Piestrādājis par taksistu un kapitālu ieguvis puslegālā adīšanas biznesā, padomju virsnieka dēls Vladimirs Romanovs pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas uzbūvēja biznesa impēriju un iekļuva valsts bagātāko cilvēku desmitniekā. Tagad viņš ir izputējis baņķieris, kura krahā daudz līdzību ar Snoras
Abi – Vladimiri, abi cēlušies no Krievijas, abi ļoti gribēja kļūt par kādas sporta komandas vai labāk vairāku īpašniekiem, abi gandrīz vienlaikus iegādājās masu medijus un vēlējās pārņemt savā īpašumā vairākus uzņēmumus ārpus banku sfēras. Un abiem piederējušās bankas sabruka.
Lai gan Lietuvas banka Snoras un Ūkio bankas nebija identiskas un arī to īpašnieku – Vladimira Antonova un Vladimira Romanova – raksturi ir atšķirīgi, dažas svarīgas īpašības bija tiem kopīgas, un tās arī izrādījās bankām liktenīgas.
Pēdējais Lietuvas baņķieris
Tagad, kad bankrotējušās Snoras bankas īpašnieki ir Londonā, bet Vladimirs Romanovs pirms nedēļas zaudēja savu Ūkio bankas, Lietuvā mēdz jokot – neviena īsta baņķiera valstī vairs nav, palikuši tikai pelēki skandināvu banku klerki. Romanovs tiešām ir krāšņa personība, kas pēdējā laikā uzvedās tā, it kā būtu nevis solīds biznesmenis, bet skandaloza šovu pasaules zvaigzne.
Lai arī Romanovs (65) lietuviski runā ar izteiktu akcentu, Lietuvā viņš dzīvo kopš bērnības, kad viņa tēvs, padomju armijas virsnieks, bija norīkots strādāt Kauņā.
Pilsētā, kura slavena ar savu nacionālistisko noskaņojumu un kur pat visdziļākajos padomju laikos retais uzdrošinājās atklātībā runāt krieviski, krievu izcelsmes biznesmenis spēja izveidot savu biznesa impēriju. 2011.gadā Romanovs tika uzskatīts par vienu no 10 turīgākajiem Lietuvas uzņēmējiem, bet viņa īpašumi tika lēsti vairāk nekā 550 miljonu litu (110 miljonu latu) vērtībā.
Pēdējā padomju perioda desmitgadē īslaicīgi pastrādājis par taksistu, Romanovs ķērās pie puslegāla adīšanas biznesa. Padomju laikos visai daudzām ģimenēm Lietuvā bija adāmmašīnas, un cilvēki brīvajā laikā tā piepelnīja pie algas dažu labu rubli. Romanovs jau tolaik saprata biznesa likumus un, nopircis 11 adāmmašīnas, izveidoja pagrīdes cehu. Savukārt netālu no Kauņas dislocētās padomju aviācijas bāzes lidotājus viņš pierunāja nogādāt un pārdot viņa produkciju vistālākajos PSRS nostūros.
Neatkarību un mežonīgās privatizācijas posmu Romanovs sagaidīja finansiāli spēcīgs, tāpēc viņam izdevās privatizēt vairākus uzņēmumus Kauņā. Viņš neuzkrītoši paplašināja savu biznesa impēriju ne tikai Lietuvā, bet arī Baltkrievijā, Krievijā, Bosnijā un citās valstīs.
Lietuvā par plaši pazīstamu personu Romanovs kļuva 2007.gadā, kad piedalījās televīzijas deju šovā. Par citiem dalībniekiem stipri vecākais baņķieris nebūt neizskatījās pēc šā konkursa favorīta, kādā populārā politiskās satīras raidījumā drīz pat parādījās personāžs Buratinovs, kariķējot lempīgo baņķieri, kas kustējās kā uz koka kājām. Taču, visiem par lielu pārsteigumu, Romanovs kļuva par uzvarētāju – šos laurus viņam lēma ar īsziņām balsojušie «skatītāji». Uzvara bija tik pārliecinoša, ka daudzi nosmīnēja, ka baņķieris ir iztērējis vismaz dažus desmitus tūkstošu litu vairāk, nekā bijis nepieciešams.
Ir vēl viena valsts, kur Romanova personības skandalozā puse ir zināma ne mazāk labi kā Lietuvā. Tā ir Skotija. Pirms astoņiem gadiem Lietuvas baņķieris iegādājās bankrotējošo Edinburgas Hearts klubu. Tā ir Skotijas futbola leģenda, un Lietuvas baņķieris ar krievisko uzvārdu, kurš klubu izglāba no sabrukuma, kļuva par Skotijas nacionālo varoni. Jo sevišķi tad, kad Hearts sāka šķīt uzvaras laurus citu pēc cita. Taču eiforija nebija ilga, jo Romanovs, kurš izslavēts ar valdonīgu raksturu, sāka iejaukties treneru darbā, bet visbeidzot, personīgu finansiālu problēmu spiests, pameta Hearts agonizējam. Viņu slavējusī skotu prese uzreiz kļuva par vislielāko ienaidnieci. Žurnālistus, kas viņu kritizēja, baņķieris publiski sāka saukāt par mērkaķiem. Skotiem bija pārāk grūti pie tā pierast.
