Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


Latvijas institūta
(LI) un televīzijas kanāla History rīkotajā interneta aptaujā, kurā piedalījušies vairāk nekā 5000 cilvēku, noskaidrotas 10 izcilākās Latvijas personības. Mūsu elite ir komponists Raimonds Pauls, dzejniece Māra Zālīte, akadēmiķis Jānis Stradiņš un bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kā arī režisori Alvis Hermanis un Jānis Streičs, dzejnieks Jānis Peters, hokejists Artūrs Irbe, uzņēmēji un kultūras mecenāti Ināra un Boriss Teterevi.

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs liedzis Latvijā ieceļot trim pazīstamiem Krievijas dziedātājiem – Josifam Kobzonam (attēlā), Oļegam Gazmanovam un Allai Perfilovai, kura pazīstama ar skatuves vārdu Valērija. Tā dēvētajā melnajā sarakstā regulārie Jaunā viļņa dalībnieki iekļauti uz nenoteiktu laiku. Rinkēvičs skaidroja, ka lēmums par nevēlamajiem cilvēkiem pieņemts pēc rūpīgas informācijas analīzes, jo šīs personas vairākas reizes agresīvā formā starptautiski attaisnojušas Krievijas aneksiju Krimā un vardarbību Ukrainā. «Latvija nepārvērtīsies par anklāvu ES, no kura varēs turpināt informatīvo karu,» sacījis ministrs.

Āfrikas cūku mēra (ĀCM) ārkārtas situācijas zonā iekļaujama visa pierobeža ar Krieviju un Igauniju, nolēmis Ministru kabinets. Pavisam ārkārtas situācijas zonā ir vairāk nekā 30 novadu teritorijas. Pārtikas un veterinārais dienests lūdzis atļauju bez iepirkuma procedūras iegādāties vairākas ĀCM ierobežošanai vajadzīgas lietas, piemēram, dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu sadedzināšanas iekārtas, 30 slēgta tipa konteinerus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu savākšanai, kā arī trīs specializētus transportlīdzekļus mežacūku līķu nogādāšanai sadedzināšanas vietās.

Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegts pirmais kandidātu saraksts 12.Saeimas vēlēšanām no partijas Suverenitāte. Tās sarakstā ir 43 pretendenti visos piecos apgabalos. Savukārt partijas Latvijai un Ventspilij priekšsēdētājs Aivars Lembergs pavēstījis, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītājam Gundaram Daudzem būs 3.numurs, šoruden Saeimas vēlēšanās kandidējot no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta Kurzemes apgabalā. Pretoties piedāvājumam kļūt par partijas lokomotīvi nav varējis arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Neraugoties uz agrākajiem solījumiem turpināt kalpot galvaspilsētas vēlētājiem, viņš piekritis būt par premjerministra amata kandidātu no Saskaņas saraksta.

Divi veselības ministra amatam uzrunātie kandidāti atteikušies no piedāvājuma. Vispirms īsā pilnvaru termiņa un nelielā atalgojuma dēļ par lēmumu tomēr palikt Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektora amatā paziņoja Toms Baumanis. Pēc tam iesāktos darbus nevēlējās pamest Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane (attēlā), kuru bija uzrunājusi Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Visticamāk, veselības nozari līdz Saeimas vēlēšanām vadīs premjerministre, kurai palīdzēšot ekspertu darba grupa, kas sagatavošot priekšlikumus jomas pārraudzīšanai, darāmo darbu sarakstu līdz vēlēšanām un nākamajai valdībai.

Sociālais tīkls Draugiem.lv jūnijā atstājis Latvijas visvairāk apmeklēto interneta lapu pirmo trijnieku, liecina Gemius Latvija pārskats. Portāls pirmoreiz izkritis no trijnieka un ierindojies topa 4.vietā. Uz 3.vietu pacēlies ziņu portāls Tvnet, kura rādītāji pirmoreiz apvienoti ar uzņēmuma nesen iegādāto ziņu portālu Apollo, kas tagad ir Apollo.tvnet.lv. Topa pirmajā vietā tradicionāli ierindojies e-pasta portāls Inbox.lv, otrais ir ziņu portāls Delfi.

Ekonomiskā emigrācija aug

Pērn atkal starptautiskās ilgtermiņa migrācijas dēļ sarucis valsts iedzīvotāju skaits. Satraucoši, ka nesamazinās jauniešu izbraukšana.

Dati: Centrālā statistikas pārvalde

Stop Kremļa lakstīgalām

Otrdienas pēcpusdienā Dzintaros vairāki simti cilvēku gaidīja ierodamies ikgadējā festivāla Jaunais vilnis Krievijas estrādes zvaigznes. Ko viņi domā par aizliegumu dažām no tām iebraukt Latvijā?

Prāvie baloni Krievijas karoga krāsās ar uzrakstu New Wave 22.jūlija pēcpusdienā šūpojas virs Dzintaru koncertzāles. Vakars, kad jāsākas jauno izpildītāju konkursa atklāšanas koncertam, vēl tālu, šeit neredz nevienu estrādes zvaigzni. Taču tās gaida vairāki simti cilvēku, ar rokām balstīdamies pret festivāla ieejas zonu norobežojošo metāla sietu. Publika gaida vakaru – Latvijā ieradusies Alla Pugačova ar savu laulāto draugu Maksimu Galkinu, viņi arī būs šeit.

Šonedēļ ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar «melnā saraksta» papildinājumu – aizliegumu iebraukt Latvijā Krievijas estrādes zvaigznēm Valērijai, Josifam Kobzonam un Oļegam Gazmanovam. «Tie ir cilvēki, kas no marta vairākas reizes agresīvā formā starptautiski attaisnojuši Krievijas veikto Krimas aneksiju, vardarbību Ukrainā, noniecinājuši Ukrainu,» pamatoja Rinkēvičs. Es vēlējos noskaidrot, kā to uztver Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie, kuri labprāt apmeklē šo pasākumu. Arī uzzināt, vai traģiskie notikumi Austrumukrainā ietekmē attieksmi pret Jauno vilni un vai tam aizvien būtu jānotiek Latvijā.

Valērija palaida raķeti?

Sarunu ar nejauši izvēlētiem cilvēkiem pie koncertzāles vēlējos sākt ar Laura Reinika citātu, savā tviterlentē viņš šonedēļ ierakstījis: «@ricky_martin believes he’s coming to Latvia when actually he will be singing at a Russian TV show filmed in our country. Awkward.»* Taču izrādījās, ka nevienam no uzrunātajiem latviešu mūziķa vārds neko neizsaka – domīgi rauca pieri, bet Rikiju Mārtinu atpazina tikai daži. «Uz Jauno vilni nākam klausīties iemīļotos Krievijas mūziķus,» teica 60 gadu veca kundze Ira no Rīgas. Kopā ar meitām Larisu un Natāliju, grezni saposušās, viņas ar biļetēm bija ieradušās jau vienos dienā. «Ar vīru, starp citu – latvieti, šorīt runājām: vai tad mūsu mīļais mākslinieks Gazmanovs izlēma par raķeti [Malaizijas lidmašīnai] un Valērija piespieda palaišanas pogu?» Ira ir patiesi sarūgtināta. Ko šie mūziķi Latvijai nodarījuši, sievietes nezina, ziņās esot bijusi tikai frāze, ka nelaidīšot. Vai pēc Ukrainas traģiskajiem notikumiem festivāls Latvijā nebija jāatceļ? Iras meitas, nosauļojušās trīsdesmitgadnieces ar efektīgu grimu, saskatās. Larisa: «Ja mēs tā skatāmies, tad Āfrikā bērniem ik dienu nav ko ēst. Vai tāpēc pasaulē visai dzīvei jāapstājas? Ja integrācijas vietā turpināsies konflikti, mēs patiešām varam nonākt situācijā, kad dzīve apstāsies – jo būs karš.» 

