Krievija nemaz nemeklē draugus un negrib labas kaimiņattiecības, secina Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Andis Kudors
Latvijai attiecības ar Krieviju vienmēr bijušas saspīlētas, taču pēc agresijas sākuma Ukrainā pret mums vērstā naidīguma pieaugums liek vaicāt, vai kaut ko līdzīgu Kremlī negatavo arī mūsu valstij. Austrumeiropas politikas pētījumu centrs šonedēļ prezentēja pētījumu Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors, kas sniedz plašu un pamatīgu pārskatu par Krievijas politikas metodēm Latvijā. Intervijā centra direktors un grāmatas redaktors Andis Kudors prognozē notikumu iespējamo attīstību.
Publiskā diplomātija ir kādas valsts dialogs ar citu valstu sabiedrību, bet Krievijas gadījumā jārunā drīzāk par informatīvo karu. Kā tas iederas izpratnē par publisko diplomātiju?
Ar publisko diplomātiju saprot valdības centienus uzrunāt plašāku sabiedrību mērķa valstī, ņemot vērā, ka demokrātiskās valstīs politiķi dara to, ko viņu vēlētāji prasa. Vārdos Krievija runā par to pašu, par ko Džozefs Naijs, proti, publiskā diplomātija ir «maigās varas» īstenošanas instruments. Bet praksē varam konstatēt Krievijas specifisko pieeju.
Ar publiskās diplomātijas palīdzību vajadzētu atrast draugus citās valstīs. Krievija drīzāk rada konfrontāciju, dezinformē, izplata propagandu un vienpusēju informāciju.
Uzkrītoši, kā Krievijas tēla veidotāji paši vērtē savu darbu. Rossotrudņičestvo vadītājs Konstantīns Kosačevs sūdzas, ka Krievijas švakais tēls saistīts nevis ar pašas Krievijas problēmām, bet ar to, ka citas valstis izturas ļauni pret Krieviju. Kosačevam ir trīs iemesli, kāpēc iet slikti ar Krievijas popularizēšanu, un neviens nav saistīts ar Krievijas pašas problēmām.
Kas ir šie iemesli?
Viens – Krieviju ārvalstīs uztverot kā PSRS «otro uzlējumu». Otrs esot Krievijas īstenotā neatkarīgā iekšējā un ārējā politika. Trešais esot negodprātīga konkurence, kas izpaužoties kā Krievijas lielo projektu – gāzesvadu, Eirāzijas integrācijas – mērķ-tiecīga diskreditācija. Un vēl – ka naudas publiskajai diplomātijai esot par maz, bet Rietumiem daudz, tāpēc tie uzvar un nevis tāpēc, ka to idejas būtu pievilcīgākas. Krievijas publiskās diplomātijas īstenotāji paši atzīst par labu padomju laika propagandu.
PSRS bija vismaz kosmonauts Gagarins kā sistēmas pārākuma pierādījums. Bet kas ir pašreizējās Krievijas pozitīvie tēli, ko piedāvāt pasaulei?
Puškins, Dostojevskis, Tolstojs…
Tie jau arī PSRS laikos bija. Kas ir jaunais Gagarins?
Būs grūti uzreiz pateikt. Kosačevs stāsta, ka Krievijas maigā vara galvenokārt ir krievu pasaule – Krievijas tautieši, kuri simpatizē Krievijai, un tie, kuri specializējas Krievijas jautājumos.
Vai «krievu pasaule» ir kas tāds, ko parādīt pārējai pasaulei kā krievu civilizācijas panākumu? Sanāk tautoloģija…
Viņi pasniedz Krievijas kultūru kā šo sevišķumu. Krieviju kā tradicionālo vērtību uzturētāju. Ka krieviem ir šī īpašā misija. «Krievu pasaules» koncepcija sākotnēji radās gandrīz kā tīra maigās varas ideja. Bet ar Krimas okupāciju krievu pasaulei ir radusies piegarša, ko vairs nevarēs viegli noskalot – ka tas ir pamatojums militārai intervencei. Oficiālā Krievija pati ir apgrūtinājusi to, ko bija mēģinājusi īstenot kā maigo varu.