Līdz sātam atēdies futbolā, pirms četriem gadiem Romanovs iegādājās leģendāro Lietuvas, precīzāk, Kauņas, basketbola komandu Žalgiris, kuru tobrīd arī nomāca lielas finanšu problēmas. Šīssezonas sākums Žalgirim bija sevišķi sekmīgs, un Eirolīgas turnīrā Kauņas komanda, kas bija saņēmusi pastiprinājumu gan vietējo, gan ārzemju zvaigžņu veidolā, citu pēc cita pieveica slavenākos Eiropas klubus. Arī pats Romanovs uzvedās viņam neierasti: publiski neaudzināja un nemācīja spēlētājus, un ik pēc dažiem mēnešiem neatlaida no darba trenerus.
Taču miers arī šoreiz nebija ilgs – noalgojis spēlētājus, kuri bija krietni dārgāki, nekā viņš varēja atļauties, Romanovs vairs nespēja tiem samaksāt algu, un pirms divām nedēļām dažu basketbola zvaigžņu pavadībā viņš izraisīja skandālu Kauņas pilsētas pašvaldībā. Baņķieris, nevairīdamies no apvainojumiem un lamuvārdiem, pieprasīja, lai Kauņas mērs piešķir 10 miljonus litu (divus miljonus latu) Žalgira atbalstam. Pašvaldība, protams, atteicās. Bet pēc dažām dienām Lietuvas Bankas valdes priekšsēdētājs Vits Vasiļausks izteicās, ka baņķieris, kurš atklāti runā par savām finanšu problēmām, pats ir izracis sev bedri.
Pēdējā laikā par saviem vislielākajiem ienaidniekiem Romanovs uzskatīja laikraksta Lietuvos Rytas izdevējus, kuriem arī pieder basketbola komanda, mūžīgā Žalgira sāncense. Banķieris izskatījās kā ārprātīgais, kurš cīnās ar, kā viņš pats saka, «izvirtuļiem», kuri viņu vajā uz katra soļa. Ejot garām žurnālistiem, viņš bieži tieši tā arī mēdza tos sveicināt: «Sveiki, izvirtuļi!»
Tieši pirms gada Romanovs nodibināja Lietuvas Ļaužu partiju, rudenī piedalījās Seima vēlēšanās. Arī televīzijas debatēs Romanova visbiežāk lietotais vārds bija «izvirtuļi», bet pašam baņķierim gandrīz nekad nepietika pacietības uzklausīt oponentus – sacēlis skandālu televīzijas studijā, Romanovs visbiežāk mēdza piecelties un iziet. Vēlēšanās baņķiera partija palika pēdējā vietā, savākusi tik tikko 0,25% balsu.
Tagad var tikai minēt, vai ar pārlieku pašpārliecību apveltītais Romanovs cerēja vēlēšanās uzvarēt, tāpat kā deju šovā. Ļaunas mēles runāja, ka pēc politiskās varas viņš esot tiecies tāpēc, ka naivi cerējis tādā veidā atrisināt savas finanšu problēmas. Ekscentriskais baņķieris biznesa pasaulē vairs neizraisīja nekādu uzticēšanos, un pēdējā laikā par noguldījumiem piesolītie procenti, kas bija krietni augstāki nekā citās bankās, mēmi vēstīja par lielām problēmām Ūkio bankas. Tā nu visslavenākā biznesa mākslinieka neveiksme nevienu nepārsteidza. Nebija ne asaru, ne aplausu.
Trūkst 800 miljonu litu?
Jau tūlīt pēc Snoras sabrukuma 2011.gadā Lietuvas finanšu tirgū paklusām izskanēja jautājums – kad pienāks Ūkio bankas kārta? Un ne jau tāpēc, ka kāds būtu noticējis publikācijai Pavēle – sabradāt lietuviešu bankas, ko laikraksts Lietuvos Rytas publicēja tieši pirms Snoras slēgšanas. Vienkārši abas bankas bija pārlieku līdzīgas.
Lietuvas Bankas asā rīcība Snoras gadījumā pierādīja – banku uzraugi negrasās ne ar vienu auklēties. 2011.gadā pie centrālās bankas vadības stūres bija stājies jauns, izlēmīgs vadītājs Vits Vasiļausks. Un tiešām, ilgi gaidīt nevajadzēja.
Jau 2012.gada janvārī Ūkio bankas pēc Lietuvas Bankas pieprasījuma bija jāizveido 50 miljonu litu uzkrājums, lai segtu riskantos aizdevumus. Tādu lēmumu banku uzraugi pieņēma pēc tam, kad četrus mēnešus izvērtēja un 2011.gada nogalē beidzot atļāva palielināt Ūkio bankas statūtkapitālu tieši par šādu summu – 50 miljoniem litu. Var teikt, ka toreiz visu pielielināto kapitālu aprija sliktie aizdevumi, kas izsniegti nekustamo īpašumu projektu attīstīšanai.
