Ja pirms divām desmitgadēm pučs Maskavā būtu beidzies ar PSRS piekritēju uzvaru, Alfrēds Rubiks tagad diezin vai būtu Eiroparlamenta deputāts. Kāds liktenis ir piemeklējis bijušos LPSR kompartijas līderus, kuri vēl 1990.gada pavasarī, kad vairākums iedzīvotāju jau bija pateikuši «jā» Latvijas Tautas frontei un valsts neatkarības atjaunošanai, līdz pēdējam brīdim palika grimstošajā padomju kuģī?
Todien sabruka viņu pasaule. 1991.gada 23.augusta priekšpusdienā Latvijas Republikas Augstākā Padome aizliedza 50 gadu vienvaldību baudījušās komunistiskās partijas darbību Latvijā. Vēl tikai pirms dažām dienām kompartijas centrālkomiteja sastinga gaidās – kā Maskavā beigsies pret kompartijas līderi Mihailu Gorbačovu vērstais valsts apvērsums jeb tā sauktais augusta pučs? Viss atrisinājās ātri – «stingrās līnijas» piekritēju mēģinājums apturēt PSRS sabrukumu izgāzās, Latvijas neatkarība de facto bija pasludināta, un vietējās kompartijas toreizējais vadītājs Alfrēds Rubiks – apcietināts. Pārējiem centrālkomitejas darbiniekiem, kas līdz pēdējam bija palikuši uzticīgi partijai, bija jāsāk jauna dzīve pilnīgi jaunā pasaulē, jo padomju režīms Latvijā bija beidzies. Kā viss turpmāk attīstīsies, nezināja neviens – ne tie, kas sāka veidot atjaunoto Latvijas valsti, ne tie, kas līdz pēdējam bija sīvi pretojušies Latvijas neatkarībai un aizstāvējuši PSRS saglabāšanu.
Tagad, pēc 22 gadiem, bijušie Latvijas kompartijas centrālā aparāta darbinieki ir izklīduši kur nu kurais. Daļa jau miruši, daļa – pārcēlušies dzīvot uz Maskavu, citi bauda vecumdienas tepat Latvijā, bet vairās publiski atminēties liktenīgās augusta dienas un stāstīt, ko dara patlaban. Latvijas kompartijas centrālkomitejā pēdējā etapā darbojās aptuveni 100 cilvēku, politbirojā – ap divdesmit. Sarunai tagad piekrita divi partijas «pēdējie mohikāņi» – Alfrēds Rubiks un toreizējais partijas organizatoriskā darba un kadru daļas vadītājs Genādijs Loskutovs, kurš pēc partijas sabrukuma publiski līdz šim nekur nebija parādījies. Abi jaunajai situācijai ir pielāgojušies, taču atzīst, ka komunistiskās partijas idejai paliks uzticīgi līdz pat mūža galam. Jo citādi nespēj.
Bez ambīcijām?
«Brauciet vien, bet, ziniet, es tāds kritisks esmu!» sazvanīts klausulē iesmej Loskutovs. Savos 75 gados joprojām strādā pusslodzes darbā transportuzņēmumā Sun Gate, taču sarunas brīdī bauda atvaļinājumu vasaras mājā Kalngalē, priecājoties par šāgada vareno ražu. Plēves siltumnīcā gatavojas tomāti, un ābeļu zarus pie zemes liec milzum daudz augļu. «Cienājieties, šie ir ļoti garšīgi – ‘Konfetnoje’,» viesmīlīgi liek galdā ābolu trauku un noslēpumaini teic, ka pacienāšot mūs ar ko tādu, ko Latvijā nevar dabūt – ar prjaņiku no Loskutova dzimtenes Tulas. Radinieks atvedis.
Runājamies krieviski, jo Loskutovs latviešu valodu tik labi nepārzina. Dzimis viņš tipiskā darbaļaužu ģimenē Tulas apgabalā. Tēvs dienējis Melnās jūras flotē, taču agri miris, tāpēc Genādiju un māsu māte izaudzinājusi viena pati. Loskutovs no bērna kājas gribējis līdzināties tēvam un kļūt par jūrnieku, tāpēc 18 gadu vecumā pēc skolas beigšanas abi ar solabiedru 1956.gadā devušies uz Rīgu, jo «Rīga toreiz mūsu priekšstatos bija mazā Parīze». Trīs gadus pēc jūrskolas beigšanas gājis jūrā, strādājot uz tankkuģa. Taču drīz vien ar organizatora dotumiem apveltītais jauneklis pamanīts un virzīts tālāk pa komjaunatnes un vēlāk kompartijas karjeras kāpnēm.
