Žurnāla rubrika: Kultūra

Sākas!

Posted on augusts 26, 2015 by - Afiša

Jaunā teātra sezona – vērienīgas idejas, intriģejoši iestudējumi

Augusta beigas, teātri steidz paziņot jaunā gada plānus. Daļa intriģējošāko pirmizrāžu plānotas sezonas otrajā pusē: Dailes teātris janvārī pirmizrādīs Kārļa Lāča mūziklu par Žannu d’Arku, Liepājas teātris nule uz maiju pārcēlis septembrī plānoto pirmizrādi Mēnesis uz laukiem Konstantīna Bogomolova režijā, arī jaunākās paaudzes režisori, kas patlaban nodrošina mūsu teātru repertuāru interesantāko daļu, lielākoties iestudēs 2016.gadā – gaidāmas Vladislava Nastavševa interpretētas Frederiko Garsijas Lorkas Asins kāzas, vairākas Elmāra Seņkova un Valtera Sīļa izrādes. 

Tomēr arī septembrī un oktobrī ir četras lielas pirmizrādes, kas piesaista uzmanību ar ieceru mērogu, materiālu un režisoru izvēli. 

Pašcieņas jautājums

Viss sāksies ar Raiņa dzimšanas dienu – izsludinātas trīs pirmizrādes, vērienīgākā ir Viestura Kairiša Uguns un nakts Nacionālajā teātrī.

Izrādes plakātā čokuriņā savilcies saldi dus Lāčplēsis – aktieris Uldis Anže svītrainos bokseršortos un pelēkās zeķītēs. Lomu sadalījums ir konceptuāls: Laimdota būs Maija Doveika, Kangars – Gundars Grasbergs, Melnais bruņinieks – sirsnību izstarojošais Artūrs Krūzkops. Spīdolas lomā Nacionālajā teātrī viesosies Guna Zariņa – māksliniece ar izcilas traģiskās aktrises vērienu un satriecošu meistarību groteskas formā. Nav pat jālasa eleganti uzrakstītais Uguns un nakts satura kopsavilkums reklāmas materiālos («Viņam bija tikai viens ienaidnieks – viņš pats, viņam vajadzēja uzvarēt tikai vienā kaujā – pašam ar sevi. To viņš nespēja»), lai saprastu, kā Kairišs redz mūsu nacionālā varoņu panteona alfu un omegu. Un tomēr – intriģējoši.

Intriģē arī aktieru ansamblis – mākslinieki radošo spēku zenītā. Intriģējoši, arī ņemot vērā Kairiša operas režiju pieredzi (Riharda Vāgnera un Raiņa ideju drāmas daudzējādā ziņā ir radnieciskas). Taču visvairāk šis iestudējums intriģē ar drosmi iestudēt Raini. Raiņa un Aspazijas gads pagājušajā sezonā bija pieticīgs – bez viņu lugu iestudējumiem. Šosezon Valmieras teātris piedāvās Aspazijas Vaideloti Ineses Mičules režijā, Nacionālais – Uguni un nakti. Raiņa darbi, protams, ir ciets rieksts – intelektuāli, didaktiski. Bet spēt tos iestudēt – tam, manuprāt, vajadzētu būt nacionālās teātra kultūras pašcieņas jautājumam. Vai mums ir, par ko sevi cienīt? Atbilde nav ilgi jāgaida.

Rudens ar svaru

Citi rudens smagsvari – izrādes Frankenšteins Dailes teātrī, Meistars un Margarita Valmieras drāmā un Brodskis/Barišņikovs Jaunajā Rīgas teātrī – solās kļūt par lakmusa papīriņu teātriem.

Režisores Lauras Grozas-Ķiberes Frankenšteina pirmizrāde notiks 18.septembrī. Nika Dīra luga gan nav izcila – tas ir Mērijas Šellijas Frankenšteina dramatizējums izrādei Londonā pirms dažiem gadiem, pazīstams, pateicoties tās zvaigznēm – Benediktam Kamberbačam un Tonijam Lī Milleram. (Iestudējumu vairākkārt translēja arī kinoteātri, to skaitā Forum Cinemas, un daļa skatītāju noteikti būs priecīgi abas izrādes salīdzināt.) Bet Groza-Ķibere pēc divām spožām teātra sezonām strauji kļūst par vienu no interesantākajiem Latvijas režisoriem, un viņas sadarbība ar aktieriem, kuri viņas izrādēs spēlējuši izcilas lomas – Dainis Grūbe Radījuma un Gints Andžāns Frankenšteina lomā – ļauj cerēt uz svētkiem arī šoreiz.

Līdzīga atgriešanās gaida arī Indru Rogu, kuras Zojas dzīvoklis šovasar Rīgas viesizrādēs piedzīvoja pēdējo izrādi. Pēc režisores ieceres, Meistara un Margaritas «nelabais dzīvoklis» tas pats Zojas dzīvoklis vien ir, un domāju, ka Valmieras teātra cienītāji pēc vairākām klusām sezonām ar prieku un vieglu satraukumu gaida režisores satikšanos ar Bulgakova ļoti populāro, bet supersarežģīto romānu. Meistara un Margaritas pirmizrāde 2.oktobrī, Volanda lomā jaunais režisors Jānis Znotiņš, Meistars – Ivo Martinsons, Margarita – Elīna Vāne. 

Tomēr par lielāko intrigu parūpējies Alvis Hermanis, kura Brodskis/Barišņikovs pie skatītājiem nonāks 15.oktobrī. Aizvadītajās sezonās Hermanis Latvijas dramatiskajā teātrī nav izcēlies ar spožiem vai novatoriskiem iestudējumiem. Fakts, ka viņš savā teātrī atgriežas ar viesmākslinieku, nevis nodarbina novārtā pamesto izcilo trupu, ir atsevišķas sarunas vērts. Tomēr Mihails Barišņikovs ir tādas raudzes mākslinieks (tajā skaitā arī dramatiskajā teātrī, sadarbojies, piemēram, ar pasaulslaveno režisoru Robertu Vilsonu un Dmitriju Krimovu), ka no jaunās izrādes šķiet neiespējami gaidīt ko citu kā izcilību. Visas cerības, ka šis rudens Latvijas teātrī būs ārkārtīgi interesants.

Neturu ļaunu prātu

Posted on augusts 26, 2015 by - Intervija

Dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš par dalību nacionālās pretošanās kustībā pavadīja septiņus gadus padomju lēģerī Mordovijā, aicina valsts amatpersonas pieņemt lustrācijas likumu – nevis aiz atriebības, bet lai gaiss kļūtu tīrāks

Pavadot cauri dārzam līdz vārtiņiem, Knuts Skujenieks atvadoties kā īsu kopsavilkumu intervijai par sevi un sievu Intu saka: «Mēs esam tādi cilvēki, kuri netur ļaunu prātu. Mums tas ir daudz palīdzējis.» Kopā ar padomju laiku pretošanās kustības dalībnieci Lidiju Lasmani un citiem domubiedriem parakstot aicinājumu valsts amatpersonām pieņemt lustrācijas likumu, kas ļautu padomju Valsts drošības komitejas (VDK) savervētajiem cilvēkiem brīvprātīgi atzīt sadarbību, Skujenieka mērķis nav panākt čekas ziņotāju vārdu publiskošanu. Viņš nealkst atriebības. Smaidīdams savu plato smaidu, Skujenieks stāsta, ka ieslodzījums savā ziņā bija laba skola – lēģerī viņš tika pie vērtīgas literatūras un sarakstīja vismaz tūkstoti dzejoļu. To, cik smagi bija septiņi ieslodzījuma gadi, dzejnieks piemin nelabprāt. Par to stāsta lēģera laika dzejoļi, kas pirmo reizi dzejoļu krājumā Sēkla sniegā tika apkopoti un izdoti 1990.gadā, 20 gadus pēc atgriešanās no Mordovijas. Lūk, rindas no viena dzejoļa: 

«Es nevaru.
Man nav vietas zem saules.
Un pār manu sirdi šķērsām pārcērtas
P
Ā
T
A
G
A.
Tad man acis pieplūst ar asinīm,
Mana galva ar ļaunām domām.
Un tad mana sirds
Sašiepj spēcīgus, niknus zobus.

Jā,
to es varu…
Bet tā vairs nav mana sirds…» 

Jūs teicāt, ka negribat atriebību. Vai lustrācija nav sava veida atriebība?
Atriebība neko nedod. Es negribu arī linča tiesu. Bet gadi iet, un sadarbība ar VDK sabiedrībai kļūst aizvien mazāk nozīmīga. 

Esmu par to, ka jāpētī VDK materiāli. Tur ir dažādu cilvēku vārdi, viņiem ir atšķirīgi [sadarbošanās] motīvi. Bija pat tādi (vismaz tā apgalvoja viens no čekistiem), kuru vārdi bija ierakstīti ziņotāju sarakstos, lai viņiem iezāģētu. Bija cilvēki, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ir devuši čekai iespēju izmantot savu dzīvokli. Zināmā mērā man šo cilvēku žēl, jo viņi visu laiku bija apdraudēti. Iedomājieties, kas notiktu, ja visus vārdus publicētu bez paskaidrojumiem! Manuprāt, lustrācija nav atriebība, bet brīvprātība.

Vai zinājāt, kuri cilvēki ziņoja par jums?
Ziņotāju vārdus uzzināju, kad iepazinu savu lietu. Izlasīju visus protokolu sējumus, un bilde kļuva skaidra. Bija viena lieta, pēc kuras uzreiz pateicu, kuri ir ziņotāji – viņu uzvārdi, lai gan manis nosaukti, protokolos nefigurēja. Cik sapratu, viens bija čekas štata darbinieks, kurš uzdevās par rakstnieku, Jānis Anerauds. Viņš parasti iztaisījās par neatzīto talantu, bezmaz disidentu. Ak dies, cik ar viņu kopā bija dzerts un runāts! Provokators! Otram vajadzēja zinātnisko komandējumu uz ārzemēm, un viņš pelnīja sev to. Kad atgriezos no lēģera, viņš mēģināja ar mani sākt sarunas, bet es biju strups, neielaidos. Pieļauju, viņš gribēja sirdi izkratīt. Bet man to nevajadzēja. Dies ar viņiem, stučītājiem! Abi sen zem zemes. Zinātnieks paspēja vēl pabūt Augstākajā Padomē un Saeimā. Viņš bija Itas Kozakēvičas vīrs, Rīgas Politehniskā institūta automātikas un skaitļošanas katedras dekāns Indulis Strazdiņš. Tas, ko viņš izdarīja, ir viņa sirdsapziņas lieta. To, ka sirdsapziņa ir nemierīga, es redzēju. Bet komandējumu viņš dabūja. (1969./1970.gadā Indulis Strazdiņš bija komandējumā ASV Ilinoisas Tehnoloģiskajā institūtā – red.).

