Žurnāla rubrika: Kultūra

Popkorns, kola un aptumsums

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Recenzija

Kāpēc jaunākās Krēslas sērijas Aptumsums vakara seanss sagādā vilšanos ārstam?

Uzreiz jāteic, ka nav prāta darbs uzticēt ārstam rakstīt recenziju, sevišķi tādam, kas īpaši neskatās ķinīti, kur nu vēl filmas par vampīriem vai vilkačiem. Līdz šim vienu biju redzējis, tā man bija likusies gauži laba, kaut sen jau īsti neatceros detaļas – runa ir par 1983.gadā Gunāra Cilinska uzņemto Vilkati Tomu pēc Jāņa Mauliņa romāna Pēdas motīviem. Gunārs Cilinskis bija varens un cēls vilkatis, kas braši pieveica ļaunos (baronu Felsbergu un viņa draugus).

Es jau otro reizi mūžā apmeklēju Forum Cinemas, apzināti izvēlējos pēdējo seansu, lai baudītu vampīrus visā to diženumā. Pirms izrādes paņēmu popkornu un kokakolu, kuru kā ārsts nebiju baudījis vismaz divdesmit gadu. Kokakolu man ielēja glāzē ar galvenā sieviešu tēla Bellas Mērijas Svonas lomas izpildītājas Kristenas Stjuartes attēlu. Aizvainojoši – bez manis zālē bija tikai 18 skatītāju, kaut man bija solīts, ka zāle būs stāvgrūdām pilna jaukām blondīnēm, kuras kāri raudzīsies filmas galvenajos varoņos.

Visu filmas laiku domāju, kāpēc man kā ārstam jāraksta recenzija par redzēto? Uz pirmo jautājumu, kas man likās aktuāls, – vai filmas scenāristu nomoka šizofrēniski murgi, uzreiz varu atbildēt ar kategorisku «nē». Grāmatas autore Stefānija Meijere un scenārija līdzautore Melisa Rozenberga izcili manipulē ar cilvēka smadzenēm. Kas tik viss nav salikts sižetā – vampīri, vilkači un kaut kādi ļaunie voltūri, indiāņi, galvenās varones tēvs šerifs, karatē un kungfu elementi, skaisti dabasskati un vētra, balle un laba mūzika, nopietnas eksistenciālas (bet pilnīgi tukšas) sarunas par dzīvības, nāves un mīlas tēmām, bet pats galvenais – bija vismaz trīsdesmit līķu. Katrā ziņā sliktie tika nogalēti tikpat veikli kā savulaik fašisti jebkurā padomju grāvējā.

Nudien pārsteidza režisora uzticība krāsainajām lēcām, kas ļāva atšķirt varoņus pēc ļaunuma vai asinssūkšanas pazīmes – cilvēku asiņu sūcējiem kā atšķirības zīmi režisors bija izvēlējies sarkanas lēcas par aptuveni 2,50 latiem gabalā. Iespējams, tieši šo lēcu lietošana bija uzspiedusi visiem aktieriem pārmēra stīvumu. Tikpat bezasiņaina kā vampīrs Edvards Entonijs Meisens Kalens, kuram asinis esot iztecējušas pēdējo simt gadu laikā, ir arī viņa iemīļotā Bella. Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kas tik ļoti saista pusaudzes un pusmūža meitenes šajā vampīrā, ko spēlē Roberts Patinsons, tad tas neapšaubāmi ir visai labais izskats. Jo kā aktieris viņš nudien nav ne Džeks Nikolsons, ne Toms Krūzs, pat ne Rihards Lepers.

Iespējams, ka režisors Dāvids Sleids, kurš specializējies reklāmas videorullīšu produkcijā, tik ļoti pieturējies pie vampīra stereotipa, ka nav ļāvis galvenajam varonim pat pasmaidīt vai pat nedaudz atslābt sižeta kāpinājumā – sarunā teltī, kur nu vēl būt cik necik cilvēcisks attieksmē pret pārējiem varoņiem.

Lai kaut kā kompensētu galvenās lomas tēlotāja statiski ledaino veidolu, mīlas trīsstūrī ieviests vēl viens pasaules meiteņu mīlulis – vilkatis, kileutu cilts indiānis, galvenās varones Bellas draugs un normālbučotājs Džeikobs Bleks, kuru tēlo Teilors Lautners. Filmas režisors viņā acīmredzot ir saskatījis nākamo Kalifornijas gubernatoru Arnoldu Švarcenegeru, Silvestru Stalloni vai Māri Šveiduku, tāpēc visu laiku liek viņam rosīties puskailam, demonstrējot trenažieru zāles iespējas.

Šķiet, pārējie tēli apzināti padarīti vispār bezcerīgi. Paskatoties uz galvenās varones vecākiem – neveiksmīgo mazpilsētas šerifu kaut kur Vašingtonas štatā pie Sietlas un viņa bijušo, gauži neinteresanto sievu Maiami pludmalē -, kļūst skaidrs, ka ģenētika ir liela zinātne – tad tāpēc Bella mīl tikai ar vārdiem, nevis jūtām! Sākumā es domāju, ka viņas amimiju (mīmikas traucējumus) nosaka pārmērīga grima kārta, bet, iespējams, tāda ir režisora iecere. Uzvarētājus netiesā – ja šādu neinteresantu veidojumu, kas alkst kļūt par vēl aukstāku radījumu bez asinīm un emocijām (proti, pārvērsties par «labo vampīru» – tādu, kas barojas no dzīvnieku asinīm), pasaule uzņem ar sajūsmu, tātad tieši tādu pielūgsmes tēlu pasaule ir pelnījusi. Gluži tāpat kā Latvija, šķiet, ir pelnījusi pieklīdeni suni Fermā.

Man atliek pārstāstīt saturu. Kādas Vašingtonas štata mazpilsētiņas tuvumā rezervātā dzīvo vilkači indiāņi, kas cīnās ar aukstajiem – vampīriem. Dažreiz viņi karo savā starpā, bet dažreiz apvienojas, lai karotu ar vēl sliktākiem, kas šajā filmā bija «jaunie vampīri». Turklāt ir kaut kādi vampīru KNABisti vai prokurori voltūri, kuri ir vēl amimiskāki par visiem iepriekšējiem, izvēlēti no vietējiem filmas statistiem, ar vēl krāsainākām lēcām. Indiāņu vilkatis Džeikobs un nozīmīgākais vampīrs Edvards ieskatās vienā daudzmaz ņiprā meitietī Izabellā jeb Bellā un grib šo precēt nost, tiklīdz viņa būs beigusi mācības skolā. Padsmitnieku greizsirdības scēnas un jūtas vārdos – grimases paliek nemainīgas jebkādu sarunu un notikumu laikā.

Tad uzrodas ļaunā vampīre Viktorija, kura grib Bellu nogalināt. Sākotnēji viņa padara par vampīru kādu vietējo puisi, bet tas viņas ietekmē par vampīriem padara veselu armiju Sietlā. Filmas labie vampīri un vilkači apvienojas, sarīko kopēju treniņnometni ar iesācēju karatistu lēcieniem, bet pēc tam ar šiem vājā līmeņa karatē paņēmieniem un vilku zobus klabinot nobendē tos ļaunos. Lai cik necik iztaptu Holivudas principiem, beigās tiek sarīkots kautiņš starp labo vampīru un labo vilkati pret slikto Viktoriju un viņas draugu slikto vampīru. Labie uzvarēja. Kaut ko tādu es biju skatījies filmās par Timuru un viņa komandu.

Labā meitene Bella starp silto vilku vai indiāni Džeikobu un auksto vampīru Edvardu izvēlējās pēdējo, nolēma ieņemt viņa bērnu, precēt viņu nost, pati kļūt par vampīru, dzīvot mūžīgi kā jauna un skaista, tiesa, bez nākotnes izredzēm.

Toties filmai es paredzu nākotnes izredzes. Bez vampīriem un vilkačiem taču vēl ir bezgaldaudz raganu, nelabo, velnu, fašistu, teroristu un bandītu, ko iesaistīt notikumos. Nudien, var dubultot līķu skaitu. Un labajam vampīram nepiestāv nogalināt meitenes, noraujot tām galvu, pat ja tā ir sliktā Viktorija. Vajadzētu vēl pie vietas nolikt tos sliktos voltūrus, kas iemeta ugunskurā mazgadīgu meiteni.

Skolas sacerējumam nu būtu pienācis nobeigums, un jāizdara secinājumi. Ir apskaužami, ka profesionāļi (scenāristi, operatori) tik smalki pārzina zemapziņu, ka spēj ar ļoti vāja satura, vājas aktierspēles un vāju specefektu pārpilnu filmu manipulēt ar tūkstošiem jaunu cilvēku smadzeņu. Mani māc bažas, ka meitenes, kas šo filmu skatās 20 reižu, tikpat viegli padodas citai zemapziņas skalošanai (vēlēšanas, ātrie kredīti, kokakola, hamburgers, laba dzīve Īrijā utt.) un ka šādas filmas atver šo manipulējamību. Pilnīgi vienalga, vai vēlāk dzīvē tas saucas azartspēles, «vieglās» narkotikas, guči, iPhone vai ferma datorā.

Tējas šovinists

Posted on jūlijs 21, 2010 by - Intervija

Saruna ar Latvijas Universitātes rektoru, habilitēto fizikas zinātņu doktoru profesoru Mārci Auziņu par viņa jauno grāmatu, tiesībām kļūdīties, plaģiātisma skandālu, lāzeriem un tēju

Kaut gan augstskolas gaiteņos valda vasarīgs klusums, ar Latvijas Universitātes (LU) rektoru Mārci Auziņu tiekamies viņa darba kabinetā. Pirms pāris dienām ir sākusies nākamo studentu pieteikumu pieņemšana studijām – šogad to iespējams izdarīt internetā, izmantojot vienotu sistēmu Gribustudet.lv LU, Latvijas Lauksaimniecības universitātei un Rīgas Tehniskajai universitātei. Vasaras tveice jau pievārējusi universitātes ēkas vecos mūrus, un pa atvērtajiem logiem plūst nevis svaigs gaiss, bet sakarsuša asfalta smarža, taču Auziņa darba kalendārā pienākumi sarak­stīti no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā. Tā bija viena un, jācer, netipiska diena rektora vasaras atvaļinājumā.

Savā tvitera kontā jūs rakstījāt, ka drīzumā iznāks jūsu grāmata. Kas tā ir par grāmatu?
Jā, es ceru, ka tas notiks jau šomēnes. Grāmatas iecere dzima jau ilgi pirms tam, kad kļuvu par rektoru. Grāmata Optically Polarized Atoms: Understanding light-atom interactions (Optiski polarizēti atomi: kā izprast atomu mijiedarbību ar gaismu) tapusi kopā ar profesoru Dmitriju Budkeru no Bērklijas Universitātes Kalifornijā un viņa doktorantu Saimonu Ročesteru.

Gribējām uzrakstīt lielu pārskata rakstu, bet sapratām, ka jāraksta grāmata.

Pārliecību par to radīja arī fakts, ka visas trīs izdevniecības, kurām aizsūtījām pieteikumu, – Springer Verlag, Oksfordas un Kembridžas universitāšu apgādi – atbildēja, ka ar prieku šādu grāmatu izdotu.

Domājām, ka grāmatas rakstīšana prasīs gadus divus, bet tas paņēma piecus. Grāmata ir par fiziku, un tai ir divas daļas. Pirmā daļa varētu vairāk atbilst augstākas sarežģītības mācību grāmatai. Otrā daļa ir monogrāfiska, tās pamatā ir mūsu kopējie pētījumi.

