Žurnāla rubrika: Svarīgi

Kaligulas acis, Monro mute

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Pasaulē

Mārgareta Tečere bija viena no 20.gadsimta svarīgākajām politiskajām personībām, kurai vieni pārmet labklājības sistēmas «no šūpuļa līdz kapam» sagraušanu, bet citi slavē par mūsdienu Lielbritānijas ietekmes atjaunošanu

Pirms divarpus gadiem, 2010.gada oktobrī, Mārgaretu Tečeri ielūdza uz britu premjera rezidenci Dauningstrītā 10, lai nosvinētu viņas 85. dzimšanas dienu. Tobrīd tikko ievēlētais premjers Deivids Kamerons bija sarīkojis ballīti Tečeres vārdā. Uz svinībām ieradās gadrīz visi Konservatīvās partijas spīdekļi no dažādiem valsts reģioniem, lai personīgi satiktu savas valsts mātišķo personību. Taču pēdējā mirklī ierašanos atcēla pati Tečere. Bija saslimusi ar gripu. Tādā veidā turpinājās viņas vairākus gadus ilgusī nošķirtība, kuras iemesls ir demence un bieža nonākšana slimnīcās. Šajā pirmdienā viņas ķermenis 87 gadu vecumā padevās sirdstriekas izraisītām komplikācijām.

Biedējošā rokassomiņa

To, kādu iespaidu uz Lielbritāniju un visu pasauli ir atstājusi Tečere, vislabāk pasaka daudzu gadu garumā viņai pielipušās iesaukas. ASV prezidents Ronalds Reigans viņu savulaik nodēvēja par savu politisko gara radinieci Atlantijas okeāna otrā krastā un «Anglijas izcilāko vīru». Francijas prezidents Fransuā Miterāns reiz nopūtās, ka Tečerei ir «Kaligulas acis un Merilinas Monro mute».

Tomēr vispazīstamākā iesauka, protams, ir Dzelzs lēdija, ko 1976.gadā viņai piedēvēja ideoloģiskais ienaidnieks. Kad toreizējā britu opozīcijas līdere Tečere kādā runā brīdināja, ka «krievi vēlas kļūt par pasaules pārvaldniekiem!», padomju avīzes Krasnaja Zvezda atbilde bija slavenās iesaukas piešķiršana.

Galu galā, Tečere jauno iesauku uzskatīja par pagodinājumu un izmantoja to dažādās situācijas, piemēram, spēkojoties ar britu arodbiedrību līderi vai Argentīnas militāro huntu, vai arī ar «mīļajiem Eiropas draugiem» Briselē – viņa vienmēr uzvedās kā nelokāma valdniece, kas aizstāv savas zemes intereses. Tēlam par labu nāca arī griezīgā balss un mūždien elkonī iekarinātā brūnas ādas rokassoma, kuru karikatūristi labprāt atainoja kā ieroci, ar ko Tečere iekausta savus oponentus. Lielbritānijā pat radās jauns aforisms – handbagging, ko tiklab var izmantot kā «iebāzt somā» vai «apstrādāt ar somu».

Tečere bija politiska lauvene, kuru visu laiku pavadīja dažnedažādi strīdi. Kad viņa pieņēma lēmumu skarbi apcirpt sociālos tēriņus no valsts budžeta, tas sašķēla Lielbritāniju divās pretēji domājošās nometnēs – tik pretrunīgu lēmumu nebija pieņēmis neviens britu premjers ne pirms, ne pēc viņas. Savukārt sarunās ar eiropiešiem Briselē viņas galvenā atbilde bieži vien bija: «Nē, nē, nē!» Iebilstot pret Vācijas atkalapvienošanos, viņa gandrīz iedzina Rietumvācijas kancleru Helmutu Kolu izmisumā. Tečere, kas pati ir piedzīvojusi karu, vienkārši neticēja, ka vāciešiem var uzticēties. Tajā pašā laikā daudzi cilvēki visā pasaulē kasīja pakausi, nespējot izprast, kāpēc līdz pat pēdējam elpas vilcienam Tečere bija lojāla Čīles diktatoram Augusto Pinočetam. Vai tikai tāpec vien, ka arī viņš vienmēr bija asi zākājis komunistus?

Tečerisms

Tomēr pat viņas kritiķi neapšauba, ka Tečere ir bijusi viena no 20.gadsimta ietekmīgākajām politiskajām personībām. Mūsdienu Lielbritānijas vēsture principā dalās divos periodos – līdz premjerministrei Tečerei un pēc premjerministres Tečeres. Un, protams, ir maz tādu politiķu, kuru vārdā ir nosaukts vesels pasaules uzskats. 

Ar terminu «tečerisms» apzīmē politisku virzienu 80. un 90.gados – tas bija periods, kad tika veicināti brīvā tirgus principi, atcelti dažādi ierobežojumi, sākās valsts uzņēmumu privatizācija un labklājības sistēmas revidēšana, apgriežot sociālos tēriņus.

Tieši Tečeres veiktās reformas tagad tiek uzskatītas par mūdienu Lielbritānijas izveides pamatu. Kad 1979.gada maijā viņu ievēlēja par premjerministri, valsti mocīja ekonomisks vājums un bezcerīgas šaubas par pašu izredzēm. Zeme, kas reiz valdīja pasauli kā izcilākā impērija, bija pārvērtusies par Eiropas diloņslimnieci.

Tečere sāka karot ar ietekmīgajām arodbiedrībām un pieņēma lēmumu veikt plašu valsts uzņēmumu privatizāciju – skeptiķi brīdināja, ka šāda virzība pieliks galīgo punktu jau tā pavārgušajai britu rūpnieciskajai ražošanai. Taču rezultāts bija jauns modernizācijas vilnis. Lielbritānija pārvērtās par pakalpojumu ekonomiku, un «lielais ekonomiskais sprādziens» lika pamatus Londonas izaugsmei par vienu no izcilākajiem Eiropas finanšu centriem.

Pretrunas un naids, kas principā pavadīja visus 11 gadus, kamēr Tečere bija premjerministra amatā, pamazām ir pierimušas, un tagad pret viņas politisko mantojumu izturas ar lielāku cieņu. Visi četri amata pēcteči – gan Džons Meidžors un Deivids Kamerons no Konservatīvās partijas, gan Tonijs Blērs un Gordons Brauns no leiboristiem – ir gājuši Tečeres pēdās un stingri turējušies pie neoliberāla ekonomikas kursa. Viņas filozofija britu sabiedrībā tagad ir iedzīvojusies tik dziļi, ka žurnālists Endrū Marrs savā 2007.gadā iznākušajā dokumentālajā filmā Mūsdienu Lielbritānijas vēsture secina: «Mēs visi esam Tečeres bērni.»

«Piena zagle»

Tečerei patika stāstīt, ka viņas politiskos uzskatus ir veidojusi bērnības pieredze. Viņa piedzima 1925.gada 13.oktobrī nelielā Anglijas pilsētiņā Grāntemā aptuveni 170 km uz ziemeļiem no Londonas. Mārgareta Hilda Robertsa bija otrā meita divu veikalu īpašnieka Alfrēda Robertsa un sievas Beatrises ģimenē. Mitinājās nelielā dzīvoklī virs viena no veikaliem ielu stūrī. Savos memuāros Tečere rakstījusi, ka viņas raksturu kaldinājusi bērnu dienās piedzīvotā taupība un pašpaļāvība jau no agra vecuma. Tēvs uzstājis, lai meitas katru nedēļu izlasa vismaz divas grāmatas, no kurām viena nedrīkst būt daiļliteratūra. Bieži vien ar tēvu viņa esot apspriedusi arī dažādus politiskus jautājumus, jo Alfrēds aktīvi iesaistījās vietējā politikā.

Tečerei vienmēr paticis uzsvērt savu pieticīgo izcelsmi, lai gan viņas tēvs nebūt nebija trūcīgs, vismaz savas pilsētiņas mērogā. Katrā ziņā Alfrēds varēja atļauties samaksāt par meitas dārgajām studijām Oksfordā.

Ambiciozā sieviete bija laimīga, izrāvusies no provinces dzīves, un savas bērnības mājās atgriezās ļoti reti. 33 gadu vecumā tika ievēlēta britu parlamenta apakšpalātā. Vēlētājiem jaunā sieviete patika viņas konservatīvo uzskatu un zināmas naivitātes dēļ.

Reiz savam padomniekam ārpolitikas jautājumos seram Entonijam Pārsonam Tečere esot teikusi: «Zini, Tonij, es esmu ļoti priecīga, ka nepiederu tavai šķirai.» Padomnieks atbildējis: «Un par kuru šķiru jūs runājat, premjeres kundze?» Tečere paskaidrojusi: «Vidusšķiras augšējais slānis, kas uzklausa citu cilvēku viedokļus, bet kuriem nav pašiem savējā.»

Tečeres virzīšanās augšup pa politiskās karjeras kāpnēm sākās 70.gados, kad viņa atļāva televīzijas producentam Gordonam Rīzam veidot viņai jaunu tēlu. Tolaik viņa vairāk bija pazīstama kā politiķe, kas, pildot izglītības un zinātnes ministres pienākumus, pieņēma lēmumu vairs nenodrošināt piena bezmaksas piegādi skolām. Sabiedrībā viņu iesauca par Margaret Thatcher, milk snatcher (vārdu spēle, kas tulkojama kā «Mārgareta Tečere, piena zagle»). Tēla konsultants viņu «pārtaisīja» par pievilcīgu veikalnieka meitu un gādīgu sievu, kura, par spīti savai aizņemtībai, joprojām katru rītu pati gatavo brokastis vīram Denisam.

Lielākā britu dzeltenā avīze The Sun tik tiešām «aizmirsa» par salto «piena zagli» un Tečeri sāka saukt mīļvārdiņā Megija.  

1975.gadā Megija tika ievēlēta Konservatīvās partijas līderes amatā un vēl pēc četriem gadiem jau kā premjerministre ievācās Dauningstrītas rezidencē. Viņa kļuva par globālu sensāciju, jo bija pirmā sieviete, kas kļuvusi par ietekmīgas Rietumu valsts vadītāju.

