200 miljoni eiro jeb gandrīz otra Gaismaspils – šāda summa caur valsts garantētiem kredītiem ieguldīta Latvijas slimnīcu renovācijā. Trekno gadu politiķu izsētā nauda ir barojusi būvniekus, iekārtu piegādātājus un konsultantus, bet tas noticis uz pacientu rēķina. Par kādām kļūdām nāksies maksāt vēl desmitiem gadu?
Kā Palle no bērnu grāmatas Viens pats pasaulē – Ludzas slimnīcas vadītājs Juris Atstupens rūgti pasmaida, vedot cauri savam lolojumam. «Sešus gadus viss ir iesaldēts,» viņš skaidro, izrādot pirms septiņiem gadiem jaunuzcelto slimnīcu un helikopteru nosēšanās laukumu, no kura pacientus varētu uz Rīgu nogādāt 45 minūtēs.
Pilnībā aprīkotas trīs modernas operāciju zāles, dzemdību nodaļa un bērnu reanimācija, ērtas palātas – visur dušas, gaisa kondicionēšana, interneta pieslēgums un divvirzienu sakari ar dežurējošo personālu kopumā 140 slimnieku ārstniecībai.
Telpas neatliekamās palīdzības dienestam un diagnostikas bloks ar visām iekārtām – rentgenu, datortomogrāfu, endoskopu, ultraskaņas diagnostiku un citām. Viss gatavs, lai ārstētu slimniekus, taču to nav – mana apmeklējuma laikā tur uzturas tikai daži pacienti. Ne tāpēc, ka visi cilvēki Latvijas pierobežā aizbraukuši, izmiruši vai neslimo.
Gadu pēc Ludzas slimnīcas rekonstrukcijas valsts atzina, ka tā ir lieka. 2009.gadā tika nolemts, ka valsts tajā vairs neapmaksā pacientu ārstēšanu – daļa moderno telpu ir vienkārši slēgtas, bet daļā izveidots aprūpes centrs un poliklīnika, taču visi smagi slimie pacienti jāved uz 26 kilometrus attālo Rēzeknes slimnīcu, kas ir reģionāls centrs. Krīzes smagākajā posmā, kad valsts atradās uz bankrota sliekšņa un budžeta izdevumi bija jāsamazina, starptautisko aizdevēju mudinātie politiķi beidzot bija spiesti īstenot atliktās reformas.
Nelielā pierobežas slimnīca spilgti raksturo veselības aprūpes sistēmas problēmas – īstermiņa domāšanu, nespēju laikus pieņemt nepopulārus lēmumus, kā rezultātā nesaimnieciski izmantoti miljoni.
Un tie nav veci tēriņi, kurus var aizmirst – Ludzas slimnīcas rekonstrukcijai izmantots 5,6 miljonu eiro kredīts un vēl divi miljoni Ludzas pašvaldības līdzekļu. Slimnīca nespēj atmaksāt aizņēmumu, tāpēc rēķins pienākas valstij kā galvotājai. Septembrī tie bija 4,6 miljoni eiro, kas būs jāturpina atmaksāt līdz 2037.gadam.
Ludzas slimnīca tāda nav vienīgā. Treknajos gados, kad valdību un Veselības ministriju vadīja nu jau bankrotējušās Tautas partijas līderi, slimnīcu renovēšanai valsts galvoja kredītus 199 miljonu eiro apmērā – summu, kas vēriena ziņā daudz neatpaliek no Gaismaspils izmaksām. Tagad slimnīcām ir problēmas ar kredītu atmaksu, tāpēc trūcīgais veselības budžets ir jātērē šo parādu dzēšanai. Piemēram, no 13 miljoniem eiro, kas nākamā gada budžetā papildus atvēlēti veselībai, vairāk nekā puse – 7,8 miljoni – aizies šo kredītu segšanai, nevis kompensējamām zālēm vai citām akūtām vajadzībām. Un turpmākajos gados šīs summas augs. Kāpēc veselības aprūpes sistēma nonākusi šādā situācijā, un kur nauda ir palikusi?
Miljonus sviež pakaļ
«Dzemdību telpās periodiski dzīvo vācieši – atbrauc mūsu [pilsētas] draugi vai paliek pūtēju orķestris,» stāsta Atstupens. No operāciju zālēm tiek izmantotas divas, tās pašas tikai divas dienas nedēļā, kad veic kādas plānveida manipulācijas. Slimnīcas helikopteru nosēšanās laukums šad tad tiek izmantots kā mēģinājumu placis – tur defilē jau minētais orķestris.