Valērijs un Eduards, 18 gadu veci jaunieši no Krievijas, ieradušies Jūrmalā atpūsties. Sērferu krekliņos, aipadu rokā. Valērijs šeit kādreiz dzīvojis. «Jaunā viļņa laikā šeit ir īpaša gaisotne,» viņš stāsta. Eduards neslēpj: «Ir aizvainojoši, ka dažus Krievijas māksliniekus šogad Latvijā neielaiž.» Viņam ir arī versija, kāpēc tā: «Manipulācijas pirms vēlēšanām!» 

Mazāk klausieties amerikāņos!

Ļenu un Tatjanu, jaukas dāmas vidējos gados, sastopu pie koncertzāles kasēm. Rūpīgi izvēlas biļetes. Uz Jauno vilni pieejamās stāvvietas maksā 40 eiro, bet dārgākās sēdvietas, ko vēl var dabūt, – 350 eiro. «Nē, nē,» abas kundzes smejas. «Mēs pērkam biļetes uz klasiskās mūzikas festivālu Summertime. Bijām arī uz Pasaules koru olimpiādi, bet Jauno vilni skatāmies televīzijā.» Abas domā – vajadzēja Krievijas rīkoto mūzikas festivālu atcelt pavisam, «nelaist nevienu», saka Ļena. «Vai arī laist visus. Kāpēc šos trīs nelaiž, man nav saprotams.»

Larisa un Aleksejs, četrdesmitgadīgs pāris no Maskavas, pa Dzintaru prospektu steidz pārģērbties. Vakarā atklāšanas koncerts, un viņiem ir biļetes. «Mūsu zvaigznes ir šeit, mēs paši Latvijā un nākam skatīties!» Aleksejs saka. «Šausmīgi!» viņš nosodoši iesaucas par iecienītā dziedātāja un Krievijas Domes deputāta Josifa Kobzona nelaišanu Latvijā. «Nesmuki,» vīram piebalso Larisa. «Politika un kultūra ir divas dažādas lietas,» viņa paskaidro. «[Latvijai] mazāk vajag klausīties amerikāņos,» Aleksejs vēl piebilst. Tēmu par Krievijas atbalstīto teroristu notriekto lidmašīnu viņi nevēlas komentēt, tikai piebilst, ka tas ir «ļoti smags, ļoti sarežģīts» jautājums. Un atvainojas, ka jāsteidzas. 

Runājos vēl ar citiem koncertzāles tuvumā, un visi nesaprot vai arī negrib iedziļināties, kāpēc tā noticis. Krieviski runājoša kundze no Rīgas gaišā kostīmā un saulesbrillēs saka: «Nu ko Gazmanovs tādu nodziedāja? Tikai, ka mēs visi nākam no Padomju Savienības! Vai tad tā nav?» viņai acīs gandrīz asaras.  «Tā nebija smuka rīcība no Latvijas puses,» kategoriski rezumē šī rīdziniece.

Rikijs Mārtins uzskata, ka brauc uz Latviju, lai gan patiesībā dziedās Krievijas TV šovā, kas tiek filmēts mūsu valstī. Dīvaini»

Ko «nogrēkojušies»?

Josifs Kobzons (76) 
Krievijas estrādes leģenda, kuru reizumis dēvē par krievu Frenku Sinatru, dodot mājienu ne tikai uz dziedātāja popularitāti, bet arī uz ciešajiem sakariem ar organizētās noziedzības līderiem. Pazīšanos ar kriminālajām autoritātēm Kobzons, jāpiebilst, nekad nav slēpis, taču allaž uzsvēris šo sakaru personisko raksturu un noliedzis iesaistīšanos noziedzīgās darbībās. Ļoti ņēma pie sirds, kad šā iemesla dēļ viņam jau 1995.gadā aizliedza ieceļot ASV. Vēlāk arī Izraēla viņu ierakstīja nevēlamo personu sarakstā.

Kobzons ir vienīgais Krievijas estrādes dziedonis, kas apbalvots ar I pakāpes ordeni Par nopelniem Tēvzemes labā – to saņēma 2012.gadā (ne kā mākslinieks, bet kā ilggadējs Domes deputāts). 

2014.gada martā parakstīja Krievijas kultūras darbinieku aicinājumu, kurā atbalstīta prezidenta Putina politika Ukrainā un Krimā.

Oļegs Gazmanovs (63)
Uzstāties sācis 70.gadu beigās, vispirms dzimtās Kaļiņingradas restorānos. Pēc dažiem gadiem nokļuva televīzijā un drīzumā kļuva par populāru izpildītāju visā valstī. 

Padomju gados Gazmanovu bieži kritizēja par baltās armijas romantizēšanu. Vārdkopa «virsnieku kungi» vienā no viņa dziesmām nepatika daudziem, tomēr pēc 1991.gada baltgvardu tematika, gluži otrādi, sāka kļūt arvien populārāka. Gazmanova dziesmas tagad izpilda pat Krievijas armijas koris. Boriss Jeļcins viņam piešķīra Krievijas Nopelniem bagātā mākslinieka titulu, Vladimira Putina laikā viņš kļuva par Tautas mākslinieku.

Gazmanovs arī apbalvots ar ordeni Par nopelniem Tēvzemes labā, taču atšķirībā no Kobzona tikai ar IV pakāpes ordeni. Bija viens no pirmajiem Krievijas māksliniekiem, kas steidza uzstāties Dienvidosetijā pēc tam, kad šo Gruzijas reģionu tika okupējusi Krievija. 2014.gada martā atbalstīja Krimas aneksiju, parakstot aicinājumu, kurā atbalstīta Putina politika Ukrainā.

2005.gadā izlaida disku Ražots PSRS un joprojām bieži izpilda tā hitu, kurā ir šādi vārdi: «Ukraina un Krima, Baltkrievija un Moldova – tā ir mana valsts. Sahalīna un Kamčatka, Urālu kalni – tā ir mana valsts. Arī Krasnojarskas novads, Sibīrija un Pievolga, Kazahstāna un Kaukāzs, un arī Baltija…»

Valērija (46)
Saratovas apgabalā dzimusī Valērija, kuras īstais vārds ir Alla Perfilova, sevi dēvē par Josifa Kobzona skolnieci. Pirmo albumu ierakstījusi 1992.gadā. Tajā pašā gadā tikusi pie skatītāju simpātiju balvas konkursā Jūrmala-92. 

Pēc pirmās laulības izjukšanas 2002.gadā dziedātāja pameta šovbiznesu un devās uz dzimto pilsētu, taču jau pēc gada atgriezās Maskavā un atsāka koncertēt. 2005.gadā saņēma Krievijas Nopelniem bagātās mākslinieces goda nosaukumu, un tajā pašā gadā žurnāla Forbes krievu izdevums visaugstāk atalgoto Krievijas aktieru, sportistu, rakstnieku un mūziķu uzskaitījumā Valēriju ierindoja 9.vietā.