Citu sajūsma par viņas dzimumu esot kaitinājusi Tečeri. Viņa labprātāk uzstājusi, ka ir pirmā dabaszinātniece, kas kļuvusi par valdības vadītāju. Katrā ziņā Tečeri nevar slavēt par lieliem nopelniem sieviešu līdztiesības veicināšanā – savos 11 valdīšanas gados viņa tikai vienreiz uzaicināja citu sievieti ieņemt ministres amatu savā valdībā. Tečeres lielākā vājība bija vīrieši, it īpaši gara auguma, šarmanti un eleganti ģērbušies.

Nacionālā varone

Līdzīgi kā noticis ar daudzām vēsturiski nozīmīgām personībām, arī Mārgaretai Tečerei palīdzēja veiksmīga sakritība. Ja Argentīnas militārā hunta 1982.gadā nebūtu iebrukusi Folklenda salās, Tečere, visticamāk, aizvien būtu tikai un vienīgi nepopulāra premjerministre. Taču Folklendu karš viņu pārvērta par nacionālo varoni. Aizstāvot savu tālo aizjūras teritoriju, kas aizvien paļaujas uz Apvienotās Karalistes palīdzību aizsardzības un ārlietu jautājumos, briti militārajā konfliktā guva ātru uzvaru. Un Tečere viegli uzvarēja nākamajās vēlēšanās. Kad kāds žurnālists viņai pajautāja, kādu nosaukumu politiķe vēlētos dot saviem memuāriem, Tečere atbildēja: «Nesakaujama!»

Tečeres valdīšanas gals pienāca 1990.gada novembrī. Tā nebija vis neveiksme vēlēšanās, bet gan iekšējs dumpis Konservatīvajā partijā. Kolēģiem valdībā nepatika Tečeres agresīvi kareivīgā attieksme pret vienotās Eiropas idejām, tāpēc, vairs nejūtot pat savu ministru atbalstu, premjerministre bija spiesta atkāpties. Runā, ka no šā dunča mugurā politiķe neesot spējusi atgūties nekad.

Vēstures annālēs viņa aizvien ir pirmā un vienīgā sieviete, kas vadījusi Lielbritānijas valdību. Viņa izceļas arī ar to, ka starp pagājušā gadsimta premjerministriem šajā amatā nostrādājusi visilgāk. Jau pirms viņas aiziešanas mūžībā cilvēkiem patika salīdzināt Tečeri ar tādiem izciliem britu valstsvīriem kā Vinstons Čērčils un Deivids Loids Džordžs – britu premjerministriem, kas vadīja nāciju abu 20.gadsimta pasaules karu laikā.

Pēdējos gados, kad smagi sagrīļojās Tečeres veselība, sākās diskusijas, vai viņa būtu pelnījusi tādas pašas valsts bēres kā Čērčils. Šāds gods viņai tomēr tiks liegts. Tečerei tiks sarīkota izvadīšana ar militāru godu – tāpat kā princesei Diānai.

Baltijas narkokurjeri

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Tēma

Viņi domā, ka brauc pēc vieglas naudas, taču attopas saules izdedzinātā ellē, kur pavada dzīves labākos gadus. Ik gadu ārvalstīs arestē vairāk nekā simt narkokurjeru no Baltijas, bet krīzes gados šis skaits dubultojās. Visvairāk baltiešu ir Peru cietumos. Jauni cilvēki, kuri satiekoties man saka – cenšos nedomāt par mājām un ģimeni, lai nesajuktu prātā

Andrejs Debesnieks (36) ir satraucies. Četru gadu laikā kopš aresta Peru galvaspilsētas Limas lidostā par 1,5 kg kokaīna transportēšanu kuņģī viņu cietumā pirmo reizi apmeklē sieviete no Eiropas. Esmu ieradusies negaidīti. Vēl pirms divām dienām intervijas laikā noraidīju Andreja izmisīgo lūgumu atnākt vēlreiz. Viņš solīja bez videokameras izstāstīt visu, «kas šeit patiesībā notiek», bet es jau biju nopirkusi biļetes lidojumam uz cietumu Brazīlijā.

Taču Peru izspēlē joku – mani piekrāpj. Biļete uz Brazīliju izrādās nederīga, samaksātie 500 dolāri jāatgūst ar policijas palīdzību. Dažas dienas iepriekš noklonē arī manas kredītkartes datus un no konta nozog 600 dolārus. Esmu palikusi tikai ar skaidru naudu valstī, kur pat vietējie baidās uz ielas runāt pa mobilo telefonu, bet kafejnīcās pie galdiņiem ir ķēdes, lai dāmas var pieslēgt rokassomiņas. Nogurusi no saules un meliem, atceļu braucienu uz Sanpaulu un nolemju vēlreiz apciemot Andreju.

Sportiska auguma vīrietis zilām acīm mulsi smaida un drudžaini uzmazgā grīdu savas gultas priekšā. Sēžu uz gultas malas. Patiesībā tā ir betona lāva, pārklāta ar matraci. Kājgalī uz maza galdiņa stāv keramikas rūķis ar sarkanu cepuri, kurā var iespraust smaržkociņu. Andrejs to izmanto vakaros, kad pirms gulētiešanas uzsmēķē zāli stresa noņemšanai. Citādi nevarot aizmigt. Bezcerība dzen grīdā.

Cietumā ANCON2, kur Andrejs Debesnieks pavada pēdējos gadus, sodu par narkotiku pārvadāšanu izcieš aptuveni 25 baltieši. Cietuma direktors man stāsta, ka šeit ir tikai 18 Baltijas valstu iedzīvotāji, bet es viņam neticu. Pati esmu satikusi šeit vismaz 20 narkokurjerus, turklāt puspatiesības man iepriekšējās divās nedēļās mēģinājuši iebarot arī citi ierēdņi. Peru ir viena no kokaīna ražotājlīderēm pasaulē, un tieši tās cietumos atrodas visvairāk Latvijas narkokurjeru. Narkomūļi, kā viņus sauc policija un akadēmiskie pētnieki. Andrejs ir viens no viņiem.

Soļa attālumā no gultas ir pāris kvadrātmetru liels betona kubs, kas kameras vidū ieskauj izlietni un tualetes caurumu grīdā. Uz sienas uzzīmēts stilizēts vīrietis plandošiem matiem. Attēla skici Andrejs aizņēmies no kameras biedra – tetovēšanas meistara poļa, kurš manas vizītes laikā gultā lasa grāmatu. Vēl uz sienas top kareivis ar zobenu no vecas Arnolda Švarcenegera filmas. Andrejs rāda krāsainus stikliņus mazā kastītē, ar kuriem vēlāk izrotās zīmējumu. Siguldā uzaugušais vīrietis cenšas, lai zili krāsotā kamera izskatītos mājīgāka. Apmēram 10 kvadrātmetrus lielajā telpā ir četras divstāvu betona gultas, bet iemītnieki ir tikai četri. «Bija arī viens narkomāns, bet mēs viņu izsviedām,» paskaidro Andrejs. «Narkomānu» mocījusi paranoja, un reiz viņš kamerā sakūris uguni. Izsviest kameras biedru Peru cietumā nav grūti, ja vien ir nauda, ko samaksāt apsargiem. Ja ir nauda, Peru cietumā ir iespējams teju viss.

Nolicis slotu, Andrejs notrauš neredzamas drupačas no baltā plastmasas galda ar puķainu vaskadrānu. Blakus viņam samulsis mīņājas kameras biedrs Darjus Šablevics (38) no Liepājas. Arī gara auguma, bet lempīgāks. Andrejs un Darjus turas kopā. Vismaz ir kāds, kam uzticēties vidē, kur uzticēties nedrīkst nevienam.

Abu kameras biedru stāsts ir klasisks, to dzirdu no daudziem ieslodzītajiem. Arestēti Limas lidostā 2009.gadā, kad finanšu krīzes dēļ piekrituši kļūt par narkokurjeriem. Togad Latvijā bez darba palika līdz 20% iedzīvotāju. Treknajos gados pieraduši pie komfortablas dzīves uz kredīta, katrs nu meklēja izeju, kā prata. Daudzi atrada darbu ārzemēs, citi saskatīja izeju narkotiku pārvadāšanā. Andrejs kokaīnu veda kuņģī, Darjus – koferī.

«Krīzes fenomens,» – tā uzplaukušo narkotiku tranzītbiznesu vēl Latvijā man skaidroja policijas šefs Ints Ķuzis. Ārlietu ministrijas pārstāvji šo problēmu nopietnības ziņā salīdzina ar viltus laulībām, kas arī uzplauka krīzes iespaidā.

Līdzīga tendence novērota arī Igaunijā un Lietuvā. Lietuvas goda konsuls Peru stāsta – 2009.gadā, krīzes karstumā, vismaz reizi mēnesī saņēmis telefonzvanu par kārtējo lidostā arestēto lietuviešu narkomūli. Lidmašīnu reisi uz Eiropu pārsvarā izlido vakaros, tāpēc policija viņu modinājusi naktī.

«Aizej un nopērc kafiju,» Andrejs no skārda bundžiņas izkrata pāris monētu un iedod Darjum. Tikmēr pats uzliek vārīties ūdeni. Plastmasas traukā ieliek metāla plāksnīti, kurai pievienoti elektrības vadi. Brīvos galus iesprauž elektrības rozetē. Šodien ir apmeklētāju diena, strāva ir līdz pieciem vakarā. Ikdienā tā ir dažas stundas rītā un vakarā.

«Cietuma skola no Latvijas,» paštaisīto ūdens vārītāju komentē Andrejs. Rīgas Centrālcietumā viņš izcietis sodu par atkārtotu agresīvu braukšanu. Andreju atbrīvoja pirms termiņa ar nosacījumu, ka neizbrauks no Latvijas. Viņš to pārkāpa. Atbrauca uz Peru, lai tiktu pie ātras naudas. Un atkal zaudēja brīvību.

Puķu pods bērna vietā

Andreja kafija nāk īstajā laikā. Esmu pārgurusi. Ir trešdiena, viena no divām nedēļas dienām, kad ieslodzītos šeit drīkst apmeklēt tikai sievietes. Esmu cēlusies sešos. Pie cietuma vārtiem jābūt agri, lai ieņemtu rindu, kurā jāstāv vismaz divas, reizēm četras stundas.