Valsts galvojums Ludzas slimnīcas jaunā korpusa būvniecībai tika pieņemts līdz ar premjera Aigara Kalvīša (TP) valdības sagatavoto 2006.gada valsts budžetu. «Līgumu parakstīja Veselības ministrija, ka viņi akceptē mūsu dižplānu tuvākajiem 15 gadiem – slimnīca būs lokālā daudzprofilu, pierobežā pirmā slimnīca, kas sniedz neatliekamo palīdzību,» atminas Atstupens. Veselības ministriju tolaik vadīja Gundars Bērziņš (TP).
Tagad sazvanīts, viņš garākos skaidrojumos neielaižas un īsi noteic, ka vērienīgā attīstība balstīta «tā sauktajā masterplānā», bet pēc tam «bija krīze, kad radikāli mainījās finansēšana». Tomēr attiecībā uz Ludzas slimnīcu Bērziņa teiktais īsti neatbilst patiesībai, jo Ir noskaidroja, ka 2002.gadā izstrādātais un tā arī nekad līdz galam neieviestais veselības sistēmas masterplāns jau toreiz ieteicis reģionālo daudzprofilu slimnīcu saglabāt Rēzeknē. Plānā teikts, ka lokālās slimnīcas jāsaglabā vietās, kur minimālais iedzīvotāju skaits ir 30 tūkstoši. Ludzas novadā tagad dzīvo divreiz mazāk – 14,5 tūkstoši cilvēku.
Taču slimnīca ir uzbūvēta, un Ludza domā, kā tajā atjaunot dzīvību. «Runājām ar Blackpool [Valērijam Belokoņam piederošs futbola klubs Lielbritānijā], te mums viens entuziasts no Skotijas bija atbraucis, esmu caur LIAA bijis Kijevā,» uzskaita slimnīcas vadītājs. Vērtējuši iespējas piesaistīt pacientus no Krievijas vai veidot ārstniecības vietu NATO karavīriem, bet viss velti. «Ja būtu lidostas rajonā, tad visi gatavi, bet Ludzā…» Darbojoties pašreizējā apjomā, slimnīca pati spēs segt tikai 20% no aizdevuma, pārējais tātad būs uz nodokļu maksātāju pleciem.
Līdzīgs stāsts ir citās slimnīcās, kuru atjaunošanai 2006. un 2007.gadā TP politiķi deva lepnu startu. Valsts galvojums 41,5 miljonu eiro apmērā tika piešķirts sešām psihoneiroloģiskajām slimnīcām – Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centram, slimnīcai Ģintermuiža, kā arī Daugavpils, Aknīstes un Strenču psihoneiroloģiskajām slimnīcām un bērnu klīnikai Ainaži.
Papildu finanšu injekcijas saņēma arī trīs lielākās Latvijas slimnīcas – Rīgas Austrumu slimnīca, Bērnu slimnīca un Paula Stradiņa klīnika – kopumā valsts tām galvojusi kredītus 147,7 miljonu eiro apjomā.
Aizdevējus slimnīcām izvēlējās Veselības ministrija – konkursā par labāko tika atzīta kāda Dublinā bāzēta īru un vācu banka DEPFA. (Vēlāk tā nonāca finanšu grūtībās un joprojām tiek restrukturizēta, taču Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš teic, ka tas neietekmē līgumsaistības, kamēr vien Latvijas puse laikus veic maksājumus.)
DEPHA aizdeva naudu piecām slimnīcām – Stradiņiem, Austrumu slimnīcai, Bērnu slimnīcai un Daugavpils un Ģintermuižas psihoneiroloģiskajām slimnīcām, kopumā 177,2 miljonus eiro, kas jāatmaksā līdz 2049.gadam. Pārējām mazajām slimnīcām kredītus finansēja Ziemeļu investīciju banka un DNB banka.