Ko jutāt, kad uzzinājāt, ka viņš jūs nodevis?
Man palika tikai nicinājums pret to, ka cilvēks var tā pārdoties. Jo viņš bija arī mans draugs.

Vai pēc atgriešanās jums atļāva mierīgi strādāt?
Kad atgriezos no lēģera, jautrie zēni [čekisti] vēl gribēja ar mani runāt. Es teicu – zēni, agrāk domāt vajadzēja! Gribat no neziņotāja ziņotāju iztaisīt? Piedzērāmies, izlamājāmies. Ar mani runāja Agris Bergmanis, pazīstams jau no bērnības. Viņš sāka karjeru milicijas palīgbrigādē, pēc tam milicijas skolā. Gala rezultātā nokļuva Iekšlietu ministrijas virsnieku skolā. Viņam bija skaisti, zili uzpleči, kā lidotājiem. Sākotnēji bija robežsargu virsnieks. Tad ar visiem zilajiem uzplečiem kā VDK apakšpulkvedis ieradās lēģerī inspicēt latviešus. Tagad netiek skaidrībā ar dižo Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu, kuram arī padomju laikos bija skaisti uzpleči. Viņš noteikti ir bijis čekists. Nevar nebūt, ja reiz dienēja uz robežsardzes kuģa, turklāt vēl bija politvadītājs.

Vai nav pēdējais laiks pieņemt lustrācijas likumu?
Gaiss būtu tīrāks. Bet man bail, ka ir par vēlu. Cik tad ir to, kas palikuši dzīvajos? Man šķiet, nevajag taisīt traci, bet ļaut zinātniekiem izpētīt VDK dokumentus. Šobrīd daudziem cilvēkiem šis moments [cilvēku sadarbība ar VDK] maz ko izsaka. Tāpat kā maz izsaka deportācijas. Ja neizpētīs, par čekas darbību būs viena maza rindiņa vēstures grāmatās. Pētīt vajag! Mēs nevaram pētīt kā vācieši, kuri dabūja visus Stasi [Vācijas Demokrātiskās republikas Valsts drošības ministrijas] papīrus uzreiz. Mums daudzu VDK dokumentu atšifrējums ir Maskavā. Vienīgais, kas varētu baidīt čekistus, – viņi nedrīkst strādāt valsts iestādēs atbildīgu darbu. Cerams, ka Latvijas Universitātes paspārnē [zinātnieku] komisija varēs mierīgi strādāt. Principā viņiem jāstrādā vēsturei.

Kā jūs domājat, kādai jābūt Stūra mājai?
Mums ar Stūra māju galīgi neveicas. Iegāju iekšā, un man riebās skatīties. Būtu labāk saveduši kārtībā šo māju. Kaut vienu kameru būtu iekārtojuši tādā skatā, kādā cilvēki tajā dzīvoja. Reti kurai kamerai darbojas lūka, pa kuru padeva ēdienu un izsauca uz pratināšanu. Izārdīta identifikācijas telpa un virtuve. Sestajā stāvā, kur bija nopratināšanas kabineti, bija pie grīdas piekalti galdi un krēsli gan pratināmajam, gan pratinātājam. Viss aizvākts! Kamerās bija normālas gultas, to nav. Mūsu primitīvās labierīcības, tā sauktā paraša, izlauztas. Tās nebija standartkameras, jo māja nebija paredzēta čekai. Bija četrvietīgas, piecvietīgas kameras, arī vienvietīgajā esmu sēdējis. Tam «hotelim» visu laiku bija apmēram 40 klientu, varbūt mazāk. Kameras bija puspagrabā, no kura ved kāpnes uz pagrabu. Tur bija mazās kameras ar sarūsējušām atslēgām, par kurām stāstīja šausmu stāstus. Tām gājām garām, kad mūs veda uz pirti. Neviens man nebija rādījis un stāstījis par telpu, kas tagad tiek demonstrēta kā šautuve. Ja tā ir bijusi šautuve, tad tikai pirmajos pēckara gados. Latvijā nāvessodus čeka neizpildīja, Latvijā piespriestos izpildīja Baltkrievijā. Varbūt izpildīja no 1945. līdz 1949.gadam. Jo 1949.gada izvešanu galvenais uzdevums bija likvidēt iespējamo [mežabrāļu, pretpadomju kustības] atbalstu. 

Kāpēc no visiem literātiem, kuri 1962.gadā gribēja nomainīt Latvijas Rakstnieku savienības valdi, uz lēģeri nosūtīja tikai jūs?
Pārējos lādēja un lamāja pa presi. Es ilgi nesapratu, kādēļ esmu čekistiem vajadzīgs. Nonācu pie kaut kādas sajēgas, kad mani jau veda uz Mordoviju. Pirmkārt, es nebiju Rakstnieku savienības biedrs. Otrkārt, nebiju plašākā sabiedrībā pazīstams. Tas [čekai] bija izdevīgi. Mēs gribējām atbrīvoties no Staļina kliķes Rakstnieku savienībā, jo mums bija nolūks uzlabot literatūras klimatu. Tas notika, bet laikā, kad es jau biju lēģerī. 1965.gadā nomainīja Rakstnieku savienības valdi, atstāja tikai Valdi Luksu, jo viņš kā cilvēks bija godīgs. Bet ne [Jānis] Niedre, ne [Arvīds] Grigulis netika ievēlēti. Rezultātā Centrālā komiteja nevarēja ielikt Rakstnieku savienībā savus cilvēkus. Tas bija milzīgs skandāls. Es par to tikai lasīju avīzēs lēģerī. Priecājos, ka tas izdevies.

Par ko jums čeka izvirzīja apsūdzības?
Es visu izmeklēšanas un arī tiesvedības laiku nesapratu, kas par lietu. Man pārmeta aģitāciju un propagandu, bet pat spriedumā nevarēja precizēt, kurš kuram ko ir stāstījis. Tas palika nenoskaidrots. Mani tiesāja par aģitāciju un propagandu. Tas bija viens pants, [par to draudēja septiņi gadi ieslodzījuma]. Tad man bija otrs pants – mazāks, bet interesantāks. Par neziņošanu. Mani pirms tam provocēja ar fantastiskām Latvijas atbrīvošanas idejām, bet es [provokatoram] atbildēju: «Zini, ko, liec mani mierā!» Tā dabūju pantu par neziņošanu. 

Mūsdienu paaudzei var būt grūti izprast, kāpēc Mordovijas lēģerus sauca par universitāti?
Tā tas mūždien ir bijis – mums lēģeros netrūka ne vēsturnieku, ne valodnieku, ne mākslas speciālistu, kas devīgi dalījās savās zināšanās. Daudz bija stihisku protestētāju, kuriem izglītība bija visai trūcīga, taču viņu zinātkāre bija apbrīnojama. Personīgi man nācās palīdzēt atsijāt graudus no pelavām Padomju Latvijas literatūrā. Nācās arī cittautiešus apgaismot latviešu kultūrā, gatavojot provizoriskus tulkojumus. Turklāt šie «skolnieki» uzrādīja labas dotības mūzikā, dzejā, glezniecībā un skulptūrā. Žēl, ka, izejot no lēģera, viņi nodevās dienišķam darbam un par savām dotībām piemirsa. Tā bija bijusi tāda piespiedu iedvesma. Lekcijas, tematiski vakari, izcilu personu jubilejas. Arī strīdi par ekonomiskiem un politiskiem jautājumiem asināja prātus. Tāda bija mūsu universitāte. 

Lēģerī jūs astoņas stundas diennaktī strādājāt. Pa kuru laiku lasījāt grāmatas?
Ja bija iespēja, mēdzām nolīst arī rūpnīcas cehā kādā kaktiņā palasīt. Jo bija grāmatas, ko varēja dabūt uz īsu laiku, tās bija ātri jāizlasa. Piemēram, 1968.gadā pie mums nonāca materiāli par Prāgas pavasari. No kurienes, es nezinu, toreiz necentos uzzināt. Dokumenti bija dažādos veidos: vieni drukāti, citi mašīnrakstā. Sektantiem, Jehovas lieciniekiem, vienmēr bija svaigs žurnāla Sardzes tornis numurs. Ja visiem nepietika, vienam no ticības brāļiem bija jāsēžas un viss numurs ar roku jāpārraksta. Čekisti vai sitās nost, mēģinādami dabūt rokā žurnālu sūtītājus, bet nedabūja. Tam kanālam, pa kuru žurnāls nāca no Bruklinas uz Mordoviju, viņi klāt netika.

Pa pastu varēja sūtīt grāmatas. Čekistiem bija svarīgi, ka grāmata ir iznākusi Padomju Savienībā. Drīkstējām sūtīt divas vēstules mēnesī uz vienu adresi. Bet vienā aploksnē bija vēstules septiņiem adresātiem, jo es ar kolēģiem sarakstījos: ar [Vizmu] Belševicu, [Imantu] Auziņu, [Māri] Čaklo. Viņi arī rakstīja vēstules un sūtīja savas grāmatas. Ja bija kāda naudiņa, varēja abonēt presi, un latvieši parasti mainījās ar lasāmajiem. Mēs daudz lasījām un, ja nogurām, lietojām dopingu – kafiju vai tēju. Tēja nezin kāpēc bija aizliegta. To varēja nopirkt tikai nelegāli un par skaidru naudu. Bet arī tā bija aizliegta. Bet tur mums palīdzēja Raiņa Lauztās priedes. Bija vairāki izdevumi, bet viens ar lappusēm tumši brūnā tonējumā, starp kurām varēja ielīmēt papīra naudu. Ja savajadzējās naudu, tad vēstulē tikai vajadzēja uzrakstīt, ka Raiņa Lauztās priedes kārojas palasīt. Lēģerī daudz smējāmies. Daudz dziedājām. Svinējām svētkus – gan Ziemassvētkus, gan 18.novembri, mums bija dzejas lasījumi. Mēs aicinājām cits citu uz pasākumiem ar speciāli mākslinieciski gatavotiem ielūgumiem, jo mūsu vidū bija diplomēti mākslinieki. Garlaicīgi nebija. No mūsu kompānijas trijiem zēniem bija ģitāras, dziedājām gan zināmas, gan pašu sacerētas dziesmas. Tomēr lēģeris ir lēģeris. No mazās zonas izgājām un nokļuvām lielajā zonā – Padomju Savienībā.

