Jānis Avotiņš ir, iespējams, šobrīd ārzemēs vissekmīgākais Latvijā dzīvojošais gleznotājs.
Viņa gleznas nav izteikti komerciālas. Saistībā ar Avotiņa izstādi 2008. gadā Ludviga forumā Āhenē, Vācijā, izdotā kataloga ievadā rakstīts: «Viņa tumši neskaidrajām, bieži vien sapņiem līdzīgajām dvēseles ainavām ir maz sakara ar kliedzošajām mākslas biznesa mahinācijām. Tās drīzāk uzbur alternatīvas, fundamentāli pazaudētas pasaules.»
Tomēr Avotiņa gleznas rotā daudzas starptautiski slavenas, nozīmīgas privātkolekcijas Eiropā, ASV un Japānā, tajā skaitā pazīstamo kolekcionāru Fransuā Pino (Francois Pinault), Čārlza Sāči (Charles Saatchi), Sandreto Re Rebaudengo (Sandretto Re Rebaudengo) krājumus. Avotiņš ir viens no retajiem latviešu gleznotājiem, kura darbi iekļauti prestižajā Art Basel mākslas tirgū. Pirms nedēļas noslēdzās Avotiņa darbu izstāde Londonā Ibid galerijā, drīz tiks atvērta izstāde Minhenē, un gada beigās plānota viņa personālizstāde Losandželosā.
Taču, kamēr Avotiņa darbus apbrīno un pērk ārzemēs, Latvijas mākslas vidē viņš tikpat kā nav manāms. Pirms dažiem gadiem viņš piedalījās lielā latviešu mākslinieku grupas izstādē Rīgas Mākslas telpā, taču pēdējo reizi viņa personālizstāde Latvijā bijusi tālajā 2004. gadā, turklāt tā notika puspamestās VEF rūpnīcas telpās. Tiem, kam laimējās to redzēt, noteikti palikusi prātā ne tikai industriālā vide, bet arī gleznas, vēl jo vairāk tāpēc, ka kopš tā laika apskatīt tik daudz viņa darbu vienuviet Latvijā nav bijis iespējams.
Ja rodas iespēja ar šādu cilvēku parunāt, tā jāizmanto, tāpēc Ir piedāvā interviju ar Jāni Avotiņu cerībā, ka ne pārāk tālā nākotnē būs iespēja iepazīties ar viņa gleznām kādā izstāžu zālē Latvijā.
Vai jau no paša sākuma tēmējāt uz starptautisku karjeru?
Par karjeru es gluži nedomāju. Apkārt nebija piemēru, ka pastāv tāda lieta kā māk-slinieka karjera. Latvijā tā sauktais naratīvs par mākslinieku saistās ar kaut ko krietni romantiskāku. Visus tos gadus es redzēju, ka mākslinieki ir cilvēki, kas dzīvojas, kā nu var. Manī auga pretestības gars, skepse. Tie, kam gribēju līdzināties, vai tas, uz ko tiecos, dabiski skatienu [virzīja] kaut kur uz ārpusi.
Sāku atbrīvoties no glezniecības jūga, kas bija iestādīts Rozentāla Mākslas skolā. Tur bija stipra zīmēšana, gleznošana, bet nebija skatiena uz mākslu kā kultūras mehānisma daļu. Diezgan grūti bija no tā atbrīvoties, bet jau skolas laikā man tas likās aizdomīgi. Māksla tomēr ir tik dažāda, bet tā tika mācīta caur ļoti ierobežotiem paņēmieniem, tie tad sniegšot kaut kādas universālas prasmes rīkoties tālāk.
Man bija pašpārliecība, noteikti pārspīlēta un neadekvāta, ka vajag tēmēt visaugstāk, nevajag izmainīt sevi sīknaudā. Gaidīju, es pats neko nemeklēju. Bija pārliecība — ja man būs spēcīgi darbi, tos ieraudzīs, un pēc tam sekos cilvēki un notikumi.
Kā tos ieraudzīja?
Uz Rīgu atbrauca galeristu pāris, lietuviete Vita Zāmane un Magnuss Edensvards, kuriem piederēja tikko izveidota galerija Londonā — IBID PROJECTS. Tajā brīdī nebiju Latvijā, māsa manā istabā parādīja manus darbus, un tā viss sākās. Viņi teica: mums interesē tas, ko tu dari, taisām izstādi Londonā. Viss. Es redzēju — šie cilvēki ir pabeiguši skolu, kurā es gribētu, bet nevarētu atļauties mācīties. Es iestājos Londonas Slade School of Art, bet netiku uz turieni, jo tas maksāja 13 000 latu. Tajā laikā tas bija divistabu dzīvoklis Rīgā. Tad redzēju, ka šādi cilvēki atbrauc, un sapratu — tas ir ideāli, to es noteikti gribu.
