Žurnāla rubrika: Svarīgi

Vairāk jāmaksā un jāmācās

Posted on jūlijs 24, 2013 by - Tēma

Nākamgad elektrības rēķins pieaugs. Tas varētu notikt līdz ar mājsaimniecību palaišanu brīvā elektrības tirgū, tomēr paradokss ir tāds, ka cenas kāpumu noteiks nevis tirgus, bet regulēti lēmumi

Pirms desmit gadiem, kad Latvija vēl tikai gatavojās dalībai Eiropas Savienībā, enerģētiķi un ekonomisti uzsvēra, ka kopējais tirgus vienā jomā gan mums nav labvēlīgs – pieslēdzoties dārgajām Skandināvijas valstīm, radīsies stimuls celt elektrības cenas.

Tomēr dzīve ir izspēlējusi paradoksu – Latvija tūlīt zaudēs lētas elektrības zemes godu, taču cenas kāpumu noteiks pašu mājās pieņemti lēmumi, bet mazjaudīgie savienojumi ar Skandināviju neļauj šurp importēt viņu elektroenerģiju, kas ir lētāka un cenu kaut mazliet spiestu lejup arī Latvijā. Varbūt dzīve rit pārāk strauji, un prognozes netiek līdzi, varbūt ir pietrūcis kompetences, taču diezgan droši var apgalvot – mēs maksāsim arī par koruptīviem lēmumiem.

Taupīgajiem straujš kāpums

Mājsaimniecības un uzņēmumi pašlaik Latvijā par elektrību maksā atšķirīgu cenu – visas juridiskās personas elektrību pērk brīvā tirgū, un uzņēmumu elektrības rēķini jau ir salīdzināmi ar vidējo ES un pat pārsniedz tuvāko kaimiņvalstu – Baltijas un Skandināvijas – līmeni. Toties mājsaimniecībām cenas joprojām tiek regulētas un ir vienas no zemākajām ES – pēc Eurostat datiem, 2012.gada otrajā pusē lētāka elektrība bija tikai Igaunijā, Lietuvā un Balkānu valstīs.

Faktiski dārgākai elektrībai mājsaimniecībām Latvijā bija jābūt jau šogad, taču cenas netika paceltas. Sākotnēji tika plānots, kas tas notiks automātiski – līdz ar mājsaimniecību palaišanu brīvā tirgū, kam būtu jānotiek septembrī, taču bailēs no nekontrolēta cenu lēciena šo lēmumu atlika. Latvenergo bija pamats iesniegt regulatoram apstiprināšanai augstākus tarifus, taču uzņēmums to neizdarīja, domājot, ka līdz ar brīvo tirgu tas nebūs vajadzīgs.

Pamatu prasīt augstāku tarifu Latvenergo dod tas, ka ir augusi viena no komponentēm – atbalsts subsidētajai enerģijai jeb obligātā iepirkuma komponente (OIK), kas pašlaik veido 18% no elektrības cenas. OIK nozīmē to, ka Latvijā visi patērētāji no saviem maciņiem maksā subsīdijas, ko saņem gāzes koģenerācijas stacijas (kas ražo gan elektrību, gan siltumu) un «zaļās» enerģijas attīstītāji, no kuriem Latvenergo iepērk elektrību par paaugstinātu cenu. Šīs subsīdijas mērāmas miljonos, piemēram, pērn visiem ražotājiem virs tirgus cenas piemaksāts 133 miljonu latu atbalsts.

Pēdējos gados OIK pieaug, jo ir audzis saražotās subsidētās enerģijas apjoms un arī gāzes cenas. 2011.gadā, kad apstiprināja pašreizējos mājsaimniecību tarifus, OIK daļa rēķinos bija 1,17 santīmi par kilovatstundu, šogad – jau 1,89 santīmi. Tā kā tarifi nav celti, faktiski Latvenergo pašlaik elektrību fiziskām personām tirgo par zemāku cenu, nekā tā formāli maksā. 

Šis ir stingrākais pamats, kas speciālistiem ļauj prognozēt, ka nākamgad elektrības cenas mājsaimniecībām augs neatkarīgi no tā, vai politikas veidotāji pieņems lēmumu atvērt tirgu.

Amatpersonas parasti min prognozi, ka, salīdzinot ar pamata tarifu, cenas augs par 7%, sasniedzot 11,3 santīmus par kilovatstundu. Tomēr praktiski mājsaimniecību rēķini augs daudz straujāk – tos ietekmēs ne tikai OIK pieaugums, bet arī Latvenergo «starta tarifa» likvidēšana. Pašlaik par pirmajām 1200 gadā patērētajām kilovatstundām iedzīvotāji maksā mazāk, to sauc par starta tarifu. 

Pēc Latvenergo sniegtās informācijas, 52% mājsaimniecību maksā tikai starta tarifu. Šai grupai nākotnē cenu lēciens būs viskrasākais – par vismaz 40%. Piemēram, ja ģimene mēnesī patērē 100 kilovatstundu, rēķins no astoņiem latiem pieaugtu līdz 11 latiem. Vidēji viena mājsaimniecība Latvijā mēnesī patērē 140 kilovatstundu, un tai rēķins pieaugtu par 27%.

Gan Latvenergo, gan Ekonomikas ministrijā (EM) žurnālam Ir apliecināja – nākotnē nav plānots saglabāt starta tarifu. «To ieviesām kā pārejas pasākumu, lai amortizētu iepriekšējo tarifu lēcienu 2011.gadā, un visiem pārejas periodiem kādreiz jābeidzas. Latvenergo kā uzņēmumam arī nebūtu jānodarbojas ar šādiem sociāliem pasākumiem,» sacīja Latvenergo valdes loceklis Uldis Bariss. EM valsts sekretārs Juris Pūce stāsta – turpmāk atbalstu sniegs tikai trūcīgām ģimenēm. Tām elektrības izmaksas varētu palikt pašreizējā starta tarifa līmenī, un pieaugumu kompensētu no valsts budžeta, izmaksājot mājokļa pabalstu. Gadā šim mērķim nepieciešami 3,6 miljoni latu.

Kāpēc subsidēt gāzi?

Taču šis ir tikai minimālais cenu pieaugums, ar ko jārēķinās. Prognozējams, ka OIK turpinās augt vēl vairāk, un arī Sadales tīkls grasās iekasēt lielāku maksu par elektrības piegādi.

EM rēķina, ka pašreizējo enerģijas subsīdiju ietekmē elektrības cena turpinātu augt ik gadu. «Izaicinājums – kā OIK pieaugumu apturēt,» saka Pūce. Ja lēmumu pieņēmējiem valdībā un Saeimā neizdosies tikt ar to galā, cenas būs vēl augstākas.

Subsidētās enerģijas ražošana Latvijā ilgu laiku ir bijis valsts regulēts un necaurskatāms bizness ar spēcīgu politisko lobiju. Tā rezultātā pie dāsna atbalsta tikuši gan ražotāji, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, gan gāzes koģenerācijas staciju īpašnieki. 

Piemēram, pēdējos gados dubults atbalsts bijis pieejams biogāzes stacijām – no lauku attīstības fondiem tās varēja saņemt finansējumu būvniecībai un vēl pārdot elektrību obligātajā iepirkumā par paaugstinātu cenu. Tomēr lielāko daļu OIK – trīs ceturtdaļas – veido atbalsts gāzes stacijām, no kurām lauvastiesu saņem Latvenergo TEC. Elektrības patērētāji vēl nesedz atjaunotajā Latvijā apjomīgākā enerģētikas projekta – TEC otrā bloka rekonstrukcijas – izmaksas, taču nākamajos gados elektrības cenā būtu jāiekļauj arī tās.

TEC-2 otrā bloka konkurētspēja kopš paša sākuma ir karstu diskusiju temats. Latvenergo to aizstāv ar energoapgādes drošības apsvērumiem, taču apsūdzības uzņēmuma bijušajiem vadītājiem korupcijā ļauj izteikt pieņēmumu par citu motivāciju. Pēc tiesībsargu sniegtās informācijas, kukuļi ņemti gan pirmajā, gan otrajā TEC-2 rekonstrukcijas kārtā, un, pateicoties KNAB un prokuratūras aktivitātēm, rekonstrukcijas otrās kārtas izmaksas ir samazinātas par kukuļu summu – astoņiem miljoniem latu.