Politiskās simpātijas pirmoreiz atklāti parādīja 2012.gadā, kļūstot par Vladimira Putina uzticības personu prezidenta vēlēšanās. Ar preses starpniecību aicināja stingri sodīt grupas Pussy Riot dalībnieces. 2013.gadā kļuva par Krievijas Tautas mākslinieci.

Kijevas karstumā

Ukrainā cilvēki nevairās no asarām – sievietes raud gan par bojāgājušajiem nepazīstamajiem cilvēkiem svešās zemēs, gan par saviem dēliem

Četrarpus miljonu iedzīvotāju lielā Ukrainas galvaspilsēta Kijeva ir tipiska austrumnieciski krieviska temperamenta pilsēta. Līdz Eiropas kārtībai vēl patālu. Lai gan tautas nemieri pērnā gada beigās sākās tieši tāpēc, ka toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs negribēja izvēlēties Eiropas ceļu.

Kijeva jūlijā mūs sagaida ar sutīgu karstumu. Ja ik dienu mediji neatgādinātu, kas notiek Doņeckā un Luganskā, simtiem kilometru no galvaspilsētas, šķiet – esam ieradušies parastā pilsētā parastā vasarā, kur dzīvo parasti ļaudis, kas smejas, strādā un atpūšas tāpat kā citur pasaulē. Vakarā kafejnīcas pulcē priecīgus cilvēkus, mašīnas «tīri ukrainiski» novietotas uz ietvēm, kas kaitina, jo traucē gājējiem. Brīvdienās Dņepras krasta pludmales pilnas atpūtnieku un peldētāju. Šķiet tik neloģiski, ka kaut kur citur šajā valstī tajā pašā laikā mirst cilvēki.

Mūsu paziņas to izskaidro tā – pilsētnieki mudināti neļauties panikai, ko gribētu sēt Ukrainas ienaidnieki. Šajās dienās tikai no vietējās televīzijas ziņām uzzinām, ka Kijevā bijušas viltus trauksmes divos iepirkšanās centros. Tāpat kā traģiskos stāstus par bojāgājušajiem Rietumukrainas jaunekļiem, kuru mirstīgās atliekas apraud mātes Ļvovā, par ievainotajiem un sakropļotajiem puišiem, kuri TV kameru priekšā stāsta, ka pēc izārstēšanās atkal dosies karot. 

Rētas apskatei

Pirmdien, 21.jūlijā, apritēja astoņi mēneši, kopš Kijevā sākās Maidans, pieci mēneši kopš slaktiņa Institutskajas ielā, kur snaiperi nogalināja neapbruņotus cilvēkus. Ukrainas žurnālisti brīvprātīgi izveidojuši interneta lapu Nebesna.pravda.com.ua, pieminot bojāgājušos neatkarības cīņās, un laikraksta Ukrainskaja Pravda interneta vietnē ievietotajā lapā vaicā – cik daudz bojāgājušo būs vēl?

Pat pēc šiem astoņiem mēnešiem Maidana «rētas» saglabājušās vai apzināti tiek saglabātas. Vislabāk tās redzamas pilsētas centrālajā dzīvības artērijā – Kreščatikā, kur staļiniskā monumentālisma stilā celtas ēkas pēc kara būvējuši vācu gūstekņi. Uz milzīgās Kijevas mērijas celtnes fasādes joprojām redzami grūti dzēšami uzraksti: «Banda!»

Neatkarības laukums joprojām nav atbrīvots no barikādēm, te Maidana aktīvistu radikālais grupējums Labējais sektors vienā stūrī izvietojis savu štābu, citā laukuma malā novietojušies citi Maidana aktīvisti, kuriem ir pat savs preses centrs teltī, visur redzami cilvēki aizsargtērpos. Ko viņi te dara tagad un kāpēc nedodas valstij palīgā kā armijas brīvprātīgie, nav skaidrs.

Daudzās teltis, riepu rindas un barikāžu atliekas, kas nav novāktas kopš februāra, no vienas puses, ir kā liecība par traģiskajiem notikumiem, kad te tika nogalināti pavisam ap simt cilvēku. Taču, no otras puses, tas rada arī neizpratni un liek vaicāt – kam tas ir vajadzīgs tagad? Jau vairākas reizes pilsētas vadība aicinājusi atbrīvot Kreščatiku, kas ir Kijevas centra dzīva transporta artērija darbdienās, bet brīvdienās pārvēršas gājēju ielā. Taču Maidana centrs nevēlas atļaut aizvākt barikādes un teltis. Tūristiem, kurus tik lielā pilsētā gan daudz nesastapām, neiesaka vakara stundās pastaigāties pa Neatkarības laukumu – nesen Maidana aktīvisti saķērušies ar kādu franču tūristu, jūnija sākumā tur notikusi apšaude, kurā cietuši cilvēki. 

Mobilizācija

Pirmdien Ukrainas prezidents Petro Porošenko parlamentam iesniedza dokumentu par daļēju vispārēju mobilizāciju, ko Augstākā Rada pieņēma otrdien. Mobilizācijai jānotiek 45 dienu laikā kopš lēmuma stāšanās spēkā. Vieni prezidentu uz to ir mudinājuši visu laiku, gaidot, kad ukraiņi varēs dot kārtīgu pretsparu teroristiem un Krievijas iesūtītajiem diversantiem valsts austrumos. Citi tikai tagad saprot, ka mobilizācija attieksies arī uz viņiem – ja sauks armijā, iesim, saka mana Ukrainas paziņas darbabiedri. Līdz šim uz valsts austrumu rajoniem karot devās brīvprātīgie.

Notriektā Malaizijas lainera traģēdija šokēja arī ukraiņus. Pie Nīderlandes vēstniecības Kijevā ukraiņi nesa ziedus un iededza sveces. Te cilvēki nevairās no asarām – sievietes raud gan par bojāgājušajiem nepazīstamajiem cilvēkiem svešās zemēs, gan par saviem dēliem. Raud Maidanā, skatoties bojāgājušo fotogrāfijās, raud pavadot uz Autrumukrainu un sagaidot no tās.

4 jautājumi Latvijas amatpersonām

 

Andris Bērziņš, Valsts prezidents

1. Kas ES valstīm un ASV būtu jādara, lai panāktu vainīgo noskaidrošanu un sodīšanu?
ES un ASV ir jādara tas, ko tās šobrīd dara, proti, pieprasa, lai būtu starptautiska un neatkarīga izmeklēšana atbilstoši starptautiskajiem standartiem. Ir jānoskaidro vainīgie, un viņiem jāsaņem sods par nevainīgu cilvēku nogalināšanu.

2. Kas saistībā ar notikušo būtu jādara Latvijai?
Latvijai ir jāizmanto visi diplomātiskie līdzekļi, lai veicinātu izmeklēšanu. Katastrofa ir notikusi bruņota konflikta zonā, tādēļ abām konfliktā iesaistītajām pusēm ir jānodrošina ekspertu netraucēta piekļuve traģēdijas vietai. Ir atbalstāma Ukrainas prezidenta Petro Porošenko iniciatīva par uguns pārtraukšanas zonas noteikšanu 40 km rādiusā ap traģēdijas vietu.

3. Kā vērtējat Krievijas lomu šajā traģēdijā?
Tikai starptautiska un neatkarīga izmeklēšana parādīs īstos vainīgos. Tajā pašā laikā daudzas pazīmes liecina, ka pretgaisa aizsardzības raķetes un citi ieroči separātistu rīcībā ir nonākuši no Krievijas, tādēļ arī Latvija aicina Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu izmantot savu ietekmi, lai pārtrauktu algotņu un ieroču pieplūdumu Ukrainas austrumu reģionos un lai netraucēti varētu notikt šī smagā nozieguma izmeklēšana.