Vai tad galvenais mērķis vienmēr nav bijis nostiprināt politisko ietekmi, nevis popularizēt Puškinu?
Krievija ar publiskās diplomātijas palīdzību nemaz nemeklē draugus. Piemēram, Latvijā. Pētījumā vēlreiz konstatējām – latvieši nav Krievijas publiskās diplomātijas mērķa auditorija. Būtu normāli, ja viņi mēģinātu attīstīt dialogu ar visiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis vienu grupu. Bet, ja Krievijas maigā vara ir krievu pasaule, tad pārējie ir izsvītroti. No tā es izdaru elementāru secinājumu – Krievija negrib labas kaimiņattiecības. Cik Krievijas premjerministru, ārlietu ministru un prezidentu ir atbraukuši uz Baltijas valstīm kopš 1991.gada? Neviens!
Nupat bija klusiņām atbraucis Ārlietu ministrijas pārstāvis Konstantīns Dolgovs, tikās ar tautiešiem no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.
Tur jau tā lieta! No tā secinām elementāro – Krievijas ārpolitika, tajā skaitā publiskā diplomātija, ir vērsta uz Latvijas iedzīvotāju sašķelšanu pēc etniskā principa.
Dolgova sacītais, ka esot apdraudēti veseli krievu pasaules segmenti un Krievija nestāvēs malā, izklausās pēc neslēptiem draudiem. Kādu šīs politikas attīstību var prognozēt?
Svarīgi atcerēties, ka šis process noticis nepārtraukti. Līdzīgi kā Ukrainā, kur tautiešu politika vairākus gadus sagatavoja augsni Krimas okupācijai. Līdzīgi instrumenti tiek izmantoti šeit. Bet nedomāju, ka tiek plānots kaut kas līdzīgs kā Ukrainā.
Mūsu loma Krievijas ārpolitikā nav liela. Esam kaunināmie, kas jāizmanto spēlē ar lielajiem aktoriem – ES, EP, EDSO. To, ko viņi šeit vēlas, es salīdzinātu ar aukstā kara laiku, kad PSRS dažkārt bija vienkārši jārada grūtības citām valstīm, pat tās neiekarojot.
Valsts jau nav tikai institūcijas, tā ir arī valsts ideja un identitāte. Ja kāds grib kavēt to, kā valsts veido savu identitāti, tas arī ir apdraudējums.
Ko īsti pašlaik Krievijas ārpolitikas veidotājiem nozīmē jēdziens «tautieši»?
Ideja ir attīstījusies, Putins pakāpeniski ir pārņēmis impērisko nostāju par to, kas ir tautieši.
Definīcija radās 1999.gadā, kad Krievija pieņēma likumu par tautiešu politiku. Līdz tam par tautiešu tematu runāja pārsvarā margināli, spilgti nacionālistiski politiķi. Krievu nacionālisms jau nav Eiropas nacionālisms, tas reizē ir arī imperiālisms. Bet 2001.gadā Putins tautiešu kongresā pēkšņi runāja par «krievu pasauli» un «tautiešiem» kā saistītām idejām, kas iet pāri ģeogrāfiskām un pat pāri etniskām robežām.
Ja krievu nacionālisms nav Eiropas nacionālisms, kas tajā šķiet pievilcīgs Eiropas labējiem radikāļiem, ka viņi apjūsmo Putinu?
Nevaru runāt viņu vietā, bet, manuprāt, viņiem pievilcīgs šķiet tas, ka Putins ir drosmīgs vīrs, kas var pateikt Briselei un Vašingtonai «nē».
Un «konservatīvās vērtības», kuras Putins it kā pārstāv?
