Žurnāla rubrika: Kultūra

Sistēmas kļūda

Posted on maijs 19, 2010 by - Sleja

Vairākas protestu akcijas, tematiskas rubrikas medijos. Nozares pārstāvji paraksta atklātu vēstuli

Policijas bosi dabū taisnoties. Iekšlietu ministre ir neizpratnē un visu uzzina gandrīz vienlaikus ar ziņu aģentūrām – padotie, kā jau parasti, neinformē viņu par saviem slepenajiem plāniem. Partijas kā maitu sajutušas hiēnas saož izdevīgu konjunktūru un pēkšņi sāk aizstāvēt žurnālistu tiesības un preses brīvību: līdz rudenim un vēlēšanām palikuši tikai daži mēneši.

Ziņas turpina pienākt, un šim aizraujošajam stāstam ir interesanti sekot. Daļēji arī tāpēc, ka piedzīvojumiem ir paredzamas laimīgas beigas. Jā, es tiešām neuztraucos par Neo likteni. Visticamāk (jo īpaši ar tādu publisko atbalstu!), viņam nekas nedraud. Policija jau tagad mēģina padarīt lietu nopietnāku, publiskojot informāciju, kas plašas publikas acīs varētu diskreditēt Neo un visticamāk turpinās vēl kādu laiku tādā garā. Bet gan jau advokātam Loskutovam izdosies pierādīt, ka Poikāns neko neuzlauza, bet tikai izmantoja VID datubāzes nepilnības, ka viņš rīkojās nesavtīgi, pat pašaizliedzīgi, pārliecināts par taisnīgumu, nevis mantkārības vadīts.

Vārdu sakot, nojaušu, ka Ilmāram Poikānam, paldies Krišnam, ne tikai nebūs jāsēž cietumā, bet pat izdosies izvairīties no naudas soda. Un tas ir labi!

Taču uztrauc un par laimīgu iznākumu liek šaubīties citi notikumi un mazāk apspriesti fakti. Interesanti, piemēram, kā turpināsies uzņēmuma Exigen Services Latvia bizness? Kā tiks novērtēts šā uzņēmuma ieguldījums skandālā? Vai uzņēmums, kura radīto sistēmu var «uzlauzt» jebkurš anonīms lietotājs, vienkārši ievadot tiešo adresi pārlūkprogrammas adreses lodziņā, uzņemsies daļu atbildības par aizsargātās informācijas noplūdi? Varbūt kompensēs zaudējumus? Kā tāds brāķis varēja iziet kvalitātes auditu? Vai te nav jāsāk cita izmeklēšana?

Ja jau tik viegli sakūdāmajai ekonomikas policijai patīk pie katras izdevības konfiscēt mūziķu un žurnālistu datorus un bibliotēku serverus, būtu vērts pievērst uzmanību vienam no lielākajiem IT uzņēmumiem – viņiem birojā noteikti ir ļoti daudz jaunu datoru un jaudīgu serveru! Pie reizes varētu noskaidrot, kas ir šā uzņēmuma veiksmes pamatā.

Atcerēsimies, ka tas pats Exigen izstrādāja arī bēdīgi slaveno Latvijas pasta preses piegādes datorsistēmu, kas pirms dažiem gadiem faktiski paralizēja preses piegādi Latvijā (gan Pasts, gan Exigen par kļūdām vainoja laikrakstus un abonentus, it kā jebkurai pro­grammai nav jābut izturīgai pret lietotāju kļūdām). Un tomēr tas netraucē Exigen visu šo laiku saņemt no valsts aizvien jaunus pasūtījumus. Kā 23.aprīlī paziņoja laikraksts Dienas Bizness, jau pēc «Neo lietas», Valsts kase, acīmredzot, apskaužot VID publicitāti, kas uz vairākiem mēnešiem aizēnoja pārējās valsts iestādes un mediju telpā pārsita pat viltotu meteorītu un īstu vulkānu, izlēma pasūtīt Exigen atbildīgu darbu – internetbankas eKase uzturēšanu un pilnveidošanu. Pat nezinu, ko te var gaidīt, jo, kā redzam, Exigen vienmēr izdomā kaut ko jaunu un, kā rakstīts uzņēmuma mājaslapā, izmanto «sadarbības modeli, kurš paredz risku sadalīšanu starp mums un mūsu klientiem». Paldies par atklātību!

Kaut tajā pašā mājaslapā Latvijas valsts nezināmu iemeslu dēļ nav minēta starp Exigen klientiem, pētot uzņēmuma realizēto projektu sarakstu, atradies arī negaidīts izskaidrojums neseniem pārsteidzošajiem Saeimas balsošanas gadījumiem – izrādās, ka mūsu parlamenta sēžu zāles informācijas sistēmu arī izstrādāja šis vienīgais Latvijas valstsvīru uzticību pelnījušais IT uzņēmums.

Un te es nodomāju – ja jau tās datoru lietas tik lielā mērā ietekmē ne tikai mūsu ikdienu, bet arī valsts aparāta darbu, jāapsver iespēja vēlēšanās balsot ne tikai par partijām, bet, pieņemsim, arī par operāciju sistēmām, kuras nākamos četrus gadus izmantos ierēdņi, un arī par programmētājiem, ar kuriem visiem mums būs «jādala riski».

Noziegumi un cietušie

Posted on maijs 19, 2010 by - Recenzija

Režisores Ināras Kolmanes un vēsturnieka Ulda Neiburga dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture mēģina izskaidrot Latvijas traumatisko un sarežģīto pagātni

Pagājušajā nedēļā nelielā, gandrīz tukšā kinoteātrī K Suns noskatījos jaunu labu latviešu dokumentālo filmu Pretrunīgā vēsture. Likās, esmu ieradies uz pagrīdes seansu. Centos filmu skatīties ar ārzemnieka acīm un izpratni un pārliecinājos, ka šī ir filma, ar kuras palīdzību ārpus Latvijas (un, protams, Latvijā) varētu izskaidrot Latvijas traumatisko un sarežģīto vēsturi.

Bieži jūtos vainīgs, ka nespēju saprast latviešu dokumentālās filmas. Tajās ir skaistas, klusas un emocionālas ainavas, dramatiski kadri, kā arī daudz runājošu cilvēku, bet no tā nekādi nevar izsecināt – vismaz ne tāds skatītājs, kurš pats nav notikumu aculiecinieks -, par ko īsti ir runa. Pārāk maz ir fona ziņu un paskaidrojumu.

Ināras Kolmanes un Ulda Neiburga filma Pretrunīgā vēsture savā vēstījumā ļauj runāt trim veciem, kara laikus pieredzējušiem vīriem. Runa ir par trim okupācijām (1940., 1941. un 1945.gadā) un šo traģisko notikumu postošo ietekmi uz vienkāršu cilvēku dzīvi. Patiesībā runa ir tieši par to pašu problēmu, kuru Vilis Daudziņš risina JRT izrādē Vectēvs. Arī šeit trīs vīrieši stāsta par karā pieredzēto.

Edvards Anderss ir amerikāņu profesors, bijušais Liepājas ebreju kopienas loceklis, kurš kara laikā zaudēja savējos un arī pats gandrīz aizgāja bojā. Latvietis Kurts Grīnups bija pirmais, kurš 1941.gadā redzēja briesmīgo ainu, ko Rīgas Centrālcietumā aiz sevis bija pametusi padomju vara. Pēc kara viņš nokļuva SMERSH cietumā Rīgā, Amatu ielā, bet pēc tam izsūtījumā, no kurienes atgriezās dzimtenē. Krievs Vitālijs Ļeonovs kā bērns no krievu sādžas tika aizvests uz Salaspils nometni un pēc tam nokļuva darbā pie latviešiem lauku saimniecībā. Pēc kara viņš palicis Latvijā.

Šādas filmas spēks slēpjas apstāklī, cik ticams ir stāstītāju vēstījums, cik labi stāstītāji viņi ir un vai stāsti savijas vienā veselumā. Par visiem trim galvenajiem varoņiem var teikt, ka viņi savu «lomu» izpilda godam.

Uz mani vislielāko iespaidu atstāja Edvarda Andersa nobriedušais, gudrais un līdzsvarotais stāsts. Viņš runā par okupantu noziegumu un uzsver, ka cietuši visi, negribēdams izcelt kādu noteiktu cilvēku grupu pāri citām. Ar satelītattēlu palīdzību Anderss noteicis Šķēdes masu kapu atrašanās vietu un palīdzējis uzstādīt piemiņas akmeni. Tajā bez ebrejiem iekalti arī latviešu un krievu upuru vārdi. Tas daudziem neesot paticis. (Pie kapa piemiņas akmeni nevarēja novietot, jo kāpa esot pārāk «jutīga» vide. Tagad tajā vietā plāno celt vēja ģeneratoru parku.)

Filmā parādītie 16.marta un 9.maija Rīgas notikumu kadri labi atspoguļo Latvijā joprojām valdošos kardināli dažādos vēstures traktējumus. Cerību modina vienīgi dažu jauniešu izlīdzinošie vērtējumi.

Īpaši jāatzīmē skaistā mūzika, ko Ivars Makstnieks komponējis tieši šai filmai.

Naudas trūkuma dēļ filmas veidošana ilgusi vairākus gadus, tomēr, par laimi, galu galā atradās sponsori.

Šo filmu steidzami vajadzētu pārtulkot vairākās valodās un parādīt Latvijas kinoteātros. To būtu nepieciešams iekļaut skolu programmā un piedāvāt izplatīšanai ārzemēs. Un beidzot – parādīt Latvijas, un kāpēc ne arī Krievijas TV.

Gadu gaitā par Latviju gan pašā valstī, gan ārzemēs izplatīts daudz maldinošu ziņu, un filma Pretrunīgā  vēsture palīdz tās atspēkot.

Ekskluzīvi izolēts

Posted on maijs 19, 2010 by - Intervija

Ja par atzinīgi vērtēto Dzintaru parka projektu Arnis Dimiņš šogad saņems pelnīto Latvijas arhitektūras gada balvu, tad šis notikums iezīmēs gan paaudžu, gan domāšanas maiņu Latvijas arhitektūrā

Var apskaust katru, kurš vēl nav atklājis Dzintaru mežaparku Jūrmalā. Tur starp priedēm un mellenājiem līkumo pastaigu celiņi, skrituļošanas trase un viz apkārtni atstarojoši, efektīgi paviljoni. Tiltiņš, atpūtas soliņi, norādes un daudz pozitīvu, sportisku cilvēku ar priecīgām sejām. Parks ir viens no nedaudzajiem publiskās arhitektūras un ainavas darbiem, kur vajadzība pēc mūsdienīgas aktīvās atpūtas vietas ne tikai perfekti uztaustīta, bet arī atrisināta, piedāvājot harmonisku un reizē laikmetīgu vidi.

Ne velti projekts ir viens no nopietnākajiem pretendentiem arhitektūras gada balvai, ko 21.maijā pasniegs Latvijas Arhitektu savienība.

Parka arhitekts Arnis Dimiņš un viņa biroja Substance komanda ar atzinību pēdējā gadā ir norūdīta, jo pēc Majoru sporta halles uzcelšanas bijušas neskaitāmas publikācijas ietekmīgos arhitektūras žurnālos Eiropā, Āzijā un Dienvidamerikā. Majoru halle un apraksts par biroju iekļauts Public Architecture Now sējumā, ko jau par zīmolu kļuvušajā Now! formātā publicē izdevniecība Taschen, apkopojot īpašos, redaktoru atlasītos pasaules jaunumus. Tā ir arī pirmā Latvijas arhitektu ēka, kas iekļuvusi Eiropas galvenās arhitektūras balvas Mies van der Rohe Award četrdesmitniekā un pašlaik kā izstādes sastāvdaļa ceļo pa Eiropas galvaspilsētām. Taču Arnis Dimiņš arhitektu sabiedrībā ir savrups spēlētājs. Pirms tika uzbūvēta Majoru halle un Dzintaru parks, daži zināja tikai to, ka Arnis ir liels mūzikas cienītājs un kolekcionē retas vinila skaņu plates.

Līdzīgi kā citiem arhitektiem, arī arhitektu birojā Substance samazinājušies gan darba apjomi, gan darbinieku skaits. Pašreiz aktuāli esot četri projekti, no kuriem mazākais ir privātmāja. Nesen ar kaimiņu atbalstu Arnis sakārtojis sava Rīgas centra mājokļa pagalmu. Ēkas savulaik projektējis Eižens Laube, un viena nama fasādē atrasto ornamentu arhitekts pārnesis mūsu gadsimta kontekstā kā pagalma bruģa pikseļus. Vēlāk sarunā atklāsies, ka Arnis Dimiņš ir cilvēks, kuram rūp degradētā pilsētas vide un kontrasts starp publisko un privāto teritoriju. Viņš pieļauj, ka nākotnē arhitekti vairāk nodarbosies nevis ar ēkām, bet ar telpu starp tām.