«Viss it kā bija loģiski, taču, kad pats jau biju politbiroja kandidāts un svētkos – 1.maijā un 7.novembrī – stāvēju tribīņu pirmajā rindā, kur centrā [Latvijas kompartijas 1.sekretārs Augusts] Voss, ministri un ģenerāļi, pats sev prasīju: nu, kāpēc es? Esmu vienkāršs puisis no Tulas, izaudzis bez tēva, bārenis… Nespēju aprakstīt tās sajūtas. Mūsu vadoņi šķita neaizsniedzama kasta, un tad pēkšņi arī es esmu viņiem tuvumā,» atminas Loskutovs, nosmejot – muļķus jau partijā pa karjeras kāpnēm nebīdīja. Viņš nomenklatūrā sasniedza augstu pozīciju, faktiski bija kompartijas pārvaldnieks un galvenais kadru politikas veidotājs Latvijā.
Savukārt ar Alfrēdu Rubiku, kurš ar vārdiem «principā jā!» intervijai piekrīt bez vilcināšanās, saruna notiek Rīgas centrā, Sociālistiskās partijas mītnes vietā, kur atrodas arī eiroparlamentārieša Rubika birojs. «Latvijā ir viens pats komunists Rubiks,» viņš pirms sarunas ironizē, jo vienīgi Rubikam kā augusta puča atbalstītājam 1995.gadā tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem par mēģinājumu vardarbīgiem līdzekļiem gāzt valsts varu Latvijā. Par priekšzīmīgu uzvedību viņu atbrīvoja pēc ieslodzījumā pavadītiem sešarpus gadiem. Kaut palicis uzticīgs saviem uzskatiem, Rubiks spējis pielāgoties «jaunajiem laikiem». Viņš ir noturējis gan paša vadīto Sociālistisko partiju, kas iekļāvusies Saeimā pārstāvētajā Saskaņas centrā, gan pats ievēlēts par deputātu Eiropas Parlamentā un saka – būtu ar mieru tur darbu turpināt arī nākamajā sasaukumā pēc vēlēšanām, kas gaidāmas pavasarī.
Rubiks apgalvo, ka viņam «nekādu sevišķu ambīciju dzīvē nekad nav bijis – esmu cilvēks, kas dara savu darbu un pilda to, kas konkrētajā amatā vajadzīgs». Beidzis Rīgas Politehniskā institūta Mašīnbūves fakultāti, strādājis dažādos inženiera amatos Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā un sevi pierādījis arī darbā kompartijā, līdz iecelts par vieglās rūpniecības ministru, bet pēc tam kļuvis par Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāju jeb, kā mēs tagad teiktu, mēru. Par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) pirmo sekretāru viņš kļuva jau Atmodas laikā – partijai liktenīgajā 25.kongresā 1990.gada aprīļa sākumā, kad LKP sašķēlās. No partijas aizgāja galvenokārt latvieši, piemēram, Alfreds Čepānis, Mārīte Rukmane, Ivars Ķezbers, kas atbalstīja Latvijas neatkarības ideju, vēlāk izveidojot Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju. Palika partijas konservatīvākais spārns, kas nespēja iedomāties Latviju ārpus PSRS.
«Cilvēki, kas partijā palika līdz pēdējam un tika ievēlēti birojā, nebija īpaši augstu nomenklatūrā,» skaidro vēsturniece Daina Bleiere. Pats augstākais līmenis ļoti ātri saprata, ka viņiem jāpārbāzējas uz biznesu vai citur, un centās norobežoties. Palika tie, kas uzskatīja – PSRS ir tik varena, ka nevar tā vienkārši sabrukt un atstāt viņus pie sasistas siles. Taču tā bija tuvredzība, jo jau tolaik pati PSRS dreifēja bez stingras vadības un mērķa. Partijas ģenerālsekretārs un PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kas sāka perestroiku un līdz ar to arī iekustināja PSRS sabrukumu, 90.gadu sākumā vairs nekontrolēja situāciju valstī un būtībā tikai reaģēja uz notikumiem, nevis tos virzīja.
