spēlētājs. Daudzas lietas, kuras vajadzēja panākt ar stingrību un drakoniskām metodēm, viņš mēģināja vērst par labu, ar partijas biedriem un koalīcijas partneriem draudzīgi sarunājot.

Svarīgākie darbi
Krištopana valdības nepilnos astoņos mēnešos valsts attīstībai būtiski lēmumi netika pieņemti. Šo laiku raksturo ekonomisko grupējumu cīņas par privatizāciju, Krievijas krīzes dēļ samazināti budžeta tēriņi un uz brīdi uzplaiksnījušās bažas, vai vēlme uzturēt aktīvu dialogu ar Krieviju nenozīmē ārpolitiskās orientācijas maiņu.

Krievu krīze

Posted on novembris 8, 2012 by Anda Burve-Rozīte - Komentārs

Guntars Krasts (55) sevi sauc par ārpolitisku premjeru un ir sarūgtināts par šaubu ēnu, ko uz viņu met tepat valsts iekšienē notikusī Ventspils naftas privatizācija

Ieturētā rakstura dēļ Krastu varētu uzskatīt par vienu no blāvākajiem premjeriem atjaunotās Latvijas vēsturē. Viņš nav slavens ar ekscentriskiem izteikumiem kā Vilis Krištopans, kurš dusmās par premjera izteikto kritiku reiz publiski nosauca Krastu par «pilnīgu idiotu», nedz arī tik harismātisks un pretrunīgi vērtēts kā Einars Repše vai Andris Šķēle. Tomēr savas politiskās darbības ziedu laikos ir bijis starp vispopulārākajiem Latvijas valstsvīriem.

TB/LNNK pārstāvis Krasts kļuva par valdības vadītāju 1997.gada augustā, kad lielākās 6.Saeimā pārstāvētās partijas bija nolēmušas tikt vaļā no bezpartejiskā premjera Andra Šķēles, kas bija kļuvis populārs. Krasts nāca kā pretstats šerpajam Šķēlem. Pirms savas valdības apstiprināšanas viņš pat neparedzēja tai ilgu mūžu, pieļaujot – valdība var krist, jo koalīcijas partiju starpā «klupšanas akmeņu ir daudz». Tomēr pareģojums nepiepildījās, un Krasta valdība nostrādāja līdz nākamajām vēlēšanām 1998.gada rudenī.

Rūgtums palicis
Kolēģi, kas ar Krastu savulaik strādājuši valdībā un Saeimā, viņu dēvē par eiropeiski domājošu, kuram rūp arī nacionālās intereses, taču viņš tās spējis skatīt plašākā kontekstā atšķirībā no daudziem citiem partijas biedriem TB/LNNK rindās. «Ļoti gudrs,» viņi saka par Krastu – pēc izglītības ekonomistu, kurš 90.gadu sākumā kopā ar domubiedriem Robertu Zīli un Normundu Lakuču izveidoja firmu R.A.N.G., kas nodarbojās ar muitas operācijām un ieroču tirdzniecību, to klienti bija valsts struktūras.

Lielajā politikā viņš nonāca 1995.gadā, uzņemoties ekonomikas ministra amatu Šķēles valdībā. Krasts bija 39 gadus vecs, kad stājās pie valdības stūres pēc trīs valdošo partiju – Latvijas ceļa, TB/LNNK un Saimnieka – vienošanās. «Es arī varbūt ne visu zinu, kā bija,» par tikšanu augstajā amatā tagad saka Krasts. Tajā laikā liela ietekme politikā bija Ventspils mēram Aivaram Lembergam, bet uz jautājumu, vai Lembergs topošo premjeru skenējis no papēžiem līdz matu galiņiem, Krasts atteic: «Nezinu, vai viņš vispār mani tai laikā zināja. Cik viņš aktīvi tur [Saeimā] darbojās, grūti pat pateikt, jo man kā premjeram ar viņu saskare bija, nezinu, varbūt kādas trīs reizes.»

Krasts piekrīt intervijai ar visai lielu skepsi. Viņš ir ar mieru veltīt sarunai stundu kādā no Rīgas centra kafejnīcām. Teātra bāra restorānā Jaunā Rīgas teātra pagalmiņā Krasts, izrādās, ir nokļuvis pirmo reizi. Rūpīgi izpētījis ēdienkarti, viņš noskaidro, ka ēdiens, ko vēlētos, jau beidzies. Un paliek pie espreso ar citronu. Sarunas laikā ceru uz kādu izsmalcinātu joku, jo par Krasta labo humora izjūtu esmu dzirdējusi no viņa laikabiedriem politikā. Jaunībā pat esot rakstījis feļetonus Dadzim! Taču nekā, šķiet, ka pat piecpa-dsmit gadus pēc darba premjera amatā viņš izjūt lielu piesardzību.

Eleganti ģērbies, Krasts liek nodomāt, ka labi iederētos Londonas biznesa rajonā. Patiesību sakot, gandrīz trāpīts – patlaban viņš kā pašnodarbinātais iesaistīts konsultāciju sniegšanā. Intelektuālā servisa pakalpojumi – tā viņš smalki formulē savu nodarbošanos, bet ielaisties detalizētā sarunā par to īsti nav ar mieru. «Simt dažādu tikšanos, desmit nonāk līdz reālai izpildīšanai, un reāli var paņemt vienu, un arī [samaksas] cipars ir tāds, kas apmierina,» viņš nosaka. Pakalpojumus vairāk sniedzot klientiem Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs, nevis Latvijā. Piemēram, Moldovā. Pirms pāris gadiem viņš ANO un ES projekta laikā šajā valstī deva valdībai padomus ES integrācijas jomā.

Eiropas tēmas Krastam ir tuvas. 2004.gadā viņš bija starp tēvzemiešu kandidātiem, kas ar lielu atbalstu tika ievēlēti Eiropas Parlamentā. Kandidēja arī 2009.gadā, taču nesekmīgi – viņa vadītā dažādu partiju apvienība Libertas nepārvarēja procentu barjeru.

Pēc caurkrišanas EP vēlēšanās Krasts turējies tālāk no politikas. TB/LNNK ir viņa vienīgā partija, kaut gan pēc tās skandalozās pamešanas 2008.gadā kopā ar vairākiem desmitiem citu biedru viņš izteica gatavību iesaistīties jaunajā politiskajā spēkā, ko tapināja TB/LNNK un Jauno laiku pametušie līderi Ģirts Valdis Kristovskis un Sandra Kalniete. Atnācis uz dažām sanāksmēm, Krasts tomēr tālākos kontaktus pārtrauca. Vēl kādu laiku jaunizveidotajā partijā tikusi pat rezervēta vieta, ja nu gadījumā viņš pārdomā, taču velti. Kristovskis uzskata, ka Krasts vienkārši pārrēķinājies, iesaistoties Libertas kopā ar eiroskeptiķiem. «Vairāk kā matemātika, politika tomēr ir sajūtu spēle.»

Regates piekritējs
Vaicāts, ko pats uzskata par lielāko veiksmi premjera darbā, Krasts pārvaicā: «Veiksmi vai padarīto?» Viņš uzskata, ka tas saistīts ar divām galvenajām tālaika aktualitātēm – Eiropas Savienību un NATO. «Saņēmu valdību, un pēc mēneša bija Eiropas Komisijas vērtējums par ES paplašināšanu. Trīs valstis tika iekļautas, pārējās no astoņām – ne. Latvija bija pēdējā vietā pēc visiem rādītājiem. It kā tā nebūtu darījusi neko, lai iekļautos procesā un sāktu sarunas. Tāpat ar NATO,» atceras Krasts. «Latvija nevarēja būt kandidātos, jo aizsardzības budžets mums bija zem 1%.»

Krasts uzskaita, ka veicis nozīmīgu reorganizāciju Eiropas integrācijas sistēmā, pārcēlis integrācijas biroju «zem sevis» un tā vadībā ielicis jaunus, enerģiskus cilvēkus. «Tika izstrādāta nacionālā programma – pirmā detalizētā, kurā sīki pa datumiem, institūcijām, izpildītājiem tika aprakstīts, kas vajadzīgs, lai pārņemtu ES tiesības. Tā vēlākajos gados tika izpildīta. Jau par 1997.gadu Latvijai parādījās pozitīvs vērtējums,» lepojas premjers. Krasts saka – gribējies Latvijas sabiedrību veidot pašapzinīgāku, kas tic savai nākotnei, sapurināt latviešu tautu. «Arī tas bija mans mērķis.»

Ne tik labi Krastam veicās attiecību veidošana ar Krieviju. Lielo kaimiņu kaitināja Latvijas amatpersonu došanās pie Brīvības pieminekļa 16.martā. Krasts uzsver, ka pats nekad nav gājis šajā gājienā, jo uzskatījis to par populismu. Viņa laikā šā iemesla dēļ no amata tika atlaists Nacionālo Bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš.

Jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju padziļināja tās ekonomiskā krīze. Kādreizējais partijas Saimnieks līderis Ziedonis Čevers uzskata, ka Krasts nedarīja neko, lai Krievijas krīzē pasaudzētu Latvijas uzņēmējus, kuri eksportēja uz šo tirgu. Lielu neizpratni Čeveram raisījusi arī Krasta atteikšanās parakstīt līgumu starp Krieviju, Vāciju un Latviju gāzes tranzīta koridoram. «Černomirdins un Kols bija ieradušies Latvijā, viņi gaidīja, bet viņš pateica, ka neparakstīs, tas neesot viņa [atbildības] līmenis,» Čevers atceras Krievijas un Vācijas valdības vadītāju ierašanos Rīgā 1998.gada janvārī uz Baltijas jūras valstu padomes galotņu tikšanos.

Krastam gan ir cita versija: «Ieradās Kols, Černomirdins. Sarunas notika ļoti draudzīgi. Vēl iznāca tā, ka pie galda sēdējām blakus ar Černomirdinu, visu ko pārrunājām. Taču kāds – acīmredzot no vietējiem Latvijas gāzes darboņiem – viņam pastāstīja, ka es biju EK paprasījis pirmsstrukturālo fondu palīdzības ietvaros veikt pētījumu par iespējām alternatīvai gāzes apgādei no Norvēģijas. Černomirdina attieksme strauji mainījās.» Pēc tam Černomirdins izteicās par sankciju piemērošanu pret Latviju, ja netiks risināta krievvalodīgo situācija.

Pēc Krasta domām, tas izraisīja krievu pensionāru protestus pie Rīgas domes 1998.gada 3.martā, ko viņš sauc par Krievijas provokāciju. Ieradās vairāki Krievijas TV kanāli, policija pūļa savaldīšanā pielietoja spēku. Pēc mēneša, 1998.gada 6.aprīlī, nogranda sprādziens pie Krievijas vēstniecības Rīgā. Kā vēlāk Krastam stāstījuši citu valstu militārie atašeji, Krievijas vēstniecības automašīnas parasti naktīs stāvējušas Kronvalda parka pusē, bet naktī, kad miskastē pie ēkas bija ievietots spridzeklis, automašīnas bija novietotas tieši pie vēstniecības un sprādzienā tām izsisti stikli. «Nākamajā naktī tās atkal atradās ārpusē. Tas vēlāk kļuva par indikatoru tam, ko var gaidīt, ja jautājumi skar Krieviju,» saka Krasts.

Krasta valdības laikā 1998.gada 3.oktobrī notika arī referendums par Pilsonības likuma grozījumiem, kurus tēvzemieši rosināja atcelt. Krasts nonāca divdomīgā situācijā starp partijas un valsts interesēm, jo striktais Pilsonības likums bija kļuvis par šķērsli Latvijas ceļā uz ES, bet premjera partija to nevēlējās mainīt. Grozījumi ļāva neatkarīgajā Latvijā dzimušajiem bērniem automātiski saņemt pilsonību un atcēla tā dēvētos naturalizācijas logus, kas sadalīja nepilsoņus grupās – piemēram, nobalsošanas brīdī nevarēja naturalizēties neviens iedzīvotājs vecumā virs 30 gadiem, pat ja labi zināja latviešu valodu. Grozījumi pēc referenduma stājās spēkā.

Ventspils ēna
Šāgada augustā tiesā bijušais čekists, vēlāk ar tranzītbiznesu saistītais miljonārs Vladimirs Komogorcevs Lemberga lietā sniedza liecības, kas met garu ēnu uz Krasta valdību saistībā ar Ventspils naftas privatizāciju 1997.gadā. Kā vēsta portāls Pietiek.com, Komogorcevs apstiprinājis – par «vajadzīgās» shēmas pieņemšanu esot maksāti kukuļi trim valdošajām partijām – LC, TB/LNNK un Saimniekam, atvēlot tām 20% no daļām vietējo tranzītfirmu izveidotajā a/s Latvijas naftas tranzīts, kas ieguva kontroli Ventspils naftā.

Krasts, to dzirdot, reaģē atturīgi: «Tik daudz runu par šo jautājumu bijis.» Esat saņēmis kukuli? Viņš smejas. «Tur atkal jāskatās pēc dokumentiem. Manā laikā tā nevarēja būt, jo manas valdības laikā šis jautājums tika nodots Privatizācijas aģentūrā, bet, kad vēl [Šķēles valdībā] biju ekonomikas ministrs, – Satiksmes ministrijai.»

Krasts uzsver, ka viņa valdības laikā VN lieta vispār neesot skatīta, un mudina izpētīt dokumentus. «VN privatizācijas pamatnoteikumus Privatizācijas aģentūras valde apstiprināja 1997.gada 29.aprīlī, tātad vismaz trīs mēnešus pirms manas valdības veidošanas.»

VN privatizācija faktiski tika sākta 1997.gada septembrī, un veikto darbību rezultātā par 37% īpašnieci uzņēmumā kļuva minētā a/s Latvijas naftas tranzīts. Vēlāk, 1998.gadā, Krasta valdības ekonomikas ministrs, no tranzītbiznesa nākušais Laimonis Strujevičs centās arī panākt, lai par VN daļām vēl nenomaksāto naudas summu varētu aizstāt ar privatizācijas sertifikātiem, tā ļaujot tranzītbiznesmeņiem ietaupīt, bet valstij zaudēt astoņus miljonus latu.