«Celtniecības formālie argumenti plašākai sabiedrībai visdrīzāk nebūs pieejami, jo tie ir ietverti Ministru kabineta 2009.gada lēmumos, kuriem ir valsts noslēpuma statuss. Taču jau šobrīd ir skaidra projekta patiesā daba – politiķu un viņu izpalīgu alkatība, kas pilnā mērā atspoguļosies elektrības rēķinos,» paziņojumā medijiem raksta bijušais EM valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Gatis Ābele, kurš vasarā amatu pameta. TEC-2/2 projekts savu virzību sāka Ivara Godmaņa valdības laikā, gala lēmumus pieņēma Valda Dombrovska valdība.

«No šodienas perspektīvas raugoties, Latvijas patērētājiem daudz izdevīgāk būtu, ja brīdī, kad tika lemts par Ignalinas atomstacijas slēgšanu, daļa no viņu OIK veidā samaksātajiem līdzekļiem par «energodrošības» risinājumiem tiktu investēti spēcīgāku starpvalstu savienojumu būvniecībā,» komentē Igaunijas elektroenerģijas tirgotāja Enefit valdes priekšsēdētājs Jānis Bethers. Tas ļautu elektrību importēt no Skandināvijas, kur tirgus lielais piedāvājums iepretim salīdzinoši mazākam pieprasījumam vairumtirdzniecības cenas uztur zemas. Pašlaik jaudas ierobežojumu dēļ pietiekamos apjomos tas nav iespējams, līdz ar to Latvija nevar pilnībā baudīt elektroenerģijas tirgus priekšrocības.

Gatis Ābele aicina uz radikālu risinājumu – TEC-2/2 saražoto elektrību pārdot par tirgus cenu un atteikties no subsīdijām, kas 15 gadu laikā veidotu 450 miljonus latu. «Tādu naudas apjomu uzlikt uz Latvijas mājsaimniecību un ražošanas uzņēmumu pleciem ir cietsirdīgi,» uzskata bijušais ierēdnis. Latvenergo pašu ieņēmumi pērn bija 751 miljons latu, bet peļņa pirms nodokļiem un amortizācijas – 172 miljoni latu, tādējādi uzņēmums varētu strādāt tirgus apstākļos. Ābele atgādina, ka dāsnās subsīdijas uz Latvijas elektrības patērētāju rēķina Latvenergo ļauj gan sagatavot labāku piedāvājumu kaimiņvalstu tirgos, gan relaksēti organizēt savus iepirkumus, gan ik gadu valsts budžetā pārskaitīt lielas dividendes (29 miljonus par pērno gadu).

EM kā Latvenergo kapitāldaļu turētāja varētu ietekmēt lēmumu atteikties no subsīdijām, tomēr priekšlikums nav nopietni uztverts ne EM, ne Latvenergo. «Nedrīk-stam pieņemt lēmumus, kas nes zaudējumus,» saka Bariss, un to pašu atkārto arī Pūce. Kuluāros runā, ka novākt «rokas nost no Latvenergo» paģērējis Valsts prezidents Andris Bērziņš, un bažas ir par Latvenergo spēju nest savu kredītu nastu (nepilni 600 miljoni latu), ja atbalstu atņemtu.

Tomēr nozarē ir pārliecināti – nesamazinot atbalstu Latvenergo, nebūs iespējams apturēt OIK pieaugumu un tātad arī elektrības cenu kāpumu.

EM gan izgudrojusi citu risinājumu. Tā piedāvā ar jaunu nodokli aplikt visu subsidēto enerģiju. 10% iekasētu no atbalsta, ko saņem zaļās enerģijas ražotāji, 14% – no gāzes stacijām. Nodokli pārskaitītu elektroenerģijas lietotāju atbalsta fondā, kas kompensētu OIK pieauguma izmaksas. Patērētāju rēķinos OIK paliktu pašreizējā līmenī. «Tas ir vienīgais risinājums, kam nav tiesvedību risku un ko var īstenot ātri – mums neder risinājumi, ko varētu ieviest 2017.gadā,» pamato Pūce. Nodokļa ideja aizgūta no Čehijas un Polijas. To ieviestu nākamgad un samazinātu vai atceltu ap 2020.gadu, ja pa šo laiku būtu sarucis subsīdiju apjoms.

Paralēli EM piedāvā dažas izmaiņas atbalsta regulējumā – no atjaunojamās enerģijas atbalsta formulām izņemt sasaisti ar gāzes cenām un mainīt subsīdiju mehānismu lielajām TEC. Pēdējais solis OIK atslogotu no 20 miljoniem latu gadā. Pūce sola, ka ministrija turpinās darbu pie formulām, mēģinot atbalstu samazināt vēl vairāk. Pērn arī tika pasludināts moratorijs jaunu zaļās enerģijas projektu attīstībai.

Latvenergo vadība nodokļa ideju nekomentē. «Latvenergo nevajag lielāku atbalsta intensitāti, kā tikai lai atmaksātu iekārtas. Kāds ir tehniskais risinājums, nav nozīmes,» saka Bariss. Toties zaļās enerģijas ražotājiem tā šķiet «absolūti nepieņemama ideja», atzīst Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas vadītājs Didzis Palejs. Viņš uzskata, ka nodoklis neatrisina pamatproblēmu, jo lielu daļu atjaunojamās enerģijas projektu tas nogalinās vai būtiski pasliktinās finanses, toties gāzes stacijas turpinās strādāt, kaut gan tieši tās veido lielāko daļu OIK. Gan Palejs, gan Ābele norāda, ka subsidētās enerģijas projekti ir ļoti dažādi – tiem ir atšķirīgs atbalsta līmenis un noteikumi, kas laika gaitā Latvijā ir mainījušies, līdz ar to piemērot visiem vienādu matemātisku griezienu ir nepareizi. «Cietīs nevis importētās gāzes lielās koģenerācijas stacijas, kas tagad pelna labāk, bet ekonomiski pamatotie, sabalansētie atjaunojamie projekti,» raksturo Palejs. 

Ābele par labāku risinājumu uzskata selektīvu atbalsta pārskatīšanu atkarībā no tā pašreizējā līmeņa un pārmetumus raida «zaļajiem», kuru lobijs to bremzē. Kā piemēru viņš min EM sagatavotos priekšlikumus ierobežot atbalsta termiņu vēja parkiem un mazajām HES, ko Saeima ir noraidījusi. Lielākais vēja parks Latvijā pieder Andra Šķēles ģimenei, un tieši ar viņa acīmredzot nezudušo ietekmi saista šo Saeimas balsojumu. 

Ābele uzskata, ka nozares lobijs Saeimas vēlēšanu priekšvakarā neļaus ieviest arī enerģētikas nodokli. Viņš atzīst, ka viens no iemesliem, kāpēc atstājis darbu EM, ir tieši politiskās kapacitātes trūkums sabiedrībai izdevīgu enerģētikas risinājumu ieviešanā. Savukārt Pūce stāsta – premjerministrs un finanšu ministrs «ir piekrituši, ka subsidētās enerģijas nodoklis kā risinājums tiek virzīts».

Nodokļa piemērošanu vietējiem atjaunojamiem energoresursiem par «ideoloģiski» nepareizu uzskata arī enerģētikas konsultants Juris Ozoliņš. Arī viņš OIK pieaugumu aicina bremzēt, pārskatot atbalsta līmeni un termiņus.

Daudziem patērētājiem var šķist nesaprotami, kāpēc elektrības cenai jāpieaug, ja Latvenergo ir ievērojama peļņa un valsts budžetā tiek pārskaitīti desmiti miljonu. Bariss skaidro, ka uzņēmums galvenokārt pelna no ražošanas (it īpaši – Daugavas hidroelektrostacijām) un elektrības pārdošanas brīvajā tirgū, tajā skaitā ārpus Latvijas. Mājsaimniecību sektorā Latvenergo darbojas ar mīnus zīmi, ko var pieciest īstermiņā. 

Turklāt Latvenergo peļņa nav liela, ja to salīdzina ar aktīviem – 1,5%. «Jebkurš ekonomists pateiks, ka tas nav augsts līmenis. Ir jāpelna vairāk,» – tā Bariss. Ar līdzīgiem apsvērumiem ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts agrāk pamatoja dividenžu pārskaitīšanu valsts budžetā, proti, salīdzinot ar uzņēmuma kapitālu, tās nav lielas.

Tomēr pārtraukt «pumpēt naudu budžetā» aicina gan Ozoliņš, gan Ābele. «Ir pienācis laiks atdot naudu patērētājiem,» saka Ozoliņš. Viņš norāda, ka analizēt vajag biznesu, nevis aktīvu atdevi. «Slimnīcai, Latvenergo vai Sadales tīklam ir pavisam citas funkcijas,» uzsver Ozoliņš.

