Kādus iespaidus Latvijas premjerministri radījuši pieredzējušākajam ārzemju žurnālistam, kas sekojis Baltijas valstu pārmaiņām kopš Atmodas sākuma
Premjerministra kabinets agrāk bija laba vieta žurnālistiem – ne tikai ziņu, bet arī komunikāciju dēļ. Ceļojot pa Baltijas valstīm 1990.gadā, es atklāju, ka Latvijā veikt starptautiskos zvanus bija visgrūtāk. Igaunijā bija tiešā līnija uz Somiju, bet Lietuvā – uz bijušo Austrumvāciju. Tādēļ es bieži nonācu Godmaņa kunga kabinetā, kur izpalīdzīga sekretāre ļāva man piezvanīt uz Londonas biroju, lai man no turienes atzvanītu. Arī Godmaņa kungs bija jautrs. Viņš angliski runāja labāk nekā Lietuvas Vītauts Landsberģis (Igaunijas Edgars Savisārs angliski vispār nerunāja), savukārt manas krievu valodas zināšanas tolaik bija ļoti ierobežotas.
Taču tolaik bija grūti saprast, kas Latvijā patiesībā ir pie varas. Ilgi pūlējos apjēgt, kāda loma ir formālajai valsts pirmajai personai Anatolijam Gorbunovam. Okupācijas institūcijām un lielo rūpniecisko uzņēmumu vadītājiem, protams, bija priekšrocības – ieroči un nauda -, kas neatkarības kustības līderiem pārsvarā pietrūka.
Valdi Birkavu pirmoreiz satiku Latvijas PSR ārlietu ministra šaurajā birojā (vēlākā Dānijas vēstniecība). Neatceros kontekstu, tāpat kā neatceros arī Māri Gaili, taču skaidri atmiņā palicis Andris Šķēle, kura princips – vadīt valsti kā uzņēmumu – vienlaikus iespaidoja un atgrūda. Gaisā bija jaušams smacīgs korporatīvisma smārds, un, pat ietīts nacionālpatriotiskā retorikā, tas nekļuva pievilcīgāks. Neatceros, ka būtu saticis Guntaru Krastu, taču spilgti atmiņā palikusi sastapšanās ar Vili Krištopanu Davosas sanāksmē Zalcburgā, it īpaši viņa komandas efektivitāte. Pirmoreiz redzēju jaunu latviešu amatpersonu pulciņu, kas adekvāti iederējās ārējā pasaulē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.