Pētot ļoti retas mednieku kopienas, antropologs Jānis Strods palīdz meklēt atbildi uz lielo jautājumu, kāda īsti ir cilvēka daba
Varu palūgt papīru? Jānis Strods intervijas laikā mudīgi ķeras pie pildspalvas, lai uzskicētu evolūcijas ainu, kurā cilvēks ir viena no sugām, nevis kāda attīstības virsotne. Kā bioloģisko antropologu Strodu interesē cilvēku uzvedības modelēšana, viņš ir doktorants prestižajā University College London un līdzdarbojas projektā, kas pēta mednieku-vācēju dzīvi Kongo, Malaizijā, Taizemē un Filipīnās. Daudzus gadu tūkstošus pirms lielveikaliem un pirmajiem pašu iekoptajiem laukiem visi cilvēki ieguva pārtiku tā, kā joprojām turpina šie mednieki ļoti retajās kopienās, tāpēc viņu uzvedība var daudz atklāt par mūsu sugu. Nesen TEDxRiga klausītājus aizrāva Stroda stāsts par dzimumu vienlīdzību un hierarhijas trūkumu šajās sabiedrībās – izrādās, pārliecinošus pretargumentus seksistiem var atrast dziļos džungļos.
Ja moderns cilvēks, kas strādā birojā un iepērkas lielveikalā, nonāktu mūsdienu mednieku-vācēju kopienā Āfrikā vai Klusā okeāna salās – kas varētu būt lielākais pārsteigums?
Pirmās noteikti būtu virspusējās lietas. Kā tiek organizēta diena, piemēram, no vienpadsmitiem līdz četriem nevar neko darīt, jo ir pārāk karsti. Ir maz privātuma, nometnē nav daudz noslēgtu telpu vai telpu vispār.
Ar laiku atklātos uzvedības īpatnības – tas, cik viss notiek nepiespiesti, bez sevišķa skata nākotnē, ka otrdienas plāns ir šāds un, ja to neizdarīšu, būs slikti trešdien. [Mednieku-vācēju sabiedrībā], ja tev ir, ko paēst šobrīd, tas ir tavs sasniegums, un viss pārējais ir nākotne, ko grūti prognozēt. Ja ir šāds skatījums, attiecīgi [veidojas] visas pārējās uzvedības īpatnības – cik vienlīdzīga ir sabiedrība, cik elastīga, jo tu vari doties prom un nākt atpakaļ bez atskaitēm un organizēšanas.
Ar ko tu nodarbojies šajā pētījumā?
Mani interesē bioloģiskie, evolūcijas procesi – kāpēc uzvedība ir veidojusies tāda? Mednieku-vācēju izturības projektā (Hunter-gatherers Resilience) esmu analītiķis; kamēr kolēģi dodas neērtībās un briesmās, palieku birojā. Pērn Kongo un Filipīnās kolēģu lauka darbs ilga astoņus mēnešus, viņi dzīvoja dažādās nometnēs un vāca datus, sākot ar asins paraugiem un veselības apskatēm, beidzot ar vienkāršiem novērojumiem, piemēram, četrreiz dienā [fiksējot], ko katrs cilvēks nometnē dara. Visvairāk lepojamies ar datiem, kas iegūti no raidītājiem, kuri tika izdalīti vietējiem, un mums vairākās nometnēs nedēļas ilgumā ir zināms, cik lielā attālumā katrs cilvēks ir atradies no ikviena cita.
Jau mūsu pašu ikdienā būtu diezgan fantastiski redzēt, ar ko komunicējam mazāk, ar ko vairāk, bet dati ar šādu izšķirtspēju, ja nekļūdos, ir pirmo reizi [fiksēti mednieku-vācēju kopienās]. Publikāciju vēl nav, [akadēmiskā] žurnāla raksts varētu būt ap 2016.gada sākumu. Jautājums, kas mani pašu interesē, – kāpēc mednieki-vācēji dalās ar pārtiku tā, kā dalās?
Kā viņi dalās?