Arī tīkli dārgāki

Tikmēr Latvenergo koncernā ietilpstošais Sadales tīkls gatavo jaunus tarifus, neslēpjot interesi tos palielināt jau 2014.gadā. Maksa par tīkliem veido lielāko elektrības rēķina daļu – 37%.

Cik liels būs pieaugums, uzņēmums neatklāj, bet vēlmi celt maksu pamato ar nepieciešamību atjaunot novecojušos tīklus, kas ilgi nav darīts, līdz ar to pakalpojumi nav pietiekami droši un kvalitatīvi. Piemēram, šogad infrastruktūrā plānots ieguldīt 68 miljonus latu, tomēr tas esot par maz. No 95 tūkstošus kilometru garā elektrotīkla darbi iekavēti 12 tūkstošos kilometru, kuru rekonstrukcijai nepieciešami 200 miljoni latu, norāda Sadales tīkla valdes priekšsēdētājs Andis Pinkulis.

Ar tīklu rekonstrukciju tika skaidrots tarifu pieaugums jau iepriekšējā reizē 2011.gadā. Investīciju plāna pamatotības izvērtēšana būs filigrāns darbs, kas gulstas uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pleciem, kura tarifus apstiprina. «Būs rūpīga vērtēšana, gara epopeja bija jau ar esošo tarifu,» saka regulatora padomes loceklis Rolands Irklis. Saskaņā ar likumu komisija vērtē tikai tarifā iekļauto izmaksu ekonomisko pamatotību – neņem vērā tādus faktorus kā iedzīvotāju maksātspēja vai to, ka tīklu tarifu kāpums sakrīt ar OIK lēcienu.

Abu būtisko elektrības cenas komponentu vienlaicīgu pieaugumu par nevēlamu uzskata Pūce, taču valstij ir maz iespēju to novērst. Pūce stāsta, ka EM ir lūgusi Sadales tīklu vispirms izvērtēt iespēju mainīt tarifa struktūru, kas varētu samazināt nepieciešamību celt tarifu. Proti, pašlaik uzņēmumam lielas izmaksas rada infrastruktūras uzturēšana uz mazlietotiem objektiem. Kā piemēru EM valsts sekretārs min jaunos ciematus, uz kuriem uzbūvēts jaudīgs pieslēgums, bet reāli apdzīvotas nedaudzas mājas un ir mazs elektrības patēriņš. Doma ir veidot tarifa struktūru, kurā būtu pastāvīga daļa, kas atbilstu pieslēguma jaudai, un mainīgā daļa, kas svārstītos atkarībā no patēriņa. Sadales tīkls gan norāda, ka lielai daļai klientu fiksēta maksa ir jau tagad.

Ābele uzskata – ir iespējams novērst Sadales tīkla tarifu pieaugumu, ja to struktūru balstītu uz reālajām izmaksām un liktu par sadales tīkliem maksāt energoražotājiem, kas pašlaik to nedara. Pūce piekrīt, ka ražotājiem vajadzētu maksāt, taču apgalvojumu, ka šie pasākumi kompensētu tarifa pieaugumu, sauc par Ābeles nojausmu, kurai aprēķini vēl tikai top. 

Jāpiebilst, ka Latvijā jau tagad ir salīdzinoši lieli tīklu tarifi – augstāki nekā Igaunijā, Lietuvā un citās tuvākajās valstīs (Somijā, Polijā). Amatpersonas to pamato ar iedzīvotāju zemo blīvumu un mazo elektroenerģijas patēriņu, kas sadārdzina vienas kilovatstundas transportēšanas izmaksas.

Tirgus liks mācīties

Tādējādi elektrības rēķini augs neatkarīgi no tā, vai politiķi nolems izbeigt mājsaimniecību cenu regulēšanu. Saskaņā ar ES direktīvu tas jāizdara līdz 2015.gadam. Pašlaik EM runā par to, ka mājsaimniecību sektorā brīvo tirgu varētu ieviest no nākamā gada 1.aprīļa. Latvenergo to uzskata par vēlamāko variantu, tāpat kā EM. «Pretējā gadījumā nebūs piedāvājumu dažādības, bet cenas augs tik un tā,» raksturo Pūce. Tirgus atvēršanu gan var aizkavēt nākamgad plānotās Saeimas vēlēšanas, jo Latv-energo tomēr ir valstij piederošs uzņēmums un politiķi vēsturiski ir mācējuši nobremzēt elektrības cenu kāpumus.

Pašlaik ar elektrības tirdzniecību Latvijā nodarbojas seši uzņēmumi. Cenu ziņā tirgotāju iespējas gan ir samērā ierobežotas, jo tie var variēt tikai ar tām rēķina sastāvdaļām, kas netiek regulētas – elektrības cenu, savu komisiju, apkalpošanas modeli.

Elektrība tagad ir biržas prece, un tuvākā gada perspektīvā tās cena tiek prognozēta stabila. Kopš 2011.gada, kad apstiprināja iepriekšējos mājsaimniecību tarifus, tā pat ir mazliet samazinājusies. Kā uzsver Bethers, Latvijas patērētāji gan nevar pilnībā baudīt tirgus ieguvumus.

«Kopš Ignalinas atomstacijas aizvēršanas Latvija un Lietuva ir deficīta zona, kurā Skandināvijā un Igaunijā saražotā elektroenerģija var nonākt vienīgi pa kabeļiem, kas savieno Igauniju un Latviju. Pašreizējo kabeļu pārvades jauda ir zemāka nekā nepieciešams, un tas rada situāciju, ka brīžiem ievērojami lētākā elektroenerģija no Skandināvijas tikai daļēji var ietekmēt cenu Latvijā. Tādējādi pārvades ierobežojumi nosaka, ka Latvijā elektrības cenas līdz 2016.gadam, kad sāks darboties Lietuvas un Zviedrijas starpsavienojums, būs vienādas vai augstākas nekā Igaunijā,» skaidro Bethers.

Ozoliņš gan mudina nepaļauties, ka ilgtermiņā elektrības cenas būs stabilas, jo tās var ietekmēt kurināmā izmaksu pieaugums, laika apstākļi vai avārijas elektrolīnijās vai stacijās. Pagaidām nav skaidrs, kas pēc Jāņiem izraisīja nesamērīgu biržas cenu lēcienu Baltijas valstīs, kad elektrība maksāja 200 eiro par megavatstundu, kamēr, piemēram, Somijā cena bija 50 eiro. Kaut arī augstā cena bija tikai vienu dienu, tā atspoguļojas rēķinos tiem patērētājiem, kas līgumos izvēlējušies nevis fiksētu, bet mainīgu cenu.

Igaunijas amatpersonas vainoja Latvijas un Lietuvas energoražotājus, kas tirgū izraisījuši deficītu. Latvenergo to noliedza, tomēr regulators ir pieprasījis informāciju par šo gadījumu no kaimiņvalstīm un sola izvērtēt, vai nav notikušas tirgus manipulācijas.  

Bethers uzsver, ka piedāvājumu dažādība un konkurences līmenis būs atkarīgs no tā, «cik caurskatāms un sakārtots būs tirgus atvēršanas process» un kādu regulējumu tirgotājiem uzliks likumdevējs. Gatavojoties tirgus atvēršanai, bijusi jūtama vēlme diktēt veidu, kā jāstrādā tirgotājiem.

Elektrības tirgus mājsaimniecībām no šāgada sākuma ir atvērts Igaunijā. Zemestrīce nav notikusi, tomēr cenas augušas arī kaimiņos, kaut arī tam nav tieša sakara ar brīvo tirgu. Kā skaidro Bethers, pateicoties ES piešķirtajām CO2 emisijas kvotām, Igaunijā līdz šim varēja saglabāt samazinātas enerģijas ražošanas izmaksas. Kopš šāgada emisiju kvotu atbrīvojumus nav iespējams izmantot, lai subsidētu galapatērētāju cenas, tāpēc cenai bija jāceļas jebkurā gadījumā. Igaunija izvēlējās šajā brīdī atvērt tirgu, un mājsaimniecību izmaksas par elektrību ir augušas par 25%.

Igaunijā pirms tirgus atvēršanas bijusi veiksmīga informēšanas kampaņa, un Bethers aicina šo pieredzi ņemt vērā Latvijā. Ozoliņš brīdina, ka patērētājiem būs daudz jāmācās, jo izvēlēties elektrības tirgotāju un izvērtēt piedāvājumus «būs grūtāk, nekā no lata pāriet uz eiro».