Par ko ir grāmata? Vai ar fizikas zinātni nesaistīts cilvēks to var saprast?
Ir teiciens – ja nespējat ikvienam izskaidrot, ar ko nodarbojaties, tad jūsu nodarbošanās ir muļķības. Tāpēc man jāpacenšas. Tā ir grāmata par kvantu fiziku, jo tas ir mans lauciņš. Grāmata ir par to, kā gaisma – starojums, kas nāk no lāzera, – iedarbojas uz vielu un kādus labumus no šādas mijiedarbības var gūt. Mēs šādi varam nonākt pie labākas izpratnes par atomu uzbūvi un tātad par to, no kā šī pasaule sastāv un kāda tā ir. Tam var būt arī ļoti konkrēti praktiski pielietojumi.

Viens pielietojums ir magnētiskā lauka mērītāju izstrāde. Piemēram, medicīnā līdztekus elektrokardiogrammai var kartēt arī pacienta magnētisko lauku – vārdu sakot, var uztvert gan pacienta elektriskos, gan magnētiskos impulsus. No diagnostikas viedokļa šādai tehnoloģijai ir ļoti daudz ieguvumu.

Vai šī tehnoloģija ir pieejama jau tagad?
Komerciālu iekārtu vēl nav, taču eksperimentālā līmenī tas notiek. Vēl viens mūsu pētījumu rezultātu pielietojums ir derīgo izrakteņu meklēšana. Izrakteņi bieži ir magnētiskas rūdas, un ar magnētiskā lauka kartēšanu var noteikt to atrašanās vietu. Visbeidzot, iespējami arī stratēģiski pielietojumi. Piemēram, kopējā projektā ar Bērklijas un Izraēlas kolēģiem tiek izstrādātas metodes, kā noskaidrot, vai pa apakšzemes tuneli transportē kontrabandu, kas ir būtiska problēma Izraēlā.

Ja pareizi saprotu, pētījumi, kas ir grāmatas pamatā, veikti jau pirms laba laika?
Tas ir tipiski. Kad rakstāt monogrāfiju, jūs aprakstāt to, kas jau ir labi izpētīts. Tās ir lietas, par kurām, vispārīgi ņemot, vairs nediskutējam. Zinātniskā rakstā var atļauties izteikt hipotēzes, kas jau pēc pusgada var izrādīties kļūdainas, un tas ir normāls zinātnes attīstības process, bet grāmatās šādas hipotēzes parasti neiekļauj.

Tas gan ir pretrunā ar medicīnas matemātiķa Džona Joanidisa prognozēto, ka vairākumā, ja ne pilnīgi visās jomās, lielākā daļa publicēto pētījumu jau drīzā nākotnē var izrādīties aplami.
Neesmu pārliecināts, ka tas ir slikti. Zinātnei tas nemaz nenāk par sliktu, ja es varu nebaidīties, ka tad, ja mana hipotēze pēc gada vai diviem izrādīsies kļūdaina, tas nekaitēs manai reputācijai.

Latvijas Universitātē viesojās Nobela prēmijas laureāts bioloģijā Roberts Cinkernāgels, un savu uzstāšanos viņš sāka ar visai skaļu paziņojumu. Redziet, viņš teica, jums te ir bioloģijas grāmatas, taču aptuveni puse no tā, kas tajās rakstīts, nav taisnība. Vienkārši mēs to vēl nezinām. Protams, apšaubīt var paša šī proporcionālā novērtējuma patiesumu, taču to, ka liela daļa no rakstītā nebūs taisnība, apšaubīt nav jēgas.

Parasti jau dabaszinātnēs nav arī tā, ka nākamā teorija pilnībā apgāztu iepriekšējās. Parasti saprotam – viss, ko domājām par šo lietu vai parādību, ir bijis pārāk šaurs skatījums, bet, ja palūkojas plašāk, var ieraudzīt iepriekš neievērotas nianses. Nevienam nenāk prātā apgalvot, ka Ņūtona likums ir nepareizs. Atnāca Einšteins un teica: redziet, Ņūtona likumam ir ierobežota pielietojamība. Ja ātrums nav pārāk liels un netuvojas gaismas ātrumam, Ņūtonam vēl arvien ir taisnība. Ar to dabaszinātnes atšķiras, piemēram, no humanitārajām zinātnēm. Neviens rakstnieks taču nesaka, ka turpina Šekspīra iesākto, bet atsperas uz viņa paveiktā un iet tālāk. Dabaszinātnēs tas notiek diezgan bieži.

Viena no 1967.gadā publicētajām amerikāņu futurologa Hermana Kāna prognozēm par 2000.gadu, kas piepildījās, bija plašs lāzerstaru pielietojums dažādās jomās. Vai jūs mēdzat lauzīt galvu par tuvāku vai tālāku nākotni?
Tā ir liela laimes spēle. Man ir tas gods personīgi pazīt Čārlzu Taunzu (Charles Hard Townes), kas 1964.gadā par lāzera izgudrošanu saņēma Nobela prēmiju. Tagad viņam ir drusku pāri 90, bet viņš joprojām ir ļoti aktīvs. Kad viņam bija 89 gadi, es biju Kalifornijas Universitātē Bērklijā. Es uz darbu nāku ļoti agri, esmu izteikts cīrulis, taču atnākt uz darbu pirms Čārlza Taunza man neizdevās nekad. Tas bija precīzi nosakāms, jo Bērklijas universitātē ir īpaša ar lielu N burtu apzīmēta autostāvvieta pie pašām fakultātes durvīm Nobela prēmijas laureātiem. Viņa mašīna vienmēr bija jau priekšā. Mēs runājām par to, cik ir iespējams paredzēt zinātnisko pētījumu rezultātus, un pats Taunzs teica, ka viņam sapņos nav rādījies, kam visam varētu izmantot lāzerus.

Folklorizējies ir stāsts par Faradeju, kura patiesumu vēsturnieki gan mēdz apšaubīt. Pēc tam, kad Faradejs bija demonstrējis savus atklājumus, kas tagad ir visu elektromotoru un ģeneratoru pamatā, Anglijas premjerministrs viņam esot vaicājis, kāds varētu būt šo atklājumu pielietojums, uz ko Faradejs esot atbildējis: «Premjerministra kungs, es nezinu, kā elektrību varētu praktiski izmantot, taču zinu, ka nepaies ne pārdesmit gadu, un jūs iemācīsities par to iekasēt nodokļus.»

Mūsdienu zinātnē situācija ir līdzīga. Var jau būt, ka reizēm tas izklausās pēc zinātnieku prasībām finansēt visu, ar ko viņi nodarbojas, nedomājot, vai tas atmaksāsies vai neatmaksāsies. Es gan domāju, ka šajā stāstā ir dziļa jēga. Valstij nav praktiskāku investīciju par investīcijām fundamentālā zinātnē. Agri vai vēlu tās atnāks atpakaļ.

Bija tāds Vanevars Bušs (Vannevar Bush), ASV prezidenta Trūmena padomdevējs zinātnes jautājumos. Viņš pēc Otrā pasaules kara noformulēja valstij ekonomiski izdevīgu zinātnes politiku. Mēs redzam, ka tā ir bijusi izdevīga. Viens no šīs politikas nosacījumiem bija tāds, ka, investējot fundamentālajā zinātnē, valstij nav jāreglamentē, ko konkrēti katrā nozarē darīs. Valsts uzdevums ir izlemt, cik investēt fizikā, cik ķīmijā u.tml. Tālākajam izvērtējumam un naudas sadalījumam jābūt pamatotam vienīgi ar akadēmiskiem kritērijiem.

Otrs princips ir zinātnes attīstība universitātēs, jo tas vienkārši ir lētāk. Ir taču nesalīdzināmi dārgāk algot daudzus sirmus kungus, nevis līdzekļus piešķirt dažiem profesoriem, kas savukārt noalgos doktorantus un maģistrantus. Taču ieguvums ir ne tikai finansiāls. Pie jauniem atklājumiem var nonākt arī jaunības un nezināšanas dēļ – kaut vai tāpēc, ka cilvēks vēl nezināja, ka kaut kas nevar būt vai notikt. Pieredzējušais profesors zina un tāpēc par to pat varbūt nedomā.

Latvijā izglītības sistēmas trūkumi un idejas par to, ka augstākā izglītība būtu pilnībā jāpadara par maksas pasākumu, draud ne tikai ar to, ka mums te neradīsies jauni pētījumi un izgudrojumi, bet arī ar to, ka mums nebūs pietiekami izglītoti cilvēki, kas varētu strādāt ar tehnoloģijām, kas radušās citviet.

Pirms dažām dienām sākās pieteikumu pieņemšana studijām Latvijas augstskolās. Jaunums šogad ir iespēja norādīt līdz pat 20 interesējošas studiju jomas. Protams, tādi studenti, kas iesniedza pieteikumus vairākās studiju programmās dažādās augstskolās, bija arī agrāk, taču vai tas ir kaut kas tāds, kas būtu jāveicina?
To, ka cilvēks var nonākt jomā, kas viņu absolūti neinteresē, diez vai var veicināt viena vai otra pieteikšanās sistēma. Tas, ka pret savu izglītību jāizturas nopietni, ir pilnīgi skaidrs. Jaunajiem cilvēkiem, kas tagad beidz vidusskolu, lēmumam par to, ko viņi grib darīt nākotnē, būtu jābūt pieņemtam jau pirms laba laika.

Uzskatu, ka vienīgā saprātīgā rīcība ir dzīvē nodarboties ar to, kas tev patiešām patīk. Tikai tā ir iespējams gūt nopietnus panākumus. Ienākt interneta lappusē vai atnākt ar dokumentiem un tikai tad sākt domāt, kas gan tas varētu būt, nav nopietni.
Ja man nepatīk ķīmija, bet man kāds ir pateicis, ka ķīmija ir perspektīva joma, jo Latvijā ir ķīmiskā rūpniecība, tur tev būs laba alga u.tml., nekas labs nesanāks. Mana skolotāja kādreiz teica, ka 95% darba un 5% talanta ir tas, kas nosaka panākumus. Man to vienmēr ir gribējies apšaubīt – šādu darbu nav iespējams ieguldīt jomā, par kuru tev nav intereses. Taču, ja tevi kaut kas patiešām interesē, tad arī nodarboties ar to pa 16 stundām dienā tev nešķitīs par grūtu. Ja tu kļūsi par augstas klases profesionāli savā jomā, tev tas vienmēr atmaksāsies. Taču es esmu pārliecināts, ka par šādu profesionāli nav iespējams kļūt, ja izvēlētajā nozarē neesi ar visu sirdi. Meklējot izdevīgumu, kur katrā konkrētajā brīdī iet labāk, un mētājoties no vienas jomas citā, beigās nekur pa īstam arī nebūsi nevienam vajadzīgs.

Ir kāda ļoti interesanta tēma un Latvijā pilnīgi neattīstīts darbības virziens. Tie būtu kursi jomās, kas cilvēkus interesē, taču tāpēc vien viņiem nebūtu šī joma jāstudē augstskolā. Teiksim, mani interesē antīkā literatūra. Augstskolām būtu jāpiedāvā šāds, acīmredzot, maksas pakalpojums – kursi, kuros, nepretendējot uz akadēmisku diplomu, būtu iespējams par šo tēmu uzzināt kaut ko vairāk.

