Par grāmatām, kas jālasa spilgtā gaismā • IR.lv

Par grāmatām, kas jālasa spilgtā gaismā

5
«Jāatzīst, ka pati daudzus darbus labprāt lasīju ne tikai pētījuma, bet arī intereses dēļ. Bija romāni, kurus lasīju tikai spilgtā gaismā un ciemos pie draudzenēm. Stīvena Kinga Zvēru kapiņus man pat negribējās turēt istabā, kur guļu. Šis romāns analizē bailes no nāves un mirušajiem.»
Gunita Nagle

Lai atklātu, cik daudz zemdegu ir šausmu literatūrā, literatūrzinātniece Bārbala Simsone sagatavojusi pētījumu Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē

Lai nokļūtu pie viņas, jāiziet cauri drūmam, pelēkam, pat saulainā dienā mitram un pēc čurām smirdošam tunelim. Man vienmēr jāsaņem dūša, lai tajā ieietu, bet šoreiz ceļi trīc, sperot pirmos soļus uz grīdas, ko izraibinājušas izspļautas košļājamās gumijas un krēpas. Pie vienas no kolonnām nekustīgi stāv milzīga auguma vīrs ar pelēku seju, kurai svītru pārvilkusi rēta ar nesen sarecējušām asinīm. Nolaižu acis, lai ātrāk tiktu viņam garām, bet krūtīs ieduras viņa roka: «Tikai dažus centus, kundzīt!» Un es, acis nepacēlusi, mīkstām kājām izskrienu no tuneļa. Tur ārā ir gaisma, tur ir labi. Droši, pierasti trokšņaini, daudz ļaužu. Taču drebuļi nav mitējušies, kad uz skausta saceļas mati un āda kļūst auksta un mikla. Ceļā nostājies vīrs ar miroņa seju – nedzīvām acīm ieurbies nezināmā punktā, grīļojas šurp un turp. Acis ūdeņainas, viena gandrīz balta. Viņš ir dzīvs vai miris? Kad tieku viņam garām un aizkļūstu līdz mājai, kurā viņa strādā, priecīgi metos augšup pa kāpnēm, lecot pāri vairākiem pakāpieniem. 

Bārbala Simsone, literatūrzinātniece, literatūras kritiķe, izdevniecības Zvaigzne ABC redaktore, mani sagaida ar siltu smaidu. Skaista sieviete koši melniem, taisniem matiem un zilām acīm, kuras iedrošina. Pirms vairākiem gadiem viņa uzrakstīja doktora disertāciju par fantāzijas žanru, kas interesentiem pieejams grāmatā Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma fantāzijas prozā. Toreiz, pietuvojusies šausmu žanram, viņa atklāja tajā tik daudz interesanta, ka turpināja pētīt, tikai šoreiz šausmu literatūru. Viņas grāmata Monstri un metaforas ir akadēmisks darbs, ko var izmantot studenti un viņu pasniedzēji, bet tas aizraus katru, kas reiz lasījis grāmatas par vampīriem, dzīviem miroņiem, veļiem un rēgiem, velniem un vellatām, apsēstām mājām, spokiem un citiem briesmoņiem gan mūsos, gan ārpus mums. 

Kādas ir šausmu literatūras galvenās pazīmes? 
Galvenā ir tiekšanās nobiedēt. Laba šausmu literatūra rada dziļu baiļu izjūtu, kas nepazūd pat tad, kad grāmata aizvērta. Šausmu literatūra izvilina no cilvēka bailes un palīdz tās pārvarēt. Bailes tiek prasmīgi kāpinātas, jo svarīga arī spriedze. Kādreiz daudzos darbos šausmu faktors bija pārdabisks. Bet pēc Otrā pasaules kara rakstnieki sāka izvērst tēmu, ko esmu nosaukusi par «briesmoni tavās mājās». Viņi vairs nemeklēja briesmīgo pārdabiskajā, jo karš pierādīja, ka vislielāko postu cilvēkam nodara cilvēks. Autori sāka briesmoni atklāt galvenā varoņa tuviniekos, mājā un viņā pašā. Tādēļ mūsdienās pārdabiskais šausmu stāstos var būt, bet var arī nebūt. Svarīgākais ir lasītāju pārliecināt, ka ir kaut kas, no kā jābaidās.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu