Skice — Liena Šiliņa
Vecāki, kuru nu jau pieaugušajiem bērniem ir smagi attīstības traucējumi, sākuši mūsu valstī nebijušu projektu — viņi grib uzcelt pirmo grupu māju Latvijā. Lai vāktu naudu, sākuši akciju Miljons sveču izaicinājums, kurā pārdod pašu jauniešu gatavotās sveces. Kāpēc šāda māja ir vajadzīga ne tikai jauniešiem, bet arī pārējai sabiedrībai?
Dienas centrā, kas atrodas vienā no Imantas daudzdzīvokļu namiem, ir darbīga atmosfēra — jauni cilvēki sīkos gabaliņos salauzītu parafīnu ber sveču formās. Baibas (26 gadi) apaļīgajā sejā nolasāms, cik ļoti viņa koncentrējas, lai viss iebirtu caurspīdīgajā eglītes formā — acis ne uz mirkli neatraujas, plānās lūpas cieši sakniebtas. Kārlim (27) tas padodas draiskāk — viņa cerebrālās triekas sažņaugtie pirksti nespēj satvert visus gabaliņus, un tie birst arī uz galda un grīdas. Bet viņa vienaudzei Valērijai patīk visu vērot, un, ratiņkrēslā klusi dūkdama, viņa slidina pirkstos parafīna gabaliņus.
Neviens no šiem jauniešiem nerunā. Skaidrojums prasītu nosaukt vienu vai vairākas diagnozes. Vienkāršības labad — viņiem ir attīstības traucējumi. Taču katrs ir izkopis kādas prasmes. Baiba, par spīti autismam, ir lieliska saimniece — var uzcept kartupeļus, uzvārīt makaronus, sanest mājā malku, var pat iekurināt krāsni. Bet viņa ir bārene, un par viņu rūpējas vecmāmiņa, kurai ir 80 gadu. Ja Latvijā būtu grupu māja jauniešiem ar attīstības traucējumiem, viņa varētu tajā dzīvot.
Lai tiktu pie šādas mājas, biedrība Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi sākusi akciju Miljons sveču izaicinājums un pārdod jauniešu izgatavotās sveces. Skaidri apzinoties — lai ar svecēm nopelnītu naudu mājai, būtu vajadzīgs pusgadsimts. Bet ar akciju viņi mēģina izgaismot problēmu — Latvijā cilvēkiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem ir paredzēta izolēta dzīve lielos valsts sociālās aprūpes centros, nevis grupu mājās, kādas ir daudzās Eiropas pilsētās.
Jaunā arhitekte Liena Šiliņa pieteikusies brīvprātīgi, bez samaksas, uzprojektēt pirmo šādu māju Latvijā. Viņasprāt, tā vajadzīga ne tikai jauniešiem, bet arī pārējai sabiedrībai. «Kad ierados dienas centrā, iepazinos ar šiem cilvēkiem, es nezināju, kā uzvesties. It kā mēs dzīvotu citā realitātē,» stāsta Liena. Tas pamudinājis domāt, ka katram ir kaut kas jādara, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām dzīvotu mūsu vidū — kopā ar mums, nevis atstumti.
