Jaunā Pliekšāna un māsas Līzes sarakste ir spogulis, kurā ieraudzīt citādu dzejnieku
Dižgaru cilvēcisko vaibstu un kaislību meklējumiem ierasti tiek izmantots viņu atstātais epistulārais mantojums, piezīmes, dienasgrāmatas, un šajā ziņā Rainis ir pateicīga tēma – viņa muzeja fondā Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē atrodams viss nupat uzskaitītais, arī krājumā Sirdsmīļo brālīt! iznākusī sarakste ar māsu Līzi. Gaidas Jablovskas sastādīto krājumu pamatīguma ziņā varētu uzskatīt par Raiņa kopoto rakstu turpinājumu – vairums vēstuļu ir pirmpublicējums.
Īsa vēsturiska izziņa – muižu nomnieka Krišjāņa Pliekšāna un viņa sievas Dārtas ģimenē Līze piedzimst 1854.gadā, ilgi gaidītais dēls seko pēc 11 gadiem, vēl pēc pieciem gadiem – māsa Dora. Profesionāla muižas pārvaldnieka dzīve krietni atšķiras no zemnieku dzīvesveida, tāpat arī no grāfa Molles, zemes īpašnieka, stāvokļa sabiedrībā. Muižas pārvaldnieks ir pa vidu, viņa dzīve saistīta ar nemitīgu dzīvesvietas maiņu, tiesu procesiem un arī lielu izmanību, un, to apzinoties, tēvs bērniem, jo īpaši vienīgajam dēlam, vēlas dot savam laikam vislabāko izglītību.
Sarakste ar 11 gadus vecāko māsu Līzi aizsākas, 15 gadus vecajam Ženiņam pēc Grīvas vācu skolas beigšanas iestājoties Rīgas pilsētas, tagadējā 1.ģimnāzijā, vēstules seko līdzi viņa studiju gaitām Pēterburgā, jurista darbam Viļņā, Jelgavā, vēlāk Berlīnē, ar žurnālistiku un rakstniecību saistītajām cerībām, līdz apraujas 1896.gadā, ar māsas Līzes nāvi. Vēstules adresētas ne tikai Līzei, bet arī mātei un Dorai. Kāpēc ne tēvam? Interesanti, bet tēvs Krišjānis atradis par iespējamu rentē ņemt vienlaikus vairākas muižas, kamdēļ sieva ar bērniem bieži vien dzīvo un saimnieko atsevišķi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.