«Lembergs jau komunicēja ar visiem premjeriem. Tā viņš cīnījās par savu pilsētu,» vaicāta, vai Krastam kā valdības vadītājam bija ciešas saites ar Lembergu, savu versiju izsaka eiroparlamentāriete un kādreizējā Krasta partijas biedre Inese Vaidere. Viņa Krastu uzskata par principiālu un godīgu cilvēku. «Viņu varētu saukt par veiksmīgāko premjeru, ja būtu turpinājis,» – tā Vaidere. Viņa atceras, ka Krasta kā premjera darba laiks regulāri bijis no 8 rītā līdz 11 vakarā. Pat Ziemassvētkos no Ministru kabineta viņš izgājis vēlā vakarā. «Kompetents, iedziļinājās visos jautājumos. Viņam bija Latviju aizstāvoša stāja,» slavē Vaidere.

Jaukā puiša tēlu bojā Krasta saistība ar tādiem darboņiem kā par TB/LNNK ilggadēju pelēko kardinālu sauktais Normunds Lakučs un partijas pārstāvis dažādos valsts uzņēmumos Eižens Cepurnieks. Abi bija Privatizācijas aģentūras valdes locekļi un ilgus gadus – Krasta līdzgaitnieki.

«Lakuču neesmu saticis jau kādus 12 gadus. Mani neapmierināja viņa beigu darbība. Iespējams, tāpēc esmu viņa ienaidnieks, bet vēlējos jebkāda veida attiecības ar viņu pārtraukt,» tagad saka Krasts. «Cepurnieks ir tāds interesants cilvēks, bet negribētu viņam piedēvēt visas tās darbības, ko viņam piedēvēja laikraksts Diena. Laikraksts Diena bija sākotnēji Latvijas ceļam, tad Šķēlem ļoti pietuvināts,» komentē Krasts.

Saeimas deputāts Ainārs Latkovskis (Vienotība), kurš ar Krastu kādreiz strādājis kopā budžeta komisijā, spriež, ka «viņš bija par kārtu gudrāks un godīgāks» nekā pārējie TB/LNNK spicē. «Protams, viņš noteikti zināja, pie kā un kāpēc viņi brauc uz Ventspili – visas partijas tai laikā meklēja naudu,» taču pieļauj, ka Krastam nav bijušas ciešas saites ar Lembergu. Politikas kuluāros to skaidro tā, ka Krasts nav bijis aktīvs partijas politikas veidotājs. Turklāt, kā stāsta kādreizējais viņa partijas biedrs Ģirts Valdis Kristovskis, pēc rakstura Krasts ir ļoti uzmanīgs un savrups cilvēks – arī šim faktoram ir sava loma, darbojoties politikā.

Krasts intervijas laikā ir gatavs sameklēt dokumentus, lai tikai pierādītu, ka valdības vadīšanas laikā nav pakalpojis Lemberga interesēm. Viņš izskatās patiesi sarūgtināts par šaubu ēnu.

90.gadu nogales premjers par atgriešanos politikā nedomā. Ja nu tomēr, tad viņu saistītu darbs Eiropas Parlamentā. Krasts jūt simpātijas pret eiropeiskām vērtībām un Latvijas kā nacionālas valsts saistību ar tām.

Redakcijas komentārs
Irdenais Krasts
Guntara Krasta valdība bija nopietns pārbaudījums valsts briedumam. Tā bija zupa, kurā viņa nacionāļi plunčājās kopā ar promaskaviskajiem «saimniekiem», liberālajiem «ceļiniekiem» un protekcionistiskajiem «zemniekiem» (ar «kristīgu» piešprici), visi ecējās cits ar citu, bet pāri bija Ventspils «hūtes» vāciņš. Kaut cik savākties palīdzēja Krievija – tā 1998.gada martā sāka histērisku kampaņu par «aparteī-du» un «fašismu» Latvijā, cerot apturēt mūsu virzību uz NATO, bet augustā devalvēja rubli, atņemdama vērtību arī saukļiem par Austrumu «neierobežotajiem tirgiem». Valdības ideoloģija bija cinisms. Ekonomikas ministrs cīnījās izkārtot Ventspils naftas privatizētājiem iespēju nemaksāt budžetā astoņus miljonus. Bet Krasta TB/LNNK bija gatava partijas interešu labā riskēt pat ar NATO – ja būtu izdevies tās ierosinātais referendums pret grozījumiem Pilsonības likumā, durvis Latvijai būtu ciet. Partijas vadoņi aicināja latviešus «nepadoties», bet diplomātiskos salonos čukstēja, ka referendums izgāzīšoties. Valdība novilka līdz vēlēšanām, jo citu taisīt nebija laika un jēgas. Latvija šo pārbaudījumu izturēja.
– Aivars Ozoliņš

Privāts skats
Roberts Zīle, Eiropas parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība
Krasta raksturs bija tāds, ka viņš neuzticējās pat saviem preses sekretāriem, pats viņu vietā rakstīja tekstus. Liels vienpatis. Man ir grūti par viņu runāt distancēti, jo esam studiju biedri, arī bizness bijis kopīgs 90.gadu sākumā. Jaunībā viņš mācījās spēlēt ģitāru, nodarbojās ar boksu. Tagad mūsu attiecības ir nekādas. Sasveicināmies. Manuprāt, Krasts izstājās no TB/LNNK, jo gribēja startēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009.gadā kā pirmais sarakstā. Gribēja būt vienīgais līderis.

Svarīgākie darbi
Eirosaites. Eiropas Integrācijas biroja nostiprināšana, detalizēta rīcības plāna izstrāde.
Citu krīze. Krīzes vadības centra izveide, kas palīdzēja gatavoties Austrumāzijas un Krievijas krīzes ietekmes mazināšanai.
Naturalizācija.Pilsonības likuma grozījumi, kas atviegloja naturalizāciju, – Krasts laipoja starp partijas un valsts interesēm, tomēr tēvzemiešu ierosinātais referendums neapturēja likuma izmaiņas.

Divsejainais Šķēle

Posted on novembris 8, 2012 by anon - Komentārs

Kā premjerministrs Andris Šķēle (54) atstājis divējādu mantojumu – spējīga vadītāja labos darbus apēno paša mīklainie darījumi, kuros savijusies publiskā vara un personīgās intereses

Stāsts par trīskārtējo Latvijas premjerministru Andri Šķēli būtībā ir vienlaikus gan īsais vēstures kurss par mūsu valsts politisko attīstību pēdējās divās desmitgadēs, gan cilvēka pretrunīguma vispārīga ilustrācija. Šķēli kā «oligarhu» pieskaita pie «ļaunuma saknēm», kas no Latvijas jāizravē par katru cenu, taču ne viņš vienpersoniski radījis politiskās korupcijas sērgu, un diezin vai bez viņa nokļūšanas valdības vadītāja krēslā 1995.gada decembrī tālākā notikumu attīstība Latvijā būtu radikāli atšķirīga tieši šajā aspektā, jo valsts nozagšanas pamati jau bija ielikti pirms viņa. Taču notikumu attīstība varēja gan būt citāda mūsu valsts eiropeiskās orientācijas ziņā, ja 1995.gada populisma pilnajā rudenī notikumi valstī būtu attīstījušies citādi.

Šķēli starp citiem bijušajiem premjerministriem izceļ vairākas lietas. Neviens no pārējiem, darbojoties politikā, nav iemantojis ne tik lielu personīgu bagātību, ne tik ilgstošu ietekmi. Citi agrāk vai vēlāk pēc premjera amata ieņemšanas ir pazuduši no varas pašiem augstākajiem ešeloniem (izņēmums ir tikai Ivara Godmaņa otrā atnākšana), taču Šķēles klātesamība lielajā politikā bija vairāk vai mazāk jūtama vēl desmit gadus pēc viņa pēdējās valdības atkāpšanās – gan 2006.gadā aktīvi balstot Tautas partijas «pozitīvisma kampaņu» un piedaloties Aigara Kalvīša valdības veidošanas sarunās, gan 2007.gadā Mežaparkā meklējot nākamo Latvijas prezidentu.

Galu galā, viņš ap savu personību bija izveidojis savulaik vienu no spēcīgākajām politiskajām partijām Latvijā un pats tai arī pielika punktu, kad pēc ilgstošas tiesāšanās bija pienācis laiks atmaksāt valstij miljonu latu, kas tika nelikumīgi ieguldīti 9.Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Šķēle bija nācis politikā, lai strādātu publikas priekšā, un pametis to, lai strādātu nost no plašākas publikas acīm. Turklāt aiziešana un atnākšana bija vairākkārtēja, līdz Saeimas vēlēšanu priekšvakarā 2011.gada septembrī viņš paziņoja, ka pilnīgi aiziet no politikas un pievērsīsies piena lopkopībai, kam Latvijā redzot milzīgu potenciālu. Aiz muguras bija gadu ilgs darbs parlamenta opozīcijā pēc neapskaužama starta 10.Saeimas vēlēšanās kopā ar Aināru Šleseru apvienībā Par labu Latviju!

«Es uzskatu, ka man liels izaicinājums būs kvalitatīva piena ražošana lielos apjomos,» Šķēle uz atvadām solīja, un jau oktobrī viņa ģimene iegādājās uzņēmumu Ogres piens ar 400 govju ganāmpulku. Kā gada laikā klājies, diemžēl neizdevās noskaidrot, jo Šķēle no intervijas atteicās – neesot ieinteresēts. Šā paša iemesla dēļ viņš ir vienīgais, kura attēlu portretu sērijai, ko veidojām īpaši šim izdevumam, nācās zīmēt.

«Paldies par atcerēšanos. Jūs ļoti labi zināt manu nostāju. Līdz ar to pieņemiet manu atvainošanos, bet nevaru palīdzēt,» teikts īsziņā, ar kuru viņš atteicās no fotografēšanās. PLL vairs nav, bet pirms 10.Saeimas vēlēšanām apvienības valdē lemtais, ka tās līderi nesniegs intervijas žurnālam Ir, jo-projām spēkā.

Pāri partijām
Šķēle lielajā politikā ienāca, pretrunu pavadīts, darbojās tajā, pretrunu pavadīts, un tautas atmiņā vienmēr paliks pretrunīgs – vēsta notikumu hronika un aculiecinieku vērtējums. 1995.gada rudenī pēc Bankas Baltija bankrota 6.Saeimas vēlēšanas atnesa sadrumstalotāko un populistiskāko Saeimu atjaunotās republikas laikā. Divu pretstāvošu bloku izveide sašķēla Saeimu uz pusēm, bet pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem sastādīt valdību Māra Grīnblata (Tēvzemei un brīvībai) un Ziedoņa Čevera (Saimnieks) vadībā teju visas partijas pazemīgi pašķīrās, lai dotu iespēju partijām nepiederošajam «profesionālim» Šķēlem izveidot kabinetu ar gandrīz 30 ministriem no pretrunu plosītajiem politiskajiem spēkiem.

Jau Šķēles valdības apstiprināšanas debatēs Saeimā un pat tās veidošanas laikā presē tika paustas aizdomas par korupciju un neskaidrām privatizācijas shēmām laikā, kad viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks Godmaņa valdībā un pēc tam rosījās privatizētajos pārtikas rūpniecības uzņēmumos. Taču tas netraucēja šo valdību apstiprināt ar 70 deputātu balsīm, pat ja tā bija vienīgā reize, kad Valsts prezidenta lēmumu par premjera kandidāta nominēšanu pavadīja piebilde – prezidentam nav informācijas par kandidāta saistību ar likumpārkāpumiem.

Šodien tālaika politiķi un politikas vērotāji uz jautājumu, kāpēc partijas bija tik pakļāvīgas, īsti nespēj atbildēt. Tāpat līdz galam neatbildēts līdz šim palicis jautājums – kurš uzvilka Šķēli uz politiskās skatuves. «Tas, kas notika Latvijā 1995.gadā, man atgādina Gruziju šodien,» saka kādreizējā laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Bija notikušas objektīvi sāpīgas reformas – rūpniecība sabrukusi, PSRS gados nopelnītās pensijas pazudušas. Latvijas ceļš bija sācis lielas reformas, bet degradējies kā varas partija. Sākās populisma vilnis – nāca Ziedoņa Čevera krieviskā, Alberta Kaula kolhozu palieku, Joahima Zīgerista banānu partija. «Tas bija bīstamākais brīdis Latvijas vēsturē,» viņa raksturo 1995.gada rudeni. Trauslajā situācijā, pateicoties arī prezidenta Gunta Ulmaņa taktiskajai spēlei, radās doma, ka premjera amata kandidāts jāmeklē no malas. Ārkārtas vēlēšanu iespēja tādā situācijā netika nopietni izskatīta, jo pastāvēja risks iegūt vēl neprognozējamāku Saeimas sastāvu.

Tad arī uz skatuves uznāca Šķēle. «Konfrontācija starp varu un sabiedrību, smagais stāvoklis ekonomikā un sociālajā sfērā, politiskās cīņas tradīciju trūkums ir novedis pie morālas stagnācijas. Politiskajā vidē ir zināma puvuma smaka, kas ir skārusi arī eliti,» – tā Šķēle runāja Saeimā 1995.gada 21.decembrī, kad tika apstiprināta viņa pirmā valdība.

Noturēja kursu
Viņš ienāca klasiski – uz pārējo nevarības fona, atceras sociologs Aigars Freimanis. «Šķēle ienāca ar vienu jautājumu – kāpēc maksāt bankām, dzīvot uz parāda? Ar šo jautājumu viņš varēja pārspēt citus, kas iepriekš bija veikuši nepopulāras reformas.» Tāda partijām pāri stāvoša pieeja gan arī uzreiz padarīja viņu pretrunīgu, uzskata Freimanis. «Bezpartejiskais premjers tobrīd bija vajadzīgs. Ja nebūtu Šķēles, būtu jāmeklē cits bezpartejiskais,» saka tēvzemiešu toreizējais līderis Grīnblats, kurš tika pie izglītības ministra amata pirmajā Šķēles valdībā. Tēvzemei un brīvībai tajā laikā kā opozīcijas partija viņu uztvēra drīzāk pozitīvi. «Šķēle likās konservatīvāks un nacionālāks nekā liberālais LC. Pasniedza sevi kā enerģisku, darošu.»

Tolaik Latvijas Zemnieku savienībai piederošais Gundars Bērziņš, kuru Šķēle uzaicināja strādāt premjera birojā, atgādina par sarežģīto situāciju valstī – liels budžeta deficīts, smaga banku krīze. «Viņš paveica brīnumu – strauji pārvarēja krīzi bez ārējās palīdzības,» ar lepnumu tagad secina Šķēles toreizējais cīņubiedrs. Budžeta deficīta samazināšanu kā vienu no tālaika labajiem darbiem min arī citi. Grīnblats gan piebilst – pamatbudžets tika sakārtots, daļēji pārliekot tēriņus uz pašvaldību pleciem. 1996.gadā valsts budžeta deficīts tika ievērojami samazināts, bet nākamais gads jau pabeigts ar pārpalikumu.