Aizdevums bija īpatnējs, DEPHA to izmaksāja vairākos lielos maksājumos uzreiz pēc līguma noslēgšanas kā avanasu, tāpēc izveidojās situācija, ka nauda kontos ir, bet slimnīcas lielākoties to vēl nav gatavas izmantot. «Nebija pieredzes, būsim godīgi. Nevienā ārstniecības iestādē negāja lielie celtniecības projekti, gadiem nebija finansējuma celtniecībai,» atzīst Bērnu slimnīcas valdes locekle Ināra Bluķe. Arī Stradiņos būvniecība nesekmējās – lai gan nauda bija pieejama jau no 2008.gada, līgums par jaunā slimnīcas korpusa būvniecību 55,5 miljonu eiro apmērā noslēgts tikai 2013.gadā. Kamēr slimnīcas sludināja iepirkumus un meklēja darbu veicējus, par aizņemto naudu jau bija jāsāk maksāt procentus.
Ar Veselības ministrijas un Valsts kases piekrišanu tika nolemts, ka slimnīcas daļu šī finansējuma noguldīs Latvijas komercbankās, pelnot no procentiem. «Tā ir laba finanšu pārvaldība. Cita lieta, ka tur nebija labas risku pārvaldības,» komentē Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš. Slimnīcas naudu noguldīja dažādās bankās, to skaitā arī Latvijas krājbankā. Kad tā bankrotēja, Stradiņa slimnīca zaudēja 6,4 miljonus eiro, bet Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs – 3,8 miljonus. Cerības atgūt šo naudu bankas maksātnespējas procesā gandrīz nav, bet aizdevums slimnīcām būs jāatmaksā. Ar procentiem.
Pacienti pagaidīs
Dienas vidus Rīgas Austrumu slimnīcā. Invazīvās kardioloģijas operāciju zālēs un palīgtelpās pie augstas izšķirtspējas monitoriem rosās mediķi. Izremontētas telpas, modernas tehnoloģijas vissarežģītāko manipulāciju veikšanai – rindās uz dažādām sirds un asinsvadu operācijām pacienti šeit gaida aptuveni piecus mēnešus. Tas ir uz papīra. Mana apmeklējuma laikā oktobrī blakus operāciju zālēm palāta ambulatoro pacientu uzņemšanai ir gandrīz tukša – rūpīgi uzklātas gultas ar izslēgtiem sirdsdarbības monitoriem stāv garā rindā, tikai galā viens pacients tomēr ir, vīrietis pensijas vecumā.
«Jā, ir tukšs,» saka Sirds un asinsvadu klīnikas vadītājs Artis Kalniņš – valsts neapmaksā pakalpojumus tādā apmērā, kādā slimnīca tos spētu veikt. Kvotas! «Šobrīd viss izdarīts – ir ideālas telpas, labākas nekā citās slimnīcās kardioloģijai, bet valsts piešķirtais finansējums ļauj mums šeit strādāt vienu dienu nedēļā.»
Šīs investīcijas kardioloģijas sektorā nav vienīgās, kas pakārušās gaisā. Valsts galvojums 55,5 miljonu eiro kredītam Austrumu slimnīcai tika balstīts uz 2006.gadā izstrādātu slimnīcas attīstības plānu. Toreiz slimnīca bija pavisam citāda nekā šobrīd – tajā ietilpa Linezera, Biķernieku un Latvijas Onkoloģijas centra stacionāri. 2008.gadā nāca klāt vēl Gaiļezera slimnīca, Diagnostikas centrs, Patoloģijas centrs, bet 2012.gadā arī Latvijas Infektoloģijas centrs un Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Rezultātā investīcijas vairāk nekā 17 miljonu eiro apmērā gadu gaitā izšķīda pa dažādo slimnīcu korpusiem – rekonstruētas telpas un pirktas jaunas iekārtas, dublējot tās vairākās vietās.
«Uzskatu, ka lielākā mūsu veselības sistēmas problēma ir ilgaicīgas plānošanas trūkums. 90.gadu beigās bija masterplāns, bet tas netika īstenots,» saka Rīgas Austrumu slimnīcas attīstības direktors Igors Trofimovs. Tāpat kā pārējie slimnīcu vadītāji, viņš uzsver, ka valsts galvotie kredīti bija liels atspaids slimnīcām un palīdzēja tās «ne tikai uzturēt pie dzīvības, bet arī ievērojami attīstīt un uzlabot gan pakalpojumu kvalitāti, gan pacientu drošību», tomēr, savlaicīgi un pārdomāti plānojot, kopējais risinājums valstij būtu efektīvāks. Par kredītu norēķināties slimnīca pati spējot, lai arī kopumā jau vairākus gadus strādā ar zaudējumiem. «Esošās saistības mēs varam izpildīt, bet tad apstājamies attīstībā,» skaidro Trofimovs. Atlikušais maksājums slimnīcai ir 55,5 miljoni, termiņš – 2049.gads.