Godīgi sakot, esmu samērā nervozs

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Pusdienās

LIAA vadītājs Andris Ozols atzīst, ka mēdz aizsvilties, taču sanikno uzspiestā birokrātijas palielināšana un «legālās korupcijas» sistēma ES fondu apguvē

Ar Andri Ozolu tiekamies futbolistam Kasparam Gorkšam piederošā restorāna Koya terasē, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu un ostu. Stiprais vējš upē dzenā augstus viļņus, un tikpat ekspresīvas kustības raksturo manu sarunas biedru – viņš žestikulē lieliem vēzieniem, vārdi spoguļojas izteiksmīgos sejas vaibstos.

Pusdienu iniciatīva nāk no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA), un saticies Ozols sāk «formulēt savu viedokli, kāpēc ir atsevišķi neērti ierēdņi», jautājumus nesagaidījis. Arī mums Ozols šķiet sarunas vērts – viņam nupat samazināts ierēdņa darba novērtējums no A uz B, un LIAA virzienā izskanējušas aizdomas par neefektīvu darbu, jo starptautisks Ernst&Young pētījums parādījis, ka Latvijā pērn bijis būtiski mazāk investīciju projektu, salīdzinot ar kaimiņvalstīm (septiņi projekti ar 290 darbavietām, kamēr, piemēram, Lietuvā īstenoti 27 projekti ar vairāk nekā 1700 darbavietām).

Ozols vada LIAA jau desmito gadu un ir palicis amatā, par spīti apvainojumiem kukuļu prasīšanā, pārmetumiem par nepārdomātu ES fondu administrēšanu un vairākām viņa darba pārbaudēm. Pēdējā gadā viņš regulāri publiski salecies ar savu uzraugu – Ekonomikas ministriju. Pērn Ozols iebilda pret amata aprakstā ietvertu jaunu prasību iegūt pielaidi valsts noslēpumam. Vienā teikumā paziņojis, ka viņam nav problēmu to dabūt, otrā secināja – šis jauninājums izdomāts, lai tiktu no viņa vaļā. Pielaide noslēpumam Ozolam ir piešķirta, taču šogad jūlija sākumā viņš ar nievām uzņēma ministrijas lēmumu samazināt viņa vērtējumu.

«Man ik pa brīdim nevietā rodas uzliesmojumi, un tam pamatā ir sadzirdēšanas kultūras trūkums,» Ozols secina. «Ja tu gribi, lai dzird labas idejas, bieži iznāk pateikt nedaudz izaicinošā veidā, lai tās vispār nenomirtu. Strīdi man vienmēr bijuši par būtisko.» Ozolam šķiet, ka augstākajā ierēdniecībā ir pārāk daudz «konformisma» – lai paliktu amatā, ierēdņi lokās līdzi politiķiem, kuri nāk un iet, kaut gan viņiem būtu jābūt gataviem iestāties par ideju. «Institucionālo atmiņu Latvijas valstij nodrošina nevis politiķi, bet augstākā ierēdniecība.»

Jautāju, kurš viņu nesadzird – vai ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts? «Nē, ar Pavļutu tagad tieši ir laba sadarbība,» Ozols nevēlas pārmetumus konkretizēt un radīt jaunas nepatikšanas. Arī novērtējuma brūces laiks ir dziedējis («B novērtējums ir ļoti augsts, un es objektīvi jūtos, ka atbilstu B vai C»), kaut aculiecinieki stāsta, ka no novērtēšanas komisijas sēdes Ozols izmeties, durvis asi aizcērtot. «Tas bija principa jautājums,» viņš paskaidro sākotnējo reakciju. «Mani vērtē valsts sekretārs [Juris Pūce], kuram pašam ir A novērtējums, neraugoties uz regulāru ministra kritiku, un valsts sekretāra vietnieks [Andris Liepiņš], kas gadā saņem 60 tūkstošus latu. Ja šie spīdekļi ar A novērtējumu man vīzdegunīgi saka, ka tu, Ozol, kā vadītājs saņemsi mazāku atalgojumu nekā atsevišķi tavi kolēģi aģentūrā, tad es uzskatu, ka šādā veidā [tiek demonstrēta attieksme] – strādā, kā gribi, mēs arī vērtēsim, kā gribam.»

Kāpēc Ozols ir labs LIAA šefs? «Man ir virkne īpašību, kuras būtu iespēju robežās jālabo. Godīgi sakot, esmu samērā nervozs cilvēks. Bet vienlaikus esmu tāds LIAA vadītājs, kuram patiesi valsts līmenī rūp mūsu darbs. Tas, ko darām, mums pašiem patīk, un gribam to darīt ar klasi.» Ozols, min, ka jaunākais Jāņa Norda režisētais videoklips, kurš aicina investorus ieguldīt Latvijā, vienas dienas laikā internetā noskatīts 65 tūkstošus reižu, kas ir «vairāk nekā Tūrisma attīstības valsts aģentūras visi klipi, kopā ņemot, gada laikā». «Attiecīgi mums ne tikai rūp, bet arī izdodas,» viņš dižojas. 

Ernst&Young pētījumu, kas Latvijai uzrādīja salīdzinoši sliktus investīciju piesaistes rādītājus, Ozols raksturo kā «ļoti paviršu». «Patiesā situācija ar šo pētījumu nav itin nekādā korelācijā – vien tajā, ka nav spīdoša,» viņš saka. Pētījumam izmantoti presē pieejamie dati, kurus LIAA gan papildinājusi, taču tajā nav atspoguļoti konfidenciāli projekti. «Ja mēs būtu zinājuši, ka to izmantos kā salīdzinošu mārketinga rīku, mēs vispār nebūtu devuši [datus] šim uzņēmumam.»

Ozols atgādina, ka lēmumu investēt «šie sasodītie kapitālisti, kā mēs Latvijā joprojām bieži izturamies pret veiksmīgiem uzņēmējiem», pieņem, balstoties uz rūpīgu analīzi, nevis reklāmu. Tāpēc nav jēgas reklamēt to, kā nav. «Pārspīlējumi, kas tiek bieži lietoti, ir viena no tipiskām melu formām un investīciju piesaistē lielākoties izgāžas.» LIAA ir koncentrējusies uz atsevišķām nozarēm, kur Latvijai ir priekšrocības, piemēram, kokrūpniecību, ķīmiju, farmāciju, tranzītu un loģistiku. «Citās nozarēs, piemēram, mēbeļu ražošanā, lietuvieši ir tā izgriezuši pogas, ka atruna – mums ir lielāki koksnes resursi – neiztur kritiku.»

Ozols stāsta, ka pašlaik Latvijā «ražotnei, kas ir lielāka par 200 darbavietām, vienkārši nav izredžu», jo nebūs iespējams atrast tik daudz atbilstošu speciālistu – «šeit redzam profesionāli tehniskās izglītības trūkumus». Ražotāji vēl varētu «importēt no Zviedrijas» vadošos darbiniekus, kas pārraudzītu tehnoloģiskos procesus, bet, ja ir «jāimportē arī cilvēki, kas māk lasīt rasējumus», tad «šāds investīciju projekts ir uzskatāms par absurdu». Kā piemēru Ozols min uzņēmumu Singapore Technologies, kas pirms vairākiem gadiem apsvēra iespēju Latvijā izvietot «nopietnu lidmašīnu remonta un apkopes infrastruktūru». Jau publicējuši darba sludinājumus, taču tas beidzies ar čiku, jo atsaukušies 12 darbinieki, «lai arī Latvijā bija visā PSRS lielākā augstskola šādu speciālistu sagatavošanai».

LIAA esot iemanījusies izglītības sistēmas «defektu pārvērst par efektu» un piestrādā pie tā, lai lielās korporācijas šeit izvieto savus pakalpojumu centrus. Tie nodarbina «potenciālos bezdarbniekus», kurus mūsu izglītības sistēma ražo vairumā. Piemēram, starptautiskais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Cytec šeit ir atvēris apvienoto pakalpojumu centru, kas tam nodrošina finanšu, personālvadības, iepirkumu, datu pārvaldības un informācijas tehnoloģiju atbalsta pakalpojumus. «Viens grāmatvedis individuāli nav eksportspējīgs, bet, izrādās, 200 grāmatvežu kopums tāds ir. Ik mēnesi par to Latvijā nonāk simti tūkstoši latu, gadā saskrien kopā miljoni,» raksturo Ozols. Šāgada sākumā par nolūku paplašināt biznesa procesu apkalpošanas centru Rīgā un tuvākajos gados izveidot 600 jaunu darbavietu paziņoja ziemeļvalstu IT infrastruktūras uzņēmums Atea. Pēc Ozola teiktā, šādu piemēru kļūst arvien vairāk. 

