Ivars Godmanis (61) bijis valdības vadītājs divos smagākajos brīžos jaunākajā Latvijas vēsturē: neatkarības atjaunošanas laikā un finanšu krīzes sākumā. Viņš nav no tiem, kas pieņem lēmumu un tad dodas mierīgi gulēt. Sāpīgās izvēles viņš analizē atkal un atkal
Neviens no atjaunotās Latvijas bijušajiem valdības vadītājiem nav tik dziļi iespiedies tautas atmiņā un iztēlē kā pirmais – Ivars Godmanis. Ar savu neatslābstošo, izmisīgo intensitāti, runas plūdiem un arī bārdu viņš atgādināja kādu Vecās derības pravieti. Jēdziens «Godmaņa krāsniņas» jau ir folklorizējies, tāpat kā maniere sakāmajā iestarpināt eksplozīvu «bet!» vai arī solīt izklāstīt trīs piemērus vai pierādījumus un tad faktiski sniegt divus vai četrus.
Tagad, pēc gandrīz 20 gadiem, Godmanis, kuru satieku Birojnīcas telpās Berga Bazārā, ir tas pats un tomēr nedaudz cits. Vēl aizvien rūpju rieva vago viņa pieri, vēl aizvien viņš gari un dramatiski runā par jautājumiem, kas viņu nodarbina. Tāpēc nebūtu pareizi teikt, ka viņš ir mierīgāks. Taču viņš vairs nešķiet tik nervozs vai izmisis kā dažkārt 90.gadu sākumā. Runas vēl aizvien ir pilnas dramatisku cēlumu un kritienu, tomēr izvērstās sarunas laikā nevienu reizi nedzirdu sprāgstam «bet!».
Pārtin Parex lenti
Godmaņa dzīve tagad ir sadalīta starp Latviju un «Eiropu», kā pats saka, – kopš 2009.gada viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts. Tur viņš pavada četras dienas nedēļā un Eiropas Parlamentā esot divās nopietnākajās komitejās – budžeta un reģionālās attīstības. Pirmajā viņš ir vienīgais deputāts no Baltijas valstīm, 2011.gadā savā liberāļu grupā bija atbildīgs par budžetu kopumā un divarpus gadus komitejā bija atbildīgais par struktūrfondiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.