Lasīju, ka lielākā daļa Mordovijā ieslodzīto bija ukraiņi. Kāpēc, jūsuprāt, ukraiņi ir vissmagāk cietuši genocīdā, arī tagad Krievija apdraud Ukrainu vairāk nekā jebkuru citu valsti?
Ukraiņiem pēc kara bija saglabājušās militāras, bruņotas vienības, kurās dienēja karavīri, viņiem bija dienesta pakāpes un savi ģenerāļi. Viņi ilgi cīnījās pret padomju okupāciju, bet arī viņus nospieda. Pēc tam visi lēģeri bija ukraiņu pilni. Neviena no Baltijas tautām nav tik daudz cietusi kā ukraiņi. Man bija daudz draugu ukraiņu vidū. Kad kāds jauns ukrainis tika sūtīts uz Mordoviju, Vizma [Belševica] man par to ziņoja vēstulēs. Lēģerī iemācījos ukraiņu valodu, arī lietuviešu valodu uzlaboju. Lēģerī biju izlasījis ukraiņu zinātnieka Ivana Dzjubas memorandu Internacionālisms vai rusifikācija? Arī Vizmai bija šis eksemplārs, viņa gatavojās to tulkot. Kad [1973.gadā] Dzjubu tiesāja, Belševicu izsauca uz Kijevu kā liecinieci. Viņai prasīja, kā viņa novērtē Ivana Dzjubas darbību, un viņa teica – esmu ar viņu solidāra. Tā ka cilvēki nebija iebiedēti. Viņai par to atriebās ar viņas darbu nepublicēšanu, līdz 1988.gadā piešķīra LPSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu. Arī man šādu nosaukumu 1989.gadā piešķīra. Es to turu blakus nozīmei Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, lai redzams, ka dzīve nav bijusi vienā krāsā. Acīmredzot režīms mēģināja pielabināties saviem nelabvēļiem.

Vai jūs saglabājāt sakarus ar ukraiņiem, ar kuriem sadraudzējāties lēģerī?
O, jā! Tagad man ir grūti veselības dēļ aizbraukt uz Ukrainu. Bet tiek gatavota otrā manu dzejoļu grāmata ukraiņu valodā. Man ir tulkotājs Jurijs Sadlovskis, kurš prot latviski. Viņš doktora grādu ieguva Rīgā, es savulaik biju viņa diplomdarba vadītājs. Tagad viņš atgriezās Ukrainu un nodibināja Ļvovā Baltijas Kultūras centru.

Lēģerī varēja sadzīvot dažādas pārliecības, ticības, tautības cilvēki. Kāpēc mūsdienās, kad valda brīvība, cilvēki tik ļoti baidās no visa svešā?
Es uzskatu, ka mums bēgļi jāuzņem. Es vienmēr visur, arī lēģerī, esmu dzīvojis starp cilvēkiem. Cilvēks ir pats svarīgākais! Ja cilvēks nonācis bēgļa gaitās, nav vairs svarīga ne ādas krāsa, ne tautība, ne reliģiskā piederība. Viņš ir cilvēks, kam izsista tēvzeme zem kājām. Ir gadījumi, kad viņš zaudējis arī ģimeni un piederīgos. Tādam cilvēkam vajag atbalstu. Situācijā, kad latviešu skaits samazinās, no bēgļiem nav jābaidās. Iespējams, viņu vidū būs labi speciālisti, kādi mūsu valstij vajadzīgi.

Kā jums izdevās panākt, ka lēģeris jūs nesalauza?
Man bija mans darbs – es rakstīju. Kāds saskaitījis, ka septiņos gados, ko pavadīju ieslodzījumā, sarakstīju vairāk nekā tūkstoti dzejoļu. No sākuma vēl tā, bet pēdējos gados rakstīju katrā brīvā brīdī, dienu no dienas. Tas bija kļuvis par manu dzīvesveidu.

Kad atgriezāties un gribējāt dzejoļus publicēt, Mirdza Ķempe un Imants Ziedonis tos slavēja, bet publicēšanai rekomendācijas nerakstīja.
Iespējams, viņi saprata, ka publicēšana tik un tā nebūtu reāla, jo tie bija lēģera laika dzejoļi. Manuskriptu Grigulis izputināja. Viņš pat nerakstīja recenziju, viņš visus dzejoļus sadalīja divās kaudzītēs: viena bija augsta, otra – niecīga. Rādīja, ka plānā kaudze publicējama. Teicu – paldies! 

Tad sāku gatavot grāmatu no dzejoļiem, ko biju uzrakstījis pēc atgriešanās, 70.gados. Līdz tos publicēja, arī bija jāpagaida, lai izdevniecībā nomainās vadība, un par galveno redaktori kļūst mana kolēģe Lija Brīdaka. Lija izlasīja manus dzejoļus un teica: tas ir labs manuskripts, vērts pie tā piestrādāt. Visi pārējie pirms tam prasīja, lai uzrakstu vismaz divus pareizus padomju dzejoļus. Es teicu: «Kam jums tas vajadzīgs? Jūs tos lasīsit? Velti esmu sēdējis, lai tagad muļķotos!» Tā līdz manas pirmās grāmatas publicēšanai pagāja turpat desmit gadu.

Ko jūs domājāt, kad Vita Matīsa izraisīja diskusijas par Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles nosaukumu, minot, ka tādu cieņu būtu pelnījis Knuts Skujenieks?
Mēs ar Vitu Matīsu neesam tuvi paziņas, tikai pavirši pazīstami. Tomēr fakts paliek fakts – Ziedonis ar Kultūras sakaru komiteju sastrādājās. Viņš ir bijis viens no aktīvākajiem braucējiem un atskaišu rakstītājiem. To, ka viņš sadarbojās, nevar neņemt vērā. Bija cilvēki, kas uz to neizgāja – Vizma Belševica, Imants Auziņš. Par Čaklo es nezinu. Bet tas, ka Ziedoņa vārdā nosaukta bibliotēkas zāle, man neskauž. Nacionālajā bibliotēkā būs mazs Skujenieka stūrītis manām grāmatām. Katrā ziņā Skujenieka zālē justos neomulīgi.

Tieši pirms gada jūs Nacionālajai bibliotēkai uzdāvinājāt vairāk nekā tūkstoti grāmatu, manuskriptus, vēstules. Vai jums netrūkst šo grāmatu?
Man vēl būs dažas kastes, kas bibliotēkai jāaizgādā. Grāmatu man netrūkst, bet vienu otru vārdnīcu gan ir savajadzējies. Bet es jau tikpat kā vairs nerakstu. Esmu gana daudz sarakstījis – kas grib, lai lasa. Drīz man būs 79 gadi. Būtu jocīgi, ja es tādā vecumā rakstītu liriskus dzejoļus. Bet es vēl sadarbojos ar manu dzejoļu tulkotājiem citās valodās. Un reizēm sniedzu intervijas.

Piecas grāmatas

Knuta Skujenieka ieteiktā literatūra par padomju represijām

Aleksandrs Solžeņicins. Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē.
Jevgeņija Ginsburga. Stāvais maršruts (Krutoj maršrut).
Timotijs Snaiders. Asinszemes.
Donalds Reifīlds. Staļins un viņa rokaspuiši.
Anna Aplbauma. Gulags. Padomju nometņu vēsture.

CV

Dzimis 1936.gada 5.septembrī rakstnieka Emīla Skujenieka ģimenē. Māte mirusi, kad Knutam vēl nebija gads, viņu un brāli uzaudzināja vecvecāki.
Studējis Latvijas Valsts universitātē, pēc tam 1961.gadā absolvēja Gorkija literatūras institūtu Maskavā.
Apcietināts 1962.gada 17.aprīlī, apsūdzēts pretpadomju aģitācijā un propagandā, neziņošanā par sevišķi bīstama nozieguma gatavošanu. Notiesāts uz septiņiem gadiem Mordovijas lēģerī.
Izdoti četri dzejas krājumi, vairākas izlases, pirmais – Lirika un balsis 1978.gadā.
Atdzejojis no ukraiņu, spāņu, grieķu, lietuviešu, somu, zviedru, dāņu un poļu valodas.
1995.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Divreiz saņēmis Literatūras gada balvu – par labāko atdzejas grāmatu (2001) un par mūža ieguldījumu (2010)

Ir iesaka

Posted on augusts 19, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi

No 20.augusta. IZSTĀDE. KOKU AINAS FOTOGRĀFIJAS MUZEJĀ. Igauņu fotogrāfa, trīsdesmitgadnieka Kaupo Kikasa fotoprojekta varoņi ir koki. «Es paceļu vecos kokus un dodu tiem lomu savā stāstā,» viņš saka. Pat izstādes darbi ir ierāmēti viņa atrastajos koka dēļos un durvīs. Fotomuzejs.lv

22.augusts. KONCERTS. IZRAĒLAS SIMFONISKAIS ORĶESTRIS UN DIRIĢENTS ZUBINS META DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Jūrmalā ar krāšņu programmu uzstāsies izcils orķestris un pasaulslavens diriģents – Zubinu Metu daudzi pazīst pēc visvairāk skatītā pasaules klasiskās mūzikas koncerta Trīs tenori. Skanēs Riharda Štrausa, Arnolda Šēnberga un Pētera Čaikovska mūzika. Biļetes cena 35-120 €. Bilesuparadize.lv

