Dacei Miezītei zāļu gudrības medicīniski vairs nenozīmē tik daudz kā viņas pirmsantibiotiku ēras vecmāmiņām, pirmie izvēles kritēriji ir garša, smarža un krāsa: «Esmu cimperlīga, vācu visskaistāko un visgatavāko.»
Ikdienā viņas ir modernas pilsētas sievietes, bet laukos zeme pie viņu kājām uzzied. Ar atrastajām zālītēm viņas dokumentē šo vasaru, lai ziemā tējas krūzē atkal garotu jūnijs
Ai, kā patlaban smaržo un zied pļavas! Zinošas acis puķu un smilgu ņirboņā joprojām spēj uziet vērtības, kas vienmēr stāvēja mūsu vecmāmiņu zāļu skapītī. Īpašs spēks piemītot Zāļu dienā un Jāņu vakarā plūktajiem augiem, zina stāstīt dzimušas rīdzinieces, kuru ģimeņu ikdiena ziemā nav iedomājama bez pašu lasītām tējām.
Deviņvīruspēks gatavs atdoties
Dace Miezīte Jāņus ir nosvinējusi jau pāris dienu agrāk - astronomiskajos vasaras saulgriežos. Sagaida mūs uz zemes ceļa pie draugu mājām Ķegumā, auduma maisiņu plecā. Pāris Jāņa Rozes grāmatnīcas kulīšu tiekot ierullētas somā ik dienu, jo zālītes tējai viņa vācot jebkur, kur tās nāk pretī. Jaunā mēnesī un vecā, pēcpusdienā un no rīta, svētdienā un darba dienā.