Stāstu, ka uzņēmēji sūdzas par LIAA pārlieku birokrātisko pieeju ES fondu administrēšanā un viņa kā vadītāja nevēlēšanos pielāgoties uzņēmēju interesēm. Pārmetumiem par smago birokrātiju Ozols piekrīt «pašos pamatos», taču LIAA ir spiesta tāda būt. «Ja jūs skatīsities kādu no pēdējiem 20 auditiem, ko veikusi Finanšu vai Ekonomikas ministrija, jūs redzēsit neskaitāmus ieteikumus šo birokrātisko un uzraudzības slogu palielināt.» Taču Ozolam saistībā ar ES fondiem ir daudz ko teikt arī par «atsevišķiem uzņēmējiem, kuri, atvainojiet par valodu, ir piezīdušies sistēmiskam Eiropas fondu atbalstam». «Viņu bizness ir strādāt apmēram pa nullēm vai pat nelielā mīnusā un ar fondu palīdzību veido savu peļņas komponenti. Šie uzņēmēji ir salīdzinoši ērti iekārtojušies asociācijās un atkārtoti jau kuram ministram ir tā sauktie sadarbības partneri.» Uzņēmējus Ozols vārdā nesauc, jo «man ar viņiem jāstrādā», bet sāk aizrautīgi kritizēt klasteru attīstības un kompetenču centru programmas, kuras uzņēmēji esot «draudzīgi iesaukuši par legālo korupciju». «Ekonomikas ministrijas radītā kompetenču centru programma vispār ir viena no nemākulīgākajām visā struktūrfondu atbalsta vēsturē. Ir nepieciešamas visādas piruetes, lai to saglābtu, bet šo kļūdu autori tiek novērtēti ar A, un es – ar B,» Ozols atkal iedegas.

«Kliegt «ķeriet zagli!», lai piesegtu savas negodprātīgās darbības – tas nedarbojas. To parādīja jau Aerodium gadījums,» LIAA priekšnieks pats piemin neglītāko skandālu, kurā nokļuva pirms trim gadiem. Toreiz Aerodium vadītājs Ivars Beitāns paziņoja, ka par iespēju veidot Latvijas paviljonu izstādei World Expo Ozols viņiem prasījis kukuli. Savukārt Ozols to tulkoja kā šantāžu, lai  novērstu LIAA uzmanību no Beitāna neveiksmīgā vēja tuneļa projekta Jelgavā, kur viņš saskatīja ES fondu izkrāpšanu. KNAB kukuļa prasīšanai pierādījumus neatrada, bet Ekonomikas policijas izmeklēšana par Jelgavas vēja tuneli turpinās. 

Kāpēc tomēr biznesa vidē toreiz runāja, ka kādreiz tam bija jānotiek, proti, jāparādās ziņām par korupciju LIAA paspārnē? «Nav viedokļa,» Ozols izmet, tomēr tūlīt pat to mēģina skaidrot kā konsultantu uzturētu mītu, lai «saņemtu lielāku samaksu par saviem projektu rakstīšanas pakalpojumiem». «Ko es jums citu varu pateikt?» Ozols nopukojas par «stulbu jautājumu».

Tomēr Expo sāgai esot arī «viena labā sadaļa» – Aerodium puiši viņu ievilinājuši izpletņlēkšanas sportā. «Esmu pa šo laiku izlēcis vairāk nekā 200 reižu. Beitānam, domāju, ir labi ja 30 lēcieni.» Kas viņu tā aizrauj izpletņlēkšanā? «Bailes. Kādu brīdi bija bailes, pēc tam kaut kas cits – cīņa ar bailēm, adrenalīns. Bez bailēm.»

Ēdienkarte

Kartupeļu gnocchi ar Dor Blue siera mērci, gailenēm un ķiršu tomātiem
Zandarta fileja ar smiltsērkšķu un citronzāles mērci un cukīni
Estragona krēms ar avenēm un šokolādi; baltvīns, ūdens

Ir jautā

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Viedoklis

Kāpēc jūs skatīsities vai neskatīsities Jauno vilni?

Raimonds Pauls, komponists:

Tas jau sen ir nolemts, kas manis tur nebūs. Kā bijušais žūrijas loceklis televizorā paskatīšos konkursu – gribu redzēt, kā tam mūsu zēnam Pēterim Upelniekam ies, kā viņš izskatīsies tajā vidē. Pārējais mani neaizrauj.

Alla Petropavlovska, žurnāliste:

Neskatos un neskatīšos. Es vispār ļoti maz skatos televizoru. Mani arī neinteresē populārā mūzika kā žanrs. Turklāt JV viss ir prognozējams – vecas sejas. Mani interesē cita mūzika un citi izpildītāji.

Intars Busulis, Jaunā viļņa uzvarētājs 2005.g.:

Jāzina, kas notiek dzimtenē – tas ir galvenais iemesls, kāpēc es skatos. Gribu arī redzēt pārmaiņas, kuras sola JV rīkotāji. Man jāpiedalās 26.jūlijā Leonīda Agutina vakarā, tur būs dzīvais ansamblis.

Brīvdarbdienas

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Viedoklis

Kā aiziet atvaļinājumā un atgriezties no tā bez stresa?

Aizejot atvaļinājumā, mēs mēdzam pārbaudīt e-pastus, atbildēt uz īsziņām, sekot līdzi aktivitātēm sociālajos tīklos un pat atbildēt uz darba zvaniem, pārvēršot brīvdienas tādās kā hibrīda «darbpūtas» dienās. Daudzi tomēr uzsver, ka svarīgi ir ņemt mēnesi garu atpūtu un tās laikā atteikties no sakaru līdzekļiem, lai pilnībā atgūtu spēkus un nekas to nevarētu traucēt.

Vai tehnoloģiju uzstājīgā iespiešanās brīvajā laikā nozīmē, ka daudzi riskē neatpūsties? Cik brīvdienu un kad ir nepieciešams?

Eiropa ar savu vēsturiski spēcīgo arodbiedrību kustību pēdējā gadsimtā ir panākusi to, ka mūsu atvaļinājums ilgst vienu mēnesi, un mēs šo faktu uztveram kā pašsaprotamu lietu, nemaz neaizdomājoties par savu privileģēto stāvokli, salīdzinot ar Kanādu (10 dienu atvaļinājums), Ķīnu (10), Singapūru (14) vai Honkongu (14). ASV likumdošana vispār neuzliek darba devējiem pienākumu apmaksāt jebkādas brīvdienas, arī ne bērna kopšanas atvaļinājumu, ne slimošanas laiku, kaut vairākums kompāniju izvēlas tās piešķirt, tomēr daudz mazākā apmērā nekā tradicionāli Eiropā – lielākā daļa cilvēku ASV izmanto aptuveni 15 darba dienu brīvdienas, savukārt 25% strādājošo vispār neiet apmaksātā atvaļinājumā.

Mēnesi ilga atvaļinājuma koncepts mūsu sabiedrībā ir parādījies tikai pēdējā simtgadē līdz ar rūpniecības attīstību. Skaidrs, ka ne latviešu zemnieks, ne itāļu tirgotājs 17. un 18.gadsimtā nedevās četru nedēļu atpūtā. Atvaļinājums nav «ieprogrammēts» cilvēka dabā. Tomēr jau kopš Bībeles laikiem cilvēki gadsmitiem ir ievērojuši pilnīgu nestrādāšanu vienu dienu nedēļā: «Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.» Arī man vismaz vienu dienu nedēļā ir nepieciešams pilnībā atkāpties no darba. Tā ir nepieciešamība atvilkt elpu un «izkāpt» no darba vides, lai ieraudzītu savas dzīves kopbildi un gūtu citu kontekstu savam darbam.

Piekrītu Financial Times menedžmenta slejas autorei Lūsijai Kelovejai, kura atgādina par stresu pirms un pēc mēnesi ilgā atvaļinājuma, kad sākumā paniskā steigā jāpaveic sāktie darbi, savukārt pēc brīvdienām sakrājies kaudzēm nepadarītā. Tam papildus – stress atvaļinājuma laikā, kad neziņā uztraucamies, vai birojā viss labi. Pusstunda e-pasta apstrādei kūrorta zvilnī, kamēr bērni plunčājas baseinā, šķiet jauks ieguvums sirdsmieram. Tāpēc es atbalstu «darbpūtu».

Šo pieeju par skaidras iknedēļas brīvdienas priekšrocību apstiprina arī 2009.gadā Harvard Business Review pasūtīts pētījums slavenajai Boston Consulting Group, kurā atklājās – viena obligāti brīva diena nedēļā grupas konsultantiem, kad tie nevarēja ne lietot datoru, ne apstrādāt e-pastus, būtiski paaugstināja produktivitāti. Brīvā diena piespieda visu komandu labāk plānot uz priekšu, komunicēt, vairāk dalīties ar personīgo informāciju un veidot tuvākas attiecības un pat uzlaboja klientu servisu.