Par augstākās izglītības nākotni Latvijā mēs ar jums nerunājam pirmoreiz un par nepieciešamību kaut ko pašreizējā lietu kārtībā uzlabot un mainīt jūs esat izteicies vairākkārt. Kas jau ir padarīts?
Viens no ļoti nopietniem panākumiem ir pats fakts, ka šī diskusija, kuru lielā mērā ierosināja LU un arī es, ir sākusies.

Man gan radies iespaids, ka tā turpinās jau diezgan ilgi.
Pie Izglītības un zinātnes ministrijas un Ekonomikas ministrijas tika izveidota darba grupa, kas sagatavoja informatīvo ziņojumu, kas, protams, vieniem var patikt, citiem – nepatikt, jo ir pārāk radikāls vai pārāk mīksts, taču tas bija nopietns mēģinājums apzināt augstākās izglītības stāvokli Latvijā. Pašlaik esam izšķirīgā brīdī, jo ir sagatavots darba plāns turpmākajiem diviem gadiem, aizbildinoties, ka politiskās plānošanas periods nav ilgāks par diviem gadiem. Manuprāt, šis plāns ir absolūti nepietiekams.

Tas, ka ir uzrakstīts, kas tuvākajā laikā jādara, ir labi, taču, ja tas ir reformu plāns, būtu precīzi jāiezīmē arī virziens turpmākām pārmaiņām – kādu augstākās izglītības sistēmu mēs gribētu redzēt, kā pārveidot. Plānā nekā tāda nav. Ja šāda plāna versija nonāktu Ministru kabinetā un tiktu apstiprināta, reformu process tiktu nobremzēts. Taču joprojām esmu dzelžaini pārliecināts, ka reformas ir nepieciešamas.

Kur ir problēma? Mēs sakām, ka Latvijas augstskolās ir ļoti daudz dublējošu pro­grammu, un tā ir taisnība. Plānā rakstīts, ka vajadzīga visu programmu atkārtota izvērtēšana, nosakot, kuras ir labas, kuras sliktas. Ja nav kopēja priekšstata par augstākās izglītības sistēmu, nenotiks diskusija par labām vai sliktām programmām, bet sāksies interešu sadursme. Katrai augstskolai, protams, ir interese realizēt konkrētas pro­grammas. Katrs mēs esam gana profesionāli, lai atrastu argumentus, kāpēc mūsu pro­gramma ir tā labākā. Ekonomisti šo droši vien sauktu par mežonīgā kapitālisma pieeju, kur visi tiek salaisti kopā vienā barā un viņiem pasaka: nu tad paši cīnieties! Arī ekonomikā nav vienprātības par to, vai absolūti brīvs un neregulēts tirgus ir pats racionālākais modelis. Droši vien, ka ne. Jo ir vajadzīgs kopējs redzējums, rāmis, un tā ir politiķu atbildība.

Vai sava veida interešu sadursme nav tajā, ka tieši jūs, LU rektors, esat viens no pazīstamākajiem reformu nepieciešamības idejas aizstāvjiem? Un vai tas nav sava veida šķērslis, jo citu augstskolu pārstāvji var teikt: lūk, Auziņš runā par reformām, jo tajās droši vien saskata izdevīgumu savai universitātei?
Tā ir taisnība. Bet tāpēc es nekad neesmu nācis ar konkrētu shēmu un teicis – redziet, sistēmai jābūt tādai. Protams, es nevaru abstrahēties no tā, ka esmu, tā teikt, dzimis un audzis LU. Visu mūžu tā ir bijusi mana vienīgā darba vieta, un skaidrs, ka es esmu LU patriots, tagad arī LU rektors, citādi tas nevar būt. Tāpēc es aicinu šo jautājumu risināt politiski Ministru kabineta līmenī. Pretējs būtu tāds piegājiens, kad es kā Mārcis Auziņš nāktu un teiktu: redziet, ir jābūt šādai institucionālai sistēmai.

Nevarētu teikt, ka es šādu shēmu nespētu iedomāties, droši vien galvā priekšstats par to man varētu būt. Taču tad tas būtu vistiešākais interešu konflikts. Tāpēc es aicinu politiķus – nāciet ar saviem ierosinājumiem, un tad es un citu augstskolu rektori tos vērtēsim. Pašreiz valsts attieksme, ļoti vienkāršojot, ir šāda – sanāciet visi kopā un izdomājiet mums priekšlikumus. Līdzīgi kā ar reformām valsts pārvaldē – varētu arī visām aģentūrām ierosināt, lai tās sanāk kopā un sarunā, kuras paliks un kuras likvidēs. Tā tas nenotiek! Ir jānāk ierosinājumiem no ārpuses.

Sakiet, lūdzu, vai tracis, kas izcēlās par jūsu nepielaišanu valsts noslēpumiem, arī bija daļa no šīs diskusijas par augstskolu reformu vai kas pilnīgi cits? Ir gadījies dzirdēt dažādas sazvērestības teorijas, sākot ar to, ka Auziņš ir izbijis čekas aģents vai amerikāņu spiegs, un beidzot ar to, ka tam varētu būt kāda saistība ar tā dēvēto plaģiātisma lietu Filozofijas fakultātē?
Visām iestādēm, ar kurām par šo lietu esmu runājis, ar parakstu esmu apliecinājis, ka nevienam nestāstīšu to, ko es par šo jautājumu zinu. Varu vienīgi piebilst, ka visus šos gadus, strādājot fizikas jomā, esmu vadījis visai daudz NATO finansētu projektu. Ja manā biogrāfijā būtu bijis kas tāds, kas man šos projektus neļautu vadīt, tas droši vien būtu zināms jau sen. Teiksim tā – šis notikums ir sarežģīta procesa sastāvdaļa.

Vai ir jaunumi iespējamā plaģiātisma lietā?
Kā zināms, LU ir vērsusies tiesā ar lūgumu ļaut atbrīvot profesoru Rihardu Kūli no darba. Lieta ir nonākusi Gulbenes tiesā atbilstoši profesora Kūļa deklarētajai dzīvesvietas adresei. Jautājums tiesā varētu tikt skatīts kaut kad oktobrī. Droši vien, kā jau tas tiesvedībā notiek, kāds ar tiesas lēmumu nebūs apmierināts neatkarīgi no tā, kāds tas būs.

Vai pēc šā atgadījuma kaut kas varētu būt mainījies mācībspēku un studentu, mācībspēku savstarpējās attiecībās?
Tas varētu kļūt par apliecinājumu, ka mēs vienādi izturamies pret plaģiātismu gan studentu, gan mācībspēku darbos. Diemžēl studentu darbos arī reizēm tas tiek konstatēts, un šogad mums bija ļoti nepatīkama lieta ar Juridisko fakultāti un studentiem, kas pārnāca no Policijas akadēmijas. Latvijā problēmas rada tas, ka plaģiātisms ir juridiski ļoti neskaidri definēts jēdziens, un līdz ar to, ja lieta nonāk līdz tiesai, rodas ievērojami sarežģījumi. Pirms dažiem gadiem mēs vērsāmies Izglītības un zinātnes ministrijā ar lūgumu, lai viņi radītu iniciatīvu likumdošanā skaidri definēt, kas ir plaģiātisms. Atbilde bija noraidoša. Protams, notikušais ir polarizējis studentus un mācībspēkus, taču man gribētos domāt, ka tas ir pašattīrīšanās sākums, kas nekādā ziņā nekaitē LU prestižam. Prestižu apdraudētu šādas lietas ignorēšana.

Atgriežoties pie jūsu ierakstiem mikroblogošanas vietnē Twitter – šķiet, tur jūs apzināti izvairāties pieminēt tiešos darba pienākumus, vairāk pievēršoties, ja tā var sacīt, dzīves baudīšanai.
Patiesībā man paliek ļoti maz laika dzīves baudīšanai. Kad pagājušajā vasarā biju kārtējā komandējumā Bērklijā, sāku kaut ko rak­stīt tviterī un apzināti nolēmu, ka diskusiju par izglītību un izglītības politiku man pietiek ikdienā. Tviteris ir atelpa no ikdienas. Tāpat kā vēl dažas lietas, kas spēj dzīvē sagādāt mazu prieku, piemēram, uzvārīt labu tēju.

Varbūt esmu šovinists pret kafijas dzērējiem, bet man šķiet, ka kafijas vārīšana ir pavisam vienkāršs pasākums, kura rezultāts ir duļķains, neinteresants šķidrums. Bet uzvārīt labu tēju birojā gandrīz nav iespējams.

Mārcis Auziņš
Dzimis 1956.gada 11.janvārī Rīgā
Beidzis Rīgas 49.vidusskolu
Studējis fiziku Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē
Turpinājis pēcdoktora studijas Pekinas Universitātē (Ķīnā) un Rietumu Ontario Universitātē (Kanādā)
1973.gadā sācis strādāt LU par Ķīmijas fakultātes laborantu
Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, un Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors (1998-2003)
1995.gadā ievēlēts par LU profesoru
Līdz 2007.gadam, kad ievēlēts par LU rektoru – LU Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns
Strādājis par viesprofesoru Saseksas Universitātē (Lielbritānijā), Oklahomas Universitātē (ASV) un Kalifornijas Universitātē Berklijā (ASV)
Mārča Auziņa blogs internetā

Mārča Auziņa iecienītākās tējas

1. Darjeeling melnā tēja no Himalaju priekškalnēm. Interesanti, ka pasaules tirgos katru gadu pārdod vairāk Dardželinga tējas, nekā novāc. Tas nozīmē, ka arī eksperti ne vienmēr atšķir patiesu Dardželingu no viltojumiem

2. Starp tradicionālajām zaļajām tējām viena no garšīgākajām ir Sencha (Sen čā) tēja. Vēl nesagatavota tā līdzinās tieviem gariem matiņiem spilgti zaļā krāsā. Aplieti tie «uzplaukst» skaistu tējas lapu formā

3. Protams, īpašas tējas ir Ķīnas Junaņas provincē. Parasti to sauc par Junaņas tēju (Yunnan) , bet tai ir virkne dažādu paveidu. Noteikti ir vērts nogaršot

4. No ķīniešu zaļajām tējām ļoti laba man šķiet Lu An Gua Pian. Prieks, ka arī Rīgā pēdējos gados labas tējas var atrast. Es savus krājumus visbiežāk papildinu Apsaras veikalā

5. Man personīgi labāk garšo tējas no līdzenumiem. Tām ir specifiskākas garšu nianses. No melnajām tējām tāda ir Ķīnā audzētā Keemun. Ļoti aromātiskas ir pusfermentētās (sarkanās) jeb ūlonga (oolong) tējas – to sagatavošanas tehnoloģija ir kas vidējs starp melno (pilnībā fermentēto) un zaļo (nefermentēto) tēju. Ar šīm tējām slavena ir Taivāna, kas tējas pasaulē joprojām ir pazīstama ar tās portugāļu nosaukumu Formosa. Ūlonga tējas var būt relatīvi plašā spektrā – tuvāk zaļajām vai tuvāk melnajām tējām (oksidācija no 10 līdz pat 70%). Es parasti dodu priekšroku tām, kas tuvāk zaļajām.

6. No eksotiskajām tējām var pieminēt tādu Puerh tēju. Tā tiek gatavota, īpaši karsējot («cepot»), kā rezultātā tā iegūst ļoti specifisku aromātu. Puerh tēju dažreiz pārdod

Jāatceras! Uzlejot tēju, ūdens temperatūrai ir ļoti liela nozīme. Piemēram, ūlonga tējām parasti vajag samērā karstu ūdeni. Tajā pašā laikā verdošs ūdens zaļo tēju visdrīzāk vienkārši nobeigs un aromāta nebūs nekāda

Garšīgs varoņdarbs

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Recenzija

Neraugoties uz karstumu un lietu, skolēnu dziesmu svētki ir izdevušies, uzskata bērnu vecāki, dalībnieki un skatītāji

Tas ir varoņdarbs, – par X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem saka Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. Viņš apmeklējis deju lielkoncertu Deja kāpj debesīs, kurā piedalījušies dēli. Emocionāli spēcīgākais pārdzīvojums Daudziņam bijis svētku gājiena laikā. «Nav runa par karstumu, bet par tik daudziem cilvēkiem tautastērpos pilsētā. Mūsdienās arī tas ir liels varoņdarbs. Bija ārkārtīgi aizkustinoši redzēt cilvēkus no tāliem Latvijas novadiem, atbraukušus uz Rīgu, uzposušos.»

Šogad īpaša vērība tika veltīta dalībnieku labsajūtai – presē tika apspriesta bērnu ēdināšanas kvalitāte, labsajūta lietū un karstumā, nakstmītņu ērtības un rūpes par veselību. Komentējot vecāku raizes un dažādas sūdzības, putnu pētnieks un svētku dalībnieku tēvs Kaspars Funts saka: «Viss organizatoriski bija ideāli, bērniem bija pieejams ūdens karstumā neierobežotā daudzumā, mēģinājumu starplaikā viņus veda ēnā, ugunsdzēsēji laistīja ar ūdeni, ēdināja izcili, viņi mājās man tikai arbūzu uzēda, un tā sanāca, ka svētki bija kā sociālā atbalsta programma vecākiem. Vienu vakaru es vēl vakariņas paēdu no tā, kas bija palicis pāri puikam, un viss bija garšīgi. Vienkārši, bet garšīgi.»

«Šādi svētki pilnīgi noteikti ir neveselīgi,» smiedamies saka Vilis Daudziņš, taču piebilst, ka visas grūtības un pūles noteikti atsver gandarījums par paveikto. «Var tikai iztēloties, kāda sajūta svētkos ir, piemēram, deju virsvadītājiem. Piecus gadus tas ir bijis grūts ikdienas darbs, rutīna, un tad pienāk zvaigžņu stunda – 13 tūkstoši dejotāju ir vienkopus un veido kopēju rakstu. Mani puikas koncertā atkārtoja jau labi zināmos soļus savā mazajā kvadrātā, bet kad koncerta atkārtojumā televīzijā ieraudzīja, kā tas izskatās no augšas, viņiem mutes palika vaļā!»

Lielajā koru koncertā Mežaparka estrādē Mana zeme – zemīte skaistā, izpildot skaņdarbu Mana dziesma, piedalījās arī grupas Prāta vētra mūziķi Jānis Jubalts un Renārs Kaupers. «Emocionāli sāku piedalīties, sākot ar daļu Tie, kas sauli svin,» saka Jubalts. «Pārrunājot mājās ar ģimeni svētku programmu, secinājām, ka programma bija veiksmīgi sastādīta un režisēta, proti, visas daļas dinamiski viena otru papildināja un noveda līdz svētku kulminācijai.»

Latvijas radio programmas Klasika muzikoloģe Inta Pīrāga ārkārtīgi augstu vērtē darbu, ko paveikuši diriģenti, kas braukājuši pa visu Latviju un veikuši koru atlasi. «Koru skatēs Rīgā patiešām bija nonākuši labākie no labākajiem, un faktiski nebija, kam piesieties. Priecēja tas, ka ir daudz koru no mazpilsētām un attālākiem rajoniem, turklāt kori bija lieli! Jāuzsver, ka visi kori dziedāja bez notīm. Īpaši gribētos izcelt Jelgavas rajona kori, kas bija veidots, apvienojoties vairāku skolu dziedātājiem. Arī Koru lielās balvas ieguvējs Jelgavas 4.vidusskolas meiteņu koris Spīgo godalgu pilnīgi noteikti bija pelnījis. Lielais koru koncerts Mežaparka estrādē Mana zeme – zemīte skaistā bija dinamisks un, šķiet, patika arī pašiem dziedātājiem. Kā parasti šādos koncertos, bija diezgan daudz pasūtījuma skaņdarbu, un vairāki izrādījās pabāli – bez tiem varēja iztikt. Taču pasūtīts ir bijis, bērni mācījušies, līdz ar to jādzied bija. Ārkārtīgi veiksmīgs bija Ērika Ešenvalda dziesmu cikls Manas mājas – ļoti vērtīgs darbs, kas būtībā kļuva par koncerta lūzuma punktu. Personīgi man šķita, ka ir par daudz Raimonda Paula dziesmu, lai gan skatēs bija redzams, ka kori paši tās labprāt izvēlas.»

«Es sēdēju muzikantu «bedrē», klausījos ģenerālmēģinājumu Mežaparkā, un ik pa brīdim no aizkustinājuma raudāju,» savos iespaidos dalās Renārs Kaupers. «Kori dziedāja, un es raudāju, un orķestri spēlēja, un es raudāju. Es atcerējos, kā mēs, Jelgavas puikas, braucām uz Rīgu uz Dziesmusvētkiem, un es atkal raudāju. Man viss it kā «saslēdzās» – tajā brīdī es biju absolūti pārliecināts, ka tas nevar beigties, un tie, kas saka, ka pēc 150 gadiem tādu latviešu vairs nebūs, ir meļi!»

Amerika cer uz Ozoliņu

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Intervija

Latvijas Universitātes absolvents Vidvuds Ozoliņš kļuvis par pētniecības centra direktoru Kalifornijā, kur tiek meklēti revolucionāri risinājumi samilzušajām enerģētikas problēmām

Bez hokejista Ozoliņa, kas savā profesijā sasniedzis maksimālo, latviešiem, izrādās, ir vēl viens Ozo, kurš ir izdarījis to pašu. Latvijas Universitātes fizmatu absolvents, Kalifornijas Universitātes profesors Vidvuds Ozoliņš vada aizokeāna lielvalstij stratēģiski svarīgu institūciju – enerģijas izpētes centru molekulārās inženierijas līmenī ar daudzmiljonu dolāru budžetu.
Pēc maģistrantūras un doktorantūras Zviedrijā mērķtiecīgi turpinājis veidot zinātnisko karjeru globāli nozīmīgajā alternatīvo enerģiju jomā, viņš Latvijas kolēģu aprindās tiek uzskatīts par profesionālajā ziņā pašlaik vistālāk tikušo pēckara pašmāju zinātnieku. Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Šternbergs, gatavojoties Vidvuda Ozoliņa lekcijai pagājušajā nedēļā, pat velk paralēles ar Rīgā dzimušo ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu – Nobela prēmijas laureātu.

Neko daudz nezinot par Leipcigas Universitātes profesoru Ostvaldu, kurš, starp citu, 53 gadu vecumā priekšlaicīgi emeritējās un atlikušo mūža daļu nodevās savam vaļaspriekam – gleznošanai, tomēr saskatu zināmu līdzību starp abiem zinātniekiem. Lai arī Vidvudam Ozoliņam, tāpat kā viņa vienaudžiem, divus gadus no aktīvajām gaitām ir laupījis obligātais dienests padomju armijā, viņš 42 gadu vecumā ir sasniedzis apbrīnojami daudz. Polo kreklā parkā uz soliņa demokrātiski malkodams Mangaļu minerālūdeni, Ozoliņš par darbu stāsta ar eksaktam cilvēkam neraksturīgu aizrautību un ir gatavs apspriest arī tēmas, kas nav saistītas ar zinātni.

No citiem zinātniekiem esmu dzirdējusi, cik grūti ir izsisties ārzemēs, īpaši Amerikā, kur konkurenci rada neticami darbspējīgie Āzijas zinātnieki. Kā jums tas ir izdevies?
Jā, konkurence ir ļoti spēcīga. Uz katru jaunu amatu mūsu departamentā saņemam simtiem pieteikumu. Tie visi izskatās vairāk vai mazāk vienādi, ļoti reti kāds tiešām izceļas par galvas tiesu. Studenti no Ķīnas tiešām bieži vien ir gudrāki par saviem profesoriem. Nu, O.K., varbūt nav, bet akadēmiskās kvalitātes ir daudziem, un vajag kaut ko īpašu, kas izceltu pāri citiem.
Daļa ir profesionāli panākumi, daļa – veiksme. Būt kaut kur pareizajā laikā, pareizajā lauciņā, pareizajā vietā.

Ir vajadzīgas personības īpatnības – spēja dibināt kontaktus, spēja atstāt labu iespaidu, spēja skaidri izteikties. Ļoti svarīga ir spēja skaidri rakstīt. Jābūt arī vadības spējām. Jāvada studenti, postdoktorantūras pētnieki, jāuztur labas attiecības ar kolēģiem.

Enerģijas centra vadīšana pagaidām ir tāds kā apstiprinājums maniem iepriekšējiem karjeras sasniegumiem. Mūsu universitāte šo centru pirms gada dabūja no Amerikas Enerģētikas departamenta. Uz pieciem gadiem paredzēts finansējums 2,15 miljoni dolāru gadā! Tajā iesaistīti ļoti daudz cilvēku gan no Kalifornijas Universitātes, gan no citiem institūtiem Amerikā. Tie visi ir līderi savās jomās. Cerēsim, ka pēc pieciem gadiem mums būs kaut kas revolucionārs, ko parādīt. Mūsu ideja: no molekulām var veidot materiālus, ar ko uzlabot pašreizējās enerģijas tehnoloģijas. Uzlabot polimēru saules paneļus (tā dēvētās saules baterijas – red.).

Otrs, strādājam elektriskās enerģijas virzienā: ar sistēmām, kuras sauc par superkondensatoriem. Tās var uzņemt un atdot enerģiju daudz ātrāk nekā parastās baterijas, kas ir mūsu datoros un telefonos. Šai tehnoloģijai varētu būt liels pielietojums enerģijas atjaunošanā. Piemēram, celtnis ostā patērē enerģiju, paceļot milzīgu smagumu, to pārbīdot un laižot zemē. Pagaidām enerģija tiek patērēta gan paceļot, gan nolaižot. Bet, laižot zemē, varētu to atgūt: ir vajadzīga sistēma, kura ātri uzņemtu ģenerēto elektroenerģiju. Arī lifti – uz augšu tie ir jāvelk, bet, laižot lejā, daļu no enerģijas varētu atgūt.

Amerikā tagad ir virziens, ko sauc smart grid, – elektriskais tīkls, kurā var integrēt saules un vēja enerģiju – nepastāvīgos enerģijas avotus. Vējš dažreiz pūš, dažreiz nepūš, saule dažreiz spīd, dažreiz nespīd. Līdz ar to tīklā rodas svārstības, ko var izlīdzināt ar smart grid tehnoloģiju, kur superkondensatoriem būs svarīga nozīme.

