Ukrainā cilvēki nevairās no asarām – sievietes raud gan par bojāgājušajiem nepazīstamajiem cilvēkiem svešās zemēs, gan par saviem dēliem
Četrarpus miljonu iedzīvotāju lielā Ukrainas galvaspilsēta Kijeva ir tipiska austrumnieciski krieviska temperamenta pilsēta. Līdz Eiropas kārtībai vēl patālu. Lai gan tautas nemieri pērnā gada beigās sākās tieši tāpēc, ka toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs negribēja izvēlēties Eiropas ceļu.
Kijeva jūlijā mūs sagaida ar sutīgu karstumu. Ja ik dienu mediji neatgādinātu, kas notiek Doņeckā un Luganskā, simtiem kilometru no galvaspilsētas, šķiet – esam ieradušies parastā pilsētā parastā vasarā, kur dzīvo parasti ļaudis, kas smejas, strādā un atpūšas tāpat kā citur pasaulē. Vakarā kafejnīcas pulcē priecīgus cilvēkus, mašīnas «tīri ukrainiski» novietotas uz ietvēm, kas kaitina, jo traucē gājējiem. Brīvdienās Dņepras krasta pludmales pilnas atpūtnieku un peldētāju. Šķiet tik neloģiski, ka kaut kur citur šajā valstī tajā pašā laikā mirst cilvēki.
Mūsu paziņas to izskaidro tā – pilsētnieki mudināti neļauties panikai, ko gribētu sēt Ukrainas ienaidnieki. Šajās dienās tikai no vietējās televīzijas ziņām uzzinām, ka Kijevā bijušas viltus trauksmes divos iepirkšanās centros. Tāpat kā traģiskos stāstus par bojāgājušajiem Rietumukrainas jaunekļiem, kuru mirstīgās atliekas apraud mātes Ļvovā, par ievainotajiem un sakropļotajiem puišiem, kuri TV kameru priekšā stāsta, ka pēc izārstēšanās atkal dosies karot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.