Līdzīgi kā citus gadus, pārlūkojot arhitektūras gada balvas finālistu sarakstu, apstiprinās fakts, ka labākie darbi jāmeklē nevis Rīgā,  bet citās pilsētās, pat laukos. Arī šogad spēcīgākie pretendenti reģionāli pārstāv piekrastes teritoriju – Ventspils rūpju rajonu Pārventu un Jūrmalu. Interesanti, ka pat spilgtākie privātmāju piemēri meklējami provincē, nevis, piemēram, Mārupē vai Baltezerā. Kā tu to skaidro?
Manā skatījumā neskarta dabiskā lauku vide ir krietni augstvērtīgāka par Mārupes pļavām vai Baltezeru. Šādam fonam ir spēcīga pievienotā vērtība, kas izvirza augstākas prasības arī iecerēto ēku arhitektūrai. Savukārt sabiedriskajiem objektiem pasūtītājs pamatā ir valsts vai pašvaldību institūcijas, un, skatot gada balvas ģeogrāfiju vairāku gadu griezumā, skaidri iezīmējas attiecīgo Latvijas pašvaldību prioritātes un iespējas.
 
Mani nesen pārsteidza, cik nabadzīgs un atpalicis ir Liepājas vēstures muzejs, kas iekārtots villā, ko Berči savulaik projektējis turīgam uzņēmējam. Liepāju arī var uzskatīt par pilsētu ar iespējām, taču arhitektūrai tur ir drīzāk dekoratīva, nekā konceptuāla un strukturāla kvalitāte. Arī tu nesen projektēji Liepājā, piedaloties Jūrniecības muzeja konkursā.
Liepājā tiešām var redzēt, ka postmodernisms ir atstājis neizdzēšamas pēdas pilsētas jaunāko laiku arhitektūrā. Es šī izteiktā dekoratīvisma cēloņsakarības saskatu zināmā Liepājas sāncensībā ar Rīgu. Līdzīgi kā Dānijā Orhūsa sevi pozicionē attiecībā pret Kopenhāgenu.
 
Kas Rīgai visvairāk traucē attīstīties un kļūt par mūsdienīgu pilsētu, kur vēsturiskās arhitektūras pievilcību stiprinātu atbilstošas kvalitātes publiskā telpa?
Tā ir ne tikai Rīgas problēma, bet lielā mērā raksturīga Latvijai kopumā. Man liekas, ka cilvēku apziņā valda nepareizs priekšstats par telpu un harmonisku vidi. Sabiedrība krasi nodala privāto telpu no publiskās, tāpēc vide, kurā mēs dzīvojam, ir izveidojusies ar izteikti atšķirīgiem standartiem.
Man radies iespaids, ka, izejot uz ielas, ir jārada ap sevi zināms emocionāls plīvurs, lai neievērotu nelīdzenās, nolietotās ielas un ietves, aizvēsturiskas šķības laternas vai piecreiz pārtaisītus padomju laika soliņus. Var jau atrast neskaitāmus skaidrojumus un pamatojumus, kāpēc tas ir tā, taču es uzskatu, ka mūsdienīgas vides attīstība notiks tikai līdz ar sabiedrības attieksmes maiņu.
 
Līdzīgi vērojumi jau 1934.gadā bija arhitektam Pēterim Bērzkalnam, kad pēc Skandināvijas valstu apmeklējuma viņš rakstīja, ka Rīga «ar ārzemēm nav salīdzināma, tā ir slikti iekārtota, bez gaumes uzbūvēta un netīra». Pagājuši 70 gadi, un tu saki to pašu. Vai esi domājis, ar ko tu sāktu pilsētas labiekārtošanu?
Stratēģiski pareizi būtu sākt ar vietām, kurās ikdienā ir vislielākā iedzīvotāju koncentrācija, un pēc tam pakāpeniski virzīties uz mazāk aktīvām pilsētas daļām. Svarīgi ir izvērtēt arī publiskās telpas ainaviskos, kultūrvēsturiskos un tūrisma aspektus. Tomēr, lai vispār iekustinātu šo procesu, man liekas, būtu nepieciešams viens atslēgas objekts, kas aizrautu rīdziniekus un kļūtu par zināmu etalonu turpmākajam pilsētas telpas uzlabošanas procesam. Par tādu varētu kļūt, piemēram, jauna gājēju iela, ja tiktu rekonstruēta Tērbatas iela. Tālāk varētu pārveidot, piemēram, Vidzemes tirgu, kas būtu zināms gājēju ielu noslēdzošais objekts, un tā tālāk.
 
Aktuālais arhitektūras process pēc zināmas garlaicības un pat nolieguma gadiem, ko izraisīja arhitektūras globalizācijas radītā vienveidība, man kā kritiķei šķiet pat aizraujošs, jo redzu labas idejas, kas ir gan oriģināli pieteikumi, gan jaunas vecu patiesību interpretācijas. Ko tu esi pamanījis?
Pamatā dominē tevis pieminētās veco patiesību interpretācijas. Uz šā fona spilgti izceļas japāņu arhitekta Sou Fudzimoto radošie meklējumi. Viņš savu darbības lauku ir deklarējis kā arhitektūra pirms arhitektūras, cenšoties atbrīvoties no līdzšinējās pieredzes radītajiem uzslāņojumiem.
Savos projektos Fudzimoto operē ar tādiem pirmatnējiem jēdzieniem kā haoss un kārtība. Arī ainaviski viņa radītie objekti parasti atrodas neskartās dabas teritorijās. Mani fascinē tas, cik vienkārši un tajā pašā laikā konceptuāli dziļi ir šie darbi.
 
Vai masu tīklošanās laikmetā, kur visi visu uzzina pāris sekundēs, arhitekts var atļauties veltīt laiku pārdomām par haosu un kārtību?
Pēdējā laikā šī informācijas plūsma un arī savstarpējā ietekme ir kļuvusi tik spēcīga, ka arvien biežāk izskan viedoklis: lai radošajā procesā izveidotu kaut ko patiesi unikālu, ir nepieciešams uz brīdi no šīs plūsmas atslēgties. Izolācija sāk asociēties ar vārdu ekskluzīvs.
 
Kā vērtē arhitektu meklējumus profesionālās darbības lauka paplašināšanā? Nīderlandiešu birojs OMA/AMO, piemēram, nesen prezentēja Eiropas enerģijas karti.
Rems Kolhāss vienmēr ir deklarējis, ka, veidojot savus projektus, izvērtē politiskos un ekonomiskos aspektus. Tāpēc šī Eiropas enerģētikas karte manā uztverē ir vairāk tāds mārketinga gājiens, lai atgādinātu par sevi potenciālajiem klientiem. Arhitektu profesionālā darbības lauka paplašināšanā man interesants šķiet viedoklis: ja radošā darbība ar arhitektoniskiem apjomiem nākotnē sevi izsmels, arhitekti visticamāk sāks nodarboties ar telpu, kas ir ap ēkām.
Līdz šim arhitekti ir centušies ēku pielāgot videi, taču tas ir tāds vienpusējs process. Varētu pamēģināt to izdarīt no otras puses, piemēram, izveidot jaunu, saskanīgu vidi ēkai, kas kaut kādu iemeslu dēļ neiekļaujas konkrētajā vidē.
 
Vai tas varētu būt kaut kas tik vienkāršs kā parki un dārzi mikrorajonu autostāvvietās, vai arī tev padomā ir kas cits?
Es to redzu daudz plašāk par vienkāršu apzaļumošanu, te varētu būt arī jaunu fun­kciju meklējumi, ar ko papildināt objektu. Funkcionālie risinājumi savukārt varētu pāraugt par jauniem pilsētvides infrastruktūras objektiem.
 
Vai arī tu krīzes un arhitektu bezdarba laikā esi domājis par jauniem projektiem, kas būtu atšķirīgi no arhitekta prakses līdz šim?
Krīzes rezultātā ir ievērojami sarucis birojā strādājošo skaits, bet man kā līdzīpašniekam šis laiks nozīmē, ka ar dubultu sparu jākoncentrējas atlikušajam darba apjomam, lai sagaidītu arhitektūrai labvēlīgākus laikus. Pašlaik neesmu domājis par citiem projektiem, bet, ja rastos tāda izdevība, es pieļauju iespējas darboties kādā no blakus disciplīnām.
 
Liela daļa laikmetīgās mākslas un dizaina projektu ir izteikti starpdisciplināri. Ietekmes un intereses iesliecas gan matemātikā, gan medicīnā, par radniecīgām nozarēm pat nerunājot. Arhitekti Latvijā tomēr stingri turas pie praktiskās projektēšanas, arī arhitektūras vērtēšanu balstot uz praktiski izmērāmiem lielumiem. Kāpēc tā?
Arī pasaulē nav daudz arhitektu, kas darbotos starpdisciplināri. Arhitektūras veidošanas process atšķirībā no citām mākslas nozarēm ir ļoti cieši saistīts ar pasūtītāju. Projektu izmaksas, piemēram, lai dizainētu kādu jaunu produktu, ir ievērojami zemākas par ēkas būvniecību. Jo mazāks finansējums nepieciešams, jo vieglāk to piesaistīt kādu inovatīvu ideju īstenošanai.
 
Tikko piedalījos diskusijā par Rīgas pils interjeriem, kur dominēja divi viedokļi par to, kā jāizskatās Valsts prezidenta reprezentācijas telpām. Grupa arhitektu uzskata, ka priekšroka dodama vēsturiskam interjeram, tā apliecinot Latvijas piederību senām kultūras tradīcijām, arī medībām, citi aicina ar telpu, priekšmetiem un mākslu tajā komunicēt modernas, demokrātiskas valsts sajūtu. Kāds ir tavs viedoklis?
Rīkojoties tradicionāli un atbilstoši pieņemtajai praksei, pils interjeri būtu jāatjauno savā agrākajā izskatā. Taču šī ir unikāla situācija, kad funkcija – Latvijas valsts reprezentācija – varētu būt nozīmīgāka par pašu telpu. Rīgas pils arhitektūra ietver ļoti spēcīgu pagātnes auru, tāpēc interjera risinājumam manā uztverē būtu vairāk jāakcentē Latvijas kā modernas Eiropas demokrātijas vizuālais koptēls.
 
Lai arī Latvijas Arhitektu savienība katru gadu sūtīja pieteikumus, tavā birojā projektētā Majoru sporta halle ir pirmā un pagaidām vienīgā, kas iekļuvusi Mīsa van der Roes balvas četrdesmitniekā. Tas ir labs, taču nemaz tik augsts sasniegums, ja salīdzina, piemēram, ar Latvijas mūziķu spozmi. Kas Latvijas arhitektūrai traucē sasniegt izcilību un ievērību pasaules līmenī?
Kad projektējām Majoru sporta halli, mums ļoti paveicās ar treknajiem gadiem. Tad par pašvaldības iepirkumiem arhitektu birojiem bija minimāla interese un konkursu bija iespējams uzvarēt ar projektēšanas budžetu, par kuru varēja veidot arī arhitektūru.
Man grūti iedomāties, kāds varētu būt halles risinājums, ja konkurss notiktu šodien. Spoža sabiedrisko ēku arhitektūra ir tas, ar ko Latvijas arhitekti varētu sevi apliecināt starptautiskā līmenī, diemžēl pastāvošā mazāksolīšanas iepirkumu sistēma pašreiz izslēdz šādu scenāriju. Tikai tad, kad valsts un pašvaldību arhitektūras pakalpojumu konkursi balstīsies uz radošas sacensības principiem, var sagaidīt kādus rezultātus.
 
Tu esi viens no arhitektiem, kuru varētu saukt pat par asociālu. Reti apmeklē diskusijas, arhitektu portālā komentārus neraksti, daudzi tevi pat nepazīst. Taču viens no arhitekta darba aspektiem ir komunikācija ar sabiedrību.  Vai tā ir apzināta nostāja?
Komunikācija ar sabiedrību ir svarīga, bet tai var būt dažādas formas. Ja kāds interesējas par arhitektūru, tad jāļauj viņam to nepastarpināti darīt, apskatot vai lietojot konkrētos objektus. Es uzskatu, ka realizētie objekti ir svarīgākais arhitekta komunikācijas veids ar sabiedrību.
Ja runā par diskusijām vai komentāriem arhitektu portālā, es nejūtu sevī aicinājumu kādu pamācīt vai kādam iegalvot, kā būtu labāk veidot vienu vai otru objektu. Domas par saviem darbiem pietiekami nodarbina manu prātu, bet, ja kādam ir interesants mans viedoklis, es, protams, esmu gatavs ar to dalīties.