Trešais virziens ir tā sauktā oglekļa dioksīda uztveršana. Ogļu dedzināšana pasaulē arī turpmāk būs ļoti svarīgs enerģijas avots, un turpmāko 100 gadu laikā mēs no tā vaļā netiksim. Ogļu ir ļoti daudz, vienīgā nelaime, ka tās rada CO2. Šī gāze ir kaut kā «jānoķer», citādi mēs visi nosmaksim no karstuma. Mūsu veidotie materiāli, ko varēs lietot jaunākajās spēkstacijās, uzsūks sevī CO2, ko pēc tam varēs koncentrēt un injicēt zemes dzīlēs, lai tas nenonāk atmosfērā.

Jūsu līdzšinējais pētniecības virziens ir arī ūdeņraža enerģija. Pirms vairākiem gadiem Īslandē satiku profesoru, kam bija ambiciozi plāni par ūdeņraža ekonomiku – visi transporta veidi šajā valstī varētu darboties tikai ar viņu straujo kalnu upju saražoto ūdeņradi. Vai tas ir reāli?
Tas ir aizraujošs pētījumu virziens. Ja mēs mašīnas varētu darbināt tikai ar ūdeņradi, tas ļoti palīdzētu uzlabot dzīves kvalitāti. Bet ūdeņraža mašīnām ir divas tehniskās problēmas. Pirmā – kā uzglabāt ūdeņradi? Tā ir saspiesta gāze, bet aizņem lielu tilpumu. Līdz ar to mašīnā ir mazāk vietas pasažieriem un bagāžai, un bez uzpildes tās tik un tā var nobraukt tikai pārsimt kilometru. Otra – degvielas šūnu cenas. Tās ir diezgan dārgas, jo ir vajadzīgi platīna katalizatori, turklāt tās netiek ražotas sērijveidā, līdz ar to daži ūdeņraža automašīnu modeļi, ko tagad var nopirkt, ražotājam izmaksā simtus tūkstošus dolāru. Bet Toyota, arī vācieši, amerikāņi – General Motors un Ford – nodarbojas ar pētījumiem šajā jomā.

Nākamās paaudzes tehnoloģijas noliks ūdeņraža tvertnes zem pasažieriem, un tās būs izgatavotas no oglekļa kompozītmateriāliem, kas ir ļoti stipri un viegli. Šīs mašīnas jau varēs nobraukt 400-500 kilometru ar vienu degvielas uzpildīšanu. Tad vienīgais šķērslis, kas paliks, būs cena.

Kura jums pašlaik šķiet svarīgākā problēma savā nozarē, ko vajag atrisināt?
Ir vairākas specifiskas problēmas, kas ir pamats zinātnes pētījumu piedāvājumiem. Laba problēma ir 1/3 no veiksmīga pētījumu piedāvājuma.

Bieži vien cilvēki pēta problēmas, kuras nemaz nav tik svarīgas. Viņi kaut kādu iemeslu dēļ tām ir pieķērušies un, tās pētot, labi pavada laiku. Bet tas daudzus neinteresē.

Vai zinātnes vidē tas nav pat diezgan tipiski, bieži sastopams?
Jā, definēsim to tā – bieži. (Smejas.)

Zinātne vispār ir interesanta. Jūs noteikti esat lasījusi par krievu matemātiķi Grigoriju Perelmanu, kurš nesen pierādīja Puankarē lemmu. Viņš kopā ar mammu diezgan vienkāršos apstākļos dzīvoja Sanktpēterburgā un jau kādus desmit gadus strādāja, lai pierādītu šo sarežģīto lemmu. Tad viņš publicēja divus «papīrus» – pat ne matemātikas žurnālā, bet vienkārši internetā, un tā bija sensācija. Viņu aicināja uzstāties, viņš ceļoja visapkārt pa pasauli, viņam bija gari mati un nagi – ļoti ekscentrisks tipāžs! Viņam piešķīra Fīldsa medaļu, kas matemātikā ir kā Nobela prēmija. Bet viņš atteicās! Viņš teica – ja pierādījums ir pareizs, nekāda cita atzinība man nav vajadzīga, es neesmu ieinteresēts naudā vai slavā un nevēlos būt kā zoodārzā apskatei izlikts zvērs. Un nebrauca pakaļ medaļai. Mazliet ekscentrisks, vai ne?

Zinātnieki tomēr var būt arī ļoti vientuļi. Cilvēki mēdz asi kritizēt jebko, ko līdz galam nesaprot.
Tā ir ļoti šaura domāšana. Ja problēma ir interesanta un intelektuāli stimulējoša, tad – hei! – kādu dienu tā var izrādīties noderīga. Sevišķi tas sakāms par matemātiku, arī par fiziku, par pamatfiziku. Kas to varēja zināt, ka kvantu mehānikai, ko izgudroja 1925.gadā, būs tāds pielietojums mūsdienās!? Vai Maksvela vienādojumiem, ko viņš uzrakstīja XIX gadsimtā, – visa mūsu ikdiena pamatojas uz Maksvela vienādojumiem (elektromagnētiskā lauka teorijas postulātiem – red.). Viņš tika saprasts jau dzīves laikā, bet neviens nedomāja, ka viņa pētījumiem būs tik fundamentāla nozīme.

Tāpat arī Faradeja eksperimenti. Viņš nodarbojās ar elektromagnētisko indukciju, pētīja elektriskos lādiņus. Faradejs, starp citu,

ir labs piemērs, ka ir svarīgi būt ne tikai izcilam zinātniekam, bet arī interesantai personībai. Viņš fizikas vēsturē ir slavens kā viens no labākajiem publiskajiem runātājiem. Viņš rādīja eksperimentus, kuri vienmēr bija ļoti ilustratīvi un ar izcilu dizainu. Bet diez vai tajā laikā cilvēki varēja iedomāties, ko mēs ar to darīsim. Ka mēs runāsim pa mobilo telefonu un klabināsim datoru visos stūros, ka pat parkā būs bezvadu internets…

Kāds varētu būt XXI gadsimta lielākais atklājums?
Mans lauks – fizika – mūsdienās ir gandrīz par 95% «pabeigts». Ir kaut kādi neskaidri jautājumi ļoti augsto enerģiju vai ļoti īso attālumu, vai eksotisku kvantu efektu jomā, kuros iesaistīts ļoti daudz daļiņu. Materiālu zinātnē gan joprojām ir daudz vajadzību – viena svarīgāka par otru. Mums jau ir spēja radīt materiālus, kuru dabā nav, tikai mēs to vēl uzlabosim. Radīsim, piemēram, biomateriālu kaulu lūzumiem, kas ir izturīgāks un vieglāks par titānu un labāk «saskan» ar ķermeni.
Radīsim arī materiālus, kuri var glabāt daudz enerģijas ekonomiski izdevīgā veidā – tādā, ka mums nebūs jāatsakās no dzīves stila un ērtībām, kad izbeigsies nafta un akmeņogles.

Ir dzirdētas vairākas versijas par fosilo enerģijas avotu izsīkšanu.
Tās visu laiku mainās. Slavenais «Romas klubs» paredzēja, ka jau mūsdienās naftas cenas būs tūkstošos dolāru un drīz viss beigsies. Bet šīs prognozes nav piepildījušās. Jebkuras prognozes, ka pēc 50 gadiem būs pasaules gals, jo beigsies nafta, izgāzīsies! Cilvēki vienkārši nezināja, cik daudz naftas ir pasaulē. Protams, sekas, kā mums rāda British Petroleum katastrofa Meksikas līcī, var būt šausmīgas, bet mēs turpināsim urbt. Nafta ir vajadzīga. Citādi visa mūsu dzīve apstāsies.
Prognozes, ko es esmu dzirdējis, paredz, ka vismaz 100 gadiem naftas vēl pietiks.

Tas jau nav daudz!
100 gados viss kas var notikt. Bet, protams, tas nav ilgs periods. Un vēl svarīgākas ir klimata izmaiņas. Ja mēs turpināsim naftu dedzināt tā kā līdz šim, tad celsies gaisa temperatūra un nebūs labi. Tāpēc ir vajadzīgas tādas alternatīvās tehnoloģijas kā saules enerģija, bioenerģija, vēja enerģija, viļņu enerģija un, starp citu, atomenerģija, ko bieži vien neuzskata par videi draudzīgu. Cilvēki Eiropā atceras Černobiļu, bet amerikāņi – atgadījumu Triju Jūdžu salā (Three Miles Island): noplūdi, ko gan ne tuvu nevar salīdzināt ar Černobiļu.

Ja ir jāizvēlas starp ogļu vai atomspēkstacijām, es balsotu par pēdējām. Tikai vajag politisko gribu, lai atrisinātu jautājumu, ko darīt ar radioaktīvajiem atkritumiem. Cilvēki grib enerģiju, bet negrib šīs lietas sev tuvumā, kā to sauc Amerikā – not in my backyard, ne manā pagalmā!

ASV Enerģētikas departamentā joprojām ir ideja visus atkritumus savākt zem liela kalna – Jukas kalna Nevadā – un atstāt uz tūkstošiem gadu. Bet ir gan zinātniski, gan politiski jautājumi, un projekts pagaidām ir iestrēdzis. Kaut kā tas ir jāatrisina. Domāju, ka atomenerģija varētu nopietni palīdzēt cīņā pret globālo sasilšanu. Urāna pasaulē ir pārsteidzoši daudz.

Protams, kādas nozares attīstību var virzīt ar valdības programmām. Piemēram, lielākā saules paneļu daļa pašlaik tiek ražota Vācijā, kuras valdībai ir programmas, lai veicinātu to ražošanu. Dānija ir līdere vēja ģeneratoru ražošanā.

Saules paneļi, silīcija tehnoloģijas joprojām ir ļoti dārgas. Tāpēc mēs institūtā darbojamies ar polimēru saules paneļiem – tie ir salīdzinoši lēti. Diemžēl, tie nav ne tuvu tik efektīvi kā silīcija paneļi, kuru efektivitāte mērāma desmitos procentu. Labākajiem polimēru paneļiem tā ir septiņi procenti – šādu daļu no saņemtās saules enerģijas tie spēj pārvērst elektrībā. Līdz ar to vajag lielākas virsmas, un tas ekonomiski nav tik izdevīgi. Bet, ja varētu šo skaitli dubultot vai trīskāršot, tad polimēru tehnoloģija būtu atraktīvāka par silīciju.

Turcijā saules baterijas ir uz jumtiem pat mazās pilsētiņās.
Arī Indijā, kas ir ļoti nabadzīga, saules paneļi ir populāri. Šo valstu paradokss: individuālajiem patērētajiem daudz lētāk ir uz jumta uzstādīt saules paneli nekā pieslēgties tīklam. Ja gribi būt pilnīgi neatkarīgs, tad saules paneļi ir viens no veidiem, kā to panākt. Arī Kalifornijā, kur mājas parasti nav augstceltnes un jumtu virsma ir diezgan liela, mierīgi var salikt saules paneļus.

Jums pašam ir saules panelis?
Es to labprāt gribētu, bet pagaidām nav. Tā ir diezgan liela investīcija. Kaut gan… Daudzi cilvēki uzliek saules paneļus vairāk principa dēļ, nevis tāpēc, kas tas būtu izdevīgi. Žēl, ka parasti saules paneļos nav enerģijas uzkrāšanas sistēmas: ja tajā brīdī, kad tiek ģenerēta enerģija, tu to neizlieto, tā «aiziet». Tāpēc vajag, lai uzņēmums, kas piegādā tavai mājai enerģiju, būtu gan tehniski, gan komerciāli gatavs uzpirkt saules enerģiju. Lai cilvēki ieplūdinātu to kopējā tīklā un vakarā, kad saules nav, ņemtu no tīkla.