4. Vai pēc šīs katastrofas ir nepieciešamas jaunas sankcijas pret Krieviju?
Sankcijas šobrīd ir ES darba kārtībā. Svarīgi, lai ES būtu vienota savā pozīcijā un viedoklī par sankcijām. Vienlaikus ir jāuzsver, ka sankcijas nedrīkst būt pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai deeskalētu situāciju konflikta zonā un mērķtiecīgi virzītu to uz atrisinājumu sarunu ceļā.

Laimdota Straujuma, premjerministre

1. Kas ES valstīm un ASV būtu jādara, lai panāktu vainīgo noskaidrošanu un sodīšanu?
Šobrīd ir nepieciešams panākt neatkarīgu un starptautisku notikušā izmeklēšanu, kurā tiek piesaistīti speciālisti no starptautiskajām organizācijām.

2. Kas saistībā ar notikušo būtu jādara Latvijai?
Latvija atbalsta ES padomes aicinājumu separātistiem netraucēt starptautisko organizāciju piekļuvi katastrofas vietai. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs ir aicinājis Krieviju atbalstīt neatkarīgu izmeklēšanu, kā arī pārtraukt ieroču un kaujinieku plūsmu pāri Ukrainas un Krievijas robežai.

3. Kā vērtējat Krievijas lomu šajā traģēdijā?
Lai arī valstis un starptautiskas organizācijas jau ir izteikušas daudzkārtējus aicinājumus pārtraukt ieroču un kaujinieku plūsmu pāri Ukrainas un Krievijas robežai, Krievija šos aicinājumus ir ignorējusi, kas tieši uzskatāms par konflikta eskalācijas veicināšanu.

4. Vai pēc šīs katastrofas ir nepieciešamas jaunas sankcijas pret Krieviju?
Eiropas Savienība turpina strādāt pie jaunām iespējamām sankcijām. Eiropadome, kurā piedalījos pagājušonedēļ, arī apņemas apsvērt iespējamību sankcijas piemērot fiziskām vai juridiskām personām, kas nodrošina materiālu vai finanšu atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju un situācijas Austrumukrainā destabilizāciju. Latvija atbalsta ieroču embargo pret Krieviju.

Edgars Rinkēvičs, ārlietu ministrs

1. Kas ES valstīm un ASV būtu jādara, lai panāktu vainīgo noskaidrošanu un sodīšanu?
ES valstīm un ASV ir aktīvi jārīkojas starptautiskajās organizācijās, pamatā — ANO un EDSO. Esmu gandarīts, ka ir izdevies panākt ANO Drošības rezolūcijas pieņemšanu par notikušo traģēdiju. 

2. Kas saistībā ar notikušo būtu jādara Latvijai?
Latvija jau ir aktīvi iestājusies par ES un citu starptautisko organizāciju saskaņotu un stingru rīcību. Piemēram, šodien [otrdien – red.] notikušajā ES Ārlietu padomē aktīvi atbalstot ES spiedienu gan uz separātistiem, gan uz Krieviju, lai nodrošinātu neatkarīgu un starptautisku ekspertu piesaisti izmeklēšanā.

Latvija ir veikusi arī divpusējo demaršu – ĀM valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs uz tikšanos uzaicināja Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu. Valsts sekretārs stingri nosodīja notikušo vardarbības aktu un aicināja Krieviju atbalstīt neatkarīgu izmeklēšanu. Valsts sekretārs īpaši uzsvēra nepieciešamību pārtraukt ieroču un kaujinieku plūsmu pāri Ukrainas-Krievijas robežai.

3. Kā vērtējat Krievijas lomu šajā traģēdijā?
Mēs nosodām to, ka Krievija ir apgādājusi separātistus ar ieročiem. Uzskatām, ka Krievijas rīcība ir veicinājusi traģēdiju. 

Uzskatām, ka uzreiz pēc traģēdijas Krievijai vajadzēja rīkoties konstruktīvi, lai panāktu, ka separātisti nodod notikumu vietu starptautiskajiem ekspertiem un izmeklētājiem. Redzam, ka ir pagājis pārāk ilgs laiks un Krievijas rīcība ir novilcinājusi izmeklēšanas savlaicīgu sākšanu. 

4. Vai pēc šīs katastrofas ir nepieciešamas jaunas sankcijas pret Krieviju?
Šobrīd ES Ārlietu padome ir vienojusies, ka ES Komisija sagatavo sankciju paketi pret Krieviju – finanšu, militārajā, duālas nozīmes un augsto tehnoloģiju jomās. Faktiski, pie šādas situācijas attīstības minēto sankciju piemērošana izskatās neizbēgama.

Noziegums un kļūda

Vai Malaizijas lidmašīnas notriekšana beidzot liks Eiropai spert stingrākus soļus pret Krieviju? Šķiet, ka Putins nervozē

Tas bija vēl sliktāk nekā noziegums. 

Tā bija kļūda.

Tā savulaik teica viens no vēstures ciniskākajiem un arī efektīvākajiem diplomātiem francūzis Taleirāns par Napoleona lēmumu sodīt ar nāvi kādu savu oponentu, un līdzīga doma varēja ienākt prātā vienam no mūsdienu ciniskākajiem valdniekiem, Krievijas prezidentam Putinam, uzzinot par 17.jūlijā virs Austrumukrainas notriekto Malaizijas aviolīniju lidojumu nr. MH17.

Kara noziegums

Noziegums tas bija bez šaubām, un, kā ziņo aģentūra Reuters, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja jau iekšēji ir pieņēmusi lēmumu, ka konflikts Austrumukrainā oficiāli uzskatāms par starptautisku konfliktu, kas pakļauj šā nozieguma pastrādātājus un organizētājus tiesāšanai starptautiskā tiesā par kara noziegumiem. Šādam kriminālam nodarījumam nav noilguma, un to pastrādātājus var arestēt arī citās valstīs.

To, cik tālu pāri Krievijas robežai un cik dziļi Kremļa labirintos vedīs nozieguma izmeklēšana, vēl rādīs laiks, bet jau tagad ir skaidrs, ka uzbrukums aviolainerim, kurā gāja bojā 283 pasažieri un 15 apkalpes locekļi, ir radījis Putinam ļoti nepatīkamu situāciju.

Ne jau nevainīgo dzīvību izdzēšanas dēļ – viņš ir, aci nepamirkšķinot, no tālienes vērojis atomzemūdenes Kursk nogrimšanu un Čečenijas galvaspilsētas Groznijas nolīdzināšanu līdz ar zemi.

MH17 notriekšana apgrūtina Putina centienus destabilizēt Ukrainu ar bruņotu separātistu bandu palīdzību, savukārt neveiksme šajā operācijā var radīt bažas par paša Putina režīma spēju ilgstoši saglabāt varu.

Strelkovs nošauj buku

Kā Doņeckas un Luganskas separātisti varēja notriekt lidmašīnu, kura lidoja desmit kilometru augstumā virs zemes?