Neticēja, ka nebūs nākotnes
«Redzēju, ka man ir iekšā, ka es to saprotu un es vadīšu, un darīšu, un to arī darīju,» Rubiks stāsta, kāpēc viņš LKP galvgalī stājās 1990.gada aprīlī, kad jau bija gana nepārprotami iezīmējušās gaidāmās pārmaiņas. Jau aiz muguras bija 1990.gada 18.marta Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās iedzīvotāju vairākums atbalstīja Latvijas Tautas frontes (LTF) kandidātus, savukārt LTF par savu mērķi jau bija pasludinājusi Latvijas neatkarības atjaunošanu. «Es jau nebiju pret izmaiņām,» saka Rubiks. Jā, viņš piekritis, ka «republikai» vajadzīga lielāka patstāvība un lielāka teikšana darba kolektīviem, taču par vēsturisku kļūdu joprojām uzskata Latvijas atdalīšanos no PSRS.
Loskutovs gan atminas, cik sarežģīts bijis jau pats sagatavošanās process liktenīgajam partijas kongresam. LKP CK spicē tolaik bija pirmais sekretārs Jānis Vagris, arī Vitālijs Soboļevs, Ivars Ķezbers, Antons Briļs. «Gatavoju kongresam dokumentus, eju konsultēties ar Vagri, tas saka: es eju pensijā! Eju pie Soboļeva, viņš saka: es braucu uz Maskavu, dariet te, kā gribat. Lūk, pirmās amatpersonas! Vispār visi aiziet, un praktiski kongresu gatavoja viens pats Loskutovs,» viņš tagad atceras. Šis arī bijis pirmais kongress, kad, pēc Loskutova vārdiem, LKP nav saņēmusi konkrētas norādes no Maskavas, kuru kandidatūru virzīt pirmā sekretāra amatam. Pēc partijas šķelšanās Rubiks uzņēmies kongresa vadību, uz pirmo amatu vēl bez viņa izvirzīti Rīgas pilsētas pirmais sekretārs Arnolds Klaucēns un ekonomists, LVU partijas pirmais sekretārs Ojārs Potreki, bet beigās tomēr ievēlēts Rubiks.
Taču, gatavojoties kongresam, LKP jau lieliski sapratusi, ka LTF iegūs varu un virzīs jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tāpēc LKP programmas projektā vairs neminējuši Padomju Savienības Komunistisko partiju (PSKP) un PSRS. «Mēs gatavojām programmu patstāvīgai Latvijas Komunistiskajai partijai, jo domājām – kad LTF nāks pie varas, mēs kļūsim par citas valsts partiju. Maskavā to saprata un saskaņoja šādu projektu,» skaidro Loskutovs.
Tomēr, arī kad partija sašķēlās, nebijis sajūtas, ka vairs nebūs nākotnes. «Kaut mana vietniece teica: ej prom! Es teicu: tu ej, es ne. Es esmu sojuzņiks*. Es redzēju situāciju, zināju, ka būs grūti strādāt, bet nedomāju, ka partijai pienāks beigas. Mēs tomēr stipri ticējām saviem vadītājiem. Es nespēju noticēt, ka Gorbačovs var pamest partiju un valsti,» saka Loskutovs.
«Ja palasa Latvijas kompartijas plēnuma materiālus 1990.gada sākumā, pārsteidz tas, ka viņi, absolūti nerēķinoties ar valdošo noskaņojumu, bija gatavi cīnīties līdz galam, lai Latvija paliktu PSRS sastāvā,» komentē Bleiere. Tolaik jau ir skaidrs, ka viss brūk – partijas biedru skaits katastrofāli samazinās, latvieši masveidā izstājas no partijas gan tūlīt pēc LKP šķelšanās, bet jo īpaši pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas de iure 1990.gada 4.maijā. Taču LKP tajā laikā joprojām turas pie uzskata, ka pārmaiņu iniciatori ir tikai daļa ekstrēmistu, bet tauta patiesībā domā citādi. «Tas liek domāt, ka runa ir vai nu par absolūtu konservatīvismu, vai arī cilvēki ir tik ļoti pārliecināti par vienu taisnību, pie kuras turas, ka neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Protams, tie, kas situāciju labāk izjuta, pat ja neticēja Latvijas neatkarībai, jau savlaicīgi meklēja citus amatus,» saka vēsturniece.
