Žurnāla rubrika: Kultūra

Ir iesaka

Posted on jūnijs 18, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


KONCERTS. KINGS OF LEON MEŽAPARKA LIELAJĀ ESTRĀDĒ. Ar vērienīgu šovu Rīgā uzstāsies viena no pasaulē populārākajām ASV rokgrupām. Koncertturneja Mechanical Bull ir iespaidīgākā grupas 15 gadu pastāvēšanas laikā. Skanēs jaunākā albuma skaņdarbi un populārie megahiti. Biļetes cena 55 €. Bilesuserviss.lv

FESTIVĀLS. PIRMAIS DIKĻU PILS MŪZIKAS FESTIVĀLS PILS PARKĀ. No dienas vidus līdz pat vēlam vakaram uzstāsies Rīgas Improvizācijas teātra aktieri un mūziķi – meiteņu grupa Sus Dungo, El Mars, The Sound Poets, ar savu jauno projektu ieradīsies Shipsi. Biļetes cena 20 €. Bilesuparadize.lv

IZSTĀDE. VIZIONĀRĀS STRUKTŪRAS. NO JOHANSONA LĪDZ JOHANSONAM NACIONĀLAJĀ BIBLIOTĒKĀ. Ieskats Latvijas 20. un 21.gadsimta avangarda mākslā, ko reprezentē septiņi dažādu laiku mākslinieki: Kārlis Johansons (1890-1929), Gustavs Klucis (1895-1938), Valdis Celms (1943), Jānis Krievs (1942), Artūrs Riņķis (1942), Gints Gabrāns (1970) un Voldemārs Johansons (1981). Riga2014.org

KONCERTS. GIDONS KRĒMERS UN KREMERATA BALTICA. VELTĪJUMS ŽANIM LIPKEM LIELAJĀ ĢILDĒ. Artura Maskata opusa Midnight in Riga pirmatskaņojums. Rakstīts vijolniekam Gidonam Krēmeram un Kremerata Baltica. Veltīts ebreju glābēja Žaņa Lipkes piemiņai. Režisors Viktors Jansons un scenogrāfs Reinis Suhanovs koncertā iecerējuši radīt asociatīvu Lipkes memoriāla noskaņu. Biļetes cena 10-50 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on jūnijs 18, 2014 by - Kino

 


oo Mīlas afēra / The Love Punch. Dimantu zagšana Francijas Rivjērā un aktieru ansamblis ar «bijušo Džeimsu Bondu» Pīrsu Brosnanu priekšgalā, iespējams, liek domāt par filigrānu, hičkokisku drāmu, kāda bija šai filmai attāli līdzīgā, spriedzes meistara 1955.gadā uzņemtā Noķert zagli (To Catch a Thief), taču nelolojiet veltas cerības. Šī ir «ierindas» romantiskā komēdija ar banālu sižeta līniju, ko skatāmu padara tikai galvenās lomas spēlējošo Emmas Tomsones un Brosnana labdabīgā māžošanās. Kino no 27.jūnija.

Transformeri: Iznīcības laikmets / Transformers 4. Šo grāvēju vēl neesmu redzējusi un, spriežot pēc tā, ka no spēļmantiņām izaugusī robotu Transformeru franšīze kopš pirmās filmas 2007.gadā ir mērķtiecīgi regresējusi, arī diez vai došos to lūkoties. Kadru nomaiņa ne režisora, ne scenārista postenī nav notikusi, un māc pamatotas bailes «uzrauties» uz nebaudāmi trulā jandāliņa, kāds bija redzams 2011.gada filmā. Kino no 27.jūnija.

oooo Karaļa runa / The King’s Speech. Britu režisora Toma Hūpera līdz sīkākajai detaļai elegantā vēsturiskā drāma par Anglijas monarhu Džordžu VI, kas 2011.gadā pelnīti nosmēla četrus Oskarus, to skaitā arī par labāko aktierdarbu. Taču Kolina Fērta spēlētais karalis nebija vienīgais spožais sniegums – atcerieties arī Džefrija Raša mutīgo runas terapeitu un Helēnas Bonemas Kārteres karalieni! Teicama biogrāfiskā drāma teju visos aspektos, ko varēs noskatīties brīvdabas seansā Rīga 2014 kultūras vasarnīcā Esplanādē 21.jūnijā plkst.23.

ooo Misters neviens / Mr Nobody. Spītējot brīžam vizuālajām un sižetiskajām pārmērībām, zinātniskās fantastikas drāma ir saistošs stāsts par lēmumu pieņemšanu un tās konsekvencēm, tāpat kā laika ritumu un cilvēku nespēcību uz tā fona. Lai gan lielās simbolisma devas titulvaroņa stāstu – ceļošanu starp dažādām viņa dzīves iespējamām variācijām – padara mazliet juceklīgu, noteikti ir vērts iedziļināties. Brīvdabas seanss Rīga 2014 kultūras vasarnīcā Esplanādē 28.jūnijā plkst.23.

Pieci vērtīgi mirkļi

Posted on jūnijs 18, 2014 by - Recenzija

Šis nav mēģinājums izcelt labāko, sarežģītāko vai teātra procesam būtiskāko aizvadītajā sezonā. Esmu apkopojusi piecus darbus, kas iespiedušies atmiņā. Atlases kritērijs – mazliet brīnuma.

1. Ezeriņš

Bieži vien teātra notikumi ir iepriekš izskaitļojami – materiāls, aktieri, režisors ļauj prognozēt, vai izrāde radīs interesi. Režisora Elmāra Seņkova Ezeriņš Nacionālā teātra Aktieru zālē šajā ziņā ir izņēmums. Pirmizrāde piezagās klusi, pat nesot līdzi zināmu mulsumu, jo – ko gan iespējams secināt no tāda nosaukuma? Pēc izrādes gan nekāda mulsuma nav. 

Jānis Ezeriņš, kura stāstus Seņkovs iestudējis, ir man personiski tuvs autors, tāpēc teksta spožais, asi ironiskais stils, kas apvienojas ar pārsteidzoši gaišu skatījumu uz pasauli, nebija pārsteigums. Pārsteidza tas, cik smalki Seņkovs ar materiālu strādājis – viegli, bet neaizmirstot, ka teksts (tāpat kā dzīve, par ko tas stāsta) tikai izliekas vienkāršs. 

Ezeriņš ir ansambļa izrāde ar skaistiem aktierdarbiem. Tas ir arī lielisks režisora darbs – pārliecinoša analīze, interesanta un filigrāni īstenota stilistika. Taču galvenais – Ezeriņš liek pie sevis domās atgriezties vēl un vēl, katru reizi atklājot, ka izrāde ir vēl dziļāka un cilvēciskāka, nekā likās.