Tātad citi pamanīja Londonas izstādi, un no tās izauga karjera?
No galerijas. Nav vairs tie laiki, kad viena izstāde var uztaisīt kaut kādu wow! Pārsvarā viss notiek ilgtermiņa sadarbības dēļ. Tu lietas audzē un veido, ar galeriju izveidojas labs kontakts. No šīs galerijas izauga sadarbība ar citām.
Nereti ir jādzird, ka doma — labs darbs pats sevi pārdod — ir maldīga, ka noteikti vajadzīgs arī mārketings. Vai pēc tam, kad tikāt Londonas galerijā, nav bijis aktīvāk jānodarbojas ar sevis reklamēšanu?
Esmu ļoti skeptisks par PR efektu. 12 gadu laikā esmu redzējis ne tikai savas, bet arī citu mākslinieku karjeras gājumu, tāpēc tas nav tikai subjektīvs [viedoklis]. Pamats ir darba kvalitāte. Tam gan kā turbīnai var piešaut klāt skābekli. Tas varbūt ir tas, ko es neizdarīju. Man vajadzētu pārvākties dzīvot uz Londonu, vajadzētu ļoti iespaidīgu sievieti partneri, vajadzētu iet uz visādām atklāšanām, sajūsmu par darbiem papildināt ar kādu efektīvu personisku proaktivitāti. Pilnīgi nesaistītu ar darbu, bet tādu, kas cilvēkiem liek teikt: ā, viņš ir tāds īsts! Viņš ir te un tur, viņa darbus pērk Rubell [ģimenes kolekcijai], tie ir visādās labās kolekcijās. Es to nedarīju, bet tas var sniegt mazliet krāšņāku [efektu].
Ir dažādi stili, kā strādāt. Ir virkne galeriju, kuras strādā agresīvi un komerciāli, bet tas nekad nevar darboties ilgtermiņā. Kāds es izskatos vai kur atrodos, ir salīdzinoši maznozīmīgi fakti tīklā, kurā funkcionē mani darbi un karjera. Tā drīzāk ir papildinoša informācija labākai izpratnei par mākslinieka personu, kas, iespējams, dažreiz arī palīdz izprast darbu. Piemēram, ja esi noslēgts un dzīvo Sibīrijā, tad cilvēki sāk reflektēt.
Taču esmu redzējis, ka divu trīs gadu laikā tiešām lieliski darbi nokļūst [nozīmīgākajās laikmetīgās mākslas izstādēs] Kaseles documenta vai Venēcijā, bet mākslinieks ir pieticīgākais cilvēks, kas vienkārši dara savu darbu.
Vai jums nebija kārdinājuma iet šo ceļu — lai veicinātu savu karjeru, pārvākties uz Londonu?
Es biju naivs un ticēju, ka ir cilvēki, kas ar 100% atdevi strādās ar maniem darbiem, ticēs tiem, sapratīs, ko es domāju. Toreiz arī likās, ka jēdziens «karjera» un mākslinieks ir kaut kas nesavienojams, šausmīgs un slikts, ka tā nedrīkst domāt. Ar laiku saproti, ka par karjeru ir jādomā, lai nenodari nākotnē sev pāri. Ir gan jāizdzīvo finansiāli, gan jāpaliek dzīvam, un dzīvs vari palikt, ja tev ir ar ko dalīties un ja ir kāds, kas tev palīdz labāk ieraudzīt savu darbu.
Jūs strādājat un dzīvojat Rīgā. Tā ir apzināta izvēle?
Sākumā nebija pat laika domāt, kur es varētu dzīvot. Bija vienkārši daudz jāstrādā. Kā visi jauni cilvēki, biju pārliecināts, ka esmu šausmīgi unikāls. Tātad varu strādāt, kur gribu, bet labi ir Latvijā. Tas periods dabiski izdzisa ap 2007., 2008. gadu. Nomira vectētiņš, un vasarnīcā starp visām mantām es atradu kaudzi ar avīzēm Rīgas Balss un sāku lasīt. Tad vēl redzēju [lietuviešu režisora] Deimanta Narkēviča filmu His-story un sāku interesēties par to, no kādām kultūras daļām esmu veidojies.
Sākās interese par to, kur es dzīvoju un strādāju. Tāpēc Rīgā būt man ir svarīgi. Bet tas provinciālisms un perifērijas sajūta… Rīgas kultūras plūsma mani neaizrauj, tā ir nevienmērīga un impulsīva. Pēkšņi notiek ļoti daudz, tad atkal gandrīz nekas. Jebkuram aktīvam cilvēkam vajag enerģiju.
