Ja valsts ir apdraudēta, tad jātērē aizsardzībai, uzskata Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess
Svētdienā pirms Jāņiem braucu uz Cēsīm, kur pēc Latvijas un Igaunijas kopējās militārās parādes ieplānota intervija ar Igaunijas prezidentu Ilvesu. Viņš neapšaubāmi ir patlaban pasaulē vispazīstamākais aktīvais politiķis no Baltijas valstīm un Latvijā ieguvis popularitāti ar savu atklāto valodu un gatavību izteikties bez aplinkiem gan par Krievijas draudiem, gan par vairāku rietumvalstu izvairīšanos ieņemt stingru nostāju pret Putina režīma agresiju. Nesen pat vienā vairāku simtu cilvēku parakstītā atklātā vēstulē Latvijas prezidenta Andra Bērziņa publiskā nostāja šajos jautājumos tika nelabvēlīgi salīdzināta ar Ilvesa izteikumiem.
Taču pēdējā laikā Ilvesam intervijas Latvijas presē nav bijušas. Gribas viņa domas dzirdēt tieši, nevis ar ārzemju mediju starpniecību. Sēžoties pie pusdienu galda, Ilvess man vaicā – kas notiek Latvijā? Atbildu, ka visi pošas uz vēlēšanām. «Jūs gatavojaties vēlēšanām, es gatavojos karam,» norūc Ilvess. Uz tādas nots arī sākam.
Mūsu saruna notiek Cēsīs 22.jūnijā. Kāpēc jums ir svarīgi šeit būt šajā dienā?
Mēģinājām šādu pasākumu noorganizēt jau pirms pieciem gadiem – tad bija Cēsu kauju 90.gadadiena, bet toreiz manam priekšlikumam nebija rezultātu. Šī [cīņa] ir tā viena lieta, ko esam darījuši kopā, kurai tiešām bija labs rezultāts, sevišķi drošības ziņā. Neviens no mums atsevišķi nebūtu varējis uzvarēt fon der Golcu, mēs viņu sakāvām kopā.
Daudzi latvieši nezina, ka Cēsu kauju gadadiena Igaunijā ir valsts svētki.
Jā, 23.jūnijs. Labi sader, ka ir gan valsts svētki, gan tautiski svētki vienā un tajā pašā dienā. Mēs šeit zaudējām ļoti daudz cilvēku, taču ar to beidzās nopietnā karošana. Igauņi to uzskata kā revanšu par 800 vācu valdīšanas gadiem, ka mēs beidzot viņiem par tiem atmaksājām. Kā jūs zināt, igauņi ir lēni, tāpēc tas mums prasīja 800 gadu.
Jūs esat teicis, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir sagrāvis drošības struktūras Eiropā, kuras līdz šim balstījās uz robežu neaizskaramību. Vai šo struktūru var atjaunot? Vai arī mums ir jāsāk citādi domāt par drošību?
Pirmais solis uz šīs struktūras atjaunošanu būtu Krimas atdošana [Ukrainai]. Tas ir sine qua non*. Ir pārkāpti daudzi līgumi. Helsinku līgums, 1990.gada Parīzes harta, nemaz nerunājot par ANO hartu. Tie visi ir pārkāpti, un, ja turpināsies to neievērošana, tad nevaram atgriezties pie status quo ante**. Tie ir līgumi bez nozīmes, jo tiem nevar uzticēties, tiem nav pamata.
Cik apmierināts esat ar NATO reakciju uz notikumiem Ukrainā?
NATO rīcība bijusi laba. ASV devums ir bijis visspēcīgākais, sevišķi ja runājam par «zābakiem uz zemes» [jeb karavīru dislocēšanu]. Jautājums ir par to, kas notiks ilgtermiņā.
Jūs domājat, ka mums vajag pastāvīgu sabiedroto spēku klātbūtni Baltijā?
Skaidrs, ka mums to vajag. Katru reizi, kad dzirdam kaut ko ļoti sliktu no tās puses [Krievijas], kāds saka: ai, tas domāts tikai pašmāju patēriņam. Problēma ir tāda, ka Krievija nekad nav bijusi tik atklāta kā tagad. Viņi izdara visu, ko saka. Visu! Neviens viņus nevar apsūdzēt maldināšanā.