22.augusts. IZRĀDE. PŪT, VĒJIŅI! LIEPĀJAS KAROSTAS MANĒŽĀ. Liepājnieki populāro Kārļa Lāča mūziklu pēc Raiņa lugas un tautasdziesmu motīviem pirmo reizi spēlēs brīvdabā un vēlu vakarā (sākums plkst.21). Baiba – Aija Andrejeva. Biļetes cena 10-20 €. Bilesuparadize.lv

22.-23.augusts. FESTIVĀLS. HELSUS LUCAVSALĀ. Pašizziņas un veselīga dzīvesveida festivālā ar lekcijām un meistarklasēm uzstāsies vairāk nekā 100 dažādu speciālistu, notiks radošās darbnīcas, jogas nodarbības, muzicēs grupa Iļģi, MNTHA, Miks Dukurs un citi. Noslēgumā uguns rituāls. Biļetes cena 15,50-34,50 €. Bilesuserviss.lv, Helsusfestival.com

Kinojaunumi

Posted on augusts 19, 2015 by - Kino

 


ooooo Zemes sāls / Salt of the Earth. Vima Vendersa spēcīgākie pēdējā laika darbi ir bijuši dokumentālā kino žanrā – to apstiprina arī šis veltījums fotogrāfijas meistaram Sebastiano Salgadu. Stāsts gan par izteiksmīgu fotogrāfiju tapšanu, gan par 20.gadsimta skaļākajiem notikumiem ir pilns cilvēkmīlestības, optimisma un emocionālā vēriena. Jāredz! Kinoteātrī Splendid Palace no 21.augusta.

oooo Viktorija / Victoria.Filma uzņemta vienā «šāvienā», bez montāžas iejaukšanās, plūdeni sekojot titulvarones stāstam vienas nakts laikā. Stāsts no nevainīgas ballīšfilmas ar satricinošu līdzpārdzīvojumu pārtop trillerī. Splendid Palace no 20.augusta.

oooc Karstās asinis / La tête haute. Franču aktrises un režisores Emanuelas Berko filma, lai arī liek līdzpārdzīvot galvenā varoņa – «problēmbērna» – smagajam pieaugšanas stāstam, ar svaigumu tomēr nepārsteidz un, visticamāk, pazudīs sociālā reālisma darbu pārpilnībā. Taču, ja cienāt jēdzīgu franču sociālo kino, nav iemesla filmu laist garām. Splendid Palace no 20.augusta.

ooo Vīrs no U.N.C.L.E. / Man from U.N.C.L.E. Gaja Ričija jaunākā filma ir stilīgs spiegu kino retro noskaņās, ko iedvesmojis 60.gadu ASV teleseriāls. Gaumīgi laikmeta atribūti (apģērbi, vide) komplektā ar humoru un seksapīlu filmas skatīšanos padara par patīkamu izklaidi, finālā pat «apmuļķojot» – stāsts ir liess mikslis starp Šerloka Holmsa un Džeimsa Bonda ekrāna piedzīvojumiem. No 21.augusta.

ooo Kreilis / Southpaw. Lai gan filmas «dzinējspēks» aktieris Džeiks Džilenhols dzīves netaupīta cīkstoņa lomā ir lielisks, Kreilis izrādās nogurdinoši paredzams un gauss. Pēdējās desmitgades laikā Holivuda ir spējusi piegādāt daudz jaudīgākas sporta drāmas, piemēram, Darena Aronofska Cīkstoni ar žilbinošo Mikija Rurka sniegumu. No 21.augusta.

Orķestris un vasarnīca

Posted on augusts 19, 2015 by - Afiša

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris rīko savu pirmo vasaras festivālu 

Bendžamins Britens un Baiba Skride, Dmitrijs Šostakovičs, Spīķeru kvartets un Vestards Šimkus, Andris Poga un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) – tās ir dažas no muzikālajām kombinācijām, kuras varēs dzirdēt triju dienu festivālā LNSO Vasarnīca, kas no 21. līdz 23.augustam notiks Cēsu koncertzālē. 

Lai arī vārds «vasarnīca» raisa asociācijas ar vasarīgu bezrūpību, orķestris, tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga strādā ar lielu rūpību, paralēli gatavojoties arī pianisma festivālam Francijas pilsētā Letukē (Le Touquet). Tāpat kā klausītāji LNSO Vasarnīcā, arī publika Ziemeļfrancijā dzirdēs Pētera Čaikovska 4.simfoniju, bet atšķirsies koncertžanra darbi un solisti – Francijā pianiste Evelīna Berezovska un Sergeja Rahmaņinova 3.klavierkoncerts, Latvijā – Baiba Skride un Bendžamina Britena Vijolkoncerts (21.augustā). Atskaņot Britena koncertu ir Baibas iniciatīva. Kad tas pēdējo reizi spēlēts Latvijā un vai to atskaņojis LNSO, neatceras pat visilgāk orķestrī spēlējošie mūziķi. Andris Poga uzsver – Britena mūzika Latvijā ir reti spēlēta, no klausītāju puses viņš ir neizpētīts komponists. 

Ārpus festivālu burzmas

Kā radās ideja «ierīkot» orķestra vasarnīcu? Andris Poga stāsta: «Tā bija mūziķu iniciatīva – orķestrim vajag savu festivālu. Skatoties, cik daudz festivālu ir Rīgā un Latvijā, grūti būtu vēl kaut ko iekļaut regulārajā sezonā, lai tas neizskatītos pašmērķīgi. Pamatā tomēr ir loģika, kāpēc mēs to darām. Šī ir izdevusies ideja, skatīsimies, kā viss noritēs.» 

Turpinot sarunu par festivālu, Poga raksturo izvēlēto laiku: «Skatāmies lielos Eiropas festivālus – viņi plāno dzīvi tā, ka galvenie noslēdzošie koncerti ir augusta otrajā pusē kā prelūdija nākamajai sezonai, bet ar nelielu atstarpi, atelpu, ieskrējienu. Mūsu sākotnējais formāta skelets bija trīs koncerti trijos vakaros, tam tika daudz kas pieaudzēts klāt – muzikālo un animācijas filmu seansi, tautas mūzikas instrumentu meistardarbnīcas, bērnu koncerti. Pavērtējot līdzsvaru starp repertuāru, programmām un māk-sliniekiem, šis kopums, manuprāt, ir izdevies labs.»

Vāgners un sienāzis

LNSO Vasarnīca izskanēs ar mītisku pasaku – Riharda Vāgnera operas Loengrīns koncertuzvedumu. «Kopš iepriekšējā LNSO galvenā diriģenta [Marka Šišona] aiziešanas orķestrim nav bijis neviena operas koncertuzveduma. Nākamajā sezonā arī neesam tādu plānojuši, bet tālākā nākotnē domājam pie tā atgriezties, jo Latvijā ir klausītāju daļa, kam patīk vokālā mūzika un patīk klausīties augstas raudzes dziedātājus. Šajā reizē esam dabūjuši trīs ekselentus Vāgnera solistus, un par to man ir liels prieks. Diriģents Roberts Trevinjo – jauns meksikāņu izcelsmes amerikānis, pieredzējis operdiriģents, vairākkārt diriģējis Maskavas Lielajā teātrī, uzstājies daudzviet pasaulē ar pazīstamiem simfoniskajiem orķestriem un operkompānijām. Loengrīns – tā ir viņa ideja. Mēs izdomājām, ka Vasarnīcai būtu jānoslēdzas ar kādu operas koncertuzvedumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā ir Vāgnera fani,» – tā Andris Poga.

Diriģents atzīst, ka viņam patīk mākslinieka Kriša Salmaņa izveidotā festivāla zaļā afiša ar sienāzīti – tajā ir sajūta, «fīlings». Ja tas kādu ieinteresē, tā pati par sevi jau ir veiksme. «Skatīsimies, izvērtēsim, kā paies šāgada festivāls – ko klausītāji novērtēs, kas viņiem patiks. Varbūt atsaucība operuzvedumam būs tik liela, ka katru gadu plānosim festivālu ar vienu operas uzvedumu.»

Festivāls LNSO vasarnīca.

No 21. līdz 23.augustam Cēsu koncertzālē. Biļetes cena 10-40 €. Lnso.lv

Fotogrāfija spridzina

Posted on augusts 19, 2015 by - Intervija

Džima Goldberga attēli liek ieraudzīt to, ko bieži vien nepamanām vai negribam saskatīt

Džima Goldberga pirmā grāmata Rich and Poor (Bagāts un nabags), kurā redzami Sanfrancisko sabiedrības pretpoli, nosaukta par vienu no 20.gadsimta svarīgākajām fotogrāfijas grāmatām. Viņa grāmata par tīņiem bezpajumtniekiem Raised by Wolves (Vilku audzināti) sen ir bibliogrāfisks retums, bet par savām bēgļu fotogrāfijām projektā Open See (Atklāti redzēt) viņš saņēmis divas prestižas fotogrāfijas balvas. Izmantojot visdažādākās tehnikas, to skaitā redzamo cilvēku pašrocīgos uzrakstus uz bildēm, viņš neļauj savām fotogrāfijām kļūt par atsvešināti estetizētiem tēliem, bet vienmēr cenšas likt skatītājam skaidrāk saredzēt un tiešāk izjust cilvēkus un apstākļus, kurus viņi agrāk nevarēja vai negribēja pamanīt.

Goldbergs šovasar kā pasniedzējs ieradās Latvijā fotogrāfijas skolas ISSP vasaras skolā Kurzemē un, par spīti nogurumam pēc intensīvās nedēļas Pelčos, piekrita pastāstīt par savu darbu.

Mūsdienu pasaule ir tik piesātināta ar attēliem – televīzijā, datoros, telefonos. Kā jūs izlaužaties cauri šim «troksnim»?
Visu laiku cīnos, lai saprastu, kā pastāstīt stāstu. Man ir pieticis intuīcijas, lai spēlētos ar dažādām metodēm un materiāliem. Ar vārdiem, Super 8 mm filmu, video, analogo un digitālo fotogrāfiju, Polaroid.