Aizbraucu uz savas izstādes atklāšanu [Londonā]. Stundas laikā izeju riņķi pa muzejiem un saprotu, cik liels ir spēks, tā dinamika un enerģija. Šeit bieži ir jācīnās, lai nekļūtu letarģisks un pusaizmidzis. Vajag, lai kāds boksē un liek asinīm riņķot, lai ir tāds atbildības nospriegojums, kāds ir, kad taisi izstādi pašā Londonas centrā. Ja dzīvo Rīgā ar Rīgas latiņu, tad ir vajadzīgs labi nostādīts tuvākais sociālais tīkls, tavi biedri, komūna, kas ir godīga pret tevi, kas pasaka — tu esi ieciklējies, vai tu esi eksaltēts, un tas nav tik labi. Tā pietrūkst arī presē un visapkārt.
Lūk, tāpēc viss ir sarežģīti. Doma, domāšana, kā es varu izteikties par savu mākslu, tomēr izaugusi no latviešu valodas. Tāpēc ir paradokss — no vienas puses, ir grūti atrast to kritiķi, to draugu, bet, no otras puses, vislabāk iemācījies artikulēt savu darbu esmu latviski. Lai arī daudz lasu angliski un lietoju krievu valodu, latviešu valodā ir kaut kas, kas strādā vistiešāk. Es nezinu, kas tas ir.
Bet ir arī sentiments. Gribas, lai tas notiek te, ar mani un latviski. Es esmu Rīgā arī tāpēc, ka mana meita šeit iet skolā. Te ir labi arī tāpēc, ka ir lēti. Lai es dzīvotu Londonā tā, kā dzīvoju šeit, man būtu jābūt miljonāram. Te ir ērta loģistika, varu 24 stundu laikā dabūt savu darbu uz gandrīz jebkuru vietu pasaulē.
Jūs kā ierosmi savām gleznām bieži izmantojat fotogrāfijas. Kāpēc jūs strādājat tādā veidā?
Pirmajā posmā, no 2004. līdz 2008. gadam, tas man kalpoja kā materiāls, no kura, līdzīgi kā kino, tālāk montēt. Man interesēja attēls, kuru es pilnībā varu kontrolēt. Bet vēlāk es sāku meklēt, no kurienes man ir interese par attēlu, tā nenoteiktība vai mistiskais aspekts. Pēdējos gados manī ir izkristalizējušās divas tādas kā mitoloģiskas intereses.
Viena ir par pirmskara attēliem, pamestās ģimenes fotoalbumu bildes. Aizeju uz antikvariātu un vienkārši paņemu. Speciāli nemeklēju, tās vienkārši tur mētājas.
Otra ir preses attēlu estētika, ar kuru esmu uzaudzis. Pirmskara attēli vienmēr saistījās ar mitoloģiskajiem stāstiem par zelta laikiem, par Latvijas pirmo laiku. Arī manī ir daļa no šīm kolektīvajām ilgām, un es ar to varu strādāt. Bet ar tām padomju [bildēm] es patiešām aizrāvos. Uz plaukta man ir padomju pilsētu gidi, kuros ir idealizēti retušētas bildes, kas rāda skaistās padomju pilsētas.
Retušētais attēls man saslēdzās ar to, kā es gleznoju. Faktiski būvēju retušētu attēlu, tikai konstruētu no nulles. Preses attēli ir tik neskaidri un nekvalitatīvi, ka man tie saistījās ar kaut kādu poētisku attēlu, kas veidots ar roku, nevis tehnoloģiski. Piesaistīja arī tas, cik šīs fotogrāfijas bija anonīmas.
Man bija tāda partijas kongresu sērija, kurā redzamas tikai vīriešu sejas. Izlasīju grāmatu — [Bērklija Universitātes profesora Alekseja] Jurčaka Everything Was Forever Until It Was No More (Viss bija mūžīgs, līdz tā vairs nebija — antropoloģisks apraksts par padomju sistēmas norieta gadiem — red.) —, kurā bija skaists citāts, ka neviens īsti nezināja, kas ir tie funkcionāri. Katru gadu vienā un tajā pašā datumā ir vienas un tās pašas sejas, pa kādai pazūd — kāds nomirst —, un parādās cita anonīma seja.
Man tas likās spēcīgs simbols. Cilvēki skatās uz tiem, kas veido varas eliti, un nepazīst, un neko par viņiem nezina. Tas man likās bezmaz vai kā skatīties uz dabu. Laikrakstā Cīņa publicētajās kongresu bildēs ir simtiem seju. Es meklēju sejas, kuras nav trulas, kuras ir vai nu skumjas vai aizdomājušās. Šī sērija pēdējos gados man liekas visspēcīgākā.