Es jau arī atbalstītu konservatīvās vērtības, bet Krievija pati tās neievēro. Kaut vai pareizticības ideju. Krievijā 72% ir pašidentificētie pareizticīgie. Bet, kad jautā, vai tic Dievam, procents radikāli krītas. Cik bieži aizejat uz dievnamu? Vēl krītas, līdz kādiem 4-6%. Kad prasa par vakarēdienu un Bībeles lasīšanu, paliek aptuveni 1%.
Krievijas tik ļoti kritizētajās ASV šie rādītāji ir pilnīgi citi, ap 30-40% katru nedēļu aiziet uz kristīgo sapulci. Krievija par šo Ameriku negrib runāt, par sekulārismu vairāk kritizē Eiropu. Bet paskatāmies demogrāfiskos radītājus, alkohola patēriņu, slepkavības, pašnāvības, abortu skaitu – tā statistika nav salīdzināma ar Eiropu. Tāpēc «tradicionālās vērtības» – tā ir liekulība un dubultie standarti. Krievijā šo ideju vienkārši izmanto, lai mobilizētu sabiedrību. Padomju laikā runāja par komunisma būvniecību, tagad meklē citu apvienojošu ideju. Pēc «krāsainajām revolūcijām» 2004. un 2005.gadā šī doma attīstījās strauji, un vienojošās idejas bija trīs. Viena bija Krievija un PSRS kā nacisma sakāvēja. Otra – Krievija kā pareizticīgās civilizācijas centrs. Trešā – Krievija kā līdzsvars Amerikai, proti, antiamerikānisms. Pareizticība padomju laikā bija diezgan nokauta, bet antiamerikānisms bija spilgtāks par spilgtu, vismaz no varas puses.
Tauta gan gribēja košļenes!
Taisnība. Viņu [Krievijas propagandistu] domāšanu labi parāda skaidrojums, kāpēc sabruka PSRS un kāpēc Maidans attīstījās. Tāpēc, ka Rietumu propaganda esot bijusi efektīvāka, nevis tāpēc, ka Rietumu vērtības un dzīvesstils cilvēkiem patika labāk.
Šis nihilisms, vērtību nepieņemšana – nekur, nevienā valstī es neesmu saskāries ar to tik lielā mērā kā Krievijā. Esmu runājis Krievijā gan ar politiķiem, gan ekspertiem, gan taksistiem un citiem «parastajiem cilvēkiem» – tāds tiesiskais nihilisms un tāda neticība jebkādām vērtībām! Pieminēsi vārdu «demokrātija», tevi vienkārši izmēdīs.
Bet dzelzs priekškars savulaik nokrita uz abām pusēm, un padomju laikā varbūt dažam zviedram vai franču komunistam varēja iestāstīt, cik feins sociālisms ir Padomju Savienībā. Mūsdienās zviedri un franči aizbrauc uz Krieviju un paskatās. Tāpēc krieviem ir neveiksme ar valsts tēlu.
Krievijas iekšējās problēmas – atkarība no energoresursu pārdošanas, nemodernizētā ekonomika, arhaiskā iekšpolitika, grandiozās sociālās un demogrāfiskās problēmas – liek publiskās diplomātijas īstenotājiem būt kā mārketinga speciālistiem, kuriem jāvirza tirgū sliktas kvalitātes prece.
Maigās varas instrumenti vienmēr tiek īstenoti, lai veicinātu valsts interešu aizstāvību un ārpolitikas mērķu sasniegšanu. Tāpēc, ja Krievijas ārpolitiskie mērķi ir daļēji revanšistiski, daļēji agresīvi, publiskā diplomātija jau neko citu nesaražos. Līdz ar to pēc definīcijas būs saistīta ar puspatiesībām, agresijas noslēpšanu. Pat muitas savienības iekšienē – nu, kas tā par atmosfēru?