Gulbju ezers
Un tad pienāca 1991.gada 19.augusta rīts, kad televizori visā PSRS rādīja Gulbju ezeru un tika paziņots – noticis valsts apvērsums, un vara nonākusi Valsts ārkārtas stāvokļa komitejas rīcībā. Tajā ietilpa astoņi konservatīvi noskaņoti kompartijas drošības dienestu un armijas pārstāvji ar PSRS viceprezidentu Genādiju Janajevu priekšgalā. Pučistu vidū bija arī nesenais LKP pirmais sekretārs, PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo. Viņu mērķis bija nepieļaut Gorbačova iecerētās PSRS reformas, dodot lielāku patstāvību republikām. Tad jau bija skaidrs, ka Baltijas valstis, kas visas bija pasludinājušas savu juridisko neatkarību, jauno Savienības līgumu neplāno parakstīt.
«Kad uzzināju, ka ārkārtas komiteju vada Janajevs, pasaule sagāzās. Viņš nekad nopietnu darbu nebija strādājis, visu laiku komjaunatnē, arodbiedrībā,» saka Loskutovs. Viņaprāt, apvērsuma organizētāji gribēja labu – PSRS saglabāt, taču rīkojušies nemākulīgi. Lielākā neraža bijusi tā, ka LKP puča laikā nesaņēma nekādas norādes no Maskavas. «Apzvanīju visus CK sekretārus pa tiešo vadu, bija tikai Jegors Strojevs, kurš bija atbildīgs par lauksaimniecību. Prasīju, kādi būs tālākie norādījumi, kas mums te jādara? «Es nezinu,» viņš atbildēja. Tad man kļuva galīgi skaidrs – ja viņš nezina, tad mums pašiem kaut kas jāskatās,» atceras Rubiks. Bleiere saka – cik var spriest no materiāliem, norādes no Maskavas varētu būt bijušas tikai Baltijas kara apgabalam.
Puča laikā pēc sākotnējā apjukuma notikumi attīstījās burtiski pa minūtēm. Latvijas Augstākā Padome, kuru tolaik vadīja Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvans un Andrejs Krastiņš, 21.augustā pieņēma konstitucionālo likumu, de facto pasludinot Latvijas neatkarību. Kinohronikās redzams sasprindzinājums un steiga, kādā tapa vēsturiskais lēmums. Deputāts Indulis Bērziņš aicina «pārtraukt neloģiskās debates» un balsot, jo ir ziņas, ka uz Doma laukuma pusi virzās padomju armijas bruņutransportieri. «Es teicu: neskaldām matus un tūlīt balsojam, jo varbūt mums vairs nebūs tādas iespējas,» interviju ciklā Latvijas atdzimšanas vēsture atminas Dainis Īvāns.
Tieši viņam un AP deputātiem Odisejam Kostandam un Jurim Dobelim puča pirmajā dienā Rubiks piedraudēja, ka būs jāatbild par Atmodas laika darbiem. «Muļķības!» saka Rubiks. Viņam izšķirošajās augusta dienās galvenais bijis nepieļaut asinsizliešanu: «Es jau nedraudēju, ka es kaut ko darīšu, bet par pretvalstisku rīcību būs jāatbild. Toreiz bija padomju vara. Būtu jāatbild, ja valsts paliktu. Bet nāca jauna iekārta, jauna kārtība, viss.»
«23.augusts. Pulkstenis ir 11.00. Apmēram pirms pusstundas Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēmusi lēmumu par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā. No LKP centrālkomitejas ēkas Elizabetes ielā 2 nāk ārā cilvēki ar «diplomātiem», somām, tīkliņiem. Komunisti izvācas. Katra «rokas bagāžu» pārbauda Latvijas Republikas policisti. Tiem, kas strādājuši šajā ēkā, atļauts iznest tikai personīgās mantas un nenozīmīgas mantas, kas nebūs svarīgas izmeklēšanai,» tās dienas notikumus Latvijas Jaunatnē dokumentējis Atmodas žurnālists Jānis Domburs. Loskutovs atceras, ka CK mājā visi mierīgi sēdējuši un gaidījuši, kas notiks. Viņš noraida pieņēmumu, ka vēl pēdējā brīdī dedzināti dokumenti: «Mēs negrasījāmies pretoties. Kā viņi atnāca – bruņuvestēs, ar automātiem! Bet mēs – ar pildspalvām rokās.» Kad Rubiku aizveda, pārējie izklīduši. Cekas darbiniekus, no kuriem lielākā daļa bija jau krietni pusmūžā, gaidīja pārmaiņas.
