Mūziķi ir klejotāji, saka čelliste Kristīne Blaumane. Viņa sasniegusi pasaules eliti, bet aizvien vairāk grib uzstāties Latvijā, mazajās pilsētās, kur cilvēkiem ir laiks klausīties, un spēlēt mūziku, kas apzinās savas saknes
Kristīne Blaumane ir no tās Latvijas mūziķu paaudzes, kurai pirmajai radās iespēja izmantot neatkarību un atvērtās robežas. 1996.gadā, ieguvusi stipendiju tālākām studijām prestižā Londonas augstskolā, Kristīne spēra soli citā izplatījumā. Tas bija brīvais kritiens – gandrīz bez valodas, ārpus visa ierastā. 22 gadu vecumā viņa kļuva par pirmo čellu Amsterdamas Sinfonietta. Nu jau astoņus gadus Kristīne ir pasaulslavenā Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas koncertmeistare, bet turpina sadarboties ar citiem kolektīviem un mūziķiem. Viņai kā pirmajai izpildītājai tiek rakstīti skaņdarbi. Latvija nekur nepazūd – Kristīne šeit muzicē bieži. Nupat jūlija beigās viņa piedalījās Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivālā.
Kristīne ir nopietna, bet kā nepārtraukta apakšstrāva sajūtams prieks: par aukstu ūdeni ar citrona šķēlīti karstā dienā, par nebeidzamo skrējienu – nedēļa Salacgrīvā, pāris dienas Londonā, rīts lidostā, vakars koncertzālē -, par pasaulē sastaptajiem cilvēkiem, par vecākiem un bērnību Latvijā. Par to, ka viņa dzīvo mūzikā un tai nav robežu.
Vai ir kāds ēdiens, ko mamma gatavo, jūs sagaidot?
Jā. Tagad vasarā – skābeņu zupa. Jo skābenes Anglijā nevar dabūt. Jau 18 gadus būdama tur, tikai nesen uzzināju, kā skābenes sauc angliski. Sorrel. Bieži vien, kad saku šo vārdu, rausta plecus – kas tas tāds? Vēl aukstā biešu zupa. Tie ir divi ēdieni, kas man ienāca prātā. Es tos esmu jau dabūjusi, un man ar to pietiek, lai būtu absolūti laimīga.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.