Latvijā nākamziem tiek prognozēts siltumtarifu pieaugums par 30%, esam pamatoti uztraukušies par spējām to samaksāt. Kā jums liekas, vai tas, kā lietojam siltumenerģiju, ir optimālais ceļš, vai būtu bijuši iespējami pavisam citi scenāriji?
Es neesmu speciālists šajā jomā, bet man liekas mazliet dīvaini, ka siltums tiek radīts vienā rūpnīcā un pa caurulēm piegādāts uz mājām.

Amerikā cilvēki mājas silda lokāli: zem zemes ir milzīgs balons ar naftu. Gāzi reti kur vairs lieto pat ēdienu gatavošanai, kur nu vēl apkurei! Gāzes plītis un gāzes katli ir galvenokārt vecākās mājās.

Latvijā gāze ir bīstama atkarība no Krievijas. Ja visi rēķini palielinās par 30-40%, tad par to ir nopietni jāuztraucas, sevišķi, ja atkal ir auksta ziema. Nezinu, ko var darīt. Uzlabot siltumizolāciju? Bet tik un tā gāze būs jādedzina un jāmaksā. Būtu labi, ja būtu izvēles iespējas. Varētu vairāk enerģijas ražot lokāli, kaut vai saules paneļos. Bet atkal – kā to izdarīt? Tas pašlaik, kad naudas nav un ekonomiskā situācija ir smaga, prasa investīcijas. Ir jābūt politiskai gribai un tālredzībai.

Neesmu manījusi, ka mūsu partijas aktīvi iestātos par enerģētisku neatkarību vai videi draudzīgu enerģijas ražošanu.
Obamas kampaņai Amerikā gan šis aspekts bija ļoti svarīgs. Viņš ir radījis jaunas federālās programmas tieši enerģijas neatkarībai, jauno enerģiju tehnoloģiju pētīšanai. Ļoti aktīvi tiek virzītas saules enerģijas tehnoloģijas, arī nebenzīna automašīnas vai automašīnas, kuras integrē elektriskās tehnoloģijas un benzīnu, lai samazinātu naftas daudzumu, kas jāimportē. Protams, mēs to reāli nesamazināsim, bet vismaz noturēsim konstantu.

Un Obama ne tikai vārdos to dara, bet ir arī palielinājis finansējuma līmeni ASV Enerģētikas departamentam un Nacionālajam zinātnes fondam, lai realizētu šīs idejas praksē. Amerikai tas ir nacionālās drošības līmeņa jautājums. Amerikā saražotās naftas varbūt pietiku kādai nedēļai. Ja mums visa nafta nāk no pasaules nestabilākajiem nostūriem, būtu labi, ja varētu to tērēt mazāk un būt no tās mazāk atkarīgi. Visi vēl atceras 70.gadu naftas šoku.

Kas notika?
Naftas ražotāji vienā dienā nolēma pacelt cenas. Līdz ar to naftu sāka iepirkt mazāk, un tas Amerikā radīja nopietnu recesiju. Cilvēkiem bija stundām jāgaida rindās – tā kā mēs to atceramies no 90.gadiem! -, lai uzpildītu automašīnu. Galvenokārt tāpēc prezidents Kārters netika ievēlēts uz otro termiņu.

Tas ir ļoti svarīgi. Enerģētikas departaments, kas finansē arī mūsu institūtu, domā ne tikai par to, ko mums vajadzēs šodien vai rīt, bet arī – ko mums vajadzēs 10-20 gadu uz priekšu.

Bet kas notiek ar cilvēku apziņu? Latvijā, piemēram, joprojām netiek šķiroti atkritumi. Mašīnas uz ielām ir izretinājusi vien krīze. Milzīgs auto, un tikai viens cilvēks iekšā! Tā gan ir ne tikai Latvijas problēma.
Ko var darīt, arī kaliforniešiem patīk braukt vieniem savā mašīnā. Losandželosā ir ļoti slikta satiksme. Ja brauc pa lielceļu, tad vakara vai rīta sastrēgumos paiet stunda, lai tiktu uz darbu, un stunda, lai tiktu atpakaļ.

Grūti ir piedabūt cilvēkus dalīties automašīnā – tas ir praktiski neērti, turklāt benzīns joprojām ir diezgan lēts. Pilsētās, kur ir ļoti slikti ar satiksmi, ir īpašas joslas, tā sauktās carpool lanes, pa kurām Losanželosā var braukt tikai mašīnas ar vismaz diviem pasažieriem, bet Sanfrancisko – ar vismaz trīs.

Kad strādāju Ziemeļkalifornijā, arī kādu laiku ar kolēģi izmantoju carpool. Tagad jau vairs ne – man neviens nedzīvo blakus un arī nav tik tālu jābrauc.

Vai drīkstu jautāt par jūsu latvieša identitāti – par veidiem, kā uzturat savu latvietību?
Es jau ļoti ilgu laiku – kopš 1992.gada, kad aizbraucu uz Zviedriju, – dzīvoju ārzemēs. Pēc zināma laika neviens vairs šos jautājumus neuzdod.

Vide, kurā es apgrozos, ir ļoti internacionāla. Tā ir akadēmiskā vide. No mana departamenta 11 profesoriem tikai divi ir dzimuši Amerikā. Ir viens indietis, vairāki ķīnieši, ir kipriete. Ir grieķi, kas precējušies ar grieķietēm, viņiem ir bērni, kas runā grieķiski. Es esmu precējies ar latvieti.

Laikam esat pasaules pilsonis – viens no jauno kosmopolītu paaudzes? Pirms 50 gadiem nemaz nebūtu iespējams, ka cilvēks, pret kuru nav vērstas ne politiskas, ne ekonomiskas represijas, strādā otrpus pasaulei.
Esmu Amerikas pilsonis. Bet, protams, neesmu 100% amerikānis un nekad nebūšu.

Tie, kas dzimuši tur, pirmā, otrā paaudze, laika gaitā vairāk un vairāk integrējas. Jautājums – ar ko viņi integrējas? Kalifornijā ir latīņamerikāņi, aziāti, afroamerikāņi… Dzīvojot tādās valstīs kā Šveice, Vācija vai Francija, kam ir spēcīga nacionālā identitāte – valoda, kultūra, ēdieni -, integrēties noteikti ir daudz grūtāk. Eiropas Savienība nodarbojas ar eksperimentu. Manā uztverē, iedzīvoties, piemēram, Francijā, ir tikpat grūti, kā tas bija senajos laikos. Toties ASV cilvēki ceļo no krasta uz krastu, no štata uz štatu. Arī es no sākuma biju Kolorado, tad aizceļoju uz Ziemeļkaliforniju, tad uz Dienvidkaliforniju, un, kas to zina, kur dzīve vēl aiznesīs.

Gribētu parunāt par latviešu studentiem. Mēs saņemam pieteikumus no visas pasaules, bet diezgan maz no Eiropas. Acīmredzot tāpēc, ka attālums ir liels. Mūsu departamentā doktorantūrā katru gadu uzņemam kādus 20 studentus. Man liekas, ka cilvēkam no Latvijas studēt mūsu doktorantūrā ir diezgan reāli. Bet neviens pat nemēģina! Pat neapzinās. Un tā ir lieta, kur es gribētu palīdzēt. Mēs ņemam ārzemju studentus, un mēs maksājam par viņu studijām.

Ko tas dod jūsu augstskolai?
Mēs diemžēl nevaram dabūt pietiekami daudz studentu no Amerikas, lai iztērētu visus savus «zinātnes dolārus». Protams, tas ir smadzeņu uzsūkšanas mehānisms. Bet uzskatu, ka visa zinātniskā pētniecība ir… Cik tad no mums paveiksies atklāt kaut ko šausmīgi lielu un nozīmīgu? Revolucionāru ideju nav daudz. Pat, ja man nekas neizdosies, bet kaut viens no maniem studentiem atklās kaut ko izcilu, es varēšu uzskatīt, ka mana karjera nav bijusi nevērtīga.

Viens no jūsu jaunajiem kolēģiem, RTU zinātnieks, lūdza, lai uzdodu triviālo jautājumu par Latvijas zinātnes perspektīvām.
Divu miljonu valstij zinātne, it īpaši eksakto zinātņu – fizikas, ķīmijas, matemātikas, materiālzinātņu jomā, ir ļoti attīstīta. Eiropas Savienība ir liels pluss, ka zinātnieki var pieteikties uz Eiropas projektiem. Bet no tiem vien uzturēt zinātnes līmeni ir grūti. Lai uzturētu kādu aktīvu programmu, vajag 5-6 projektus vienā grupā, ar vienu ir par maz. Ja kādu slēdz, var pārmesties uz citiem. Protams, pašlaik Latvijas zinātne cieš no finansējuma trūkuma, nevar atļauties pašu modernāko aparatūru un spēcīgākos datorus, bet ilgtermiņā viss būs atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku gribēs studēt fiziku, ķīmiju, inženierzinātnes. Ja visi gribēs kļūt par advokātiem un politiķiem, tad nebūs pārāk labi. Arī man fizmatos bija ļoti spēcīgs kurss, bet lielākā daļa kļuva par baņķieriem un uzņēmējiem, piemēram, Ģirts Rungainis, Gatis Kokins. Kaut gan arī es tajā laikā Latvijā doktorantūrā nebūtu gribējis palikt.

Ir ļoti labi, ja valstī var uzturēt zināmu ražošanas līmeni. Diemžēl Latvijā tas kļūst arvien zemāks. Diez vai tā ir gluži harmoniska valsts, kas nodarbojas tikai ar pakalpojumiem. Zinātne stimulē radošo atmosfēru.

Paskatieties Amerikā – kaut vai Silīcija ielejā, kur neko daudz vairs neražo, bet kur nepārtraukti rodas jaunas kompānijas, kaut vai tas pats Google. Viņi sāka no nekā, un septiņu gadu laikā pelna desmitiem miljardu dolāru. Var, protams, teikt, ka Google ir pakalpojumu kompānija, bet es tā nedomāju. Tā tomēr ir tehnoloģiju kompānija. Arī Apple visu savu produktu dizainu rada Kalifornijā. Ražo, protams, Ķīnā, bet pēc Apple dizaina. Šodien lasīju: jaunais Apple iPhone 4 tiek pārdots par 600 dolāriem, bet tā pašizmaksa ir 187 dolāri. Cilvēki to grib – tam vienkārši ir ļoti skaists dizains.

Vidvuds Ozoliņš
Dzimis 1967.gadā
Vecāki – VEF inženieri
Beidzis Rīgas 50.vidusskolu ar angļu valodas novirzienu un LU Fizikas un matemātikas fakultāti
1992.gadā Stokholmas Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā sācis maģistrantūru, 1996.gadā Kolorado Nacionālajā atjaunojamās enerģijas laboratorijā – pēcdoktorantūras studijas
1996-2002.gadā Kalifornijā Sandijas nacionālajā laboratorijā – štata zinātnieks
Kopš 2002.gada – Kalifornijas Universitātes (UCLA) mācībspēks un zinātnieks
2009.gadā kļuvis par profesoru, Kalifornijas Universitātes Enerģijas robežu izpētes centra Molekulārās inženierijas enerģijas materiāli direktoru
Vairāk nekā 75 publikāciju autors prestižos zinātnes žurnālos
Sieva Inese Ešenvade – personāla vadības speciāliste, trīs grāmatu autore
Hobiji: peldēšana, kas «sakārto domas no rīta», kopā ar sievu gatavo ēdienu, apmeklē vīna degustācijas, opermūzikas un filharmonijas koncertus

Ne kurli, ne mēmi, ne akli

Posted on jūlijs 14, 2010 by - Sleja

Ziedojiet piectūkstoš latu, lai šis bērniņš varētu dzirdēt… Pazīstami, vai ne? Bet cik bieži redzēts aicinājums ziedot piectūkstoš latu izglītībai, kas ļautu dzīvot piepildītu dzīvi arī nedzirdīgiem?