Ēlerte kā pozitīvu Šķēles ieguldījumu min to, ka ārkārtīgi bīstamā situācijā konsekventi paātrinājās Latvijas ceļš uz NATO un jo īpaši uz ES. «Viņš bija ļoti proeiropeisks,» līdzīgi atminas viens no LC runasvīriem un arī ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, kuram Šķēle esot atzinis – ārpolitika un politiskais tūrisms viņu neinteresējot, taču darīšot visu, ko ārlietu ministrs teikšot. Aktuālas tolaik bija arī diskusijas par lata devalvāciju, bet Šķēle pret to bija kategoriski noliedzošs.

«Ir vērts atcerēties, ka tajā populisma laikā valsts noturējās uz pareizā kursa, kad viņš bija premjers,» secina Ēlerte. Šķēles laikā tika arī iekustināts Nacionālās bibliotēkas būvniecības process, strauji īstenota ekonomiskās aktivitātes vairošanai tik nepieciešamā privatizācija. Tiesa, jau vēlāk, lielās finanšu krīzes laikā, Šķēle pats aktīvi rosināja diskutēt par lata devalvāciju kā iespējamo risinājumu tābrīža problēmām, premjeru Dombrovski nodēvēja par nespējīgu sabrauktu ezīti, bet palīdzības sniedzēju SVF sauca gan par starptautisko finanšu oligarhiju, gan cietuma uzraugu, kas Latviju tur parādu jūgā un grauj «eiropeiskas nacionālas valsts pamatus».

Tēls un īstenība
Lielākā daļa Šķēles labo darbu attiecas uz viņa pirmajām divām valdībām, kas sekoja viena otrai laikā no 1995.gada Ziemassvētkiem līdz 1997.gada augustam un kuru galvenā atšķirība bija tā, ka otrajā vairs nebija Alberta Kaula vadītās Vienības partijas. Šķēles laiks 6.Saeimā beidzās, kad Saeimas lielākās partijas LC un Saimnieks izvēlējās atbrīvoties no bīstamā sāncenša, kas bija kļuvis par tām populārāks.

Šķēle 1998.gadā atgriezās nākamajā Saeimā jau ar savu Tautas partiju kā uzvarētājs, taču pie valdības veidošanas uzreiz netika, bija jāgaida līdz 1999.gada jūlijam, kad prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēlēšanu kaislību aizsegā bija veikli apspēlējis politiskos konkurentus. Ironiskā kārtā viņa trešā valdība nostrādāja vien nepilnu gadu, krītot par upuri ekonomisko grupējumu cīņām privatizācijas procesā. Kopš tā laika Šķēle ir atradies Latvijas politiskā Olimpa tuvumā un aizkulisēs, bet nekad vairs pašā virsotnē.

Kādreizējie līdzstrādnieki, domubiedri un konkurenti visi kā viens uzteic Šķēles kā politiķa meistarību, darba spējas, izlēmīgumu, iedziļināšanos izskatāmajos jautājumos. «Viņš lasīja dokumentus, nevis tikai klausījās, ko ierēdņi saka par dokumentiem,» atceras Grīnblats. It īpaši viņa pirmo valdību laikā, kad Šķēlem nebija savas partijas atbalsta, liela nozīme bija premjera birojam, ko prasmīgo un skarbo intrigu dēļ politiķi iesauca par asiņainajiem punduriem. Šķēle tolaik ap sevi pulcinājis ekspertus, kas noteiktās jomās bijuši gudrāki par viņu, un patiesi uzklausījis viņu padomus. Savukārt biroja cilvēki varējuši norādīt uz kļūdām un teikt acīs arī nepatīkamu patiesību. «To ne visi politiķi dara,» uzsver Bērziņš.

«Šķēle ir viens no nedaudzajiem valsts mēroga uzņēmējiem, kam patīk būt uz politiskās skatuves. Turklāt viņš jūtas kā zivs ūdenī visās politiskā teātra stadijās, arī lomu sadalīšanā un mēģinājumos,» skaidro ilggadīgs TP biedrs Jānis Lagzdiņš. Pēc viņa domām, Šķēle bija viskonsekventākais premjerministrs, reizēm gan iebraucot otrā grāvī – nav spējis mainīt savas domas, pat ja tās izrādījās kļūdainas.

Pretējs viedoklis ir Šķēles oponentiem. «Šķēle kopā ar Lembergu deva lielu grūdienu lēņu domāšanas, atkarības sistēmas veidošanai Latvijas politikā. Ja atceramies kaut vai to, ka liela daļa pagastveču stājās TP, lai dabūtu no valsts naudu sporta zālēm, skolām,» – tā viņa ietekmi uz mūsu valsts politiku raksturo Delnas padomes priekšsēdētāja Inese Voika. Izpratne par vadīšanu tā arī tikusi organizēta: «Viņš ir atstājis šo mantojumu, ka valstij nevar uzticēties un ka nozīme ir slepenām struktūrām. Cilvēki ir dezorientēti,» vērtē Voika. Viņa gan min arī divsejaino politiķi raksturojošo paradoksu, ka korupcijas novēršanas sistēma Latvijā sākās tieši Šķēles pirmo valdību laikā, kad 1996.gadā viņš uz Latviju uzaicināja Pasaules Bankas pārstāvjus, lai palīdzētu tikt galā ar korupcijas problēmu.

Taču politiskās karjeras laikā pašam Šķēlem konsekventi ir sekojusi paša radīta aizdomu ēna par politikas izmantošanu personīgam labumam. Šķēle bija pirmais, kas sāka runāt par Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmi politikā, taču vēlāk pats ar viņu vienojās par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu» jeb ietekmes sadali. Pārtikas uzņēmumu privatizācija, Ave Lat impērija, vekselis par 29 miljoniem latu, Latvijas kuģniecības privatizācija, Latvenergo trīs miljoni, pedofilijas skandāls, digitalās televīzijas jeb Kempmayer lieta un Jūrmalgeita ar slaveno ieteikumu domes vadības amatam izvēlēties «lielāko kretīnu» ir atstājuši sabiedrības atmiņā spilgtus nospiedumus, kaut arī nevienā no gadījumiem tiesībsargi nekad nav tikuši tālāk par liecinieka statusa piemērošanu viņam. Parādoties uz varas skatuves, Šķēle 90.gadu vidū saņēma skaļus aplausus kā valsts glābējs, taču aiziet viņam nācās kā izsvilptam politiķim, par kuru karstāk mīlētu un spīvāk nīstu ir grūti atrast Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Redakcijas komentārs
Šķēles nasta
Reti kurš politiķis piedzīvojis tik katastrofālu reputācijas sabrukumu, kāds piemeklējis Andri Šķēli viņa karjeras laikā. Kad Guntis Ulmanis 1995.gadā viņu izvirzīja Ministru prezidenta amatam, daudzi viņā saskatīja cilvēku, kurš spēs novērst draudīgo pavērsienu uz Austrumiem, ko solīja Čevera-Kaula-Zīgerista teju, teju tapusī valdība. Šķēle tiešām nodrošināja Latvijas turpmāko virzīšanos uz NATO un ES. Viņa izlēmīgais, racionālais stils guva arī daudzus atbalstītājus starp tiem, kuri cerēja uz skaidri iezīmētu valdības politikas virzienu pēc nepilnīgajām vai nereti nekonsekventām pēcpadomju reformām. Pirmā vieta Tautas partijai 7.Saeimas vēlēšanās nebija nejaušība.

Taču jau no pirmās dienas politikā viņu pavadīja nopietnas aizdomas par valsts varas izmantošanu savu personīgo interešu labā, un laika gaitā tās tikai pieņēmās spēkā. Savukārt pats Šķēle vai nu aizvainojuma dēļ, vai arī domādams, ka tā atgūs sākotnējo vadoņa spozmi, pakāpeniski kļuva aizvien skarbāks un bezkaunīgāks. Velti. Pēdējie gadi nesuši vienu politisko sakāvi pēc otras, un Šķēles izvairīšanās no medijiem liek domāt, ka nepatīkamo jautājumu daudzums viņam kļuvis nepanesams. Varbūt nauda nes viņam mieru. Bet varbūt arī ne.
– Pauls Raudseps

Privāts skats
Aigars Štokenbergs, bijušais Šķēles domubiedrs
Kāpēc no sākuma ticēju viņam? 90.gadu vidū alternatīva Šķēlem bija Kauls un Zīgerists. Manifestā, ar kuru Tautas partija nāca klajā 1998.gadā, bija sarakstītas pareizas lietas, tikai vajadzēja realizēt. Kas nogāja greizi? Diemžēl Andra Šķēles biznesa instinkti ņēma virsroku pār viņa valstsvīra stāju. Viņa kā premjera pirmais posms šķiet labs, bet trešā valdība jau bija vāja. Kad Šķēle vēl bija bezpartejisks premjers, budžeta stāvoklis bija katastrofāls, viņš tajā brīdī pirmoreiz sāka runāt par sabalansētu budžetu, savukārt pēdējā valdība bija vienkārši kaut kāda varas konstrukcija. No politiskā mantojuma viedokļa vissliktāko iespaidu atstāja viņa bēdīgi slavenā vienošanās ar Aivaru Lembergu un pēc tam ar Aināru Šleseru, kuras sekas mēs turpinām just joprojām.

Svarīgākie darbi
Krīzes menedžeris. Spēja samazināt valsts budžeta deficītu sarežģītā ekonomikas un politikas situācijā pēc Bankas Baltija kraha.
Transatlantiskais partneris. Konsekventi noturēja Latvijas kursu uz ES un NATO, kaut 6.Saeima bija sašķelta starp proeiropeiskiem un prokrieviskiem spēkiem.
Privatizators. Aktivizēja privatizācijas procesu un ekonomisko attīstību, vienlaikus neaizmirstot arī par sevi.

Gaiļa gaume

Posted on novembris 8, 2012 by Pauls Raudseps - Komentārs

Māris Gailis (61) nepārprotami ir ekstravagantākais bijušais Ministru prezidents. Apburāja apkārt pasaulei, nesā auskaru, gandrīz bankrotēja trekno gadu izskaņā, bet vēl aizvien sapņo kļūt par mecenātu. Un vienmēr palicis uzticīgs dzīvesstilam, kurā nav vietas lētai gaumei

Māri Gaili satieku brīnišķi saulainā rudens rītā, kad gājiens pa rasas klātiem Balasta dambja bruģakmeņiem garām vienlaikus gaumīgi un dārgi restaurētajām vecajām zvejnieku mājiņām rada iespaidu, ka pēkšņi atrodies neparasti bagātā mazpilsētā, kuras iemītniekiem gadījusies laime pa logiem redzēt Rīgas panorāmu.

Gailim visu mūžu rūpējusi sakārtota, eleganta vide. Vēl padomju gadu norietā tika izdota viņa un sievas, arhitektes Zaigas Gailes kopīgi uzrakstītā grāmata ar padomiem jauniem cilvēkiem, kā moderni iekārtot mājokli. Drīz pēc premjera amata atstāšanas uzrakstītajos memuāros Varas tehnoloģija viņš norāda, ka katrā jaunā amatā viens no pirmajiem darbiem bijis telpu remonts, jo «labi cilvēks var strādāt tikai tad, ja diendienā atrodas humānā, harmoniskā vidē».

Kopš aiziešanas no politikas 1996.gadā Gailis pratis iekārtot sev tādu dzīves un darba vidi, kura nepārprotami nav lēta – pats ar labpatikas pilniem smiekliem stāsta, ka pirms dažām dienām kāds zvanījis un piedāvājis piecus miljonus eiro par ģimenes māju Ķīpsalā -, taču kurā nav jaunbagātnieka bezgaumīgo pārspīlējumu. Mūsu saruna notiek Gaiļa darbistabā ar skatu uz Daugavu. Istabā stāv liels jahtas stūresrats, sienas rotā latviešu vecmeistaru gleznas: Purvītis, Liberta atainotā Venēcijas Sv.Marka katedrāle, marīnista Eduarda Kalniņa jūras skats. Gailis saka, «man patīk skaistas lietas».

Skapī iepretī rakstāmgaldam stāv suvenīri no kuģojuma apkārt pasaulei, to skaitā Čīlē pirkts spieķis, no kura var izvilkt slaidu zobenu. Divus gadus ilgušais brauciens ar jahtu Milda neapšaubāmi ir ekstravagantākais pasākums, ko veicis kāds no bijušajiem Ministru prezidentiem. Tas piesaistīja lielu sabiedrības uzmanību, un pats Gailis to uzskata par spožāko savas dzīves posmu. Ceļojums esot bijis «nepārtraukta prieka laiks». Turklāt tāds piedzīvojums ierindo cilvēku visai ekskluzīvā sabiedrībā. «Arī ārzemēs, ja tu saki, ka esi bijis premjers, nedaudz iepleš acis, bet, kad pastāsti, ka esi apburājis apkārt pasaulei, ir skaidrs, ka tas ir kas vairāk.»

Tā bija ilgstošas aizraušanās kulminācija. 1976.gadā Gailis sāka nodarboties ar vindsērfingu. Uztaisīja sev dēli un piedalījās PSRS sacensībās, bet ar laiku saprata, ka to nevar apvienot ar darbu. Pārgājis uz burāšanu, viņš 1992.gadā šķērsoja Atlantijas okeānu Kolumba regatē un pēc tam nolēma, ka jābrauc apkārt pasaulei. Pēc aiziešanas no politikas izvirzīja mērķi piecu gadu laikā to izdarīt un 2001.gada 9.jūlijā – savā piecdesmitajā dzimšanas dienā – tiešām arī devās ceļā.

Kaut ko tādu tomēr vairs neatkārtotu – divreiz vienā upē neiekāpsi. Turklāt burāt tagad sanāk mazāk, nekā gribētos. Nopircis nelielu 25 pēdu jahtu, taču ne dēli, ne sieva ar ūdeņiem neaizraujas. Pērn atceļā no Roņu salas ģimene iekļuvusi kārtīgā vētrā. Gailim nācies 12 stundas pašam stāvēt pie stūres, un Zaigai bijis tāds pārbīlis, ka teikusi – uz jahtas vairs nekāpšot. Gailis gan cer nākamvasar paburāt pa Vidusjūru. Ja bizness ļaus.

Pirmais miljons – nekustamajos
Gailis nepārmetās uz uzņēmējdarbību tulīt pēc Ministru prezidenta pilnvaru nolikšanas. Ievēlēts 6.Saeimā no Latvijas ceļa saraksta, viņš pirmajā Šķēles valdībā ieņēma Ministru prezidenta biedra un vides un reģionālās attīstības ministra vietu.