Sākot ar [2008.gada NATO samitā] Bukarestē teikto, ka Ukraina nav valsts, turpinot ar Krievijas ģenerālā štāba vadītāja Gerasimova pērn martā publicēto rakstu par visu, ko viņi tagad dara. Tātad nav jāattīsta milzīgas teorijas, cenšoties atbildēt uz jautājumu – ko viņi cenšas darīt? Jāatzīstas, ka viņi ir ļoti atklāti. Redzam glasnost*** darbībā.
Ko tas nozīmē nākotnē? Kam mums ir jāgatavojas?
Mēs esam atgriezušies 1938.gadā. Lasot it kā «trakākos» cilvēkus (vismaz patlaban viņi šķiet «trakākie»), tādus kā [Kremļa ideologi] Dugins un Markovs, – viņi attaisno teritoriju aneksiju, balstoties uz «tautiešu» klātbūtni. Tā ir nepārprotama vēsts Londonas Sitijai, Karlovi Vari, [Ņujorkas] Braitonbīčai, nemaz nerunājot par dažām valstīm pie Krievijas robežas.
Vai, ņemot to visu vērā, pietiek ar patlaban Baltijas valstīs un Polijā izvietotajiem NATO sabiedroto karavīriem un lidmašīnām?
Par šiem spēkiem ir jāmaksā, tie nav par brīvu. [Latvijā] izdevumi par aizsardzību ir ļoti zemi, un, ja tā nauda tiek izdota, lai uzturētu ārzemju spēkus, ir jāsaprot, ka tās ir papildu izmaksas. Ja par to sāk maksāt no kārtējiem izdevumiem, tad jūs paši par saviem militārajiem spēkiem izdosit pat mazāk.
Jūs minējāt procentus no IKP, kas būtu jāizdod par aizsardzību. Jūs esat bijis visai kritisks…
Tas ir kā Ēzopa fabulā par puisi, kas visu laiku sauca: «Vilks aitās!» Ja sakāt, ka palielināsit [tēriņus par aizsardzību] līdz 2%, un tad faktiski tos samazināt, bet tad atkal runājat, ka šoreiz tiešām solām panākt 2% – nu, ko tad lai citi saka?
Līdz šim Latvija un Lietuva nav sasniegušas šos 2%.
Pat ne 1%.
Tagad Latvija pošas par to pieņemt likumu, Lietuva gatavojas palielināt izdevumus. Vai, jūsuprāt, ar to pietiek?
Man šķiet, ka visiem jādara tas, ko viņi ir apņēmušies. Ir tāda bēdīga lieta, kas tiešām ir svarīga. Nelaiķis [ASV Valsts departamenta darbinieks] Rons Asmuss man teica [2002.gada] Prāgas samitā, kad mūs uzaicināja iestāties NATO: «Tagad, lūdzu, nedariet to, ko visi paredz – ka atkāpsities no apņemšanās veltīt 2% aizsardzībai un kļūsit par bezbiļetniekiem.» Rons Asmuss bija NATO paplašināšanas politikas arhitekts. Es teicu, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai tā nekad nenotiek. Es par to visu laiku esmu runājis.
Vai jums šķiet, ka pietiek ar Latvijas solījumu līdz 2020.gadam sasniegt 2% līmeni, vai arī tam jābūt konkrētākam?
Manā valstī šie 2% ir teju vienīgais jautājums, ar kuru ir saistīts piecu gadu budžeta plāns, darāmo darbu kalendārs. Tas ir konkrēti. Ja ir 1,8% un taisāmies palielināt līdz 1,9%, tas nozīmē, ka mēs nopirksim to un to. Tā nav vienkārši kāda skaitļa sasniegšana. Taču ir jāizdod nauda arī [iekšējai drošībai], jo, vērtējot pēdējo četru mēnešu notikumus, tie ir daudz lielākā mērā saistīti ar iekšējo drošību, ar pretizlūkošanu, ar komunikācijas līnijām, ar robežsardzi.
Kāda ir Ukrainas notikumu militārā mācība? Vai to rezultātā mums ir jāmaina militārie tēriņi vai vispār tēriņi par drošību?