Zog no bērniem
Korupcijas skandāls un dīvaini darījumi – šāda aina paveras, sīkāk aplūkojot valsts galvotā aizdevuma izlietojumu arī Bērnu slimnīcā. Te lielākā daļa no 26 miljonu eiro kredīta izlietota jaunā daudzfunkcionālā korpusa būvniecībai, kurā šobrīd atrodas reanimācija, laboratorija un plānveida uzņemšanas halle ar dažādu veidu izmeklējumiem.
Būvniecība izmaksāja nepilnus 10 miljonus eiro, darbos bija iesaistīti uzņēmumi Pamats, Ozola&Bula, Stats projekts un vēl arī Positor, kas par vienu miljonu eiro uzraudzīja projekta ieviešanu. Neviena cita slimnīca šādā veidā savus rekonstrukcijas projektus nevadīja. «Toreiz slimnīcai nebija cilvēku, kas to var izdarīt,» Bluķe skaidro, kāpēc Positor «vadīja celtniecības projektu un šo uzraudzību».
Pašreizējā slimnīcas vadītāja Anda Čakša uzsver, ka par šo projektu atbild iepriekšējā vadība, jo viņa sākusi darbu tikai 2011.gadā, un kopumā uzskata, ka investīcijas bijušas ļoti labas.
Tomēr tieši ar Bērnu slimnīcas projektu saistās viens no skaļākajiem jauno laiku korupcijas skandāliem – tajā tika runāts par shēmām, kādā veidā valsts garantēto projektu nauda caur būvniecību iepumpēta politikā. Šobrīd lieta tiek izskatīta pirmās instances tiesā, bet no valsts apsūdzības izriet, ka Bērnu slimnīcas toreizējais valdes loceklis un iepirkumu komisijas vadītājs Arnis Kramzaks pierunājis būvuzņēmējus mākslīgi sadārdzināt tāmes, lai tās joprojām būtu atzīstamas par finansiāli izdevīgākajām un uzvarētu konkursā. Lietā ir vairākas epizodes, no Bērnu slimnīcas izkrāptās summas svārstījušās no dažiem simtiem līdz pat nepilniem simt tūkstošiem latu. Uzņēmumu kontos ieskaitītā nauda pēc tam dažādi dalīta, no lietas materiāliem izriet, ka vienā gadījumā bijis paredzēts mākslīga sadārdzinājuma ceļā izkrāptos 16 789 eiro caur vairāku uzņēmumu kontiem pārskaitīt Tautas partijai. Pierādījumus tam gan vēlāk neizdevās savākt.
Arī Bērnu slimnīcas vadība norāda, ka šobrīd pilnā apmērā spēj norēķināties par kredītsaistībām, «bet jāsaprot, ka tā ir nauda, ko atņemam pacientam», norāda Čakša. Bērnu slimnīcai līdz 2040.gadam ir jāatmaksā vēl 22,6 miljoni eiro.
No auto pie slimnīcām
Aizdomas par negodprātīgu rīcību ar slimnīcas kontos ieplūdušo naudu pēdējo gadu laikā vīdējušas arī Stradiņa slimnīcā. Vēl 2012.gada sākumā Veselības ministrijas amatpersonām bija bažas par slimnīcas faktisku maksātnespēju, lielu summu aizplūšanu dīvainiem darījumiem, tajā skaitā aizdomas kritušas par naudas aizplūšanu firmām, kur darbojas ar TP politiķiem saistītas amatpersonas. Lai gan informācija sniegta drošības iestādēm, nekādi rezultāti nav bijuši. Tolaik tika nomainīta slimnīcas valde – iestādi pameta ilggadējais finanšu kārtotājs Modris Dzenītis, bet vietā Ingrīdas Circenes (Vienotība) pārraudzītā ministrija iecēla Rūtu Valteri, kura pati drīz vien iekrita saistībā ar aizdomām par negodprātīgiem darījumiem ar slimnīcas finanšu līdzekļiem. Tagad pēc dažu gadu pārtraukuma Dzenītis atgriezies slimmnīcā kā projektu vadītājs.