Diemžēl Latvijas likums uzstāj – sadalot atvaļinājuma mēnesi, vienai daļai noteikti jābūt divas nedēļas ilgai. Nevēlos rosināt to mainīt, bet drīzāk apdomāt – kā likumi kalpo cilvēkiem, iet līdzi tehnoloģiju un ikdienas vajadzībām, un vai to uzstādījumi tiešām atbilst reālajai praksei?

Cilvēki arvien biežāk izvēlas sabalansētu ikdienu, kurā darbs mijas ar atpūtas dienām, nevis 11 mēnešu maratonu un viena mēneša «noraušanos no ķēdes». Darbs vairs nav kaut kas, lai dzīvotu. Darbs ir kļuvusi pati dzīve – nodarbošanās, kas man patīk, rada dzīves jēgu un ir bezgala aizraujošs pasākums.

Skeptiķi zaudē

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Komentārs

Pirms viena gada Mario Dragi pateica vārdus, kuri izglāba kopējo valūtu

Piektdien, 26.jūlijā, aprit gads, kopš Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi izglāba eirozonu. Uzstājoties globālā investīciju konferencē Londonā, viņš pateica vārdus, kuri tagad tiek uzskatīti par būtisku pavērsiena punktu eirozonas krīzes attīstībā: «Sava mandāta ietvaros Eiropas Centrālā banka ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai saglabātu eirozonu. Un nešaubieties, ka ar to pietiks.»

Līdz tam brīdim daudziem investoriem Eiropas Savienības kopējās valūtas sabrukums likās ļoti ticams. Grieķijā bija notikušas otrās vēlēšanas mēneša laikā, un bija lielas šaubas, vai jaunais parlaments spēs izpildīt starptautiskajiem aizdevējiem dotos solījumus samazināt budžeta deficītu. Smagās problēmas Atēnās daudziem šķita priekšvēstnesis krīzes eskalācijai Spānijā un Itālijā, kurām arī bija grūtības ar budžeta deficītu un valsts parādu. Taču šīs valstis nebūtu iespējams glābt ar aizdevumiem no citām ES valstīm, jo nepieciešamās summas būtu pārāk lielas. Bija sākusies nāves spirāle – mazinoties uzticībai eirozonai, pieauga procentu likmes, kuras Itālijai un Spānijai bija jāmaksā par tām aizdoto naudu. Tas savukārt vēl vairāk pasliktināja abu valstu budžeta deficītu, tādējādi vēl vairāk pastiprinot šaubas par abu valstu maksātspēju, kas lika pieaugt procentu likmēm, un tā uz priekšu, līdz likmes valsts desmitgadīgajām obligācijām tuvojās vai pat pārsniedza 7%, kuru daudzi eksperti uzskata par robežu, aiz kuras valsts uzņemto parādsaistību nasta kļūst nepanesama.

Šo cilpu, kas vilkās aizvien ciešāk ap eiro kaklu, ar vienu precīzu cirtienu pārgrieza Dragi, apsolīdams noteiktos, eirozonas pastāvēšanu apdraudošos apstākļos aizdot valstīm neierobežotus naudas līdzekļus. Investoriem un spekulantiem ar šiem vārdiem pilnīgi pietika, lai pārstātu likt aizvien lielāku naudu uz eirozonas sabrukšanas kārts, jo pēkšņi pretī bija parādījies spēlētājs, kuram rokā ir visi trumpji. Rezultātā Spānijas desmitgadīgo obligāciju procentu likmes kopš tam ir samazinājušās no 7,5% līdz 4,6%, Itālijas – no 6,7% līdz 4,3%.

Arī eiro kurss ir atkopies. Pirms gada tas tuvojās 1,20 USD par eiro, bet kopš tam ir nozīmīgi audzis un kopš 2012.gada beigām diezgan stabili noturējies virs 1,30 USD par eiro.

Tas viss ir noticis par spīti faktam, ka, objektīvi skatoties, gan ekonomiski, gan politiski eirozona vēl nebūt nav atgriezusies uz pozitīvas izaugsmes ceļa.

Eirozonas valstu kopējais iekšzemes kopprodukts ir pastāvīgi samazinājies kopš 2011.gada pēdējā ceturkšņa, un bezdarbs turpina augt. 2013.gada pirmajā ceturksnī eirozonas valstu parāds sasniedza 92,2% no IKP.

2012.gada beigās eirozonas glābšanas fonds piešķīra 40 miljardus eiro Spānijas banku sistēmas stabilizēšanai, un 2013.gada pavasarī Kipra kļuva par ceturto valsti, kas saņēma starptautisko aizdevēju palīdzību.

Turpinās Grieķijas mokošā cīņa ar budžeta deficītu. Ar grūtībām jūlijā tika apstiprinātas reformas, kuru rezultātā līdz nākamā gada beigām tiks atlaisti 15 000 no valsts hipertrofētās ierēdņu armijas un kuras bija nepieciešamas, lai saņemtu kārtējo – 6,8 miljardu eiro – pārskaitījumu no starptautiskajiem aizdevējiem.

Portugālē jau mēnesi plosās valdības krīze, kas apdraud Lisabonas spējas sasniegt deficīta samazināšanas mērķus un varētu nozīmēt, ka valstij būs nepieciešama vēl viena glābšanas programma pēc pašreizējās beigām 2014.gada vidū.

Spānijā valdošā Tautas partija ir dziļi iestigusi korupcijas skandālā, kurā partijas vadība, tajā skaitā premjerministrs Mariano Rahojs, tiek turēta aizdomās par slepenu maksājumu saņemšanu no partijas melnās kases.

Itālijā kreiso un labējo spēku koalīcijas valdība ir pastāvīgi uz sabrukuma robežas, valsts parāds ir otrais lielākais Eiropas Savienībā – 130% no IKP – un turpina augt, bet konkurētspējas atjaunošanai nepieciešamās reformas jau kuro gadu tiek atliktas uz rītdienu.

Taču tirgi to uzņem vienā mierā, un visiem, kuri 2012.gadā bija likuši lielu naudu uz eiro sabrukumu, vēl aizvien sūrst apdedzinātie pirksti.

Protams, pēdējā gada notikumi nav garantija, ka nākotnē nevarētu atkal uzliesmot nopietnas bažas par eiro pastāvēšanu. Tomēr Dragi 26.jūlija paziņojums, kā arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles klusējošais akcepts ECB jaunajai politikai parāda, ka nevajag vērtēt par zemu eirozonas lielo spēlētāju gatavību spert vajadzīgos soļus, lai saglabātu kopējo valūtu. Savukārt krīzes skartajās valstīs protesti nav spējuši panākt radikālu politiskā kursa maiņu, un pat Grieķija, kur ekonomiskā lejupslīde ilgst jau piecus gadus, turpina iet taupības ceļu un dara visu iespējamo, lai noturētos eirozonā.

Pastāvīgi uzsildītās bažas par valūtas stabilitāti allaž bijis viens no galvenajiem mūsu pašmāju eiroskeptiķu argumentiem. Taču sacensībā starp eiro apšaubītājiem Nikolaju Kabanovu un Ivetu Griguli no vienas puses un eiro atbalstītājiem Mario Dragi un Angelu Merkeli no otras pēdējais gads ir nepārprotami parādījis, kurā pusē ir lielāka griba, varēšana un sekmes. To ir vērts atcerēties, domājot par Latvijas pāreju uz eiro 1.janvārī.

Komentārs 140 zīmēs

Kļūst vieglāk. Latvijā straujākais valsts parāda sarukums ES – no 44,2% no IKP 2012.gada 1.ceturksnī līdz 39,1% no IKP 2013.gada 1.ceturksnī.

Lēš, ka jaundzimušā britu prinča dēļ veikalnieki par suvenīriem un ar svinībām saistītām mantām ieņems papildus 243 miljonus mārciņu jūlijā un augustā vien.

Motors noslāpst. Detroita, kas savulaik bija ASV autoindustrijas sirds, kļuvusi par lielāko bankrotējušo pašvaldību valsts vēsturē.

Jauna ārpolitika?