Februāris ir karstākais vasaras mēnesis Peru, pat agrā rīta stundā autobusam vaļā visi logi. Izkāpju sošejas malā pie putekļainajām būdām, kur pārdod pirmās nepieciešamības preces. Turpat spieto motorikšas. Brauciens ar to uz cietumu maksā 20 santīmus, atpakaļ – 30. No manis kā eiropietes paņem 40. Baltais cilvēks Peru ir staigājošs bankomāts.

Cietums ANCON2 atrodas divus kilometrus no šosejas, smilšainā kalnā, ko ieskauj vēl lielāki un tuksnešaināki kalni. Motorikšas šoferim pār kaklu tek sviedru straumīte. Apkaimē nav neviena zaļuma. Pat ne nīkulīga kociņa. Tikai saulē uzkarsētas smiltis, kurām pieplacis milzīgs betona cietums ar dzeloņstiepļu līniju gar betona žoga malu. Zaļumu šeit nav arī ziemā. Mūžīgais, nemainīgais tukšums aiz loga ir smags pārbaudījums pie mežu zaļuma pieradušajiem baltiešiem. Lai kliedētu bezcerību, Andrejs ar Darju iekārtojuši puķu podu. Pa dienu tur kopējā pagalmā, naktī pārceļ uz palodzes. «Mums ir skaistākās puķes cietumā,» pajoko Andrejs. Darjus jūtu uzplūdā piebilst: «Mēs tās uzraugām kā pašu bērnu.»

Ap astoņiem piebraucot pie cietuma vārtiem, priekšā jau bariņš sieviešu ar lielām stiklašķiedras somām un multfilmu attēliem uz tām. Uz mani noraugās Vinnijs Pūks, Mazā nāriņa un Pelnrušķīte. Daļa sieviešu apciemo radiniekus, bet vairākums – pārdod ieslodzītajiem preces.

Sargs ar flomāsteru man uz rokas uzraksta kārtas numuru – 89. Gribu jau sēsties rindas galā uz betona apmales, kad mani uzrunā jauna sieviete koši baltiem zobiem un tirkīzkrāsas auskariem, kas skaisti izceļas uz tumšās ādas. Klementīna Farfana ir brīvprātīgā, kas vairākas reizes nedēļā ar ieslodzītajām sievietēm lasa Bībeli. Klementīna runā angliski. Tas Peru ir liels retums, angļu valodu nezina pat daļa Limas lidostas darbinieku, nemaz nerunājot par cietuma apsardzi, kas runā tikai spāniski. Klementīna vairākus gadus mācījusies ķīmiju Anglijā un Austrālijā, kur arī satikusi Dievu.

Klementīna brīdina, ka netikšu cietumā, jo man kājās bikses. Cietumā ielaiž tikai ar svārkiem. Tajos grūtāk paslēpt narkotikas un vieglāk pārbaudīt apmeklētāju. Šajā cietumā 98% ieslodzīto lieto narkotikas, lielu daļu no tām ienes sievietes. Tāpēc Klementīnai katru apmeklējuma reizi ir jānovelk apakšveļa un vairākas reizes jāpietupjas, lai sardze pārliecinātos, ka viņa nav neko noslēpusi ķermenī. Klementīnai tas liekas pazemojoši.

Biju dzirdējusi prasību par svārkiem, bet piemirsu. Divas dienas iepriekš, kad ierados cietumā ar filmēšanas grupu, lai uzņemtu materiālu dokumentālai filmai, valkāju bikses. Bet tad biju kopā ar cietumu uzraugošās institūcijas INPE pārstāvi un neviens apģērbam nepievērsa uzmanību.

Klementīna izdomā risinājumu – lejā pie šosejas putekļainajās būdās par 20 santīmiem var noīrēt svārkus. Vienā no būdām atstāju glabāšanā arī saulesbrilles un palienētu vecu mobilo. Tos ienest cietumā nedrīkst.

Deviņos atveras cietuma vārti. Nākamā nīkšanas stunda, tikai nu jau uz soliņiem nojumē. ANCON2 ir 2011.gadā atvērts moderns cietums ar 2300 gultasvietām. Pašlaik te ir 1600 ieslodzīto. Cietums sadalīts četros moduļos un vēl sīkāk vairākos paviljonos. Mani interesē ceturtais modulis, kurā uzturas 350 ārzemnieku. Apmeklēju arī pirmo moduli, kur ieslodzīta vienīgā sieviete no Baltijas – Laura Kalendarova (25). Viņa jau kopš 2011.gada gaida tiesas spriedumu. Puisim, ar kuru kopā Laura ceļoja, Limas lidostā kuņģī plīsa kokaīna kapsula, un viņš slimnīcā nomira. Laura saka – neko nav zinājusi par narkotikām.

Rinda lēni virzās. Ieejam cietuma ēkā, kur jāatdod pase. Man uz rokas uzraksta paviljona numuru, kurp došos. Netālu rindā kalsna sieviete nogurušu seju runājas ar draudzeni, kamēr viņas divgadīgais dēlēns, tāpat stāvus, zīž viņas krūti. Sievietes šeit zīda bērnus visur. Uz ielas, kafejnīcās un pat stumjot iepirkšanās ratiņus lielveikalā.

Nākamā ir drošības pārbaude. Uz gara metāla galda sargi veikli izkrauj lielo somu saturu – ziepes, zobu pastas, tualetes papīra ruļļus, rīsus, dārzeņus. Augļus apsargi sagriež lieliem nažiem vai sadursta ar garām adatām. Ieslodzītajiem tās ir ļoti svarīgas preces, jo cietums nedod neko, izņemot pārtiku izdzīvošanai. Baltmaizi ar ievārījumu brokastīs, pusdienās pusvārītus rīsus ar gaļu, kas var būt vesela govs galva ar visām spalvām un acīm vai, piemēram, plauša. Vakariņās atkal rīsi. Tā katru dienu, katru gadu. «Nekad dzīvē vairs neēdīšu rīsus,» vēlāk saka kāds ieslodzītais.

Ciemakukulim esmu nopirkusi sarkanu limonādi. Tumšus dzērienus, piemēram, kolu ienest aizliegts. Citā reizē, kad viesojos pie latvietes Lauras, man atņem mango. No tā, līdzīgi kā vīnogām, bumbieriem un āboliem, ieslodzītie gatavojot alkoholu. Jāizmet arī Times un New Yorker žurnāli, ko paņēmu līdzi laika īsināšanai. Kādēļ, nesaprotu. «Droši vien apsardze tos pārdos ieslodzītajiem,» vēlāk spriež latvieši. Pēc somu pārbaudes ieeju betona istabiņā divatā ar sardzi. Iztieku bez apakšveļas novilkšanas – sardze mani tikai iztausta.

Pēc dažām minūtēm viena stāvu pie gariem, saules uzkarsētiem betona koridoriem. Bez tumšajām brillēm sāp acis. Jūtos kā fantastikas filmā – neviena cilvēka, pa šaurajiem lodziņiem skan televizora auri un ieslodzīto balsis. Ir pusdienlaiks. Pagājušas četras stundas, kopš ierados pie cietuma.

Nonāku kontroles punktā, kur milzīgi restoti vārti nožogo ieejas četros cietuma moduļos. Saņemu kārtējo zīmogu uz apakšdelma – smaidīgu sejiņu ar uzrakstu spāņu valodā «Kā varu palīdzēt?». Šis ir jau sestais zīmogs. Manas rokas rotā arī liels taurenis, lācis un lapsa.

Ieeju pa vārtiem ar uzrakstu «M4» – ceturtais modulis. Vispirms apciemošu igauņu narkokurjerus, kurus INPE neatļāva filmēt. Pēc tam – pie Andreja.

Narkobums Austrumeiropā

Doma uzņemt dokumentālo filmu par Baltijas narkokurjeriem mums ar kolēģiem radās jau pērn vasarā. Statistika bija biedējoša. Gada laikā ārvalstīs arestēti aptuveni 230 baltiešu, kas iesaistīti narkotiku apritē. 30 no Igaunijas, pa simtam no Latvijas un Lietuvas. Viņi pārvadā narkotikas kuņģī vai rokas bagāžā no Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas uz Eiropu – Spāniju, Nīderlandi un Lielbritāniju.

Tiesībsargu vidē pieņemts rēķināt, ka parasti arestē 10% no kurjeru kopskaita. Pēc šāda aprēķina, narkotiku pārvadāšanā iesaistīts vairāk kā 2000 baltiešu.

ANO sagatavotais Pasaules narkotiku ziņojums 2012 rāda – pēdējos gados pieaug tendence narkotiku pārvešanā izmantot jaunus vīriešus no Austrumeiropas. Krīzes iespaidā viņi vieglāk uzķeras ātras peļņas solījumiem, kas par vienas kravas atvešanu var svārstīties no 2000 līdz 6000 eiro. Krīzes laikā maksa samazinājās. «Domājat – mums bija sevišķi kāds jāpierunā? Palaidām ziņu, un paši pieteicās,» man Latvijā aizvainoti izmet kāds vervētājs, kurš tagad sēž uz apsūdzēto sola.

Tipiskās kokaīna eksporta valstis ir Bolīvija un Peru, kur kokas krūma audzēšanas tradīcijai ir gadsimtiem sena vēsture, piemērots klimats, korupcija un kupli džungļi, kas apgrūtina narkotiku ražotņu redzamību no satelītiem.

Kurjeru izmantošanu veicina arī lēto avioreisu pieaugums pasaulē – šis transporta kanāls pēdējos desmit gados palielinājies par 80%. Organizētajai noziedzībai ir izdevīgi izmantot dzīvus narkomūļus, nevis riskēt tikai ar milzu apjoma kravas pārvešanu kuģos. Salīdzinājumam – kilograms kokaīna ar 90% tīrību Peru džungļos maksā 1000 dolāru. Amerikā tā cena būs 25 000, Beļģijā –
50 000, bet Japānā – 120 000 dolāru. Lidmašīnas biļete uz Limu no Eiropas maksā ap 1500 dolāriem. Peļņa ir iespaidīga.

