No Ēģiptes cietuma atbrīvotais žurnālists Pēteris Greste (49) stāsta par to, kā ieslodzījumā izdevās saglabāt fiziskos un garīgos spēkus un kam viņš tos veltīs turpmāk
Pētera Grestes atbrīvošana no cietuma Kairā 1.februārī bija tikpat negaidīta kā viņa un vēl divu Al Jazeera žurnālistu apcietināšana 2013.gada 29.decembrī un notiesāšana pērn 23.jūnijā uz septiņiem gadiem par it kā sakariem ar Ēģiptē aizliegto Musulmaņu brālību. Grestes kolēģi un vēl vairāki ar žurnālistiem pavisam nesaistīti cilvēki turpina izciest viņiem šajā lietā piespriestos cietumsodus, kamēr Pēteris kā Austrālijas pilsonis izraidīts no Ēģiptes. Viņš ir apņēmības pilns cīnīties arī par kolēģu atbrīvošanu.
Pagājušās nedēļas nogalē Pēteris kopā ar ģimeni atpūtās dzimtajā Brisbenā un bija nolēmis nesniegt intervijas medijiem. Taču jūtot pateicību Latvijai par atbalstu ieslodzījuma laikā, tāpēc piekritis skype sarunai ar Ir, man teica viņa tēvabrālis fotogrāfs Ojārs Greste. Runājām angliski agri no rīta pēc turienes laika, kad Pēteris bija tikko atgriezies no ikrīta skrējiena.
Cietumā jūs esot meditējis, iztēlodamies, ka esat pludmalē Austrālijā. Vai Brisbenas pludmale šorīt ir labāka nekā iztēlē?
Daudz, daudz labāka! Nupat, skriedams pa pludmali, redzēju brīnišķīgu dubultu varavīksni; saullēkts, migla – ļoti skaisti.
Laikraksts The Australian 31.janvārī publicēja jūsu rakstu, kurā par Ēģiptes tiesas 1.janvāra lēmumu no jauna izskatīt jūsu lietu teicāt, ka tie «noteikti būs mēneši, nevis dienas vai nedēļas», pirms šāds tiesas process varētu sākties. Taču jau nākamajā dienā, 1.februārī, jūs atbrīvoja. Vai tas bija pilnīgi negaidīti?
Tas bija milzīgs pārsteigums. Prognozēju, ka mums priekšā ir ļoti ilga kampaņa. Tieši todien bija pagājušas 30 dienas kopš kasācijas tiesas lēmuma no jauna izskatīt lietu – šajā laikā tiesai bija jāsniedz rakstisks spriedums, taču tas nebija noticis. Un bija arī pagājusi Ēģiptes revolūcijas gadadiena 25.janvārī, kad valdībai bija iespēja lemt par ieslodzīto apžēlošanu, kas mums šķita potenciāls risinājums. Taču arī tas nebija noticis. Tāpēc šķita, ka vairs nav politisku iespēju, kādu citu datumu, kas valdībai varētu noderēt kā iegansts šāda lēmuma paziņošanai. Bijām kā atklātos ūdeņos – ne virziena, ne kartes nezināmā teritorijā, bez kāda acīmredzama brīža nākotnē, kas valdībai varētu būt iemesls pavirzīt lietu.
Es jutu, ka mums jāsāk domāt par iespēju rīkot badastreiku. Biju sācis to pārrunāt ar dažiem kolēģiem – viņu vārdus gan labāk nenosaukšu. Mums bija skaidrs, ka esam nonākuši posmā, kurā jādara kaut kas radikālāks, jāpastiprina spiediens. Tāpēc torīt, dodamies savā rīta skrējienā, biju diezgan izmisis un jutos ārkārtīgi izbrīnīts, kad mani izsauca vecākais virsnieks un lika sapakot mantas. Viņš teica: posies, tu dosies prom.
Vaicāju – kurp, vai uz citu cietumu? Viņš teica: nē, uz mājām, [Austrālijas] vēstniecības cilvēki pēc stundas būs klāt un tevi savāks. Tas bija pilnīgi sirreāli.