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Komentārs

Navaļnija notiesāšana ir slikts fons runām par Latvijas labām attiecībām ar Krieviju

Krievijas opozīcijas politiķa Alekseja Navaļnija notiesāšana Maskavā pagājušo ceturtdien un negaidītā atbrīvošana piektdien no apcietinājuma līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim izraisījusi gūzmu spekulāciju par Krievijas varas klanu savstarpējām cīņām, kuru izpausme varētu būt šā tiesas procesa dīvainie pavērsieni. Taču minējumiem un sazvērestības teorijām nevajadzētu aizēnot galveno – tiesas spriedums ir Putina režīma kārtējā politiskā izrēķināšanās ar nevēlamu oponentu. 

Tieši tā to novērtēja vairākums Rietumu valstu politiķu un starptautisko organizāciju pārstāvju. Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Ketrīna Eštone pauda satraukumu par tiesas spriedumu Navaļnijam un bažas par likuma varu Krievijā. «Nožēlu», «šoku» un «vilšanos» pauduši vadošie politiķi Eiropas valstu galvaspilsētās. 

Šim beztiesiskuma demonstrējumam, kas ir tikai kārtējais virknē pēdējā laikā turienes tiesu un likumdevēju represīvo lēmumu, vajadzētu raisīt īpašas bažas Latvijā, kuru Kremlis arvien uzlūko par savā ietekmē atgūstamu teritoriju. Diemžēl mūsu amatpersonu izteikumi liek vaicāt, vai Latvijai ir vienota ārpolitika attiecībās ar Krieviju.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka spriedums Navaļnijam raisot nopietnas bažas, jo «apliecina, ka politiski motivēta tiesvedība Krievijā ir kļuvusi par ierastu praksi». Nedēļu pirms tam – kad tiesa Maskavā atzina par vainīgu krāpšanā un notiesāja 2009.gadā ieslodzījumā mirušo Sergeju Magņitski – ministrs izteicās vēl skarbāk – ka «spriedums atgādina vissliktākos viduslaiku jurisprudences paraugus». 

Toties Valsts prezidents Andris Bērziņš, kas atbilstoši Satversmei reprezentē valsti starptautiski, nav paudis skaidru viedokli ne par Navaļnija, ne Magņitska, ne pirms tam par grupas Pussy Riot dalībnieču notiesāšanu, nedz arī par plašajām represijām pret nevalstiskajām organizācijām, kuras pieņemas spēkā, kopš pērn pavasarī Putins atkal kļuva par prezidentu. (Atkal jau jāsalīdzina ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, kurš festivāla Positivus apmeklējuma laikā pagājušās nedēļas nogalē aicināja neaizmirst par ieslodzītajām Pussy Riot mūziķēm.) Politiķu klusēšana reizēm var būt daiļrunīgāka par runāšanu, taču šoreiz pat nevar teikt, ka prezidents Bērziņš vienkārši diplomātiski klusē. Viņš runā.

Par tiem Latvijas politiķiem, kuri brīdina no Krievijas «maigās varas» arvien rupjākām izpausmēm Latvijā, prezidents Bērziņš pirmdien intervijā Dienā paziņoja, ka «daži ministri izsaka tādus apgalvojumus bez kāda pamatojuma». (Jautājums bija konkrēti par aizsardzības ministra Arta Pabrika pēdējā laikā vairākkārt paustajām bažām par Kremļa mērķiem un rīcību Latvijā.) Prezidents uzskata, ka ar Krieviju mums «attiecības strauji iet pozitīvā virzienā» – «pragmatiski un loģiski».

Prezidenta optimisms par strauji pozitīvo virzību attiecībās ar Krieviju ir īpaši mulsinošs kontekstā ar viņa pēdējā laika pesimismu par Latvijas spēju pastāvēt kā neatkarīgai valstij. Izrādās – kad lielie val-stiskuma starptautiskas nostiprināšanas mērķi sasniegti un esam pievienojušies ES un NATO un tūlīt būsim arī eirozonā, «mums tas termiņš ir palicis maksimums 10 gadu». 

«Latvija tā īsti vairs politiski nepastāvēs», ja 10 gados nesasniegs ES vidējo līmeni, Bērziņš pagājušonedēļ pravietoja arī LNT 900 sekundēs. Otrs valstiskuma saglabāšanas nosacījums viņam acīmredzot ir demogrāfija, bet neticību Latvijas spējai «noturēt šeit esošos», kur nu vēl «dabūt atpakaļ cilvēkus», prezidents pauda jau februārī, paziņojot tautiešiem Īrijā, ka valdības sagatavotais reemigrācijas plāns «reāli nedarbosies». 

Baltijas tirgu «esam izsmēluši», bet Eiropā esot dziļa krīze, tāpēc «Latvijas ārpolitika tagad ir tāda, ka ir jāmeklē jaunas iespējas», prezidents paziņo. Kādas? Tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju pērn pieaudzis par 25%, viņš norāda. Gribētos ticēt, ka tas ir kārtējais pārpratums, taču pašlaik no Bērziņa runātā var arī secināt, ka Latvijas ārpolitikas jaunās iespējas un pat valsts pastāvēšanas priekšnoteikums, viņaprāt, ir strauja došanās Krievijas virzienā. 

Navaļnija notiesāšanu vieni uzskata par viena varas grupējuma vēlmi iznīdēt jebkādu opozīciju režīmam, nerēķinoties ar savas un starptautiskās sabiedrības viedokli. Citi viņa atbrīvošanu no apcietinājuma vērtē kā vai nu Kremļa ieceri piešķirt leģitimitātes paskatu Maskavas mēra vēlēšanām septembrī, kurās Navaļnijs ir reģistrēts kā kandidāts, vai arī pat kā daļas politiskās elites mēģinājumu sagatavot konkurentu Putinam prezidenta vēlēšanās 2018.gadā. Vēl citi brīdina, ka nevajag vienmēr piedēvēt racionālu aprēķinu pašreizējai Krievijas valsts varai, kura kļūst arvien haotiskāka un paranoiskāka.

Savukārt Latvijā tiek apspriesta prokremliskas valdības tapšanas iespēja pēc nākamās Saeimas vēlēšanām. Un ka to veidotu Zaļo un Zemnieku savienība un Saskaņas centrs (kura līgumpartneri, Putina partiju Vienotā Krievija, starp citu, tieši blogeris Navaļnijs nodēvējis par «zagļu un blēžu partiju»). 

Cīņa par politisko varu nekad nerimsies nevienā valstī. Taču Latvija atšķirībā no Krievijas ir demokrātiska valsts. Un Latvijas ārpolitiskie mērķi līdz šim bijuši skaidri un saprotami. Prezidentam Bērziņam vajadzētu precizēt, vai tie paliek nemainīgi.

Komentārs 140 zīmēs

Vai Latvijā ir valdība, vai tikai ministrijas? Finanšu ministrs pirms diskusijām par budžetu izskatās pēc reketieru vajāta kasiera.

Kūtrā Latvijas Temīda. Noilgums Karginam un Krasovickim Parex lietā, noilgums Cinim un Krūmiņam Daimler lietā.

Prognozējami. Rīgas pils rekonstruētāju pieaicināts eksperts jau paziņojis, ka ugunsgrēka cēloņi neesot saistīti ar viņa pieaicinātāju darbību.

Jaunumu viļņi

Posted on jūlijs 23, 2013 by - Redaktores sleja

 

Kamēr Jaunais vilnis pulcē vecās sejas Jūrmalā, pēc pārsteigumiem izslāpušie aplaimoti ar īstu jaunumu vilni Maskavā, Londonā, Rīgā.

Dienā, kad pirms 95 gadiem piedzima Dienvidāfrikas nākamais opozīcijas līderis un prezidents Mandela, 18.jūlijā, Krievijā par spēcīgāko opozīcijas līderi pārdzima pretkorupcijas aktīvists Navaļnijs. Notiesāts uz pieciem gadiem un rokudzelžos pametis tiesas zāli, jau nākamajā dienā viņš pēc apsūdzētāju prasības (un jaudīgiem protestiem) atbrīvots. Pārsteigums, kuram jāgaida turpinājums. Bet Londonā no mediju uzmācības izdevies paglābties jaunajam troņmantniekam, kura piedzimšanu pirmdien sveica miljoni daudzviet pasaulē. Nule dzimis, nākamais karalis un ap viņu radītais «bēbja bums» jau uzsildījis gan pavalstnieku omu, gan nacionālo kopproduktu.

Savukārt latviešiem tikai dažas nedēļas pēc Dziesmusvētkiem atkal klēpī iekritis iemesls patriotiskam lepnumam – negaidītie jauno basketbolistu panākumi Eiropā. Šoreiz latviskais sudrabs, bet mutē jau ir zelta garša.