Fotogrāfijas, kurās cilvēki paši raksta uz jūsu uzņemtajiem portretiem, ir aizkustinošas. No kurienes radās šī ideja?
Nejauša veiksme vēlāk kļuva par metodi. Kad gribēju iekļūt maģistra programmā, fotografēju cilvēkus, kas dzīvoja nabadzīgiem ļaudīm domātās naktsmītnēs Sanfrancisko. Lai [piesaistītu uzņemšanas komisijas uzmanību], ienāca prātā doma, ka šie cilvēki varētu rakstīt uz fotogrāfijām. Tas izraisīja pozitīvu reakciju, man bija izstāde Modernās mākslas muzejā MOMA Ņujorkā, iznāca grāmata, un es iekļuvu mākslas pasaulē daudz ātrāk, nekā biju cerējis.

Cilvēki uz fotogrāfijām raksta pārsteidzoši atklāti.
Es, protams, ar viņiem strādāju, uzdodu jautājumus, virzu. Mans pirmais darbs Rich and Poor bija par Sanfrancisko turīgajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Sākumā viņiem uzdevu vienkāršus jautājumus. Par ko tu domā? Kā tu izskaties? Taču laika gaitā tāpēc, ka viņu dzīves ir tik nestabilas, es sāku nabadzīgajiem prasīt: ja šī būtu pēdējā ar tevi uzņemtā fotogrāfija, ko tu teiktu? 

Kā ir justies bezspēcīgam? Kādas ir sajūtas, kad nezini, kur pēc nedēļas dzīvosi? Bagātajiem uzdevu gandrīz pretējus jautājumus. Jūsu vārdā ir nosauktas ielas. Kā jūties, kad tavs vārds ir ierakstīts pilsētas vēsturē? Kā ir būt varenam? Uzticība izveidojās laika gaitā. Cilvēkiem ir vēlme pastāstīt par sevi.

Kā jūs izvēlaties projektus?
Liela daļa manu darbu ir par «citādo». Par sociālo netaisnību, par cilvēkiem, kas ir atstumti. Nabadzīgie, vecie ļaudis, tīņi, savā ziņā arī bagātie, kurus plašākā sabiedrība noraida.

Bēgļu tēmu uzgāju tāpēc, ka pēc pievienošanās fotoaģentūrai Magnum mans pirmais pasūtījums bija fotografēt bēgļus Grieķijā. Neesmu fotožurnālists, nekad nebiju ar uzdevumu devies ārpus Amerikas. Nolēmu par to taisīt savu projektu. Ar laiku sapratu, ka Grieķijā atrodas triju tipu cilvēki – imigranti, bēgļi un cilvēktirdzniecības upuri. Man bija jāredz vietas, no kurienes viņi nāk. Nevarēju doties uz visām valstīm, bet aizbraucu uz Ukrainu, kur pievērsu uzmanību cilvēktirdzniecības upuriem, uz Indiju un Bangladešu, kur fokusā bija slimības un nabadzība, un Āfriku, kur bija pilnīgi viss. Kongo ir konflikta centrs, Libērijā ir pilsoņu kara traumas, Senegālā stabilitāte apvienota ar cīņu pret slimībām un nabadzību, no Mauritānijas cilvēki aktīvi brauc uz Eiropu. Tas prasīja 6-8 gadus.

Bēgļu jautājums šobrīd ir politiskās dienaskārtības galvgalī Eiropā un Latvijā. Jūsu fotogrāfijām spēku piešķir tas, ka bēgļus redzam kā indivīdus, nevis kā daļu no anonīmas masas. Kādi stāsti jums īpaši palikuši prātā?
Grieķijā cilvēki domāja, ka līdz pat 20% valsts iedzīvotāju ir nelegālie imigranti. Iebraucēji sekoja tiem noteikumiem, kādi viņiem tika paskaidroti. Viņi ieradās Grieķijā un pieteicās patvērumam, taču reāli tikai maza daļa tika pieņemti. Tas bija traģiski. Bija cilvēki, kuri cerēja palikt Eiropā, varbūt nonākt kādā citā valstī – Zviedrijā, Itālijā, Francijā. Viņi taupīja naudu, dzīvoja apmetnēs, mēģināja iešmaukt kādā kuģī vai paslēpties tomātu kravā, jo bija dzirdējuši, un bieži vien bez pamata, ka citur varētu būt labāk. Bija lielas cerības. Aizbraucot uz vietām, no kurienes viņi nāk, saproti, kāpēc cilvēki tik izmisīgi grib tikt prom, kāpēc ir gatavi riskēt ar savu un bērnu dzīvību. Es redzēju, ko nozīmē dzīvot bailēs un izmisumā.

Mūsdienu mākslinieku darbi bieži vien rāda stāstus, kurus tradicionāli prezentētu žurnālisti. Vai jums ir sajūta, ka tiek izdzēsta robeža starp šīm divām jomām?
Līnija kļūst neskaidrāka. Man ir daudz draugu fotožurnālistu, un es apbrīnoju viņu darbu. Viņi riskē ar veselību, viņiem nav tās stabilitātes, kāda ir man, jo visu laiku ir jāstrādā, jāceļo. Mani tas neinteresē, taču mums ir kopīga interese par daudzām tēmām. Es par tām vienkārši stāstu citādi.

Pirms kļuvāt par fotogrāfu, jūs studējāt teoloģiju.
Jā, biju briesmīgs teoloģijas students. Liela daļa darbu dīvainos veidos rodas no manas dzīves. Kad biju tīnis, vecāki bija norūpējušies. Nebiju kā mans brālis vai māsa. Mani aizsūtīja pie cilvēka, kura darbs skolā bija palīdzēt skolēniem ar padomu, un man lika aizpildīt testu. Viņš teica, ka man vajadzētu darbu, kurā strādāju ar cilvēkiem un viņiem palīdzu. Savā jauneklīgajā, naivajā prātā vilku vienādības zīmi starp palīdzību un teoloģiju. Turklāt, pirms atklāju fotogrāfiju, es gribēju atrast kādu studiju jomu, kas līdzinātos jurisprudencei, kuru studēja mans brālis, vai pedagoģijai, ko mācījās māsa. Tolaik akadēmiskā joma nebija mana spēcīgā puse, lai gan esmu šajā ziņā labojies, galu galā esmu kļuvis par profesoru. Toreiz akli devos tajā virzienā, un tagad mani uzjautrina, ka nolēmu studēt teoloģiju, tomēr tas dod ieskatu pieejai, kāda sākotnēji man bija pret savu darbu.

Kā kļuvāt par fotogrāfu?
Kāds pateica, ka man ir talants. Es vienkārši tajā ielēcu. Tā man atvēra durvis, es varēju klejot un daudz ieraudzīt. Esmu dabiski ziņkārīgs.

Pirmo fotoaparātu pasūtīju no Honkongas, un tas pienāca dienā, kad devos uz Vana Morisona (Van Morrison) koncertu Ņujorkā. Vilcienā atvēru paku, izlasīju instrukcijas, ieliku filmu un, kad koncerts bija beidzies, pieklauvēju un teicu, ka gribu fotografēt Vanu Morisonu – un mani ielaida! Tāpēc likās, ka durvis man atveras. Protams, nācās arī cīnīties, taču jau no sākuma ticēju, ka esmu fotogrāfs. 

Kādā intervijā sakāt, ka fotogrāfija ir «valoda, kas spridzina». Kā jūs to panākat?
Neatceros, ka būtu tā teicis, bet man ir prieks par šiem vārdiem. Ir jāpanāk, lai paskatoties uz fotogrāfiju, tā izplešas, uzsprāgst skatītāja priekšā un piesaista cilvēkiem vai subkultūrām, pret kuriem viņš, iespējams, agrāk bija vienaldzīgs. 

Pie kādiem projektiem jūs tagad strādājat?
Veidoju grāmatu par savu meitu, grāmatu par savu dzīvi. Taču nākamā būs par Ņūheivenu Konektikutā. Es tur uzaugu, un man šķiet, ka dzinulis taisīt Rich and Poor radās no manas jaunības Ņūheivenā. Tur atšķirība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, starp tiem, kas apmeklē privātās skolas, un tiem, kas iet valsts skolās, jau toreiz bija liela, bet tagad ir vēl lielāka. 50.gadu beigās un 60.gados Ņūheivena tika uzskatīta par paraugpilsētu. Tur atrodas Jeila Universitāte. Prezidents Kenedijs piešķīra lielu naudu pilsētas pārveidei, lai tā kļūtu par plaukstošu vietu, kas piepildītu tās dibinātāju puritāņu izsapņoto pilsētas tēlu. 

Liela daļa naudas tika izmantota, lai nojauktu vecākas apkaimes un uzbūvētu divus lielceļus. Tas izkliedēja pilsētā dzīvojošās etniskās grupas – poļus, vāciešus, itāļus, grieķus, melnādainos, ebrejus – un iznīcināja to kopienas. Daži no lielākajiem uzņēmumiem Konektikutā bija saistīti ar kara rūpniecību, un pēc Vjetnamas kara Ņūheivenā tika slēgtas vairākas rūpnīcas un pieauga bezdarbs. Sākās rasu nemieri. Tas bija brīdis, kad es pilsētu atstāju, un tā bija smagā stāvoklī. Vēlāk, kad atgriezos, lai nolasītu lekciju Jeilā, man teica, ka ir pārāk bīstami pastaigāties pa ielu, kurā es bērnībā dzīvoju un kas atradās blakus slimnīcai, kurā piedzimu. Es to nevarēju saprast.

Pirms neilga laika no Jeila Universitātes saņēmu stipendiju, kuru varēju izmantot vienkārši, lai dzīvotu un lasītu, bet nolēmu veidot darbu par Ņūheivenu un paraugpilsētas ideju. Esmu radījis darbu kopumu, kurā apskatu Ņūheivenu un tās vēsturisko uzdevumu kļūt par «jauno Jeruzalemi». Puritāņi to izplānoja, balstoties uz Bībelē atrodamā deviņu kvadrātu modeļa, viņi tiešām to uzskatīja par apsolīto zemi. Taču realitātē tā nav. Es uz to skatos kā ārpusnieks, bet arī kā savējais, kas atgriežas. Izveidoju pilsētas karti ar fotogrāfijām. Es arī to dokumentēju ar Super 8 mm filmu, kuru izmantoja vecāki, lai filmētu mani. Uzņēmu Polaroid fotogrāfijas ar tekstu. Es taisu tādus kā Goldberg Street Views. Tāpat kā Google, braucu pa pilsētu un fotografēju Ņūheivenas ielu skatus, tās pašas ielas, kurās dzīvoju, pa kurām gāju uz skolu, kur iemācījos peldēt, kur atradās mana tēva uzņēmums, pirms pilsētas pārveide viņu izspieda un sagrāva viņa biznesu. Tas viss nākamgad pavasarī kļūs par grāmatu un izstādi. 

