Latviešu arhitekts Niklāvs Paegle vada Kornela Universitātes mākslas bibliotēkas projektu ASV un ir viens no deviņiem Baltijas paviljona kuratoriem Venēcijas arhitektūras biennālē
Piektdien, 27. maijā, Venēcijā tiks atklāts starptautiskās arhitektūras biennāles vēsturē pirmais apvienotais Baltijas valstu paviljons, kura ekspozīcija pēta reģionam nozīmīgus infrastruktūras projektus un to mijiedarbību ar pilsētvidi un ainavu*. Viens no šīs sākotnēji pārdrošās ieceres autoriem ir Niklāvs Paegle, jauns latviešu arhitekts, kurš jau vairāk nekā 12 gadus seko interesēm un izdevībām ārpus Latvijas, studējot un strādājot Glāzgovā, Londonā un Vīnē. Kad Vīnē darba diena ir pusē, sākas saziņa ar projektu partneriem ASV, bet, kad iestājas nakts, Niklāvs ar domām un darbiem atgriežas Latvijā.
Tev ir tikai mazliet pāri trīsdesmit, bet jau vadi starptautiski pazīstamā arhitekta Volfganga Tšapellera biroju Vīnē un strādā pie apjomīgiem projektiem visā pasaulē. Pastāsti, lūdzu, kā tur nokļuvi?
Kad es ierados uz apmaiņas gadu Vīnes Mākslas akadēmijā, Volfgangs tikko bija uzaicināts tur strādāt par pasniedzēju, un es nokļuvu viņa studijā. Man jau no sākuma likās interesanti, kas tas par mistisku cilvēku, gluži kā pasaku tēls – te parādās, te pazūd, čukst, slīd pāris centimetru virs grīdas, ģērbjas kā mūks. Mēs uzreiz viegli sapratāmies, jo abiem bija interese par līdzīgām lietām, varētu teikt, utopiskām lietām, kas īsti neierakstās klasiskās arhitektūras vērtību grāmatā. Vēlāk, kamēr biju Londonā, turpinājām sarakstīties, un pēc četriem gadiem es atgriezos Vīnē un sāku strādāt Volfganga birojā.
2014. gadā bija pienācis brīdis, kad birojā bija kaut kas jāmaina. Bijām izauguši lieli, strādājām 30-35 cilvēki, un bija skaidrs, ka visi nevarēs palikt. Kādā piektdienas vakarā Volfgangs prasīja, vai man ir laiks sarunai.
Nodomāju – droši vien būs darbs nedēļas nogalē, prātā atcēlu visus plānus un ņēmu līdzi pierakstu kladi. Taču Volfgangs apvaicājās par maniem nākotnes plāniem un piedāvāja kļūt par partneri. Es neko tādu nebiju gaidījis.
Man tā ir ārkārtīgi liela privilēģija. Ir sajūta, it kā būtu pārlēcis 20 gadus uz priekšu – man jau šobrīd ir iespēja sadarboties ar nozīmīgiem klientiem, ir pieejami plaši resursi un tehnoloģijas, viss kolektīvs. Nav pat teikts, ka, 20 gadus smagi strādājot, es to pats spētu sasniegt.
Manā pārraudzībā šobrīd ir Kornela Universitātes mākslas bibliotēkas projekts, es to virzu un uzraugu, komunicēju ar visām iesaistītajām pusēm, pārraugu budžetu, detaļas, tas ir ļoti komplekss lietu kopums. Otra darba puse ir tas, ka mēs visu laiku rīkojam konkursus, mūs bieži uzaicina kaut kur piedalīties, izstādīties, sniegt viedokli. To mēs ar Volfgangu vienmēr darām kopā.
Gandrīz visi jūsu biroja projekti ir publiskas ēkas. Vai tā ir apzināta izvēle?
Mūsu birojs ir netipisks, jo tam nav mērķa iegūt maksimālu lielumu vai peļņu; tas ir izveidots, lai varētu īstenot konkrētus projektus. Birojs ir kā švamme – tas gan aug, gan saraujas atkarībā no tā, kas ir nepieciešams; šobrīd esam apmēram 10 cilvēku. Turēties pie tāda koncepta ir grūti, piemēram, nav pēctecības, jo cilvēki bieži mainās.