Putins pat faktiski paziņojis, ka Kazahstāna neeksistē kā valsts, tur tikai prezidents labs.
Pārņem gluži vai skumjas, skatoties, kā Krievija īsteno Eirāzijas integrācijas projektu. Ar šantāžu, iebiedēšanu, uzpirkšanu.
Pētījuma ievadam nedaudz papētīju agresoru valstu publisko diplomātiju. Secinājumi par revanšisma valstīm – Napoleona Franciju, Hitlera Vāciju – ir ļoti interesanti, kaut gan Krievija nav tiešā nozīmē tāda revanšistu valsts, tai nav tik globāli mērķi. Tomēr tai piemērojams secinājums, ka šādas valstis nespēj īstenot uzticības pilnas, paredzamas attiecības ar kaimiņiem. Tāpēc, lai kaimiņvalstis tomēr būtu paredzamas, izvēlas tās pakļaut.
Vai pašreizējo revolucionāro histēriju Krievijā var uzturēt ilgstoši?
Grūti spriest. Var prognozēt, ka tas noplaks. Taču Krievijā vispār ir kara kults. Ja nebūtu kara, nāktos to izgudrot. Lai ko viņi runātu – «ka tik nebūtu kara» -, es tam neticu.
Zīmīgi, ko videoklipā par Ukrainu runāja tas «jauneklis no Ludzas», turēdams Kalašņikova automātu rokās. Viena lieta: es atnācu aizstāvēt krievu pasauli. Otrs: es arī biju kā daudzi no jums, kas sēž pie datora, bet tagad es dzīvoju pilnasinīgu dzīvi. Viņa skatījumā pilnasinīga dzīve ir karš! Tā ir domāšanas patoloģija.
Vai tas nozīmē, ka būs jātaisa arvien jauni kari? Kurš būtu nākamais?
Es domāju – Piedņestra Moldovā. Jāskatās, kur Krievijai ir bijušās PSRS karabāzes. Nav Baltijā, Turkmenistānā un Uzbekistānā, visur citur ir. Daļa politiķu Rietumos jau pateica, ka vairs netic Krievijas vārdiem, skatīsies tikai uz darbiem. Tikai tā uz to ir jāskatās, tikai uz darbiem.
Kad Krievija sāka agresiju Krimā, Rietumos kļuva populāri veidot sarakstus ar tās melu atspēkojumiem pa punktiem. Vai jēga to darīt?
Par katru punktu – tas paņemtu pārāk daudz laika, lieki iztērēsim enerģiju. Melošanas tehnika tur ir izkopta. Piemēram, kad viņi grib paskaidrot, kāpēc nokrita Malaizijas lidmašīna, tad nav tikai viena nepatiesa versija, ir vismaz trīs. Tas ir vēl mulsinošāk – upurim piekarina vainīgā birku. Tā ir metode, ka liek cīnīties nevis ar vienu nepatiesību, bet ar desmit.
Pētījumā par informācijas kampaņu pret Ukrainu konstatējām, ka tajā spilgtākā lieta bija sinhronitāte. Rietumu valstīs neviens nespēj tādu sinhronu vēstījumu īstenot, to spēj tikai autoritārā Krievija. Ne tikai Russia Today saka to pašu, ko REN TV Baltija, ko NTV Mir, RTR Rossija un Pirmais Krievijas kanāls, bet [tas pats vēstījums ir] arī interneta mājaslapās un sociālajos tīklos ar troļļiem. Un vēl būs politiķi no Vienotās Krievijas, kas to pateiks, un Kremlim pietuvināti politologi. Tāds koris! Demokrātiskā valstī tas vienkārši nav iespējams.
Kā tu vērtē tos it kā antiputinistus, kuri tagad parādās Latvijā un iesaka atrisināt visas problēmas, kuru divas vien esot – valoda un pilsonība -, lai Putinam vairs nav ieganstu te kaut ko iesākt?