Jūsu vecāmāte ir no Latvijas?
No Liepājas – man grūti to vārdu izrunāt. Par to gan, šeit būdams, maz izdibināju. Man nav bijusi liela interese uzzināt par savām saknēm, lai gan ir interesanti, ka esmu šeit. Tas liek domāt par garšām, ēdieniem. Arī par stārķiem, ko mana vecāmāte droši vien redzēja, kad bija bērns. Viņa aizbrauca, kad bija astoņi vai divpadsmit gadu. Viņa devās uz Ameriku 19.gadsimta beigās. 

Vai viņa kādreiz runāja par Latviju?
Nē. Godīgi sakot, es vienmēr domāju, ka vecvecāki ir no Vācijas. Viņi varbūt bija lepni kurlanderi, uzskatīja sevi vairāk par vāciešiem vai prūšiem nekā par latviešiem. Es uzzināju, ka Liepājā esot divu manu radinieku kapi, bet nevarējām tos atrast.

CV

Dzimis 1953.gadā Ņūheivenā, ASV
Dzīvo Sanfrancisko
1975.gadā ieguvis bakalaura grādu fotogrāfijā Rietumvašingtonas Universitātē
1979.gadā ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā Sanfrancisko Mākslas institūtā
Fotogrāfijas profesors Kalifornijas Mākslas koledžā
Kopš 2006.gada ir Magnum Photo aģentūras dalībnieks
Daudzu balvu un grantu saņēmējs, to skaitā Guggenheim Fellowship (1985), Cartier-Bresson balva (2007) un Deutsche Borse fotogrāfijas balva (2011)

Ir iesaka

Posted on augusts 12, 2015 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


13.augusts. IZRĀDE. RONDO ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRĪ. Desmit pāri un desmit ainas – divi aktieri izspēlē stāstu par vēlmēm, seksu un ilgām pēc īstas mīlestības. Piedalās Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks, režisors Andrejs Jarovojs. Biļetes cena 9 €. Bezrindas.lv

18.augusts. KONCERTS. GARĪGĀS MŪZIKAS FESTIVĀLA ATKLĀŠANAS KONCERTS SV.PĒTERA BAZNĪCĀ. 20.gadsimta krievu komponista Aleksandra Grečaņinova skaņdarbi. Uzstāsies valsts akadēmiskais koris Latvija, īpašais viesis – viens no labākajiem kordiriģentiem Krievijā Vladimirs Kontarevs (attēlā). Biļetes cena 7-20 €. Bilesuparadize.lv

19.augusts. KONCERTS. CHICAGO BLUES BROTHERS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. 50.gadu rhythm&blues un soulmūzikas zelta laiku blūzmeņi melnos uzvalkos, ar šaurām kaklasaitēm, filca cepurēm, gaismu necaurlaidīgām brillēm un neatkārtojamu deju. Biļetes cena 10-70 €. Bilesuserviss.lv

Līdz 10.oktobrim. IZSTĀDE. AR ZELTA STĪGĀM. JĀNIS RAINIS, ŽURNĀLS JAUNAIS CĪRULĪTIS UN LATVIEŠU MĀKSLINIEKI SUTAS UN BEĻCOVAS MUZEJĀ. Izstāde parāda bērnu žurnāla Jaunais Cīrulītis darbību, kad Rainis tur strādāja par atbildīgo redaktoru. Plašs klāsts ar Anša Cīruļa, Indriķa Zeberiņa, Niklāva Strunkes, Ugas Skulmes, Sigismunda Vidberga, Aleksandras Beļcovas un citu autoru ilustrācijām. Lnmm.lv

Kinojaunumi

Posted on augusts 12, 2015 by - Kino

 


ooo Draiskule / Trainwreck. Varētu šķist, ka amerikāņu komiķe Eimija Šūmere, kura debitē scenāristes lomā, ir izvilkusi tradicionālo Holivudas romantisko komēdiju žanru ārpus rāmjiem – filma ir bez glamūra uzskaistinājumiem un ar ārkārīgi cilvēcīgu, simpātisku galveno varoni, ko spēlē pati Šūmere. Taču tā ir meistarīgi izveidota ilūzija: cēlās tēmas – feminisms un vienlīdzība – ir tikai glazūra klasiskam princešstāstam. Džada Apatova režijā tas vismaz nav pārcukurots, ar dāsnu devu sadzīviska humora. Reti indīgā lomā var redzēt arī Holivudas niekus līdz šim ignorējušo Tildu Svintoni. Kino no 14.augusta.

Franču kultūras nedēļa: Kannu kinofestivāla filmu retrospekcija. Astoņu slavenajā kinofestivāla programmā iekļauto Francijas filmu izlase. No 2009. līdz 2014.gadam uzņemtie darbi atspoguļo vienu no būtiskākajām mūsdienu franču kino tendencēm – saistību ar sociālajām tēmām. Izlase atklāj noslīpētā stāstniecībā balstītus reālistiskus, bieži smeldzīgus un intriģējošus stāstus. Mana favorīte – kopražojumā ar Senegālu tapusī Piroga ir aizkustinošs, nervus kutinošs stāsts par imigrantu bīstamo ceļu labākas dzīves meklējumos. Kinoteātrī Splendid Palace no 18. līdz 23.augustam.

Rokfilmu festivāls Cēsīs. Pirmais rokfilmu festivāls pārsteidz ar programmas pārdomātību un blīvumu: divarpus dienu garā festivāla arsenālā ir kinolektoriji, filmas jauniešiem un ģimenēm, arī koncerti. Arī satura piedāvājums plašs – no Rolanda Kalniņa Elpojiet dziļi jeb Četri balti krekli līdz Denisa Hopera ne mazāk leģendārajai Easy Rider. Festivālā arī Kristiana Luhaera un Mareka Bērenta dokumentālās filmas Savējie sapratīs! Sešdesmitie. Sākums pirmizrāde. No 14. līdz 16.augustam. Biļetes cena 2-4 €. Rockfilmfestival.lv

Galvā balsis skan

Posted on augusts 12, 2015 by - Recenzija

Šīsvasaras labākais izklaides kino – animācija Prāta spēles

Realitātē emociju rašanās skaidrojumu var uzmeklēt no medicīnas terminiem savērptā neiropsiholoģijas «rokasgrāmatā», bet slavenās animācijas studijas Pixar uzburtajā pasaulē katru niknumā izspertu kājas piesitienu vai priekpilnus smieklus kontrolē mošķu kompānija no «komandtiltiņa» kaut kur smadzeņu apvidū. Šis materializēto emociju ansamblis ir Pixar nu jau piecpadsmitās animācijas Prāta spēles (Inside Out) galvenie varoņi. Viņiem veltītā filma godam tur studijas latiņu. Tā ir pozitīvisma kurbulēta, bez vecuma ierobežojuma un, protams, tehniski vērienīga izpildījumā, kas ir spējīgs savaldzināt arī pārliecinātus «sintētiskās» animācijas nīdējus. 

Taču «pirmā vijole», jāatzīst, ir sirsnīgi trāpīgais stāsts par pasaules redzējuma maiņu, cilvēkam pieaugot. Prāta spēļu galvenie varoņi ir 11 gadus veca meitene un viņas sajūtu «komandtiltiņa» darboņi: Laime, Nemiers, Niknums, Nepatika un Melanholija. Studijas 20 darba gadu laikā šis pārliecinoši ir stāsts ar vislielāko dziļumu un spēju aizkustināt.

Frī kartupeļu mežs

Lai arī filmiņu vairāk nekā četrus gadus ir veidojusi 45 animatoru komanda (kas esot uz pusi mazāk nekā citām Pixar «multenēm») un par tās publicitāti, visticamāk, ir rūpējusies tikpat apjomīga profesionāļu komanda, tai piemīt šāda vēriena produkcijai neraksturīgs personiskums. Tas lielākajā mērā ir režisora «pirksts». Pīts Dokters (starp citu, arī piemīlīgās un oskarotās Augšup režisors) galvenās varones emocionālās izmaiņas ir «sazīmējis» gan no savas, gan meitas bērnības. Pēkšņa kautrība un grūtības adaptēties jaunā vidē savulaik ir bijusi gan viņu, gan multenes varoņu ikdiena. 

Kā režisors jokoja intervijā Kannu kinofestivālā, kur Prāta spēles maijā tika pirmizrādītas, ikviena bērna sajūtu gammu, tuvojoties tīņu gadiem, arvien vairāk vada Nemiers, Niknums, Nepatika, kamēr savā starpā, gluži kā filmā, cīkstās Laime un Melanholija. Filmā šis ceļš uz pieaugšanu un pasaules uztveres maiņu ir atainots kā krāšņa odiseja pa visdažādākajiem prāta nostūriem. Dokters ar savu komandu prāta plašumu atspoguļojumam pieiet gluži vai ar zinātniskās fantastikas cienīgu kreativitāti. Piemēram, atmiņas, krāsainu lodīšu veidā tiek uzkrātas ar valsts arhīvam raksturīgu rūpību bezgalīgos plauktu līkločos; sapņi tiek filmēti kā kinolentes – īpašā paviljonā, dažādos pavērsienos no jauna inscenējot piedzīvoto. Bailes (piemēram, no klauniem un vecmāmuļas putekļusūcēja) tiek ietūcītas cietumam līdzīgā kazemātā (zemapziņā), bet iedomu «sadaļā» mīt tukli vienradži un kartupeļu frī mežs.