Pētot, kā valsts galvotais kredīts izlietots Stradiņa slimnīcā, Ir tā arī neizdevās iegūt pilnu ainu par noslēgtajiem līgumiem. Slimnīca pusotra mēneša laikā nespēja sagatavot informāciju, cik katram no līgumslēdzējiem valsts galvotā aizdevuma programmas ietvaros samaksāts. Saņēmu skaidrojumu, ka slimnīcai nomainījušies grāmatveži un viņu palīgi, tāpēc skaidra pārskata vietā man piedāvāja atbildes meklēt pašai – līgumu ķīpās.
No valsts galvotā 66 miljonu eiro aizdevuma lielākā tiesa rezervēta slimnīcas jaunā korpusa būvniecībai – 51,1 miljons. Pasūtījumu slēgtā konkursā ieguva būvuzņēmēju apvienība SBRE, ko veido Re&Re un Skonto būve. Līgums noslēgts tikai 2013.gada sākumā, lai gan nauda slimnīcas kontos bija jau piecus gadus. Kamēr plāni tika slīpēti un pārveidoti, par to papildus maksājot, noslēgumam tuvojās būvnieku darbs pie cita apjomīgā projekta – Gaismaspils.
Pa to laiku projekta īstenošanai tika piesaistīti dažādi konsultanti, «apēdot» valsts garantētos līdzekļus. Piemēram, jaunā korpusa administratīvās organizācijas plānu par 1,05 miljoniem eiro izstrādāja Austrijā reģistrētas firmas Solve Consulting Managementberatung un Ebner Hohenauer HC Consult. Interesanti, ka šī konsultanta vārds Latvijā neparādās pirmo reizi – Solve Consulting jau 2002.gadā palīdzēja Veselības ministrijai izstrādāt veselības aprūpes iestāžu masterplānu, kopā ar firmu Biznesa konsultantu grupa. Arī šis uzņēmums pēdējo gadu laikā uzvarējis vairākos slimnīcu iepirkumos par dažādu konsultāciju veikšanu. Biznesa konsultantu grupas līdzīpašnieks ir ar būvuzņēmumu Velve saistītais Ivars Strautiņš, un arī Velve tika pie atsevišķiem pasūtījumiem Stradiņos un Bērnu slimnīcā.
Par 2,3 miljoniem slimnīca pasūtīja firmai Nams kompleksa attīstības «arhitektonisko vīziju», savukārt firma Būvalts vēl par 0,27 miljoniem rīkoja projekta publisko apspriešanu. Kāpēc slimnīca to nevarēja veikt pati? «Bija problēmas ar kapacitāti,» atbild Modris Dzenītis. «Te ir tas jautājums, kapēc slimnīcu vadītājiem uztic būvēt slimnīcas. Nevajag to darīt, viņus vajag pieaicināt, kad formulē prasības vai vajadzības, bet tās lietas ir jāuztic profesionāļiem,» viņš skaidro.
Jautājumus raisa arī process, kādā Stradiņi izraudzījās jaunā korpusa būvuzņēmēju. Vispirms slimnīca iepirkumā izvēlējās juridisko pakalpojumu sniedzēju, kuram uzticēja būvnieku slēgtā konkursa organizēšanu. Rezultātā šī daudzmiljonu konkursa organizēšana 2011.gada rudenī tika uzticēta sīkai, pāris mēnešus iepriekš nodibinātai firmai Business&Law Solutions. Firma tika izvēlēta no 13 pretendentiem, jo piedāvājusi otro zemāko cenu par saviem pakalpojumiem – 7,7 tūkstošus eiro – un atbildusi visām kvalifikācijas prasībam, skaidro toreizējais Stradiņu finanšu direktors Dzenītis. Viņš sākotnēji teic, ka šo darījumu neatceras. Kad atgādinu, ka viņa paraksts ir slimnīcas un firmas līgumā, Dzenītis atbild: «Es atvainojos, šodien nevienu līgumu neparaksta, sēžot divas puses pie galda.»
Dzenītis apgalvo, ka nekad nav saticis šīs firmas vadītāju, taču man tas izdevās – izrādās, miljonus vērtā iepirkuma organizators ikdienā strādā autosalonā Autobrava par rezerves daļu pārdevēju. Mārtiņš Ķirsons par manu apmeklējumu ir apmulsis un nekādas detaļas nevēlas atklāt. «Vinnējām konkursā, nevienam neko nemaksājām, nevienam neko nedevām,» viņš saka – uzdevums esot bijis sagatavot konkursa dokumentāciju. Uz jautājumu, vai viens pats to paveicis, Ķirsons atbild: «Man arī draugi palīdzēja.» Kādi draugi, viņš atsakās atklāt.