Pārāk īsas rokas
«Kur iet? Uz Alma Mater!» saka Loskutovs, kurš darba meklējumos devies uz paša absolvēto jūrskolu, bet saņēmis nepārprotamu atteikumu. Viņam, kas bijis galvenais partijas kadru politikas veidotājs, «pašu cilvēki» bijuši daudzās iestādēs, taču tie jau bija paspējuši pārmest kažoku un no «sarkanā Loskutova» vairījušies. «Tas nebija mūsu [kompartijas] stils – mēs tomēr centāmies savējiem palīdzēt,» saka Loskutovs, kurš kādu laiku bijis bez darba, tad īsu brīdi strādājis gan ar ostu saistītā uzņēmumā, gan Sakaru bankā, taču nekur neiesakņojies. 1998.gadā viņam aprēķināta 43 latu pensija, jo pēdējos piecus gadus vairāk bijis bezdarbnieks. Tomēr beidzot paveicies un ar paziņu starpniecību dabūjis darbu transportuzņēmumā, kurā strādā jo-projām. Jaunajos darbos mēģinājis arī izveidot biznesa kontaktus ar kādreizējiem partijas kolēģiem, kas pārcēlušies uz Maskavu, tomēr nekas nav izdevies: «Varbūt viņiem bija pārāk īsas rokas, lai man palīdzētu.»
Loskutovam ir bijis pietiekami laika pārdomām, kāpēc «vecā pasaule» tomēr sabruka. Viņš saka – partija pati vainīga, jo zemākie slāņi, pārāk daudz nedomājot, pakļāvās Maskavai. «Tagad jau tāpat – kā partiju spice pasaka, tā viss notiek, un tā ir milzīga kļūda. Viņi arī nebeigs labi,» Loskutovs velk paralēles ar mūsdienu politisko partiju darba stilu. Viņa dēls Aleksejs Loskutovs Saeimā ievēlēts no Vienotības saraksta, taču seniors saka – ģimenē par politiku izvairoties runāt. Otra, viņaprāt, būtiska lieta – kompartija «nepietiekami zināja cilvēku nacionālās jūtas». Pirmais pasākums jaunuzceltajā Politiskās izglītības – tagad Kongresu – namā 1982.gadā bijusi konference par nacionālā jautājuma risināšanu. Tajā Maskavas politbiroja pārstāvis Boriss Ponomarjovs paziņojis, ka PSRS nacionālais jautājums ir atrisināts. «Mēs bijām pieraduši vēlamo uzdot par esošo – tā bija liela problēma. Nacionālo jautājumu grūti atrisināt, jo zeme liela. Ar to vajadzēja nodarboties ne tikai partijai, bet iesaistīt arī kultūras cilvēkus, inteliģenci, akadēmiķus. Gruzīniem viena mentalitāte, latviešiem cita, uzbekiem – vēl cita, bet mēs visus pasludinājām par padomju tautu un paziņojām, ka tūlīt uzcelsim komunismu,» pārdomās dalās Loskutovs.
Rubiks gan joprojām paliek pie sava, ka lielajā valstī valdīja tautu draudzība. Jā, viens otrs varbūt arī neslēpis savu nepatiku pret PSRS – varbūt bijušas pretenzijas pret represijām vai to, kā cilvēki iesaukti sarkanajā armijā. Bet sociālās iekārtas maiņa, viņaprāt, nav viegls uzdevums, tāpēc, «kur negāja cauri pirmajos gados, jā, tur tika pielietotas spēka metodes. Bet kurā valstī nav bijis represiju?» Tomēr vēsturniece Bleiere atgādina, ka disidentu padomju gados bija maz, jo cilvēki represiju dēļ neuzdrošinājās atklāti paust uzskatus pret PSRS, kaut reāla neapmierinātība bija. Taču, kad radās izdevība, cilvēku masas atbalstīja ideju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un bija gatavas to aizstāvēt, kā liecina gan janvāra barikāžu, gan puča laiks.
«Es runāju visu, ko gribēju, un neviens man muti ciet nebāza,» Rubiks nepiekrīt vārda brīvības trūkumam PSRS un stāsta, kā, vadot izpildkomiteju, cīnījies pret sašķidrinātās gāzes un naftas termināļa būvi Rīgā, un Maskava piekāpusies. «PSRS nesabruka pati par sevi, jo tā bija finansiāli un ekonomiski dzīvotspējīga,» Rubiks ir pārliecināts joprojām.