Šie darbi ir par pirmskara laiku un padomju laiku, tāpēc tajos varētu saskatīt arī kādu politiku vēstījumu. Tomēr tie nešķiet politiski tādā veidā, kāds patlaban kotējas mākslas pasaulē. Pērnajā Venēcijas biennālē kurators nāca ar ļoti politisku uzstādījumu, arī ķīniešu mākslinieks Ai Veivei ir kļuvis slavens ar politisku mākslu. Ko jūs domājat par šāda veida darbiem?
Tās ir politiskās banalitātes, nevis politika. Pēdējā desmitgadē ir attīstījies šis «māksla—žurnālistika» žanrs, kas savā formā ir stipri deklaratīvs un didaktisks, tas līdzinās karikatūrai lielo dienas avīžu politisko tematu sadaļā. Atsauces ir acīmredzamas un metaforas nepārprotamas. Bieži tiek pieņemtas un reproducētas masu mediju piedāvātās politiskās banalitātes. Tas notiek ne tik daudz neinformētības, bet gan ērti pārdodama dramatisma dēļ, un norāda uz vienu kolektīvajā atmiņā nostiprinājušos grēkāzi.
Uzskatu, ka jebkurš mākslinieks ir politisks, ja viņš apzinās un jūt notiekošo un savu izcelsmi. Ikviens cilvēks ir politiski spēcīgs, ja ir tā nospriegots, pat ja cep kūciņas vai slauka ielu. Tieši to saka Deimonts Narkēvičs filmā His-story. Šo filmu ir svarīgi noskatīties katram, jo tur runā par vissarežģītāko vēstures formu, kas ir nereproducējama. Tā nav nododama, nav pārmantojama, tā ir tik sarežģīta. Protams, ir fakti, un liela sabiedrības daļa var vienoties, kas ir fakts, bet rodas jautājums — ko ar to iesākt?
Problēma rodas, kad ar šiem lielumiem sāk operēt, kad tos instrumentalizē. Tas ir greizi. Šos faktus un lielos kopumus neviens nav režisējis, tie vienkārši notiek daudzu apstākļu un iemeslu, un cēloņu dēļ. Tur ir daudz nejaušību, muļķību, gadījuma, nodoma. No vienas puses, tie ir fakti, no otras puses, tas ir kaut kas ļoti nenoteikts.
Jūs kādā intervijā minējāt, kas jums svarīga māksliniece ir Vija Celmiņa. Kāpēc?
Viņa ir kā miljons staru, kas fokusējas uz vienu punktu un pēc tam uz citu. Tur nav nekāda sentimenta. Viņa ir kā tālas nākotnes 3D printeris, kuram ir arī superintelekts. Man vislabāk patīk gleznotie darbi ar zvaigznītēm. Tur ir nospriegojums un sarežģītība, un arī ļoti mīļš naivums. Man pēdējos pāris gadus prasa, kuri mākslinieki tev ir [svarīgākie], un es nevienu vairs nevaru nosaukt, jo esmu kļuvis atvērts dažādiem mākslas veidiem.
Māksliniekam ir bīstami kļūt pārāk atvērtam. Kļūsti pārāk labs un iecietīgs pret visu, un tas neder, jo tev tomēr ir svarīgi būt stabilam un iet savu [ceļu]. Nevari pārāk mīlēt un priecāties par [citiem]. Tiešām kaut kas ir mainījies, es varu mācīties tikai no sevis. Ne jau tā, ka esmu sev labs skolotājs, bet katrs mākslinieks dara kaut ko tik atšķirīgu. Viņš to dara, un tu domā — bet kā tas vispār saistās ar mani un ar mākslu? Kāpēc tam ir viens nosaukums — māksla?
Jūsu gleznas sakņojas Latvijā, bet jums šeit bijis maz izstāžu. Vai nākotnē varētu būt kāda?
Drīz, es pie tā strādāju. Līdz šim ir bijuši daži mēģinājumi, bet vienmēr nedaudz pietrūcis, lai tas īstenotos.
CV
Dzimis 1981. gadā Rīgā
Ieguvis bakalaura un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā
Pēdējā personālizstāde Latvijā notika 2004. gadā
Kopš 2004. gada bijušas vairāk nekā 40 izstādes Vācijā, Itālijā, ASV un Lielbritānijā
Dzīvo un strādā Rīgā
Jānis Avotiņš.
Bez nosaukuma (2015).
Eļļa uz audekla, 204×43 cm.
Publicēts ar autora un Ibid. Gallery, London&Los Angeles atļauju