Problēma arhitektūras vidē ir tā, ka sākumā, izveidojot biroju, ir izrāviens – vinnē kādu konkursu, pieņem darbā cilvēkus, noīrē telpas. Kad pirmās lietas ir pabeigtas, rodas jautājums – ko darīt tālāk. Tajā brīdī daudzi biroji sāk darīt darbus, kas nodrošina izdzīvošanu. Anglijā tos sauc par bread and butter jobs. Mēs nedarām nevienu sviestmaizes darbu. Tāpēc mums nākas sadzīvot ar citām problēmām, bet tas atļauj ieturēt konceptuālu skaidrību.
Baltijas paviljona projektā pētījāt arī reģiona kultūras infrastruktūru, jaunās publiskās celtnes. Kādi ir tavi novērojumi?
Pilnīgi traki, īpatnēji un nozīmīgi tieši mūsu reģionam man šķiet tas, ka parādās milzīga mēroga kultūras celtnes. Igaunijas Nacionālais muzejs, kura makets būs apskatāms Baltijas paviljonā, ir lielākā ēka, ko kaimiņvalsts pēc neatkarības atjaunošanas ir uzbūvējusi, un arī vistālākā no jelkādas cilvēku plūsmas – tā atrodas nekurienes vidē, bijušajā militārajā lidlaukā. Arī mūsu Nacionālā bibliotēka ir ievērojama mēroga ēka. Tas ir pārdomas raisošs moments – vai tā ir vēlēšanās caur telpiskām struktūrām apliecināt savu suverenitāti? Tad, kad lietas pārsniedz kādu noteiktu izmēru, to mērogs pārņem skatītāju gluži kā kalns vai kanjons, un viss pārējais kļūst sekundārs. Jānis Dripe Baltijas Atlantā raksta, ka tie ir telpiski orientieri ceļā uz pilsonisku sabiedrību. Par to var diskutēt; man šķiet, ka to varētu panākt arī citādi. Iedomājies, piemēram, kas būtu spēcīgāk – būvēt milzīgu okupācijas muzeju vai arī izveidot muzeju tā, ka tas visu laiku tiek «okupēts» un apmeklētājam ir iespēja to piedzīvot. Izmantojot nevis mēroga triku, bet citus paņēmienus.
Kā tu vērtē atjaunoto Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kas tikko ieguva augstāko apbalvojumu Latvijas arhitektūrā?
Vērtējot sabiedrības pirmo reakciju uz atjaunoto muzeja ēku, šķiet, ka Latvijā pastāv tādas kā slāpes pēc publiskuma. Īsteni publisku celtņu mums joprojām ir maz, bet tās ir nozīmīgas, jo caur tām piedalāmies tajā procesā, ko sauc par publisko dzīvi.
Man liekas, muzeja atrašanās vieta un arī tas, ka tā ir eksistējoša ēka ar savu vēsturi, kas tagad ir reanimēta, pielāgota mūsdienu prasībām, rada daudz spēcīgāku iespaidu nekā jaunuzcelta ēka, kāda ir Nacionālā bibliotēka.
Ir interesanti domāt par to, kāpēc muzejs ir atšķirīgs piemērs. Tā ir jau esoša struktūra, un tādu mums ne tikai Rīgā un Latvijā, bet arī Baltijā ir daudz. Pasaules kontekstā tās ir unikālas – ne tikai pašas struktūras, bet arī struktūru kombinācijas, kurās dažādi laikmeti, 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums, pārklājas ar padomju industrializācijas laika mantojumu. Šī kombinācija ir konfliktējoša un tāpēc arī spēcīga. Tā ir mūsu iespēja atrast ceļu uz laikmetīgu arhitektūru, ejot cauri eksistējošām struktūrām un sociālajam kontekstam. Varbūt tā būtu mana recepte laikmetīgai arhitektūrai.
Sociālā konteksta izpēte tevi interesē jau kopš diplomdarba laikiem, ko izstrādāji Londonā.
Diplomdarbā es pētīju hipsteru fenomenu. Ir iegājies – ja kāds pasaka vārdu «hipsteri», tad visi gardi nosmejas un runā par nākamo jautājumu. Patiesībā tas nav nekas cits kā jaunā paaudze, laikmetīgā kultūra un tās izpausmes pilsētā. Ja šīs kultūras formas pēta telpiski, kļūst ārkārtīgi interesanti, un var saprast šo cilvēku vēlmi pēc savstarpējas mijiedarbības un prasībām pret vidi. Dzīvojot Austrumlondonā, kur ir spēcīga hipsteru kultūra un sociālie kodi, novēroju, ka vietējais tirgus ir kā globāla modes skate, kurā notiek kaut kāda sociāla berze. No turienes radās ideja diplomdarbam – šos fenomenus koncentrēt tādā kā metropoles katedrālē, diennakts diskotēkā.
Man liekas, ka tas ir veids, kā meklēt pavedienus laikmetīgai arhitektūrai – nevis ejot tā saukto stārhitektūras ceļu, kad mēģinām caur Bilbao efektu (atsauce uz Frenka Gerija projektēto Gugenheima muzeju Spānijas pilsētā Bilbao, kas izraisīja milzīgu tūristu pieplūdumu – red.) ieviest pilsētā zīmolveidīgu celtni, bet gan mēģināt saprast, kā arhitektūras valoda var izaugt no pilsētā jau esošām unikālām pazīmēm, vizuālās kultūras un materiālās valodas. Tā ir kontekstuāla pieeja, ar to domājot nevis fizisko kontekstu, kad skatāmies, kādas celtnes ir apkārt, un mēģinām iekļauties, bet gan sociālo kontekstu, kad pētām sabiedrības grupas, subkultūras. Tā ir antropoloģiska pieeja materialitātes veidošanā.
Vai, tavuprāt, arhitekti sevi apzinās kā vienu no pilsētas sociālo telpu veidojošajiem spēkiem?
Latvijā šis ir svarīgs brīdis, jo esam atgriezušies uz mērenas izaugsmes ceļa un sākam aizmirst visas tās kļūdas, kas tika pieļautas pirms 2008. gada. Pirms tās pavisam aizmirstam, ir iespējams pārvērtēt arhitektūras lomu attīstības procesos, nesašaurināt izpratni par arhitektūru kā tikai ēkas čaulu, bet mēģināt skatīties tik plaši, cik tas katrā īpašajā gadījumā nepieciešams. Nevaram apstāties pie ēkas vai īpašuma robežas un teikt, ka tas tur tālāk vairs nav mūsu atbildība, kāds cits par to padomās.
Braucot gar LU Dabaszinātņu centru Torņakalnā, domāju – kur bija tā kļūda procesā, ka var nodot tādu ēku un neatrisināt piekļuvi zem dzelzceļa? Lai divi cilvēki paietu viens otram garām, ir jāuzkāpj uz brauktuves. Ja ēka šādi tiktu realizēta Austrijā, manuprāt, pēc tam arhitektam būtu tik slikta reputācija, ka viņš vairs nevarētu strādāt. It sevišķi, ja tā ir akadēmiska institūcija, no sākuma tiek atrisināts, kā cilvēki līdz ēkai nokļūs un kā tā darbosies pilsētā, arī saistībā ar citām universitātes daļām – kopmītnēm, administrāciju, bibliotēkām un tā tālāk. Ēka nesākas tur, kur ir tās siena, ēka sākas no tās vietas, kur cilvēki sāk uz to iet.
Latvijā šādos gadījumos parasti tiek vainots laika trūkums. Kur gan mēs tā steidzamies?
Tiesa, vajag daudz laika, lai projektu līdz tādai detalizācijas pakāpei novestu, un Latvijā tas bieži vien ir neiespējami. Tā ir vēl viena no privilēģijām, ko varu baudīt Austrijā, – laiks. Latvijā arhitektiem ir jācīnās par savu vietu, arī kultivējot izpratni par to, cik daudz laika prasa projektēšana, detaļas, iedziļināšanās un komunikācija.
Šobrīd ir kritisks punkts, kad arhitektiem ir iespēja nezaudēt sabiedrības sirdsapziņas lomu. Angliski runājošajā pasaulē arhitekti ir kļuvuši par tādiem kā dizaina konsultantiem, viņu loma ir ievērojami mazinājusies, līdz ar to cieš vide un sabiedrība. Savukārt vāciski runājošās zemēs – Vācijā, Šveicē, Austrijā – arhitektiem joprojām ir šī atbildība un nozīmīgā loma procesos. Man šķiet, ka Latvijā esam pa vidu, un mums ir iespēja iet vienā vai otrā virzienā.
Arī ar Baltijas paviljonu vēlamies stimulēt arhitektus būt aktīvākiem un notikumu ķēdē pārlēkt pāris pozīcijas atpakaļ, kad ir iespējams izlemt globālākas lietas. Daudziem profesionāļiem ir spējas saskatīt stratēģiskas kopsakarības, bet arhitektu priekšrocība ir kopskats attiecībā uz vidi.
Baltijas paviljona pieteikumā minējāt, ka Baltijas vienotība balstās kopējā vēsturē, nostalģijā, pat mitoloģijā. Vai projekta gaitā esat atraduši racionālus iemeslus raudzīties uz Baltiju kā vienotu reģionu mūsdienās?
Tā bija galvenā tēze, sākot šo projektu. Mums bija sajūta, ka ir jābūt kopīgajām lietām, jo esam izgājuši cauri tiem pašiem vēsturiskajiem procesiem. Projekts bija mēģinājums pašiem saprast, kas ir Baltija, bet nevis nostalģiskā, mitoloģiskā vai metaforām bagātā veidā, bet reālā, laikmetīgā veidā. Lai caur šo darbu varētu sajust arī to, kas mūs gaida – ko ir iespējams iztēloties un ko ir iespējams izdarīt.
Pētot un ceļojot pa Baltiju, atklājās, ka mums joprojām ir kopīga vide un vides elementi, kas ir radīti vienā un tajā pašā laikā un šobrīd ir sasnieguši vienu un to pašu nolietojuma pakāpi. Tik vienkāršas lietas kā enerģijas tīkli un gāzes vadi, tie joprojām ir daļa no pilnīgi citas sitēmas, kas vairs neeksistē kā valstisks veidojums, bet joprojām pastāv cilvēka veidotajā vidē. Šo vidi var iztēloties kā tādu Baltijas milzi, kurš ir slims, ar sāpošām locītavām, taču viņš ik pa laikam iegūst jaunus, supermodernus transplantus, piemēram, ātrāko internetu pasaulē. Milzis ir tik liels, ka nav iespējams reanimēt uzreiz, tas prasa ilgu laiku. Tāpēc milža ķermenim nepieciešamas ES injekcijas.
Ja iztēlojies to brīdi, kad milzis ir izveseļojies, kāda aina paveras?
Man šķiet, ka visiem ir jādomā, kā to milža ķermeni samazināt un padarīt funkcionēt spējīgu. Ja runājam par lauku teritorijām un par to, ka cilvēki visu laiku dodas projām un tās paliek neapdzīvotas, varbūt jāizmēģina tāds scenārijs, ka dažas vietas tiek atstātas pilnīgi bez infrastruktūras, koncentrējot to blīvā, pārdomātā tīklā. Mums ir arī diezgan ievērojama jūras teritorija, kas ir aktīva, industrializēta zona. Baltijas jūrā ir pieejami dažādi resursi, piemēram aļģes, kas vasarā zied 125 000 km2 platībā, tas ir divreiz vairāk nekā Latvijas sauszemes teritorija. Visu laiku bēdājamies, ka mums vairs nav nevienas salas, bet varbūt varētu būt daudz peldošu salu – sezonālu aļģu spēkstaciju.
Tie šķiet utopiski scenāriji. Utopiju pieminēji arī sarunas sākumā, kāpēc tevi tā interesē?