Četri gadi līdz sajūsmai

Filmas ceļš uz ekrāniem gan nav bijis leiputrija. Pēc divus gadus ilga darba 2012.gadā Dokters ir atteicies tābrīža attīstības stadijā esošo filmu atrādīt Pixar studijas direktoram Džonam Laseteram, lai pēcāk vēl ieviestu korekcijas, kas krietni paaugstinājušas izmaksu griestus. Lai arī Prāta spēles ar 175 miljonu budžetu nav dārgākā no studijas filmām, tās iznākšana iekrita studijai saspringtā laikā. Proti, pretēji iepriekš izplatītajam paziņojumam par «vienas filmas izlaišanu katru gadu» 2014.gads Pixar bija «sauss», turklāt pēc Vāģu, Rotaļlietu stāsta un Mošķīšu turpinājumiem studijai pārmeta ideju izsīkumu. Ar šo filmu bija sevi no jauna jāpierāda, un, spriežot pēc eksaltētās publikas reakcijas pirmizrādes laikā Kannās, Pixar tas ir izdevies ar uzviju. 

Neesmu pārliecināta, vai galvenos vadmotīvus būs pa spēkam uztvert arī visjaunākajiem, proti, pirmsskolas vecuma bērniem, tomēr tā ar gudru ziņu ir izveidota tik daudzslāņaina, lai no tās kaut ko «paņemt sev» spētu visdažādāko vecumu auditorijas. Vienam tā būs krāsains piedzīvojumu gabals, kam just līdzi, citam tā var būt bezlaicīgs, sirsnīgs stāsts par pieaugšanu, kas pasniegts gaumīgā izklaides mērcē.

ooooc

Prāta spēles / Inside Out. Kino no 8.augusta (oriģinālvalodā, kā arī dublēta latviski un krieviski)

Laika izjūtu diktē pulss

Posted on augusts 12, 2015 by - Intervija

Mūziķi ir klejotāji, saka čelliste Kristīne Blaumane. Viņa sasniegusi pasaules eliti, bet aizvien vairāk grib uzstāties Latvijā, mazajās pilsētās, kur cilvēkiem ir laiks klausīties, un spēlēt mūziku, kas apzinās savas saknes

Kristīne Blaumane ir no tās Latvijas mūziķu paaudzes, kurai pirmajai radās iespēja izmantot neatkarību un atvērtās robežas. 1996.gadā, ieguvusi stipendiju tālākām studijām prestižā Londonas augstskolā, Kristīne spēra soli citā izplatījumā. Tas bija brīvais kritiens – gandrīz bez valodas, ārpus visa ierastā. 22 gadu vecumā viņa kļuva par pirmo čellu Amsterdamas Sinfonietta. Nu jau astoņus gadus Kristīne ir pasaulslavenā Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare, bet turpina sadarboties ar citiem kolektīviem un mūziķiem. Viņai kā pirmajai izpildītājai tiek rakstīti skaņdarbi. Latvija nekur nepazūd – Kristīne šeit muzicē bieži. Nupat jūlija beigās viņa piedalījās Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivālā.

Kristīne ir nopietna, bet kā nepārtraukta apakšstrāva sajūtams prieks: par aukstu ūdeni ar citrona šķēlīti karstā dienā, par nebeidzamo skrējienu – nedēļa Salacgrīvā, pāris dienas Londonā, rīts lidostā, vakars koncertzālē -, par pasaulē sastaptajiem cilvēkiem, par vecākiem un bērnību Latvijā. Par to, ka viņa dzīvo mūzikā un tai nav robežu.

Vai ir kāds ēdiens, ko mamma gatavo, jūs sagaidot?
Jā. Tagad vasarā – skābeņu zupa. Jo skābenes Anglijā nevar dabūt. Jau 18 gadus būdama tur, tikai nesen uzzināju, kā skābenes sauc angliski. Sorrel. Bieži vien, kad saku šo vārdu, rausta plecus – kas tas tāds? Vēl aukstā biešu zupa. Tie ir divi ēdieni, kas man ienāca prātā. Es tos esmu jau dabūjusi, un man ar to pietiek, lai būtu absolūti laimīga.

Kad jūs sakāt «mājas», par ko jūs domājat?
Es nedomāju tikai par Latviju, jo pusi no savas dzīves jau esmu pavadījusi Londonā. Tā nav tikai mana darbavieta. Tā ir mana pasaule, mana personiskā dzīve, draugi.

Mājas, tā filozofiski runājot, ir vieta, kur varu būt tāda, kāda esmu. Latvijā mājas ir plašs jēdziens, gandrīz visa zeme, jo te es piedzimu, pavadīju savu bērnību. Ja es saku «mājas» un domāju par Londonu, tad tur šis loks ir daudz šaurāks – mans dzīvoklis, varbūt mana darbavieta.

Ļoti palīdz 21.gadsimts – internets, skaips. Tagad atceroties savus pirmos gadus – bija ļoti grūti. Ne tikai tāpēc, ka nezināju valodu. Mazāk bija reisu uz Latviju, nebija mobilo telefonu, e-pasta. Ja man vajadzēja sazināties ar mājām, zvanīju ar karti no telefona būdiņas. Es ciest nevaru rakstīt vēstules, bet toreiz tās bija – daudz un garas. Tik slikti man bija! (Smejas.)

Tagad jaunam mūziķim iekļūt pasaules elitē ir vieglāk vai grūtāk? Vai jums nepievērsa vairāk uzmanības kā tādai eksotikai?
Varbūt zināmā mērā tā bija krievu mūziķiem. Bet ne latviešiem. «No Latvijas? No kurienes, no kurienes?» Tagad neviens vairs tā nejautā. Drīzāk otrādi – prasa, kāpēc no tik mazas zemes nākuši tik daudzi labi mūziķi. «Kas jums tur par gaisu?»

Ar gadiem aizvien vairāk apzinos, ka esmu latviete. Ja vien pie mana vārda tiek nosaukta valsts, noteikti minu Latviju. Ne tāpēc, ka man tas jādara, bet tāpēc, ka man tā gribas.

Jaunajiem tagad varētu būt vieglāk tāpēc, ka ir vairāk informācijas – internetā, YouTube -, vari redzēt un saprast, uz kurieni brauksi, ko no tevis prasīs un gaidīs. Turklāt priekšā jau ir citi latvieši, kas var dot padomu. Mēs bijām ledlauži. 

Latvieši turējās kopā?
Bijām trīs studenti no Latvijas. Sākumā ļoti centāmies turēties kopā. Vēl jau bija Anglijas latvieši, paaudze, kas tagad jau gandrīz aizgājusi, bet tolaik bija spēka gados. Daugavas vanagi aicināja, un es spēlēju Latvijas valsts svētkos, Jāņos. Vēlāk tas gāja mazumā. Es daudz braukāju apkārt, un zuda arī tāda vajadzība. 

Nekad nav zudusi vajadzība pēc draugiem Latvijā. Pēdējā laikā aizvien biežāk spēlēju ar saviem skolasbiedriem. Mēs kopā sākām un pēc tam izklīdām pa pasauli. Ar vijolnieci Evu Binderi mācījos vienā klasē. Ar flautisti Ilonu Meiju es cieši draudzējos 20 gadus, bet mēs nekad nebijām kopā spēlējušas, un nupat Salacgrīvā, pirmoreiz to darot, konstatējām, ka esam tam dzimušas. 

Tagad Londonā ir daudz latviešu. Ar akordeonisti Kseniju Sidorovu dzīvojam gandrīz kaimiņos, satiekamies, padzeram kafiju. Pianists Reinis Zariņš tur dzīvo.

Oktobrī kopā uzstāsities Gorā. Kas jums ir uzstāšanās Latvijā – pienākums, parāda atdošana?
Nekādā gadījumā! Spēlēt Latvijā ir milzīga bauda. Ar gadiem sentiments kļūst tikai stiprāks, man gribas spēlēt ārpus Rīgas, mazās pilsētās. Nupat Salacgrīvā dzīvoju nedēļu un biju mēma: cik skaista daba, cik brīnišķīgi cilvēki – inteliģenti un atsaucīgi, viņiem ir laiks apstāties, parunāties, uzklausīt tevi, pateikt laipnu vārdu. Lai arī tur nav tā labākā koncertzāle un akustika, ja mani aicinās, es braukšu atkal! 

Apzinos, ka man vajadzētu vairāk spēlēt latviešu mūziku. Kristaps Pētersons mani uzaicināja kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri pirmatskaņot savu Otro Liepājas koncertu. (2012.gadā šis skaņdarbs tika nominēts Lielajai mūzikas balvai kā gada jaundarbs – red.) Tikko biju noklausījusies viņa skaņdarbu Šahs, ko spēlēja Kremerata Baltica. Tas mani ļoti uzrunāja. Pēc koncerta piegāju viņu apsveikt, un viņš man piedāvāja spēlēt Otro koncertu. Es piekritu ar lielāko prieku. Joprojām cenšos panākt, lai šo skaņdarbu vēl kaut kur atskaņo, bet tā ir liela forma, iesaistīts orķestris, tad nav tik viegli. 

Vai jūs varat kādam komponistam lūgt, lai uzraksta kaut ko tieši jums?
Vispār jā… Bet tas ir komponistu maizes darbs, tāpēc parasti viņiem to pasūtina kāda lielāka organizācija, kas var arī samaksāt. 

Reizēm mani uzaicina kaut ko pirmatskaņot. Piemēram, Amsterdamas čella festivāla rīkotāji piedāvāja, vai mani interesētu spēlēt nevis kādu no klasiskajiem koncertiem, bet kaut ko, kas uzrakstīts tieši man. Līdz festivālam vēl bija divi gadi. Uzreiz iedomājos par bulgāru komponisti Dobrinku Tabakovu, kuras darbus es zināju, un tā tapa man veltīts Čella koncerts. 

Videoierakstā par Tabakovu jūsu kolēģis stāsta, ka viņa nebaidās no skaistuma.
Jā, un tas ir liels retums 21.gadsimtā.

Kāpēc?
Tas būtu interesants jautājums pašiem radītājiem. Iespējams, cilvēki baidās, ka viņu iekšējās pasaules trauslums tiks salīdzināts ar kaut ko popsīgu, banālu un primitīvu. Dobrinka to meklē savās saknēs, savas tautas folklorā. Tas jūtams krāsās, ritmā, pietātē pret dabu. 

Daudzi uztver Tabakovas līdzību ar Pēteri Vasku. Viņus bieži mēdz minēt kopā ar Džonu Taveneru, Arvo Pērtu, Giju Kančeli.