2. Lūša stundā

Režisora Mārtiņa Eihes Lūša stundā Valmieras teātra Mazajā zālē ilgi atstāja vienaldzīgu. Likās, ka Pēra Ulova Enkvista lugas iestudējums ir pārāk racionāls. (Tas nav pārsteidzoši stāstam par psihiski slimu pusaudzi slepkavu, kam slimnīcā atņemts mīlulis (ruds kaķis), tā izraisot agresijas lēkmes, ar kurām mēģina tikt galā gan ārste, gan mācītāja. Sarunājoties.) Līdz Aigars Apinis, kurš spēlē galveno lomu, ieskatījās publikā. Izmisīgi, agresīvi, asarām acīs… 

Lūša stundā ir impresionistiska psiholoģiska izrāde, kas neskaidro notiekošo, bet vienkārši to rāda. Skatītājam šī pieredze ļauj domāt par vārdos neizsakāmo (kā saskarties ar Dievu, kur velkama robeža starp apskaidrību un vājprātu). Apiņa darbs satricina, jo aktieris iemieso tēlā it kā neiespējamas pretrunas – vājprātu un gaišredzību, instinktīvu nežēlību, vulgaritāti un dvēseles smalkumu. Zēna loma mani šosezon emocionāli pārsteidza visvairāk – varbūt tāpēc, ka es to nesaprotu. Bet nespēju arī tai nenoticēt.

3. Izraidītie

Lietuviešu režijas ģēnija Oskara Koršunova Izraidītie Dailes teātrī, šķiet, izpelnījušies visskaļāko atbalsi. Daļai skatītāju ekstrēmas liekas izrādes piecas stundas, citi atzīst iestudējuma tēmu – 90.gadu sākuma baltiešu ekonomisko migrāciju uz Lielbritāniju. 

Man šķiet, Izraidīto vēstījums ir plašāks – tas ir mēģinājums formulēt, kā latvieši (lietuvieši Marjus Ivaškeviča lugā) atšķiras no citiem. Par brīžam pat mokošu mēģinājumu apvienot sevī atšķirīgu pasauļu (Austrumu un Rietumu, senākas kultūras un globālas paviršības) vērtības. Un par pieaugšanas procesu, apjaušot, ka apvienot tās nevar, iespējams tikai izvēlēties. Izrāde ir ātra, agresīva, vilinoši daudzslāņaina un sarežģīta – iestudējums, kas uzrunā gan maņas, gan emocijas, gan prātu. Taču visvairāk uzrunā aktierdarbi – galvenajās lomās Gints Grūbe un Juris Žagars. Šī ir abu aktieru sezona – viņi pārsteidz katrā jaunā darbā, bet Izraidītie izceļas kā īpaši spožas virsotnes. 

4. Peldošie – ceļojošie

Vladislava Nastavševa izrāde Peldošie – ceļojošie paliek atmiņā kā vizuāls brīnums. Monikas Pormales iekārtotajā telpā uz JRT Lielās zāles skatuves dzīvo lakoti flīģeļi un klavieres. Tieši dzīvo, jo režisora fantāzijā tie pārtapuši Mihaila Kuzmina romāna varoņu ķermeņa daļā, ja vien dvēseli par tādu var uzskatīt. 

Aktieri savus instrumentus nemitīgi pārbīda, kā dejā veidojot attiecību trijstūrus un četrstūrus. Flīģeļos slēpjas, tos ver vaļā un ciet, īpašos gadījumos tie pat izjūk, kā tas gadās Andra Keiša Lavrentjevam, kad viņš iemīlas Sandras Kļaviņas Ļoļečkā. Apvienojumā ar paša režisora komponēto mūziku, kas skan fonā it kā uz izgaišanas robežas, izrāde līdzinās liegam sapnim vai liriskam dzejolim. Kad maņu šoks pārvarēts, skatītājs pievēršas aktieru izspēlētajām varoņu dzīves peripetijām, kas savukārt valdzina ar dzirkstoši ironisku skatu. 

Nastavševa izrāde ir autordarbs – tā šķiet no teksta neatkarīga, gandrīz vai tikai režisora fantāzijā piedzimusi. Lai gan – izlasiet brīnišķīgo Kuzmina romānu un sapratīsit, ka abi mākslas darbi, lai arī atšķirīgi, tomēr runā vienā valodā. 

5. Dzeja

Oriģinālākais formas eksperiments šosezon – Māras Ķimeles JRT Mazajā zālē veidotā Dzeja. Izrāde katru reizi ir atšķirīga. Pieci aktieri – Guna Zariņa, Jana Čivžele, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš un Ivars Krasts – izvēlējušies dzejoļus, katrs sev tuvākos un nozīmīgākos, un pusotru stundu tos runā cits citam un publikai. Āķis – neviens no aktieriem nezina, ko un kādā secībā piedāvās partneris.

Izrāde man patīk vairāku iemeslu dēļ. Tā ir erudīcijas pārbaude – vai atpazīsit? Vai panti, ko lasa aktieri, ir jūsējie? Ko atceraties jūs paši? Tad – Dzeja rosina iedziļināties tekstos. Tas ir svarīgi, jo Latvijā, kur ne apsveikuma kartīte vai jubilāra sumināšana neiztiek bez panta, pārāk bieži dzirdami tukši vārdi, kas neko nenozīmē. Taču vissvarīgākais, manuprāt, ir tas, ka izrāde piespiež ieklausīties. Dzeja ir uzmanības treniņš, kas liek ieskatīties sarunas partnerī uzmanīgāk, novērtēt un saprast intonāciju, emocijas, pasaules izjūtu. Riskējot kļūt sentimentāla – tas ir malks svaiga gaisa kultūrā, kas kopumā ir vērsta uz paviršības kultivēšanu. Aizgāju mājās un sēdos pārlasīt kopš skolas laikiem nekustinātos Raiņa dzejas krājumus.

Varenā grāmata

Posted on jūnijs 18, 2014 by - Recenzija

Pirms 500 gadiem Eiropu satricināja informācijas tehnoloģiju revolūcija

Dzīvojam laikā, kad interneta uzvaras gājiens pārveido pasauli un cilvēku savstarpējās attiecības. Revolūcija informācijas tehnoloģijās izmaina, ko, kā un kur mēs lasām, padara pieejamu ikdienā līdz šim neiedomājamu informācijas apjomu, pārveido cilvēka publisko un privāto dzīvi, dažviet pat kļūst par lielu politisko pārmaiņu veicinātāju, kā tas notika 2011.gadā Arābu pavasara laikā.

Taču tas viss jau kādreiz ir bijis. Pirms 500 gadiem drukātā grāmata bija sasniegusi tādu tehniskās attīstības līmeni un izplatību, ka tās pārveidojošais potenciāls sāka skaidri iezīmēties. Tā ir viena no galvenajām tēmām izstādē 1514. Grāmata. 2014, kura Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu programmā tiek organizēta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Izstādes koncepciju radījis LNB direktors Andris Vilks un vēsturnieks Gustavs Strenga ar mērķi izcelt līdzības starp modernās ēras pirmsākumiem un mūsdienām. Strenga stāsta, ka izstāde būs «kā logs uz laikmetu». Lai gan pirmo grāmatu Gūtenbergs nodrukāja 15.gadsimta vidū, tieši ap 16.gadsimta sākumu grāmatas ieguva formu, kas spēja mainīt pasauli. Izdevēji bija iemācījušies, kā drukāt mazākas grāmatas, padarot tās lētākas un vieglāk transportējamas, turklāt aizvien biežāk to saturs parādījās nevis latīņu, bet gan tautu ikdienā lietotajās valodās. Grāmatas kļuva vieglāk pieejamas un līdz ar to aizvien ietekmīgākas.