Ir pieprasījuma dalīšanās (demand sharing – angļu val.), kas nozīmē, ka nevis resursu turētājs dod un izvēlas, kuram pienākas, bet saņēmēji vienkārši pieprasa. Tas ir ļoti izplatīti medniekiem-vācējiem visā pasaulē. Visvairāk tas attiecināms uz lielu medījumu vai lomu, piemēram, antilopi Āfrikā vai lielajiem jūras bruņurupučiem, ja domājam par Klusā okeāna salām. Cilvēki nāk un ņem. Ir gadījumi, kad paša mednieka ģimenei paliek mazāk, nekā citi ir paņēmuši. Taču mednieki turpina medīt. No mūsdienu ekonomikas skatījuma, kas atrodas spēļu teorijas pamatīgā ietekmē, kaut kas interesants notiek ar [šo kopienas locekļu] iniciatīvām.
Ir vairākas teorijas, kas skaidro, kāpēc šī dalīšanās var pastāvēt no paaudzes paaudzē, kā mednieki var atļauties riskēt ar dzīvību un tērēt enerģiju, paši saņemot salīdzinoši nedaudz. Es būvēju matemātiskos modeļus un skatos: ir šie digitāli simulētie mednieki, kas darbojas vienas teorijas ietekmē, paiet virtuāli 10 tūkstoši gadu, kāda ir viņu situācija? Kad bijuši vairāki tūkstoši simulāciju ar dažādiem parametriem vienas teorijas ietvaros, šos rezultātus var salīdzināt ar empīrisko realitāti kopienās. Ja ir nesakritības, tātad ar šo vienu teoriju nevaram precīzi prognozēt uzvedību. Es testēju šīs teorijas un to kombinācijas, uzdodu jautājumus par to, kas ļauj pastāvēt pieprasījuma dalīšanās uzvedībām, kāpēc tās izzūd, parādoties lauksaimniecībai, un kā tās varēja evolucionēt. Savāktie dati ir ārkārtīgi vērtīgi, informācija uzbūvē skaistu ainu gan par medniekiem-vācējiem, gan par cilvēku kā tādu.
Kas ir tas jaunais, ko projekts cenšas noskaidrot?
Daudzas lietas, uz kurām skatāmies, ir darītas jau iepriekš citās kopienās. Taču jau tas vien, ka iegūstam vairāk datu un iespēju pārbaudīt citu teikto, ir ļoti veselīgi zinātnei, ņemot vērā, cik ļoti retas ir mednieku-vācēju kopienas. Runājot par dalīšanos ar pārtiku, datu nav [līdz šim bijis] daudz. Padziļināti pētījumi ar pārtikas svēršanu, kvantitatīvu dokumentēšanu – ļoti kvalitatīvi dati, ar kuriem sanāk ikdienā strādāt, ir apmēram pieci. Ja esi strādājis ar šādu diezgan pieticīgu daudzumu un meklējis musturus tajā, ir ļoti patīkami, kad piepeši tev ir plus 40% datu.
Otra lieta – mūsu uzsvars ir skatīties tieši uz īpašībām, kas ļāvušas šīm kopienām Kongo un Filipīnās saglabāt savu dzīvesveidu, raugoties uz mijiedarbību ar tuvējām lauksaimnieku populācijām, algotu darbu, tirdzniecības un valsts varas ietekmi.
Kas tad ļauj medniekiem turpināt riskēt? Viņi ir altruisti, vai arī paļaujas, ka nākamreiz paši varēs paņemt cita nomedīto?
Pilnīgi noteiktas atbildes šobrīd nav, ir hipotēzes. Viena teorija ir tevis jau minētais atgriezeniskums – vidē, kurā nav droši, ka pārnāksi ar medījumu, var palīdzēt risku dalīšana. Vēl viena doma ir radnieciskums – ja, atdodot pārtiku, palīdzu radiniekiem, tad tīri evolucionāri palīdzu savu gēnu kopijām, un šāda uzvedība var saglabāties. Trešā ir dārgās signalizēšanas teorija – ja parādu, ka varu nest upurus, riskēt ar dzīvību un atdot savus resurus citiem, tad esmu laba būtne, un tas var man palīdzēt celt statusu citu acīs vai dot labumus, kas nav pārtika, piemēram, man būs lielāka popularitāte pie pretējā dzimuma.
