Ja pirms divām desmitgadēm pučs Maskavā būtu beidzies ar PSRS piekritēju uzvaru, Alfrēds Rubiks tagad diezin vai būtu Eiroparlamenta deputāts. Kāds liktenis ir piemeklējis bijušos LPSR kompartijas līderus, kuri vēl 1990.gada pavasarī, kad vairākums iedzīvotāju jau bija pateikuši «jā» Latvijas Tautas frontei un valsts neatkarības atjaunošanai, līdz pēdējam brīdim palika grimstošajā padomju kuģī?
Todien sabruka viņu pasaule. 1991.gada 23.augusta priekšpusdienā Latvijas Republikas Augstākā Padome aizliedza 50 gadu vienvaldību baudījušās komunistiskās partijas darbību Latvijā. Vēl tikai pirms dažām dienām kompartijas centrālkomiteja sastinga gaidās – kā Maskavā beigsies pret kompartijas līderi Mihailu Gorbačovu vērstais valsts apvērsums jeb tā sauktais augusta pučs? Viss atrisinājās ātri – «stingrās līnijas» piekritēju mēģinājums apturēt PSRS sabrukumu izgāzās, Latvijas neatkarība de facto bija pasludināta, un vietējās kompartijas toreizējais vadītājs Alfrēds Rubiks – apcietināts. Pārējiem centrālkomitejas darbiniekiem, kas līdz pēdējam bija palikuši uzticīgi partijai, bija jāsāk jauna dzīve pilnīgi jaunā pasaulē, jo padomju režīms Latvijā bija beidzies. Kā viss turpmāk attīstīsies, nezināja neviens – ne tie, kas sāka veidot atjaunoto Latvijas valsti, ne tie, kas līdz pēdējam bija sīvi pretojušies Latvijas neatkarībai un aizstāvējuši PSRS saglabāšanu.
Tagad, pēc 22 gadiem, bijušie Latvijas kompartijas centrālā aparāta darbinieki ir izklīduši kur nu kurais. Daļa jau miruši, daļa – pārcēlušies dzīvot uz Maskavu, citi bauda vecumdienas tepat Latvijā, bet vairās publiski atminēties liktenīgās augusta dienas un stāstīt, ko dara patlaban. Latvijas kompartijas centrālkomitejā pēdējā etapā darbojās aptuveni 100 cilvēku, politbirojā – ap divdesmit. Sarunai tagad piekrita divi partijas «pēdējie mohikāņi» – Alfrēds Rubiks un toreizējais partijas organizatoriskā darba un kadru daļas vadītājs Genādijs Loskutovs, kurš pēc partijas sabrukuma publiski līdz šim nekur nebija parādījies. Abi jaunajai situācijai ir pielāgojušies, taču atzīst, ka komunistiskās partijas idejai paliks uzticīgi līdz pat mūža galam. Jo citādi nespēj.
Bez ambīcijām?
«Brauciet vien, bet, ziniet, es tāds kritisks esmu!» sazvanīts klausulē iesmej Loskutovs. Savos 75 gados joprojām strādā pusslodzes darbā transportuzņēmumā Sun Gate, taču sarunas brīdī bauda atvaļinājumu vasaras mājā Kalngalē, priecājoties par šāgada vareno ražu. Plēves siltumnīcā gatavojas tomāti, un ābeļu zarus pie zemes liec milzum daudz augļu. «Cienājieties, šie ir ļoti garšīgi – ‘Konfetnoje’,» viesmīlīgi liek galdā ābolu trauku un noslēpumaini teic, ka pacienāšot mūs ar ko tādu, ko Latvijā nevar dabūt – ar prjaņiku no Loskutova dzimtenes Tulas. Radinieks atvedis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.