Pastāstiet, lūdzu, kā tas viss todien notika.
Devos savākt mantas, kuru, kā varat iedomāties, man nebija īpaši daudz – dažas grāmatas, pieraksti starptautisko attiecību maģistra programmai, ko biju sācis cietumā. Un atvadījos no kolēģiem, kas bija diezgan smagi. Mēs bijām iepriekš pārrunājuši arī iespēju, ka kādu no mums atbrīvo agrāk, un bijām vienojušies – ja tā notiktu, tas būtu ļoti labi, un atbrīvotajam jādodas projām, nevar būt ne runas par solidāru ieciršanos. Turklāt ir arī reāla praktiska nozīme, ja kāds jau no ārpuses iestājas par pārējiem. Tomēr nebija viegli doties projām un atstāt viņus tur.
Lai arī kā, devos uz cietuma kantori, un tur man pateica, lai pārģērbjos – somu ar civilām drēbēm bija atsūtījusi vēstniecība. Tieši tajā brīdī es sāku domāt, ka varbūt tiešām tas nav joks. Jo, līdzko esi civilās drēbēs, tas simboliski nozīmē, ka vairs neesi viņu kontrolē. Saprotams, tam nav juridiskas nozīmes, bet simboliska ir gan – cietuma varas iestādes vienmēr ļoti rūpīgi pieskata, lai valkā viņu izsniegto apģērbu.
Tad nu pārģērbos, un viņi iesēdināja mani cietuma auto – baltā vāģī ar vaļēju restotu būri aizmugurē, kādos parasti pārvadā ieslodzītos. Taču mani nosēdināja priekšā, nevis būrī – vēl viena zīme, ka lietas notiek uz labu. Aizbraucām uz lidostu. Viņi atvēra durvis un pamāja, lai kāpju ārā. Paspieda man roku un novēlēja veiksmi dzīvē. (Smejas.) Tur bija Austrālijas vēstniecības cilvēki, kuri bija sekojuši man automašīnā no cietuma, un arī Informācijas ministrijas pārstāvji, taču viņi uzvedās drīzāk kā protokola birojs – paņēma pasi, salika zīmogus, nosūtīja manas somas ātrajai drošības kontrolei.
Tas bija ļoti ērmoti – nebija kāda viena brīža, kurā es zinātu, ka esmu brīvs. Jo nebija nekādas ceremonijas vai kā tamlīdzīga, tikai birokrātiska procedūra. Ieraudzīju vēstnieku – viņš bija ieradies lidostā kopā ar manu brāli Miķeli. Tas bija jauks brīdis. Vēl viens bija, kad beigu galā iekāpām lidmašīnā un pacēlāmies gaisā. Kad izkāpām no lidmašīnas Larnakā, Kiprā, pilnībā ārpus Ēģiptes varas jurisdikcijas, un abi ar brāli vienkārši sajūsmā lēkājām, no malas droši vien izskatījāmies pēc jukušiem. Bet tas patiešām bija netverami – es zināju, ka fiziski esmu brīvs, taču emocionāli tā sajutos tikai tad, kad nokļuvu Brisbenā, ieraudzīju sagaidītāju un žurnālistu pūli lidostā un satiku ģimeni.
Kāpēc, jūsuprāt, Ēģiptes valdība pieņēma šādu lēmumu? Vai tas liecina par attieksmes maiņu pret politieslodzītajiem vai ir tikai izņēmuma gadījums, jo bijāt kļuvis starptautiski pārāk neērts varai?
Es tiešām nezinu. Paraugoties plašāk, nekas neliecina, ka varas attieksme pret politieslodzītajiem būtu mainījusies. Divas dienas pēc manas atbrīvošanas viņi apstiprināja nāves spriedumu 183 ieslodzītajiem. Daudzi ievērojami politiskie ieslodzītie arvien paliek cietumā. Godīgi runājot, es būtu ļoti piesardzīgs, vērtējot manu atbrīvošanu kā politikas maiņu.