Jau jūnija beigās parādījās ziņas, ka šo bandu rīcībā nonākuši spēcīgas zeme-gaiss raķešu sistēmas. Krievijas oficiālā ziņu aģentūra ITAR-TASS 29.jūnijā ziņoja, ka viņi kaut kur dabūjuši raķešu sistēmu BUK, kas atkarībā no sistēmas vecuma spēj trāpīt mērķim vismaz 15 km augstumā. Nākamajā dienā NATO virspavēlnieks ģenerālis Filips Brīdlovs publiski paziņoja, ka Krievija apgādā separātistus ar sarežģītām zeme-gaiss raķešu sistēmām un apmāca to lietošanā. Separātistiem jau agrāk bija izdevies notriekt gan ukraiņu izlūklidmašīnu, gan militārā transporta lidmašīnu, gan militāro helikopteru. Taču tas tika izdarīts relatīvi nelielos augstumos, izmantojot vienkāršākas, pārnēsājamas raķetes, kuru lietošanai nav nepieciešamas lielas zināšanas.

Jūlijā notika būtisks pavērsiens. 14.jūlijā 6,5 km augstumā raķete trāpīja ukraiņu transportlidmašīnai. Nebija skaidrs, vai tā šauta no separātistu vai Krievijas teritorijas, taču nevarēja būt šaubu, ka pret Kijevu vērstie ieroči ir kļuvuši ievērojami spēcīgāki.

Ceturtdien, 17.jūlija pēcpusdienā, pašpasludinātās «Doņeckas Tautas republikas» «aizsardzības ministrs» Igors Strelkovs sociālā medija VKontakte lapā paziņoja, ka notriekta ukraiņu transporta lidmašīna AN-26. «Mēs viņus brīdinājām – nelidojiet «mūsu debesīs»», viņš raksta un vēl piebilst – «Lūk, videoapstiprinājums kārtējam «putniņa kritienam»». (Strelkovs īstajā vārdā ir Igors Girkins, Krievijas pilsonis un, pēc Ukrainas drošības dienesta ziņām, Krievijas izlūkdienestu darbinieks.)

Taču izrādījās, ka «putniņš» ir nevis ukraiņu militārais transports, bet civilās aviācijas lidmašīna MH17 ceļā no Amsterdamas uz Kualalumpuru.

«Daudz tur cilvēku?» «Ta p….c»

Strelkova paziņojums pēc dažām stundām pazuda no interneta, taču to bija paspējuši nokopēt daudzi vērotāji un uz to kā uzticamu avotu atsaukties vismaz divi Krievijas oficiālo ziņu izplatītāji Vzglyad.ru un ITAR-TASS. Pēc pirmajām ziņām, ka katastrofā cietusi Malaizijas aviolīniju lidmašīna Boeing 777, separātisti sāka ātri no saviem Twitter kontiem izdzēst dižošanos, ka viņu rokās nonākušas BUK raķetes.

Taču jau nākamajā dienā Ukrainas drošības dienesti izplatīja noklausītu separātistu sarunu audioierakstus, kuros dzirdams, kā komandieris Igors Bezlers, pazīstams arī kā Bes jeb Velns, ziņo par notikušo Krievijas militārā izlūkdienesta pārstāvim. Citā ierakstā Majors ziņo Grieķim no notikuma vietas: «Īsumā, bļin, tā noteikti ir civilā lidmašīna.» «Daudz tur cilvēku?» prasa Grieķis. «Ta p….c, atlūzas krita tieši dārzos.» Vaicāts, vai nav atradis kādus ieročus, Majors atbild: «Vispār nekādu. Civilas lietas. Medicīnas priekšmeti, dvieļi, tualetes papīrs.» «Ir dokumenti?» vaicā Grieķis. «Jā, Indonēzijas studenta. No Tomsona universitātes.»

Sestdien ASV vēstniecība Ukrainā izplatīja paziņojumu, kurā apstiprina, ka amerikāņu analītiķi ir atzinuši šos ierakstus par autentiskiem, un paziņoja, ka amerikāņu novērošanas iekārtas ir piefiksējušas zeme-gaiss raķetes palaišanu no separātistu kontrolētās teritorijas tieši laikā, kad tika zaudēts kontakts ar MH17.

Otrdien, 22.jūlijā, The New York Times publicēja fotoattēlu, kurā redzama viena lidmašīnas atlūza, daudzu mazu metāla gabalu caururbta. Kā liecina militārie eksperti no IHS Jane’s, tieši tādā veidā BUK raķete iznīcinātu savu mērķi – sprāgstot tā tuvumā un lidmašīnas ārsienas sašķaidot ar šrapneli.

Nelaiķi politiskā spēlē

Jau pati lidmašīnas notriekšana un simtiem Rietumeiropas pilsoņu nogalināšana ar, visticamāk, Krievijas piegādātiem ieročiem bija katastrofa Putina politikai Ukrainā. Viens no tās galvenajiem līdzšinējiem balstiem bija daudzu Eiropas Savienības valstu klusā cerība, ka šis konflikts uz viņiem tomēr īsti neattiecas un ka līdz ar to viņiem nekas tā īsti nebūs šajā sakarībā jādara. Situāciju vēl ļaunāku padarīja separātistu rīcība, vairākas dienas neļaujot starptautiskajiem izmeklētājiem piekļūt katastrofas vietai un patvarīgi pārvietojot gan bojāgājušo mirstīgās atliekas, gan lietiskos pierādījumus. 

Jau vairākas dienas dzelzceļa vagonos gulošos mirušos un lidmašīnas «melnās kastes», kurās ierakstīta informācija par lidojuma gaitu, viņi bija gatavi atdot tikai pēc tam, kad Malaizijas delegācija separātistus atzina par leģitīmiem «Doņeckas Tautas republikas» pārstāvjiem. Kā ANO Drošības padomes sēdē pirmdien emocionāli teica Nīderlandes ārlietu ministrs, kura valsts uzbrukuma rezultātā zaudēja gandrīz divsimt cilvēku, «līdz savai pēdējai dienai es nespēšu saprast, kāpēc prasīja tik daudz laika dabūt atļauju glābšanas darbiniekiem darīt savu grūto darbu un kā cilvēku mirstīgās atliekas var tikt izmantotas politiskā spēlē».

Eiropa sakustas

Rezultātā pat līdz šim tik kūtrā Eiropa, šķiet, sākusi nedaudz sakustēties. Otrdien notikusī  ES ārlietu ministru sanāksme uzdeva Eiropas Komisijai paātrināt gatavošanos sankciju ieviešanai pret konkrētām amatpersonām un nobeigt darbu pie iespējamo sankciju izstrādāšanas, kas skartu kapitāla tirgus, ieročus, militāro tehniku un enerģētiku. Komisijai darbs jābeidz divās dienās – līdz 24.jūlijam, un sankcijas var tikt liktas lietā, ja Krievija nav gatava «pilnībā un uzreiz sadarboties».

Pat līdz šim visatturīgākie Eiropas politiķi sāk lēnām kļūt pielaidīgāki pret stingrākām sankcijām. The Economist Briseles korespondents savā tviterkontā ziņo, ka Itālijas ārlietu ministre Federika Mogerīni (Federica Mogherini), kas līdz šim bijusi starp Krievijas lielākajiem aizstāvjiem, atzīst – ja nebūs skaidra signāla no Maskavas, jaunu sankciju ieviešana ir neizbēgama. Francijas prezidents Fransuā Olands pirmo reizi pieļāvis, ka varētu atcelt kāda Mistral helikopteru bāzes kuģa piegādi Krievijai. Tiesa, runa nav par pirmo, kuru plāno piegādāt šogad, bet par otro, kuru iecerēts pabeigt tikai 2016.gadā, tomēr arī tā ir atkāpšanās no līdzšinējās pozīcijas. 