Ir tomēr izdevās noskaidrot vienu no šiem draugiem – praktiskos ar iepirkuma organizēšanu saistītos darbus vadīja iepirkumu speciāliste Ginta Brēmane. Viņa ir lidostas Rīga darbiniece, ikdienā organizē tās iepirkumus, pirms tam veikusi līdzīgus pienākumus arī Rīgas domē. Brēmane stāsta, ka gatavojusi tikai dokumentāciju, bet pretendentu atlase bijusi iepirkuma komisijas darbs. «Bet, ja mēs būsim vēl godīgāki, tad dokumentāciju nesagatavo kaut kāds cilvēks. Tas viss ir politisks pasūtījums no augšas, bet tas jums ir pašai jāpēta. Es nedrīkstu runāt,» viņa saka pa telefonu. Vēlāk klātienē precizē – par politisko pasūtījumu esot dzirdējusi tikai no medijiem, bet konkursos, kurus pati organizē, viss notiek likuma ietvaros. Kā noskaidroja Ir, faktiski firmas organizētajā slēgtajā konkursā nekāda labākā piedāvājuma meklēšana nemaz nenotika – piedalījās tikai viens pretendents apvienība SBRE, kuras piedāvājums arī novērtēts kā labākais.
Saskaņā ar līgumu būvniekiem jaunā korpusa celtniecība bija jāpabeidz divos gados, tātad šoruden tam bija jābūt gatavam. Taču tā nav – pagājušajā ziemā būvobjektā tika atklātas būtiskas problēmas, darbi iekavējās, un valsts šobrīd riskē zaudēt daļu no ES līdzfinansējuma, kas piesaistīts šim projektam.
Stradiņu jaunais korpuss nav vienīgā būve, kur pie pasūtījumiem valsts galvojuma programmas ietvaros tikušas buvfirmas Re&Re un Skonto būve – abām sekmējies arī daudzmiljonu iepirkumos rekonstrukcijas projektos Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Turpat pie pasūtījumiem tikušas jau agrāk minētās firmas Ozola&Bula un Nams.
Divreiz vairāk, nekā vajag
Valsts galvotā kredītu programma bijusi ienesīga ne tikai būvniekiem, bet arī medicīnas iekārtu tirgotājiem. Ir aplēses liecina, ka lielākie darījumi visām slimnīcām bijuši pamatā ar divām firmām – Lietuvas uzņēmējam Vidam Morkūnam piederošo Tradintek un Arbor Medical korporācija, kas uzvarējušas iepirkumos kopumā par desmitiem miljoniem eiro. Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija rāda, ka abu bizness plaucis līdz ar valsts investīcijām slimnīcu attīstībā.
Arbor Medical vadītāja un līdzīpašniece Dace Rātfelde uzņēmuma veiksmi medicīnisko ierīču iepirkumos skaidro ar firmas pretimnākšanu, rīkojot maksas un bezmaksas seminārus slimnīcu darbiniekiem. «Ja salīdzinām ar pārējiem, mums vispār neviens [cits piegādātājs] nav konkurents šajā jomā, tāpēc arī esam vislielākie,» viņa saka. Rātfelde neslēpj, ka uzņēmums finansiāli atbalstījis slimnīcas, atklāti ziedojot to attīstības fondiem. «Mums ir bijuši [nosacījumi] vairākos iepirkumu dokumentos, ka mums ir jāatbalsta kādi ārsti kongresos. Agrāk tas bija gandrīz katrā [iepirkumā],» stāsta Rātfelde. Ja firma iepirkumā uzvar, «tad līguma ietvaros [slimnīcas] menedžments pasaka, kas mums ir jāsponsorē». Atbalstīta tieši speciālistu izglītošana, nevis kādi atpūtas braucieni. Firma dažādiem slimnīcu fondiem gadā ziedojusi ap 20-30 tukstošiem eiro, bet šī prakse pastāvējusi līdz 2013.gadam, pēc tam slimnīcas šādus ziedojumus iepirkumos vairs neprasot.
