Pašmāju animācijas filma Zelta zirgs min citu iemītas takas
Pirmizrādīta jaunās bibliotēkas glītajā kinozālē, kura vēl tik svaiga, ka bail apbružāt, režisora Reiņa Kalnaeļļa un studijas Rija desmit gadus tapusī animācijas filma Zelta zirgs ir nodota publikas vērtējumam un par skatītāju uzmanību sacenšas ar giganta DreamWorks radītajiem pūķu pieradināšanas gabaliem un eksotiskiem Dienvidāfrikas savannas zvēru stāstiem. Kādas ir latviešu izredzes?
Disnejs un standarti
Studija Rija, kuras animatori savulaik pielika roku izcilās franču «multenes» Randiņš Belvilā tapšanā un sastrādājās ar igauņiem, veidojot abas suņu meitenes Lotes filmas, sev ir uzlikuši augstu latiņu. Papildu spiedienu nepārprotami dod arī literārā materiāla atpazīstamība («patinot» atpakaļ atmiņu filmu, atceros skolasbiedrus nervozi mīņājamies vismaz trijos Zelta zirga uzvedumos). Skaidrāks par skaidru, ka no pašmāju filmas veidotājiem negaidām zilus brīnumus, taču jāatzīst, ka Zelta zirgs pārsteidza. Ne jau tāpēc, ka filma ir slikta, arī ne izcili laba – diemžēl. Pārsteigumu drīzāk izraisīja tas, ka studijā, kas piedalījusies oriģinālu un atzītu Eiropas un Latvijas animācijas filmu veidošanā, ir tapis tik disnejisks gabals.
«Disneja» monētai ir divas puses – filma gan tehniskajā izpildījumā, gan stāsta izklāstā ir viegli uztverama un konkurētspējīga ar pašreizējo kinorepertuā-ru, taču šo pašu iemeslu dēļ ne visai oriģināla, jo novienkāršota. Taču jāatceras, ka šis ir Reiņa Kalnaeļļa pirmais pilnmetrāžas veikums pēc populārās 2010.gada animācijas filmiņas Joka pēc alfabēts un 2009.gada īsmetrāžas multenes Kad āboli ripo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.