Paradīzes fragmenti • IR.lv

Paradīzes fragmenti

9
Jons Meks.
Pauls Raudseps

Jons Meks (91), amerikāņu avangarda kino krusttēvs, kura filmas ļoti patika arī Džekijai Kenedijai, šonedēļ ir Cēsu Mākslas festivāla īpašais viesis

Kad 2006.gadā ASV Kongresa bibliotēka nosauca 25 filmas, kuras togad iekļautas Nacionālajā filmu reģistrā kā sevišķi nozīmīgas Amerikas kultūras vēsturē, noteikti daudz vairāk skatītāju bija redzējuši šausmeni Helovīns, komēdiju Murkšķa diena vai pirmo grāvēju Stallones karjerā Rokijs, nekā kaut vai pa ausu galam dzirdējuši par Jona Meka filmu Atmiņas par ceļojumu uz Lietuvu (Reminiscences of a Journey to Lithuania), kas atradās šajā pašā sarakstā.

Taču, lai arī ne sevišķi plaši pazīstams pat pašā Amerikā, netālu no Latvijas robežas dzimušais lietuvietis Jons Meks (Jonas Mekas) kopš ierašanās Ņujorkā 1949.gadā ir spējis ieņemt tik nozīmīgu vietu ASV kinopasaulē, ka viņu bieži dēvē par amerikāņu «eksperimentālā kino krusttēvu». Viņš pats ir nemitīgi filmējis savu dzīvi un uzņemtos kadrus pārvērtis dzejiskās vizuālās meditācijās. Meks ir arī rakstījis par kino gan paša dibinātajā žurnālā Film Culture, gan slavenajā Ņujorkas alternatīvajā avīzē The Village Voice, kā arī izveidojis vienu no lielākajām avangarda kino kolekcijām pasaulē un, to visu darīdams, iepazinis un uzfilmējis tādas 20.gadsimta otrās puses ikonas kā Endijs Vorhols, Džons Lenons, Joko Ono un Džekija Kenedija. Meks 1966.gadā bija pirmais, kurš uzfilmēja leģendāro rokgrupu The Velvet Underground. No šiem kadriem veidotā īsfilma vēl šodien šķiet pārsteidzoša un moderna, taču Meks vēl 91 gada vecumā turpina filmēt savu dzīvi un ievietot materiālus savā mājaslapā Jonasmekasfilms.com. Latvijā Meks ieradās jau nedēļas sākumā, lai piedalītos Cēsu Mākslas festivālā – tā atklāšanā rādīs viņa filmu Endija Vorhola dzīves ainas, un programmā iekļauta retrospekcija par viņa dzīvi un daiļradi.

Tiekos ar Meku pirmdien ap pusdienlaiku, tikai dažas stundas pēc tam, kad viņš ielidojis no Ņujorkas. Uz pusi jaunāks cilvēks pēc šāda ceļojuma būtu noguris, bet Meks pasūta dubulto espreso un drīz vien ar patiesi apbrīnojamu vitalitāti sāk izklāstīt savas domas par kino, dzīvi un mākslinieka pienākumu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu