Režisores Ināras Kolmanes un vēsturnieka Ulda Neiburga dokumentālā filma Pretrunīgā vēsture mēģina izskaidrot Latvijas traumatisko un sarežģīto pagātni
Pagājušajā nedēļā nelielā, gandrīz tukšā kinoteātrī K Suns noskatījos jaunu labu latviešu dokumentālo filmu Pretrunīgā vēsture. Likās, esmu ieradies uz pagrīdes seansu. Centos filmu skatīties ar ārzemnieka acīm un izpratni un pārliecinājos, ka šī ir filma, ar kuras palīdzību ārpus Latvijas (un, protams, Latvijā) varētu izskaidrot Latvijas traumatisko un sarežģīto vēsturi.
Bieži jūtos vainīgs, ka nespēju saprast latviešu dokumentālās filmas. Tajās ir skaistas, klusas un emocionālas ainavas, dramatiski kadri, kā arī daudz runājošu cilvēku, bet no tā nekādi nevar izsecināt – vismaz ne tāds skatītājs, kurš pats nav notikumu aculiecinieks -, par ko īsti ir runa. Pārāk maz ir fona ziņu un paskaidrojumu.
Ināras Kolmanes un Ulda Neiburga filma Pretrunīgā vēsture savā vēstījumā ļauj runāt trim veciem, kara laikus pieredzējušiem vīriem. Runa ir par trim okupācijām (1940., 1941. un 1945.gadā) un šo traģisko notikumu postošo ietekmi uz vienkāršu cilvēku dzīvi. Patiesībā runa ir tieši par to pašu problēmu, kuru Vilis Daudziņš risina JRT izrādē Vectēvs. Arī šeit trīs vīrieši stāsta par karā pieredzēto.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.