Taču visai ātri saprata, ka pēc sešiem aktīviem gadiem politikā šis viņa dzīves posms ir beidzies, turklāt gribēja veltīt vairāk laika ģimenei un nopelnīt naudu bērnu izglītībai. Tāpēc jau 1996.gada jūlijā atteicās no ministra amata un nolika deputāta mandātu.

Nākamos piecus gadus Gailis aktīvi nodarbojās ar nekustamo īpašumu attīstīšanu. Uzcēla daudzstāvu autostāvvietu pie Ģertrūdes baznīcas, rindu mājas Ķīpsalā, turpat kopā ar sievu veco ģipša fabriku pārveidoja par ekskluzīvu dzīvokļu kompleksu.

Iesaistīšanās šajā biznesā Gaili padarīja par miljonāru. To viņš arī neslēpj, taču ar acīmredzamu apmierinātību piebilst, ka pat Lato Lapsa savā grāmatā Latvijas miljonāru noslēpumi pie Gaiļa īpašumu apraksta piebildis: «Bijušais premjers savu pirmo miljonu ir nopelnījis tieši nekustamo īpašumu jomā un – salīdzinoši ļoti caurspīdīgi.»

Taču no politekonomiskās aprites viņš arī nepazuda, strādādams par valsts pārstāvi vairāku uzņēmumu padomēs, tajā skaitā bija Latvijas gāzes padomes priekšsēdētājs no 1999. līdz 2001.gadam.

Apburājis zemeslodi, viņš atkal ķērās pie nekustamajiem īpašumiem. Vienu brīdi gāja ļoti labi, bet tad nāca krīze. 2008. un 2009.gadā bijis sarežģīti, tomēr Gailis spējis visas saistības ar kredītdēvēju Swedbank nokārtot uz abpusējas vienošanās pamata un izvairīties gan no personīga, gan kāda sava uzņēmuma bankrota. Tiesa, līdz ar to nācies pārdot vai atdot izsolei faktiski visus sāktos projektus, un rezultātā Gailis tagad ir aizgājis no nekustamo īpašumu attīstīšanas lauka.

Tagad viņš jūt, ka viss atkal sāk iet uz labo pusi. Viņam joprojām pieder vairāki uzņēmumi, starp tiem arī celtniecības firma MG būvnieks, un pieprasījums pēc labas kvalitātes telpām esot manāmi pieaudzis. Vēl Gailim interesē enerģētika. Gribējis uzstādīt vēja ģeneratorus, bet šķēršļi izrādījušies pārāk lieli. Kāds viņa uzņēmums nesen pabeidzis turbīnas nomaiņu mazajā Ērberģes hidroelektrostacijā uz Dienvidsusējas upes Sēlijā. «Tas pensijai,» viņš saka. Ar vislielāko aizraušanos Gailis stāsta par kādu jauno tehnoloģiju projektu – viņa dēla Gata vadītais uzņēmums Veset piedāvā programmatūru, kas televīzijas kompānijām ļauj uzglabāt un raidīt savas programmas internetā.

Runājot par Gaiļa aktivitātēm pēc aiziešanas no politikas, grūti nepamanīt darbošanos Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmes zonā. Jahta Milda piederēja Ventspils uzņēmumam Kālija parks. 2006.gadā Gailis tika ievēlēts Ventspils naftas (VN) padomē, 2008.gadā Latvijas kuģniecības (LK) padomē, tad kļuva par LK padomes priekšsēdi, bet 2010.gadā, kad tā sauktie Lemberga oponenti ieguva noteikšanu šajos uzņēmumos, amatus zaudēja. 2008.gadā laikraksts Diena vairākos rakstos pētīja iespēju, ka Gaiļa nekustamo īpašumu biznesā caur starpniekfirmām naudu ieguldījusi arī Lemberga ģimene. Lemberga dēls Anrijs ir Gaiļa kaimiņš.

Gailis noliedz, ka viņam ar Lembergu būtu bijuši kopēji biznesi, un savas attiecības ar Lembergu raksturo kā savstarpējas cieņas pilnas. «Man viņš patīk. Viņš ir, protams, īpatnējs, es daudzas lietas nedarītu kā viņš. Ļoti bieži viņš ir bijis pats sev ienaidnieks.»

Tagad darbošanās VN un LK viņam nesusi pamatīgas juridiskas nepatikšanas, jo gan Lemberga oponenti, gan VN un LK vērsušies tiesā ar virkni prasību piedzīt no uzņēmumu agrākajām amatpersonām kopsummā vairāk nekā 50 miljonus latu. Gailis ir viens no vairāk nekā desmit cilvēkiem, kas kādā no šīm lietām nosaukti par atbildētājiem, un viņam vienu brīdi draudēja īpašumu arests. Vaicāts, vai viņš tagad nožēlo iesaistīšanos šajos darbos, Gailis atbild, ka piedāvājums strādāt LK nācis viņam finansiāli grūtā brīdī un alga tur esot bijusi ļoti liela. «Tas man ļāva noturēties virs ūdens.» Kad prasu, kāpēc uz turieni aicināts, atbild – tas varētu būt gan «normālo attiecību» dēļ ar Lembergu, gan tāpēc, ka tāda esot kārtība Eiropā, kur šādiem lieliem uzņēmumiem vadītājus bieži meklē starp bijušajiem vadošajiem politiķiem. Tiesāšanās ir nepatīkama, un Gailis domā, ka tā varētu ilgt vēl desmit gadus.

Pieredzēts jau pietiekami daudz, lai varētu uz dzīvi sākt skatīties lielos laika nogriežņos. Kādu tālajā 1994.gadā, kad kļuva par premjeru, viņš iedomājās Latviju pēc 20 gadiem? «Protams, biju optimistiskāks.» Esot uzskatījis, ka Latvija iestāsies Eiropas Savienībā desmit gadu laikā, un tas piepildījies. Taču «man likās, ka mēs būsim tuvāk Eiropas līmenim». «Būtu arī bijuši, ja ātrāk mainītos vecās paražas un mentalitāte. Padomju mentalitāte vēl cilvēkos sēž, un tur neko nevar darīt. Kādus 40 gadus tajā tuksnesī jāklīst, lai kalpu garu dabūtu ārā. Bet, vai 40 būs pietiekami, to es arī nevaru pateikt.»

Par savas valdības galvenajiem sasniegumiem uzskata valsts pārvaldes veidošanu. Ministru kabinets vēl aizvien lieto viņa izstrādāto lēmumu pieņemšanas kārtību. Esot arī panācis, lai pašvaldībām piešķir maksimāli daudz funkciju, un veicis sociā-lās sfēras reformu, ieviešot pašreizējo uz apdrošināšanas principiem balstīto pensiju un bezdarbnieku pabalstu sistēmu.

Ko nožēlo? «Nezinu, vai privatizācija aizgāja, kā nākas.» Tolaik esot bijis «superliberāls», bet tagad domā, ka privatizāciju vajadzēja vairāk regulēt. Lielajos uzņēmumos bija jāpatur 10% «zelta akciju», kuru vērtība pieaugtu un ar kuru palīdzību šos uzņēmumus varētu arī ietekmēt.

Protams, tolaik lielākās finanšu institūcijas Bankas Baltijas krahs 1995.gadā «ir klucis, kas man pie kājas piekārts». Tagad viņš saka: ja būtu zinājis, ka naudas trūkums bankā ir tik liels, varbūt būtu rīkojies citādi, bet toreizējais Latvijas Bankas vadītājs Einars Repše viņam to nav atklājis.

Pretmetu vienotājs
1999.gadā tika izveidots ekspremjeru klubs, galvenie iniciatori bijuši Gailis un Valdis Birkavs. Sākumā tikušies divreiz gadā, vēlāk reizi gadā, bet pēdējā laikā vēl retāk. Pēdējā sanākšana bijusi pirms pāris gadiem Gaiļu ģimenes brīvdienu mājā Kaltenē. Tad piedalījušies visi, arī bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tikai Repše nekad nav izrādījis interesi. Tikšanās reizēs pārrunājot valstī notiekošo, tās ir sanākušas arī svarīgu notikumu dēļ, piemēram, pirms referenduma par iestāšanos ES. Ir arī gatavoti kopēji aicinājumi, taču to grūti izdarīt, jo ekspremjeru nostājas var būt ļoti atšķirīgas.

Gailis turpina ar interesi sekot politikai. «Man patīk Dombrovskis.» Sākumā Dombrovski esot kritizējis, uzskatījis viņu tikai par krīzes vadītāju un 10.Saeimas vēlēšanās balsojis par Pēdējo partiju. Taču pēc tam mainījis domas un 2011.gada ārkārtas vēlēšanās balsojis par Vienotību, jo nav bijis cita, par ko balsot. Tiesa, viņš atbalsta arī Reformu partijas izvirzīto izglītības ministru Robertu Ķīli, jo domā, ka augstskolām jāuzliek iemaukti. Taču politikā atgriezties pat netaisās.

Gailim ir 61 gads, ļoti tuvu ir laiks, kad varētu iet pensijā, taču viņš apgalvo, ka «pilnīgi nejūt vecumu». Ir vēl arī nesasniegti mērķi. «Man bija tāds sapnis – ja man būtu ļoti daudz naudas, es varētu nodarboties ar mecenātismu.» Tas esot pašapliecināšanās veids, savā ziņā līdzīgs rakstīšanai vai mūzikas komponēšanai.

Interesi par mecenātismu apliecina viņa darbošanās pēdējos septiņus gadus, lai Ķīpsalā izveidotu memoriālu ebreju glābējam Žanim Lipkem. Šim projektam viņš ziedojumos spējis savākt 300 000 latu, turklāt to atbalsta cilvēki no visplašākā politiskā spektra. Ziedotāju sarakstā atrodams gan TB/LNNK atbalstītājs Leons Jakrins, gan Pirmā Baltijas kanāla īpašnieks Oļegs Solodovs, kā arī cilvēki ar ilggadīgām personiskām antipātijām, piemēram, Aivars Lembergs un Ģirts Valdis Kristovskis. «Es esmu es – varu ar visiem aprunāties,» saka Gailis.

Laiks rādīs, kā viņam turpmāk veiksies ar mecenātismu, taču tas acīmredzot būs viens no viņa mērķiem arī pēc pensijas sliekšņa formālas pārkāpšanas. «Tā ir ārkārtīgi jauka sajūta, ka vari, piemēram, piešķirt stipendijas,» saka Gailis. «Tas vēl nav realizējies, taču vēl vakars nav klāt.»

Redakcijas komentārs
Elegantais menedžeris
Māris Gailis bija spējīgs administrators bez lielām politiskām ambīcijām, tāpēc kļuva par premjeru – kā Latvijas ceļa kompromiss nu jau ar gandrīz jebko un par jebko. Iepriekšējā, Birkava valdība bija kritusi, jo LC liberāļi nepiekāpās Latvijas Zemnieku savienības protekcionistiem. Bet Gaiļa valdība tapa, jo LC vienojās jau ar Tautsaimnieku politisko apvienību, kura būtu gribējusi pat kolhozus atjaunot. Viņa valdības laikā nogranda divi vēsturiski sprādzieni – Skrundas lokatora uzspridzināšana efektīgi pielika punktu Krievijas armijas izvešanai, bet Bankas Baltija piramīdas sabrukums līdz pamatiem satricināja valsts finanšu sistēmu un izputināja vairāk nekā 100 tūkstošus noguldītāju. Taču ar pirmo Gailim bija maz sakara – okupācijas armijas izvešanu bija panākusi iepriekšējā valdība. Bet otrā atstātos putekļus politiķi un banku uzraugi eleganti notrauca no uzvalkiem un turpināja taisīt karjeru. Gailim patika karnevāli un burziņi ar māksliniekiem. LC omulīgi grima konformismā, bet privatizētāji rausa mantu un naudu. Vēlētāji atriebās, balsodami par Zīgerista banāniem un Čevera «skatu uz Austrumiem». Taču Gailis drīz pēc tam aizgāja no politikas taisīt naudu biznesā.
– Aivars Ozoliņš

Privāts skats
Agnese Gaile-Irbe, Māra Gaiļa meita
Mums ar brāļiem ir savs ģimeniskais joks par tēti, ka viņš ir faktiski nenokausējams, un vienīgais, kas viņu jebkad ir spējis nokausēt, bija iecelšana par premjeru. Viņš tajā laikā bija tāds kā sagumis.

90.gados augstu amatpersonu ģimenes un pašas amatpersonas dzīvoja daudz lielākā izolācijā, nekā dzīvo tagad. Šī izolācija bija gan fiziska (nopietna apsardze vairākās mašīnās, rezidence Lielupē, kurā bija visādas ērtības, bet nevienā gadalaikā neiespīdēja saule), gan arī psiholoģiska. Nebija personīgo datoru un interneta pieslēguma, tāpēc starp «tautu» un «valdību» pastāvēja daudz lielāka plaisa. Tagad to būtībā jau ir aizbērusi daudz aktīvākā prese, ziņu portāli, sociālie mediji, blogi. Tolaik, lai uzzinātu, kā darbojas premjers un ko viņu ievēlējušie pilsoņi domā par viņa lēmumiem, šo informāciju vajadzēja iet un meklēt. Tagad tā gāžas virsū no visām pusēm, tāpēc arī pati premjerēšana ir citāda. Es domāju, ka cilvēciskāka.

Svarīgākie darbi
Sāka ceļu uz ES. 1995.gadā Gailis parakstīja gan «Eiropas līgumu», ar kuru sākās gatavošanās iestāšanās sarunām, gan formālo lūgumu uzņemt Latviju ES.
Pie stūres finanšu vētrā. Gaiļa valdības laikā sabruka reģiona lielākā finanšu iestāde Banka Baltija.
Uzspridzināja monstru. 2005.gada 4.maijā, mūzikai skanot, tika iznīcināts padomju militārās klātbūtnes simbols – milzīgais Skrundas radiolokators.

