Ukrainas PEN kluba biedru esejas
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Kārtējo reizi skatīdamās dokumentālos kadrus, kas Otrā pasaules kara laikā uzņemti Krakovas geto, atkal un atkal pamanīju, kā smaida ieslodzītie, tāpat iesprostoti šajā cilvēciskajā, automātiskajā apjukuma reakcijā. Jūs zināt, ir tāds instinkts: smaidīt kamerai.
Tā viņi aizgāja nāves miglā: iemūžināti ar smaidu uz lūpām, nereti jau vairāk līdzinādamies savām ēnām vai skeletiem. Viņi aizgāja ar pelniem un atstāja mums — divdesmitajam un pēc tam arī divdesmit pirmajam gadsimtam — šo nāves smaidu, kuru atminēt ir grūtāk nekā Džokondu.
Kurš smaida noslēpumaināk? Ieslodzītais, kas maizi redz varbūt vienīgi sapnī, vai sieviete no renesanses laika portreta?
Tagad mūsu šālaika dokumentālajās filmās par karu reizi pa reizei mēdz patrāpīties šis apjukušais, instinktīvais smaids. Tas brīdis: es esmu kadrā, visticamāk, vienu vienīgu sekundi. Pasaule šajā mirklī uz mani skatās — bet tad jau novērsīs acis, nožāvāsies, nomainīs uzmanības fokusu uz citām sāpēm un citām asinīm; ko es tev, pasaule, gribu pateikt; vecmāmiņa, kas bija izdzīvojusi padomju Holodomorā un nacistu okupācijā, lika fotogrāfijās smaidīt; paskaties uz mums, pasaule, uz mums, pārāk smagi ievainotiem, paskaties, kā mēs balansējam uz neeksistences un eksistences dzeloņstieples, — un pēdējā mirklī mēs tev uzsmaidīsim.