Ja raugās uz empīriskajiem datiem, viennozīmīgas atbildes nav. Es sliecos domāt par to, cik liels uzsvars [mednieku-vācēju kopienās] ir uz nestabilajiem ienākumiem un līdz ar to kaut vai netiešu atgriezeniskumu. Bet tās šobrīd ir spekulācijas, nevis rezultāti.
Mūsdienu sabiedrība ir pārņemta ar drošību un riskiem – valdības un cilvēki domā, kas būs rīt. Kā mednieki-vācēji spēj būt tik relaksēti, ja patiešām nezina, vai būs ko ēst?
Lauksaimnieku sabiedrībā ir skaidrs – ja neplānošu, pienāks neražas periods, un viss būs tiešām slikti, man nebūs iespēju aiziet un izdzīvot. Tiklīdz parādās nepieciešamība plānot, parādās lielāka apziņa par riskiem. Mums ir jēga satraukties. Mednieku-vācēju kopienās šīs nepieciešamības plānot gluži vienkārši ikdienā nav. Protams, šīs dzīves nav pārticīgas, tā ir izdzīvošana. Cilvēki cieš no uzturvielu trūkuma, ir pamatīgas veselības problēmas, bet tā ir dzīve, kur satraukšanās ir mazāk noderīgs pasākums.
Kāpēc šīs kopienas savu dzīvesveidu turpina arī mūsdienās, pat ja saskārušās ar citām kultūrām?
Šādu pašu jautājumu var uzdot arī par mums – mēs zinām, ka viņi ir, kāpēc nedodamies uz savannu, džungļiem vai tundru? Tas gluži vienkārši ir dzīvesveids, kas pārnests paaudzēs. Kad robežas saplūst un mednieki-vācēji dzīvo arvien tuvāk lauksaimniekiem, mijiedarbība notiek. Filipīnās ir nometnes, kur vietējie lielāko daļu nozvejoto zivju iemaina pret rīsiem. Un te diezgan spilgti parādās problēmas, kas nāk ar lauksaimniecību – rīsos ir daudz kaloriju, ja iemaini zivi pret rīsiem, iegūsti vairāk kaloriju, bet zaudē dažādas citas barības vielas, principā patērē ogļhidrātus. Apēdot rīsus, jūties paēdušāks, bet ilgtermiņā tas sagādā veselības problēmas, kuru nebūtu, ja ēstu zivis un konstanti justos vairāk izsalcis.
Kongo ir nometne, kas atrodas blakus mežu cirsmai, liela daļa mednieku-vācēju strādā algotu darbu, un var redzēt, kā izmainās viņu arhitektūra, parādās mēbeles. Tā ka šī robeža netiek ārkārtīgi spēcīgi sargāta. Taču ir dabiska inerce turpināt dzīvot tā, kā esam uzauguši – kā visās sabiedrībās.
Šķiet diezgan skaidrs, kāpēc mēs nedodamies medīt uz džungļiem – modernajā sabiedrībā tomēr iespējama daudzveidīgāka, interesantāka dzīve, viss laiks nav jāvelta elementārām izdzīvošanas rūpēm, dzīvesveids nav tik primitīvs.