Intelektuāļu aprindās par «īstām» grāmatām joprojām uzskatīja tikai ar roku rakstītus un ilustrētus manuskriptus, kurus tajā laikā vēl turpināja taisīt. Taču arī mācīti vīri labi saprata jaunās tehnoloģijas priekšrocības, un, tāpat kā šodien daudzi profesori, kas publicē tradicionālās grāmatas un vienlaikus regulāri raksta blogus, arī 16.gadsimta humānisti aizvien biežāk vērsās pie drukātajām grāmatām, lai ātri un plaši izplatītu savus sacerējumus.

Informācija vairs nebija grūti atrodama, tā varēja būt katram pa rokai. 2014.gadā kabatā iebāžam viedtālrunī lejupielādētu enciklopēdiju, līdzvērtīga informācijas pieejamības revolūcija bija grāmatu radītā iespēja cilvēkiem sākt veidot savas personīgās, privātās bibliotēkas. Pirms tam dārgo un reto manuskriptu krājumus savākt varēja tikai ļoti bagāti indivīdi un institūcijas – baznīcas vai klosteri.

«Mainās arī indivīda un grāmatas attiecības,» stāsta Strenga. «Parādās daudz padomu grāmatu, piemēram, pavārgrāmatas vai grāmatas par to, kā labāk skaitīt. Ļoti praktiska literatūra tautas valodā,» kādu nebija vērts taisīt manuskriptu laikmetā.

Grāmata lika izplatīties arī kritiskajai domāšanai. Izstādē būs apskatāma no 1514. līdz 1517.gadam sešos sējumos Spānijā izdotā daudzvalodu Bībele, kurā kristietības svētie raksti lasāmi četrās valodās – oriģinālajās senebreju, haldiešu un sengrieķu, kā arī Rietumu baznīcā izplatītajā latīņu valodā. Šādā sastatījumā ietvertais zemteksts – ka līdz šim par svētiem un neapšaubāmiem pasludinātie Bībeles latīņu teksti varētu būt pārskatāmi – bija ar potenciāli revolucionārām sekām.

Tikpat lielu izaicinājumu vecajai kārtībai meta iespēja ātri un lēti izplatīt informāciju un propagandu par jaunākajiem notikumiem. Izstādē būs apskatāmi uz dažām lappusēm drukāti darbi, kurus varētu uzskatīt par pirmajām avīzēm vai preses relīzēm, to skaitā vāciski drukātā informācija par Brazīlijas atklāšanu vai Polijas karaļa uzdevumā saražotais paziņojums par viņa karaspēka uzvaru pār maskaviešiem kaujā pie Oršas 1514.gadā.

Tikai pēc dažiem gadiem jauno tehnoloģiju radītās iespējas spēlēja būtisko lomu reformācijas ideju izplatīšanā, radot «zemestrīci» Eiropas garīgajās un politiskajās struktūrās un laužot ceļu modernās pasaules veidošanai.

Izstāde 1514.Grāmata. 2014. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā no 1.jūlija līdz 2015.gada 31.martam

Poga pie Latvijas svārka

Posted on jūnijs 18, 2014 by - Intervija

Pirms gada izdevusi grāmatu Blaumanis tuvplānā, Braku muzeja vadītāja Anna Kuzina par to šopavasar saņēma Literatūras gada balvu, bet neilgi pirms Jāņiem stāsta – kā Skroderdienu radītājam pašam veicās attiecību līkločos

Sīks lietiņš līņā pār Braku guļbaļķu mājas pakšiem, sētā smaržo jasmīni. Anna Kuzina sacepusi prāvu kaudzi pankūku, gaidot ciemiņus no Rīgas, klāt dod piparmētru tēju. Krēslains un vēss, mazi lodziņi sešām rūtīm – šādā atmosfērā Blaumanis pirms vairāk nekā simt gadiem rakstīja par latviešu iekšējās pasaules drāmām. Braku muzejmāju izveidoja 1959.gadā. Šajā 19.gadsimta nogales stilā veidotajā zemnieku sētā ir astoņas ēkas, plašs pagalms, kur izdejoties kā Skroderdienās Silmačos.

Ar četrus gadus veco meitiņu pie rokas jaunā vācu valodas filoloģe Anna Kuzina ieradās Blaumaņa mājās Ērgļu pusē 1978.gadā. Sāka strādāt par gidi. Pati dzimusi Latgalē, Šķaunē un par sevi saka: «Mana pasaules izjūta ir latgaliska – ar dvēseli visu jūtu, mazāk – ar prātu.» Arī pie Blaumaņa ar prātu vien vērsties nevarot, «jūtas žogam kāpj pāri». Vairāk nekā 30 gadus Kuzina krājusi materiālus par izcilo rakstnieku. Kad manuskripts pirms pāris gadiem nokļuva izdevniecības Madris rokās, tas bija 900 lappušu biezumā. Izdotajai grāmatai ir 432 lappuses, tajā var lasīt plašāk nezināmo Blaumaņa biogrāfijā un radošajā darbībā. Daļiņu no svarīgā, ko atklājusi par Blaumani un viņa laika Latviju, Anna Kuzina stāsta intervijā.

Latvija gatavojas Jāņiem. Vai jums ir prātā, kuri bijuši Blaumaņa zīmīgākie Jāņi?

Viņa personīgajā dzīvē nekā zīmīga Jāņos nav, bet tas, kā viņš Jāņus uztvēris un sapratis, izlikts Silmačos – nedēļā, kurā gatavojas Jāņus svinēt. Blaumaņa laikā Jāņu svinēšana nebija mode, bet dzīvesveids. Kā gadalaiku maiņa, Jurģi, pirmās ganības, kad jāja zirgus pieguļā, pirmo vagu dzina tīrumā… Harmoniski un loģiski. Neviens neteica: tagad gaidīsim Jāņus!

Man dzīvē laimējās satikties ar skolotāju Mirdzu Teteri – viņa Lubānā atklāja [operdziedātāju] Jāni Zāberu, bija diriģente, liela kokles spēlētāja. Viņai tuvs bija arī Blaumanis. Daudz kontaktējāmies viņas mūža pēdējos gados – dzīvoja mājiņā Ērgļos, Pulgošņa ezera krastā. Skolotāja bija cēlusies no Piebalgas, stāstīja par Jāņu svinēšanu jaunībā, Latvijas brīvvalsts laikā. 

Līdzīgi bijis arī 19.gadsimta nogalē, 20.gadsimta sākumā. Kā tad Jāņi notika? Jauni cilvēki no apkārtnes pulcējās, gāja no mājas uz māju. Māju priekšā bija klāti galdi: gaļas ēdieni, sieri, pīrāgi, alus. Vecie sēdējuši, dzēruši, ēduši. Kad piekusuši, gājuši gulēt, parasti pēc pusnakts. Galdus nenovāca. Jaunie, kas nāca, paēda, pasēdēja. No tā radās tautasdziesma: «Kur palika Jāņa māte, ka neredz staigājam? Jāņa māte miega cūka, ielīduse midzenī.» Tautasdziesmās saimniekus modina: alu, alu, Jāņa tēvs! Tā visu nakti. Jaunie zināja, kur būs danču placis – parasti lielākajās mājās. Gandrīz katrā mājā bija vijolnieks, arī ermoņikas spēlēja. Skolotāja Tetere stāstīja: tā mēs, meitenes, gājām – pinām vainagus, dziedājām, līgojām. Šur tur ceļmalā, kad jau saulīte lēca, gulēja kāds piekusis līgotājs… Cik skaisti teikts, vai ne?

Blaumaņa laiks turpat vien vēl bija. Kaimiņi – Dzelzkājas, Vanagi pusotra kilometra attālumā. Viņam nekas rakstot nebija jāizdomā, tikai jāskatās apkārt. Ko Jāņu naktī jaunie darīja? Gāja nolūkot cits citu. Saskatīšanās svētki! Uz rudeni varēja svinēt kāzas. Nekā samākslota. Es uzskatu, ka papardes zieds ataino emocionālo sakāpinājumu: jūtas uzplaukušas, notiek pirmā tuvošanās, kā Blaumanis apraksta Īsā pamācībā mīlēšanā. Nebija jau tā, ka katra meita Jāņu naktī līda ar puisi zem lazdu krūma. Katrai bija savs sirdsāķītis, katram – sava sirdspuķīte. Jūtas cilvēki sargāja. Folklorā tas aprakstīts ar pipariņu. To, ko latvietis nedara dzīvē, viņš izdzīvo fantāzijās, izdzied tautasdziesmās, izsaka anekdotēs.

Vai Blaumanis jaunībā kopā ar citiem gāja pa apkārtnes mājām, dziedāja, dejoja? 

Nekad barā nelīda. Viņam bija izredzēti draugi, personības, ko ļoti cienīja: Viktors Eglītis, Andrievs Niedra, Emilis Melngailis. Tikai tiem viņš atvērās. Ar vairākumu turēja distanci. Brakos strādāja Mīlis Krauliņš, vienkāršs lauku puisis no apkaimes, maz izglītots, bet inteliģents savā sirdī. Divus gadus, ko viņš Brakos nodzīvoja, Blaumanis viņu uzrunāja uz «jūs». Bija ļoti smalkjūtīgs.

Kā Blaumanis izveidojās par tik smalku cilvēku dabas pazinēju, kā redzam viņa darbos?

Draugiem Blaumanis mēdz teikt: «Man talents ir iedzimis no mātes.» Savu māti viņš bezgala cienīja. Mātei izglītības nebija nekādas. Kā bārenīte Rīgā pie vācu preilenēm it kā mācījusies. Vairāk gan viņu izkalpināja. Bija strādājusi arī muižās. Rūdolfs bija īsts mātes dēls. Par tēvu nerunāsim, tur mēs nekā nezinām.

Ir minējums par Blaumaņa vācu saknēm no tēva puses.

Es uzskatu, ka viņa ģēnijs radies caur mātes līniju. Par tēvu… Savā dzīvē un darbos Blaumanis bez šaubīšanās rādījis, ka Matīss Blaumanis, Ērgļu muižas pavārs, ir viņa tēvs. Atbilde par savu izcelsmi draugam [tiesnesim] Pēterim Blauam bijusi tāda: kāda tam nozīme – zinu vai nezinu. Paliksim pie tā, kas rakstīts dokumentos – Matīss Blaumanis ir mans tēvs. Pat draugiem neļāva apspriest šo jautājumu. Nekad Rūdolfs tēvu Matīsu Blaumani nenostādīja divdomīgā situācijā, liekot domāt, ka šaubās par savu izcelsmi – tāda bija viņa smalkjūtība. Matīss jau nu noteikti zināja, vai Rūdolfs ir viņa dēls vai nav, bet izturējās pret sievu Paulīni Karlīni Blaumani ārkārtīgi smalkjūtīgi. Rūdolfs uzauga ģimenē, kur tēvs un māte viens pret otru bija vienlīdz smalki. Matīss bija muižas pavārs 30 gadus, gāja pa apkārtnes mājām, goda mielastus taisīdams. Tā pelnīja naudu.

Par to Rūdolfs varēja mācīties?

Taisni tā! Rīgā sešus gadus mācījās Tirdzniecības skolā, tās bija lielas summas. 

Latviešiem tagad arī sāpīgs jautājums par dārgajām skolām pasaulē. Cik maksāja Blaumaņa izglītība?

Ap simtu cara laika rubļu gadā. Vienas govs vai laba zirga vērtībā. Salīdzinājumam: Brakos strādājot, puisis gadā saņēma 60 rubļu, meita – 30 rubļu. Blaumanis sāka rakstīt, par savu izdevumu saņēma 100 rubļu. Tā bija milzīga nauda. 

Rakstniekam bija īpaša saikne ar māti – pat rakstāmgalds un mātes gulta Brakos cieši līdzās. Kā šīs attiecības ietekmēja viņa spēju radīt, būt izcilībai literatūrā?

Viņas loma Rūdolfa dzīvē bija divējāda. Deva dzīvību, maziņu mācīja – desmit gadu vecumā viņš aizgāja uz skolu, mācēdams labi lasīt, rakstīt, rēķināt. Vāciski! Mamma mērķtiecīgi gatavoja mīļo dēliņu labi situētam dzīvesveidam – ne velti mācības Tirdzniecības skolā un mācekļa gadi Koknesē, lauksaimniecības jomā. Mamma vadīja Rūdolfa dzīvi līdz 20 gadu vecumam. Varbūt juta, ka viņam ir talants, bet negribēja to just. Rūdolfs slepeni lasīja Gēti, Šilleru. Mamma uzskatīja, ka naudas izdošana par grāmatām ir tās nomešana zemē. Viņai bija sapnis, kā tagad teiktu, par dēlu biznesmeni. Kas Rūdolfu izglāba no mammas dusmām, kad par to nekļuva? Viņš saslima. Diloņa sindroms parādījās jau ap 20 gadu vecumu. Mātē radās žēlums. Bērns jāglābj! Kā rakstnieku mamma viņu sāka pieņemt, kad parādījās publikācijas, tika iestudētas pirmās lugas un Ērgļu muiža – preilenes, pati madāma – uzskatīja, ka te kaut kas veidojas! Tad mamma saprata – te guļ manta! Juta, ka līdz ar dēlu rakstnieku ceļas arī viņas akcijas – visi Ērgļos viņu cienīja.