Šo faktu iespaidā 2009.-2010.gadā kokaīna patēriņš Austrumeiropā ir trīskāršojies, turpretim Rietumeiropā – samazinājies uz pusi, norāda ANO. Bezdarbs un sociālā nevienlīdzība mudina krīzes skartos meklēt aizmirstību narkotiku reibumā. Latvijā un Lietuvā ienākumu nevienlīdzība ir starp lielākajām ES.

Savā darba kabinetā daudzstāvu ēkā Limas centrā Peru narkotiku apkarošanas policijas DIRANDRO majors Renso Kavaljero man stāsta: pēdējos mēnešos narkotirgoņi kokaīnu vispirms izved uz Brazīliju vai Ekvadoru un tikai tad uz Eiropu. Kontrole ir pastiprinājusies, tāpēc 2013.gada sākumā plūsma samazinājusies un Limas lidostā noķerto kurjeru skaits krities. Fonā skan televizors, Kavaljero rokās virpina iPhone un lepojas, ka pērn policija narkokarteļiem konfiscējusi naudu, narkotikas un īpašumu 52 miljonu dolāru vērtībā.

«Es strādāju celtniecībā Anglijā. Mājā, kur dzīvoju kopā ar citiem strādniekiem, bija kāds melnais, kurš piedāvāja atrast darbu celtniecībā Peru,» stāsta igaunis Margo Tamms (31). Viņu Limas lidostas apsardze apcietināja 2010.gadā.

Margo stāsts sakrīt ar policijā un Baltijas valstu konsulātos dzirdēto tipiska narkomūļa aprakstu – cilvēks no mazturīgas ģimenes (Margo ir četri brāļi un māsa), strādāja Eiropā (parasti celtniecībā), iepazinās ar «melno», atbrauca uz Limu, kur priekšā jau bija sagatavots viesnīcas numuriņš. 

Parasti kurjeri Limā pavada 7-11 dienas, lai izskatītos pēc tipiskiem tūristiem. Neilgi pirms izlidošanas kāds viņiem iedod somu, kas jāaizved uz Eiropu. Ja kurjers ir «rijējs», viņam iedod prezervatīvos safasētas kokaīna kapsulas.

Margo ir vēl kāda daudziem kurjeriem raksturīga iezīme – viņi noliedz, ka zinājuši par narkotikām. Margo stāsta, ka braucis uz darbu celtniecībā, tomēr nav to dabūjis, un viņam palūgts uz Eiropu aizvest viesnīcas istabiņā noglabāto somu. Peru tiesa šādiem stāstiem netic – ja soma lidostā reģistrēta uz Margo vārda un tās rokturī paslēpts kilograms kokaīna, viņš ir vainīgs. Seši gadi un astoņi mēneši cietumā ir standarta sods.

Pēc kādiem trim gadiem var pieteikties apžēlošanai. Līdz tam jāsamaksā aptuveni 1000 latu naudassods un jāatrod cilvēks Peru, pie kā palikt, iznākot no cietuma. Pēc dokumentu iesniegšanas jāgaida lēmums, kas var ievilkties nezināmu laiku. Peru nekas nav noteikts. Tiesa var nenotikt, jo tiesnesim nav labs garastāvoklis. Vai arī piemānīs advokāts, paņemot naudu, sasolot debesmannu un tad pazūdot.

Pozitīvam apžēlošanas iznākumam jāsakrāj arī bonusi par labu uzvedību cietumā – ir jāstrādā vai jāmācās. Margo to nevar, jo viņam nav naudas. Gan par mācībām, gan par iespēju strādāt jāmaksā vidēji pieci lati mēnesī. Mācības nozīmē katru dienu iet uz radošo darbnīcu, kur var apgūt spāņu valodu un rokdarbus no dažādu materiālu atgriezumiem. To pašu var darīt arī «darbā», tikai tad materiāli jāpērk, bet izgatavotos ādas maciņus, rotas vai pelnutraukus var mēģināt pārdot apmeklētājiem.

Kādu brīdi Margo piepelnījās, citiem ieslodzītajiem mazgājot drēbes, bet tagad vairs neesot pieprasījuma. Radinieki naudu atsūtīt nevar. Normālai izdzīvošanai Peru cietumā vajag 50 latus mēnesī. Sliktā uztura dēļ Margo zaudējis 10 kilogramus svara. Palīdzību baltiešiem nesniedz arī valsts. Vietējie Baltijas goda konsuli Peru vairāk pilda reprezentatīvas funkcijas un palīdz ar dokumentu nokārtošanu. Tas ir svarīgi, jo vairākumam ieslodzīto pēc iznākšanas no cietuma ir beidzies pases derīguma termiņš. Bet pase ir svarīga, lai tiktu prom no Peru.

Tas ir kārtējais Peru absurds. Iznākot no cietuma, atlikušais soda termiņš – vidēji vēl trīs gadi – narkokurjeram jāpavada Peru. Viņš nedrīkst pamest valsti. Oficiāli strādāt nevar, jo nav darba atļaujas. Kad pagājis viss piespriestais termiņš, vēl jāsamaksā sods migrācijas dienestam, jo esi uzturējies valstī ilgāk par atļautajām 90 dienām. Dolārs par katru pārsniegto dienu, tātad ap 2300 dolāriem cilvēkam, kam vispār nav ienākumu. Lai šo absurdu apietu, kurjeri ar derīgām pasēm samaksā kukuli un šķēro Ekvadoras vai Brazīlijas robežu, bet no turienes lido mājās.

«Nauda, nauda, nauda. Par visu šeit ir jāmaksā,» Margo ir sašutis. Pat par ienākšanu cietumā! Tas ir puslegāls maksājums paviljona vecākajam par iespēju skatīties televizoru vai dabūt matraci. Citu dienu man sieviešu paviljonā Marija no Filipīnām stāsta, cik laimīga bijusi, beidzot tiekot pie segas. To viņai atstājusi kāda atbrīvotā cietumniece. Marija aiz laimes raudājusi.

Tomēr cietumnieki saka – ANCON2 apstākļi ir labāki nekā Sarita Colonia, kur visi pavada pirmo ieslodzījuma gadu. Pieminot šo «elli», kurjeri riebumā noskurinās. Pārapdzīvotais cietums atrodas vienā no bīstamākajiem Limas rajoniem Callao. Braucot turp filmēt tiesas sēdi, mūsu operators Karloss ar kameru no mašīnas ārā nekāpj.

Visi kurjeri atceras, kā Sarita Colonia gulējuši pa diviem uz viena matrača, ko plašajās kamerās atrullēja tikai vakaros. Izklājot matračus, uz betona grīdas nebija brīvas vietas.

Pēc deviņiem vakarā nebija iespējas iet uz tualeti – dabiskās vajadzības ieslodzītie kārtoja turpat plastmasas maisiņos vai pudelēs. Tualete bija vienkārši lielā telpā salikti neaizsegti podi, uz kuriem spiesti skatīties visi rindā stāvošie. «Jo rindas bija visur,» stāsta kāds kurjers. Toties ar siltām jūtām visi atceras brīvību, kas valdījusi šajā ellē. Pa dienu varēja staigāt pa teritoriju. Bijis pat restorāns, ko uzturēja paši ieslodzītie, tajā pārdeva hamburgerus un hotdogus. Vienmēr pa rokai bijuši arī nelegāli ienestie mobilie tālruņi un internets.

ANCON2 šīs brīvības nav. Tās ļoti pietrūkst citam igaunim Varmo ar populāro uzvārdu Tamms (24), kurš Peru ir jau gandrīz trīs gadus. Viņu aizturēja lidostā ar četriem kilogramiem kokaīna, kas astoņās pakās bija pielīmēts pie kājām. «Ļoti gribas pelmeņus un sinepes,» saka sīka auguma vīrietis ar bērnišķīgi atklātu seju. «Šeit ēd visu – govju vēderus, jūrascūciņas, žurkas. Viņi nezina, kas ir pelmeņi.» Atšķirībā no vairākuma ieslodzīto Varmo ir brīnišķīgs stāstnieks, tāpēc klausoties pie sevis niknojos uz INPE, kas neļāva filmēt igauņus.

«Savējie» ieradušies

Šī ir jau trešā reize, kad apmeklēju ANCON2. Ierodoties Peru februāra sākumā, mans galvenais mērķis bija iegūt atļauju filmēšanai cietumā. Pēc vairāku mēnešu darba ar kolēģiem Latvijā noskaidrojām, ka nevarēsim filmēt ieslodzītos Spānijā, Irijā un pat Igaunijā, jo to aizliedz ES regulas. Neveiksmīgi beidzās arī mēģinājumi atrast vietējos žurnālistus Meksikā un Panamā, lai nointervētu baltiešus turienes cietumos.

Uzzinot, ka mūsējo visvairāk ir Peru, sapratām – jābrauc! Sākotnēji plānoju iekļūt cietumā kopā ar Toronto uzaugušo lietuviešu izcelsmes katoļu mācītāju Edmundu Putrimu. Viņš jau iepriekš bija apmeklējis ieslodzītos Peru un Brazīlijā. Pēc vairāku nedēļu saskaņošanas vienā no februāra piektdienām kopā ar sirsnīgam lācim līdzīgo Edmundu pirmo reizi iegāju ANCON2. Mans uzdevums bija iegūt piekrišanu filmētām intervijām no pāris kurjeriem. Saskaņā ar procedūru viņiem jāparaksta īpašas piekrišanas formas.