Putinu satrauc pat šī pagaidām biklā reakcija. Otrdien speciāli sasauktā Krievijas Drošības padomes sēdē Krievijas prezidents, runājot par reakciju uz MH17 notriekšanu, sāka savu uzstāšanos ar vārdiem: «Šodien mēs apspriedīsim fundamentālus jautājumus – par mūsu valsts suverenitātes un teritoriālās vienotības saglabāšanu.»

Vai tiešām Malaizijas lidmašīnas notriekšanas sekas var būt tik nopietnas Krievijai? Ja jau Putins nervozē, acīmredzot tam ir kāds pamats. Par vienkāršu noziegumu viņš nesatrauktos. Bet par kļūdu gan.

Līdz pat skaipam

Ko latviešiem nozīmē kapusvētki? Jaunajā pētījumā Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls mēģina atklāt LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un doktorante Laura Uzule

Mazliet neērti sestdienas priekšpusdienā pētniecēm piedāvāt tikšanās vietu Raiņa kapos, lai parunātu par kapusvētku pētījuma saturu. «Jā, labprāt!» atsaucas profesore Zelče. Pēdējos trijos gados jaunā pētniece Laura Uzule kapos visā Latvijā pavadījusi tik daudz laika, cik daudzas sirmās kapu kopējas kopā. Viņa vēlējās noskaidrot, ko latviešiem nozīmē kapusvētku tradīcija, kā tā aizsākusies un attīstījusies kopš 19.gadsimta sākuma. Kanēļmaizīšu un bezē cepumu turzu, ko pusdienu vietā pētniecēm esmu atnesusi uz Raiņa kapiem, viņas nolemj izdāļāt šeit apglabātajiem dižgariem – rūpīgi pa vienam novieto uz kopiņas. Abas atnesušas pa ziedu pušķītim Rainim, klusēdamas noliek Kārļa Zemdegas grandiozā pieminekļa pakājē pie Raiņa potītes. Piemin, ka nākamgad dzejniekam aprit 150 gadu.

Paēnā uz soliņiem ap Raiņa pieminekli, ko ietver rotonda, ir ēnains. Kapos šajā rītā ir tikai daži apmeklētāji. Līdz 1929.gadam, kad šeit tika apglabāts Rainis, to sauca par bezdievju kapsētu – šeit zemes klēpī guldīja cilvēkus, kas nepiederēja nevienai draudzei.

Pirmās rakstveida ziņas par kapusvētkiem nonāk 1823.gada decembrī laikrak-stā Latviešu Avīzes – Priekulē, Mežinieku pagastā, atklāta jauna kapsēta. «Turienes muižniece fon Hāna par godu sava vīra otrajai nāves gadadienai piešķīra zemes gabalu tās ierīkošanai. Kapsētai arī tika uzcelts žogs un ierīkots pulkstenis (zvana tornis). Kapsētas iesvētīšanas dievkalpojums bijis ļoti jauks pasākums, kas visus klātesošos vienojis emocionālā lūgšanā un ieguvis atzinību,» grāmatā par kapusvētkiem raksta Laura Uzule. 19.gadsimta beigās mācītāji kapusvētkos «ielaida» laicīgo daļu – dziedāja kori, tika spēlēts teātris.

Jaunā pētniece neatceras, kāds bija pirmais impulss, kad 2011.gadā izdomāja pievērsties latviešu kapusvētku tradīcijai. Tikai pastāsta, ka valsts pētījuma programmā par nacionālo identitāti tā šķitusi interesanta šķautne. Plaši izplatīta, bet maz pētīta. 2010.gada vasarā notika režisora Alvja Hermaņa pirmizrāde Kapusvētki Jaunajā Rīgas teātrī. Pētnieces nestāsta, vai inspirējušās no tās. Vairākkārt skatīto izrādi viņas vērtē pavisam atturīgi. 

Kāpēc kapusvētki jau gandrīz 200 gadu ir noturīga tradīcija Latvijā? «To uzdevums ir apjēgt identitāti, nosargāt tautas atmiņu,» spriež profesore Zelče. Ir vēl vairāki interesanti aspekti: kapusvētki kā kolektīvs tautas mākslas darbs, kapusvētki kā muzejs, kurā glabājas tik daudz atmiņu stāstu, aizgājušu dzīvju. Turklāt «kapusvētkos, bezapziņas telpā, ir sajūta, ka mēs neesam tikai tik, cik esam [dzīvi], bet divreiz, trīsreiz, desmitreiz vairāk», saka profesore Zelče.

Kapi, kapusvētki cilvēkiem Latvijā neliekas kaut kas skumjš un biedējošs, drīzāk tuvs un mīļš, vieta, kur satikties ar cilvēkiem, kuri dzīves laikā daudz nozīmējuši. Tā pētnieces secinājušas pēc apjomīgās anketēšanas, kurā piedalījās 500 cilvēku, kas sastapti 40 dažādās Latvijas kapsētās. Piemēram, Kurzemē – Gaiķu, Lielsatiķu, Krogsētas, Būtnāru kapsētā. 

Kapusvētki latviešiem nozīmē ne tikai aizgājēju godāšanu. Mazliet arī sevis parādīšanu, citu aplūkošanu. «Pagājušogad uz kapusvētkiem varēja ierasties vecā opelītī, šogad var atbraukt ar kaut ko lepnāku,» Laura Uzule pastāsta piemēru.

Kā būtu bijis iztaujāt cilvēkus ne tikai kapos, bet doties, piemēram, uz hipsteru iecienīto Rīgas klubu Piens un parunāt tur par šo unikālo tradīciju? Laura Uzule pasmaida – noticis līdzīgi! Anketēšanā pētnieces lūgušas palīdzēt arī jaunos komunikācijas zinātnes bakalaurus. Pie reizes tiem uzdots jautājums: no kuras puses esat? Vai ejat uz kapiem, esat bijuši kapusvētkos? «Varbūt jaunietis, kuram ir 18 gadu, kapusvētkos kādu laiku nav piedalījies, bet bērnībā ar vecākiem, vecvecākiem noteikti bijis,» saka Vita Zelče. Viņai pašai šī tradīcija saistās ar Latgali 70.gados un vecomāti Salimonu Zelču, kura bijusi katoļticīga. «Līdz Tilžas kapiem no vecomātes mājām bija jāiet apmēram stundu. Kapusvētkos rituāls paredzēja sabrūvēt alu, sasiet sieru, izcept maizi – to vecomāte prata ļoti labi un ņēma uz kapiem līdzi,» profesore atceras. Šāds rituāls – kad radi, draugi kopā ēd – bijis gan laicīgajos, gan baznīcas kapusvētkos. Cilvēki uz kapusvētkiem ieradušies saposušies. Bijis īpašs, savstarpējas cieņas un pieklājības caurstrāvots uzvedības stils. 

Padomju perioda kapusvētkiem pētījumā veltīta atsevišķa sadaļa. Tolaik, it īpaši pēc kara, kapusvētki bija veids, kā uzturēt dzīvu brīvās Latvijas ideju – aktualizēt pirmskara laika izturēšanās, ģērbšanās kultūru, aicināt uzrunai mācītāju. Oficiālās varas struktūras tos izsmēja un tiecās saturiski mainīt. 