Birkava ceļš

Posted on novembris 8, 2012 by Aivars Ozoliņš - Komentārs

Valda Birkava (69) valdība panāca Krievijas karaspēka izvešanu, viņš pats bija ministrs sešās nākamajās, taču neizturēja pedofilijas skandālu

Satikt Valdi Birkavu izdodas tikai ar trešo piegājienu. Norunātajā dienā ir skaista atvasara un bijušais premjerministrs izlēmis labāk spēlēt golfu. Arī pēc divām dienām laiks arvien ir jauks un viņš informē, ka braukšot ar ģimeni un suni uz laukiem. Toties satikšanās vietu gan uzreiz bija ieteicis bez šaubīšanās – lepnās viesnīcas Gallery Park Hotel bāru. Kad beidzot tiekamies, var redzēt, ka viņu tur ciena. Intervijas vidū vietējā priekšniece mums uzsauc šampanieti – «par Latvijas un Ķīnas attiecībām». Jo tobrīd viesnīcā svarīgs pasākums – ekonomikas ministra Daniela Pavļuta sarunas ar augsta līmeņa potenciālu investoru delegāciju no Ķīnas.

«Starp citu, par Latvijas un Ķīnas attiecībām – tās es sakārtoju,» Birkavs rezignēti bilst. Runa ir par lēmumu 1993.gadā slēgt Taivānas ģenerālkonsulātu Rīgā, kura atvēršana gadu iepriekš bija izraisījusi asu Pekinas reakciju – diplomātisko attiecību iesaldēšanu. «Mans pirmais ārpolitiskais lēmums bija pārtraukt attiecības ar Taivānu un atjaunot ar lielo Ķīnu,» saka Birkavs, kas 1993.gada 3.augustā kļuva par valdības vadītāju pēc pirmajām Saeimas vēlēšanām atjaunotajā Latvijas valstī. «Var vērtēt, kā grib, bet tas bija absolūti pareizs lēmums.»

Birkava runātajā jūtama sevis paša kā vēsturisku notikumu veidotāja apzināšanās. Piemēram, «[Francijas prezidents Fransuā] Miterāns mums ar [prezidentu] Ulmani teica: jums ir maksimāli 15 gadi, jums ir jāpagūst. Un mēs to esam izdarījuši». Vai – «sastādījām Latvijas ārpolitiskās attīstības plānu, kurā bija 12 punkti, kuri visi tika izpildīti manas valdības laikā» (izņemot vienu – «nevarējām iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā»).

«Laiks bija unikāls Latvijas valstij un man personīgi arī,» saka Birkavs, «bet tajā brīdī nedomājām, cik tas ir unikāli.» Var nojaust, ka kopš tam viņš par to gan ir domājis daudz.

Krievi visu izpildīja
90.gadu pirmajā pusē daudz kas notika Latvijas vēsturē pirmo reizi. Piemēram, Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte 1993.gada septembrī, ASV prezidenta Bila Klintona vizīte 1994.gada 6.jūlijā. Bet tolaik Latvijā vēl atradās Krievijas karaspēks. Atskatā īpaši labi redzams, ka vissvarīgākais lēmums, kuru vajadzēja, turklāt tikai tobrīd arī varēja pieņemt, bija par Krievijas armijas izvešanu. «Par to, protams, es varētu daudz stāstīt, kā tas gāja,» Birkavs saka.

Viņš atgādina, ka netrūka tādu, kuri uzskatīja – gan jau viņi paši aizies, tāpēc nevajag piekāpties. Bet Krievija, neraugoties uz it kā atkusni attiecībās ar Baltijas valstīm, visādi bremzēja sarunas par tās jurisdikcijā pārnākušā PSRS karaspēka izvešanu un centās panākt maksimāli garus termiņus. Baltijā dislocētā karaspēka vadība bija paziņojusi, ka tā izvešana ilgšot līdz 1999.gadam. Maskava uzstāja, ka arī pēc tam vēloties paturēt šeit vairākus Krievijai svarīgus militārus objektus, pirmām kārtām Skrundas radiolokācijas staciju, Irbenes radioteleskopu pie Ventspils, Liepājas kara ostu.

Turklāt jau 1992.gada pavasarī Maskava sāka starptautiski izspēlēt «cilvēktiesību pārkāpumu» kārti pret Latviju. Sarunas par armijas izvešanu bija iestrēgušas. Birkava valdība tās atkal aktivizēja. Spiedienu uz Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu izdarīja ASV prezidents Klintons. Līdz 1993.gada beigām Krievija bija atteikusies no prasībām par Liepājas kara ostu un Irbenes radioteleskopu. Taču Skrundas lokatoru vēlējās paturēt vismaz piecus gadus. Birkavs atceras: «Mums iedzīvotāji prasīja maksimāli vienu gadu. Es iekšēji biju nobriedis uz diviem.»

Taču tad notika provokācija, kas sarunas vēl vairāk sarežģīja. 1994.gada 10.janvārī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas priekšsēdētājs Andrejs Ručs un Saeimas deputāta Odiseja Kostandas palīgs Juris Dobelis no LNNK pavēlēja sev paklausīgiem bruņotiem vīriem uzlikt rokudzelžus diviem Krievijas ģenerāļiem un izvest viņus aiz Latvijas robežas. (Uzreiz tika paaugstināta kaujas gatavība Latvijā dislocētajās Krievijas armijas daļās, prezidents Ulmanis vēlāk atzina, ka tobrīd sajutis 1940.gada notikumu garšu.)

«Pēc Dobeļa akcijas ar ģenerāļiem Krievijas termiņš no pieciem gadiem pacēlās uz septiņiem,» saka Birkavs. 14.janvārī ASV valsts sekretārs Vorens Kristofers piezvanījis ārlietu ministram Georgam Andrejevam un prasījis: «Divi plus septiņi ir deviņi, dalīts ar divi ir četri ar pusi – piekritīsit? Andrejevs paskatījās uz mani. Es teicu – jā.»

Martā tika parafēta līgumu pakete – par armijas izvešanu, par militārajiem pensionāriem un par Skrundas lokatoru. (Pie Saeimas notika nikni piketi pret līgumiem, ko sarunu vadītāju vārdā dēvēja par Virša-Zotova paktu, «LNNK līgumu parakstīšanas naktī nobalsoja ar kājām», un Birkavs pieprasīja – un arī saņēma – Saeimas uzticības balsojumu viņa valdības ārpolitikai.) 30.aprīlī notika Latvijas vēsturē pirmā Latvijas prezidenta oficiālā vizīte Maskavā, un prezidenti Ulmanis un Jeļcins līgumus parak-stīja. «Krievi precīzi izpildīja visu,» Birkavs uzsver. Līdz 31.augustam okupācijas karaspēks atstāja Latviju.

1998.gada 31.augustā tika izslēgts «vecais» Skrundas lokators. Bet lokatora jauno, milzīgo ēku, kas, kā saka Birkavs, «bija gatava par 95 procentiem», svinīgi uzspridzināja jau 1995.gada 4.maijā. Viņš brīdi domā, pirms nezin kuro reizi pateikt, kāpēc tik dižena būve bija jāiznīcina, nevis jāpārveido par kādu fabriku vai tūrisma objektu, vai jāizmanto tās konstrukcijas Nacionālās bibliotēkas būvēšanai, kā daži tolaik ieteica. «Kad NATO sāka Belgradas bombardēšanu [1999.gada martā], Krievijas televīzijas pirmais sižets bija – kā mēs pieļāvām Skrundas lokatora nojaukšanu? Cik mēs bijām tuvredzīgi!» Birkavs atceras.

«Krievijai pēdējos tūkstoš gadus interesējis šis reģions un nākamos tūkstoš interesēs, jautājums ir tikai par metodēm,» viņš saka. «Krievija nekad nepaziņos, ka tai Baltijas piekraste, bijusī padomju telpa, vairs neinteresē, neatkarīgi no tā, kāda vara un politiskie režīmi būs.»

Mazākuma lielie mērķi
Tagad var šķist gluži vai neticami, ka tik svarīgus lēmumus, kuriem bija tik spēcīga opozīcija, varēja pieņemt mazākuma valdība – Latvijas ceļam un Latvijas Zemnieku savienībai kopā bija tikai 48 vietas 5.Saeimā. (Un arī tas, ka 36 vietas – vairāk nekā jebkura partija jebkurās vēlēšanās – ieguvušais jaunveidojums LC tomēr bija spiests veidot mazākuma valdību, turklāt ar programmatiski svešu partiju LZS, kam ekonomiskās domāšanas pamatā bija tipisks pēcpadomju protekcionisms.) Tomēr valdībai izdevās panākt ne tikai līgumus par Krievijas armijas izvešanu, bet arī pieņemt tādu Pilsonības likumu, kas ļāva Latvijai iestāties Eiropas Padomē un sākt ceļu, kura rezultātā pievienojāmies Eiropas Savienībai un NATO.

Birkavs uzsver, ka LC bija vienīgā partija 5.Saeimā, kurai bija nopietna ekonomisko un arī valsts pārvaldes reformu programma. «Pirms mēs paņēmām varu, mēs jau domājām, ko darīsim», un «mēs zinājām, kas ir balts un kas ir melns». Un arī atgādina, kādos apstākļos bija jāsāk strādāt viņa valdībai – «viens no mūsu cīņas objektiem bija degvielas pārdošana krastmalā kannās no cisternām, jo VID vēl neeksistēja». Bet «pensijas visiem neatkarīgi no darba stāža bija 15 lati». Līdzās pensiju sistēmas reformai un valsts budžeta ieņēmumu sakārtošanai valdība stājās reformēt civildienestu. Tā bija arī pirmā valdība, kura deklarēja politiskās atbildības principu – pirms tam «Godmanim bija speciālistu valdība», Birkavs atgādina.

Taču koalīcijas partneru ideoloģiskās pretrunas loģiski noveda pie valdības krīzes 1994.gada vasarā. «Mēs zinājām, ko gribam sasniegt, taču ne vienmēr zinājām, vai pareizi rīkojamies,» Birkavs spriež. «Tā pa īstam atdūrāmies pret muitas tarifiem.» LC vēlējās tos atcelt, LZS uzstāja, ka tiem jābūt 25% apmērā. Tagad Birkavam šķiet, ka vajadzējis piekrist LZS līdera Jāņa Kinnas kompromisa piedāvājumam – 15 procentiem – un valdība varbūt būtu varējusi turpināt strādāt.

Bez nožēlas
Nākamajās piecās valdībās Birkavs bija ārlietu ministrs, pēc tam tieslietu ministrs trešajā Andra Šķēles valdībā. Viņa politiķa karjeras beigu sākums bija tā dēvētais pedofilijas skandāls. Ģenerālprokuratūra kopš 1999.gada augusta izmeklēja lietu par nepilngadīgo iesaistīšanu seksa biznesā. Septembrī LC biedra Edvīna Inkēna producētais raidījums Nedēļa pavēstīja, ka ar šo lietu esot saistīti divi valdības ministri. 2000.gada februārī parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Jānis Ādamsons no Saeimas tribīnes nosauca Birkavu, Šķēli un VID ģenerāldirektoru Andreju Sončiku kā cilvēkus, «kuri varētu būt iesaistīti visā šajā skandālā».

Nekādu pierādījumu šiem apvainojumiem nebija (toties pašu Ādamsonu tiesa 2004.gadā atzina par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā). Taču «tas sabojāja manu politisko karjeru», Birkavs atzīst. «Neapšaubāmi – tā bija provokācija,» viņš saka, taču par tās mērķiem viņam joprojām «nav atbildes». Viņš min, ka «tas bija sitiens pa ļoti spējīgu premjerministru, kuru varam visādi vērtēt, bet kurš neapšaubāmi bija ļoti spējīgs menedžeris, kas lietas prata vadīt», un «pa ārpolitiku, kura nebija mainījusies, kopš es tur biju klāt». Tomēr «visu ko es varēju iedomāties, pret sevi vērstu, bet ne kaut ko tādu.»

Vai bija smagi pieņemt lēmumu par aiziešanu no politikas? «Nekas nav bijis vieglāks par šo lēmumu,» Birkavs apgalvo. «Manī nav nekādas nožēlas. Izdarīju to, ko manā saprašanā vajadzēja izdarīt.» Tiesa, viņš atzīst, ka «drusku pietrūka» tādā ziņā, ka «NATO slavas laurus noplūca citi», taču «tā ir normāla politiska dzīve, es tur neredzu nekādas problēmas». Politikā atgriezties viņš nevēloties: «Man vairs nav interesanti.» Turklāt pavisam prom no starptautiskās politikas nav – kopš 2005.gada viņš ir prestižajā Madrides klubā, kurā darbojas bijušie demokrātisko valstu vadītāji.

Birkavs ir bijis arī Parex bankas padomē (no 2006.gada pavasara līdz tās bankrotam 2008.gada nogalē) un autortiesību aizsardzības organizācijas BSA Latvijas komitejas valdes priekšsēdētājs. Kopš 2003.gada ir biedrības Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība valdes priekšsēdētājs. Tajā apvienojušies astoņi lieli būvuzņēmumi, taču «nenodarbojos ar projektu lobēšanu, viņiem vienmēr pretrunas sava starpā», Birkavs saka un raksturo savu darīto kā «likumdošanas lobismu» – «pūlos uzlabot vispārējo būvniecības tiesisko regulējumu». «Viņi mani pārāk nenoslogo, esmu samērā brīvs,» viņš pasmaida slaveno «Birkava smaidu» un pasūta vēl vienu kapučīno.

Pabrīnos, kā var justies brīvs ar triju miljonu parādu un apķīlātu mantu. 2006.gadā Birkavs aizņēmās vairāk nekā divus miljonus Hipotēku un zemes bankā un iegādājās no uzņēmēja Gata Saknīša četrus zemes gabalus Latgalē, taču darījums izrādījās pagalam neveiksmīgs, un pērn maijā tiesa nolēma piedzīt no Birkava par labu bankai vairāk nekā trīs miljonus latu. Vaicāts, vai darījums nav bijis fikcija un vai patiesībā viņš pats nav bijis tā «ķīla», ko Saknītis, krīzei sākoties, vienkārši «uzmetis», Birkavs tikai attrauc, ka «nē, tas darījums bija savādāks», «bet par to es tev neko neteikšu». Viņš atzīst, ka lēmums neesot bijis pareizs, taču uzstāj, ka «man tā ir pagātne» un «par to tiešām negribu runāt».

Redakcijas komentārs
Vēsais smaids
Cilvēkiem, kas to nepieredzēja, tagad varētu būt sarežģīti pat iztēloties, cik mokoši grūti 1993. un 1994.gadā nāca šodien it kā pašsaprotami lēmumi, to skaitā līgumu slēgšana ar Krieviju par karaspēka izvešanu vai likuma par pilsonību pieņemšana. Varbūt fantastu vairošanos veicināja padomju domāšanas reibinošā saskare ar brīvību. Varbūt murgus izsauca plānveida ekonomikas sabrukuma radītā bezsvara sajūta. Taču tolaik iracionāli argumenti pārblīvēja sabiedrisko telpu un centās nomākt praktisku, nepieciešamu politiku.