Kādu turpmāko likteni prognozējat jūsu lietā notiesātajiem kolēģiem žurnālistiem? Mohameds Fahmi ir atteicies no Ēģiptes pilsonības, un var cerēt, ka viņu kā Kanādas pilsoni arī izraidīs. Bet kas notiks ar Baheru Mohamedu, kam ir tikai Ēģiptes pilsonība un piespriests 10 gadu cietumsods?
Gribētu cerēt, ka mana atbrīvošana iezīmē sākumu viņu visu atbrīvošanai. Katrā ziņā es personiski, protams, esmu ļoti pateicīgs, ka esmu brīvs, un ceru, ka Ēģiptes varas i-estādes turpinās izrādīt labo gribu arī pret citiem. Taču, godīgi sakot, tas paliek izaicinājums – skaidri saprast, ko īsti Ēģiptes varas iestādes mēģināja panākt vispirms ar mūsu ieslodzīšanu un tagad ar manu atbrīvošanu. Es tiešām nezinu, kas tur notiek valdībā un tiesu sistēmā. Tāpēc man ir grūti pateikt, ko tas nozīmē maniem kolēģiem.
Vai apcietinājuma laikā bija brīži, kad šķita, ka būs jāpavada aiz restēm visi septiņi piespriestie gadi?
Mēs nekad nopietni nebijām iedomājušies, ka būs notiesājošs spriedums, jo lieta pret mums bija sagatavota pārsteidzoši slikti, nebija – un nevarēja arī būt – nekādu nozieguma pierādījumu, tāpēc tas bija briesmīgs šoks, kad mūs tomēr notiesāja. Dienu vai divas pēc tam man bija domas, ka varbūt jāsagatavojas arī visa termiņa izciešanai, un katrā ziņā tas mums prātā vienmēr bija kā viena no iespējām. Taču sirdī es nekad īsti neticēju, ka šī krīze varētu turpināties tik ilgi. Un mēs arī zinājām par diplomātisko un sabiedrisko spiedienu uz Ēģiptes varas iestādēm par mūsu atbrīvošanu. Būdami cietumā, tikai ļoti aptuveni zinājām, kas notiek mūsu atbalstam, taču sapratām, ka spiediens ir ievērojams un tas ar laiku nepazūd, bet drīzāk pat pieaug. Tāpēc es jutu, ka ēģiptiešiem būs ļoti sarežģīti mūs turpināt turēt ieslodzījumā. Un es ļoti ceru, ka tā tas būs arī turpmāk. Jo, ja ir pareizi man būt brīvībā, tad tas ir pareizi arī visiem citiem.
Kāpēc, jūsuprāt, Ēģiptes varas iestādes izvēlējās apcietināt tieši jūs un jūsu kolēģus? Al Jazeera ir Kataras televīzijas sabiedrība, un ar šo valsti Ēģiptei nav labākās attiecības, bet vai tieši jūs izvēlējās ar kādu īpašu aprēķinu?
Es zinu, ka labu laiku tiek spekulēts par Ēģiptes un Kataras attiecībām, un kaut kāda loģika tur varētu būt. Tomēr es personiski nedomāju, ka tas bija galvenais iemesls. Nezinu, kāpēc izvēlējās tieši mani, un nedomāju, ka bija kāds īpašs aprēķins attiecībā uz konkrētiem cilvēkiem. Domāju, ka manā vietā varēja būt jebkurš cits Al Jazeera korespondents, ja viņam būtu nelaimējies tolaik tur atrasties.
Tātad mērķis bija Al Jazeera, nevis jūs?
Jā, es tā domāju. Es tur biju bijis tikai knapi divas nedēļas, tāpēc var minēt, ka no viņu viedokļa loģiskāk būtu bijis vērsties pret kādu ar lielāku darba pieredzi Ēģiptē, par kuru varētu uzrādīt plašāku pierādījumu klāstu. Patiesībā pierādījumos nebija nekā no manis radītā, jo neko daudz jau arī nebiju paguvis izdarīt. Korespondentam ar ilgāku darba pieredzi Ēģiptē būtu vairāk materiālu, no kā valdībai izvēlēties kaut ko kā pierādījumus. Kā zinām, dažus no maniem kolēģiem viņi apsūdzēja un notiesāja aizmuguriski. Tāpēc, domāju, tā bija plaša operācija, kas nebija vērsta pret mani konkrēti.