Iepriekš mums neizdevās pierunāt bijušos kurjerus sniegt intervijas, jo viņiem ir kauns. Vai arī bail no vervētāju atriebības. Vairākumam gan šīs bailes nav pamatotas, jo viņi nemaz nezina, kas ir noziedzīgās ķēdes organizētāji. Līdz ar to nevienu nespēj nodot. Saskaņā ar Latvijas, Lietuvas un Peru policijas stāstīto nav arī vienas konkrētas organizētās noziedzības grupas, kas Baltijā koordinētu kurjerus. Baltijas valstīs pārsvarā darbojas vervētāji, kurus koordinē organizētās noziedzības pārstāvji no Rietumeiropas. Vairākumā gadījumu arī paši vervētāji nezina, kas ir cilvēki telefona otrā galā Spānijā, Beļģijā, Lielbritānijā vai Nīderlandē, kur Baltijas kurjeri vēlāk tiek arestēti atpakaļceļā no Dienvidamerikas. Pašlaik Latvijas tiesībsargājošās iestādes strādā pie vismaz trīs lieliem kriminālprocesiem, kas saistīti ar narkotiku transportu.

Taču ANCON2 kurjeru attieksme ir citāda, nekā gaidīju. Cietuma apsardze visus baltiešus sasauc vienkopus. Mazajā iekšpagalmā viņi nāk cits pēc cita, līdz man nojūk skaits un no klausīšanās sāk džinkstēt ausīs. Beigās ap mums drūzmējas vismaz 20 vīriešu vecumā no 20 līdz 50 gadiem – ar lieko svaru, izkāmējuši vai, tieši pretēji, ļoti sportiski. Valda pacilāta svētku noskaņa, jo daudziem šī ir pirmā reize, kad vairāku gadu garumā ciemos atnākuši «savējie». Esmu paņēmusi līdzi 10 veidlapas, bet ar tām nepietiek. Solu nākamajā nedēļā atgriezties ar kameru.

Solījumu tomēr neizdodas turēt. Atkal iegāž Peru tikumi. Nākamās nedēļas pirmdiena un otrdiena izrādās nacionālās brīvdienas par godu ceturtdien gaidāmajai Valentīna dienai, tāpēc INPE nestrādā. Trešdien agri no rīta ieslodzīto piekrišanas formas nododu preses pārstāvei Džanetai Sančesai. Viņa dod mājienu, ka piektdien varēšu iekļūt cietumā. Taču ceturtdien vairs neceļ telefonu. Dodos uz INPE biroju. Džaneta skaidro, ka aizsūtījusi lūgumu apstiprināt manu identitāti Latvijas goda konsulam. Sazvanu konsulātu. Atklājas, ka Džaneta melojusi – e-pasta nav, viņa to vēl tikai plānojusi sūtīt.

Saprotot, ka INPE vilcina laiku, piektdienas rītā lūdzu Latvijas un Lietuvas goda konsulus piezvanīt Džanetai. Abi kungi ir turīgi peruāņi, un statusam Peru ir liela nozīme. Šī stratēģija izrādās pareiza, preses sekretāre pēkšņi kļūst ļoti atsaucīga. Taču negaidīti uzrodas cits šķērslis – Igaunijas goda konsuls. Izrādās, Džaneta lūgusi manu identitāti apstiprināt arī viņam, kaut iepriekš nebilda par to ne vārda. Sazvanu Igaunijas konsulātu. Konsuls atrodas ārpilsētas vasaras mājā, bet sekretāre INPE vēstuli pārsūtījusi saskaņošanai Igaunijas Ārlietu ministrijai. Tāda esot procedūra. Tā kā INPE sola pirmdien ielaist mūs cietumā, saprotu – atļauju igauņu filmēšanai nepagūsim saņemt.

Pirmdienas rītā ar INPE pārstāvi, maigu būtni vārdā Miluška, ierodamies cietumā. Divas stundas nīkstam, gaidot direktoru atpakaļ «no semināra». Operators Karloss karstumā iemieg ar klēpī iežmiegtu kameru. Noskaidrojas, ka no sākotnēji plānotajiem 10 cilvēkiem intervēt varēsim tikai trīs. Atkrīt igauņi, latviete Laura saslimusi, bet vairākiem lietuviešiem neatļauj runāt neapmierinošas uzdevības dēļ.

Intervēšanai ierādīts tukšs iekšpagalms ar nelielu nojumi. Miluška novelk augstpapēžu kurpes un no maisiņa izvelk sandales. Uzziež pretiedeguma krēmu un gādīgi iedod arī mums. Pēc brīža pagalmā ienāk visi trīs intervējamie – Andrejs, Darjus un jauns lietuviešu puisis. Norunājam divas stundas, un tad arī Andrejs lūdz mani atnākt vēlreiz, bez filmētāja. Biļešu krāpnieku un atceltā lidojuma dēļ pēc divām dienām neplānoti varu izpildīt viņa lūgumu.

«Esmu šeit pazaudējis labākos dzīves gadus,» Andrejs saka, kamerā dzerot kafiju un uzkožot pakusušus šokolādes cepumus. «Iesēdos, kad man bija 32 gadi. Tagad ir 36. Vēl jāpaspēj ģimeni nodibināt.» Līdz rudenim, kad iznāks mūsu filma, ceru satikt Andreju vēlreiz – jau Latvijā. Vīrietis stāsta, ka drīz iznāks no cietuma. Viņš grib paspēt dzīvot.

Līdzīgus plānus dzirdu no vairākuma ieslodzīto. Vai tie piepildīsies, nav zināms. Peru nekas nav prognozējams. Tieši neziņa par rītdienu visvairāk sagrauj ieslodzītos. Andrejs un Darjus nepaļaujas pat uz Dievu. «Limā Dieva nav,» kādā brīdī saka Darjus, «šeit pat zvaigžņu nav.»

Iekosties Kipras pīrāgā

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Analīze

Vai pie Latvijas banku apvāršņa jau vīd miljards eiro, ko varētu piesaistīt pēc Kipras krīzes?

Aizvadītajās Lieldienu brīvdienās daudzi vietējo banku darbinieki – galvenokārt juristi un administratīvie darbinieki – nevis atpūtās, bet devās uz darbu, lai apkalpotu krasi pieaugušo nerezidentu iesniegumu skaitu no Kipras. Dokumenti par kontu atvēršanu pienāk kilogramiem, iesniegumu skaits pieaudzis vairākkārt. Par to privātās sarunās stāsta to banku darbinieki, kuru bizness tradicionāli saistīts ar nerezidentu apkalpošanu. 

Pretēji apgalvojumi izskan no Swedbank un SEB, kuru pārstāvji ir pārliecināti – tie nerezidenti, kas gribēja glabāt savu naudu Latvijā, jau sen ir šeit, un jaunu, vērienīgu naudas pieplūdumu mēs neredzēsim. Kam izrādīsies taisnība, redzēsim pēc noguldījumu statistikas. 

Kāpēc nav «sprādziena»? 

Banku regulatora – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) – apkopotā informācija liecina, ka noguldījumu pieplūdums tieši no Kipras Latvijā vērojams kopš 2011.gada vidus. Pērn septembrī noguldījumi no Kipras veidoja 21% no visiem ES valstu noguldījumiem Latvijā, ierindojoties otrajā vietā pēc Lielbritānijas. Taču FKTK pagaidām neapstiprina noguldījumu strauju pieaugumu no Kipras šāgada sākumā. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, iesniegumu skaita pieaugums, par kuru runā baņķieri, pagaidām nozīmē vēl tikai iesniegumus, no kuriem nebūt ne visi tiks akceptēti. Tradicionālais no Krievijas un NVS nākušais noguldītājs, kas darbojies caur Kipru, kura vēl nesen bija ārzona, raugoties no Latvijas banku uzraudzības viedokļa, ir sarežģīts klients. Daudzi nespēj paskaidrot un, galvenais, dokumentāri apliecināt savas naudas izcelsmi, izskaidrot sava biznesa būtību. Ar tādiem viss ir skaidrs – nepārprotami apšaubāmu naudu Latvijas banku uzraugi valstī nemaz neielaidīs.

Otrkārt, pēc baņķieru teiktā, daļa Kipras klientu no Krievijas un NVS varētu, taču vienkārši nevēlas sniegt par sevi vairāk ziņu. Viņi vienkārši ir pieraduši, ka Kiprā liekus jautājumus neuzdeva. Tikai sarakstoties ar šādu klientu un izskaidrojot viņam, ka par sevi tomēr nāksies pastāstīt, nereti paiet vairākas nedēļas.

Trešais un galvenais iemesls – noguldījumi Kipras bankās tika iesaldēti. Tāpēc, runājot par interesi nākt uz mūsu bankām, nav runa par vienkāršu transakciju «pamet Kipru, ierodas Latvijā». Interese būtībā ir cita – lielie klienti, kuru nauda «iestrēgusi» Kiprā, pārkārto savas finansēšanas shēmas un korporatīvās struktūras. Vienkārši slēgt funkcionējošu firmu Kiprā ir visai dārgs prieks, toties nesūtīt turp jaunu naudu ir viegli. Taču, ja šī «jaunā nauda» patiešām ienāks Latvijas banku kontos, pieplūdums būs pakāpeniskāks un veidosies ilgākā laika posmā.

Par šāda pakāpeniska pieplūduma turpināšanos liecina arī FKTK statistika. «Kopējā tendence nerezidentu noguldījumu pieaugumam palikusi nemainīga kopš 2009.gada otrās puses, kad atsākās nerezidentu noguldījumu pieaugums, palielinoties vidēji par 70 miljoniem latu mēnesī,» saka FKTK preses sekretāre Laima Auza.

Nerezidentu noguldījumi kopumā Latvijā šāgada janvārī, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, pieauga par aptuveni 136 miljoniem eiro (96 miljoni latu), bet februārī vēl par 38 (27) miljoniem. FKTK oficiālie dati liecina – februāra beigās Latvijas bankās kopumā bija noguldīti 12,77 miljardi latu, savukārt nerezidentu noguldījumi sasniedza 6,2 miljardus latu.

Pieauguma skaitļi šāgada sākumā ir iespaidīgi, taču pilnībā iekļaujas līdzšinējo tendenču ietvaros. Spriežot pēc šiem datiem, Latvija ne tuvu nav Kipras klientu galvenais mērķis. Galu galā, janvārī no Kipras banku kontiem tika izņemti 1,7 miljardi eiro, bet februārī – vēl miljards.