Krievijas armija ir apguvusi Gruzijas kara mācību. Ir sapratusi, ka tai ir nepieciešamas mazas, mobilas ātrās reaģēšanas vienības. Cita starpā, viņu mācības notiek 140 miljonu eiro vērtā sevišķo uzdevumu vienību mācību nometnē, kuru viņiem uzbūvēja [viena no lielākajām Eiropas militāro tehnoloģiju kompānijām] Rheinmetall AG. Mēs viņiem teicām, sūdzējāmies – lūdzu, tā nedariet, bet viņi atbildēja: tā nebūs problēma, Krievija tagad ir citāda. [Krievi] spēj ļoti strauji pārvietot karaspēku, viņi nemitīgi rīko mācības, tajā skaitā pēkšņi, bez brīdinājuma izsludinātas, un līdz ar to vienības pazūd no vienas vietas un parādās kaut kur citur. Ir darīšana ar citādu pretinieku nekā pirms sešiem gadiem, kad tas vēl aizvien izmantoja tradicionālo masu uzbrukumu, armijas masas. Ļoti labi sagatavots, prasmīgs karaspēks ar attīstītiem ieročiem. Ļoti labi ekipēti. Tas nav tas, ko cilvēku vairākums iedomājas. Tāpēc arī mums ir jādomā citādi.
Vai ir kas konkrēts, par ko jādomā? Piemēram, varbūt jābūt vairāk speciālo uzdevumu vienībām un mazāk bruņutransportieriem? Vai varat vispārīgi izteikties par šādām izvēlēm?
Vienīgais vispārinājums, par kuru varu ko teikt – mazas valstis ar profesionālu armiju ir izdarījušas nepareizo izvēli. Lielai valstij tāda var derēt, jo Lielbritānija vai Vācija var dabūt pietiekami daudz karavīru [profesionālā armijā]. Taču mazām valstīm ar to ir problēmas. Nav runa tikai par Latviju, tas pats attiecas arī uz Zviedriju. Problēma ir mehānisma trūkums, kā piesaistīt cilvēkus armijas rezervē. Ja visi ir profesionāļi un attiecības balstās tikai uz līgumiem, tad, aizejot no dienesta, nav vairs [nekādas atbildības]. Mēs un somi, laikam arī grieķi, esam pēdējie Eiropā ar obligāto karadienestu. Mūsu gadījumā tās pamatā ir mācības viena gada garumā. Pēc tam notiek mācības rezervistiem, kurās iesaista masas – desmit tūkstoši cilvēku. Nākamgad būs mācības, kurās piedalīsies no 11 līdz 15 tūkstošiem kareivju. Teorētiski mums būtu jāspēj mobilizēt 30 tūkstošus bruņotu karavīru. Ja ir profesionāla armija, to nav iespējams izdarīt. Viņi ir ļoti labi, bet – cik viņu ir? Divi tūkstoši? Pēc vienas kaujas viss varētu būt beidzies. Un kas notiks ar pārējo Latviju?
Vēl svarīga ir jūsu zemessardze un mūsu Kaitseliit. Par tām šo 20 gadu gaitā ir smīkņāts. Tam nav nekāda pamata. Cilvēki regulāri brīvprātīgi ziedo savu laiku. Tas ir svarīgi. Cilvēki brīvprātīgi piedalās, jo viņi grib aizstāvēt savas mājas un tāpēc līdzdalību uztver nopietnāk.
Tāpat kā ārzemju žurnālisti Latvijā pievērš uzmanību Latgalei, Igaunijā viņi skatās uz Narvu – redz, ka tur dzīvo daudz krievu, un apgalvo, ka tā varētu būt problēma. Kā jūs uz to skatāties?
Narvā pēdējo mēnešu laikā ir bijuši visi [mediji]. Viņi tur ierodas un atrod kādu pietiekami atraktīvu skatu. Narvas upe met līkumu savā ziemeļu tecējumā. Tur ir vieta, kur vienā pusē ir rietumnieciska paskata cietoksnis, ko cēlis [Zviedrijas karalis] Kārlis XII, un otrā pusē ir tatāriska, aziātiska pils, kuru būvējis [cars] Jānis Briesmīgais. Visiem tas ļoti atgādina Hantingtonu (ietekmīgs domātājs, kurš izvirzījis teoriju par civilizāciju konfliktu – red.). Tad šie apmeklētāji dodas runāties ar cilvēkiem un prasa par Krimu. Pareizi, tieši tā vajadzēja, tā vienmēr piederējusi Krievijai, skan atbilde. Vai, jūsuprāt, kaut kas līdzīgs varētu notikt šeit? Nē, nē, nē!
