Ukrainas PEN kluba biedru esejas
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Gadiem ilgi plašsaziņā un vēl vairāk sociālajos tīklos mani draugi un «tīkla draugi» ik sezonu pārpublicēja rakstu ar nosaukumu Mana marginālā Ukraina. Ilgu laiku šo rūgtuma pilno un galēji noliedzošo tekstu dēvēja par pravietisku un joprojām aktuālu. To 1993. gadā bija uzrakstījis Oleksandrs Krivenko, vispirmām kārtām zināms kā laikraksta Gaita (Поступ)1 un Sabiedriskā radio (Громадськe радіо) izveidotājs un kopumā viens no ukraiņu jaunās žurnālistikas tēviem — ja paliekam tikai pie sausiem faktiem. Viņš bija arī viens no tiem, kas astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā mūsu, ukraiņu, mediju telpā ieviesa revolucionāras izmaiņas stilistikā un intonācijās. Taču pēc viņa traģiskās bojāejas 2003. gadā man tuvāko cilvēku lokam kļuva acīmredzams, ka viņa personība nozīmējusi vairāk — šķiet, nevienā garākā sarunā neiztikām bez viņa pieminēšanas vai citēšanas. Oleksandrs Krivenko gāja bojā, manuprāt, pašā melnākajā Ukrainas visjaunāko laiku vēstures posmā, kad perspektīva kļūt par vēl vienu Baltkrieviju šķita tik tuvu kā vēl nekad. Daži viņa draugi uzskata, ka jau labu laiku pirms savas nāves autokatastrofā viņš sāpīgi pārdzīvojis izsapņotās Ukrainas krahu, ko uzņēmis arī kā savu personisko sakāvi. Bet pienāca 2004. gads. Kijivieši, kas tikai pirms trīs gadiem bija vienaldzīgi noraudzījušies, kā tiek patvaļīgi arestēti studenti un izdzenāta akcija Ukraina bez Kučmas!, nu izgāja ielās.