Lūko pēc kvalitātes

Kipras Finanšu ministrija gada sākumā informēja, ka vietējās bankās kopējais depozītu apjoms pārsniedzis 70 miljardus eiro, no tiem ārzemju depozītu – 30 miljardus eiro. Pēc Moody’s ziņām, 9,1 miljards eiro piederot Krievijas iedzīvotājiem, bet, pēc citām aplēsēm, Kiprā ieplūdis krietni vairāk Krievijas naudas, ap 15 miljardiem eiro. Turklāt Krievijas bankas vietējām bankām un Kiprā reģistrētajām Krievijas firmām ir izsniegušas kredītos aptuveni 30 miljardus eiro.

Kāda šīs naudas daļa pēc ieguldījumu «atsaldēšanas» varētu nonākt Latvijā – uz šo jautājumu pagaidām nav skaidras atbildes.

«Domāju, tas ir līdzīgi kā minēt, kāds būs dolāra kurss,» par Latvijas iespējamo guvumu saka Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Mārtiņš Bičevskis. «Ja kāds precīzi zinātu, kāda būs ne vien vispārējā interese, bet tieši kvalitatīvu klientu interese, visi veiktu precīzākas aplēses. Taču ir skaidrs, ka interese pieaugusi.»

Bičevskis uzsver – nav jēgas skaitļot, cik daudz no Kipras naudas var piesaistīt Latvija, labāk būtu saprast, ka normāls banku sektora pieaugums gadā būtu līdz 10%, piesaistot tikai pašus kvalitatīvākos klientus. Tātad šogad Latvijai labs mērķis būtu 600 miljonu pieaugums.

Par to, cik lielu Kipras klientu daļu var dēvēt par kvalitatīvu, skeptiski noskaņots ir bankas Citadele prezidents Guntis Beļavskis. Viņaprāt, no Kiprā iestrēgušās nerezidentu naudas Latvija piesaistīs mazāk par 10-20%. Tātad uz vairākus miljardus lielām summām nevajag cerēt.

«Tāpēc, ka banku bizness Kiprā – tie ir pavisam citi pakalpojumi. Daži runā, ka nerezidentu holdingi, kas strādā arī Latvijā, tagad pārkārto savas struktūras, lai vairāk strādātu ar mūsu bankām. Taču man ir jautājums – ja ir viens holdings, kāpēc tam vispār vajadzēja strādāt Kiprā, ja ir Latvija? Kāpēc tā sarežģīt sev dzīvi? Tur taču ir valodas grūtības, šīs bankas ir tālu… Atbilde ir acīmredzama – tāpēc, ka tur varēja iegūt kaut ko tādu, ko nav iespējams saņemt Latvijā. Viņi bija Kiprā, jo tur ir pilnīgi citi standarti un attieksme pret ārzonu biznesu, nodokļu optimizāciju,» skaidro Citadeles vadītājs.

Vienlaikus Beļavskis atzīst – nerezidentu interese par Citadeles pakalpojumiem ir pamanāma, daļa klientu jau paziņojuši, ka daļu naudas, kas agrāk tika pārskaitīta caur Kipru, tagad liks lietā Latvijā. «Taču tie nav tādi apjomi, kas izraisītu ietekmes pārdali tirgū,» precizē Beļavskis. Un piebilst – par šo tematu labāk taujāt bankās, kuru bizness tradicionāli balstās uz nerezidentiem. Citadelē tie veido tikai aptuveni 30% biznesa.

Leknās komisijas naudas

Ko par «Kipras naudu» saka Rietumu banka un ABLV – lielākie vietējā kapitāla spēlētāji, kas vienmēr orientējušies uz NVS valstu klientu apkalpošanu un kuru depozītu portfelī nerezidentu apjoms pārsniedz 90%?

Diemžēl Rietumu bankas pārstāvji uz mūsu jautājumiem nevēlējās atbildēt. Kāpēc? Pēc neoficiālas informācijas, iemesls ir vienkāršs – tā kā valdība un regulators vēl nesen pret Kipras naudu izturējās visai kritiski, baņķieri tagad negrib nākt klajā ar skaļām prognozēm.

ABLV atturas no prognozēm, taču apstiprina – interese ir pieaugusi. «Saprotam, ka liela daļa no jaunajiem klientiem ir atnākuši pie mums tieši šīs Kipras situācijas dēļ. Tā ir milzīga iespēja attīstīties Latvijas bankām un finanšu nozarei, jo tādas neparādās pat reizi piecos gados,» saka valdes priekšsēdētāja vietnieks Vadims Reinfelds. Tomēr daudziem nākas arī atteikt, jo viņi negrib atbildēt uz bankas uzdotajiem jautājumiem.

Katrā ziņā milzīgai naudas straumei Latvijā ir vēl vairāki šķēršļi. Vispirms vietējām bankām nāktos krasi palielināt pašu kapitālu, lai atbilstu kapitāla pietiekamības normām. Akcionāru iespējas atrast tam naudu ir viens no faktoriem, kas ierobežo noguldījumu krasu palielināšanu.

«Tas ir viens moments. Taču ir arī cits – skaidrs, ka tagad šajā tirgū netiks pieļauta eksponenciāla izaugsme,» ir pārliecināts Bičevskis. «Pie mums pagaidām nav valsts politikas, kas noteiktu, ka gribam redzēt 200% izaugsmi trijos gados. Valsts un regulators pieļauj ierobežotu izaugsmi, līdz ar to akcionāri strādā tādā pašā garā. Krass naudas pieplūdums nenotiek ne tikai tāpēc, ka neviens neinteresējas par mazo Latviju, bet arī tāpēc, ka šeit finanšu sektorā ir tāda valsts un regulatora politika. Neviens negrib, lai šeit būtu kā Islandē.»

Jāpiebilst, ka depozītu piesaistīšana un ienākumu procenti no kreditēšanas daudzām bankām sen vairs nav galvenais bizness. Pēdējos gados komisijas naudā gūtie ienākumi reizumis jau pārsniedz ienākumus no procentiem. Piemēram, jau piesauktajā bankā ABLV pērn neto ienākumi no procentiem veidoja 22,9 miljonus latu, bet no komisijām (par maksājumiem, kredītkartēm, trasta un brokeru operācijām utt.) ieņemti 28,4 miljoni latu. Tātad – ja agrāk viens klients gadā veica 300 maksājumu caur Kipru un tagad to darīs caur Rīgu, šāds variants baņķieriem šķiet ne mazāk interesants par iekošanos «Kipras depozītu» pīrāgā.

Līdz galam vēl nav sačakarēts

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Pusdienās

Četras iedzīvotāju grupas ar pretējām interesēm – tā kūrortpilsētas politisko sašķeltību pamato Jūrmalas aizsardzības biedrības līdzdibinātājs Lauris Liepa

Uz sarunu ar Jūrmalas aizsardzības biedrības dibinātāju, zvērinātu advokātu Lauri Liepu pamudināja kārtējais apvērsums Jūrmalas domē. Gribēju uzzināt, ko par savas pilsētas politisko karmu – mēriem kukuļotājiem un viņu pastāvīgas gāšanas tradīciju – domā Jūrmalas iedzīvotāji. 

Izrādās, ka mūsu un Liepas intereses sakrīt – Jūrmalas aizsardzības biedrības aktīvistus ir aizvainojusi jaunievēlētā domes priekšsēdētāja Jura Visocka (Vienotība) pirmā uzruna, kurā viņš par «ārprātu» nosauc to, ka «Grūba un Jūrmalas aizsardzības biedrība čakarē cilvēkus» un «komandē pilsētu». (Guntis Grūba ir biedrības valdes loceklis – red.)

«Neviens pilsētas vadītājs nekad par šo pilsonisko iniciatīvu nav iedrošinājies izteikties, pirmkārt, tik vulgāri, otrkārt, tik negatīvi,» saka Liepa, ar kuru tiekamies nevis Jūrmalā, bet Rīgā – Teātra bāra restorānā, ko advokāts sauc par savu «ēdnīcu», jo regulāri nāk šeit pusdienot no tuvējā biroja. Viņš stāsta, ka biedrība izpelnījusies iedzīvotāju augstu uzticību un tiek uzskatīta par «labvēlīgu pilsonisku iniciatīvu». Tāda līdz šim bijusi arī Visocka pārstāvētās Vienotības nostāja. Biedrība ir publiski aicinājusi Visocki atvainoties, un mūsu sarunas brīdī Liepa uz to vēl cer. «Nu, ja mērs paliek pie saviem vārdiem un viņš to ir domājis apzināti un mērķtiecīgi, tad tas ir manifests vēlētājiem. Es secinu, ka viņa pozīcija ir par labu atsevišķiem attīstītājiem, nevis pilsētniekiem,» Liepa vēl teoretizē. Tās pašas dienas pēcpusdienā varbūtība piepildās. «Vajadzēs atvainoties kādam? Tāda nekad nebūs! Ne par ko!» Vienotības Jūrmalas saraksta pirmo numuru citē Latvijas radio.

Liepa Jūrmalas domi vēlēs pirmo gadu, lai gan ir tās vasarnieks no bērna kājas un Jaundubultos viņam ir no vecvecākiem mantots īpašums. Pērn viņš dzīvesvietu reģistrējis Jūrmalā, «novērtējot» pilsētas domes piedāvājumu šādos gadījumos saņemt «karalisku» nekustamo īpašumu nodokļa atlaidi – 70%. Jūrmalas aizsardzības biedrību kopā ar Annu Žīguri, Gundaru Zaļkalnu un Rihardu Pētersonu pirms septiņiem gadiem nolēmuši dibināt kā pilsētnieku «pretsvaru neprātīgajām attīstītāju iecerēm», jo redzējuši – pilsētas dome un būvvalde pret tām nav pietiekami kritiska. Biedrība vēlas, lai Jūrmala saglabā savu vērtību un paliek «pilsēta priežu mežā un kāpas malā», nevis kļūst par «pilsētu virs meža».