Jūs kamerā bijāt kopā ar vēl vairākiem šajā lietā notiesātajiem. Kas viņi ir?
Jā, tie ir vēl trīs studenti, kuri tika atzīti par vainīgiem kopā ar mums. Viņi ir jauni, nav politiski īpaši aktīvi, vienkārši interesējas par politiku, kā jau visi studenti. Taču mēs nekad nebijām tikušies, pirms satikāmies vienā būrī tiesā, nebijām par viņiem vispār dzirdējuši. Un uz prāvas beigām lietai tika pievienots arī viens biznesmenis, viņam arī piesprieda septiņus gadus. Viņš bija ieslodzīts citur, nevis kopā ar mums.
Arī kolēģi Mohamedu Fahmi neesmu redzējis jau aptuveni piecus mēnešus, kopš viņš tika pārvietots uz cietuma slimnīcu rokas savainojuma un C hepatīta infekcijas ārstēšanai. Bet ar tiem trim jaunajiem puišiem biju vienā kamerā – viņi ir ļoti inteliģenti, entuziasma pilni jauni cilvēki. Viņiem nekādā gadījumā nav vieta cietumā.
Bet arī viņiem tas pats ieslodzījuma termiņš – septiņi gadi, un viņiem tas būs jāizcieš?
Es katrā ziņā ceru, ka ne. Viņi bija iekļauti mūsu pārsūdzības lūgumā, ko tiesa ir pieņēmusi un likusi atkārtoti izskatīt lietu. Ņemot vērā pierādījumus – un, kā mēs zinām, pierādījumu nav -, ja lietas atkārtota izskatīšana tiesā notiks taisnīgi, tad viņi tiks atbrīvoti. Mums atliek gaidīt tiesu un raudzīties, kā tā notiek.
Kāda bija jūsu parastā diena cietumā? Kā saprotu, bija iespēja kaut ko lasīt un pat studēt. Vai uzraugi stingri pieskatīja, vai tas ir kas neatļauts?
Cilvēki ļoti uzmanīgi izvēlējās, ko man sūta. Apsargiem nenācās daudz cenzēt. Turklāt sūtījumi bija angļu valodā, ko viņi ne īsti labi zina, tāpēc praktiski viss, ko man sūtīja, tika cauri. Viņi daudz stingrāk pieskatīja maniem kolēģiem arābu valodā sūtītos materiālus. Taču mēs arī necentāmies pārbaudīt sistēmas iecietības robežas ar politiski jutīgiem materiāliem, tāpēc nevaru pateikt, kas būtu varējis notikt, ja mēs būtu mēģinājuši. Kopumā mums nebija nekādu problēmu.
Par manu dienu cietumā. Es zināju, ka man jābūt fiziski un intelektuāli labā formā, lai to izturētu. Tāpēc sāku [tālmācibas] studiju kursu, bet fiziskajai formai mums bija ļoti intensīva vingrinājumu programma kamerā un arī cietuma bloka koridorā, ko izmantoju skriešanai pastaigām atvēlētajās 40-50 minūtēs dienā. Pietiekami, lai, skrienot turp un atpakaļ, veiktu 10-12 kilometrus. Tas ļoti palīdzēja. Un vēl daudz laika pavadīju meditēdams, lai saglabātu garīgo koncentrēšanos.
Kādas bija iespējas sastapt cilvēkus no ārpuses? Vai draugi, radinieki un, piemēram, diplomāti jūs bieži apmeklēja?
Ne pārāk bieži. Protams, bija atļautas ģimenes locekļu vizītes, un bija iknedēļas vizītes no Austrālijas vēstniecības. Pāris reižu arī no Latvijas vēstniecības, taču, tā kā Austrālijas vēstniecība bija galvenā, kas par mani rūpējās, bija apzināts lēmums nesarežģīt diplomātiskos jautājumus ar latviešu pārāk uzskatāmu iesaistīšanu. Taču viņi bija ļoti aktīvi aizkulisēs un daudz man palīdzēja, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs. Cietuma noteikumi atļāva maniem radiniekiem pāris reižu ņemt līdzi arī manus draugus, tāpēc bija iespēja satikt arī draugu no Nairobi, kur daudzus gadus strādāju.