Cik vajadzīgas ir bijušas par galvojuma līdzekļiem iegādātās iekārtas, slimnīcu pārstāvji runā atturīgi. Neviens neatzīst, ka pirkumi bijuši lieki, taču daži norāda – no šodienas skatpunkta atsevišķām iekārtām iztērēto naudu varēja izmantot derīgāk. Austrumu slimnīcas pārstāvis Trofimovs komentē: «Ja nav globāla plāna sistēmas līmenī, tad tas nevar būt pārāk gudri. Katra slimnīca risināja savas lokālās problēmas.» Ja nozares pārraudzībā nav skaidrības, kādus pakalpojumus katra slimnīca turpinās sniegt un cik par to valsts maksās, tad šobrīd «mēs esam ļoti daudz līdzekļu iztērējuši, balstoties uz diezgan muļķīgiem pieņēmumiem, ka veselības aprūpē visu izšķir tirgus». Viņaprāt, tas bijis greizi. «Mēs palaidām konkurences mehānismu, sākām iepirkt daudz dzelžu, konkurējot savā starpā. Viena rajona slimnīca sadaloties sāka konkurēt pati ar sevi – pāri ielām esoša slimnīca un poliklīnika sāka iepirkt aparatūru, lai pievilinātu sev pacientus,» ārsts raksturo absurdo situāciju.
Arī Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane saka – veselības nozarē bija vajadzīgi skaidrāki principi un ilglaicīgāks skatījums, kur un kā ieguldīt naudu. «Neesot masterplānam, mēs vienkārši šodien nolemjam ieguldīt piecās slimnīcās un pēc trim gadiem izdomājam kādu slēgt. Tas ir absolūti neracionāli.» Asociācija jau pirms četriem gadiem aprēķinājusi, ka Latvijas medicīnā «tehnoloģiju ir tik daudz, ka varētu sniegt divreiz lielāku pakalpojumu apjomu». Neraugoties uz to, iekārtu iepirkšana turpinās, kamēr investīcijas personālā jau gadiem nenotiek.
«Globāla redzējuma nav»
Par valsts galvoto aizdevumu izlietojumu atbildīga ir Veselības ministrija, ko kopš galvojumu izsniegšanas vadījuši jau lividētās TP un joprojām valdošās Vienotības un ZZS politiķi. Lai gan process noticis haotiski, Latvijas krājbankā zaudēti 10 miljoni un Ludzā uzbūvēta slimnīca, kas izrādījās nevajadzīga jau gadu pēc vērienīgās renovācijas, ministrija ir pilnīgi apmierināta. «Nauda izlietota maksimāli efektīvi, cik nu tas ir iespējams,» saka valsts sekretāra vietnieks Kārlis Ketners. Viņš valsts pārvaldē atgriezies pēc vairāku gadu pārtraukuma līdz ar Solvitu Zvīdriņu, bijušo Valsts Reģionālās attīstības aģentūras vadītāju un kādreizējā TP politiķa Edmunda Krastiņa dzīvesbiedri.
Slimnīcas valsts galvoto naudu izmantojušas «atbilstoši 2006.gada izpratnei», skaidro Ketners. «Diemžēl projektu vadības, iepirkumu sistēmas ir ieliktas rāmjos, un mēs nevaram brīvi pārvirzīt līdzekļus.» Likt slimnīcām pašām īstenot vērienīgus būvprojektus tomēr neesot bijis gudri: «Acīmredzot tas risinājums nebija pareizākais.» Tāpāt arī divu firmu dominēšana medicīnas iepirkumos neesot nekas labs, taču «vai valsts to var acumirklīgi labot – droši vien, ka ne».
Par Ludzas slimnīcā iekonservēto naudu Ketners ir lakonisks. «Tas ir jautājums par globālo redzējumu. Uz šo brīdi tāda globālā redzējuma nav.» Ministrijas pārstāvis norāda – šobrīd Pasaules Bankas speciālisti izvērtējot Latvijas veselības aprūpes sistēmu, un šis pētījums varētu kalpot par pamatu jaunam masterplānam, kurā būtu jānosaka, kādas veselības aprūpes iestādes Latvijā paliek un kādus pakalpojumus tās nodrošina. Līdz tam naudas izmantošanā nekas būtiski nemainīsies, bet nodokļu maksātāji vēl trīs gadu desmitus turpinās maksāt treknajos gados ietaisītos parādus.