Liepa ir gandarīts, ka biedrībai izdevies ietekmēt domes lēmumus un apturēt daudzus projektus, «par kuriem jūrmalnieki noteikti nebūtu priecīgi». Nekustamo īpašumu krīzes dēļ bijis zināms atelpas brīdis, taču tagad «katram jūrmalniekam, kuram pie mājām ir neaizbūvēts zaļš dabas pleķītis, atkal jāsāk uztraukties, vai tik kāds to vietu nav noskatījis daudzstāvenei». Pēdējie apbūves procesi rāda, ka iedzīvotāju pilsoniskās aktivitātes atslābt nedrīkst un pilnībā uzticēties domei nevar. «Problēma ir tā, ka Jūrmalas atsevišķu īpašumu vērtība ir krietni virs Latvijas vidējās īpašuma vērtības, un acīmredzot ir daudzi cilvēki, kuri ir apdraudēti un var neizturēt šo pārbaudījumu ar naudu un varu.» 

Nav pārsteidzoši dzirdēt, ka nemitīgās varas maiņas domē jūrmalniekus ne tikai nogurdinājušas, bet arī padarījušas apātiskus. «Gāzēji tikai pierādīja likumsakarību, ka Jūrmalas politiskajā dzīvē nekas nav pastāvīgs, un zināmā mērā simboliski mēģināja attaisnot piejūras klimata mainīgo dabu,» Liepa atbild uz jautājumu, vai, nogāžot iepriekšējo mēru Gati Truksni, deputāti vēlētāju acīs ir ieguvuši kādu bonusu. Viņš spriež, ka pagājušās nedēļas «provokācija» Jūrmalas domē, līdzīgi kā valodas referendums, varētu «kalpot kā labvēlīgs stimuls jūrmalniekiem aiziet uz vēlēšanām un pateikt, ko viņi domā un par ko viņi iestājas».

Trukšņa atcelšanu deputāti pamatoja ar administratīvo resursu izmantošanu sevis reklamēšanai. Liepa piekrīt, ka bijis «kaitinoši» saņemt nodokļu maksātāju apmaksātu pašvaldības avīzi, kurā «te sēdus, te pilnā augumā, te skrienot» parādās domes amatpersonas, taču «Jūrmalā katram notikumam ir divi vai trīs līmeņi», un tādi ir arī mēru nomaiņai. No bankrotējušās LPP/LC ievēlēto Truksni gāza neilgi pēc tam, kad viņš bija paziņojis par savu nolūku pašvaldību vēlēšanās startēt ZZS sarakstā, tāpēc Liepa spriež, ka «visu šo laiku, kamēr viņš bija mērs, acīmredzot viņu piecieta tikai tāpēc, ka viņš nebija pievienojies nevienai no partijām, un tur bija tāds līdzsvars». 

Viens no koalīciju nestabilitātes iemesliem ir domes sadrumstalotība – pašreizējās domes 15 deputāti tika ievēlēti no 10 dažādiem sarakstiem. Jūrmalā kandidē ne tikai lielie nacionālā līmeņa politiskie spēki, bet vietu zem kūrortpilsētas saules atradušas arī vairākas vietējās partijas – Mūsu zeme, Jūrmala – mūsu mājas, Tev, Jūrmalai. Vaicāju, vai jūrmalnieki šīs partijas atšķir un zina, kurš deputāts nāk no kura politiskā spēka. «Domāju, ka ne. Partejiskā piederība pazūd tūlīt pēc vēlēšanām, un parādās dažādas deputātu grupas, kuras balstās uz izdevīguma apsvērumiem,» novērojis Liepa.

Viņš sīko partiju pārstāvniecību domē skaidro ar neviendabīgo elektorātu. Jūrmalniekus Liepa dala četrās lielās grupas – vieni ir vēsturiskie iedzīvotāji, kas dzīvojuši pilsētā no pirmskara laikiem, un viņu pēcteči. Otri – padomju laikā iebraukušie cilvēki, kas galvenokārt dzīvo Slokā, Ķemeros un Kauguros un «joprojām veido savu noslēgtu grupu». Trešā kategorija ir jaunpienācēji, kuri pārvākušies dzīvot uz Jūrmalu nesen, un ceturtā – «turīgi austrumu kaimiņi» no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Vidusāzijas, kuru skaits pēdējos gados pieaug, jo viņiem ir iespēja līdz ar īpašumu iegūt uzturēšanās atļauju Šengenas valstīs. «Visas četras grupas vēlas savu pārstāvību domē, un es to redzu kā primāro iemeslu, kāpēc dome ir saskaldīta, jo šīm četrām grupām gandrīz nemaz nav vienotu interešu,» uzskata Liepa.

Kā vēl vienu politiskās nestabilitātes iemeslu viņš min saimnieciskās intereses. «Nevienā piejūras novadā nav tādu kaislību kā Jūrmalā. Tā faktiski ir mūsu austrumu kaimiņu nauda, kas ietekmē pilsētu. Cenas un likmes, kādas ir par nekustamo īpašumu attīstīšanu [Jūrmalā], ir samērojamas tikai ar atsevišķiem īpaši elitāriem Rīgas rajoniem,» saka Liepa. «Šos [ietekmes] mehānismus varam labi apskatīt Jaunā viļņa nedēļā. Viņi tos arī neslēpj, apmeklē ne tikai Jūrmalas, bet arī Latvijas amatpersonas, ierodas oficiālās vizītēs, pēc būtības pat deklarē, ka viņu intereses te ir pārstāvētas arī tajos 11 mēnešos, kad viņu te nav. Turklāt mūsu politiķi neslēpjas, viņi sēž pie tiem pašiem galdiņiem un dzer no vienas pudeles.»

Kaut Jaunais vilnis un miljonu īpašumi Jūrmalai ir uzlikuši savu zīmogu, Liepa nedomā, ka tie būtu nomākuši Jūrmalas autentisko šarmu. «Es dzīvoju Jūrmalas daļā, kur cilvēki neplātās ar pārmērīgu bagātību un kur kaimiņi cits citu pazīst un sadarbojas.» Savukārt Jaunā viļņa laikā viņš «instinktīvi pamūk» no pilsētas un dodas uz kalniem, jo tieši jūlijā «ir tas īsais brīdis, kad var kāpt kalnos, kuros pārējā gada daļā ir ledāji un sniegs». Taču tas nenozīmē, ka viņš ir pret festivālu.

Liepa uzskata, ka Jūrmala pēdējos 20 gados nav pienācīgi izmantojusi savu kūrortpilsētas potenciālu – sabrūkot iepriekšējai sistēmai, tā nesaprata, ka var būt interesanta arī jaunajos apstākļos, un kūrorta infrastruktūra tika aizlaista. «Es šad tad ar velosipēdu braucu uz Ķemeriem. Tas ir sāpīgi – gribas ātrāk braukt projām.» Tieši šajā jomā pilsētas vadītāji varēja pielikt lielākas pūles. «Tas, ka uz Jūrmalu pārvācas cilvēki, kas iekārto elegantas mājas, nav domes nopelns – tas notiktu tā vai tā. Bet es arī negribētu izklausīties pārāk skeptisks – līdz galam sačakarēts vēl nav,» secina Liepa.

Ēdienkarte

Tītara buljona zupa ar dārzeņiem
Kartupeļu rosti ar Mozzarella sieru un tomātiem
Laima sorbets ar šokolādes mērci
Ūdens, augļu tēja, espreso

Ir jautā

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Viedoklis

Vai ar likumu jāparedz kriminālvajāta deputāta atstādināšana no darba pašvaldības domē?

Anna Žīgure, Jūrmalas aizsardzības biedrības aktīviste:

Mūsu sabiedrībā tas pilnīgi noteikti ir nepieciešams. Patiesi demokrātiskā valstī pats deputāts justos vainīgs un atkāptos.

Raimonds Munkevics, Jūrmalas domes deputāts, apsūdzēts kukuļdošanā: 

Ja pieņemsim likumu, jāgaida, ka situācija vērsīsies plašumā – apsūdzības tiks safabricētas, lai novērstu sāncenšu iespējas konkurēt uz amatiem.

Ilona Kronberga, sabiedriskās politikas centra Providus juriste:

Kriminālvajāšana uzrāda apsūdzību. Ja krīt lielas aizdomas par nelikumīgām darbībām, tad nav pamata uzskatīt, ka deputāts ir spējīgs godprātīgi aizstāvēt savu vēlētāju intereses.

Ius vigilantibus scriptum est

Posted on aprīlis 9, 2013 by - Viedoklis

Jeb «tiesības rakstītas modrajiem» – romiešu princips der arī Latvijas ceļiem

Diez vai jums ir zināms, ka visos tuneļos, kas garāki par 500 metriem un kuru slīpums garenvirzienā ir lielāks par 3%, drošības paaugstināšanai veic papildu pasākumus, pamatojoties uz riska analīzes rezultātiem. Arī es nezināju, līdz iepazinos ar Ministru kabineta 2007.gada 27.februāra noteikumiem nr.159 – «Kārtība, kādā ceļu lietotājiem nodrošina minimālo drošības līmeni Eiropas ceļu tīkla tuneļos, kas garāki par 500 metriem».

Šos noteikumus atradu, cenšoties tiesību aktu labirintos uzmeklēt kvalitātes prasības, kurām vajadzētu atbilst padomju gados būvētajam plašajam Latvijas autoceļu tīklam. Neatradu. Tāpat kā Latvijas ārēs drīz nevarēs atrast autoceļu, kas nebūtu pārvērties par lamatām autobraucēju veselībai un dzīvībai.

Politikas eksperti nosmīkņās, ka manis minētie MK noteikumi ir tikai kārtējais bezjēdzīgas ES direktīvu ieviešanas piemērs, jo dabā šādu tuneļu Latvijā nav un pārskatāmā nākotnē nebūs. Taču man kā sazvērestības teoriju piekritējam ir aizraujošāka versija.

Viedi paredzot neizbēgamo globālo un lokālo ekonomikas krīzi, Aigara Kalvīša valdība jau 2007.gada sākumā nolēma valsts glābšanai rakt tuneli. Šajā tunelī sabiedrības nākotnes labklājības vārdā ir norakts ne tikai Parex miljards, bet arī paslēpti dažādu kalibru oligarhu miljoni. Tunelis jau pavisam drīz būs gatavs. Par to liecina premjera nodevīgā izpļāpāšanās par krīzes beigām. Atlicis vien aprīkot to atbilstoši euro standartiem, un pagaidām acīm vēl slēptajā bezrūpīgajā nākotnē pateicīgā tauta varēs šļūkt pa Gaismaspils stāvo nogāzi. Autoceļu tunelī nebūs, jo pārvadājumus nodrošinās vairākus simtus miljonu vērtie modernie pasažieru vilcieni. Mums visiem par to pagaidām noklusē, lai nelaupītu negaidīto pārsteiguma prieku.