Radars pasaulē

Posted on jūlijs 17, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Krievijas tiesa par vainīgu nodokļu nemaksāšanā pirmoreiz notiesājusi mirušu cilvēku – jurists Sergejs Magņitskis ieslodzījumā mira pirms četriem gadiem. Pasaules mediji šo tiesu nodēvēja par farsu. Aizmuguriski Maskavas tiesa sodu piesprieda arī Magņitska bijušajam darba devējam Rietumu investīciju fonda Hermitage Capital vadītājam Viljamam Brauderam. Magņitskis savulaik atklāja Krievijas amatpersonu veiktu nodokļu naudas izzagšanu.

Bēguļojošais ASV izlūkdienestu eksdarbinieks Edvards Snoudens atstās Krieviju, cik drīz vien varēs. To pirmdien solījis Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc tam, kad telefonsarunā ar ASV prezidentu Baraku Obamu skaidri sadzirdējis – ASV radīs problēmas jebkurai valstij, kas dos patvērumu Snou-denam. Viņš otrdien oficiāli lūdza patvērumu Krievijā.

Vācijas ekonomika spēj izturēt jebkādus satricinājumus, ko varētu radīt eirozonas krīze – šāds ir secinājums pēc starptautiskās reitingu aģentūras Standard&Poor’s apstiprinātā Vācijas kredītreitinga augstākajā līmenī. Vācijas kredītreitingam noteikta stabila nākotnes perspektīva.

Plašumā vēršas protesti ASV par tiesas lēmumu attaisnot Floridas štata brīvprātīgo kārtības uzraugu Džordžu Cimmermanu neapbruņota melnādainā pusaudža Treivona Mārtina slepkavības lietā. Protesti notikuši vairākās ASV pilsētās – Sanfrancisko, Filadelfijā, Čikāgā, Vašingtonā un Atlantā. Mārtina slepkavības lietai sekoja visa valsts, raisot spraigas diskusijas par rasu attiecībām un taisnīgumu. Sašutumu par tiesas lēmumu pauduši arī vairāki pazīstami cilvēktiesību aktīvisti un slavenības, to skaitā Holivudas aktrise Mia Ferova un dziedātāja Rianna.

Grieķijā notiek šogad jau ceturtais vispārējais streiks pret starptautisko aizdevēju pieprasītajām reformām un taupības pasākumiem, samazinot darba-vietu skaitu valsts pārvaldē. Tikmēr grieķu parlaments atbalstījis lēmumu izdot tiesāšanai bijušo finanšu ministru Georgu Papakonstantinu, kurš dzēsis savu radinieku vārdus no nodokļu nemaksātāju saraksta. Tā sauktajā Lagardas sarakstā ir 2000 grieķu, kas savus līdzekļus slēpuši ārvalstu bankās.

Bastīlijas ieņemšanas dienas svinības Francijā 14.jūlijā aizēnoja valstī pēdējos 25 gados lielākā vilciena katastrofa, kas paņēma sešu cilvēku dzīvību. Prezidents Fransuā Olands sacīja, ka nepieciešams modernizēt dzelzceļa līnijas ārpus lielākajām pilsētām. Sākotnējā izmeklēšana liecina, ka vilciena avāriju izraisījis sliežu pārmiju defekts – daļa pasažieru vilciena sastāva, kas traucās ar ātrumu 135 km stundā, noskrēja no sliedēm, bet vienu vagonu uzmeta uz perona.

ANO Starptautiskais kriminālnoziegumu tribunāls no jauna apsūdzējis bijušo Bosnijas serbu līderi Radovanu Karadžiču genocīdā, atceļot prāvas tiesnešu iepriekšējo lēmumu pērn. Tādējādi Karadžičam tagad ir izvirzītas 11 apsūdzības genocīdā, kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.

Harija Potera sāgas autore Dž.K.Roulinga ar pseidonīmu izdevusi kriminālromānu, kuru kritiķi novērtējuši atzinīgi. Ar Roberta Golbraita vārdu izdotajā The Cuckoo’s Calling (Dzeguzes aicinājums) privātdetektīvs izmeklē kādas modeles pašnāvību.

Radars Latvijā

Posted on jūlijs 17, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) bijušās LTV žurnālistes Ilzes Naglas lietā atzinusi, ka Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantu par vārda brīvību. Jebkura kratīšana, kurā žurnālistam tiek izņemtas datu glabāšanas ierīces, rada jautājumu par žurnālista vārda brīvības, arī informācijas avotu aizsardzību, teikts spriedumā. ECT uzskata, ka šajā lietā netika sniegti atbilstoši un pietiekami iemesli kratīšanai Naglas dzīvoklī. ECT piespriedusi Latvijas valstij samaksāt 20 000 eiro (14 056 latus) bijušajai raidījuma De facto žurnālistei Naglai, kura Strasbūrā sūdzējās par dzīvesvietā veikto kratīšanu tā dēvētajā Neo lietā.

Pēc saņemtā uzaicinājuma Latvijai pievienoties eirozonai viena no lielākajām starptautiskajām reitingu aģentūrām Fitch Ratings paaugstinājusi Latvijas kredītreitingu par vienu pakāpi – no BBB uz BBB+. Latvijai reitings ir paaugstināts ar stabilu reitinga prognozi nākotnē.

Latvijas Banka (LB) paaugstinājusi mūsu valsts tautsaimniecības izaugsmes prognozi šim gadam līdz 4,1%. Savukārt gada vidējās inflācijas prognoze šim gadam samazināta līdz 0,7%.

Reformu partijai ievēlēts jauns vadītājs – partijas valdi vadīs Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Demiters. Līdzšinējais partijas līderis Valdis Zatlers, kā arī izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis un Liepājas pārstāvis Jānis Vilnītis darbosies valdē.

Lai arī a/s Liepājas metalurgs padomes priekšsēdētāja vietniekam Aleksejam Zaharjinam un valdes loceklim Iļjam Segalam kā drošības līdzeklis noteikta policijas uzraudzība un piemērots aizliegums ieņemt amatu, abi uzskata, ka Ekonomikas policija viņiem liedz iespēju piedalīties uzņēmuma glābšanā. Tam nepiekrīt valdības vadītājs Valdis Dombrovskis (Vienotība). Liepājas metalurgs šogad plāno 33,125 miljonu latu zaudējumus. Tiesā ar prasībām pret Liepājas metalurgu vērsušies arī uzņēmuma lielie kreditori Latvijas gāze  un Latvenergo.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iepriekšējo finansistu kļūmes dēļ apdraudētas skolotāju algas – IZM budžetā izveidojies sešu miljonu latu iztrūkums pedagogu atalgojumam. To konstatējis pašreizējais ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (RP). Aptuveni pusi naudas ministrs sola atrast, pārplānojot budžetu un programmas.

ASV sola ievērot smagos kibernoziegumos apsūdzētā rīdzinieka un par Imantas hakeri dēvētā Denisa Čalovska cilvēktiesības, ja Latvija viņu izdos ASV. Vēstuli ar šādu solījumu no ASV Tieslietu departamenta saņēmusi Latvijas Tieslietu ministrija. Čalovskis joprojām noliedz savu līdzdalību noziedzīgā grupējumā, kas, izmantojot datorvīrusu Gozi Virus, iekļuvis datorsistēmās vai izzadzis personu banku kontus.

Pēdējo divu gadu laikā korupcijas līmenis valstī nav mainījies – tā uzskata 55% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju, liecina organizācijas Transparency International pētījums. Aptaujā 51% respondentu pauduši viedokli, ka korupcija publiskajā sektorā ir nopietna problēma.

Mūža ieslodzījums bez mantas konfiskācijas ar policijas kontroli uz trim gadiem – šāds sods piespriests par savu bērnu sakropļošanu un nonāvēšanu apsūdzētajai medicīnas māsai. Tiesa arī nolēma piedzīt no, iespējams, ar Minhauzena sindromu sirgstošās sievietes 48 640 latu kompensāciju par labu viņas meitai, kurai mātes rīcības dēļ ir sabojāta redze un miris brālis.

Sliktākie sasniegumi centralizētajos eksāmenos šogad vidusskolēniem bijuši vēsturē un matemātikā. Latvijas un pasaules vēstures eksāmenā skolēnu vidējie sasniegumi ir 37,16%, bet obligātajā centralizētajā eksāmenā matemātikā – 37,26%. Matemātikas eksāmenu šogad nav nokārtojuši 132 skolēni. Savukārt vislabākie sasniegumi ir franču valodā – 66,12%, vācu valodā – 65,92%, bioloģijā – 65,55%, krievu valodā – 64,17%, ķīmijā – 63,73%. Angļu valodas eksāmenā vidējais skolēnu sniegums ir 54,71%, bet fizikā – 53,78%.