Blaumaņa māte bija stipra un cieta. Kad Rūdolfu no Somijas [sanatorijas] atveda mājās apglabāt, mammai nenobira neviena asara. Viņas vedekla – Rūdolfa brāļa Arvīda sieva Anna raudāja, bet mamma teikusi: ko tu raudi! Jāpriecājas! Vidzemnieku bērēs dejoja. Rūdolfs tika apglabāts ar milzīgu godu, skaistām runām. Bērēs māte atkal bija pirmā persona. Man gribas viņu salīdzināt ar Emīla Dārziņa māti – jūs jau zināt, kā viņa pozēja pēc dēla bērēm slavenajās Viļa Rīdzenieka fotogrāfijās. Kļuva gandrīz vai par fotomodeli uz bēru fona.

Kā dižgaru radītājas un nāvei atdevējas – vai ar tādu apziņu?

Jā, izteikti! Drusku tādas kā latviskās bajārienes, savā dvēselē ļoti stipras. Diemžēl no Rūdolfa bērēm nav fotogrāfiju, mēs nezinām, kas ir mātes sejā. Tikai pēc nostāstiem, laikabiedru atmiņām var spriest. Kad Ērgļu baznīcā nolika Rūdolfa zārciņu, mamma nepienāca paskatīties uz dēlu. To izdarīja [pedagogs] Jānis Greste, Blaumaņa draugs. Dienu pirms bērēm, 12.septembrī, tuvākie draugi sapulcējās baznīcā, lai paceltu zārka vāku. Bija šokā: Rūdolfs gulēja saplēstā apakšveļā, nesakopts. Sanatorijā viņu aprūpēja ļoti labi, bet pēc nāves uz Latviju palaida kā bezpajumtnieku. Greste salāpīja viņa apakšveļu, meklēja uzvalku pēdējai gaitai. Vai tas nebija mātei jādara?

Pēc bērēm viņa pārdeva no Rīgas vestos bleķa kapu kroņus – tolaik tādi bija modē. Savu dēlu, ģeniālo Rūdolfu, viņa pārdzīvoja astoņus gadus.

Kā jūs skaidrojat, ka Blaumanis dzīvē palika viens – dzīvesdraugu tā arī neatrada?

Viņš savā būtībā bija sievišķīgs, maigs. Māte spēja viņu mīcīt kā mālu. Impulsīvi mēģinājumi jau bija – iemīlēšanās. Taču visu laiku iekšējas bailes, šaubas – vai mani pieņems? Blaumani karā nevarētu laist. Viņu nošautu pirmajos ierakumos. Nepraktisks. Jūsmotājs. Skaistums viņam patika. Iztēlē dzīvot.

Varbūt iekšējā bagātība, talants tieši tāpēc auga, ka mātes dēļ nevarēja veidoties rakstnieka personīgā dzīve?

Blaumanis nekad nebūtu tas, kurš sagrābj meiču un stiepj uz siena kaudzi pļavā. Viņš savu kaisli realizēja pie rakstāmgalda. Viena Braku meita, vārdā Ilze, bija pamatīgi viņā iemīlējusies. Strādājusi Rīgā pie kungiem par kalponi, viņa juta Rūdolfa smalkumu. Ar vienkāršu lauku puisi saieties negribēja. Viņa Rūdolfu būtu mīlējusi kaislīgi un glābjoši. Dievināja. Taču atkal – mammas faktors. Ilze bija kalpone. Statuss nederēja.

Jūtot, ka ilgi vairs nedzīvos, Blaumanis rakstīja Annai Brigaderei – negribas mirt, bet vairāk par visu žēl, ka jāaiziet no dzīves tieši tad, kad sāktu sasniegt augstākās virsotnes literatūrā. Kā jūs domājat, vai viņš būtu radījis vēl kādus šedevrus?

Šaubos. Nāca 1905.gads, tuvojās Pirmais pasaules karš. 20.gadsimta sākumā Latvijā mainījās lauku dzīve, cilvēki sāka plūst uz pilsētām. Blaumanim zuda pamats zem kājām – ierastā vide, kas ir Indrānos, Pazudušajā dēlā, kur saimnieks, patriarhs, ir galvenais noteicējs lauku sētā. Varbūt Blaumanis turpmāk aizietu pa [Edvarta] Virzas ceļu, kļūtu romantiķis. Taču viņš nebija latviešu sētas idilliskais apdziedātājs. Viņam vajadzēja realitāti – cilvēka iekšējo pasauli, attiecību drāmu, ko tik krāšņi parādījis. Vai viņš nesaputrotos jaunajā pasaules ainā? To nezinām.

Tagad saistībā ar Satversmes preambulu raisās asas diskusijas par latvisko dzīvesziņu – kas tā ir. Vai Blaumanim bija «latviskā dzīvesziņa»?

Ne tikai literatūras darbi, bet arī publicistika, teātra recenzijas rāda, cik ļoti viņš rūpējās par latviešu valodas attīstību, kā to godāja. Viņš veidoja augsni jaunajai Latvijas valstij, nācijas dzimšanai, ko pats gan nepiedzīvoja.

Vai mēs šodien mīlam savu latvietību? Vai arī turpinām no folkloras mehāniski atkārtot kā dzeguzes? «Tēvu tēvi laipas meta», bet vai bērnu bērni ir laipotāji? Saikne jāsaprot. Ne jau viens Blaumanis devis mums šīs laipas. Visi mūsu 19.gadsimta dižgari iedeva nācijai ēkas pamatus! Vai šodien esam protoši, varoši šos pamatus godāt, tālāk veidot? Tagad modē kosmopolītisms, pasaules pilsoņa sajūta. Mums ir dzīvi piemēri literatūrā, varam meklēt pasaules pilsoni gan pie Blaumaņa, gan Ibsena – kas viņam bija Pērs Gints? Poga pie pasaules bildes, bez diega, nekur nepiešūta. Viņš bija izceļojies, skatījis Ēģipti, Ameriku, bet beigās atjēdzies – kas es esmu? Kam mana dzīve bija vajadzīga? Tukša kā sīpola mizas, kodola nav. Tādiem bezkodolīšiem turpinoties, senču gara svarīgums pazūd.

Kā vērtējat jaunās paaudzes režisoru veidotos Blaumaņa iestudējumus?

Elmārs Seņkovs man šķiet ļoti gudrs un dziļš režisors. Cienu viņa tuvošanos Blaumanim. Forma ir katra režisora darīšana. Nu, sēž viņam Indrānu tēvs stikla būrī kā muzeja eksponāts! Lai sēž! Aizveru acis un klausos tekstu. Tas ir dzīvs, nav izķēzīts. Līst klasiķu pūra lādē, pārtaisīt nav brīv’!

Blaumaņa praktiskošana man nepatīk. Mēdz gadīties, ka cilvēki nostājas pret Kristīnes tēlu [Purva bridējā] – nu, ko viņa ar to plenci! Dzīve pilna tādām sievietēm – glābējsilītēm Edgariem, bet nevar mākslas darbu reducēt līdz sadzīvei, utilizēt. Vai nav šausmas, ja skolas meitenītēm māca: neesiet Solveigas un Kristīnes!? Māksla nav tam domāta. Māksla domāta idejām, domas attīstīšanai.