Bērnībā, ieraugot autobusā «kurlmēmos», ievērojot, kā viņi sarunājas ar žestiem, izdodot dīvainas, guturālas skaņas, es nobijos un ierāvos dziļāk sēdeklī. Tie bija «viņi», svešie, kas, manuprāt, dzīvoja pilnīgi citā pasaulē un domāja pilnīgi citādi. Man nebija viņu žēl. Es gribēju viņus neredzēt, lai man nebūtu jāsaskaras ar šo tik atšķirīgo eksistences veidu.

Tagad, izlasot par kādu bērnu, kam veiktas piecas sarežģītas operācijas pilnā narkozē un jāsakrāj nauda vēl divām, lai varētu dzirdēt, man šķiet, ka ne jau tikai līdzjūtības un altruisma dēļ mēs ziedojam naudu nedzirdīgajiem. Lielā mērā mēs ziedojam tādēļ, ka nevēlamies pieņemt sabiedrībā cilvēkus, kas nedzird: pierādījumu tam, ka var būt cilvēki, kuri uztver pasauli citādi nekā mēs. Nedzirdīgie mums vēl joprojām ir «kurlie» vai pat «kurlmēmie» – pilnīgi absurds apzīmējums. Viņi sarunājas, viņi nolasa no lūpām citu teikto un arī paši iemācās runāt: vai tas ir kurlums vai mēmums?

Mēs neticam, ka nedzirdīgais var dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi (kā gan tas būtu iespējams, ja viņš ir tik… citāds?), tādēļ esam gatavi maksāt par to, lai nodrošinātu iespēju būt tādam pašam kā citi. Bet pavisam nesen nedzirdīgā rakstniece Sabīne Englanda (Sabina England) ziedojumos savāca vairāk nekā tūkstoš dolāru. Nē, ne operācijai vai dzirdes aparātam. Savas pirmās īsfilmas uzņemšanai. Sabīne smiedamās apgalvo, ka priecājas būt labs piemērs nedzirdīgajiem, bet ikdienā savu nedzirdību īpaši neuzsver. Viņas lugās un dzejā nedzirdība parādās reti, bet mazbudžeta īsfilmas viņa uzņem mēmā kino stilistikā, satriecoši un ar dzēlīgu humoru izspēlējot dažādos personāžus.

Tāpat arī ar neredzīgajiem: mēs automātiski pieņemam, ka viņu vienīgā nodarbošanās ir klūdziņu grozu pīšana divistabu dzīvoklītī ar krāsns apkuri (divistabu, jo otrā istabā noteikti jādzīvo kopējam). Bet Stefānijas Grīnas (Stephanie Green) grāmatā mazāk rakstīts par neredzīgā ikdienas dzīves problēmām, bet vairāk par darbu un hobijiem – lokšaušanu, glezniecību, ceļošanu un klubu apmeklējumiem. Viņas pārliecība – ja kāds iedotu naudu un nodrošinātu operāciju, kas labotu smagās redzes problēmas, viņa izvēlētos šo naudu ieguldīt citādi. Jo neredzīgums ir daļa no Stefānijas dzīves, kas ir laba tāda, kāda ir.

Protams, Latvijas kontekstā tas viss izklausās pēc utopiskām pasaciņām par to, kā «viņiem tur, ārzemēs,» notiek. Latvijas kontekstā, domājot par individuālu bērnu, šķiet humānāk censties viņu pielīdzināt sabiedrībai, nevis pielāgot sabiedrību bērnam. Bet neredzīgi un nedzirdīgi bērni dzims vienmēr, un ne visiem mēs varēsim nodrošināt operāciju. Vai tiešām nebūtu vērtīgāk, ja nākamais pompozais labdarības pasākums būtu veltīts nevis nedzirdīgo un neredzīgo bērnu operācijām, bet mūsdienīgas izglītības un piemērotu palīglīdzekļu nodrošināšanai, lai viņi varētu dzīvot piepildītu, laimīgu dzīvi tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus mēs viņus gribētu redzēt?

Trīs veldzējošas izstādes

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Recenzija

Laikmetīgās mākslas muzeja kim? vasarīgais piedāvājums

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, nenojaušot digitālās fotogrāfijas ēras sākumu un tās masveidīgo izplatību, amerikāņu filozofe Sūzena Sontāga rakstīja, ka «pēdējā laikā fotogrāfija pārvērtusies par gandrīz tikpat plaši iecienītu laika kavēkli kā sekss vai dejas, kas nozīmē, ka, gluži tāpat kā kuras katras masu mākslas gadījumā, vairums ļaužu fotogrāfiju nepiekopj kā mākslu, pa lielākai daļai tā ir sociāls rituāls, aizsardzība pret bailēm un varas instruments».

Sontāgas vārdos nevar nepamanīt jau agrāk marksistiski ievirzītā domātāja Valtera Benjamina izteikto nožēlu par fotogrāfijas kā tehniski reproducējama izstrādājuma negatīvo ietekmi uz mākslu, kurai tagad tiekot laupīta «aura» – skatītāja un mākslas darba intimitāte «šeit un tagad». Neskatoties uz kritiku par fotogrāfijas tehnisko izcelsmi un konkurenci ar pašām lietām, tā sevi ir pārliecinoši pieteikusi mākslas telpā, un, manuprāt, Raimo Lielbrieža izstāde to spilgti apliecina.

Raimo Lielbrieža izstāde Melnbaltā pietura piedāvā aplūkot 19 melnbaltas analogās fotogrāfijas. Tajās redzamā pasaule ir tukša no cilvēkiem, tie redzami vien divās fotogrāfijās, turklāt attālināti. Attēlos nav tverta nedz steiga, nedz kņada, fotogrāfs apzināti ir meklējis pretējo. Tajās lielākoties ir redzamas dabas ainavas, kas uzņemtas no «pieturas», kurā var piesēst vai piestāt ātruma un garā ceļa nogurdinātie, rodot mieru dabas vērojumā: ziemoti ceļi un upes piekraste, koki jūras krastmalā, akmeņi un zvejnieku laivas jūrā, mājas, muzejs, pludmale. Tiesa, tādējādi fotogrāfs atkārto dabas romantizējošās klišejas, nevis tās sublīmo – nereprezentējamo – spēku un grandiozumu. Fotogrāfs ir filigrāni notvēris apkārtnes klusuma ģeometrisko uzbūvi, meklējot formas attiecības ar gaismas līniju, kas uzrāda ikdienas redzējuma steigas aizsedzošo dabu pār skatiena dziļumu. 

Retais nebūs kaut ko dzirdējis par fragmentēto darbu projektos. Līdzīgi strādā arī daudzi mākslinieki – no viena projekta pie otra. Paulis Liepa ir izstādījis grafikas Projekts Dzīve. Viņa darbi ir atrasti kādas mājas bēniņos. Tā tos varētu raksturot to nobružātības, burtu un attēloto objektu formu un krāsu dēļ. Grafikās ir redzami ēdieni, virtuves un telpu plānojumi. Līdz ar šiem tēliem iznirst vesela pasaule – ataust atmiņā 80.gadi, Maskavas olimpiādes gaidas, pirmās skolas dienas un citi bērnības tēli. Ģeometriski sadalītās telpas attēli, kuros jūtama nostalģijas garša, pārvērš Liepas izstādi darbnīcā, kas restaurē gan bijušas, gan nebijušas sajūtas, atceļot telpas ģeometrisko nosacītību un tā vietā piedāvājot iztēles brīvo spēli. Liepas mākslas darbi dekonstruē laika hronoloģisko plūdumu, uzsverot mākslas spēju spēlēties ar laika anahroniskumu un atkārtot jau reiz bijušo, vēsturiskajam piešķirot estētisku vērtību.

Savukārt eksistenciālisma iecienītais jēdziens «projekts», kas sasaistīts ar jau klišejisko tēzi, ka eksistence ir pirms būtības, atkārto, ka tas, kas tu esi, kļūst iespējams caur sevis kā projekta realizāciju, jo tava būtība nav iepriekš noteikta, bet tu pats to veido. Taču tā var izrādīties vien mākslinieka ironija par dzīvi kā projektu, jo Liepas mākslas tēli mūs aizved pret mūsu pašu gribu pasaulē, kuru vien esam ciemiņi, ne konstruktori.

Nīderlandiešu mākslinieka Basa de Būera darbs Dzeguze – finiera plāksnēs iebūvēts lielizmēra pulkstenis ar dzeguzi – ir vien vērojams caur sienās izdobtiem decentrētiem caurumiem. Robežas kļūst plūdenas, kurš lūkojas no «koka dobuma» – dzeguze vai izstādes apmeklētājs -, vairs nav pašsaprotami.

Dzeguze piedāvā iespēju «ielūrēt» dzeguzes sadzīvē, izaicinot publiskā un privātā nošķīrumu un uzsverot skatiena un vēlmes saistību – ieskatīties, kā norit un top laiks, un atgādinot, ka pats laiks ir attēls tā sintezējošās dabas dēļ sensiblajā plūdumā. Dzeguze, perējot cita ligzdā, piesaka ne tikai abstraktās telpas cilvēciskošanu māju simbolā, bet arī tās identitātes un noturības sabrukumu migrācijas un mobilitātes laikā – nav vienota pasaule, ir vien dažādas vietas, telpas fragmenti.

Studiju biedre, kas reiz interesējās par matemātisko loģiku, bet tagad strādā slimnīcas reanimācijas nodaļā, uzzinot par manām interesēm par estētiku, jautāja, vai tiešām es ticu, ka māksla un skaistais izglābs pasauli. Protams, ka neticu, taču apmeklēt kim? izstāžu vasarīgo pieteikumu ir vērts, jo tas var būt tikpat veldzējoši ikdienas skrējienam kā pelde dzestrā jūrā, turklāt, ja pēc tam vēl izdodas draugu lokā pavadīt laiku sarunās par mākslu un futbolu līdz pat baltajai vasaras rīta gaismai.

.

Jāaiziet no trokšņa

Posted on jūlijs 7, 2010 by - Intervija

Vijolnieks Gidons Krēmers (63) runā par spēju pretoties gēnu, skolotāju vai valsts uzspiestajam un par laimi atrast savu balsi un dzirdēt

Savulaik igauņu dzejnieks Jāns Kaplinskis izvirzīja tēzi par to, kāpēc baltiešiem ir tik daudz izcilību mūzikā. Viņš apgalvoja, ka baltieši lielu daļu no gada pavada tumsā un citām mākslas jomām – glezniecībai vai literatūrai – tumsa kā vide nav priekšrocība.

Tā ir laba doma, ka no tumsas varbūt kaut kas rodas. Gan tumsā, gan arī pretojoties tumsai noteiktās situācijās notiek lielāka garīgā intensitāte nekā tad, kad viss ir gaiši un laimīgi. Es domāju, ka tas saistīts ne tikai ar Baltijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, tas drīzāk saistīts ar vēsturi. Nebūt ne vienkāršu likteni, kad vienmēr vajadzējis sevi aizstāvēt, meklēt savu balsi, būt vai nu okupētam vai apspiestam, vai arī sapņot par brīvību. Tādās situācijās rodas iekšēja balss, kas pretojas visam uzspiestajam. No šīs iekšējās balss arī rodas vēlme izteikties emocionāli, un ar mūzikas starpniecību emocionāla izteikšanās ir ļoti labi iespējama.