Par spīti savai «firmas zīmei» – visās situācijās pielietojamajam dežūrsmaidam -, Valdis Birkavs pēc savas būtības ir emocionāli vēss, racionāls cilvēks. Vienīgais jurists, kas kopš neatkarības atjaunošanas kļuvis par valdības vadītāju. Viņš nekad nebija viens no Latvijas ceļa lokomotīvēm, taču gan kā premjers, gan kā ārlietu ministrs izdarīja to, kas bija jādara, lai Latviju virzītu aizvien tuvāk Rietumiem.
– Pauls Raudseps

Privāts skats
Kārlis Leiškalns, bijušais Latvijas ceļa politiķis
Viņš pēc savas būtības nav politisks līderis. Viņš ir izcils funkcionārs, kurš ir gatavs pildīt gandrīz jebkura politiska ministra pienākumus un darīt to ārkārtīgi labi. Acīmredzot viņš bija tālaika redzamākais Rietumu tipa politiķis, kādus toreiz redzējām tikai Briseles gaiteņos. Tomēr, manuprāt, viņš bija visu laiku labākais premjers. Arī ārlietu ministrs – viņa starptautiskais tēls vienmēr bijis labāks nekā Latvijas publikai. Viņš ir liberālis pēc savas būtības. Lietas nesarežģī atšķirībā no, piemēram, Godmaņa. Viņa kabineta sēdes ilga aptuveni stundu. Viņam nebija nekādas personīgas intereses tālaika politikā un maz ambīciju, līdz ar to reformas varēja realizēt mierīgi. Atkāpšanās 1994.gada vasarā bija pēkšņa, nepārdomāta, un rezultātā politika no viņa liberālās pārgāja uz priekšvēlēšanu politiku Gaiļa vadībā. Viņu salauza tā sauktais pedofilijas skandāls, kura mērķis nebija viņš. Bet viņš vieglprātīgi uzņēmās kļūt par šā blieziena galveno mērķi. Viņš nevis piecēlās un iedeva pa degunu, bet sāka visādas pompozas rīcības. Jo, galu galā, tas viss taču bija fantāzijas un murgi. Šķiet, viņš nekad no tā nav attapies.

Svarīgākie darbi
Panāca Krievijas karaspēka izvešanu. Kaut piketētāji nikni protestēja, līgumi tika sagatavoti, Ulmanis un Jeļcins tos Maskavā parakstīja, un 1994.gada 31.augustā okupācijas armija bija atstājusi Latviju.
Pilsonības likuma pieņemšana. Pēc asām diskusijām izdevās pieņemt tādu likumu, kas neaizcirta mums durvis uz Eiropu.
Sāka civildienesta reformu un izveidoja Privatizācijas aģentūru. Valsts pārvalde tika pārveidota atbilsoši Rietumu standartiem, un sākās pretrunīgi vērtētais privatizācijas process.

Krīzes cilvēks

Posted on novembris 8, 2012 by Pauls Raudseps - Komentārs

Ivars Godmanis (61) bijis valdības vadītājs divos smagākajos brīžos jaunākajā Latvijas vēsturē: neatkarības atjaunošanas laikā un finanšu krīzes sākumā. Viņš nav no tiem, kas pieņem lēmumu un tad dodas mierīgi gulēt. Sāpīgās izvēles viņš analizē atkal un atkal

Neviens no atjaunotās Latvijas bijušajiem valdības vadītājiem nav tik dziļi iespiedies tautas atmiņā un iztēlē kā pirmais – Ivars Godmanis. Ar savu neatslābstošo, izmisīgo intensitāti, runas plūdiem un arī bārdu viņš atgādināja kādu Vecās derības pravieti. Jēdziens «Godmaņa krāsniņas» jau ir folklorizējies, tāpat kā maniere sakāmajā iestarpināt eksplozīvu «bet!» vai arī solīt izklāstīt trīs piemērus vai pierādījumus un tad faktiski sniegt divus vai četrus.

Tagad, pēc gandrīz 20 gadiem, Godmanis, kuru satieku Birojnīcas telpās Berga Bazārā, ir tas pats un tomēr nedaudz cits. Vēl aizvien rūpju rieva vago viņa pieri, vēl aizvien viņš gari un dramatiski runā par jautājumiem, kas viņu nodarbina. Tāpēc nebūtu pareizi teikt, ka viņš ir mierīgāks. Taču viņš vairs nešķiet tik nervozs vai izmisis kā dažkārt 90.gadu sākumā. Runas vēl aizvien ir pilnas dramatisku cēlumu un kritienu, tomēr izvērstās sarunas laikā nevienu reizi nedzirdu sprāgstam «bet!».

Pārtin Parex lenti
Godmaņa dzīve tagad ir sadalīta starp Latviju un «Eiropu», kā pats saka, – kopš 2009.gada viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts. Tur viņš pavada četras dienas nedēļā un Eiropas Parlamentā esot divās nopietnākajās komitejās – budžeta un reģionālās attīstības. Pirmajā viņš ir vienīgais deputāts no Baltijas valstīm, 2011.gadā savā liberāļu grupā bija atbildīgs par budžetu kopumā un divarpus gadus komitejā bija atbildīgais par struktūrfondiem.

Kā jau visas lietas, ar kurām viņš sāk nodarboties, Godmanis šo darbu nespēj darīt pa pusei. Pirms intervijas satikts kādā konferencē, viņš sāk plaši stāstīt par savu satraukumu par Latvijas iedzīvotāju zemo atbalstu Eiropas Savienībai, par saviem centieniem izpētīt, kas faktiski noticis ar struktūrfondiem Latvijā, par sarežģītajām sarunām, kurās tiek veidots nākamā gada un nākamā plānošanas perioda ES budžets… Par šiem jautājumiem viņš reizi nedēļā gan latviski, gan krieviski veido raidījumu Radio SWH (latviski tā nosaukums ir Ivars Eiropā, krieviski – Evropanorama). Viņa atmiņā glabājas visdažādākās detaļas, skaitļi, datumi, un nereti viņš norok klausītāju šajā faktu lavīnā. Tiesa, jau žurnālistes Ingas Utenas izvērstajā intervijā, kura 1997.gadā tika izdota kā grāmata Cilvēks Godmanis, viņš atzīst savu «negatīvo īpašību – es stipri daudz runāju», bet citur atklāj, ka jau pirmās valdības laikā sācis izmantot šādu diskusijas taktiku: «Lai apdullinātu pretinieku, viņš ir jānospiež ar informāciju.»

Kā redzams no šiem citātiem, Godmanis var būt arī pietiekami paškritisks un atklāts par sevi, un sarunas laikā nevar nepamanīt, cik bieži viņš atgriežas pie saviem agrākajiem lēmumiem. Daudzi un ne jau tikai politiķi ar cilvēkiem ārpus sava ģimenes vai draugu loka mēdz runāt par pagātni, izceļot pozitīvo un cenšoties iespējamās kļūdas apiet vai ierāmēt kādā trafaretā formulā. Godmanis tāds nav. Viņš nepārtraukti pārcilā un turpina analizēt savas sāpīgākās izšķiršanās. Nemitīgi domā par šiem jautājumiem. Sarunas laikā pastāvīgi pie tiem atgriežas.

Šo lēmumu saraksta pirmajā vietā, protams, ir Parex glābšana. Īsā rakstā nav iespējams atspoguļot to faktu un argumentu kopumu, kuru viņš izklāsta, un Godmanis atzīst, ka «vienmēr pastāv arī kādas citas iespējas, bet jūs nevarat pakāpt atpakaļ». No viņa teiktā izriet, ka lēmums glābt banku tika pieņemts lielā mērā tāpēc, ka pēc ASV investīciju bankas Lehman Brothers sabrukuma 2008.gada septembrī Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī nolēma, ka Eiropā jāglābj visas bankas, taču tas jādara katrai valstij atsevišķi, un pēc tam lielvalstu līderi panāca šā lēmuma apstiprināšanu ES valstu vadītāju sanāksmē.

Turklāt lēmums slēgt banku valstij būtu izmaksājis 600 miljonus latu, kuri būtu jāizmaksā kā valsts garantētie noguldījumi līdz 100 000 eiro. Tagad, pēc Godmaņa aprēķiniem, izmaksas valstij būs daudz mazākas. Visi noguldītāji saņēmuši savu naudu, to skaitā bija arī daudzas pašvaldības un valsts uzņēmumi, kuri Parex glabāja 200 miljonus. Izsniegto kredītu atgūšana iet uz priekšu, un, ja Citadeli izdosies pārdot par kaut cik pieņemamu cenu, zaudējumiem nevajadzētu pārsniegt 200 miljonus. Šī summa ir samērojama ar Krājbankā zaudēto.

Vai bija pareizi pēc bankas pārņemšanas ļaut noguldītājiem izņemt naudu neierobežotā apjomā? «Šo jautājumu esmu pārdomājis neskaitāmas reizes,» saka Godmanis. Neviena cita valdība Eiropā nebija ierobežojusi naudas izņemšanu, pārņemot banku. «Tā ir tikai prakse, varbūt Latvijai vajadzēja rīkoties «īpaši». Protams, mums vienmēr ir doma, ka Latvija ir ļoti īpaša zeme. Bet būsim vairāk reālisti.» Izšķirošajā valdības sēdē Godmanis esot svārstījies starp FKTK ieteikumu ierobežot naudas izņemšanu un Latvijas Bankas argumentiem, ka tāds solis varētu izraisīt vēl plašāku paniku. Tomēr izšķīries atbalstīt otro variantu.

No tā brīža Godmanis pats katru dienu sekojis naudas izņemšanai no Parex, un pirmie, kas skrēja uz banku, bijuši vietējie uzņēmumi. «It kā viņu dēļ mēs to banku glābjam, bet paiet divas dienas, un viņi to naudu ņem ārā.» Pirmajā dienā aizgāja ap 70 miljoniem latu, otrajā – 47. Pēc tam vairs tādu tempu nebija. Sākumā ārvalstu noguldītāji bijuši «pilnīgi klusi un mierīgi».

Vai šis lēmums tomēr nepalīdzēja Parex iepriekšējiem īpašniekiem Karginam un Krasovickim nokārtot attiecības ar Austrumu klientiem? «Cik es zinu, tur bija viens noguldījums no Austrumiem, kurš bija tiešām liels, saistīts ar kādu valsts vadītāju. Tad tur taisīja speciālu grafiku,» – saskaņā ar to īpašnieks naudu varējis saņemt. Taču esot jāsaprot: ja naudai ir leģitīma izcel-sme, tad nevar aizliegt cilvēkam to izņemt.

Arī par krīzes sākumu un lēmumu lūgt palīdzību Starptautiskajam Valūtas fondam Godmanis esot «vairākas reizes tinis atpakaļ» lenti. Jau 2008.gada sākumā bija sajūta, ka nebūs labi. Viņa valdības koalīcijai varot pārmest, ka divu referendumu iespaidā – par tautas tiesībām atlaist Saeimu un par pensiju paaugstināšanu – 2008.gada rudenī tika būtiski paaugstinātas pensiju piemaksas, kaut bija skaidrs, ka drīz būs jāsamazina budžeta izdevumi. Pēc Parex pārņemšanas nauda budžetā gāja uz beigām, un Godmanis kopā ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču pieņēmuši lēmumu aicināt palīgā SVF. Godmanis jo-projām domā, ka lēmums nedevalvēt latu bijis pareizs. Tā tika vismaz daļēji pasargāti kredītu ņēmēji, pārsvarā jauni cilvēki. Tagad daudzi vēl spēj kaut kā tikt galā ar maksājumiem, bet devalvācijas gadījumā visi eiro izsniegtie kredīti, kas veido 90% no visiem aizdevumiem, būtu mirklī sabrukuši, jo SVF esot prasījis samazināt kursu līdz pat 50%.

Protams, ne jau tikai iekšējās pārdomas liek pārcilāt šos jautājumus. «Kādas tikai cūcības es neesmu izlasījis! Ir vesela daļa cilvēku, kurus es nekad nesveicināšu. Es vispār viņus pazīt vairs negribu pēc tā, ko esmu izlasījis un dzirdējis,» saka Godmanis un vēlāk sarunas laikā atkal atgriežas pie šiem pārmetumiem. «Personīgās intereses! Es nepiedošu cilvēkiem, kas tā domā.» Nekādas personīgas intereses neatsvērtu to, ko pieredzējis krīzes laikā, vadot valdību. «Ko tādu es nenovēlētu nevienam. Nav noslēpums, ka es vienam otram ļoti lielam valstsvīram teicu: tagad mēs ejam tādā ellē, ka, lūdzu, turieties tālāk.»

Krīzes mani atrod
Taču Godmaņa pirmās valdības laiks pašā 90.gadu sākumā bija daudzkārt smagāks. «Tad visu laiku staigājām pa naža asmeni,» Godmanis atceras un piebilst – pēdējā finanšu krīze ar to nav salīdzināma, «tas nav nekas». Kopprodukts samazinājās par 50%, Latvija atdalījās no PSRS, valstī vēl bija padomju armija un specvienība OMON, visu laiku spridzināja, bet vienlaikus bija jāievieš reformas – jārada sava nauda, jāatbrīvo cenas, jāprivatizē uzņēmumi un zeme.

Utenas grāmatā Godmanis sevi raksturo kā «pilnīgu krīzes cilvēku, kurš vissliktāk jūtas, kad nav slodzes», taču tagad nedaudz distancējas no šiem vārdiem: «Nav gluži tā, ka es ļoti labi jūtos krīzēs. Tā nu gan nevajadzētu pārspīlēt. Problēma ir tikai viena – kad tās krīzes sākas, tad nez kāpēc mani atrod.»

Tā viņš arī skaidro savu atgriešanos politikā 1998.gadā. Pēc zaudējuma vēlēšanās 1993.gadā Godmanis kādu laiku strādāja uzņēmumā SWH, tad kļuva par Krājbankas vadītāju un Utenai uz jautājumu, vai vēlētos atkal būt premjers, atbildēja: «Godīgi – nē. Godīgi – nnēē! Go.dī.gi.nē. Ir jāvirza jauni līderi.» Taču pirms 7.Saeimas vēlēšanām 1998.gadā partija Latvijas ceļš viņam esot lūgusi palīdzību partijas programmas veidošanā un iekļāvusi vēlēšanu sarakstā. Godmanim pašam par pārsteigumu, LC izcīnīja otro vietu vēlēšanās un sācis veidot valdību. Krievijas krīze jau bija sākusies, «pilnīgi neviens» nav gribējis kļūt par finanšu ministru, un tā Godmanis atkal nonācis valdībā. Tiesa, pats Godmanis vaļsirdīgi atzīst, ka pēc dabas neesot uzņēmējs, tāpēc atgriešanās politiskajā apritē varbūt tomēr nebija nejaušība.