Protams, tur nav visi fantastiskie pilsētu produkti, kad ir cilvēki, kas saražo pārtiku, un ir cilvēki, kas nodarbojas ar pārvaldi, mākslu, zinātni utt. Bet tu minēji vārdu «primitīvs», un tas automātiski ietver teleoloģisku virzību uz kādu mērķi. Jā, tas ir senāks uzvedības veids, bet [nav pamata] teikt, ka esam tikuši kaut kur tālāk. Vienkārši dzīvojam citādi. Daudzi cilvēki joprojām domā par mūsu sugu kā par kaut kādu virsotni – ka evolūcijas ainā ir šimpanze un tad izslejas cilvēks. Jā, esam sešus miljonus gadu attīstījušies, bet šimpanzes no tā laika ir evolucionējuši tieši tikpat ilgi, cik mēs. Un žurkas, un baktērijas – tas ir noticis paralēli. Teikt, ka esam mazāk primitīvi vai labāki, liekas mazliet iedomīgi. Esam tikai dzīvas būtnes. No vienas puses, tas iedod ārkārtīgu pazemīguma sajūtu – tu neesi virsotne, bet gan «viens no». No otras puses, šis salīdzinājums ļauj spēcīgāk novērtēt mūsu unikālās īpašības. Dokumentālā filmā redzam gepardu, kas ļoti ātri skrien – iespaidīgi! Un cilvēkam ir tādas kognitīvās spējas, ka viņš var uzturēt pamatīgu sociālo tīklu – tas ir iespaidīgi!
Pirms lauksaimniecības attīstības cilvēki lielāko vēstures daļu ir bijuši mednieki-vācēji. Tad viena dzīvesveida vietā parādījās vēl cits, lietas kļuva komplicētākas. Šādā nozīmē, manuprāt, ir pamatoti teikt, ka no primitīvāka sugas dzīvesveida esam nonākuši pie sarežģītāka.
Vai šis apgalvojums neietver neizbēgamu progresu? Ja «primitīvs» nozīmē nesarežgītību, nevis neattīstību, tādā gadījumā, jā, ir diezgan saprātīgi teikt, ka mūsu pasaule ir sarežģītāka.
Ja visa mūsu suga meklēja pārtiku dabā, pirms sāka paši to audzēt, vai pašreizējos medniekus-vācējus var kaut kādā ziņā saukt par autentiskākiem cilvēkiem?
Mednieku-vācēju kopienās mūsdienās, vai skatāmies uz Aļasku vai Tanzāniju, būs līdzības. Tas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka mednieku-vācēju apstākļos cilvēka dabā ir būt šādam. Tajā pašā laikā līdz ar lauksaimniecību parādās hierarhija, nevienlīdzība un dažādas uzvedības, kas tuvojas universālam šādas sabiedrības ietvaros. Tas ļauj secināt, kāda ir cilvēka daba, ja esam šādos apstākļos. Svarīgs elements, kas jāpatur prātā, – cilvēka dabu ietekmē vide, kurā šai dabai ir iespēja izpausties. No medniekiem-vācējiem varam gūt ieskatu par to, kā mēs uzaugām kā suga.
Ko mednieku-vācēju kopienās var uzzināt par cilvēka dabu?
Visinteresantākais ir tas, cik ļoti mednieku-vācēju kopienās trūkst jebkādas formālas pārvaldes. Ļoti bieži sastopamās klišejas par virsaiti, kuram ir daudzas sievas un kurš visu kontrolē, absolūti neatbilst realitātei. Šīs lietas parādās, kad attīstās lopkopība, lauksaimniecība.
Kāpēc viņiem nav vadoņu?
Nav nepieciešamības. Nevajag plānot, nevajag uzkrāt resursus. Ja kāds sāks teikt, ka jādara A, B vai C, tu vari vienkārši aiziet. Ļoti bieži ir novērota apgrieztās dominances hierarhija: tikko kāds lielās vai mēģina citus kontrolēt, no visas grupas ir mērķtiecīga pretreakcija, kas var sākties ar izsmieklu, jokiem, ignorēšanu, padzīšanu no nometnes, bet ir gadījumi, kad šāds cilvēks tiek nogalināts. Tas nozīmē, ka medniekiem-vācējiem ir vēlme saglabāt politisko vienlīdzību, no hierarhijas brīvu sabiedrību.