Laikam vienā reizē Latvijas vēstniecība tomēr iesaistījās ļoti redzami – kad jūs saņēmāt Latvijas pasi. Jūsu tēvs ir Latvijas pilsonis, tātad jūs arī esat, taču pasi nebijāt izņēmis, un, ja pareizi saprotu, bija tehniskas problēmas ar foto un pirkstu nospiedumu sarūpēšanu. Kā tas tika nokārtots?
Nē, nevar teikt, ka bija tehniskas problēmas – viņi vienkārši atveda vajadzīgo aprīkojumu uz cietumu un to izdarīja. Tikai vajadzēja laiku, lai piedabūtu cietuma vadību atļaut ienest cietumā fotokameru un aprīkojumu pirkstu nospiedumu noņemšanai, kas vismaz teorētiski it kā varētu radīt drošības riskus. Šādā ziņā cietuma priekšnieki Ēģiptē droši vien ir tikpat paranoiski kā jebkur citur. Taču viņi beigu galā piekāpās diplomātiskajam spiedienam un to atļāva. Līdzko atļāva, ar pārējo nebija problēmu. Un esmu ļoti, ļoti pateicīgs par to. Saņemt Latvijas pasi man bija ļoti svarīgi.
Pastāstiet dažos vārdos par savu karjeru pirms Ēģiptes, kāpēc izvēlējāties kļūt par žurnālistu, un kā gadījās, ka strādājāt Al Jazeera.
Tas ir garš stāsts. Kad pēc vidusskolas beigšanas domāju, ko gribētu darīt tālāk, šķirstīju biezu grāmatu ar visiem kursiem, kuriem varētu pieteikties. Vakarā pirms pieteikuma anketas iesniegšanas pēdējā termiņa es zināju tikai to, ka gribu studēt, bet man nebija ne jausmas, ko tieši. Ap pusnakti izlēmu – ja nezinu, ko gribu, izsvītrošu to, ko negribētu. Arhitektūra? Nē, to jau mans tēvs dara. Grāmatvedība? Nekādā gadījumā! Medicīna? Nē. Jurisprudence? Nē. Un es tikai turpināju svītrot, līdz vienīgais, ko man nebija aktīvas nevēlēšanās darīt, bija palikusi žurnālistika. Pieteicos, un mani uzņēma. Uz gadu kā apmaiņas students devos uz Dienvidāfriku, kad tur arvien vēl valdīja aparteīds. Tur esot, man nostiprinājās doma par žurnālistiku kā man piemērotāko darbu.
Daudzus gadus strādāju BBC, taču šī organizācija piedzīvoja tādu kā finansiālu krīzi, 2010.-2011.gadā tai būtiski samazināja finansējumu. Personisku apsvērumu vadīts, dažus gadus iepriekš biju nolēmis kļūt par ārštata autoru, un man gāja ļoti labi kā BBC korespondentam, bet tad kļuva gandrīz neiespējami kaut ko tādā veidā nopelnīt. Sāku meklēt citas iespējas, un Al Jazeera piedāvāja īstermiņa ārštatnieka darbu.
Esat strādājis bīstamās vietās arī pirms Ēģiptes, piemēram, Afganistānā, Somālijā. Vai bieži ir gadījies būt tieša apdraudējuma situācijās?
Jā, ir gan. Ja grib rakstīt šādas ziņas, jārēķinās ar zināmu riska līmeni. Daudzas reizes Afganistānā, kas man bija pirmais īstais karš (es tur dzīvoju gadu [1995.gadā] Kabulā, kad pilsētai uzbruka Taleban), devos uz frontes līniju vērot kaujas, bija jārēķinās ar riskiem. Somālijā producenti, ar kuru kopā strādājām, nošāva. Dienvidsudāna, Kongo… Irākā, kur kādu laiku strādāju, tikai dažas automašīnas aiz mūsējās, kad gaidīja rindā, lai iekļūtu «zaļajā zonā», uzspridzinājās pašnāvnieks. Ir gadījies nokļūt apšaudēs, citā reizē hoteli sagrāva artilērijas šāviņa lādiņš – ir bijis daudz dažādu gadījumu.