Kopš tam no politiskās vides Godmanis vairs nav aizgājis. 2006.gadā pēc starta LPP/LC vēlēšanu sarakstā viņš kļuva par iekšlietu ministru Aigara Kalvīša valdībā, bet pēc Kalvīša atkāpšanās 2007.gada nogalē tika izvirzīts par Ministru prezidentu. 2009.gada janvārī nācās tikt galā ar grautiņu Vecrīgā, kur protestētāji prasīja Saeimas atlaišanu, bet drīz pēc tam februārī bija spiests atkāpties, jo viņa LPP/LC, TP, ZZS koalīcija nebija gatava turpināt kursu uz budžeta konsolidāciju. 2009.gada jūnijā Eiropas Parlamenta vēlēšanās Godmanis saņēma gandrīz 36 000 plusiņu un tika pārliecinoši ievēlēts kā vienīgais no LPP/LC saraksta. Tagad, kad partija ir likvidējusies pēc KNAB uzliktā soda par vēlēšanu kampaņas finansēšanas likuma pārkāpšanu, Godmanis vēl nav izlēmis, ko darīt tālāk. Nākamās EP vēlēšanas būs 2014.gadā, taču vairs nav partijas, no kuras startēt. Esot vēl gads, ko padomāt. Iet pensijā viņš netaisās. «Kaut kas būs jādara. Neesmu tā nodrošinājies, lai varētu uzreiz iet pensijā. Man nav ne sava biznesa, ne arī tādu iekrājumu.»

2011.gada sākumā tika šķirta Godmaņa ilggadējā laulība ar sievu Ramonu, un gada beigās viņš apprecēja par sevi krietni jaunāko Ilzi Pētersoni, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri. Pats saka – iepriekšējā ģimene neesot vairs bijusi jau ļoti sen. Tas esot sāpīgs, atsevišķs stāsts, arī acīmredzot saistīts ar politiku. «Neko darīt.» Ar trim bērniem no pirmās laulības attiecības arī neesot vienkāršas, tomēr viņš lepni stāsta, ka vecākais dēls Edgars pēc darba auditorfirmā Deloitte tagad kļuvis par Ķekavas putnu fabrikas valdes locekli, meita Katrīna strādā labā amatā aviokompānijā EasyJet Londonā, bet jaunākais dēls Rihards mācās Rīgas Ekonomikas augstskolā.

Godmanis nepārprotami ir viens no atpazīstamākajiem cilvēkiem Latvijā. Vai pie viņa kādreiz cilvēki pienāk un kaut ko pasaka vai pārmet? «Dažreiz man ir teikuši, bet tā, ka ļoti daudz, ne.» Tomēr atzīst, ka tiem, kam pāri 40, attieksme pret viņu varētu būt negatīva. «Manai paaudzei, vecākiem cilvēkiem, ir lielas grūtības. Mēs tomēr divas trešdaļas dzīves nodzīvojām pie komunistiem. Tad dzīve bija pilnīgi citāda, un izmaiņas lielākajā daļā gadījumu diez vai ir bijušas pozitīvas.»

Pārkāpjot 60 gadu slieksnim un daudz laika pavadot lidojumos starp Briseli un Rīgu, mazāk laika un enerģijas atliek vaļaspriekiem. Tenisu Godmanis vēl spēlē, bet neiznāk vairs tik bieži braukt ar monoslēpi vai vindsērfingot.

Vai vēl spēlē bungas? «Šausmīgi dažreiz [mani] mēģina piespiest to darīt, bet drausmīgi to negribu.» Bijis ļoti priecīgs par iespēju 2008.gadā Arēnā Rīga ar Queen nospēlēt All Right Now «un finito». Taču dažreiz izdodas viņu pielauzt paņemt rokā bungu vālītes. Vienreiz esot uzspēlējis Iekšlietu ministrijas Jaungada ballē ar kādu vietējo grupu, citu reizi brāļa dēla kāzās spēlējis Lynard Skynard dziesmu Sweet Home Alabama. Turklāt labprāt rādot cilvēkiem ārzemēs ierakstu no Queen koncerta Rīgā, kas pieejams YouTube. Tad par viņu rodoties pavisam cits iespaids.

Lai gan pirms pāris mēnešiem beidzis Radio SWH veidot radioraidījumu Saknes par rokmūzikas vēsturi, kurā deviņu gadu garumā sagatavojis vairāk nekā 500 sižetu, par mūziku viņš turpina aktīvi interesēties. No nesen redzētiem koncertiem vislielāko iespaidu atstājis Manfred Mann’s Earth Band šovasar Jūrmalā. Mannam tagad esot 72 gadi, taču vēl aizvien spēlē lieliski. Tomēr Godmanis spriež, ka daudziem citiem viņa iecienītajiem mūziķiem būtu jābeidz spēlēt. «Viņi izmisīgi cenšas, cenšas, cenšas. Nezinu, kas tur iznāks, jo vecums ir pienācis.»

Pats gan nav gatavs apstāties. Pazīstot viņu, nemaz nešķiet iespējams, ka viņš varētu mierīgi atlaisties dīvānā un rāmi klausīties ierakstus no savas visaptverošās klasiskā roka kolekcijas. Lielāka vai mazāka, bet kaut kur vienmēr būs krīze, un, ja Godmanis to neatradīs, tā atradīs viņu.

Redakcijas komentārs
Divi Godmaņi
Krīžu politiķis Ivars Godmanis? Krīžu Latvijā bijis vairāk nekā tās divas, kuru laikā valdību vadīja Godmanis (starp 1990. un 2008. bija arī, piemēram, 1995. un 1998.gads). Šķiet, ka Latvijai būtu pieticis ar vienu Godmani. Ar to leģendāro tribūnu, kurš veda atdzimstošo valsti ārā no nāvējoši karstajām Padomju Savienības drupām, nemitīgi biedēdams, mācīdams un izklaidēdams tautu. Diezin vai nejaušība, ka arī otrajā reizē viņu amatā nomainīja rāms eirokrāts, un, tāpat kā Birkavs bija bez klaigāšanas izdabūjis no Latvijas okupantu armiju, arī Dombrovskis, rāmi bubinādams, izdarīja pirms tam nepadarīto. Ne jau kāda valsts krīze lika Godmanim treknajā 2006.gadā sēsties kamanās Buldozeram, drīzāk inde un narkotika, par ko politika kļūst ne vienam vien. Otrajā reizē viņam piekrīt arī atbildība par valsts ievešanu dziļajā bedrē, no kuras viņš tad stājās to vilkt ārā. Paldies, ka nedevalvēja latu un paņēma starptautisko aizdevumu, kas citādi būtu bijis jādara citam atbildīgam politiķim, tomēr žēl, ka devalvēja godmaņlaiku Godmani. Vai trešā reize viņam būs, kad Latvijā atkal būs krīze, vai arī Latvijā atkal būs krīze, kad premjerministrs būs Godmanis?
– Aivars Ozoliņš

Privāts skats
Dainis Īvāns, bijušais LTF līderis
Tautas frontes laiks bija milzīgu kaislību piepildīts, un tādā Latvijas valdības kuģi virs ūdens nenoturētu remdens, pārlieku racionāls vai, pasarg’ dies, pašlabumu meklējošs kapteinis. Tautā vēl nav novērtēts, cik atbilstīgs šim postenim bija Godmanis – manuprāt, vairāk liriķis nekā fiziķis, par spīti savam fizikas doktora grādam. Arī Ivara iemīļotie teicieni «strādāt līdz nāvei» vai tā, «ka asinis no deguna plūst», ko apsmaidījām, nebija tukša mutes dzisināšana. Viņš runāja kaislīgi, bet par daudz un gari. Lai arī pārējie tiktu pie vārda, LTF vadība iekšējās apspriedēs ieviesa «pretgodmaņa» principu: izsakās visi pēc kārtas, pa apli. Tikai valdībā Ivars bija vienīgais kungs un sēdes tur esot noturējis arī līdz rīta gaismai. Kaut mums visiem toreiz bija jāaizmirst personīgās dzīves, Ivara ziedošanās Latvijai, iespējams, bija visdramatiskākā, viņa atbildība visaugstākā, bet «alga» visnepateicīgākā.

Svarīgākie darbi
Pirmā valdība
Neatkarības atjaunošana. Latvijas Tautas fronte solīja vēlētājiem atjaunot neatkarību, un LTF premjera Godmaņa pirmās valdības laikā – 1991.gada 21.augustā – tas tika izdarīts.
Tirgus ekonomikas pamatu ielikšana. Cenu atbrīvošana, lata ieviešana, privatizācijas sākšana. Pēc 50 sociālisma gadiem tas bija smags, bet nepieciešams šoks.

Otrā valdība
Parex glābšana. 2008.gada rudenī Latvijas otrā lielākā banka grima un sauca pēc valdības palīdzības. Ar šo lietu saistītās emocijas nav norimušas vēl tagad.
Vienošanās ar aizdevējiem. 2008.gada nogalē Latvija bija uz bankrota robežas un solījumi SVF daudziem likās kā «neiespējamā misija». Tomēr, balstoties uz šo vienošanos, Latvija pārvarēja krīzi.

Skats no malas

Posted on novembris 8, 2012 by anon - Komentārs

Kādus iespaidus Latvijas premjerministri radījuši pieredzējušākajam ārzemju žurnālistam, kas sekojis Baltijas valstu pārmaiņām kopš Atmodas sākuma

Premjerministra kabinets agrāk bija laba vieta žurnālistiem – ne tikai ziņu, bet arī komunikāciju dēļ. Ceļojot pa Baltijas valstīm 1990.gadā, es atklāju, ka Latvijā veikt starptautiskos zvanus bija visgrūtāk. Igaunijā bija tiešā līnija uz Somiju, bet Lietuvā – uz bijušo Austrumvāciju. Tādēļ es bieži nonācu Godmaņa kunga kabinetā, kur izpalīdzīga sekretāre ļāva man piezvanīt uz Londonas biroju, lai man no turienes atzvanītu. Arī Godmaņa kungs bija jautrs. Viņš angliski runāja labāk nekā Lietuvas Vītauts Landsberģis (Igaunijas Edgars Savisārs angliski vispār nerunāja), savukārt manas krievu valodas zināšanas tolaik bija ļoti ierobežotas.

Taču tolaik bija grūti saprast, kas Latvijā patiesībā ir pie varas. Ilgi pūlējos apjēgt, kāda loma ir formālajai valsts pirmajai personai Anatolijam Gorbunovam. Okupācijas institūcijām un lielo rūpniecisko uzņēmumu vadītājiem, protams, bija priekšrocības – ieroči un nauda -, kas neatkarības kustības līderiem pārsvarā pietrūka.

Valdi Birkavu pirmoreiz satiku Latvijas PSR ārlietu ministra šaurajā birojā (vēlākā Dānijas vēstniecība). Neatceros kontekstu, tāpat kā neatceros arī Māri Gaili, taču skaidri atmiņā palicis Andris Šķēle, kura princips – vadīt valsti kā uzņēmumu – vienlaikus iespaidoja un atgrūda. Gaisā bija jaušams smacīgs korporatīvisma smārds, un, pat ietīts nacionālpatriotiskā retorikā, tas nekļuva pievilcīgāks. Neatceros, ka būtu saticis Guntaru Krastu, taču spilgti atmiņā palikusi sastapšanās ar Vili Krištopanu Davosas sanāksmē Zalcburgā, it īpaši viņa komandas efektivitāte. Pirmoreiz redzēju jaunu latviešu amatpersonu pulciņu, kas adekvāti iederējās ārējā pasaulē.

Andrim Bērziņam palikusi nozīmīga vieta manā atmiņā, jo es viņu profilēju žurnāla The Economist Šarlemaņas slejā (tolaik tā bija veltīta svarīgām Eiropas personām, nevis Briseles korespondenta tematiskas piezīmes kā tagad). Nācās diezgan stipri nopūlēties, lai pārliecinātu Eiropas sadaļas redaktoru, ka Bērziņa kungs ir pelnījis veselu lappusi pasaules ietekmīgākajā nedēļas izdevumā. Biju dzinis savu lietu uz priekšu pārāk uzstājīgi, līdz atklāju – man ir vieglāk rakstīt par Latviju nekā par vīru, kurš to vadīja (rakstu var izlasīt http://te.ir.lv/econlv).

Es viņu aprakstīju visai neizteiksmīgi – kā pamatīgu, nesatricināmu personu, kas žurnālistu slepenajā kodā nozīmē, ka no viņa nevarēju izvilināt neko interesantu. Rakstīt par Vairu Vīķi-Freibergu bija daudz vieglāk.

Taču bija interesanti pavērot, ko The Economist uzskatīja par Latvijas lielajiem uzdevumiem 2000.gadā – iestāšanos ES un «optimistiskajā scenārijā» pievienošanos NATO. Sadzīvošanu ar Vladimira Putina jauno, nostalģisko skatījumu uz padomju vēsturi. Spriedzes noņemšanu attiecībās ar vietējiem krieviem, korupcijas un negodīgas politikas apkarošanu. Es secināju, ka Bērziņa kungs «tiek uzskatīts par godīgu cilvēku, taču viņa Rīgas domē paveiktais liek domāt, ka viņš drīzāk ir sīku problēmu risinātājs, nevis vīrs, kurš sliecas izskaust negodīgu politiku un pārveidot birokrātiju».

Neviens nevarētu pārmest pelēcīgumu Einaram Repšem. Jau iepazīstoties ar viņu Latvijas Bankas vadītāja amatā, man bija zināms pamats šaubīties par viņa garīgo līdzsvaru, taču nekad – par viņa prāta spējām. Viņa darbs premjera amatā nedeva iemeslu mainīt šos uzskatus. Nekad netiku saticis Induli Emsi, taču vairākkārt runāju ar Aigaru Kalvīti, kuram, man šķita, bija būtiski trūkumi kā valsts vadītājam: viņa pašapmierinātība balansēja uz pilnīgas nolaidības robežas, un viņš bija pārāk kārs veidot biznesa saites ar Krieviju. Godmaņa kunga atgriešanās pie varas bija atvieglojums.