Arņa Dimiņa 5 lietas
 
«Lai gan biroja Substance nosaukumam ir zināma saikne ar Joy Division, mans visu laiku izpildītājs nr.1 ir Stīvens Patriks Morisejs. Arī mana mūzikas kolekcija pamatā saistās ar viņu vai grupu The Smiths, kurā Morisejs ir spēlējis. No kolekcijas esmu atlasījis piecas bootleg vinila plates ar nekur citur neizdotiem grupas ierakstiem un intervijām, ko izdevuši The Smiths fani»
The Smiths. The Undisputed Truth. 1983.gada 7.jūlija koncerts Londonas Rockgarden  

The Smiths. Blue. 1984.gada 13.novembra koncerts Dublinas SFX Centre

The Smiths. There Is A Band That Never Goes Out. 1983.gada 1.jūnija Džona Pīla sesijas ieraksts  

The Smiths. Blessing Of The Highest Order. 1984.-1987.g. ieraksti  

The Smiths. Boyfriend In A Coma.1983.-1985.g.ieraksti

Arnis Dimiņš
Dzimis 1968.gadā Rēzeknē
Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvis arhitekta diplomu
Sešus gadus strādājis arhitektu birojā Arhis
2000.gadā izveido arhitektu biroju Substance
Majoru pamatskolas sporta laukums saņem atzinību par tektonisku skaidrību un inovatīvu pieeju arhitektoniskā tēla veidošanā Latvijas Arhitektu savienības rīkotajā 2007.gada labāko darbu skatē
Majoru pamatskolas sporta laukums iekļauts starp 40 atzīmētajiem Eiropas Savienības modernās arhitektūras balvas Mies van der Rohe Award 2009 darbiem. 2008.gadā darbs ieguva arī balvu par labāko sabiedrisko ēku Latvijas Arhitektūras gada skatē

Pastaiga gar cerību jūru

Posted on maijs 12, 2010 by - Recenzija

Režisore Antra Cilinska dokumentālajā filmā Vai viegli? pēc 30 gadiem atgriežas pie leģendārās Jura Podnieka filmas varoņiem. Viņiem tagad jau četrdesmit

Mākslā nereti sastata objektu vai cilvēku izmaiņas laikā. Tas iedarbojas. Šis efekts balstās mūsu psihes īpatnībā, proti, imanentajā vēlmē pārvarēt tagadnes mirkļa zūdamību un skatīt parādības to ilglaicīgā attīstībā. Dokumentālajā kino tas ir sen pārbaudīts paņēmiens. Salāgojot kādas vietas vai cilvēku grupas dažādos vēstures brīžos, skatītājs gandrīz vienmēr ir gandarīts, konstatējot pārmaiņas. Tiek kompensēts pilnestības deficīts. Atkalredzei ir viens priekšnoteikums – atmiņā jābūt saglabātam iepriekšējam iespaidam kā samērojamai matricei.  

Uz atminēšanos balstās arī Antras Cilinskas jaunā filma Vai viegli? Lai atkalredzēšanas tīksmi nodrošinātu, cilvēkstāstus bagātina ar citātiem no Jura Podnieka hrestomātiskās Vai viegli būt jaunam (1986) un A.Cilinskas Vai viegli būt? (1998). Jaunā filma turpina iepazīstināt ar pirms gadsimta ceturkšņa filmēto jauniešu likteņiem. 1998.gadā uzņemtajā Vai viegli būt? viņus redzējām 30 gadu robežu sasniegušus. Izrādījās, ka telpa «dzīves koridorā», pārkāpjot šā vecuma slieksni, nesatur pietiekami daudz jaunu raksturlielumu, kas radītu līdzvērtīgi spriegas izjūtas kā stāstā par varoņu jaunību. Dzīves bija risinājušās tālāk, bet režisores nokomplektētā kopsumma gaidīto efektu nedeva. Varoņi bija nonākuši it kā starpstacijās, vairākumā gadījumu nezinot, kurp dosies tālāk un vai izvēlētais ceļš piepildīs viņu cerības.  

Tagad 1986.gada jauniešiem jau četrdesmit. Nākotne vairs nevīd rožainā tālumā, jau zini, kas esi, un sāc apjēgt savu iespēju robežas. Vēl ir tālu līdz sešdesmit, kad sākas atskatīšanās un nepaspētā uzskaite. Iestājies atbildīgs rīcības laiks. Dzīves nejaušības materializējušās likumsakarībās. Ikviens var samērot savu likteni ar filmā redzēto un bez pūlēm ieiet identifikācijas vārtos.  

Režisoram Jurim Podniekam piemita izcila intuīcija, izvēloties jauniešus savai filmai, viņš it kā paredzējis, ka pēc gadiem viņi veidos sociāli reprezentatīvu spektru. 1986.gada filmā jaunos cilvēkus vienoja noliedzoša attieksme pret sabiedrībā dominējošo liekulību, konservatīvismu, aprobežotību. Tie bija indivīdi, kas jutās vairāk vai mazāk vientuļi un lieki esošajā dzīves kārtībā. Protests bija ietverts gan destruktīvās akcijās, gan noslēgtībā, gan Afganistānas kara pieredzē. Juris Podnieks atsedza plīvuru tai sabiedrības daļai, kam vajadzēja būt sociāli aktīviem pēc 10 un 20 gadiem. Negaidīti dziļas sāpju rievas atklājās šajā portretā. Bet kopaina suģestēja ar savu tiešumu. Atkārtot to nevar. Nekāda meistarība nevar vēlreiz radīt neatkārtojamo spriedzes sajūtu.  

Antra Cilinska, jau otrreiz pievēršoties Jura Podnieka izvēlētajam varoņu «komplektam», radošo enerģiju veltījusi likteņu turpināmībai. Iepriekšējo filmu citāti atlasīti mērķtiecīgi un dod nepieciešamo laiku savienojumu. Filmas Vai viegli? kompozīcijas «rāmi» veido sveicinājumi Jurim, kura «mums tik ļoti pietrūkst», un Igora Lingas pirms gadsimta ceturkšņa tapusī kinoeseja par cerību jūru, kas aizgāja tālu pasaulē līdz ar Podnieka filmu. Veltījums un vizuāli ekspresīvais citāts piešķir darbam pārlaicīgu dimensiju, vedinot arī filmā ietvertos likteņstāstus uzlūkot kā vēstījumus par dzīves nejaušību un likumsakarību savijumu, kas veido ikviena mūža rakstu.   

Scenārija autores Noras Ikstenas līdzdarbība palīdzējusi filmu izveidot grodāku, dramaturģijā iezīmējot labi saskatāmas vektoriālas līknes, kas saista aizgājušo laiku ar tagadējo. Tomēr ir slieksnis, ko nevar pārkāpt, tikai mainot saskaitāmo kārtību. Gaidīju, ka filmas varoņu bērni atkal ienesīs spriedzi, parādīs mūsdienu jaunatnes opozīciju vecāku laikam. Autori no tā atsacījušies. Iespējas palikušas neizmantotas. Vēl viena iespēja slēpjas interviju blīvumā. Dažkārt nebūtiskie jautājumi jēdzieniski it kā noplicina filmu.  

Pastaigas gar jūru ir veselīgas. Tās raisa domas par esības jēgu. Arī gar Cerību jūru der pastaigāt. Filmas varoņi mirkst savās dzīvēs, mēs paliekam ar sausām kājām.

Švauksta laiks

Posted on maijs 12, 2010 by - Sleja

Lai arī uzskatīts par skandālu, filozofijas darba tulkojuma plaģiāta gadījums ir tikai viena sagulēta šķipsna kuplajā Latvijas akadēmiskās un profesionālās nekompetences sasukā

Cik nav gadījies redzēt alkoholisma skartus, pasauli knapi tverošus profesorus, provinciālu priekšstatu pilnus ekspertus un puspriekšniekus, kuru diena vērtību šķiet ieguvusi tad, ja izdevies ko aizliegt vai vismaz stingri ieteikt.

Kad pietrūkst lasāmā, es reizēm ņemu jebkādus burtus savā tuvumā. Dažreiz lasu vārdnīcas, citreiz trauku mašīnas lietošanas instrukciju, noplēšamo kalendāru lasu, ārzemju telefongrāmatās meklēju latviešu uzvārdus. Autobusa dīkajās stundās esmu lasījusi pat TV programmu – vispirms visas anotācijas, tad pārējo pēc kārtas, ko rāda rītā un ko vakarā. Interesanti, ka šajā monotonijā vienmēr gadās neparasti atklājumi. Kādai problēmai uzrodas negaidīts risinājums, veidojas sakarības un atrodas domas.

Tā sanāca, ka tikko pa vakariem izlasīju enciklopēdisko vārdnīcu par Latvijas arhitektiem, dizaineriem, māksliniekiem un visiem pārējiem, kas par tādiem sevi dēvē. Atšķirībā no Vikipēdijas, kur ar lielu interesi izlasu visu ierakstu un uzspiežu uz tālāk vedošām saitēm, šeit vienīgā saistošā lasāmviela man šķita dzimšanas un miršanas gadi, bet jo īpaši vietas, kā arī raduraksti, kurš kuram brālis, kurš dēls, kura sieva un kurš pirmais vīrs, un dažreiz pat māsīca, brālēns līdz pat jebkādam mākslas pieskārienam sestajā augumā. Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk iztēles. Kādam biogrāfijā pie starptautiskajiem nopelniem minēti otrā un trešā kursa obligātie studiju darbi, cits dažos gados pamanījies sarīkot 30 izstādes, vēl kādam kā nozīmīgs profesionāls sasniegums minēta divu nedēļu vasaras skola necilā provinces universitātē. Vai tiesa, ka man prātā palicis gadījums, ka daži cilvēki, izgājuši cauri ārzemju universitātes pilsētiņai, savos CV to nosaukuši par stažēšanos respektablā augstskolā?

Tikpat interesantas ir bibliogrāfiskās references par mūsu ievērojamo cilvēku sasniegumiem. Intervija žurnālā Deko, piemēram, vai Klubs. Daži pat minēti bukletos. Garas un garlaicīgas, pārspīlēti svarīgas biogrāfijas ar švaukstīgiem akcentiem, nav brīnums, ka tādi ir arī «zinātniskie pētījumi», un students, kura vecāki sagrabinājuši pēdējo naudu, lai apmaksātu šādu cilvēku darbu augstskolās, riskē un runā. Tādi paši tipāži jaunus CV ierakstus krāj valsts iestādēs, melošanu, muldēšanu un izlikšanos padarot par normu. Kas vakar eksperts, šodien jau trū blogeris, bet rīt iekšā enciklopēdijā un padomē.

Bet, piemēram par Zelmu Elvīru Mierkalni rakstīts pavisam maz. Mācījusies ģeogrāfos, strādājusi neizteiksmīgās darbavietās, taču vācu okupācijas laikā bijusi viena no aktīvākajām galeristēm un mākslas grāmatnīcas īpašniece Rīgā. Intriģējošā biogrāfija ir īsa un skumji apraujas. Apcietināta, notiesāta, mirusi 1948.gadā Krievijā, Karagandas apgabalā.

Šis ir pirmais raksts, ko rakstu savā mobilajā ierīcē. Kā jau iesācējs, drošības pēc to aizsūtīšu uz «īsto» datoru, lai pārskatītu kļūdas un saskaitītu rakstu zīmes. Tas man ir liels notikums, jo doma, ka kaut kas varētu atgadīties ar datoru, līdz šim bijusi viens no lielākajiem stresa avotiem. Tas ir tik patētiski, jo neko vairāk par rakstīšanu, skatīšanos un klausīšanos es ar to nedaru. Ne man šķiet svarīgi noglabātie faili, ne bildes, ne svešu cilvēku lietas, kas aizņem lielāko daļu arhīva. Jau sen nav svarīgs dizains, bet gan miers. Iegulties šūpuļtīklā uz terases bez lielā dzelža vai klusā dīvāna stūrītī pie mazās gaismiņas ar mazu telefonu darīt darbu, kas sagādā prieku, ir mans jaunais kabatas formāta laiks.