Loskutovam gan uz iedomāto PSRS pārticību ir cits skats – viņš, braucot jūrā, apceļojis daudzas rietumvalstis un redzējis pārpilnību veikalos. Pabrīnījies, bet jaunībā par to īpaši galvu nelauzījis, taču, jau strādājot partijā, trūkumu PSRS «norakstījis» uz vajadzību «pabarot visus», turīgākajās republikās saražoto sūtot trūcīgākajām. «Manā Tulas guberņā faktiski nekā nebija. Kad atbraucu uz Latviju, te bija viss – desas, bekons. Kad vēlāk, jau partijā strādājot, braucu uz Maskavu un pirku tur krējumu, to varēja liet kā kefīru, bet šeit – ieliec krējumā karoti, un tā stāv,» Latvijas relatīvo turīgumu padomju gados atminas Loskutovs.
Uzskati paliek, mainās taktika
Un tomēr – lai kāds tagad būtu katra skatījums uz notikušo, kompartijas «vecā gvarde» atzīst, ka pamatuzskatu par partijas ideju mainīt nespēj. «Esmu komunists un tāds arī palikšu,» saka Loskutovs. Viņaprāt, partijas pamatpostulāti, kas paredz visu tautu draudzīgu sadzīvošanu, pārklājoties ar Bībeles ideju, tikai uzrakstīti citiem vārdiem. Taču problēma, ka nevis partija bijusi noziedzīga, bet gan cilvēki, kas to vadīja.
Rubika nemainīgā pārliecība un balstīšanās uz tiem pašiem ideoloģiskajiem principiem viņam ir palīdzējusi veidot veiksmīgu politisko karjeru arī pēc ieslodzījuma: «Manī pamatprincips mainīties nevar, bet tas nenozīmē, ka taktiskie gājieni nevar mainīties.» Viņš ir apmierināts – savu nišu esot atradis, kaut arī pašreizējā Latvijā jūtoties slikti, jo valsts izlaupīta un darbaļaudis dzīvo nabadzībā. Cik varot, strādādams Eiroparlamentā, mēģinot atbalstīt zemniekus, un teic – tiekoties ar cilvēkiem, naidu pret sevi nejūtot. Viņam nav pieņemama kādreizējo kompartijas kolēģu kažoka maiņa. Piemēram, Gorbunovu pat satikt negribētu, jo «viņam nav savu uzskatu, tad ko viņam pārmest?», komentē Rubiks. Un tādu diemžēl esot daudz.
Dzīvei «jaunajā pasaulē» katrs ir izstrādājis savu izdzīvošanas taktiku, un kompartejiskās saites caurvij arī pašreizējo Latvijas politisko sistēmu. Daudzi partijā skoloti vīri un sievas joprojām ir vadošos amatos, un tikai viņi paši zina, kā kompartijas pieredze ietekmē darbošanos neatkarīgajā Latvijā. Tagad esam pieraduši, ka jau 22 gadus dzimst un sabrūk politiskās partijas – daudzpartiju sistēmā tas vairs neizraisa tādus satricinājumus un griežus cilvēku dzīvē, kā sabrūkot vienotajai, varenajai un nedalāmajai valstij un partijai. Nemainīga gan paliek katra individuālā atbildība. Un spēja savus individuālos priekšstatus un partijas diktētos noteikumus salāgot ar realitāti.
* Padomju savienības atbalstītājs – krievu.val.
Kas noticis ar pazīstamākajiem Latvijas komunistiskās partijas spices darbiniekiem?
Alfrēds Rubiks, LKP CK pirmais sekretārs – deputāts Eiropas parlamentā
Ojārs Potreki, LKP CK sekretārs – pasniedzējs Baltijas Starptautiskajā akadēmijā
Arnolds Klaucēns, Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs – dzīvo Maskavā
Viktors Alksnis, padomju armijas pulkvedis – dzīvo Maskavā
Sergejs Dīmanis, LU docents, Interfrontes aktīvists – dzīvo Maskavā
Bruno Šteinbriks, LPSR iekšlietu ministrs – pensionārs, dzīvo Latvijā
Vladimirs Rimaševskis, LKP CK sekretārs – miris
Kārlis Gerķis, LKP CK sekretārs – miris
Jurijs Rubenis, LPSR MP priekšsēdētājs, vēlāk Valsts plāna komitejas konsultants – miris