Viņi grib dzīvot Eiropā, viņi negrib dzīvot Āzijā. Eirāzija nav pievilcīga cilvēkiem, kuri var izmantot tiesības uz brīvu darbaspēka kustību viscaur Eiropas Savienībā, ja alternatīva ir brīva darbaspēka kustība uz Tambovas reģionu. Viņi ir priecīgi dzīvot valstī, kurā lieto eiro. Daži no viņiem ir priecīgi dzīvot valstī, kurā ir vārda brīvība.
Latvijas prezidents Andris Bērziņš savos izteicienos par Krievijas draudiem pēc Ukrainas notikumiem ir bijis daudz atturīgāks nekā jūs. Vai jūs jūtat pietiekami lielu atbalstu no viņa šajā jautājumā?
Jā, protams. Kā es varētu teikt ko citu?
Vai jūs vēlētos, lai viņš izteiktos stingrāk?
Es nekad neiejaucos citu valstu iekšējās darīšanās.
Vai jūs par šiem jautājumiem esat ar viņu runājis privātās sarunās?
Nē, tas nav bijis nepieciešams.
Gan savā Jesajas Berlina piemiņas runā Rīgā jūnija sākumā, gan runā pēc dažām dienām Vroclavā jūs teicāt, ka «liberālā demokrātija ne tikai nav spējusi uzvarēt ideju cīņā ar autoritārismu, bet nav pat spējusi novērst reiz jau uzvarētā dēmona – fašisma – atdzimšanu». Vai situācija tiešām ir tik briesmīga? Vai liberālā demokrātija kā ideja ir izgāzusies?
Nedomāju, ka pati ideja ir izgāzusies. Taču praksē kaut kas ir sagājis greizi, ja Francijas Nacionālās frontes novērotāji atzīst tā saukto referendumu [par Krimas pievienošanu Krievijai] par brīvu un taisnīgu balsojumu un pēc tam kļūst par lielāko balsu ieguvēju [Eiropas Parlamenta vēlēšanās Francijā]. Tam vajadzētu radīt satraukumu.
Kā šo liberālās demokrātijas ideju var atkal padarīt tik pievilcīgu, kāda tā bija pirms 20 gadiem?
Mans padoms būtu tām valstīm, kuras agrāk lasīja mums lekcijas, sākt tās pašas lekcijas lasīt savām sabiedrībām. Atminos, kā pirms 15 gadiem Igaunijai lekcijas lasīja [EDSO komisārs] Makss van der Stūls un daži viņa palīgi, kuri patlaban atrodas vadošos politiskos amatos Eiropā – viņi ir no [radikāli labējā politiķa Gērta] Vildersa valsts, tāpēc domāju, ka varbūt viņiem vajadzētu parunāt ar savu vietējo publiku.
Bieži dzirdam, ka notiek informācijas karš ar Krieviju. Latvija ir apturējusi Rossija RTR retranslāciju uz trim mēnešiem, Lietuva apturējusi divu Krievijas telekanālu retranslāciju. Vai šis ir pareizais veids, kā cīnīties šajā karā?
Nē.
Kā vajadzētu cīnīties?
Jābūt brīvai informācijas plūsmai. Es nepiekrītu [raidījumu] slēgšanai. Fundamentāli iebilstu pret jebkādu informācijas bloķēšanu. Es desmit gadus strādāju Radio Brīvā Eiropa. Tā nevar darīt. Jums tepat uz vietas ir risinājums – NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs.
Kā zināms, jums ir īpaša interese par internetu un IT. Mazliet vairāk nekā pirms gada sāka parādīties ASV izlūkdienesta darbinieka Edvarda Snoudena atklājumi par ASV izlūkdienestu darbībām interneta novērošanā. Vai šīs informācijas nākšana gaismā, jūsuprāt, ir devusi vairāk laba vai ļauna?
Liela daļa no paštaisnā sašutuma, kuru esam dzirdējuši no Eiropas, liek man teikt: beidziet blefot! Viņi visi to dara. Igauniju izspiegoja Vācija. Hermans Simms, kurš sēž cietumā par spiegošanu Krievijas labā, «amatu apvienošanas kārtībā» apkalpoja arī BND (Bundesnachrichtendienst jeb Vācijas ārējās izlūkošanas dienests – red.).
Nesenā intervijā kultūras izdevumā Wader jūs daudz runājat par igauņu šķietamo nespēju sadarboties, par slaveno izteicienu, ka «igauņa mīļākais ēdiens ir cits igaunis», par nemitīgo sūdzēšanos, cik viss ir slikti, par nevēlēšanos palīdzēt savējiem un nespēju atzīt cita igauņa sekmes, ja to jau nav izdarījis kāds ārzemnieks. Interesanti, ka tieši tās pašas īpašības sev piedēvē arī latvieši. Vai jums ir kāds skaidrojums šai sakritībai?
Tas ir tāpēc, ka jūs patiesībā esat lietuviskoti lībieši.
Vai šogad, tāpat kā pērn, apmeklēsit Positivus?
Es to apsveru. Man ļoti patiktu aizbraukt, bet man arī vajag nedaudz brīva laika. Tā būs lieta, kuru izlemšu trijos pēcpusdienā – labi, braucam.
Kādu mūziku jūs tagad klausāties?
Tādu pašu kā vienmēr.
Kas tā ir?
Liekas, man drīz iznāks disks.
Tiešām! Reps?
Nē, es neuzstāšos. Tajā būs mūzika, kas ietekmēja mani laikā līdz universitātes beigšanai. Tur būs viskautkas – lietas, kuras cilvēki šeit nekad nav dzirdējuši. Piemēram, pankroka priekšgājēji Music Machine, kas spēlē Talk Talk. Jūs esat pārāk jauns, lai par to kaut ko zinātu. Disks beidzas 1976.gadā ar Elvisu Kostello (Elvis Costello), Sex Pistols un Brūsu Springstīnu. Man pašlaik ir problēma – 28.jūnijā Stokholmā spēlē Pearl Jam (grunge roka grupa no ASV – red.), es gribu viņus redzēt. Dzirdēju Pearl Jam pirms desmit vai divpadsmit gadiem oficiālas vizītes laikā Zviedrijā. Viņu Ārlietu ministrijai nebija ne jausmas, kas tas ir. Viņi prasīja: «Ko, ko? Kas ir Pearl Jam?»
Kādas ir jūsu domas par Končitas uzvaru Eirovīzijā?
Tas bija lieliski, tiešām brīnišķīgi! Taču tā nebija muzikāla uzvara. Tiesa, [Eirovīzija] nekad nav par mūziku. Latvijā tā ir par krītošiem brunčiem.
* Obligāts nosacījums – no latīņu val.
** Iepriekšējais stāvoklis – no latīņu val.
*** Atklātība, pēdējā PSRS kompartijas vadītāja Mihaila Gorbačova ieviesta reformu politika – no krievu val.
5 iecienītākie tviterkonti
@neinquarterly. Vārdu spēles un joki. Par izmisumu.
@Interpreter_Mag. Labākā vietne pasaulē par Ukrainu.
@SimonOstrovsky. Fantastisks vecis. Taisa videoreportāžas ziņu portālam Vice.
@sikorskiradek. Polijas ārlietu ministrs Šikorskis. Politiķi gan pārsvarā raksta tikai garlaicīgi oficiozus tekstus.
@OSW_eng. Polijas Austrumu studiju centrs. Polijā pēdējos piecos gados izveidotas labākās domnīcas Eiropā.
CV
Dzimis 1953.gadā Stokholmā
Audzis Ņūdžersijā, ASV
1976.gadā beidzis Kolumbijas Universitāti ar bakalaura grādu psiholoģijā
No 1984. līdz 1993.gadam strādā Radio Brīvā Eiropa
No 1993. līdz 1996.gadam Igaunijas vēstnieks ASV
No 1996. līdz 1998. un no 1999. līdz 2002.gadam Igaunijas ārlietu ministrs
No 2004. līdz 2006.gadam Eiropas Parlamenta deputāts
No 2006.gada Igaunijas prezidents, atkārtoti ievēlēts 2011.gadā
