Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Dzejniece Amanda Aizpuriete (1956—2023) bija apveltīta ar reto talantu sarežģītus dvēseles stāvokļus dzejolī atklāt vienkārši, precīzi un lakoniski, nepateikto un nepasakāmo ieskaitot. Tas attiecas arī uz Amandas mīlas dzeju, netrūkstošu viņas desmit dzejas grāmatās, no pirmās (Nāks dārzā māte, 1980) līdz pat pēdējai (Pirms izvākšanās, 2020). Un, ja nu liktos, ka viņas dzejā daudz lielāks īpatsvars ir nevis mīlestības, bet smago sociālo apstākļu inspirētiem pantiem, der zināt, ka Amandas vīrs Andris Hiršs (1957—2016) mīlēja viņu pašu, nevis viņas dzeju.
*
Tai vasarā es iegāju kā savu senču namā:
Tur sijas nomelnējušas no atbalsīm,
Aiz loga rīta miglā peldas ozols,
Pie ratiņa vērpj sieva zelta dziju,
