Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Divas dienas vēlāk, jaunu sūtņu neiztraucēta ļāvusies Rohnabādas baudām, svīta turpināja ceļu; atstājot pa labo roku Širāzu un tuvojoties plašam līdzenumam, aiz kura horizonta viņā malā bija saraugāmas Ištakāras kalnu tumšās augstienes.
Šī skata pārņemti, kalīfs un Nuronihāra nespēja apslāpēt savas jūtas. Viņi metās laukā no nestuvēm un sāka sajūsmā klaigāt, viens otru apbērdami jautājumiem: «Vai mēs netuvojamies pilij, kas izstaro gaismu? Vai tās dārzi nav jaukāki par Šedāda ierīkotajiem?» Apmātie mirstīgie! Tie ļāvās maldu pilnām iedomām, nespēdami izprast Visaugstā spriedumus!
Labie džinni, kas vēl nebija pilnībā atmetuši savu pārraudzību pār Vateku, pārnākuši pie Mahometa septītajās debesīs, sacīja: «Žēlastīgais pravieti, pastiep vēlīgo roku pretī savam vietniekam, kurš neizbēgami tuvojas krišanai slazdā, ko viņa naidnieki, ļaunie dēmoni, ir sagatavojuši. Gjaurs gaida viņa ierašanos drausmajā uguns pilī, kur, ja viņš vien spers savu kāju, iznīcība būs nenovēršama.» Mahomets attrauca sašutumā: «Viņš ir vairāk nekā pelnījis samierināties ar savu likteni, bet es ļauju jums vēl reizi mēģināt novirzīt viņu no sevis paša posta sasniegšanas.»