Mūsdienās visinteresantākās norises ap kapusvētku tradīciju vērojamas Alūksnē: kapusvētki integrēti pilsētas svētkos, kas noris trīs dienas – cilvēki satiekas, uzstājas vietējie pašdarbības kolektīvi. Pētnieces domā – kāpēc gan modernos kapusvētkus latvieši nevarētu paplašināt ar interaktīvu ekrānu, brīvo mikrofonu, skaipu,  «orķestri no Rīgas, aktieriem», lai to visu var vērot piederīgie, kas mīt Īrijā, Anglijā un citās zemēs.

Ēdienkarte

Bezē cepumi ar mandeli, kanēļmaizītes

Lielais karš

2014.gada jūlijā sākās konflikts, kurš nojauca veco un radīja mūsdienu pasauli

Šajās dienās aprit 100 gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Kopš konflikta, kura ģeopolitiskās atbalsis vēl aizvien skan kaujās pie Doņeckas un Luganskas.

20.gadsimta sākumā Eiropā un pasaulē galvenā politiskās organizācijas forma bija nevis nacionālā valsts, bet gan impērija. Trīs karaļnami – Krievijas Romanovi, Vācijas Hohencollerni un Austrijas Hābsburgi – savā starpā dalīja Eiropas lielāko daļu, bet saule nekad nenorietēja pār zemeslodi apjozušo Britu impēriju. Visā pasaulē bija tikai ap 60 suverēnu valstu. Tiesa, daudzi aģitēja par nacionālajām pašnoteikšanās tiesībām, taču tas bija pārsvarā dumpinieku un nemiera cēlāju sauklis, nekādā gadījumā starptautisko tiesību princips.

1914.gada 23.jūlijā šī sistēma iedarbināja savu pašiznīcināšanās mehānismu. Lai paplašinātu ietekmi un gūtu gandarījumu par 28.jūnijā Sarajevā serbu nacionālista noslepkavotā kroņprinča Franča Ferdinanda nāvi, Austroungārijas impērijas valdība iesniedza Serbijai ultimātu, kura prasības, kā Vīnē labi zināja, nebija izpildāmas, jo paredzēja Serbijas padarīšanu pēc būtības par Austroungārijas protektorātu. Vīne jutās spēcīga, jo to atbalstīja varenā Vācija. Savukārt Krievija, mesiāniska panslāvisma iedvesmota un negribēdama zaudēt ietekmi stratēģiski svarīgajos Balkānos, steidza palīgā pareizticīgajai Serbijai.

24.jūlijā Serbija sāka mobilizēt savu armiju. 28.jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu, kurā nākamās nedēļas laikā iesaistījās visas Eiropas lielvalstis – Vācija, Krievija, Francija un Lielbritānija.

Pirmajās dienās visās karojošajās valstīs valdīja milzīgs patriotisks pacēlums. Katrā no tām visa sabiedrība no elites līdz pat lumpeņiem bija pārliecināta, ka karš būs īss un slavas pilns un viņu bruņotie spēki bez grūtībām uzvarēs ienaidnieku. Saulainajās augusta dienās dodoties uz fronti, karavīri savām ģimenēm solīja būt mājās pirms Ziemassvētkiem.

Kā zinām, notika pavisam citādi. Karš ilga vairāk nekā četrus šausmu pilnus gadus. Tajā gāja bojā ap deviņi miljoni karavīru un vēl tiešā vai netiešā karadarbības rezultātā septiņi miljoni civilistu.

Starp vissmagāk kara skartajām zemēm bija Latvija, kuras teritoriju no 1915.gada vasaras līdz pat kara beigām šķērsoja frontes līnija. Kara postījumiem nāca klāt cara valdības aktīvi veicinātā bēgļu kustība, kuras rezultātā, pēc demogrāfes Pārslas Eglītes datiem, savu dzīvesvietu pameta ap 850 000 cilvēku jeb vairāk nekā trešā daļa Latvijas iedzīvotāju. Pēc kara beigām un bēgļu atgriešanās Latvijas iedzīvotāju skaits, kas kara priekšvakarā 1914.gadā tiek lēsts ap 2,55 miljoni, 1925.gadā bija samazinājies līdz 1,84 miljoniem jeb par 28%.

Tiesa, tāpat kā pēdējos 20 gados, arī toreiz iedzīvotāju skaita dinamiku daudz vairāk ietekmēja izmaiņas nelatviešu nekā latviešu skaitā. Turklāt, par spīti visām ciešanām, pēc kara un tam sekojošajām neatkarības cīņām pirmo reizi vēsturē varam runāt par izmaiņām nevis «Latvijas teritorijā», bet gan Latvijas valstī, jo Pirmais pasaules karš sagrāva impērijas un radīja jaunu pamatmodeli cilvēces pašorganizācijai. Impērijas vairs nebija norma, un pēdējo simt gadu laikā to progresīvais sabrukšanas process ir aptvēris visu pasauli, kurā suverēno valstu skaits ir vairāk nekā trīskāršojies un nāciju pašnoteikšanās tiesības ir pat ierakstītas starptautisko tiesību pamatdokumentos – Apvienoto Nāciju Organizācijas hartā un ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtajā Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Pirmais pasaules karš radīja milzīgu apvērsumu sabiedriskajā dzīvē. Tas ietekmēja visu, sākot ar tādām fundamentālām pārmaiņām kā sieviešu lomas milzīgais pieaugums ekonomikā un politikā un beidzot ar tādām vēl aizvien noturīgām modes parādībām kā rokaspulksteņi, kuru nēsāšana kļuva par ikdienu karavīriem tranšejās. Mainījās pat svinību piegarša, jo saldais šampanietis piedzīvoja popularitātes norietu kopā ar to lielos kvantumos pirms kara patērējušo krievu aristokrātiju, un kopš tā laika pasaule dod priekšroku «sausajam» Brut šampanietim, kurš labāk patika britiem.

Tas viss var šķist kā senvēsture, tomēr vēl šodien netālu no Latvijas viena no tālaika impērijām cenšas pagriezt atpakaļ vēstures ratu. Dienu pirms Malaizijas aviolīniju lidojuma MH17 notriekšanas Krievijas Valsts domes deputāts Mihails Degtjarjevs paziņoja, ka iesniegs priekšlikumu atjaunot Krievijas impērijas 19.gadsimta melndzeltenbalto karogu, jo tas esot daudz piemērotāks šim «uzvarošajam laikmetam Krievijas vēsturē». Tāpat kā 1914.gadā, Krieviju pārņēmusi patriotiska eiforija.

Arī šoreiz atmošanās no šā skurbuma būs sāpīga, jo impēriju laiks ir pagājis. To kapu zvans ieskanējās jau pirms 100 gadiem. Tāpat kā Vīne 1914.gadā domāja pārmācīt Serbiju, Maskava grib pārmācīt Ukrainu un noteikt tās politiku. Gan toreiz, gan tagad šī impēriskā domāšana ved uz daudzu nevainīgu cilvēku nāvi un gala beigās arī uz pašas impērijas galīgo sakāvi.

Komentārs 140 zīmēs

Veselais saprāts. Jau otrais kandidāts uz dažu mēnešu pasēdēšanu veselības ministra krēslā no piedāvājuma atteicies.

Stanga. Sandis Ozoliņš nekandidēs Saeimas vēlēšanās, jo ir pārsteigts par sabiedrības negatīvo reakciju uz šo lēmumu.

Pat bez obligātā eksāmena. Pasaules fizikas olimpiādē Latvijas skolēni ieguvuši trīs bronzas medaļas un divus atzinības rakstus.