Mēs nevaram iet uz kompromisiem par saviem pamata principiem. Postmodernisma ideja ir sociālais miers par jebkādu cenu. Es to neatbalstu, man taisnīgums arī ir svarīgs. Okupācijas seku nenovēršana ir netaisnīgums, un mums nav tas jāleģitimizē. Kāpēc mums būtu jāatsakās no patiesības?
Diemžēl mums šeit frontes līnija ir jau tēva pagalmā. Krievija ar savu propagandu ir ienākusi Latvijas iekšienē. Pēc Ukrainas mums ir jāpārskata Krievijas tautiešu politika un Krievu pasaules koncepts nacionālās drošības kontekstā.
Kāpēc līdzās sašutumam par to, ko Putins dara Ukrainā, Rietumos tāds izbrīns un neizpratne par nespēju to prognozēt?
Domāju, ka negribēja prognozēt. Pat pēc Gruzijas. Cik esmu runājis ar vienu otru Vācijas pārstāvi, kas strādā Merkeles dienestā – viņi saprot, kas ir Krievija. Bet svara bumbas pie kājām – enerģētiskā un cita ekonomiskā atkarība – neļauj nosaukt lietas īstajos vārdos.
Vai tagad tas tomēr nemainās?
Daļēji – jā. Taču viena no hibrīdkara metodēm ir nepateikt, ka valsts uzbrūk. Tiem Rietumos, kuri grib tēlot, ka viņi nesaprot, kas ir Putins, tas dod iespēju teikt, ka neesot jau īsti skaidrs. Putins atstāj šrēderistiem, [bijušā Vācijas kanclera Gerharda] Šrēdera slimības nesējiem iespēju manevriem. Varbūt Spānijā vai Itālijā daļā sabiedrības ir mazāk izpratnes par Krieviju, bet Vācijā sapratne ir reāla, taču diemžēl nav pilsoniskas nostājas, ka ir vajadzīgs taisnīgums, nevis tikai miers un izdevīgums. Pasaule jau nav tik saulaina. Ir jau ērti būt tādam postmodernistam, bet tepat blakus ir tādi, kas ar prieku atgriezušies viduslaikos.
Krievijas 5 spilgtākie propagandisti
Dmitrijs Kiseļovs
Piesātinājis antimaidana un antirietumu vēstījumu ar līdz šim nepieredzētu neiecietību, agresiju, sarkasmu un ironiju. Apbalvots ar paaugstinājumu – kļuvis par informācijas aģentūras Krievija šodien vadītāju.
Mihails Ļeontjevs
Jau vairākus gadus Pervij kanal raidījumā Odnako dusmīgi skaidro, kāpēc «Rietumu ceļš» nav «Krievijas ceļš». Apbalvots ar labu amatu – informācijas un reklāmas departamenta direktors naftas gigantā Rosņeftj.
Vladimirs Solovjovs
Jau vairākus mēnešus savā TV raidījumā Svētdienas vakars ar Vladimiru Solovjovu galveno uzmanību velta Krievijas agresijas pret Ukrainu atbalstīšanai un Ukrainas varas diskreditēšanai.
Aleksandrs Dugins
Neoeirāzisma un antiatlantisma (anti NATO, anti Rietumu) ideju visaktīvākais un redzamākais popularizētājs Krievijā. Jau vairākus mēnešus centīgi aicina Putinu sākt atklātu un plašu iebrukumu Ukrainā.
Aleksejs Puškovs
Zīmīgs piemērs tam, kā Krievijas politiķi nodarbojas ar propagandu televīzijā, ne tikai komentējot notikumus, bet pat vadot raidījumus – viņš vada raidījumu Postscriptum.
CV
Dzimis 1970.gadā
Studējis starptautiskās tiesības un ekonomiku LU Starptautisko attiecību institūtā
Ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu LU, studē doktorantūrā
Kopš 2006.gada vada Austrumeiropas politikas pētījumu centru
