Režisors Pēteris Krilovs ar dokumentālo filmu Uz spēles Latvija pēta sava čekas nogalinātā tēva dzīvesstāstu un velk paralēles ar šodien pasaulē notiekošo
Pētera Krilova vienīgās atmiņas par tēvu, 1951.gadā čekas nošauto Latvijas patriotu Osvaldu Bīleskalnu ir šādas: viņu, divus gadus vecu puisīti, Pārdaugavas mājas pagalmā nogāž liels suns, gādīgas vīrieša rokas pieceļ, notīra mētelīti. Visu pārējo par savu tēvu režisors uzzinājis no radinieku stāstiem, fotogrāfijām un pieaugot – valsts arhīvu dokumentiem. Tajos vēstīts, kas ar tēvu noticis pratināšanās. Osvalds Bīleskalns okupācijas laikā bija pretošanās kustības vadības centra – Latvijas Centrālās padomes – sakarnieks un strādāja, lai ārzemēs nonāktu patiesa informācija par Latvijā notiekošo. Otrā pasaules kara beigās nokļūt Zviedrijā viņš palīdzēja prāvam skaitam bēgļu laivu. Pats Bīleskalns aizbraukt nepaspēja, tika apcietināts jūrā uz pēdējā bēgļu kuģīša.
Balstoties personīgajā drāmā, Pēteris Krilovs sešus gadus veidoja pilnmetrāžas dokumentālo filmu Uz spēles Latvija. Filma ir stāsts par Latvijas brīvības cīnītājiem padomju čekas un rietumvalstu izlūkdienestu darbību krustugunīs. Kāds ir paša režisora ģimenes stāsts, un kā viņš vērtē čekas pēctecības ietekmi šodienas politiskajā situācijā?
Jūs filmā vienā brīdī sakāt: šķiet, ka par čeku esmu izlasījis visu. Vai čekas mērķi un metodes aktuālas arī šodien?
Čekas pēdas mūsdienās, protams, ir. Nodarījumi nav ne izpētīti, ne pārskatīti. Nemaz nerunājot par sodu. Saprotiet pareizi – es nerunāju, ka jāsoda. Būtu jānosauc cēloņi, darbojošās personas un sausais atlikums – kas un kam ticis no čekas darbībām Latvijā. Ja runājam par mentālu čekas pārpalikumu mūsdienu sabiedrībā… Kad sākās Ukrainas krīze, skatījos un domāju – es to visu zinu! Visas situācijas, provokācijas, paņēmienus. Kā pataisīt baltu par melnu un melnu par baltu. Apmelot. Denuncēt. Tas viss Ukrainā notiek. Brīnos, ka Krievijā tik daudzi cilvēki nesaprot – šī krīze nav piedzimusi pēkšņi kā fantoms. Tā ir čekas darbības kontinuitāte – nu pieņēmusies spēkā.
Ir vēl kāds aspekts – mēs Latvijas politikā redzam cilvēkus, kuriem ar čeku nav nekāda sakara, bet viņi runā tādas lietas, kas liecina par sapni regulēt citu cilvēku domāšanu.
Tā ir tieksme okupēt citu cilvēku prātu, kā jūs sakāt filmā.
Patiesību sakot, Latvijā ir daudz labdabīgu un vientiesīgu cilvēku. Viņiem daudz kas imponē, par politiķiem sajūsminās: vai, cik viņš pareizi pateica! Taču neizdara secinājumu: kas notiek, ja pavirza šo līderu domu tālāk? Autoritāras tendences.
Pētot vēstures materiālus par notikumiem, kuros iesaistīts tēvs, jūs filmā nekļūstat par soģi, lai gan notikušais personiski ir tiešām traģisks. Kā jums tas izdevās – pretējo nometni izprast, nevis nosodīt?
Tas ir princips, pie kura sen esmu nonācis. Par čekistiem, valsts nodevējiem ļoti daudz zinu. Esmu ieskatījies viņos kā cilvēkos. Vieniem tas pat patika – līdzās citām motivācijām viņiem bija bauda veikt vardarbību. Uz cilvēkiem jau nevar kā blaktīm bērt indes pulveri. Ir svarīgi iepazīt, saprast.
Man ir pārsāpējis. Bija periods, diezgan smags, kad 90.gados gāju uz Augstāko tiesu, man deva lasīt tēva lietas materiālus. Vēl pirms tam biju uzmeklējis [advokātu Andri] Grūtupu, jo zināju, ka viņam ir piekļuve tām lietām. Viņš teica: redzēju tava tēva lietu, tagad nemeklē, jo kāds to jau lasa.