Utopijas ir nepieciešamas, tās var būt liels dzinējspēks un produktīvs darbarīks. Bez utopijām praksē būtu tāpat kā dzīvot nesapņojot – tev būtu tikai tas, kas ir ikdiena. Jebkura nerealizēta ideja, arī Baltijas paviljona iecere no sākuma var tikt uzskatīta par utopiju. Pēc mūsu uzvaras Lietuvas konkursā Lolita Jablonskiene, Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas direktore, teica: «Tas, ko jūs darāt, nav iespējams.» Tad viņa mirklīti apdomājās: «Bet, tā kā jūs nezināt, ka tas nav iespējams, tas laikam ir iespējams.» Manuprāt, tas ir labākais – nezināt, ka kaut kas nav iespējams. Jo tad, kad to zini, tu apstājies.
Jūs, Baltijas paviljona kuratori, savulaik rakstījāt, ka vienota ekspozīcija būtu simbolisks sākums saliedētākai un ilgtspējīgākai domu apmaiņai reģionā. Kādu tu gribētu redzēt tā turpinājumu?
Ieguvums būtu, ja plašais, reģionālais skatījums turpinātu dzīvot akadēmiskajā vidē un kļūtu par iedvesmas avotu diplomdarbiem un pētījumiem. Es ticu, ka progresīvas idejas vispirms cirkulē kultūras un izglītības telpā, tā tam vajadzētu būt arī Baltijā. Universitāšu prezentācijām un kritikām jābūt prestižākajiem notikumiem, arhitekti stāv rindā, lai tikai redzētu jaunās idejas.
Nepieciešama arī savākto eksponātu attiecību vērtēšana – tā ir ļoti spēcīga realitāte, ar ko mums ir aktīvi jāstrādā, arī ļoti tālā termiņā. Tas, kas mums ir šobrīd, nosaka to, ko varēsim izdarīt pēc 50 vai 100 gadiem.
Ideja par Baltijas sadarbību ir sevi pierādījusi arī projekta veidošanas procesā – kad pie galda ir trīs puses, vienmēr iespējams nobalsot un pieņemt lēmumu. Īstenojot reģionāli nozīmīgus projektus, šis modelis varētu tikt atkārtots. Mums ir tāda kultūras iezīme, ka izolēti mēģinām tikt galā ar problēmām, kaut tepat blakus problēmas ir ļoti līdzīgas, un mēs varētu tās risināt kopīgi.
* Baltijas paviljona koncepcija radīta kuratoru komandā, kurā strādā Kārlis Bērziņš, Jurga Daubaraite, Petrs Išora, Ona Lozuraitīte, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Johans Tali, Laila Zariņa, Jons Žukausks.
4 Baltijas paviljona eksponāti
Baltijas jūras stratigrāfija
Lozannas Politehniskā institūta studentu Muriz Djurdjevic un Thomas Paturet maģistra darbs.
Inčukalna dolomīta kupola un zemes dzīļu ģeoloģiskais makets
Sadarbībā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru, Daigu Pipiru, Viju Hodirevu, Agatu Marzecovu un Lietuvas Ģeoloģijas muzeju.
Klaipēdas šķidrinātā dabasgāzes termināļa peldošā kuģa The Independence modelis
Sadarbībā ar SC Klaipėdos Nafta. Pakalpojuma sniedzējs: Höegh LNG Ltd. (Norvēģija). Izgatavotājs: Hyundai heavy industries (Dienvidkoreja).
Purvciema zemes īpašumu makets
Sadarbībā ar Robert Martin, Jakob Hybel & Caroline Richardt Beck.
CV
Dzimis 1985. gadā Rīgā, vecāki – arhitekti Juris un Dace Paegles.
Studējis Rīgas Tehniskajā universitātē, Makintoša Arhitektūras skolā Glāzgovā, Vīnes Mākslas akadēmijā, 2010. gadā pabeidzis prestižo Arhitektūras asociācijas skolu (AA) Londonā.
Strādājis Londonas arhitektu birojos Foreign Office Architects un ACME.
Kopš 2011. gada vasaras atvaļinājumus velta pasniedzēja darbam Rīgas Tehniskās universitātes Starptautiskajā vasaras skolā.
No 2014. gada – Volfganga Tšapellera arhitektu biroja (Wolfgang Tschapeller ZT GmbH; Tschapeller.com) direktors Vīnē.
Viens no deviņiem Baltijas paviljona kuratoriem 2016. gada Venēcijas arhitektūras biennālē.