Visi, izņemot Taveneru, ir Austrumeiropas komponisti. Vai var runāt par kādu vēstures radītu kopību? 
Šiem komponistiem raksturīgs virziens, ko angliski sauc holy minimalism. Svētminimālisms. Varbūt tas Austrumeiropā bija vairāk attīstīts. 80.gados šos komponistus vienoja zināms iekšējs protests. Bet tagad Austrumeiropas komponisti ir ļoti dažādi.

Kā ir ar izpildītājmāksliniekiem? Jūs daudz sadarbojaties ar mūziķiem no bijušās Padomju Savienības.
Negribētos vispārināt. Nav tā, ka varu sadarboties tikai ar austrumeiropiešiem, jo rietumniekos jūtu garīgu tukšumu. Nē! Esmu spēlējusi ar mūziķiem no visas pasaules un sastapusi radniecīgas dvēseles, cilvēkus, uz kuriem es raugos ar milzīgu pietāti un cieņu.

Bet ar tiem mūziķiem mēs vispirms kopā studējām Gildholas Mūzikas un teātra koledžā. Un toreiz, 90.gadu vidū, starpība starp mums un rietumniekiem bija milzīga. Nevar salīdzināt ar to, kā ir tagad. Mēs bijām no citas planētas! Mums bija cita humora sajūta, cits darba stils, citāda uzvedība un sarunas. Pamazām pieslīpējāmies un mainījāmies, tajā pašā laikā nezaudējot savu identitāti.

Tagad Rietumos daudz spēlē Dmitriju Šostakoviču. Pirms 20-30 gadiem bija ārkārtīgi liela atšķirība, kā viņa mūziku spēlēja rietumnieki un tie, kas pazina šo sistēmu, bija dzīvojuši PSRS. Tad varēja piekrist, ka ir jāiziet tas ciešanu ceļš, ko izgājis Šostakovičs, jāzina padomju realitāte, lai spētu saprast viņa mūziku. Bija vajadzīga pilnīgi cita garīgā pieredze. Tagad tas ir izlīdzinājies. Informācijas, kontaktu, mijiedarbības ir daudz vairāk. 

Vai šodien vēl var runāt par noteiktām skolām?
Kaut kādā ziņā – jā. Bet tagad ir pierasts, ka cilvēks ir dzimis vienā valstī, mācījies citā un papildinājies vēl citā. Mēs asimilējam to, kas ir labākais no visām skolām.

Eleonora Testeļeca noteikti ir pasaules klases skolotāja. Kādu čellistu plejādi viņa ir izaudzinājusi jau pirms manis! Diemžēl viņiem vēl nebija iespēju startēt pasaules konkursos, spēlēt pasaules orķestros, jo laiki bija citi. Bet arī toreiz, pateicoties viņai, daudz runāja par Latvijas čella skolu.

Ko talantīgs cilvēks var iemācīt otram talantam?
Tas ir grūts jautājums. Redziet, ļoti ātri kļūst skaidrs, ka Dieva dotais talants ir viena lieta: laba dzirde, atmiņa, ritma izjūta. Bet vēl ir otrs talants: mērķtiecība sevi spiest līdz maksimumam, iekšēji dzirdēt to, ko tu gribi, un visiem spēkiem dzīt sevi, lai to sasniegtu, atrastu konkrēto krāsu, skaņu.

Vai jūs pazīstat savu skaņu, dzirdot ierakstu?
Reiz kolēģis vijolnieks uzlika ierakstu un jautāja manas domas. Atbildēju, ka čells patīk tīri labi, bet pret vijoli man bija diezgan lielas pretenzijas, kurām arī viņš piekrita. Tas izrādījās mūsu ieraksts pirms desmit gadiem. Man bija tāds kauns!

Vispār savu skaņu varētu atpazīt. Būtībā pazītu savu laika sajūtu – kā savus sirdspukstus. Domāju, ka šī izjūta ir atkarīga no mūsu iekšējā pulsa. Cita izskaidrojuma nav.

Kāpēc jūs izvēlējāties čellu, nevis dziedāšanu kā jūsu vecāki?
Nevis es izvēlējos, bet mani iestūma tajā instrumentālajā pasaulē! (Smejas.) Man vēl ilgi čells likās visgarlaicīgākais no stīgu instrumentiem.

Kāds ir jūsu bērnības spilgtākais muzikālais iespaids?
Vāgnera Tanheizers. Man bija kādi pieci seši gadi, saturs likās pilnīgi garlaicīgs, bet mūzika fascinēja. Īpaši svētceļnieku koris pēdējā cēlienā. Atceros, ka soprāni stāvēja un dziedāja otrajā balkonā. Man viss likās absolūti maģiski. Starp citu, Andris Nelsons arī aizvien piemin šo Tanheizera iestudējumu kā savu bērnības iespaidu!

Cik jums bija gadu, kad sākāt mācīties spēlēt?
Seši.

Ar tik lielu instrumentu!
(Smejas.) Bērnu čelliņi ir miniatūri – sešpadsmitdaļas, astotdaļas, ceturtdaļas, pusīte. Jāsāk agri, jo līdz 17 gadiem ir jāattīsta tehniskās prasmes. Čells, vijole, klavieres – tas ir ne tikai garīgs, bet arī fizisks darbs. Nospēlēt koncertu vijolei ar orķestri – tas prasa lielu fizisku izturību. 20.gadsimtā fortissimo ir pavisam citāds nekā Haidna laikos, kad orķestrī bija tikai stīgas, divas obojas un divi mežragi.

Diriģents Imants Resnis ir teicis, ka ne katrs labs mūziķis spēj spēlēt orķestrī. Kur ir atšķirība?
Austrumeiropā (vismaz, kad es mācījos) mūs audzina kā solistus, mazāk kā kamermūziķus. Anglijā, teiksim, kamermūziku apgūst no bērna kājas, trio, kvartetus sāk spēlēt no paša sākuma, ne tikai skolā, arī mājās, pašu priekam. Tā pamazām izstrādājas citāds jūtīgums pret partneri – sarunājoties caur mūziku. Jo ātrāk to māku dabū, jo vieglāk. Ja mūziķis konservatorijā apguvis galvenokārt solorepertuāru, bet karjera nav izdevusies un viņš nolēmis spēlēt orķestrī, tad 30 gadu vecumā viņam var būt ļoti grūti. Tie, kas daudz spēlē kamermūziku, arī kā solisti citādi sadarbojas ar orķestri. Tad nav solists un pavadošais orķestris, bet ir saruna. Jo arī orķestra pavadījumā ir daudz mazu solo. Ja vijolnieks prot atbildēt fagota solo, izcelt to, tad atklājas pavisam citāda mūzikas pasaule. Viņš apzinās, ka nepastāv tikai viņa horizontālā līnija, ka mūzikai ir daudzi slāņi un jebkurš no tiem to padara bagātāku. Viņš dzird un sarunājas.

Vai tas attiecas arī uz dzīvi?
Gribētos gan! (Smejas.) Puškins rakstīja, ka ģēnijs un ļaundarība nav savienojamas lietas. Bet – cik augstu latiņu viņš uzlika tam ģēnijam? Jo mēs jau ikdienā par ģēniju saucam arī vienkārši talantīgus cilvēkus, kuri mēdz būt ne jau ļaundari, bet diezgan nepanesami.

Paldies Dievam, tas neattiecas uz mūsu orķestri. Mums ir ļoti laba atmosfēra gan mēģinājumos, gan braucienos, gan vienkārši sarunājoties.

Jūs esat raudājusi spēlējot?
Uzstājoties ir daudz uzdevumu, par ko jādomā. Bet vienreiz man tā ir gadījies. Es spēlēju Alfrēda Šnitkes Concerto grosso Čikāgā kopā ar Gidonu Krēmeru. Andris Nelsons, pavisam jauns, diriģēja. Tas bija 2005.gadā. Pašā koncerta nobeigumā tēma, kas visu caurvij, parādās citā, trauslā elementā – kā pasaules gala pēdējā palieka. Iesāk čells, pēc tam vijole, un tad viņi izgaist. Vijole aiziet pilnīgi uz augšu, čells noslīd pašā pašā pazemē. Iesākot tēmu, man uzmetās zosāda, sāka līt asaras. Nezināju, kas būs tālāk. Mēģināju sevi kontrolēt, jo citādi… nezinu… es nepabeigtu skaņdarbu.

Jā, vienu reizi tas ir noticis.

Mūzika joprojām jūs savanda?
Jā.

Latviešu komponisti, ar kuriem gribētu iepazīstināt pasauli
Emīla Dārziņa solodziesmas. Dārziņš ir latviešu Šūberts, viņam piemīt tas pats trauslums, intimitāte un tāda kā traģiska priekšnojauta, kas virmo skaņdarbos.


Pēteris Vasks. Ar Vasku pasaule nav jāiepazīstina. Viņa mūzika ir starptautiski atzīta un tiek regulāri atskaņota. Bet man ir viens īpaši mīļš skaņdarbs, ko gan nevaru atskaņot acīmredzamu iemeslu dēļ – Ainava ar putniem flautai solo. Vasks ir, iespējams, vislatviskākais komponists, viņa mūzikā dzīvo, elpo daba.

Pēteris Plakidis. Daudzšķautņains, vitāls, humora pilns. 

Kristaps Pētersons un viņa Otrais Liepājas koncerts. Izcils darbs, izcila dramaturģija un gandrīz hipnotisks spēks. Ceru, ka izdosies šo koncertu vēl atskaņot ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. 

Latviešu tautasdziesma. Tā manā skatījumā varētu ierindoties starp visizcilākajiem meistardarbiem. Mana mīļākā tautasdziesma – Tumša nakte, zaļa zāle (Emiļa Melngaiļa apdarē). Kādēļ tieši šī tautasdziesma? Paklausieties. Šeit vārdi ir lieki.

CV

Dzimusi 1975.gadā Rīgā, operdziedoņu Lilijas Greidānes un Andra Blaumaņa ģimenē
Studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā profesores Eleonoras Testeļecas čella klasē un Gildholas Mūzikas un teātra koledžā Londonā pie profesora Stefana Popova
Kopš 2007.gada Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare
Daudzu prestižu starptautisku konkursu un balvu laureāte.  2005. un 2007.gadā  saņēmusi Latvijas Lielo mūzikas balvu 
Kopš 1996.gada dzīvo Londonā