Es domāju – ko gan tas varētu nozīmēt? Kādam acīmredzot bija vajadzība izpētīt tos notikumus, iegūt informāciju. Aizvien nezinu, kāpēc. Kad dabūju tos sējumus, [arhīvā] saldams lasīju. Izrakstīju cilvēkus, kas tēva lietā bija pieminēti. Sāku iet pie viņiem. Izklaušināt. Gribēju saprast, kas ar tēvu notika. Smagi, bet naida nebija. Sastapu vecu vīru, kas Sibīrijā izsēdējis, pirms tam manu tēvu pazinis, nodevis viņu – viņš sāka uz mani kliegt. Histēriski. Uzskatīja – tas nav iespējams, ka esmu Bīleskalna dēls, ka esmu piedzimis. Rādīju viņam fotogrāfijas, kur esmu kopā ar tēvu. Pēc tādām tikšanās reizēm man gribējās piedzerties līdz ūkai.
Faktiski vislielāko nepatiku no saviem filmas personāžiem izjūtu ne pret čekistiem, latviešiem, bet pret Kimu Filbiju – šo laisko, labklājībā dzīvojošo angli, kurš aiz muļķības un dzīves nesaprašanas 30.gados slepeni pieslējās marksismam, pēc tam pārdeva Lielbritāniju, visus savus draugus. Bija spiests ar ģimeni bēgt uz Maskavu, visu laiku baidīties, lai neatmasko, nepiežmiedz. (Kims Filbijs ar segvārdu Dēliņš pirms Otrā pasaules kara vadīja britu izlūkdienesta Austrumeiropas nodaļu, bet 1934.gadā kļuva par NKVD aģentu, bija pārliecināts komunists – red.)
Vai mūža nogalē šie cilvēki apzinājās savus nodarījumus?
Domāju, ka apzinājās. Filbijs jutās ļoti vainīgs. Viņš bija iegāzis simtiem albāņu patriotu, arī bulgāru, spāņu. Baltijā viņa loma nebija tik liela.
Man grūti spriest par noziedzniekiem. Viņu psiholoģija ir pavisam citāda, ja ticu Dostojevskim. Pieļauju, ka viena daļa [čekas aģentu] domāja, ka dara labu. Vai viņi pie kapa saprata, ko nodarījuši? Grūti pateikt. Tiekoties ar viņiem filmas veidošanas laikā, mani satrieca, cik daudzi no viņiem aizvien meloja. Veci kungi, un tā melot… Būtu labāk teikuši, ka ticēja idejai.
Jums nav tēva uzvārda – Bīleskalns. Esat Krilovs. Vai tas ir mātes uzvārds?
Patēva. Piedzimu kā Bīleskalns. Kad tēvu [1951.gadā] arestēja, mamma steidzīgi pārrakstīja mani savā meitas uzvārdā – tad es biju Pēteris Kalniņš. Krilovs ir mans trešais uzvārds. Faktiski pat ceturtais, jo mans tēvs tika adoptēts. Tēva dzimtas uzvārds ir Teibes – mēs esam lībieši. Tēva vecāki nomira Pirma pasaules kara laikā, viņu pieņēma mammas māsa, uzvārdā Bīleskalns. Tēva vecāki gājuši bojā dramatiskos apstākļos, vecāmāte no bada, vecaistēvs – no gripas. Vectēvs apglabāts dzelzceļa malā pie Sebežas stacijas – viņš veda bērnus uz Latviju, pa ceļam uzkrita spāņu gripa un nomira. Turpat noraka. Mans tēvs uzauga bez īstā tēva. Tādā ziņā mums dzimtā ir pārmantojamība. (Ironizē.) Patēvs bija manas mammas brāļa studiju biedrs Maskavā. Krievs. Atbrauca uz Rīgu, samīlējās. Turpmākajos gados viņu bieži sauca uz pratināšanām – vai zināt, ar ko esat precējies?
Kā tikāt audzināts – vai disidentiskā garā?
Bērnībā mamma maz stāstīja par tēvu. Taču es biju viltīgs bērns, klausījos pieaugušo sarunās un visu sapratu. Kad mamma izstāstīja galveno, [padomju] sistēmas matricu, man bija 10-11 gadu. Smagi saslimu ar reimokardītu. Biju mazs, bāls, vārgs bērns. Protams, tas bija psihosomatiski. Kaut kā izkūņojos, vitalitātes man pietika.