Atbrauc 6.klase uz Brakiem. Prasu – ko esat lasījuši no Blaumaņa? Visi korī – Nāves ēnā! Esmu beigta! Kāpēc šo nopietno darbu uzspiest mazajās klasēs? Divpadsmit gadus vecais nespēj saprast. Nav vēl dzīves pieredzes, garīgā brieduma. Blaumanim ir Trakais Īzaks, kolosāls darbs, pārsmieties var! Vai Pie aizbirušā avota. Lai pamatskolā lasa tos. Raudupiete 10.klases literatūras programmā ir vājprāts. Es savos 60 gados to nespēju līdz galam izprast, bet to dod lasīt sešpadsmitgadniekiem.

Vai Blaumani līdz galam esat sapratusi? 

Kad sāku šeit strādāt, man bija laba muzeja direktore Elza Rudenāja. Jauna biju, pastulba reizēm. Man bija savi uzskati. Rudenāja mani nolika pie vietas ar teikumu, kuru mirdama atcerēšos: tu te neesi nekas, Blaumanis te ir galvenais! Tas nebija, lai mani pazemotu, bet sapratu – tā tas ir. Es Brakos nejūtos kā mājās. Kalpoju Blaumanim, nevis pie viņa strādāju, un tā ir liela atšķirība. Viņa mājās uzvedos kā viešņa pie rakstnieka goda galda. Tikai tā.

Kādas bija Blaumaņa sīkās vājībiņas?

(Smejas.) Viņam garšoja putukrējuma pudiņš ar āboliem, ko gatavoja brāļa sieva Anna. Saldumus Blaumanis varēja ēst neierobežoti.

5 dižgari, ko vērts pārlasīt

Zigmunds Skujiņš. Viņa romānos ir bagātīga un interesanta laikmeta panorāma, saistoši tēloti raksturi un bagāta, skaista, daiļa valoda.

Anda Līce. Viņas dzejā un publicistikā ir gudri tvertas mūsdienu sabiedriskās problēmas, rakstniece ir ar skaidru pilsonisko stāju, latviska, nacionāla šo vārdu vislabākajā nozīmē.

Imants Ziedonis. Bija, ir un paliks mūsu lielākais rakstnieks un dzejnieks, kura filozofisko domu dziļums ir tikpat neaptverams kā viņa dzeja ar savdabīgiem domu līkločiem. Ziedonis liek domāt, vērtēt un pacelties pāri ikdienai.

Jānis Klīdzējs. Saista ar savu cilvēcisko vienkāršību un gara lielumu, spēju iejusties «mazā cilvēka» ādā, izcelt dienasgaismā un parādīt, ka cilvēks ir vērtība. Patīk viņa darbu latgaliskās, siltās krāsas.

Aleksandrs Čaks. Viņš – pilsētas huligāns. Viss viņa dzejoļos ir brīnišķīgs – skumjas, ilgas, noskaņas, trauksme, patriotisms, pašpuiciskums un daudz kas cits,  tas izteikts ar liela talanta spēku.

CV

Dzimusi 1947.gadā 
Mācījusies Ezernieku vidusskolā
Absolvējusi LU Svešvalodu fakultāti, vācu filoloģijas specialitāti
Strādājusi Daugavpils Novadpētniecības muzejā, no 1978.gada Brakos
2013.gadā izdota grāmata Blaumanis tuvplānā un Blaumaņu pavārgrāmata kā veltījums rakstnieka tēvam Matīsam Blaumanim 190. dzimšanas dienā
Sastādījusi Blaumaņa aforismu grāmatu Es runāt gribētu uz visu zemi

Kruot na montu, bet zynuošonys i prasmis

Posted on jūnijs 11, 2014 by - Sleja

Kruot na montu, bet zynuošonys i prasmis

Vosora ir breineigs laiks ceļuošonai. Tys ir cīši lobs veids, kai aptiemēt sovu Latveju vysā juos bagateibā. Ari pi myusu, iz Ludzu, bīži atbrauc ļauds, kurī breinojās – kū mes muokam i kaidus duorgumus globojam pošā Latvejis pīrūbežā.

Suocūt dorbu turismā, myusu mierkis beja atrast taišni tū breinumainū, kas myus atšķir nu citu i ar kū mes varim boguotynuot Latveju. Saprotom, ka tys ir myusu dzeivisveids, tradicejis i amatnīku prasmis. Niu pi mums dorbojās vaira kai puse symta senejūs omotu meistaru ar latgalisku dvēseli i zalta rūkom. Pūdnīki i klūgu pinieji, audiejis i kalieji, kūkgrīzieji i laivu meistari muok pastuosteit par tom kulturys tradicejom, kū tauta ir izkūpuse i globovuse godu tyukstūšom.

Sekojūt senejam latgalīšu principam – kruot na montu, bet zynuošonys i prasmis, kūpā ar Latgolys Muokslys i amatnīceibys centru Leivuonūs jau vairuok godu orgaizejam akceju Zalta rūku ceļš Latgolā i aicynojam kotru braukt pi Latgolys meistaru i apgiut kaidu omotu. Kab izaugt par lobu meistaru, juosatrenej vysmoz desmit godu. Kai soka pūdnīki, pošu lobuokū muola skrūzi taisa vysu myužu… 

Ka atļautu rūceiba, es poša sev izcaltu kūka sātu meža molā i pīpiļdeitu jū ar amatnīku taiseitom lītom. Jius radzātu, cik lobdabeigs i tuols storuojums jai byutu!

Latgalīts vysod ir prats daudzi omotu i, kod darynova kaidu lītu, tod darynova jū praktiski lītojamu, bet skaistu. Ari myusu dīnuos eistai latgalīšu babai dvīļs nav dvīļs, ka jam nav aptambūrāta mola. Bez izšyvumu vēļ var iztikt, bet bez mežginis tei ir parosta lupota.

Vysmoz vīnu dīnu godā Ludzā ir lela taidu kvalitatis zeimis apzeimūguotu cylvāku koncentraceja. Tys ir Lelais Latgaļu tiergs. Jau sastū godu pec kuortys 21.junī Ludzys piļskolna pakuojē sasatiks lobuokī Latgolys i puornūvodu omotu meistari. Tierga laikā varēs nūpierkt jūs dorbus, kai ari vāruot omotu demonstracejis, pīsadaleit senejūs latgaļu ceiņuos ar Kroma kolna bruolisti i kūpā ar dzīšmu zynuotuojim svieteit saul-grīžu ritualu i izadoncot.

Mes muokam prīcuotīs i svinēt! Braucit gostūs! Ols byus gona vysim. 

Ir iesaka

Posted on jūnijs 11, 2014 by - Kalendārs

kultūras izklaides notikumi

No 14.jūnija

IZSTĀDE. UZ VIĻŅA. LATVIJAS UN SIBĪRIJAS LAIKMETĪGĀ MĀKSLA RĪGAS MĀKSLAS TELPĀ.
Sibīrijas un Latvijas laikmetīgās mākslas kopizstāde īpašu uzmanību velta tā sauktā reportāžmākslas virzienam laikmetīgajā mākslā. Izstādē piedalās gan starptautisku slavu ieguvuši mākslinieki, gan uzlecošas zvaigznes no Latvijas un Krievijas. Makslastelpa.lv

12.­-18.jūnijs

FESTIVĀLS. LAIKS DEJOT DAŽĀDĀS RĪGAS VIETĀS.  Vērienīgākais laikmetīgās dejas pasākums Latvijā. Šogad tā akcents ir Japānas laikmetīgās dejas un mākslas izpausmes, īpaši buto – 50.gados radusies dejas forma Japānā. Piedalīsies arī dejas mākslinieki no ASV, Portugāles, Rumānijas un Latvijas. Dance.lv

15.-22.jūnijs

KONCERTS. LOSANDŽELOSAS LATVIEŠU VĪRU KORIS DAŽĀDĀS LATVIJAS VIETĀS. Losandželosas latviešu vīru koris Uzdziedāsim, brāļi uz Latviju vedīs daudzveidīgu repertuāru – latviešu un cittautu komponistu dziesmas, karavīru dziesmas, amerikāņu spiričuelus, arī Holivudas filmu popūriju. Kori pavadīs komponists Pēteris Plakidis, bundzinieks un akordeonists. Biļetes cena 5-10 €. Bilesuparadize.lv

17.jūnijs

IZRĀDE. SILTUMNĪCA VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ. Dramaturga Harolda Pintera detektīva darbība risinās slēgtā atpūtas namā. Miris pacients, kura vārdu neviens nezina. Citai pacientei ir piedzimis bērns. Rodas aizdomas, ka notikumos iesaistīta iestādes vadība. Režisors Jānis Znotiņš. Biļetes cena 11,50 €. Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on jūnijs 11, 2014 by - Kino

 


Džampstrīta 22 / 22 Jump Street

Izdevies «otrais cēliens» aktieru Čeninga Teitema un Džona Hila caurkritušo policistu ēverģēlībām. Salīdzinājumā ar 2012.gadā tapušo «21. Džampstrītu» šīs komēdijas arsenālā ir krietni jaudīgāks humors, un priekšteces sižeta pamatus tā izmanto savā labā, nevis tikai tukši ekspluatē. Hila un Teitema pašironiskā saspēle policistu – pāraugušu studentu lomās vien ir ko vērta. Ciniski, parupji un ļoti smieklīgi. Kino no 13. jūnija.

 

Asinsatriebība / In the Blood

Visai patruls trilleris, kas, par spīti uzspēlēti dramatiskajam nolaupīšanas pavērsienam, nekādu noslēpumainības vai intrigas auru neuzkurbulē. Vienīgais, kam šajā kautiņu kokteilī var piesiet aci, ir galveno varoni spēlējošā un cīņas mākslas praktizējošā aktrise Džīna Karāno, kuru līdzīgi kareivīgā lomā 2011.gada lentē Melorija Keina bija nofilmējis Stīvens Soderbergs. No 13. jūnija.

Kur palika tēvi? 

Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma – vēstījums par izsūtītajiem uz Soļikamskas un Vjatlaga nometnēm Sibīrijā. Lentē iemūžinātas vietas, no kurām pēc četrdesmito gadu represijām nepārradās daudzi tēvi, kā arī viņu pēcteču stāsti. Kinoteātrī KSuns 14. jūnijā plkst. 14.00. Ieeja brīva.

Filmu festivāls Two Eyes

Minifestivāls, kas varētu būt interesants jaunajiem vai topošajiem kinoveidotājiem. Pasākumā notiks desmit studentu Oskaram nominētu filmu skate, kā arī jaunā, lenti Sēņotāji uzņēmušā operatora Jāņa Skulmes prezentācija par vizuālo efektu tendencēm kino. Viesnīcā Albert Hotel 12. jūnijā plkst. 19.00. Ieeja: 5 €

 

Garšīga izklaide

Posted on jūnijs 11, 2014 by - Recenzija

Filma Šefpavārs uz riteņiem – apetītelīgs kulinārais kino, ko ar tukšu vēderu labāk neskatīties

Ielas malā piebrauc busiņš, no tā izveļas pāris vīreļu, uz piekarinātas tāfelītes ar krītu užšņāpj dažus nosaukumus, un drīz vien braucamrīka virzienā plūst ļaužu rindas, kas gatavas gaidīt ilgi, lai tikai nobaudītu vāģīša pārvietojamajā virtuvē pagatavotu maltīti. Lai arī sveša Latvijas platuma grādiem, šī ir vairākkārtēja filmas Šefpavārs uz riteņiem aina, tāpat arī kolorīta daudzu ASV pilsētu realitāte. Paradums apvienot pirmklasīgu kulināriju ar necila «ēdienu vāģa» jeb food truck mobilitāti kļūst aizvien populārāks. Režisors Džons Favro, kas nesen uzņēma un producēja pleiboja supervaroņa Dzelzs vīra grāvējus ar Robertu Dauniju, šo tendenci smeķīgi iemūžinājis filmā, «virtuvi uz riteņiem» atainojot kā talantīgu pavāru iespēju izrauties no ēdiena mākslā neaptēsto restorāna īpašnieku – biznesmeņu jūga.

Dzelzs vīrs čībiņās

Favro filma savā ziņā līdzinās tam lādzīgajam «ēdienu vāģa» projektam, ar ko sāk nodarboties režisora paša spēlētais azar-tiskais un talantīgais pavārs, kad ierūsējuša priekšnieka dēļ viņu skarbi nokritizējis kāds ietekmīgs restorānu kritiķis. Proti, Šefpavārs uz riteņiem ir tapusi neatkarīgi no lielajām studijām, līdz ar to filma ir ievērojami nesamākslotāka, cilvēcīgāka un bez pārmērīgas Holivudas piegaršas. Taču, būdams arī pieredzējis producents, Džons Favro labi izprot gan kinoindustrijas virtuvi, gan kinogājēju vēlmes un savā filmā iesviedis arī pa zvaigznei. Tā, piemēram, Skārleta Johansone ar tumšiem matiem un košām lūpām pārtapusi restorāna administratorē, Dastins Hofmans – tā konservatīvajā īpašniekā, bet Roberts Daunijs – tādā kā Dzelzs vīra Tonija Stārka atvasinājumā, kas pa glauno biroju šļūc bahilās, lai nesaskādētu grīdu.

Pa ceļam uz filmu – virtuve

Taču Šefpavārs uz riteņiem nav tikai Favro scenārijā dzimusi pasaciņa. Filmā atainotā «ēdienu vāģa» veiksmes stāstu iedvesmojis Losandželosā vēl aizvien neprātīgi populārais Kogi BBQ, kura busiņus pa milzīgo pilsētu medī daudzi, pērn ceļojuma laikā arī es. Kogi ir Amerikas Kulinārā institūta absolventa Roja Čoja (Roy Choi) izgudrojums. Viņš neierastā, taču reibinoši veiksmīgā kombinācijā apvienojis savu dzimto korejiešu virtuvi un meksikāņu fast food. 

Uzņēmuma pirmsākumos 2008.gadā šķietami jancīgajam Āzijas un Latīņamerikas ēdienu mistrojumam nebija daudz piekritēju un darbiniekiem reklāmas nolūkos nācās to bez maksas dalīt naktsklubu apsargiem. Taču viņu izplatītās uzslavas pēc kāda laika sasniedza ļoti daudzas ausis. Tagad, kā Čojs stāstījis kādā intervijā, pēc Kogi busiņā pagatavotajiem tako glaunos rītasvārkos izšļūcot pat Beverlihilsas izlepušākie iemītnieki. Filmu ar Čoja busiņvirtuvju floti saista arī ciešākas saites – Džons Favro, gatavodamies šefpavāra lomai,  treniņa un izpētes nolūkā Kogi busiņos nostrādājis vairākus mēnešus. 

Ar neapbruņotu aci skatoties, režisora spēlētais pavārs tiešām kustas ar buldozera pārliecību un ķirurga precizitāti, vēl ik pa brīdim te pajokojot, te sirsnīgi izstāstot, kālab tā dievina savu darbu. Šī elementārā patiesība par sirdslietas darīšanu arī ir Favro enerģiskā izklaides kino pamatā. 

Nieciņš ar zvaigzni

Posted on jūnijs 11, 2014 by - Recenzija

Nacionālā teātra izrāde Kabarē – maz dziesmu, maz satura

Dzīve ir kabarē, draugs, nāc uz kabarē! – 1972.gadā Boba Foses filmā Laiza Minelli iedziedāja britu rakstnieka Kristofera Išervuda radīto Salliju Boulzu vēsturē. Jau otro nedēļu dzīvespriecīgo naktstauriņu iespējams uzklausīt arī Nacionālā teātra izrādē Kabarē. Tiesa – tā ir tikšanās ar citu Salliju. Režisore Indra Roga iestudējusi 1966.gadā sarakstīto mūziklu, kura sižetu filma savulaik brīvi pārstrādāja.

Nebūšu īpaši oriģināla, apgalvojot, ka Foses filma ir satricinoši laba. Stāsts par britu rakstnieku, kas pirmshitleriskajā Berlīnē satiek amerikāņu dziedātāju un sāk dzīvi virpulī sasveļošu mīlas romānu, risinās uz Vācijas politiskās vēstures fona. Finanšu depresijas un uzdzīves pārņemtajā sabiedrībā izplatās nacisma idejas. Pārmaiņas valstī un varoņu personīgajā dzīvē filma komentē netieši – caur daudznozīmīgiem kabarē numuriem, bez didaktikas un liekas jūtināšanās atklājot gan pieaugošās antisemītisma briesmas, gan to, kā attiecības pakāpeniski iznīcina mīlētāju iekšējās pretrunas: Sallijas tieksme dzīvot viegli, lai kāda būtu cena, Kliforda latentā homoseksualitāte… Filmai ir populārs saundtreks, ko droši vien zina pat tie, kas par Kabarē eksistenci nenojauš.

Labā ziņa ir tā, ka Rogas izrādei ar filmu ir maz kopīga. Kā kādā intervijā teikusi režisore – ir grūti iedomāties, ka Fosi kāds varētu pārspēt. Tāpēc tas, ka mūziklam ir pat atšķirīgs sižets (iztrūkst seksualitātes tēmas, mīlas trijstūris ir krietni «tikumīgāks», atšķirīgi otrā plāna varoņi), rada patīkamu atslābumu – izrādi nenākas salīdzināt ar filmu. No otras puses…

Kā ierasts starptautiskajā praksē, Rogai bija jārespektē licence – tas ir, mūzikla īpašnieku noteikumi, ko un kā drīkst iestudēt. Principā prasības tiek izvirzītas, lai nodrošinātu, ka skatītājs saņem kvalitatīvu produktu. Nacionālajā teātrī… Materiāls ir paplāns, un režisoram atņemta iespēja tam konceptuāli palīdzēt. Izrāde sākas ar uzrāvienu, atpazīstamiem muzikāliem numuriem no filmas, ko izrādē dzīvajā izpilda grupa Sus dungo un aktieri, bet ritms noplok. Pirmais cēliens ir tik garš, ka tā beigas grūti sagaidīt. Vienkārši – notikumu ir pārlieku maz, un tie nespēj noturēt uzmanību.

Trūkumus režisore mēģinājusi pārvarēt, piešķirot Kabarē konceptuālu vidi: Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija atsauc atmiņā Rogas iestudējumu Valmieras teātrī Zojkina kvartira un Doktora Živago telpu – izārdītas pasaules modeli. «Dzīve ir kabarē,» dzied Sallija, un tā (vai otrādi) ir arī šajā mūziklā. Tikai atšķirībā no Zojkina kvartira vai Doktora Živago, kas krievu revolūciju pielīdzināja kosmiska mēroga traģēdijai, nacistu nākšanu pie varas 30.gadu Vācijā režisore Roga uztver piezemētāk. Jā, uz dekorācijas laiku pa laikam tiek demonstrēta Lindas Ģībietes videomontāža, kas apvieno vizuālo materiālu par nacistu tēmu (koncentrācijas nometnes, Lenijas Rīfenštāles filmas, Bertoluči Pēdējais tango Parīzē…), bet stāsts uz skatuves paliek dekoratīvā līmenī un labākajā gadījumā vēsta par atsevišķiem likteņiem.

Materiāla piedāvātajās robežās aktieri spēlē labi, kaut gan ar to izrādās par maz. Skatījos pirmo sastāvu, kurā Salliju atveido Agnese Cīrule, bet Klifordu Bredšovu – Ainārs Ančevskis (otrā sastāva pāris – Rūta Dišlere un Uldis Siliņš). Cīrule labi dzied, ir pievilcīga. Bet pretēji Minelli, kuras varone ir valdzinoša pretrunu summa (pievilcīga, jo vulgāra; dzīvespriecīga, jo izmisusi; naiva, jo dzīvo pārāk skarbu dzīvi), Cīrules Sallija ir mīlīga zostiņa un ne vairāk. Ančevskis spēlē inteliģenti, bet nekāda par mirkli lielāka stāsta abu attiecībās nav. Otrajā plānā epizodiski uzmanību piesaista Ģirts Liuziniks nacista Ernsta Ludviga lomā un Mārtiņš Brūveris kā kabarē ceremonijmeistars (pat ja šajā tēlā izpaliek filmā tik pievilcīgā dēmoniskā duālisma un krietnās cinisma daļas). Taču kopumā – izrādē ir garlaicīgi. Ar vienu izņēmumu. Rogas Kabarē vērts noskatīties Marijas Bērziņas un Egila Melbārža saspēles dēļ. Otrā plāna mīlas pāris – Šneidera jaunkundze un Šulca kungs – dažās ainās nospēlē ne tikai aizkustinošu individuālu likteni, bet laikmetu un varbūt pat vēl vairāk: cilvēkus, kas tiek nostādīti pārlaicīgas nežēlīgas izvēles priekšā – starp dvēseli un izdzīvošanu. Žēl, ka izrāde kopumā palikusi dekoratīva nieciņa līmenī.