Tomēr vislabākās attiecības man bijušas ar Valdi Dombrovski, kuru uzskatu par labāko premjerministru, kāds vien Latvijai bijis, iespējams, visā tās vēsturē. Viens no iemesliem ir viņa neparasti nepretenciozā maniere. Vairākumam politiķu patīk izrādīties, un viņi sāk ticēt paši savai retorikai. Tad viņi sāk mazliet jukt prātā un pieļaut kļūdas, tādēļ visu politiķu karjera beidzas ar izgāšanos. Dombrovska kungs nav tāds. Viņš šķiet viegli apjucis par savu lomu notikumu viducī, kad viņu sumina Briselē vai atbildot uz Baraka Obamas telefona zvanu. Viņš apgāž pieņēmumu, ka modernā politika ir šovbiznesa nozare, kurā panākumus gūst tikai seklie un narcisi.

Žēl, ka viņam nācies vadīt valsti tik ārkārtīgi sāpīgā laikā. Interesanti, kā viņš būtu ticis galā ar strauju izaugsmi. Iespējams, to mēs vēl uzzināsim.

No Godmaņa līdz Dombrovskim
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā bijušas 17 valdības, un cauri dažādām politiskām un ekonomikas vētrām valsts kuģi stūrējuši 11 premjerministri

1990.gada 18.marts. Tiek ievēlēta Augstākā Padome, kurā pārsvaru gūst Latvijas Tautas frontes kandidāti. 4.maijā tiek pieņemta deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu».

1990.gada 7.maijs. Apstiprina Ivara Godmaņa valdību.

1993.gada 5. un 6.jūnijs. Pēc 62 gadu pārtraukuma Latvijā demokrātiski tiek ievēlēta Saeima. Uzvar savienība Latvijas ceļš (36 mandāti), seko LNNK (15), Saskaņa (13), Latvijas Zemnieku savienība (12), Līdztiesība (7), Tēvzemei un brīvībai (6), Kristīgo demokrātu savienība (6) un Demokrātiskā centra partija (5).

1993.gada 3.augusts. Apstiprina Valda Birkava (LC) valdību.

1994.gada 19.septembris. Apstiprina Māra Gaiļa (LC) valdību.

1995.gada 19.maijs. Valsts pārņēmusi 51% akciju Bankā Baltija. [šai datumā bija Saeimas ārkārtas sēde ar ziņojumu par banku krīzi, kur Gailis informē – “Šobrīd jau banka “Baltija” ir nodevusi valdībai 51% savu akciju”]

1995.gada 30.septembris un 1.oktobris. Ievēlēta sadrumstalota 6.Saeima: Demokrātiskā partija Saimnieks (18), Latvijas ceļš (17), Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija) (16), Tēvzemei un brīvībai (14), Alberta Kaula vadītā Vienības partija (8), Zemnieku savienības, Kristīgo un Latgales demokrātu kopējs saraksts (8), LNNK un Zaļā partija (8), Tautas saskaņas partija (6) un Sociālistiskā partija (5).

1995.gada 13.oktobris. Latvija piesakās dalībai Eiropas Savienībā.

1995.gada 21.decembris. Apstiprina bezpartejiskā Andra Šķēles valdību.

1997.gada 13.februāris. Apstiprina jaunu Andra Šķēles valdību.

1997.gada 7.augusts. Apstiprina Guntara Krasta (TB/LNNK) valdību.

1998.gada 3.oktobris. 7.Saeimas vēlēšanas nes uzvaru Šķēles jaundibinātajai Tautas partijai (24), seko Latvijas ceļš (21), Tēvzemei un brīvībai/LNNK (17), Tautas saskaņas partija (16), Sociāldemokrātu apvienība (14), un politikā sevi piesaka Ainārs Šlesers ar Jauno partiju (8).

1998.gada 26.novembris. Apstiprina Viļa Krištopana (LC) valdību.

1999.gada 16.jūlijs. Apstiprina Andra Šķēles (TP) valdību.

2000.gada 5.maijs. Apstiprina Andra Bērziņa (LC) valdību.

2002.gada 5.oktobris. 8.Saeimas vēlēšanās triumfē Einara Repšes jaunveidotā partija Jaunais laiks (26), uz papēžiem tai min PCTVL (25), seko Tautas partija (20), ZZS (12), Šlesera veidotā Latvijas Pirmā partija (10) un Tēvzemei un brīvībai/LNNK (7), bet vēlētāji pārvelk svītru gandrīz desmitgadi pie varas esošajam Latvijas ceļam.

2002.gada 7.novembris. Apstiprina Einara Repšes (JL) valdību.

2004.gada 9.marts. Apstiprina Induļa Emša (ZZS) valdību.

2004.gada 29.marts. Latvija iestājas NATO.

2004.gada 1.maijs. Latvija iestājas Eiropas Savienībā.

2004.gada 2.decembris. Apstiprina Aigara Kalvīša (TP) valdību.

2006.gada 7.oktobris. 9.Saeimas vēlēšanās līderpozīcijā nonāk Tautas partija (23), seko ZZS (18), Jaunais laiks (18), Saskaņas centrs (17), LPP/LC (10), Tēvzemei un brīvībai/LNNK (8) un PCTVL (6).

2006.gada 7.novembris. Apstiprina Aigara Kalvīša (TP) valdību.

2007.gada 20.decembris. Apstiprina Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdību.

2008.gada 8.novembris. Valdība pārņem Parex bankas kontrolpaketi.

2008.gada 18.decembris. Valdība lūdz Starptautiskā Valūtas fonda palīdzību.

2009.gada 13.janvāris. Grautiņi Vecrīgā, prasa Saeimas atlaišanu.

2009.gada 12.marts. Apstiprina Valda Dombrovska (JL) valdību.

2010.gada 2.oktobris. 10.Saeimas vēlēšanās triumfē Vienotība (33), seko Saskaņas centrs (29), ZZS (22), Šķēles un Šlesera apvienība Par Labu Latviju! (8) un nacionālā apvienība Visu Latvijai-TB/LNNK (8).

2010.gada 3.novembris. Apstiprina Valda Dombrovska (Vienotība) valdību.

2011.gada 20.maijs. KNAB ierosina tā saukto oligarhu lietu. Saeima nedod atļauju kratīšanai Šlesera dzīvesvietā.

2011.gada 28.maijs. Valsts prezidents Valdis Zatlers izdod rīkojumu nr.2, pirmo reizi vēsturē ierosinot Saeimas atlaišanu. 23.jūlijā referendumā Saeimas atlaišanu atbalsta 94% balsotāju.

2011.gada 17.septembris. Ārkārtas 11.Saeimas vēlēšanās pārsvaru gūst Saskaņas centrs (31), seko jaundibinātā Zatlera Reformu partija (22), Vienotība (20), nacionālā apvienība Visu Latvijai-TB/LNNK (14) un ZZS (13), bet aiz svītras paliek šo ārkārtas vēlēšanu netiešais vaininieks Šlesers.

2011.gada 25.oktobris. Apstiprina Valda Dombrovska (Vienotība) valdību.

2011.gada 22.decembris. Latvija noslēdz starptautiskā aizdevuma programmu. No pieejamā 7,5 miljardu finansējuma izmantoti 4,5 miljardi eiro.

11 no 2 miljoniem

Posted on novembris 8, 2012 by Nellija Ločmele - Redaktores sleja

Trīs fiziķi, divi inženieri, pārītis ekonomistu, vēsturnieks, biologs, jurists un basketbolists, kas kļuvis par baņķieri. Visi – politiķi, kas turējuši savās rokās Latvijas valsts stūri. Cits dažus mēnešus, cits – gadiem. Ļoti atšķirīgos apstākļos un ar dažādām sekmēm. Vienpadsmit vīri, no kuriem jaunākajam – Valdim Dombrovskim – bija tikai 37, kad viņš kļuva par Ministru prezidentu.

Viņi ir mīlēti un ienīsti. Mums bieži šķiet, ka viss par viņiem ir skaidrs – kurš balamute, kurš sausiņš, niecība, marionete vai kampējs, kuram sirds vietā kalkulators un kuram putni galvā.

Mums ir visas tiesības būt prasīgiem, jo publisks amats nozīmē publisku atbildību. Mums – diviem miljoniem – ir viedoklis, un tas ir labi. Taču labi ir arī atcerēties, ka no diviem miljoniem tikai viņi 11 patiešām līdz kaulam zina, ko nozīmē vadīt Latvijas valdību. Viņi to ir darījuši.

Tāpēc šajā Ir speciālizdevumā uzklausām premjerministru stāstus. Novērtējam viņu padarīto un palūkojamies, ko ar viņiem pašiem ir izdarījusi vara un kā klājies pēc nokāpšanas (bet biežāk jau nošļūkšanas vai kritiena) no Olimpa virsotnēm. Mēs tiekamies ar visiem, izņemot Andri Šķēli, jo viņš diemžēl atteica gan interviju, gan līdzdalību īpašā portretu sērijā, kuru veidojis talantīgais fotožurnālists Reinis Hofmanis.

Divdesmit divos neatkarības gados Latvijā ir nomainījušās 17 valdības. Tas ir daudz, pārāk daudz. Mazliet vairāk nekā gads, ko vidēji katram premjeram atvēl politiskā sezona, ir pārlieku īss laiks, lai rezultātus sasniegtu tālredzīga politika bez populisma steroīdu piešpricēm, kādu taču pieprasām no īstiem valstsvīriem.

Tikai diviem premjeriem ir izdevies pēc vēlēšanām noturēties savā postenī vēlreiz – Aigaram Kalvītim un Valdim Dombrovskim, bet tikai pēdējais to ir paveicis godīgā cīņā, ko neizkropļo brutāli un faktiski nesodīti vēlēšanu likumpārkāpumi. Vairākumam premjerministru šķiršanās no augstā amata ir bijusi vilšanās vai skandālu pavadīta. Daži «paldies» vietā pēc darba saņem tūlītēju uzteikumu – Ivars Godmanis un Andris Bērziņš noteikti nav sliktākie valdības vadītāji Latvijas vēsturē, taču tieši no premjera krēsla viņi tika izmesti politikas mēslainē kopā ar savām partijām. Valdīšanas beigās populārāks nekā sākumā spējis būt tikai Guntars Krasts.

Stāsts par Latvijas premjerministriem ir stāsts arī par mums pašiem. Par mūsu valsti. Tajā sajaucas cerības, gļēvums, savtīgums un izcilība. Vērtējot politiķu kļūdas, mums ir iespēja analizēt arī savējās. Lepojoties ar viņu paveikto, jāuzteic arī sevi. Pārskatot aizvadītos 22 neatkarības gadus, ļoti gribas ticēt, ka nākotnē mūsu katra izvēles dos vairāk iemeslu lepnumam par Latviju.

Radars pasaulē

Posted on novembris 7, 2012 by anon - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Otrdien Grieķijā sācies 48 stundu ģenerālstreiks, lai protestētu pret budžeta tēriņu samazināšanas politiku. Streikā galvenokārt piedalās transporta darbinieki, juristi, aviodispečeri, taksisti, žurnālisti un slimnīcu personāls. Pirmā streika diena notiek tad, kad parlamentā paredzētas debates par jauniem taupības pasākumiem, kuri nepieciešami, lai Grieķija varētu saņemt Starptautiskā Valūtas fonda un ES palīdzību 31,5 miljardu eiro apmērā.

Otrdien bez prezidentes Daļas Grībauskaites atbalsta koalīcijas līgumu parakstīja trīs Lietuvas partijas, kuras pēc Seima vēlēšanām sadarbojas jaunās valdības veidošanā. Gatavību veidot valdību apliecināja Sociāldemokrātu priekšsēdētājs Aļģirds Butkevičs, Darba partijas līderis Viktors Uspaskihs un partijas Kārtība un taisnīgums vadītājs Rolands Pakss. Grībauskaite iebilda pret Darba partijas iekļaušanu valdībā. Pēc viņas lūguma Konstitucionālā tiesa vērtē, vai vēlēšanas noritējušas likumīgi.

Septiņi Sīrijas armijas ģenerāļi otrdien ieradušies Turcijā, kur lūguši politisko patvērumu. Kopā ar ģenerāļiem Turcijā ieradušies arī citu pakāpju militāristi, kuru skaits nav nosaukts. Kopējais Sīrijas režīma spēku pametušo ģenerāļu skaits sasniedz 42. Vairāki ģenerāļi ir krituši kaujās ar nemierniekiem.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins otrdien atlaidis aizsardzības ministru Anatoliju Serdjukovu. Viņa vietā iecelts Maskavas reģiona gubernators un Putina ilggadīgais sabiedrotais Sergejs Šoigu. Serdjukova atbrīvošana no amata pamatota ar nepieciešamību veikt izmeklēšanu par vērienīgām mahinācijām ar nekustamajiem īpašumiem Aizsardzības ministrijai piederošajā akciju sabiedrībā Oboronservis.

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu sola nepieļaut kodolieroču parādīšanos Irānā un vajadzības gadījumā dot pavēli par uzbrukumu. Premjerministrs televīzijas intervijā pirmdien apsolīja, ka Irāna nekļūs par kodolvalsti, kamēr viņš ir valsts vadītājs. Netanjahu ir 22.janvārī gaidāmo pirmstermiņa parlamenta vēlēšanu favorīts.

Pirmdien zvērestu nodeva līdzšinējā premjerministra Marka Rutes izveidotā jaunā Nīderlandes koalīcijas valdība. Rutes pārstāvētā Tautas partija brīvībai un demokrātijai (VVD) 12.septembrī aizvadītajās vēlēšanās ieguva visvairāk balsu līdzās Darba partijai (PvdA), un kopš vēlēšanām abas partijas risināja sarunas par koalīcijas izveidi. Abas proeiropeiskās partijas vienojušās līdz 2017.gadam budžeta izdevumus samazināt par 16 miljardiem eiro.

Francijas valdība otrdien paziņoja par nodokļu atvieglojumiem uzņēmumiem 20 miljardu apmērā, lai palielinātu konkurētspēju. Nodokļu sloga atvieglošana uzņēmumiem tiks finansēta, samazinot valsts izdevumus un palielinot pievienotās vērtības nodokļa likmi, kas no 2014.gada 1.janvāra tiks paaugstināta no 19,6% līdz 20%.

Kanādas otrās lielākās pilsētas Monreālas mērs Žeralds Tremblē pirmdien atkāpies no amata saistībā ar aizdomām par korupciju. Mēra vadītā partija saņēmusi «komisijas maksājumus» no būvprojektiem, vairāki cilvēki pēdējo divu nedēļu laikā liecināja Augstākās tiesas tiesneses Fransas Šarbono vadītajā komisijā, kas izmeklē apsūdzības par korupciju.