Paklupšana un (ne)piecelšanās

Arno Jundzes romāns Putekļi smilšu pulkstenī – stāsti par apjukušiem vīriešiem

Karš Afganistānā un mācītājs izsūtījumā. Šīs divas man paliek kā spilgtākās atmiņas no Arno Jundzes romāna Putekļi smilšu pulkstenī. Dažādu laiku un pieredžu, atmiņu kolekcija grāmatā sašķērēta platākās un šaurākās sloksnēs, tās saliktas cita citai pāri, sakrustotas, vietumis samezglotas kopā. Daži no stāstiem, kas turpinās cauri romānam, sastopas, daži paliek kā dekors jeb, autora vārdiem sakot, sapņu driskas. 

Iespējams, atstāti drisku, piezīmju formātā, šie ministāsti varētu bagātināt teksta centrālo vēstījumu, par ko godam konkurē divas no grāmatas sižeta līnijām. Pirmā – par jauna studenta iesaukšanu armijā un kara gaitām Afganistānā, un neiespējamu atgriešanos. Otrā – par mācītāja pieredzi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un agrāk izsūtījumā. Par abiem šiem tēliem man no tiesas gribētos uzzināt vairāk.

Apcelti, apbružāti

Lai neapmaldītos Smilšu pulkstenī – sapņos, atmiņās, piezīmēs, noklausītās telefonsarunās un īsziņās, kas ar dažādiem romāna ļaudīm notiek dažādos laikos -, kā cilvēks ar īsu atmiņu es sarūpēju dažu teikumu piezīmes (kas? kur? kad? kāpēc?) par katru nodaļu (kopā – 27). No smilšu pulksteņa tā izsijājas deviņi lielāki teksta graudi: stāsts par kādu programmētāju, kurš ceļo uz Parīzi; stāsts par savulaik veiksmīgu avīzes redaktoru, kurš dzīvē «paklupis» un nu dzīvo vagoniņā; stāsts par jaunu zinātnieku; par studentu, kurš tiek iesaukts padomju armijā; par mācītāju izsūtījumā; par diviem večukiem kaimiņiem; par veca burvja pēdējām gaitām 16.gs. Livonijā; par kādu nelaimīgu Mežciema iedzīvotāju; par kāda puikas atmiņām «iz cita laika un vietas». Ja neskaita dažus sižetiskus mezglus, šos stāstus vieno tas, ka to centrā ir vīrieši. Gandrīz visi ir tādi – raupji, dzīves apbružāti, nedaudz apcelti (dažkārt nav saprotams, kāpēc), tomēr sirdī godīgi džeki, kuri dzīvē ir netaisni apdalīti.