Ar viņu nebūs garlaicīgi

Posted on maijs 12, 2010 by - Recenzija

Karels Marks Šišons noslēdz pirmo sezonu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta postenī. Vai enerģiskā svešzemnieka izvēle ir veiksmīga?

Gibraltārā augušais un Londonā studējušais Karels Marks Šišons (1971) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta ampluā savu pirmo koncertu diriģēja 2009.gada 18.septembrī. Taču šī ļoti enerģiskā, savā ziņā pat diktatoriskā (subjektīva klausītāja uzvere) vīra iespaids uz Latvijas mūzikas dzīvi sākās agrāk – kā viesdiriģentu viņu šeit sastapām kopš 2000.gada septembra. 

Maestro pirmā vizīte bija koncerts Fantāzijas par Spāniju. Jau toreiz presē parādījās darbības vārds «aizdedzināja». Citiem vārdiem, ar ugunīgu degsmi Šišonam izdevās tas, ko Latvijas klausītājs tik ilgi bija gaidījis – mūsu Nacionālais simfoniskais orķestris uzrādīja negaidītas dzīves un spēlesprieka pazīmes. Ar sevišķu sajūsmu tika sveikts Ravela Bolero atskaņojums. 

Nākamais Šišona koncerts Rīgā notiek jau pēc pusgada, tad pēc gada, tad vēl un vēl. Atkal Bolero, krievu mūzika, spāņu mūzika, itāļu operkori, žilbinošas Jaungada programmas. Šišons nenes zvaigznes no debesīm, toties pārliecina ar enerģiskumu, profesionalitāti un spēju iešķilt dzīvības dzirksteli mūziķu sejās un klausītāju ausīs. 

Un tad pienāk 2008.gada vasara, kad Dziesmu svētku simfoniskajā koncertā Šišons iepriecina mūs ar mūziku, kurai skaidrā latviešu valodā no Latvijas Nacionālās operas skatuves pats piešķir nosaukumu Sapnis par visskaistāko Latviju. Ar orķestra toreizējā direktora, vēlāk kultūras ministra Inta Dāldera klarnetes solo skan Dārziņa Melanholiskais valsis, ko Šišons pirms tam ziemā diriģējis Vīnē. Sarunā ar radio Klasika direktori Gundu Vaivodi žurnālā Mūzikas Saule diriģents teica: «Tā ir viena no skaistākajām epizodēm manā dzīvē – šis valsis ar Nacionālo orķestri. Tā ir tik īpaša stīga, ko nekad nevarēs sajust Vīnes simfoniskais orķestris. Viņi uzreiz sāka spēlēt kā Johanu Štrausu – umpa-pa… ar raksturīgo sinkopīti un zināmu salkanumu. Tur nav stāsts par vibrato vai stīgu izmantojumu, bet gan par dvēseli. Dziesmusvētku koncerts mūs ļoti satuvināja un zināmā mērā atvēra man acis, ko darīt nākotnē.» 

Karela Marka Šišona laiks LNSO sākās vēl pirms galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja posteņa ieņemšanas. Viņam allaž labi saskanējis ar Intu Dālderi. Kopējiem spēkiem abi kungi sāka to, ko sen gaidījām – radikāli ķērās pie orķestra sastāva tīrīšanas un atjaunošanas. Darba līgumi mūzikas jomā ir viltīgi, palaikam tie ļāvuši savu laiku godīgi nokalpojušiem māksliniekiem uzturēties orķestra rindās arī pēc profesionālā «derīguma termiņa» beigām. Šišons un Dālderis tomēr prata reanimēt mūziķu sastāvu (process joprojām turpinās), ievērojami mazinot kritiķu vēlmi atkal un atkal «piesieties» koka vai metāla pūtējiem, pārmest stila (ne)izpratni vai atskaņojuma enerģētisku blāvumu. 

Lielā mūzikas balva 2009 orķestrim nav nejaušība vai reveranss kultūras ministram. Tieši pērn beidzot parādījās sajūta, ka respektējams profesionāls sniegums ir ikreizēja parādība, nevis atsevišķi svētku vakari. Ir sasniegta cienījama kvalitāte, un tas lielā mērā ir Šišona nežēlīgās mērķtiecības rezultāts. 

Patīkami atzīmēt, ka aizvadīto sezonu Šišons sāka ar Andra Dzenīša jaundarbu, savukārt noslēguma koncertā skanēs jauns Romualda Kalsona opuss. Tiek turpināta operu koncertiestudējumu tradīcija. Jaungada koncertos faktiski nav iespējams nošaut greizi, piesolot sarsuelas jeb spāņu operešmūziku. Mūzikas pamaz, toties azarta daudz. Labs pārsteigums bija Latvijas valsts 91.dzimšanas dienas svinēšana valša ritmā – kvalitatīvi īstenota un ļoti saturīga programma. 

K.M.Šišons ir teicams profesionālis, ļoti labs sava amata pratējs, kura spēks vairāk izpaužas vitālajā nekā apcerīgajā. Verdi Rekviēmā viņam pārliecinošāk izdosies Dies irae nekā Requiem, Aīdā – triumfa maršs nekā iemūrēšanas aina. Šišons, iespējams, nesniegs apgarotas laimes mirkļus, taču viņa programmās jums, visticamāk, nebūs garlaicīgi. 

Vēl viens būtisks labums no Šišona klātbūtnes Rīgā ir viņa izraudzītie viesdiriģenti, no kuriem mazāku iespaidu šosezon atstāja Žerārs Korstens, toties priecēja Hartmuts Henhens un jo īpaši Kristofs Eberle, kurš no LNSO panāca starptautiskas klases Mocarta skanējumu. 

Uz sezonas noslēguma koncertiem 13. un 14.maijā Lielajā ģildē, kur orķestris Šišona vadībā muzicēs ar pianistu Vestardu Šimku, visas biļetes sen nopirktas. Varat ieplānot nedēļas nogali Kurzemes ziemeļos un sestdien doties uz koncertu Ventspilī. Tā pati pro­gramma, tie paši mūziķi plus prieks par veiksmīgi aizvadītu ziemas koncertsezonu.

Satikšanās vieta visiem

Posted on maijs 12, 2010 by - Intervija

Mākslas projektam kim? aprit gads, kopš tas Spīķeros vēra durvis apmeklētājiem. Tā nosaukumā saīsināti divi jautājumi. Kas ir māksla? Kas ir muzejs?

Projekta direktore Zane Čulkstēna (27) par mākslas procesiem domāja jau tad, kad mācījās augstskolā, papildināja savas zināšanas Lielbritānijā un organizēja starptaustisku filmu festivālu Latvijā. Viena gada laikā viņas vadītais muzejs kļuvis par regulāru tikšanās vietu cilvēkiem, kurus interesē ne tikai māksla, bet pati dzīve «nevis vienkārši plaknē, bet vairākās dimensijās», saka Zane. Intervijā viņa stāsta, kā ieinteresēt par mākslas projektiem, mūsdienīgu muzeju un ko dara viņa pati, lai kim? būtu saistošs pēc iespējas plašākam cilvēku lokam.

Kas ir pirmais, ko tu pati sajūti, uztver, ieraugi, ieejot muzejā jebkurā pasaules malā?
Es ļoti skaudri sajūtu attieksmi, ar ko muzeji atšķiras Latvijā un citās valstīs. Pasaulē ir muzeji, kur viss, sākot ar norādēm, materiāliem, personālu, fokusēts uz to, lai cilvēkiem būtu patīkami tur uzturēties, lai viņi atgrieztos. Un ir muzeji, jāatzīst, ka arī liela daļa Latvijas muzeju, kur ieejot sajūties tā, it kā būtu kādu iztraucējis, it kā tev būtu jāatvainojas, ka esi ieradies. 

Vai tas ir banāls piemērs, ja minēšu, ka būtiska muzejā ir pat tualete – žurnāliste Ieva Alberte šogad rakstīja vēstuli Rīgas mēram Nilam Ušakovam un viņa vietniekam Aināram Šleseram par to, ka skaistajā Rīgas Jūgendstila muzejā nav tualetes un apmeklētājiem tas sabojā prieku par pašu muzeju?
Tas nav banāli. Mūsdienu muzeja paradigmas izmaiņa ir būtiska. Jāatzīst, pirms veidojām kim?, mēs apbraukājām lielākos Lielbritānijas, Vācijas, Norvēģijas mākslas muzejus. Kad jautājām, kas ir svarīgākā vieta muzejā, lielākā daļa muzeja menedžmenta pārstāvju atbildēja – kafejnīca.

Viktorijas un Alberta muzejā (britu lietišķās mākslas muzejs) Londonā man teica, ka apmeklētāji parasti sūdzas par sīkumiem – par to, ka trūkst pakaramo, ka auksta kafija, bet reti par saturu. Tāpēc jautājums par tualetēm ir ļoti svarīgs. Ja dari savu darbu godprātīgi un uztver muzeju, ko veido, tik nopietni kā savu māju un apmeklētājus – kā savus viesus un draugus, tu vienmēr pievērsīsi uzmanību arī sīkumiem. Parūpēsies par tiem.

Kas tev bija nozīmīgi, kad sāki veidot kim? un domāji par muzeja potenciālajiem apmeklētajiem?
Ir vairāki mērķi, uz kuriem mēs tiecamies. Viens no galvenajiem – stimulēt mākslas procesus Latvijā. Tas nozīmē – nodrošināt apstākļus, lai rastos jauni mākslas darbi. 

Mēs esam uzņēmušies pašnāvniecisku aktivitāšu intensitāti: trīs jaunas izstādes ik četrās nedēļās. Tas neattaisnojas ne finansiāli, ne organizatoriski, ne apmeklētāju ziņā, lai gan rādītāji mums ir ļoti labi – nepilna gada laikā vairāk nekā 32 tūkstoši.

Pēc šāgada Muzeju nakts, domāju, šis skaitlis būs jau 45 tūkstoši apmeklētāju. Taču, atgriežoties pie kim? mērķiem, mums ir intensīva programma, lai dotu iespēju māksliniekiem izstādīties, lai viņiem ir motivācija radīt jaunus darbus. Tikai tāpēc šogad esam ieplānojuši 31 izstādi, kaut varētu ieplānot piecas lielākas izstādes gadā ar sešreiz mazāku budžetu un potenciāli lielāku iespēju piesaistīt cilvēkus. 

Otrs svarīgs mērķis ir auditorijas izglītošana, paplašināšana. Jau no sākuma zinājām: lai muzejam nodrošinātu ne tikai augstvērtīgu auditoriju, bet arī lai sapludinātu dažādas auditorijas, mēs strādāsim ar daudzām sevi jau pierādījušām laikmetīgās mākslas organizācijām: galeriju VKN, RIXC, Foto Kvartālu, Skaņu mežu, Jaunā teātra institūtu, Kinoskolu, Kinomuzeju un Latvijas Universitātes Kognitīvo zinātņu un semantikas centru. Līdz ar to mūsu saturs veidojas starpdisciplinārs, auditorija paplašinās – kim? var redzēt arhitektus, kino cilvēkus, literātus, studentus, mākslas skolu audzēkņus. Muzejs ir izveidojies par tikšanās vietu. 

Pensionārus arī šeit var redzēt?
Viņi nāk, un ir vieni no uzmanīgākajiem izstāžu apmeklētājiem. Pensionāri izceļas ar to, ka rūpīgi skatās, iedziļinās. Protams, galvenā mūsu auditorijas daļa ir jaunieši un tūristi. 

Vai kim? var palīdzēt veidot citādu priekšstatu par Latviju, kāds tūristiem rodas, tikai skatoties pa Vecrīgas kroga logu?
Noteikti. Man liekas pilnīgi neattaisnojami, ka caur Latviju gadā izbrauc vairāk nekā pieci miljoni cilvēku, bet līdz kultūras iestādēm nenonāk pat viens procents no tiem. Tas neveido Rīgas kā kultūras pilsētas tēlu. Tas neļauj piesaistīt papildu finansējumu Latvijas māksliniekiem un mākslas institūcijām, kas dotu plašākas atpazīstamības iespējas. 

Diskusiju par to aktivizējis kultūras ministrs Ints Dālderis ar kultūrtūrisma semināriem, un ļoti labi, ka tā. Citādi mēs runātu tikai par britiem, kuri brauc šurp uz vecpuišu ballītēm, vai par vācu pensionāriem. Statistika rāda, ka uz Rīgu brauc arī ļoti daudz jaunu cilvēku un kā savu interešu sfēru daudzi norāda kultūras jomu. Viņi apgalvo, ka katastrofāli trūkst informācijas angļu valodā un laikmetīgi pasniegta satura. 

Kāpēc lai viņi brauktu šurp skatīties mākslu, nevis dotos uz Londonas, Parīzes, Venēcijas galerijām?
Tūristi jau tāpat brauc uz Latviju dažādu iemeslu dēļ. Kaut vai, lai saprastu, kāds ir spektrs, kāda ir tā Eiropas robeža. Pirmais pašsaprotamais solis ir strādāt ar tiem, kuri jau brauc šurp, nedomājot par kultūras piedāvājumu.

Mēs esam sadrukājuši bezmaksas kartītes kim? – Laikmetīgās mākslas centrs Rīgā un karti, kā līdz mums nonākt. Mūsu brīvprātīgo palīgu «armija» pirms mēneša tās izplatīja Rīgas viesnīcās, dažādās tūristu vidū populārās vietās, un mēs jau jūtam pieplūdumu. 

Kā izdomāt trāpīgu kartīti, kas tūristu pamudinātu nenotriekt laiku krodziņā, bet paskatīties latviešu laikmetīgo mākslu?
Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem interesē kultūras joma, radošās industrijas. Vienkāršākais veids, kā viņus sasniegt, ir sadarboties ar līdzīgām vietām: teātriem, operu, kafejnīcām. Bez kartītēm un plakātiem, kas tiek izplatīti visā Rīgā, nekādas citas reklāmas kim? nav.

Bet mēs ļoti intensīvi strādājam ar sociālajiem tīkliem: Facebook, Twitter. Facebook mums ir jau četri tūkstoši interesentu, tviterī – pāri sešsimt. Jāatzīst, liela daļa jaunās publikas sasniedzama tikai šādā veidā. Arī liela daļa starptautiskās publikas.

Kas piesakās šajos sociālajos tīklos?
Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, bet ir arī daudz ārzemnieku. Latvijā dzīvojoši ārzemnieki. Mākslinieki, kuri pie mums bijuši un iesaka mūs tālāk kolēģiem. Piesakās ļoti daudz lietuviešu – informācija viņus ir sasniegusi. Katru dienu mūsu mājaslapu apmeklē vismaz astoņu dažādu valstu pārstāvji. 

Jums ir svarīga elitāra publika vai plašas masas?
Esmu pārliecināta, ka ir svarīgi strādāt ar iespējami plašu auditoriju. Vispirms ar gados jaunajiem Latvijā. Mums pašlaik ir jau četras izglītības programmas, kas tiek realizētas gandrīz bez finansējuma, tās balstās vienkārši uz entuziasmu. 

Piemēram?
Programma Aizkulises – mēs uzrunājām Nacionālo operu, orķestri Sinfonietta Rīga un Latvijas radio kori. Kopīgi izdomājām aicināt jauniešus ieskatīties kultūras institūciju ikdienā. Tas bērnus un pusaudžus interesē pat vairāk nekā galarezultāts, un ir ļoti saprotami: saskare ar mākslu var būt diezgan biedējoša, ja nav pakāpeniskas pieredzes kopš bērnības. Mēs vedām bērnus uz darbnīcām operā. Pie mums muzejā viņi ar interesi izložņā visus stūrus, satiekas ar māksliniekiem.

Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē sēdina bērnus mēģinājumā mūziķiem pa vidu, bērniem ir iespēja redzēt šo procesu. Interese ir ļoti liela, nu jau mācību gads tuvojas noslēgumam, bet septembrī mēs to piedāvāsim atkal.

Žurnālā Ir aprīlī intervējām jauno, talantīgo vijolnieci Vinetu Sareiku, kura patlaban dzīvo Beļģijā. Ārpus publicētā palika mūziķes stāstītais, ka viņas Trio Dali regulāri tiek aicināts spēlēt maziem bērniem, piemēram, atdarināt putnu dziesmas, tādējādi ieinteresējot par klasisko mūziku. Parīzē lielas zāles esot pilnas ar mazajiem klausītajiem.

Rietumos visām mākslas institūcijām tā ir viena no svarīgākajām aktivitātēm – izglītot jauno paaudzi. Tas ir arī mūsu mērķis. Nevajag lolot ilūzijas, ka ir iespējama tūlītēja mākslas izpratne. Taču ir iespējams pateikt, ka māksla ir vērtība.

Kāpēc latviešu mūsdienu māksla ir vērtība?
Tāpēc, ka tā paver iespēju domāt, just. Māksla vispār mums piedāvā jaunu skatījuma veidu, citas «acis» un perspektīvu. Ja runājam, kāpēc tā būtu nepieciešama plašākām masām – tāpēc, ka tā skar jautājumus, kas saistīti ar saprātu, toleranci, pilsonisko apziņu un savstarpējām attiecībām. 

Es tikko biju Nacionālajā galerijā Londonā – darbdienas laikā tur mudžēja no bērnudārza vecuma bērniem. Vieni sēdēja un klausījās muzeja darbinieku stāstītajā. Citi stāvēja pie gleznām, aplūkoja tās un kaut ko pierakstīja kladītēs. Piegāju, painteresējos, ko viņi pieraksta. Kladītēs ir tabula ar mākslas darba nosaukumu, mākslinieka vārdu un eņģeļu skaitu gleznā. Ar katru tiek runāts tādā veidā, kādā viņš saprot, – tāda ir prakse mūsdienu muzejos un mākslas institūcijās. Cilvēkus, kuri strādā šajā jomā, tagad sauc par tulkotājiem. Kad apmeklēju pagājušo  biennāli Manifesta, tur personāls strādāja tā: vispirms apmeklētāju grupai uzdeva vairākus jautājumus, saprata, kas viņus varētu interesēt, un tad izdomāja, kā labāk par to runāt. 

Minēji, ka jums pašlaik kim? ir jau četras izglītības programmas. Aizkulises, kas vēl?
Mēs gribam dot iespēju jauniešiem, it īpaši mākslas skolu audzēkņiem, paplašināt kontekstu viņu jomā. Ļaut viņiem izstādīties. Tagad daudzi jaunieši mākslas studijās nodarbojas ar fotogrāfiju. Viņiem ir svarīgi salīdzināties, iegūt atskaites punktu, motivāciju pilnveidoties. Tāpēc no 24.maija kim? atver mācību izstāžu telpu 3.stāvā.

Pirmā izstāde būs sīktēlniecība, otrā – Rozentāla mākslas skolas audzēkņu diplomdarbi, trešā – portāla Delfi amatieru fotogrāfu darbi. Vasarā, ņemot vērā jauniešu bezdarbības pieaugošo problēmu, iesaistīsim viņus praktiskā darbā – piedāvāsim iespēju kļūt par mākslinieku asistentiem uz izstādes, konkrēta projekta laiku.

Muzeju naktij modes mākslinieki Mareunrol’s kopā ar austriešu scenogrāfu Rūdolfu Bekiču un mākslinieku Kasparu Groševu taisa instalāciju projektu Ēdene. Jaunieši no Rozentāla mākslas skolas viņiem palīdzēs. Protams, galvenokārt viņi «mazgās otas», taču saskarsme ar īsto mākslas dzīvi ir svarīga un ļoti interesanta iespēja.

Kas ir jaunieši, kuri labprāt piesakās brīvprātīgo darbam?
Mums ir daudz brīvprātīgo – darbā pieteikušies jau vairāk nekā 70 jauniešu. Ne tikai no mākslas skolām, arī Rīgas Ekonomikas augstskolas. Kāpēc? Viņiem patīk šī vieta, atmosfēra, komanda. Man liekas ļoti svarīgi iesaistīt jaunus cilvēkus, jo esmu novērojusi, ka izpratne par to, kā notiek procesi, ir tuvu nullei. Ne tikai mākslā, vispār dzīvē. Nav skaidrs, kā funkcionē valsts, bizness, kā nokļūt no punkta A līdz punktam B. 

Trūkst izglītības, labu zināšanu?
Jā, bet ne akadēmiskā izpratnē. Drīzāk neformāli. Es bērnībā braucu uz laukiem, tur bija jāstrādā. Vienpadsmit gadu vecumā jau meklēju pirmo darbu. Biju saķerē ar dzīvi, ar to, kā lietas notiek. Tagad jaunieši, viena daļa, ir kā baltas lapas.

Vai kim? kā mākslas institūcija redz iespēju integrēt arī sociālo aspektu?
Jā. Es skatījos pētījumu, kas veikts, veidojot jaunatnes politiku Latvijā – 80% no viņu brīvā laika pavadīšanas veidiem var saukt par nekā nedarīšanu. Pirmajā vietā ir TV skatīšanās, otrajā – laiks ar draugiem, trešajā – pastaigas, ceturtajā – dators un piektajā – tiešā tekstā viņi teikuši, ka nedara neko. Nīkst.

Kā jūs viņus uzrunājat – caur skolām?
Tieši tā, dodam līdzi brīvprātīgajiem palīgiem informāciju, lai nes uz savu skolu, izplata draugiem. Sūtām skolām informāciju elektroniski. Uzrunājam jauniešus interneta mediju vidē. Ir bijis, ka paši pienāk izstāžu atklāšanā, vaicā, vai varētu strādāt. Cīnoties par kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanu, mēs tagad ar Eiropas Savienības atbalstu organizējam Kino, foto un video vasaras skolu jauniešiem no reģioniem.

Katru dienu ejot cauri tirgum, kas ir pa ceļam uz Spīķeriem un kim?, es redzu visu mūsu sabiedrības amplitūdu. Arī lielu nabadzību, un tas cieši saistīts ar to, kādi ir mūsu jaunieši, kā redz savu dzīvi un mērķus. 

Ar kādiem administratīvajiem resursiem kim? sasniedz šīs daudzveidīgās funkcijas?
Mūsu pamatkodols ir ļoti mazs. Kopā ar mani strādā projektu vadītāja Egita Kurpniece un mākslinieks, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Ojārs Pētersons. Tagad mūsu komandai pievienojusies mākslas galerijas Supernova vadītāja Zane Onckule. Uz atsevišķiem projektiem mums pieslēdzas arī citi projektu vadītāji. Mums ir liels atbalstītāju un brīvprātīgo loks, bez viņiem mēs nevarētu paveikt neko no tā, ko esam izdarījuši.

Vai radošās sadarbības veidojas viegli?
Man liekas, ka starp līdzīgi domājošiem un strādājošiem profesionāļiem sadarbība veidojas ļoti viegli. Atliek man aiziet pie Andreja Žagara vai Ievas Priedienas uz Operu, viņi saprot no pusvārda, ko es gribu, kāpēc tas vajadzīgs un kā mēs to varētu izdarīt. Tieši tāpat ir ar Sinfonietta Rīga un Normundu Šnē, Spīķeru koncertzāles vadītāju Indru Lūkinu. Ar šiem cilvēkiem man ir liels gandarījums strādāt. Jo katru no viņiem sava joma ļoti interesē. Pārliecības un mērķtiecības līmenis, domājot par mākslu un plašāk – par humānisma idejām, labākas pasaules veidošanu -, ir ļoti augsts.

Sākumā minēji, ka tev svarīgi, lai Latvijas māksliniekiem būtu iespēja biežāk izstādīties, lai tas ir kā dzinulis radīt jaunus darbus. Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Es jau diezgan agri sapratu, ka mana misija ir palīdzēt cilvēkiem, kuri ir talantīgāki par mani. Latvijā ir ļoti talantīgi mākslinieki, un man grūti samierināties ar domu, ka viņiem nav iespēju attīstīties.

Kādu finansējumu muzejs saņem no valsts?
Ar to, kas mums atvēlēts, nevaram nomaksāt pat komunālos pakalpojumus. Bet es nesūdzos, jo domāju, ka tāda veida institūcijām kā mēs pārāk daudz garantētas naudas var nākt tikai par sliktu. Ja valsts kādu gabalu tāpat vienmēr iedod, tas nemudina domāt par auditoriju, par attīstību. 

Kur kim? dabū finansējumu?
Bez valsts atbalsta, kas nevar būt lielāks, ņemot vērā situāciju, kādā valsts ir, mēs piedalāmies konkursos par projektu finansējumu. Kopā šogad (sešpadsmit nedēļās, kas pagājušas kopš gada sākuma) esam iesnieguši 25 projektus. Tāda ir mūsu intensitāte. Atbalstīto projektu proporcija varētu aptuveni puse.