Tikmēr kāda nepatīkama ķibele ir apdraudējusi slepenā tuneļa projekta īstenošanu. Pilnībā sabrukušais Latvijas reģionālais autoceļš P30 Cēsis-Vecpiebalga-Madona ir radījis palielinātu risku autovadītāju priekšlaicīgai un nesankcionētai iebraukšanai laimīgajā nākotnē. Atliek cerēt, ka šo kļūmīgo situāciju glābs vērīga likumu lasīšana. Saskaņā ar likumu «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli», kas tikko, 10.aprīlī, stājies spēkā, ikvienas pašvaldības dome var pieprasīt Ministru kabinetam ārkārtējās situācijas izsludināšanu tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu, ja būtiski apdraudēta valsts, sabiedrības, vides, saimnieciskās darbības drošība vai cilvēku veselība un dzīvība.

Lai pārtrauktu ilgstošu un masīvu valsts prettiesisku bezdarbību autoceļa P30 atjaunošanā, es šonedēļ aicināju Vecpiebalgas novada domi lemt par ārkārtējās situācijas izsludināšanas pieprasījumu Ministru kabinetam. Tagad mums būs iespēja redzēt, cik valdībai patiesībā svarīga šā autoceļa lietotāju veselība un dzīvība.

Ļaudis, esiet modri! Lasiet likumus un izmantojiet katru iespēju pilsoniski aizstāvēt sabiedrības intereses jautājumos, kuru risināšanu vara ignorē. Neļausim Latvijā iesakņoties jaunai valsts pārvaldes formai – tuneļa demokrātijai, kurā valsts varas rīcību un bezdarbību mēs pieņemam ar nolemtības sajūtu, ļaujam sevi vest nezināmā virzienā un pārtiekam no solījumiem par gaidāmo gaismu tuneļa galā.

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Kipras finanšu ministrs Mihails Sariss otrdien atkāpies no amata. Kipras prezidents Niks Anastasiads iepriekš deva rīkojumu sākt izmeklēšanu par to, kas novedis valsts bankas līdz bankrotam, pirms Kipra bija spiesta pieņemt stingros glābšanas nosacījumus. Pagājušonedēļ eirozonas finanšu ministri piekrita piešķirt Kiprai desmit miljardu eiro starptautisko aizdevumu, lai glābtu Kipras bankas no bankrota un valsts varētu palikt eirozonā.

Ziemeļkoreja sestdien paziņoja, ka sāk «karastāvokli ar Dienvidkoreju», bet otrdien – ka plāno no jauna iedarbināt kodolreaktoru Njonbjonas kodolobjektā, ko 2007.gadā slēdza saskaņā ar starptautisku vienošanos par atbruņošanos. Dienvidkorejas prezidente Paka Gunhje pirmdien paziņoja, ka Ziemeļkorejai jārēķinās ar «stingru pretdarbību» pret jebkādu iespējamo provokāciju. ANO ģenerālsekretārs Bans Kimuns otrdien pauda bažas, ka krīze Korejas pussalā var kļūt nekontrolējama.

Sudānas prezidents Omārs Baširs licis atbrīvot visus valsts politieslodzītos. Pirmdien parlamentā Baširs uzsvēra, ka Sudāna centīsies garantēt vārda brīvību un aizsargās visas sabiedrības grupas. Kopš 2011.gada, kad Dienvidsudāna kļuva par neatkarīgu valsti, Sudānā valda saspringta situācija.

Maskava pārmet Vašingtonai iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, reaģēdama uz ASV Valsts departamenta paziņojumu, ka Krievijas varas iestādes ir izvērsušas «raganu medības» pret nevalstiskajām organizācijām. ASV Valsts departaments pagājušo piektdien pauda sa-traukumu par bezprecedenta pārbaudēm, kas pēdējo dienu laikā notikušas vairāk nekā 100 Krievijas un ārzemju nevalstiskajās organizācijas, to skaitā Human Rights Watch un Amnesty International birojos.

Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča vecākā dēla īpašumu vērtība gada laikā dubultojusies. Kā redzams no žurnāla Focus publicētā valsts bagātāko cilvēku saraksta, būvniecības un finanšu grupas Maco Holding dibinātāja Oleksandra Janukoviča bagātības apmērs pērn sasniedzis 196 miljonus ASV dolāru. 39 gadus vecais Oleksandrs ieguvis zobārsta izglītību.

Eiropas Savienības militārie instruktori otrdien sāka Mali militārpersonu mācības. ES plāno apmācīt vairāk nekā 2500 karavīru, lai sagatavotu vāji mācīto un slikti ekipēto Mali armiju valsts aizsargāšanai pret islāmistiem pēc Francijas misijas beigām. Misijā piekritušas piedalīties 23 ES dalībvalstis, kā arī Norvēģija. Latviju šajā misijā pārstāvēs divas militārpersonas.

Martā Sīrijas konfliktā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 6000 cilvēku, un tas bijis asiņainākais mēnesis divus gadus ilgstošā Sīrijas konflikta laikā, pirmdien pavēstīja Sīrijas aktīvistu organizācija Syrian Observatory for Human Rights. Pēc ANO datiem, bojāgājušo skaits konfliktā pārsniedzis 70 000, bet ASV valsts sekretārs Džons Kerijs februā-rī sacīja, ka dzīvību zaudējuši
90 000 cilvēku.

Izsolē ASV par 290 500 dolāriem pārdots grupas The Beatles albums Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band, kura eksemplāru parakstījuši visi četri leģendārās britu grupas mūziķi. Iepriekšējais rekords piederēja The Beatles albumam Meet the Beatles, kura parakstītu eksemplāru kāds pircējs iegādājās par 150 000 dolāru.

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 3, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

A/s Pasažieru vilciens un Spānijas uzņēmuma CAF mediācijas sarunas par vilcienu iepirkumu noslēgušās, un CAF vērsies tiesā ar prasības pieteikumu pret PV un Latvijas valsti par vilcienu piegādes un uzturēšanas līguma izpildi. Līguma kopējā vērtība bija 610,76 miljoni eiro. Ministru kabinets otrdien konceptuāli vienojās par iepirkumā neizmantotā Eiropas Savienības Kohēzijas fonda finansējuma – 100 miljoniem latu – pārdali par labu citiem projektiem.

Otrdien divu dienu oficiālā vizītē Latvijā ieradās Turcijas prezidents Abdulls Gils. Latvija pilnībā atbalsta Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai un saredz iespējas abām valstīm kopīgi sadarboties attiecību veidošanā ar ES Austrumu partnerības valstīm un Centrālāzijas zemēm, kopējā preses konferencē ar Turcijas prezidentu sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Starptautiskais Valūtas fonds paziņojis par pastāvīgās pārstāvniecības biroja Latvijā slēgšanu. SVF pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā atvēra 2009.gadā pēc starptautiskās palīdzības programmas apstiprināšanas. Fonds norāda, ka Latvija ir atguvusi makroekonomisko stabilitāti, un SVF pārstāvniecība tiks slēgta šāgada vasarā.

Jūrmalas domes deputāti otrdien ārkārtas sēdē nolēma atbrīvot no amata Jūrmalas domes priekšsēdētāju Gati Truksni (ZZS). Par viņa atbrīvošanu balsoja astoņi deputāti, pret neviens, četri balsojumā atturējās. Deputātu neuzticības iemesls bija Trukšņa reklamēšanās par nodokļu maksātāju naudu. 

Pēc Valsts kontroles revīzijas materiālu izvērtēšanas Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde sākusi kriminālprocesu par iespējamām nelikumībām Rīgas brīvostā. VK norādīja uz Rīgas brīvostas zaudējumiem vai nepamatotu rīcību ar finanšu līdzekļiem kopsummā par vairāk nekā 41 miljonu latu.

Martā populārākā partija bija Saskaņas centrs, bet otrajā vietā, apsteidzot Vienotību, ierindojās Zaļo un Zemnieku savienība, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dati. Par SC balsotu 23,3% respondentu, ZZS atbalstītu 10,8%, bet Vienotību – 10,4%. Saeimā iekļūtu arī VL-TB/LNNK, ko martā atbalstīja 9,9% aptaujāto.

Bankrotējušo Valmieras gaļas kombinātu Triāls ir nopirkusi Krievijas biogāzes ražošanas korporācija GazEnergoStroi, kas specializējas elektrostaciju būvēšanā. Korporācijas pārstāvji norāda, ka plānojot atjaunot gaļas kombinātu, kā arī izveidot tehnoloģisko parku.

Valdība otrdien nolēma, ka līdz 2014.gada 31.decembrim pašvaldībās būs jāizveido dalīta atkritumu savākšanas sistēma četrām kategorijām – papīram, metālam, plastmasas un stiklu saturošajiem atkritumiem.

No amata atcelts Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta Bior vadītājs Rafaels Joffe. Bior iesaistīts zušu iepirkuma skandālā. Zemkopības ministrijas auditā noskaidrots, ka Igaunijā un Lietuvā zušu mazuļi divus gadus iepirkti par piecas reizes mazāku cenu.

Pagājušo piektdien Jūrmalā un Vakarbuļļos Rīgas līcī no krasta atlūza divi lieli ledus gabali, uz kuriem atradās 223 cilvēki, lielākoties zemledus makšķernieki. Visi cilvēki krastā tika nogādāti ar glābšanas dienestu laivām, Rīgas brīvostas velkoņiem un Nacionālo bruņoto spēku helikopteriem.

Marta pēdējā dekāde bijusi aukstākā pēdējos 50 gados, liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra informācija. Vidējā gaisa temperatūra bija mīnus 4,6 grādi jeb pieci grādi zem normas. Viszemākā gaisa temperatūra – mīnus 24,5 grādi – bija 23.marta naktī Zosēnos.