Tēva māsa, Annas tante, daudz stāstīja par Latvijas laiku. Mammas tēvs vienmēr klausījās Amerikas Balsi un BBC. Mūsu mājās tas vienmēr skanēja līdz divpadsmitiem naktī. Vectēvs bija ļoti tolerants. Viņam bija daudz draugu starp krieviem, ebrejiem, lietuviešiem. Mūsu ģimenē nebija latviešu drūmā, sūrā nacionālisma. Tādu nepazinu. Protams, Latvijas vēsturi zināju, latviešu kultūras saknes mani interesēja. Taču tas nebija kā fetišs, un cittautieši mūsu mājās bija draugi. Mācījos mazā skoliņā Pārdaugavā. Stājos komjaunatnē – mēs daudz interesanta, artistiska darījām, kas nebija saistīts ar ideoloģiju.
Kā māte pārcieta padomju režīmu, kas viņai atņēma jūsu tēvu?
Diemžēl viņa nepiedzīvoja atjaunotās brīvvalsts laiku, nomira 1986.gadā. Mammas bērēs ievēroju kādu svešinieku. Saskatījāmies pāris reižu. Pēcāk uzzināju – čekists Nadziņš. Interesējās par mani. Iedomājieties – kopš tēva nāves bija pagājuši vairāki desmiti gadu, bet mūsu ģimene čeku aizvien interesēja.
Vai caur savu filmu esat atradis atbildi uz jautājumu, kāpēc jūsu tēvam bija svarīga brīvas Latvijas ideja, kāpēc viņš, līdzīgi kā daudzi citi, absolūtā ģeopolitiskā bezcerībā par to cīnījās?
No tēva vēstulēm, ko viņš bija sūtījis savai pirmajai sievai Natālijai, esmu sapratis, ka viņš kritiski un ironiski attiecās pret līdzcilvēkiem, ar kuriem kopā strādāja [Latvijas Centrālajā padomē]. Vēstulēs viņš rakstīja: visi tā muld, ka tas vairs nav izturams, tas traucē mūsu lietai!
Man izveidojies priekšstats, ka par brīvu Latviju lozungu veidā tēvs nesapņoja un nerunāja. Tā bija viņa cilvēciskā stāja: ja varu izdarīt kaut ko labu un jēdzīgu – cilvēkiem, nevis plikai idejai, lai var izdzīvot, aizbraukt [no okupētās Latvijas], aizvest uz Rietumiem godīgu informāciju -, tad tas jādara. Tēvs labi zināja, ko viņš dara un kas viņam par to draud.
Jūs nezināt sava tēva kapa vietu?
Protams, ne. Latvijā čekas nošauto tuvinieku kapavietas neviens nezina. Maskavā, piemēram, krievi daudz izpētījuši, apzinājuši soda poligonus. Latvijā neviena no šīm lietām nav konsekventi novesta līdz galam. Prokurore Inta Stabulniece, kas runā manā filmā, 90.gados strādāja pie šīm lietām. Taču procesu apturēja. Viņas izmeklēšanas nodaļu, kas strādāja neatkarīgi, var teikt, ar lustrācijas paveidu, 1997.gadā likvidēja. Noziegumos pret cilvēci lietas palika neizpētītas. Formulējums no Krimināllikuma izņemts. Vācijā notika citādi: valsts izveidoja biroju, kas izskatīja STASI lietas un deva slēdzienu. Notika lustrācija. Un vāciešiem ir miers. Mums miera nav.
Kad pētīju čekas pratināšanu dokumentus, bija uzkrītoši, cik skrupulozi tie ir. Kāpēc tā? Varēja taču visu no A līdz Z izdomāt! [Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs] Indulis Zālīte teica, ka viņi tomēr baidījās, ka reiz atnāks starptautiska izmeklēšanas komisija un uzdos jautājumus, būs jārāda protokoli.
Par Ukrainu domāju tāpat: ārkārtīgi svarīgi ir ne jau puķes mest Dņeprā viņu atbalstam, bet dokumentēt katru mazāko sīkumu. «Tas iebrauca, tas izbrauca, ko ieveda, kur katrs stāvēja, kurš izšāva, ko ievēlēja [DTR] un kas piedalījās vēlēšanās.» Skrupuloza precizitāte ļaunumu vienmēr baida – tam jāzina, ka ir ieraudzīts, novērtēts, iegrāmatots. Tā ir iespēja vēlāk pieprasīt atbildību.
Vai Eiropas sankcijas var apstādināt Putinu?
Eiropas sankcijas – gurķu un mandarīnu karš man liekas smieklīgs. Tomēr, ja Krievijā sāks ļoti slikti dzīvot, varbūt tauta pamodīsies. Lielā masa nav pieradusi pie labas dzīves un tiesībām. Ja galīgi nebūs ko ēst, varbūt tad.