Taču gribu uzsvērt, ka neuzskatu sevi par kara korespondentu. Esmu korespondents, kas strādā attīstības pasaulē un raksta par nopietniem jautājumiem, bet, ja esat uzticīgs šādam darbam un gribat patiešām izprast lietu būtību, ir jābūt gatavam doties arī uz vietām, kur ir zināma riska pakāpe. Neuzskatu, ka esmu pārgalvīgs, tieši otrādi – vienmēr cenšos samazināt risku, cik vien iespējams, un, ja uzskatu, kas tas ir nepieņemami augsts, atkāpjos. Arī tā ir noticis daudzreiz.
Ko jūs ieteiktu žurnālistiem, kuri raujas ziņot par karu un pieredzēt ekstrēmas situācijas? Kā līdzsvarot profesijas pienākumus un drošības prasības?
Uzreiz jāteic, ka pilnīgas drošības garantiju nav. Jo pēc definīcijas jūs pieņemat zināmu riska līmeni, tātad atsakāties no šīm garantijām. Tās ir sarežģītas lietas. Mans vispārējs ieteikums būtu turēt acis vaļā, dodoties uz jebkuru šādu vietu. Pārāk daudzi žurnālisti bija pievēruši acis uz situāciju, īsti nesaprata politisko un sociālo dinamiku, ģeogrāfiskās un citas vietējās īpatnības. Bez to saprašanas, bez ļoti laba vietējo padoma, labām vietējo īpatnību zināšanām, ļoti labiem kontaktiem un labiem pavadoņiem, kuri var palīdzēt orientēties un būt par tulkiem un starpniekiem, jūs patiesībā dodaties pašnāvnieka misijā, uzņematies nepieņemamu risku.
To pašlaik bieži redzam – daudzi ārštata žurnālisti iedomājas, ka rīkojas ļoti drosmīgi, dodoties uz konflikta zonām, taču cer, ka to varēs izdarīt «pa lēto». Bet «pa lēto» nozīmē nonākšanu ļoti nopietnās briesmās. Ir jānolīgst vietējie, kuri zina un saprot, kas notiek, un kuri jūs atbalstīs un palīdzēs aizsargāt. Un vajag labu aprīkojumu, labus transporta līdzekļus, satelīta telefonus, citādi nolemjat sevi briesmām un arī deleģējat atbildību par jūsu izpestīšanu no nepatikšanām ļoti daudziem citiem cilvēkiem. Un tas, manuprāt, ir ārkārtīgi bezatbildīgi.
Esat teicis, ka turpināsit būt reportieris. Taču pašlaik jūs no ziņneša pats esat kļuvis par ziņu, turklāt esat arī uzņēmies kampaņu par jūsu kolēģu atbrīvošanu no cietuma. Kā apvienosit šīs dažādās misijas?
Nedomāju, ka tās ir nesavienojamas. Tas ir tikai laika jautājums. Pašlaik man ir jāierobežo ziņu veidošanas pienākumi, lai ir laiks izdarīt visu, ko varu kolēģu atbalstam. Pašlaik būtu pāragri minēt, kā tas viss notiks, kur es strādāšu un kādi rīcības modeļi būtu piemērotākie manu kolēģu atbalstam. Taču prioritāte noteikti ir palīdzēt viņiem.
Jūs esat bijis Latvijā. Vai tas bija darba darīšanās vai privāti?
Tas bija ģimenes brauciens. Biju Latvijā ar tēvu un māti, lai satiktu radiniekus un vienkārši redzētu vidi, saprastu kultūru un latvisko mantojumu, kas bijusi nozīmīga manas dzīves daļa Austrālijā, taču lielā mērā abstrakta. Tāpēc bija brīnišķīgi aizbraukt uz Latviju un redzēt un sajust vietu un atskārst, ka tā ir ļoti svarīga manis daļa.