Lauksaimniecībā, tiklīdz cilvēki sāk uzkrāt resursus, parādās iespēja ekonomiskai nevienlīdzība, var veidoties atkarības saiknes un tām var piesaistīt politisko spēku. Diezgan sajūsminošais egalitārisms gan dzimumu starpā, gan vienkārši starp indivīdiem, kas pastāv mednieku-vācēju sabiedrībās, ir lielā mērā izzudis.
Ko no tā varam secināt par mums? Nevis to, ka mums asinīs ir būt egalitāriem vai nevienlīdzīgiem, bet to, ka piemērotā vidē cilvēki var dzīvot bez hierarhijas un nerodas nekāds haoss. Protams, ir jautājums, vai bez hierarhijas būtu iespējami lieli projekti, kuros nepieciešami ieguldījumi un sadarbība starp daudziem cilvēkiem. Bet tas ir fakts, ka mēs kā cilvēki varam būt egalitāri. Ir gadījies visu ko dzirdēt par to, kas ir cilvēku dabā, piemēram, tiekties pēc varas. Pat ja tieksme pēc varas eksistē mums visapkārt [modernajā sabiedrībā], vienkārši jau šī apziņa, ka tas nav tikai mūsu ķermeņu noteikts, bet rodas mūsu ķermeņu un apstākļu mijiedarbībā, ir atbrīvojoša.
Politiķi nereti atsaucas uz cilvēku dabu, lai pamatotu lēmumu pareizību. Kādus aplamus aizspriedumus esi pamanījis politiķu argumentos?
Politiķi cilvēkus ļoti bieži skata kā homo economicus – absolūti racionālas būtnes ar ideālu informācijas uztveri un izpratni. Tas, ka ļaujam cilvēkiem domāt par sevi šādi, noved pie sliktiem rezultātiem, piemēram, populisma. Mēs domājam, ka cilvēki spēs izvērtēt partiju programmas, izvēlēties labāko uzturu un prātīgi izsvērt, vai viņiem ir nepieciešams ātrais kredīts. Tas viss balstās cerībā, ka cilvēks spēs apspiest savas emocijas atšķirībā no visiem pārējiem dzīvniekiem. Zinātnes jomas kā uzvedības ekonomika pamazām ar šo priekšstatu cīnās, un cilvēkiem ir aizvien lielāka izpratne par psiholoģiskajiem mehānismiem – es zinu, piemēram, ka esmu vieglāk aizkaitināms, ja esmu izsalcis. Taču vienlaikus mēs cīnāmies, lai izpratni par cilvēku kā bioloģiski ierobežotu būtni apvienotu ar uzskatu, ka tomēr spējam pieņemt absolūti pareizus lēmumus. Apvienot šīs idejas ir grūti.
Viens no politiskajiem risinājumiem ir paternālisms. Taču tā mēs problēmu no visas sabiedrības tikai pārceļam uz atsevišķu grupu – ja ir tēvišķā vai mātišķā valsts, tad lēmumu pieņēmēji par to, kādas izvēles būs labākās visiem, tāpat ir tikai cilvēki, kas pakļauti tiem pašiem aizspriedumiem un tendencēm. Domāt, ka intelektuālā elite visu sakārtos, nozīmē aizmirst, ka intelektuālā elite arī ir dzīvnieki, tāpat kā pārējā sabiedrība. Manuprāt, vienīgais risinājums, pie kā varam strādāt, – katrs pats pie sevis. Tas izklausās ideālistiski, bet katrs var pavadīt laiku – nevis kad pagadās, bet mērķtiecīgi -, reflektējot par to, kā es pieņemu lēmumus. Kāpēc šodien sadusmojos vai izdarīju šo spontāno pirkumu? Kāpēc šovakar gribas lietot alkoholu, vai kāpēc es balsoju par šo partiju? Mēs varam skatīties: aha, šajā gadījumā biju izsalcis, te ļoti noguris, bet šeit cilvēki man teica to, ko es vēlējos dzirdēt, vai apelēja pie manām bailēm. Protams, arī šajā situācijā nav tā, ka spējam pārvarēt savus ierobežojumus – domāt, ka cilvēks, kurš saprot, kā strādā reklāma, ir imūns pret reklāmu, ir vienīgi iedomība. Taču tas, ka cilvēks apzinās, kā paša vēlmes un neapzinātie procesi ierobežo viņa racionālo dabu, ilgtermiņā var palīdzēt lielā daļā gadījumu izvairīties no sliktiem lēmumiem.