Tagad domāju par neseno incidentu uz Igaunijas robežas – mīļie cilvēki, tas viss taču zināms! 1940.gads! Notiek murgains realitātes šovs, kura personāžus un paņēmienus mēs ļoti labi pazīstam. Rietumeiropa – ne. Daudzos semināros ārzemēs esmu runājis gan par jauno filmu Uz spēles Latvija, gan par [2007.gadā tapušo] filmu Klucis. Nepareizais latvietis. Parīzē bariņš skandināvu manī klausījās, it kā es būtu Jēzus liecinieks. Izstāstiet vēlreiz, viņi lūdza. Vēstures faktus viņi zina, mezglu punktus arī, bet reālās pieredzes ar padomju režīmu nav. Pēc Kluča filmas vairākās Eiropas pilsētās man vaicāja: bet kāpēc viņa sieva nedevās uz policiju un neteica, ka vīrs nepatiesi apcietināts? (Pauze.) Kad pēc stundu gara izklāsta no auditorijas saņem šādu jautājumu, saproti, cik atšķirīga ir mūsu pieredze…
Kas, jūsuprāt, Latvijā patlaban ir lielākie riski?
Kam Latvijā pieder ekonomiskā vara? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Kā runājām ar prokurori Intu Stabulnieci – kāpēc toreiz [čekas pastrādāto noziegumu] lietas bija jātaisa ciet? Acīmredzot cilvēki, kuriem pieder ekonomiskā vara Latvijā, nebija ieinteresēti tālākā izpētē.
Otrs jautājums. Mēs runājām, kāpēc Krievijā cilvēki nesaceļas pret režīmu. Bet – kas notiek Latvijā? Esam pieraduši, ka vara runā ar tautu kā muļķiem. Mums ir ļoti augstprātīga vara. Ar sievu, kura strādājusi Latvijas Tautas frontē, spriedām: jau tolaik cilvēkos, kuri konsekventi gāja uz varu, parādījās tāda intonācija: pastāviet klusu, mēs zinām, kas jādara! Un tik daudzi to pieņēmuši – jā, tiešām jāpastāv klusu, «jo Jānis, Miķelis un Pēteris zina, kas jādara». Tas gremdē sabiedrību. Iznīcina impulsu konstruktīvi apstrīdēt un nefunkcionējošā vietā iedibināt kaut ko jaunu, labi funkcionējošu.
Pēdējā laikā strādāju ar runu koriģēšanu TEDxRiga projektā, daudz sanāk spriest par runu substanci. Paņemot mūsu politiķu runas – tās viscaur ir augstprātīgas. Arī tiem, kuri ir gaiši cilvēki, tendēti uz demokrātijas vērtībām.
Lai cik daudz kritizējama es redzētu Rietumu sabiedrībā, šī augstprātība politiķiem nepiemīt. Vai demokrātijas tradīcijas stiprākas? Viņiem ir tā: ja nāku ar labu, gudru iniciatīvu, hierarhijā augstāk stāvošie to atbalstīs. Rīcībspēja ir ātra kopējam labumam. Cilvēki sapratuši – lai katrs dabūtu labumu, vajadzīgs kopējais labums. Latvijā otrādi. Mans labums ir mans labums, ka citi grimst – nav mana daļa. To vajadzētu mainīt.
5 grāmatas par vēsturi, ko pārlasīt šajā ģeopolitiskajā situācijā
Aleksandrs Solžeņicins. Gulaga arhipelāgs
Roberts Konkvests. Lielais terors
Tonijs Džads. Pēc kara: Eiropas vēsture 1945-2005
Tonijs Džads. Pārvērtēšana. Esejas par aizmirsto 20.gadsimtu
Ļevs Tolstojs. Hadži Murats
CV
Dzimis 1949.gada 18.februārī Rīgā
1969.gadā iestājies Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā Aktierfilmu režijas fakultātē. 1976.gadā sācis strādāt par režisoru Rīgas kinostudijā
No 1991. līdz 1996.gadam bijis Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs
Veidojis filmas Un rasas lāses rītausmā (1977), Vasara bija tikai vienu dienu (1980), Mana ģimene (1982), Durvis, kas tev atvērtas (1984), Sižeta pagrieziens (1988), īsfilmas Nomale (1985), Kā mēs aizgājām no mājām (1985) un Maestro (1989), Tēvzemei un brīvībai (1990)
Par dokumentālo filmu Starp debesīm un zemi – Augšdaugava 1994.gadā saņēmis Lielo Kristapu. Par dokumentālo filmu Klucis. Nepareizais latvietis 2009.gadā saņēmis četras Lielā Kristapa balvas
Iestudējis visos Latvijas teātros, 2011.gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais režisors par izrādi Lūgšana resnajai tantei Nacionālajā teātrī
