Nacionālā teātra izrāde Kabarē – maz dziesmu, maz satura
Dzīve ir kabarē, draugs, nāc uz kabarē! – 1972.gadā Boba Foses filmā Laiza Minelli iedziedāja britu rakstnieka Kristofera Išervuda radīto Salliju Boulzu vēsturē. Jau otro nedēļu dzīvespriecīgo naktstauriņu iespējams uzklausīt arī Nacionālā teātra izrādē Kabarē. Tiesa – tā ir tikšanās ar citu Salliju. Režisore Indra Roga iestudējusi 1966.gadā sarakstīto mūziklu, kura sižetu filma savulaik brīvi pārstrādāja.
Nebūšu īpaši oriģināla, apgalvojot, ka Foses filma ir satricinoši laba. Stāsts par britu rakstnieku, kas pirmshitleriskajā Berlīnē satiek amerikāņu dziedātāju un sāk dzīvi virpulī sasveļošu mīlas romānu, risinās uz Vācijas politiskās vēstures fona. Finanšu depresijas un uzdzīves pārņemtajā sabiedrībā izplatās nacisma idejas. Pārmaiņas valstī un varoņu personīgajā dzīvē filma komentē netieši – caur daudznozīmīgiem kabarē numuriem, bez didaktikas un liekas jūtināšanās atklājot gan pieaugošās antisemītisma briesmas, gan to, kā attiecības pakāpeniski iznīcina mīlētāju iekšējās pretrunas: Sallijas tieksme dzīvot viegli, lai kāda būtu cena, Kliforda latentā homoseksualitāte… Filmai ir populārs saundtreks, ko droši vien zina pat tie, kas par Kabarē eksistenci nenojauš.
Labā ziņa ir tā, ka Rogas izrādei ar filmu ir maz kopīga. Kā kādā intervijā teikusi režisore – ir grūti iedomāties, ka Fosi kāds varētu pārspēt. Tāpēc tas, ka mūziklam ir pat atšķirīgs sižets (iztrūkst seksualitātes tēmas, mīlas trijstūris ir krietni «tikumīgāks», atšķirīgi otrā plāna varoņi), rada patīkamu atslābumu – izrādi nenākas salīdzināt ar filmu. No otras puses…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.