Vilnis un piliens

MH17 katastrofa neļauj būt pielaidīgiem pret Putina politiku

Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmums iekļaut Latvijā nevēlamu personu sarakstā trīs Krievijas izklaides biznesa personāžus nav Latvijas drošībai izšķirīgi svarīgs. Taču varbūt tieši tāpēc, ka ir politisks vai, kā daži teic, «populistisks» lēmums, tas nevainojami signalizē krasu attieksmes maiņu rietumvalstīs pret Krievijas politiku pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas virs Kremļa marionešu kontrolētās teritorijas Ukrainas austrumos. 

Varbūt viss normalizēsies? Varbūt ar diplomātiskiem un dažiem ekonomiskā spiediena līdzekļiem var pierunāt Vladimiru Putinu piebremzēt? Katastrofa atgādināja, ka karš nevar normalizēties. Bet par politiķu ilūzijām jāmaksā ar cilvēku dzīvībām.

Attieksmi galu galā nāksies paust gan tiem, kuriem Kremļa politika arī līdz šim nebija pieņemama, taču lieki «saasināt attiecības» šķita neizdevīgi vai neiespējami, gan arī Putina atbalstītājiem. Vairākums rietumvalstu diplomātu ir pirmajā no šīm kategorijām. Taču arī Kremļa lojālisti ir spiesti izpausties un, protams, arī Latvijā. 

Uzreiz pēc lidmašīnas notriekšanas 17.jūlijā Latvijas augstākās amatpersonas līdzjūtībā bojāgājušo ģimenēm un tuviniekiem runāja par notikušo kā «avāriju» un aicināja «vistuvākajā laikā un nepārprotami noskaidrot, kas tieši ir noticis». Jādomā, neviens vairs nešaubās, ka tā nebija avārija un kas tieši ir noticis. Ir noticis noziegums.

Vairs nevar izlikties, ka Ukrainā notiekošais ir «lokāls konflikts», un cerēt, ka ar laiku piemirsīsies Krimas aneksija, Doņecka kļūs par tikpat neērtu, taču pieciešamu tiesisku un politisku anomāliju kā Piedņestra Moldovā un Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā, un attiecībās ar Krieviju varēs turpināt «parasto biznesu» – morāli grūti attaisnojamu, toties «stratēģiski svarīgu», jo ienesīgu.

298 cilvēki, kuriem nebija nekāda sakara ar «lokālo konfliktu», mira Putina režīma politikas rezultātā. Tiešie izpildītāji ir jātiesā, ja vēl nebūs aizvākti kopā ar nozieguma pierādījumiem, kuru slēpšana, līdztekus laižot sabiedriskajā telpā arvien absurdākus un ciniskākus izdomājumus par kata-strofas iemesliem un apvainojumus Ukrainas valdībai, pirmajās dienās pēc traģēdijas bija Kremļa darba kārtības prioritāte. Var puslīdz droši prognozēt, ka daudz pierādījumu, ko uzrādīt tiesai, nozieguma vietā starptautiskajiem ekspertiem un izmeklētājiem atrast vairs neizdosies. Taču nevarēs arī izlikties, ka tāpēc nekas it kā nav noticis.

Zīmīgi, ka Latvijā šā Kremļa nozieguma «objektīvu izmeklēšanu» četras dienas pēc notikušā, kad visai pasaulei jau bija skaidrs, kas ir noticis, tā kā pieprasīja, tā kā ieteica vairāku smagu noziegumu izmeklēšanas objekts un cīnītājs pret «NATO okupantiem» Aivars Lembergs, kas arvien dēvē notikušo par «aviokatastrofu». Viņam arī Rinkēviča lēmums neielaist Latvijā Kremļa dziedoņus (īpaši «vienu blondīni» – estrādnieci Valēriju) šķiet esam «neprofesionāls». 

Otrdien apbrīnojami līdzīgā leksikā – par uzvaru «pār krievu imperiālismu blondīnes Valērijas personā» – Rinkēviča aizliegumu ironiski raksturoja arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Viņš došoties uz Jauno vilni «aiz cieņas» pret organizētājiem. 

Kremļa acīmredzamā atbildība par cilvēku masu slepkavību kopā ar Jaunā viļņa balagāna norises apdraudēšanu izrādījies nepanesams kokteilis līdz šim par lidmašīnas notriekšanu (tāpat kā pirms tam par Krievijas agresiju Ukrainā) pēc iespējas paklusēt centušos Saskaņas centra politiķu nerviem. Ušakovs nebija uzskatījis par vajadzīgu vismaz ar formālu līdzjūtības apliecinājumu izrādīt cieņu Rīgas sadraudzības pilsētas Amsterdamas iedzīvotājiem, kuri zaudējuši tuviniekus Rīgas sadraudzības pilsētā Maskavā sēdošā Putina politikas rezultātā. Toties viņam esot «pretīgi skatīties uz balagānu», kas notiekot ap Krievijas miljonāru izklaides balagānu Jūrmalā, kas «mums pašiem» esot tik izdevīgs.

Valērijas, Josifa Kobzona un Oļega Gazmanova iekļaušana Latvijā nevēlamo personu sarakstā arī SC Saeimas deputātam Andrejam Elksniņam šķiet «nožēlojama», jo sašķelšot Latvijas sabiedrību un sagraušot Latviju kā, izrādās, joprojām kaut kādu «tiltu starp Austrumiem un Rietumiem». Bet Rinkēviča lēmumu viņš salīdzina… ar attieksmi pret Francijas iecerēto helikopteru bāzes kuģu Mistral pārdošanu Krievijai!

Elksniņš, protams, zina, ka ārlietu ministrs paudis attieksmi pret Mistral darījumu kā nepieņemamu. Taču Kremļa advokāts mums atgādina par vienu no divām taktikām, ko savas rīcības aizbildināšanai lieto ne tikai Putins, bet arī mūsmāju «oligarhi» un citi blēži – ka visi ir vienādi nelieši. Par otru no jebkura noziedznieka aizstāvības taktikām nenoturējās izpausties Lembergs. Atteikdamies redzēt acīmredzamo Krievijas vainu, viņš piedāvā klasisko argumentu – kamēr nav cietumā, tikmēr godīgs.

Šajā ziņā nekā jauna, un līdzīgi cinisku propagandu no Kremļa un tā vietējiem pakalpiņiem dzirdēsim arī turpmāk. Jauna ir radikālā attieksmes maiņa Rietumos pret šo muldēšanu. Sankcijas un citi pretpasākumi Putina agresijai pastiprināsies. Arī Latvijas valsts vadītājiem jāpārstāj, pieminot iespējamās sankcijas, ikreiz pavaimanāt par to ietekmi uz valsts ekonomiku, bet Latvijā nevēlamu personu sarakstā līdzās ākstiem jāliek arī lēmumu pieņēmēji.

Komentārs 140 zīmēs

Žvadz skaļāk. Līdz šim gar Latvijas robežām pastāvīgi lidinājās Krievijas kara lidmašīnas, otrdien pie Liepājas novēroti arī kuģi.

Aukstā atriebība. Spānija bloķēšot Dombrovska kandidatūru uz Eiropadomes prezidenta amatu, jo viņš bija pieļāvis iespēju atzīt Katalonijas neatkarību.

Cūku bēdu ieleja. Āfrikas cūku mēra ārkārtas situācijas zonā valdība iekļaus visu pierobežu ar Krieviju un Igauniju.