Ekonomikas ministrija prognozē lielu speciālistu pārpalikumu humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Kā antropoloģijas doktorants un bijušais Iespējamās misijas skolotājs – ko tu teiktu humanitāro un sociālo zinātņu aizstāvībai? Varbūt redzi, kas aizgājis greizi izglītības sistēmā un kā to labot?
Kā bioloģiskais antropologs patiesībā esmu uz robežas starp eksakto un humanitāro – aplūkoju humanitārus jautājumus, izmantojot eksaktas metodes. Nav arī tā, ka cilvēks nevarētu pārkvalificēties. Problēma ir tā, ka jaunieši Latvijā neizvēlas karjeras kā programmētāji vai inženieri. Manuprāt, skola ir tas līmenis, kurā varam darīt visvairāk, lai iegūtu STEM (science, technologies, engineering, mathematics – red.) entuziastus savās rindās. Jo mums jau nevajag inženierus, kas nevēlas būt inženieri. Skolotāji var darīt vairāk, lai parādītu, cik fantastiska, eleganta un skaista ir STEM pasaule. Esmu pats redzējis un arī no citiem daudz dzirdējis, kā skolotāji iepazīstina skolēnus ar savu priekšmetu: «Sveiki, tagad mēs mācīsimies fiziku, tas ir ļoti grūts prieškmets.» Nekādā gadījumā tā nav! Matemātika nav vienīgi rēķināšana un ķīmija vienīgi formulu iegaumēšana. Šie priekšmeti ļauj īstās dzīves problēmas pārvērst teorētiski vienkāršotās problēmās, atrisināt un tad atkal pārvērst atpakaļ dzīvē, ieviest risinājumus praksē. Skolās tik daudz laika pavadām ar šo sauso daļu, ka neparādām, cik lieliski ir kaut ko radīt, uzprogrammēt. Tā ir vislielākā kļūda, ka netiek parādīts, cik skaista var būt lietu būvēšana.
5 aizraujošas vietnes par zinātni
Arkive.org. Lieliska krātuve ar foto un videomateriāliem par tūkstošiem augu un dzīvnieku sugu. Starp tiem arī kadri, kuros šimpanzes lieto rīkus un dodas uzbrukumā kaimiņkopienai.
Radiolab.org. Ne tikai skaņas dizaina paraugs, bet arī spilgts piemērs labai zinātnes žurnālistikai – Radiolab raidījumi ir entuziastiski, vienlaikus saglabājot kritisku skatu.
Timetree.org. Ja šimpanžu un cilvēku pēdējais kopīgais sencis dzīvoja pirms sešiem miljoniem gadu, kad šķīrās evolūcijas ceļi cilvēkiem un bebriem? Lapa, kas apkopo zinātnieku hipotēzes par evolucionāro vēsturi. (Atbilde par bebriem ir aptuveni 90 miljoni gadu.)
Dabasdati.lv. Ne tikai fantastiski video no putnu ligzdām, bet arī lieliska amatierzinātnieku (jeb citizen science) kopienas pulcēšanās vieta. Ļoti rosina turēt acis vaļā, kad dodamies dabā.
Numberphile.com. YouTube kanāls, kas veltīts matemātikai. Skepse par temata sausumu pāriet, kad attopies, skatoties jau trešo entuziasma pārpilno video par Fermā pēdējo teorēmu.
CV
Antropoloģijas doktorants University College London. Darbojas zinātniskā projektā Hunter-gatherers Resilience, kas pēta mūsdienu mednieku-vācēju kopienas
Kopš 2014.g. pasniedz bioloģisko antropoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē
No 2013. līdz 2014. – Iespējamās misijas skolotājs Ikšķiles vidusskolā