Vēl – un pie tā mēs strādāsim aizvien vairāk – ir korporatīvie un finansiālie atbalstītāji. Esmu pateicīga airBaltic, ar kura atbalstu uz Latviju atlidojuši visi mūsu ārzemju mākslinieki un lektori. Muzejs būtu nesalīdzināmi lokālāka, saturiski nekvalitatīvāka iniciatīva, ja nebūtu šā atbalstītāja. Mūs atbalsta viesnīcas, mediji, arī stikla ražotāji, kuri māksliniekiem dod speciālu stiklu, kam nav atstarojuma. Šomēnes sāks darboties kim? draugu klubs – ne tikai lai piesaistītu finansējumu, bet lai iesaistītu cilvēkus vērtīgajā mākslas procesā. Lai ir aprite un atgriezeniskā saite.

Ar ko latviešu mūsdienu mākslinieki ir unikāli, viņu darbi – sabiedrībai nepieciešami?
Mums ir daudz ļoti talantīgu mākslinieku, un, paldies Dievam, neviens no viņiem nenodarbojas ar Rietumeiropā plaši izplatīto sociālo šļuru, kas saistīta ar politiskajiem procesiem, to komentēšanu. Mūsu mākslinieki ir fokusēti uz savu trauslo iekšējo pasauli. Tas man šķiet daudz patiesāk un vērtīgāk nekā visi lielie «steitmenti». 

Vai tu redzi sevi pēc laika kultūras ministres amatā?
Nē. Apbrīnoju tos, kuri gatavi ziedoties uz šī neizbēgami negatīvo seku altāra. No politikas izjāt baltā zirgā nav izdevies vēl nevienam neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti viņš strādājis. Šī joma sagrauž pat visstiprākos. Es to negribētu piedzīvot.

Zane Čulkstēna
Dzimusi 1982.gadā Rīgā
Absolvējusi Rīgas Valsts 1.ģimnāziju
Rīgas Ekonomikas augstskolā ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā un biznesa vadībā
Saseksas Universitātē Lielbritānijā ieguvusi maģistra grādu kultūras studijās
No 2010.gada rudens sāks studijas Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, mākslas administrācijas maģistrantūras programmā
Starptautiskā īsfilmu tīkla Future Shorts Latvijā vadītāja kopš 2006.gada
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekta kim? vadītāja kopš 2008.gada
Piecu gadu pieredze reklāmas aģentūrā DDB Worldwide

Brīdinošs tukšums

Posted on maijs 7, 2010 by - Sleja

Iespējams, tas ir tāds universāls likums. Tas tukšums, kas katru reizi veidojas tev apkārt īsi pirms tam, kad kaut kam jānotiek

Tas vakuums, ko sajūti mirkli pirms tam, kad neatvairāmie nākotnes notikumi ietriecas un saplēš gabalos tik plāno un ne-no-kā-nepasargājošo, bet absolūti necaurspīdīgo laika plēvi. Viens elpas vilciens retināta gaisa, pirms mūžīgās tagadnes vilciens, kurā mēs triecamies pretī nākotnei, iebrauc lavīnā, kas aizpildīs visu mums pirms tam piederējušo telpu. Šis tukšums var izpausties kā pāris stundu gara pauze ziņu lentē, kā klusums ēterā, ko pēkšņi sāc uztvert kā satraucošu…

Es sēžu tukšā tirdzniecības centrā Azur, kuru ir pametusi lielākā daļa tirgotāju un pircēju. Visur atbalsojas pārāk skaļa mūzika, kas, mēģinot kompensēt apmeklētāju radīto trokšņu trūkumu, tikai pastiprina pamestības iespaidu. Toties par bērnu laukumiņu vairs nav jāmaksā, tikai pašiem jāpieskata. Šķiet, pēdējā laikā visām šīm plašajām telpām ir mainījusies nozīme – tagad cilvēki to apdzīvo pa savam, nāk ar ēdieniem un dzērieniem vienkārši pasēdēt pie bijušo kafejnīcu galdiņiem. Zem augstā stikla kupola studenti konspektē grāmatas, kāds pārītis risina krustvārdu mīklu. Es šķirstu pirmo Ir numuru. Katrs garāmgājējs neizbēgami pievērš sev pārējo uzmanību – tik tukšs ir šajās milzīgajās un dobjajās telpās.

Viss ir palicis dabiskāk. Sūnas pārklāj mežā atstāto spīdīgo mantiņu. Skaidrs, ka tādā veidā ilgi šī postapokaliptiskā ainava nesaglabāsies. Tā ir tikai pauze. Kaut kam te būs jāmainās. Šī ir laba vieta, kur nodoties pārdomām un pareģojumiem par nākotnes biznesa formām. Ja rīko kādu konferenci par sociāli atbildīgu biznesu vai zaļām tehnoloģijām – par nākotni bez kapitāla un naftas, tas jādara šeit – vietas daudz. Viss vēl funkcionē pa vecam, bet tā, it kā aizejošās patērētāju ēras tukšums pats prasītos tikt aizpildīts ar jaunu jēgu.

Var arī būt, ka tas viss nozīmē pavisam ko citu. Es tikai akli taustos, bet pieļauju, ka šis «brīdinošais tukšums» mēdz aizpildīties pēc dažādiem scenārijiem. Tā poļi ar savu upuri aizpildīja vietu, kurā pietrūka bendes patiesas nožēlas. Kādu tukšumu aizpildīja sacelšanās Kirgizstānā? Rudenī Erevānā satiku kirgīzu dzejnieku, cik nopratu, etnogrāfiski orientētu dzejā un oficiāli angažētu domās – viņš pilnā nopietnībā apgalvoja, ka dzīve viņa dzimtenē ir laba, jo «vara rūpējas par tautu». Kā redzam, laiks tikko aizpildīja arī šo tukšumu.

Mēs savukārt izvēlamies drīzāk ignorēt, nevis gāzt varu, jebkurš uzbrukums mūsu interesēm vai šaubīgs lēmums, šķiet, mūs vairs pat nepārsteidz un nesanikno, neliek arī īpaši diskutēt. Mēs vairs nepulcējamies Vecrīgā, lai pieprasītu «atlaist Saeimu», un atsakāmies izmantot savas stihiskās tiesības dedzināt parlamentu. Bet ar kaut ko taču šis tukšums mūsu ēkā būs jāaizpilda vistuvākajā laikā. Interesanti, vai tas jau jūtams arī tur – iekšpusē?

Atgriešanās

Posted on maijs 6, 2010 by - Intervija

Par scenogrāfi Moniku Pormali (35) izdota autobiogrāfiska grāmata Monika. Māksliniece patlaban dzīvo Rīgā un audzina meitiņu Emmu Rozi

Nezinu, vai to var saukt par grāmatu, – Monika ir neziņā. Drīzāk esot bilžu albums ar stāstu, ko viņa radījusi kopā ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu.

Līdzīgi kā izrādēs, arī grāmatā Monika pārsniegusi visus limitus – bilžu no izrādēm ir daudz. Pēdējos gados Monika Pormale kopā ar Alvi Hermani strādājusi galvenokārt Vācijā un Austrijā. Drīzumā mēs būtu sagaidījuši viņas veidoto scenogrāfiju izrādei Latvijā, bet iejaucās kāds projekts, kura dēļ Monika tagad atsaka darba piedāvājumiem gan Latvijā, gan citviet.

Teici, ka grāmatas atklāšanas svētki pēc tam, kad tā jau parādījusies grāmatnīcās, tev ir arī iespēja satikt draugus, kolēģus, jo tu nedzīvo Latvijā. Vai tas ir skumji vai priecīgi, ka reti esi Latvijā?
Atklāšanu galerijā Istaba speciāli plānoju piektdien, lai arī aktieri tiek. Tagad esmu Rīgā un būšu ilgi. Iestājusies pašsaprotama pauze, jo man ir projekts ar nosaukumu Emma Roze.

Skaisti skan!
Skaistums bija sekundārs, man tuvos rados ir Emmas. Mammas mamma Emma Skaistkalns un tēva mammas māsa Emma Pormals.
Pats interesantākais ir, ka tieši tagad dzīve piespēlē darba piedāvājumus gan Rīgā, gan ārzemēs, un ir jāatsaka. Ļoti privāta dilemma. Esmu pārsteigta, ka virsroku ņēmusi tā cilvēciskā puse. Nāk vasara, Latvijas vasara ir skaistākā pasaulē, un braukšu ar Emmiņu uz saviem laukiem.

Kur ir vieglāk atteikt darbu – ārzemēs vai Rīgā?
Grūtāk Rīgā. Te neesmu kādu laiku strādājusi, gribētos. Tagad iespēja bija, bet…

Minēji, ka Rīgā atteikt visgrūtāk. Vai tas kaut kā saistīts ar nākšanu uz mājām, tīri simboliski? Tu esi sevi pierādījusi Latvijas, tad Eiropas teātros, un tagad saki, ka ilgojies taisīt izrādes Latvijā?
Tas ir latvieša sapnis: sevi pierādīt un atgriezties mājās. Atgriezies citāds. Pieaudzis. Tas notiek ar maniem paziņām, un to lasu preses stāstos par cilvēkiem, kuri strādā ārzemēs. Esmu secinājusi, ka tas ir latvieša sapnis: aizbraukt un noteikti atgriezties. Brauc studēt vai strādāt, bet vienmēr ļoti grib atpakaļ uz mājām.

Kāpēc tu gribi uz mājām?
Strādāt mājās nozīmē veidot izrādes publikai, kas runā tavā valodā. Tam ir ļoti liela nozīme. Šo vidi es zinu vislabāk. Esmu te uzaugusi, konteksts ir absolūti skaidrs. Strādājot ārzemēs, man par to bieži jādomā. Taisot izrādes citās valstīs, man vienmēr gribas aprunāties ar vietējiem – vai jūs to redzat tāpat kā es? Vai jūs tiešām to uztversit tā, kā es esmu sapratusi? Vai jums ir kāds priekšmets, kas [emocionāli, simboliski] apzīmē to un to? Ļoti bieži ir nesakritības.

Vai tev kā māksliniecei grūti dzīvot citu valodu pasaulē?
Protams. To var redzēt, kad braucam viesizrādēs. Tas, ka skatītāji ir iepriecināti par izrādi, nenozīmē, ka viņi ir uztvēruši to, ko mēs esam domājuši. Viņi vienkārši tur saskatījuši kādas citas sev svarīgas nianses.
Kaut vai Garā dzīve. Krievijā šo izrādi labāk izprata nekā Vācijā vai Zviedrijā, kur daudzi vispār nespēj saprast, kas uz skatuves notiek. «Vai tas ir kāds veco ļaužu pansionāts? Nu nē, tas izskatās pārāk šausmīgi. Kā, vai tad tā arī dzīvo cilvēki?» Tā viņi domā un prasa.

Tu pati jau vairākus gadus dzīvo Vīnē un labi pārzini reālo ikdienas vidi. Vai nav tā, ka latvieši nepamatoti idealizē dzīvi citur un pārspīlēti kritizē to šeit?

Ja runājam par jauniem cilvēkiem, tā varētu būt – ir tikai sajūta, ka citur labāk.

Varbūt tādēļ latvieši tā metas apskatīt pasauli, lai salīdzinātu un saprastu – mājās ir vislabāk. Tas ir apsveicami, ka latviešiem nepietiek ar to, ko redz vai dzird no citiem. Viņiem pašiem jāpārliecinās.

Taču ne velti es minēju tieši Garo dzīvi – veciem cilvēkiem dzīve Rietumeiropā neapšaubāmi ir labāka kā Latvijā.
Vīnē, kur dzīvoju, ir īpaša pietāte pret vecumu. Tur redzi, ka restorāns atvērts pirms 150 gadiem, pēdējo reizi remontēts 60.gados, bet jauni cilvēki to akceptē. Vīnē nav pārrāvuma laikā. Viss turpina savu gaitu. Tur redzi mazu veikaliņu ar aizputējušu skatlodziņu – iekšā sēž briļļains vīrs gados, tā ir rotaļlietu labotava. Vari aiznest savu mīļo lāci, kuram birst skaidas vai norauta auss, viņš to salabos.
Vīnes ielās es redzu ļoti daudz vecu cilvēku. Nevis pieķērušos pie rokas jaunajiem un izvestus ārā kā sunīšus, bet dzīve viņiem rit. Kaut vai restorānā pie vīna glāzes, kafijas tasītes. Tur tu redzi paaudzes kopā. Latvijā tā nav.

Kāpēc Latvijā veci cilvēki nav vērtība?
Kādā brīdī mūsu valsts tapšanas sākumposmā tā nebija prioritāte. Bija citas: iestāšanās NATO, Eiropas Savienībā. Sociālo sfēru, tāpat kā lauksaimniecību, neviens nenīdēja laukā, bet tai apzināti netika pievērsta uzmanība. Aizvainojumi, pārpratumi krājās, vienmēr tas, kas svarīgs veciem cilvēkiem, tika nolikts malā, jo bija aktuālāki jautājumi.
Skaidrs, ka NATO un Eiropas Savienība ir svarīgas. Taču mēs kā valsts nepratām izrādīt cieņu vecākajai paaudzei. Iesaistīt to visā, kas svarīgs, lai gan šī paaudze mums tik daudz varēja dot.
Tagad tā jau ir aizlaista slimība. Man liekas, mūsu vecmāmiņu un vectētiņu paaudze aizies ar skumjām. Es runāju par kungiem un kundzēm ar mierlaiku pieredzi. Šī unikālā paaudze tagad aiziet ļoti nesmukā veidā. Kā mēs spēsim sev to piedot?

Savu meitu esi nosaukusi vecmāmiņu vārdā.
Emmas Skaistkalns sen vairs nav, bet viņa izdarīja lielisku darbu: izaudzināja 16 bērnus. Mana mamma bija sešpadsmitais bērns ģimenē. Vecmāmiņu atceroties, man acu priekšā vienmēr tāda aina: viņa sēž savas mājas pagalmā Annas pagastā Alūksnes pusē, klēpī milzīga mutes bļoda ar marinētiem ķirbīšiem, un viņa tos ēd. Tāda man prātā Emma Skaistkalns ar milzīgo saimi, ko viņa turēja kopā. Tagad vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu satikusies ar saviem radiem. Tik lielās ģimenēs ir svarīgi, lai būtu ciltstēvs vai ciltsmāte, kas visus tur kopā.
Man liekas, būs traki, kad mēs pārstrādājušies vienā brīdī sapratīsim, ka mums nav bijis laika būtiskajam. Man ir bail, ka vienā brīdī attapšos, ka ir par vēlu. Šo sajūtu zina katrs – kad ir par vēlu. Ka esi nokavējis uzprasīt omītei, kā sauca viņas mātes māsu, lai varētu to ierakstīt dzimtas kokā. Ļoti svarīgas lietas.

Un Emma Pormals?
Viņas un mazās Emmas satikšanās… Tādos lielos, saviļņojošos brīžos man nekad nav, ko pateikt. Kad man dzīvē būs skumji, es to brīdi vienmēr atcerēšos.

Mēs runājām par atgriešanos mājās. Kas ir iekšā tavā pieredzes pauniņā?
Pauniņas saturs visu laiku mainās. Pašlaik es tajā varētu likt Emmu – viņu arī nēsāju ietītu lakatā. Nevajag nekādus ratus!
Pauniņā varētu ielikt arī grāmatu par mani, kas tikko iznākusi. Nezinu, vai to maz var saukt par grāmatu. Drīzāk tā ir labi ilustrēta biogrāfija. Studijas bibliotēkas grāmatu sērijai ir noteikts formāts un apjoms, bet man bija grūti izvēlēties, kuras izrādes bildes grāmatā nelikt. Ar redaktori Laimu Slavu vienojāmies, ka jāliek pēc iespējas vairāk fotogrāfiju. Tur ir bildes, sākot no bērnības līdz 2010.gadam.

Kad kaut ko ieliek sistēmā (grāmatā), tas beidz būt. Pārceļas pabeigtā realitātē. Vai tas nav mulsinoši?
Tā ir dīvaina sajūta. Bailīga. Viss, kas ar mani noticis līdz šim, ir apkopots. Esmu spiesta nolikt to malā un uzskatīt par vienu dzīves posmu. Viss salikts pa plauktiņiem, atrādīts. Var sākt visu no nulles.
Tagad dzīvojos Rīgā ar Emmu. Būšanai šeit ir sava jēga. Ja ilgstoši neuzturies šeit, tad tu neesi. Satiec dažas reizes gadā tos, kuri tev svarīgi, bet viņi tevi tomēr ierindo kategorijā «cilvēks, kurš ir ārzemēs». Katram Latvijā tagad ir vismaz viens pazīstams cilvēks, par kuru pateikt: viņš tagad dzīvo Londonā vai Berlīnē. Tas izsaka visu par to cilvēku. Visi uzreiz saprot – aha, viņš tur strādā vai mācās!
Mans jaunais dzīves posms būs saistīts tikai ar šejieni.
Pavisam jauni cilvēki varētu pat nesaprast, par ko es runāju. Tagad «šeit» un «tur» vairs nav tik lielas nozīmes. Taču es esmu no paaudzes, kuriem vienmēr tas tā sadalīsies – «šeit» un «tur». Jo pirmo reizi ārzemēs biju tikai 20 gadu vecumā.

Vīni esi pieņēmusi kā savu pilsētu vai jūties tur kā emigrante?
Es tomēr nedzīvoju tur tik ilgi. Es vēl neatļauju sev runāt vāciski. Runāju angliski. Gribas pareizi izteikties, vide to nosaka. Varbūt trauku mazgātāju vidē – lūdzu atvainot, tas nav domāts kā kaut kas slikts – iebraucējiem ir vieglāk sarunāties vāciski. Manā [teātra] vidē ir diskusijas par tēmām, ko man būtu grūti tādā līmenī vāciski izskaidrot. Tas ir svarīgi: runāt brīvi, lai nav prātā pareizi jākonstruē teikumi, lai valoda plūst, vari brīvi reaģēt, pasmieties par joku un izteikt joku.

Bet kur tu dzīvo – Vīnē vai Rīgā?
Rīgā, pavisam noteikti. Dzīve Vīnē saistīta ar to, ka mans dzīvesdraugs ir no turienes.

Vai esi vētījusi, kas no tā, ko esi teātrī paveikusi, ir vērtīgākais?
Pēdējie pieci gadi bijuši intensīvi, attīstība gājusi tikai uz augšu. Viens darbs ir papildinājis otru. Katra nerealizētā ideja integrēta nākamajā darbā.
Varu tikai cilvēcīgi izdalīt to, kas noticis pirmoreiz, un palicis atmiņā tieši ar to. Izrāde Ledus – pirmā, ko taisījām ārzemēs, Frankfurtē. Vai arī Šukšina stāsti Maskavā – pirmā pieredze nevis vācu valodā runājošā teātra grupā, bet krievu. Krievu teātra skola ir kaut kas tik atšķirīgs, ka es to vienmēr atcerēšos.

Biji pieradusi strādāt ar mazo, ģimenisko Jaunā Rīgas teātra trupu, un pēkšņi – cita aiz citas izrādes Vācijā, Austrijā, Šveicē. Vai ātri izdevās pielāgoties?
Kad metos iekšā, daudz ko nezināju. Tagad pazīstu principus, pēc kādiem Vācijā darbojas repertuāra teātri. Scenogrāfijā vien tā ir vesela sistēma. Jau pusgadu iepriekš ir izrādes prezentācija – tā strādā lielie teātri, kuri gadā veido daudz iestudējumu, viņiem jāplāno. Tur neviens tā netamborē izrādes, kā mēs te, Jaunajā Rīgas teātrī, kur idejas rodas mēģinājumu procesā, daudz ko vari pielikt klāt, pēdējā brīdī kaut ko mainīt.
Ārzemju teātros to grūti izdarīt. Cilvēki pat nesaprot, kā var tā strādāt. Viņiem nav laika, viņiem ir limits katras izrādes realizācijai. Viņi nevar pēkšņi vēl vienu sienu piebūvēt klāt. Ar to, ka neiekļaujies termiņā, tu parādi savu nezināšanu, apliecini savu vājumu. «Kā, tu taisi izrādi un nezini, ko gribi? Kā, tu pēdējā nedēļā taisies kaut ko mainīt? Tātad, neesi domājis, strādājis. Neesi izpildījis mājasdarbu.»
Tu nedrīksti teikt, ka šoreiz kostīmi nebūs tik svarīgi, jo aktieri izrādē valkās «savas drēbes»! Tas jāprezentē kā koncepts – ka mēs ar aktieriem aizstaigāsim līdz veikalam, lai viņi paši izvēlas drēbes, un teātra darbnīcā nekas nebūs jāšuj. Nedrīkst vienkārši teikt – mēs kaut ko pielasīsim! Cilvēkiem, kuri atnākuši uz pirmo lielo izrādes tikšanos, – kostīmu darbnīcu vadītāja, ģērbēja, šuvējas – tad domātu, ka viņu darbu uzskati par mazvērtīgu. Sākumā man likās, ka es viņus varētu iepriecināt, pasakot, ka tur nekas daudz nebūs vajadzīgs – neuztraucieties, jums nebūs jāšuj! Bet ir tieši otrādi, jo viņi mīl savu darbu.
Pagājušogad, kad ar Alvi Vīnes Akadēmijas teātrī taisījām izrādi Ģimene (Eine Familie), bija nepieciešams liels apjoms rekvizītu. Mēģinājām sacīt, ka būs daudz darba, bet neko nevar darīt. Atceros, tehniskais direktors ar neizpratni balsī stingri pateica: jūs neuztraucieties, tas ir mūsu darbs, mēs izdarīsim visu, kas nepieciešams!

Jūs ar Alvi Hermani griežat sistēmu kājām gaisā.
Alvis Hermanis ir režisors, kurš strādā ar aktieriem neierasti. Pirmais, ko mēs, ķeroties pie jauna iestudējuma, vienmēr pasakām, ka šī izrāde būs īpaša ar to, ka mēs pagaidām vēl daudz ko nezinām. Tad viņi saprot, ka nezināšana ir koncepts.
Vācija, Austrija, Šveice – vācu valodā runājošais teātris, es negribētu teikt, ka tas ir progresīvākais, interesantākais, kas Eiropā pašlaik ir, bet teātru šajās valstīs ir tūkstošiem, aktieru un režisoru arī. Līdz ar to ir meklējumi, teātris ir dzīvs process. Par rezultātu nerunāju – te var diskutēt, bet process – dzīvs.
Aktieri tur nestrādā vienā teātrī, kā tas ir Latvijā, kur cilvēciski var veidot attiecības, un kas, manuprāt, nāk aktierim tikai par labu. Tur viņi ir absolūti katrs pats par sevi. No rīta ir mēģinājums Ķelnē, vakarā izrāde Vīnē, bet nākamajā dienā agri no rīta lido atpakaļ uz Ķelni.
Aktieri ir ļoti profesionāli, bet esmu pārliecināta, ka tādu izrādi kā Klusuma skaņas Jaunajā Rīgas teātrī, kur nepieciešama cilvēciska tuvība, koleģialitāte, viņiem būtu grūti izveidot. Tāpēc Alvis kā režisors ir īpašs un vajadzīgs tieši tur – viņš mēģina aktierus satuvināt, uzpotēt viņiem sajūtas, intimitāti. Tas uzreiz jūtams uz skatuves.

Vai būsi labāka mamma Emmai tāpēc, ka dzīvē esi daudz sasniegusi?
Tieši otrādi, bērns dzīvo ar vecākiem tagadnē. Nekas pagātnes formā tur nedarbojas. Emma mani vērtēs tikai pēc tā, ko es vēl darīšu nākotnē.

Vai tavai scenogrāfa domāšanai kaut ko devusi knupīšu un pamperu realitāte?
Ne velti es par bērnu teicu – projekts. No malas cilvēkiem tas var izklausīties jocīgi. Kad kļuva zināms, ka piedzims Emma, es sāku apzināti veidot savu vidi. Ne tikai pusgadu uz priekšu kā izrādēm, bet jau daudz ātrāk. Zināju, ka būšu Rīgā. Interesējos, plānoju un realizēju. Ar gaumi, cenšoties neko neatstāt pašplūsmā. Man patīk, ka Emmai ir kārtīgs šūpulītis.

Kas ir tas, ko tu vienmēr ņem līdzi, aizbraucot no Latvijas?
Grāmatas. Lidmašīnā bagāžas svars daudz nozīmē, bet man ir ļoti svarīgi, lai varu latviski lasīt. Nevis internetā, bet grāmatu. Labi, ka ir Alvis. Mēs, paldies Dievam, savā starpā vēl nerunājam angliski.

Kāpēc tev ir svarīgi būt mājās?
Māju sajūta ir daudz, daudz svarīgāka, nekā mums liekas un nekā pat mums gribētos. Tas ir kaut kas tik liels, ka grūti aptvert. Cilvēkiem gribētos, lai tā nav, jo tad ir vieglāk dzīvot.
Atsvešinātība, starp citu, tagad ir modes lieta. Ja tu tā dzīvo, tev it kā ne par ko nav jāatbild. Ne par saviem vecvecākiem viņu pēdējās dzīves dienās. Ne saviem vecākiem, ne mājām. Pasaule brūk un jūk, jo viss, kas ir būtisks, palicis niecīgs un mazs.
Nesen ar jaunajām māmiņām parkā runājām, kā pavadīsim vasaru. Protams, gribas ārā no pilsētas. Viena māmiņa teica, ka brauks ar mazo uz Pāvilostu pie jūras, jo tur ir skaisti. Es nodomāju – jā, pie jūras ir skaisti, bet es labāk braukšu uz savu Tirzu meža ielokā, kur ir odi un brikšņi, un pēc šīs trakās ziemas būs pārrauti elektrības vadi.
Esmu sapratusi kaut ko ļoti svarīgu: cilvēkiem vēlme būt mājās saistīta ar bērnību – kā tā pavadīta. Pat ja tie ir putekļainie Sēlijas krūmi, man tā ir visskaistākā vieta. Man vajag tos noputējušos lauku celiņus, lēzeno ainavu.
Atgriešanās mājās saistīta ar briedumu. Man piederības sajūta ir svarīga. Tā dod jēgu esībai – ka tev ir savas iekšējās koordinātas, nevis bezsvara stāvoklis. Tas ir ļoti patīkams uz brīdi, bet ilgstoši saistās ar kādām neizskaidrojamām skumjām. Ilgām pēc mājām.

Ko tu Latvijā labprāt mainītu, ja būtu iespējams?
Mēs jau runājām par vecāko paaudzi. Vēl man ārkārtīgi traki liekas, kā cilvēki tiek zombēti ar dzelteno presi.
Aizbraucu uz laukiem. Kādreiz mums ar vecmāmiņu bija sarunas par to, kā izcept treknu lauku torti. Viņa stāstīja, kā 60.gados dabūja pirmo televizoru un veda to mājās, kā, pielīduši pie ekrāna, viņi skatījās.
Es klausos un barojos no tām atmiņām – paaudžu saikne ir tik svarīga. Man ir tāds prieks, ka viņa Emmiņai noadījusi pirmās zeķītes, un man gribētos, lai vēlāk, kad Emma paaugsies, vecmāmiņa viņai stāstītu savus jaunības, bērnības stāstus. Bet es redzu, kā vecajiem cilvēkiem, kuri nolemti vientulībai laukos, par sabiedrotajiem kļūst dzeltenās preses varoņi. Aiz vientulības un iespēju trūkuma apmeklēt, piemēram, teātri, viņi atlicina naudiņu un nopērk vismaz to žurnālu.
Tas sākas ļoti nevainīgi. Taču uz tā «uzsēžas». Viņi skrien uz savu lauku bibliotēku, lai otrdienās dabūtu to žurnālu. Laukos, katrā mājā ieejot, verandā redzi Privātās Dzīves čupas. Kaimiņienes ar tām mainās. Cilvēki ir nogrūsti malā, viņi nav iesaistīti valsts dzīvē, un, lai viņi būtu mierā, viņiem tiek iebarots kaut kas tāds. Redzu, cik ļoti tas izmaina domāšanu. Omīte man prasa par Agnesi Zeltiņu tā vietā, lai mēs pārrunātu… Es dievinu tos brīžus, kad viņa aizpeld savās atmiņās. Stāsta, kā viņas jaunībā notikusi koku stādīšanas talka pie pienotavas. Un tagad viņa aizbrauc, skatās – tie koki ir milzīgi. Vai stāsta par savu tēvu – kā viņa kā mazs bērns uz kartona krāsojusi uzrakstu J.Pormals. Viņas tēvam piederēja koloniālo preču veikals – velosipēdus pārdevuši un tādas preces.
Man liekas, tādos brīžos es dzīvoju pa īstam. Tādēļ es esmu Latvijā. Tās ir mājas.

Monika Inese Pormale
2000.gadā ar diplomdarba izrādi Māksla Jaunajā Rīgas teātrī (režisors Alvis Hermanis) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas maģistrantūru.
2000.gadā ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības balvu par labāko mākslas projektu Rīgas iepazīšanās birojs (kopā ar Gintu Gabrānu).
2002.gadā ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības balvu par labāko mākslas projektu Sestais elements (kopā ar Katrīnu Neiburgu).
2002.gadā sadarbībā ar kinorežisoru Juri Pošku tapusi filma Bet stunda nāk, kam kā labākajai dokumentālajai filmai piešķirta balva Lielais Kristaps 2003.
2004.gadā veido atjaunotā Latvijas Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrādi Pūt vejiņi
No 2004.gada Jaunā Rīgas teātra māksliniece
Kopš 2004.gada sadarbībā ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani veidojusi vairākus desmitus izrāžu Latvijā, kā arī ievērojamākajos Eiropas teātros, saņemot daudzus teātra festivālu apbalvojumus.
2008.gadā veidojusi scenogrāfiju Latvijas Nacionālās operas iestudējumam Karmena

Ne lauki, bet īsts purvs

Posted on maijs 6, 2010 by - Recenzija

Melnais piens: socioloģisks skatījums uz Jaunā Rīgas teātra izrādi

Teksts uz ieejas biļetes sludina stereotipu: «…kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē.» Stereotipiska, didaktiska, gandrīz mazohistiska ir visa izrāde. Tās ideoloģija ir Latvijas stāsta beigas, bet tehnika – beigu akords, neizstāstot visu stāstu. Izrādes problēma ir vienpusība un uzspiešana. Pēc dažām minūtēm vecu sievu balsu manas smadzenes sāk pārcilāt alternatīvus risinājumus – lauksaimnieku agrīnās pensionēšanās shēma, alternatīvā aprūpe mājās, vientuļnieku uzticības tālrunis, partnerības… Uz katru nopūtu dzīvē ir atbilde, bet teātris slīgst bezcerībā. Vai to skaidrot ar gerontofīliju (vecuma mīlēšanu)? Gremdēšanos vecuma valstības nīcīgumā? Skaidrs, ka, tikai no vecuma skatupunkta raugoties, dzīve šķiet bezcerīga.

Kur dramaturģija, kur Pārtikas un veterinārais dienests, jauno sociālo pakalpojumu uzņēmēji, kam sešas vientuļas sievas būtu labas klientes, kur piena kombināta iepircējs, dāma no ministrijas? Tā būtu gribējies kapitālistiskā reālisma drāmu ar dažādiem tipāžiem. Kāpēc tikai kolhozlaiku atmiņas, kas raisa līdzjūtību?

Pietula, Cetula, Svētala… Vienīgais cerīgais stāsts ir par bulli Mikiņu, kuru nokaujot dabūs 400 latu. Govis JRT interpretācijā var vairot tikai žēlumu, ne sieru, ne biezpienu, ne sviestu. Produktu ekonomiskās kategorijas govij nepiemīt. Vienīgais diversifikācijas mēģinājums (bioloģiskā saimniecība) arī apsīka pie margrietiņu pļavas. Bet cik vērtīgi būtu teātra līdzekļiem izsekot piena ķēdei līdz RIMI plauktiem! Man liekas, ka labā literatūrā beigas nekad neizrunā tiešiem vārdiem un nepavada ar sēru mūziku, bet parāda daudz netiešāk. Šī smeldze būtu iedarbīgāka, ja to varētu atskārst jautrā rumulēšanās dancī. Uz mani visspilgtāk iedarbojās govju atbrīvošanās aina ar ķēdēm pirmā cēliena beigās.

Otrajā cēlienā atkal tipiskā atmiņas koncentrācija uz kara laiku, izvešanām, mežabrāļiem… Būtu labāk palielinājuši izslaukumu! Mokoši. Nekā nav. Mobilajā telefonā viena strīpiņa. Pastu pieved pēc pieciem. Laikam vajadzētu no rīta, un vecmāmiņām vajadzētu dzīvot mūžīgi. Ierobežotības paštaisnība sāk krist uz nerviem. Visas šīs banalitātes – dēls dzērājs uz kakla, kaimiņiene zagle, sabrukusi kūts, a vot viņgad…

Dzīves tekstu banalitāte nepārvēršas par mākslas faktu. Banāli teksti nav pat īsti dzīves fakti, bet purvs. Vai aktieri pētniecības darbā nesastapa gudrus klusētājus? Te slēpjas izrādes konceptuālā pretruna – šādu dzīvi nevajag žēlot un heroizēt, bet nožēlot un pārveidot.

Izrāde raisa tehniskus un idejiskus jautājumus. Veidotāji ieņem koloniālantropoloģisku attieksmi pret dramaturģisko materiālu – izbraukā pa zemēm, saklausās runas un atstāsta. Galvenais dramaturģiskais paņēmiens ir iežēlināšanas maisīšana ar jestrākiem stāstiem. No sociologa viedokļa iespaids ir tāds, it kā pētnieks būtu braucis uz laukiem, intervējis viena veida respondentus un citātu kopumu uzdevis par disertāciju. Bet kur hipotēze? Pētnieciskais jautājums? Konflikts un spriedze? Citi personāži? Kur tēzes konceptuālā virzība un pierādīšana beigās? Māksla nav sociālā zinātne, bet loģika abām līdzīga – skata punktam ir jābūt satricinošam, un tas tiek parādīts kontekstā. Bet te satricinošas, lai gan mēmas, ir tikai govis, kas aizlīgo pāri skatuvei.

Uzveduma mākslinieciskā ideja (lauku, Latvijas gals) ir apšaubāma, jo balstās uz neuzticamiem avotiem, kuri par daudz pļāpā. Taču JRT pie tā tikai daļēji vainojams, jo neviļus reflektē latviešu kultūru un mentalitāti – teicēju tauta, bēdu stāsti, to žēlīgie izdaiļotāji dzejnieki un viņu klausītāji – visi bēdu brāļi, lūk, visa nācija, ar obligāto pašreferenci – mēs zemnieki. Teātris neviļus padodas latviešu kultūrai raksturīgam kritiskās domāšanas trūkumam un abstraktām sērām. Par to liecina arī citāti no I.Ziedoņa Poēmas par pienu – šīs nekonkrētās un mitoloģizētās 80.gadu zaudējuma mūzikas. Mutvārdu vēsture māca – nav maldīgu stāstu, kritiskā domāšana – neticiet katram stāstam. Mākslas noslēpums ir atrisināt pretrunu starp pļāpām un prātu.
Kur paklusētāju kultūra? Galvas vien nogrozīšana un darīšana? Tā jau nelaužas pār lūpām vienās vaimanās. Vienubrīd gribējās uzsaukt varonim uz skatuves – nemels niekus, labāk parādi, kā Latgalē taisa kokgrebumu, bet, ja nemāki, klusē!

Skumjas par dzīves galīgumu nav jaunums, lauku gals ir patiesība, bet tikai par kādiem 20-30%. Kur jaunās iespējas? Policentrisms? Brīvdienu mājas? Nišas produkti? Piena ģeogrāfija? Ražošanas un patēriņa modeļi? Zinātne pie govs auss (attēlos uz ekrāna govīm bija dzeltenās ES ausu zīmes)? Piens samelnē tikai sabrukušā un netīrā akā. Sāpes par laukiem ir tukšas, ja tās nepapildina slinkuma un dumjības kritika un netiek dota nekāda cerība.

Varbūt izrādi vajadzēja taisīt salīdzinošā perspektīvā, piekabināt satelītcēlienu ar reportāžām no Itālijas vai Francijas laukiem, kur aktieri arī bijuši viesizrādēs? Tad būtu redzama drūma bilde arī tur, bet vismaz daudzveidīgāka, ar lielāku iniciatīvas un pašcieņas devu. Varētu veikt kopēju socioloģisku un teatrālu pētniecības darbu, uztaisīt tādas kā Paneiropas Skroderdienas un ceļot ar tām pa Eiropas festivāliem un muižām. Lauksaimniecības komisariāts to noteikti atbalstītu. Bet tad būtu jāuzspridzina šis žēlabainais tonis no iekšas, piemēram, plastiskās govis jāpārvērš par dumpiniecēm, kas atbrīvo cilvēkus no miega.

Aktieru spēle un plastika ir izcila! Bet govju sacelšanās, kas radītu katarsi, nenotiek. Tāpēc lauku ļaudis un teātris paliek savās alās gaidām galu. Bet kā ar nepadošanos? Kad jācīnās un jāapskauj vienam otru? Nav taču dzīve rožu dārzs, ir jābūt stipram! Vai tiešām lauku latvieši ir tikai tādi, kas var aizmuldēties līdz beigām? Tikai beigas nekad nepienāk. Tiem, kas tās sludina, nāk jauns rīts ar jaunu uzlāpīšanos.