Taču tagad ir skaidrs, ka ar 50 miljoniem bija daudz par maz, lai aizbāztu milzīgo caurumu Ūkio bankas. Februāra sākumā pabeigusi pārbaudi, Lietuvas Banka konstatēja, ka Ūkio bankas ir nepieciešami papildu uzkrājumi 800 miljonu litu (163 miljonu latu) apmērā. Trūkstošā summa divreiz pārsniedz statūtkapitālu – 345,8 miljonus litu, un līdz ar to bankai turpināt darbu ir gandrīz neiespējami. Akcionāri teorētiski varētu iemaksāt bankā vajadzīgo summu, taču šī iespēja ir tikai teorētiska.
Spriežot pēc pēdējo dienu izteikumiem, Romanovs vairs negrasās ieguldīt naudu bankā, kurā viņam piederēja nepilni 65% akciju. Šķiet, viņš nejūt nekādas siltas jūtas pret vairāk nekā 20 gadus pastāvējušo banku un jau ir samierinājies ar tās sabrukšanu. To, ka Romanovs nelolo siltas jūtas pret paša pārvaldīto biznesu, daži viņa partneri uzskata par pozitīvu īpašību. Tas uzņēmējam palīdzot rīkoties aukstasinīgi. Taču reizēm šī attieksme var robežoties jau ar nolaidību.
Romanova piekāpību droši vien veicināja arī tas, ka jau pirms bankas darbības oficiālās apturēšanas tās pārvaldību savās rokās bija pārņēmusi Lietuvas Banka. Manevriem nebija vietas – visi svarīgākie lēmumi Ūkio bankas bija jāpieņem ar banku uzraugu ziņu. Šādi vēl varētu dzīvot kādu laiku, taču no bankas pamazām sāka bēgt noguldītāji. Tā gan nebija panika – acīmredzot daudzi noguldītāji pēc Snoras kraha pārliecinājās, ka valsts garantētā noguldījumu atgūšana darbojas. Pēc pagaidu administratora sniegtajiem datiem, 99,7% no Ūkio bankas turētajiem noguldījumiem nepārsniedz apdrošināto summu – 100 tūkstošus eiro. Bankai pavisam ir gandrīz 200 tūkstoši noguldītāju.
Vēl pirms bankas darbības apturēšanas Lietuvas Banka sāka arī neoficiālas sarunas ar Šiaulių bankas par tās iespējamu apvienošanos ar Ūkio bankas. Lai gan sākumā nekādu sajūsmu puses nav izrādījušas, uzreiz pēc Ūkio bankas darbības apturēšanas no Šauļiem sāka pienākt ziņas par iespējamo bankas pārņemšanu, un 13.februārī Šiaulių bankas oficiāli apstiprināja, ka ir gatava sarunām par šo tēmu. Tik strauja reakcija un labvēlīga attieksme vedina secināt, ka sarunas patiešām ir ne tikai sākušās, bet drīzāk jau tuvojas noslēgumam.
Iespējamais turpmākais scenārijs: Ūkio bankas tiks sadalīta sliktajā un labajā bankā, līdzīgi kā pēc Parex pārņemšanas izdarīja Latvijas valsts. Labo banku savā paspārnē ņemtu Šiaulių bankas. Ja piepildīsies šāds scenārijs, Lietuvā krietni samazinātos pakalpojumu sniegšana tā sauktajiem nerezidentiem – klientiem Krievijā, Ukrainā, citās bijušās Padomju Savienības valstīs un ārzonās. Šiaulių bankas jau ir paziņojusi, ka to neinteresē pakalpojumi nerezidentiem, ko visnotaļ aktīvi attīstīja Ūkio bankas. Šajā jomā spēcīga bija arī Snoras banka. Un abu šo banku pakalpojumi nerezidentiem ne reizi vien tika minēti naudas atmazgāšanas kontekstā.
Kaut arī Romanova banka pārvalda lielu mediju koncernu – Diena Media News grupu -, šie mediji savu īpašnieku intereses tagad aizstāv atturīgāk nekā savulaik laikraksts Lietuvos Rytas savu īpašnieku Snoras bankā. Par Ūkio bankas darbības apturēšanu Kauno Diena ziņoja ar virsrakstu Trieciens valsts tēlam: banka atkal tiek nospiesta uz ceļiem. Turpretī Lietuvos Rytas joprojām uzskata, ka Snoras nacionalizēšana notikusi pēc politiska pasūtījuma – Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite esot devusi rīkojumu iznīcināt Snoras, kurai piederošais laikraksts atļāvies kritizēt valsts vadītāju. Pie līdzīgas versijas Lietuvos Rytas pieturas arī Ūkio bankas gadījumā, izsakot minējumus, ka vēl vienas lielas lietuviešu kapitāla bankas slēgšana notikusi pēc aug-stākas valdības pavēles.