Baltijas liktenis ir viena lieta, bet beigu beigās, ja mēs būsim objektīvi, tad arī par Krievijas likteni ar milzīgo teritoriju un impēriskajām manierēm ir iespējams teikt, ka ļoti daudz izcilas mūzikas ir radies no šīs traģēdijas. Bez šīs traģēdijas nebūtu Šostakoviča, nebūtu Čaikovska.

Es neliktu lielu akcentu uz nacionalitāti. Varbūt tāpēc, ka esmu pārāk multinacionāli vai liberāli noskaņots, bet ir skaidrs, ka tur, kur notiek pretošanās, kur cilvēki cīnās par izdzīvošanu, tur garīguma vērtība pieaug. Es to saku bez sajūsmas, jo es nevienam nenovēlu cīnīties par izdzīvošanu, būt vajātam vai atrasties politiskos žņaugos, kādos atradās cilvēki nacistiskajā Vācijā vai padomju Krievijā. Bet tas ir fakts, ka ar šādiem nosacījumiem rodas izcili darbi, grāmatas, mūzika, teātris, kino.

Tas nozīmē, ka vieta, kur cilvēks piedzimst, ietekmē to, kas notiek ar cilvēku pēc tam?

Domāju, ka daudz kas ietekmē. Ne tikai ārēji apstākļi, bet arī mūsu audzināšana, ģenētiskā pagātne un spēja atrasties attiecībās ar šo iepriekšnolemtību. Es pat teiktu, konfliktējošās attiecībās – ne tikai vienkārši padoties tam, ko mums uzspiež DNS, skolotāji vai valsts, bet meklēt savu paša ceļu. Cilvēki, kuriem patīk būt par daļu no pūļa, cilvēki futbola stadionā vai armijā – viņi ir daļa no kolektīva. Kā bieži teica padomju laikā, viens tu neesi nekas. Ir cilvēki, kuri šausmīgi sajūsminās par to. Es domāju, ka mēs dzīves laikā atdodam savu individuālo brīvību kaut kādām virzībām, kuras var būt ļoti aplamas, var novest pie nozieguma. Tāpēc katrs ir atbildīgs par savu dzīvi, un mēs nevaram vienkārši piekrist, ka ir tā, kā sanāca.

Vai jūs esat domājis par to, ka jūsu liktenis varēja būt citāds, ja XX gadsimta liktenis būtu bijis atšķirīgs?

Es, protams, domāju par savu saikni ar tēvu, kurš tika vajāts, un par šo traģēdiju (Rīgā dzimušā Krēmera tēvs ir pārdzīvojis holokaustu – red.). Jaunībā es par to vispār neko negribēju dzirdēt, man tas likās mokoši, bet patiesībā es esmu ķēdes posms sava tēva cerībām un cīņai par izdzīvošanu. Ir muļķīgi noliegt, ka man pret to ir attieksme, bet nekad nav licies, ka man tas jāizrāda citiem. Tā ir daļa no biogrāfijas, kas bija notikusi vēl pirms manas piedzimšanas.

Kā jums šķiet – vai mūzika ir iedzimta katrā cilvēkā?

Katrā cilvēkā ir talants, bet kāds – tas droši vien viņam pašam jānosaka. Ja viņam izdodas atrast kādu palīgu… Es novēlu katram bērnam šādu palīgu, nevis uzraugu, kas palīdz atrast savu balsi.

Man ļoti daudz deva vecmāmiņa, kaut vai ar to, ka mīlēja un deva sajūtu, ka man ir tiesības uz savu balsi. Piedzimu vijolnieku ģimenē un parasti saku, ka liktenis bija noteikts jau pirms dzimšanas, bet tā ir tāda ērta frāze intervijās. Ja lūkojamies dziļāk, tad, neraugoties uz to, ka man iedeva vijoli un iemācīja spēlēt, mēs vienmēr veicam arī kādu personisko izvēli. Esmu priecīgs, ka devu izvēles iespējas saviem bērniem un viņi nekļuva par mūziķiem. Neskumstu par to. Ir jāciena katra dotības un raksturs. Ja necienām bērnus kā patstāvīgas personības un veidojam viņus tikai tādus, kādus paši vēlamies redzēt, tas viņus padara par kompleksu nomāktām būtnēm un pārvērš par vergiem. Varbūt sākumā viņi to nemaz nemana.

Sergejs Eizenšteins un Jesaja Berlins arī piedzima Rīgā, bet, lai viņi notiktu, viņiem bija no Rīgas jāaizbrauc. Kādā ziņā, jūsuprāt, iespējams runāt par vietas nolādētību?

Kā saka – praviešus savā tēvzemē neciena, daudzus ievēro tikai pēc tam, kad viņi kļūst slaveni. Kaut kādā ziņā es to nedaudz varu teikt arī par sevi.

Nolādētība – tas varbūt ir pārāk smags vārds, jo es mīlu savu dzimto zemi, šī vieta man ir ļoti dārga, bet es nevaru teikt, ka man šeit bija viegli, kad mācījos un dzīvoju. Nebija tik šausmīgi kā tēvam, bet arī man vajadzēja cīnīties par izdzīvošanu. Ne tikai Latvijā, arī Maskavā. Lai realizētos, ir jāpieliek kaut kādas pūles, bet te ir jautājums, kādēļ tu pūlies. Esmu priecīgs, ka samērā agri sapratu – gribu būt kādam noderīgs, mani pievelk atrašanās mūzikas kalpībā, sadarbība ar citiem, ar jaunatni. Ja es nemīlētu Baltiju vai nemīlētu jauniešus, nebūtu Kremerata Baltica. Tas drīzāk ir stāsts par mīlestību.

Teicāt, ka esat saticis Jesaja Berlinu?

Jesaja Berlinu satiku Oksfordā, kad spēlēju tur koncertu. Mani iepazīstināja un teica, ka es arī esmu no Rīgas. Bet es tobrīd nesapratu, cik tas cilvēks ir slavens. Tāpat kā es Marijai Kallasai devu roku, bet tajā mirklī nenovērtēju, ka tā ir Marija Kallasa. Pēc tam to apjaut. Ar Josifu Brodski paveicās vairāk, ka tikšanās bija vairāk nekā viena frāze.

Lielākā daļa Nobela prēmijas laureātu literatūrā ir dzīvojuši un rakstījuši nevis tajās valstīs, kur dzimuši, bet trimdā. Austrumeiropas mūzikā sanāk līdzīgs stāsts – Arvo Pērts dzīvo Berlīnē, Sofija Gubaiduļina pie Hamburgas, Gija Kančelli Antverpenē.

Tam, ka šie komponisti nedzīvo dzimtajā zemē, protams, ir nopietni politiski iemesli. Arvo Pērts atrada iespēju atgriezties Igaunijā. Gija Kančelli, neraugoties uz to, ka formāli dzīvo Antverpenē, ļoti bieži ir savā dzimtenē. Es nevienu nenosodu par to, ka viņš nedzīvo pēc pieraksta.

Bet jautājums ir par to, vai šī atrašanās ārpusē ietekmē mūzikas radīšanu?

Atceros savu vienīgo tikšanos ar Josifu Brodski. Viņš pateica kādu svarīgu lietu, kas ļoti sakrīt ar to, ko jūs sakāt – mēs visi esam displaced persons*. Viņš par to runāja, spriežot pēc sava likteņa, pēc mana, pēc cilvēku, ar kuriem bija ticies. Un viņš gribēja, lai viņu apglabā nevis Amerikā, kur viņš dzīvoja, ne Krievijā, kur viņš piedzima, bet Venēcijā, kuru viņš mīlēja.
Brodskis teica, ka vienīgais, kas dzejniekam vajadzīgs no sabiedrības, ir valoda. Kas no sabiedrības ir vajadzīgs mūziķim?
Tā jau kļuvusi kā klišeja, bet pirmais, kas man ienāk prātā, ir klusums. Jo tikai klusumā rodas skaņa un ir iespējama tā koncentrācija, kas palīdz tev skaņu padarīt piepildītu. Troksnī, kas notiek visapkārt, skaņu nav iespējams atrast, to var meklēt tikai kaut kur ļoti dziļi.

Bet klusums jau nav iespējams…

Tas jārada pašam. Jāaiziet no trokšņa. Es domāju ne tikai fizisku troksni, bet small talk** troksni, kas novērš uzmanību. Ne velti Sofijai Gubaiduļinai visu laiku ir izslēgts telefons. Kā tas bija izslēgts Maskavā, tā tas ir izslēgts Hamburgā. Viņai ir svarīgi, lai netraucē strādāt. Ne jau nejaušības dēļ daudzi mākslas cilvēki aizgāja klosterī – telpā, kur meditācija ir iespējama. Pamēģiniet meditēt pie ieslēgta televizora. Jūs dzirdēsit neskaitāmu neko neizsakošu reportāžu troksni.

Vai ir kāda emocionāla vai intelektuāla problēma, ko jums palīdzējusi atrisināt vai pārvarēt mūzika?

Teikšu vienkārši – kad esmu ļoti noguris, un es guļu ļoti slikti, tas ir fakts… Esmu ļoti noguris, bet man ir neskaitāmi projekti, e-pasti, sarunas, programmas… Un tad es atnāku uz mēģinājumu, sāku spēlēt, un es pamostos. Pēkšņi sāku dzirdēt to, kas man ir svarīgāks par manu nogurumu un kas man dod enerģiju. Es runāju par brīdi, kad es pēkšņi kaut ko dzirdu vai redzu, tas var būt tikai kādas filmas vai izrādes fragments… Esmu ļoti noguris, bet, ja tas ir kaut kas tik ļoti īsts, es pamostos. Tas nozīmē, ka šajā garīgajā telpā mīt enerģija, ko ne tikai es dodu, bet kas arī mani baro.

Kad Ingmaram Bergmanim 1968.gadā uzdeva jautājumu, kur viņš atrodas politiskajā ziņā, viņš atbildēja – ja pastāvētu politiskā partija izbiedētiem cilvēkiem, viņš tajā iestātos. Arī jūs savā mūziķa darbā nereti izvēlaties politisku vēstījumu, piemēram, atskaņojot Arvo Pērta 4.simfoniju, kas veltīta Hodorkovskim, vai savulaik ar Kremerata Baltica sniedzāt labdarības koncertu čečenu bāreņiem un sievietei, kura šos bērnus izveda no Groznijas drupām.

Es neesmu politisks cilvēks, nekad neesmu bijis nevienā partijā. Kad notiek tāda nelaime kā Krievijas un Gruzijas karš, es nevaru pret to izturēties vienaldzīgi, bet tas nenozīmē, ka es došos ielās vai kaut ko parakstīt. Ja es kaut ko varu izdarīt, piemēram, nospēlēt Pērta simfoniju vai ziedot naudu čečenu bāreņiem, to es cenšos darīt, bet tas ir pieticīgi.

Vai mūzika politiski kaut ko var ietekmēt?

Mūzika var dot cilvēkiem vismaz sajūtu, ka viņi ir daļa no kaut kā augstāka. Pat ja tā ir kripatiņa, tad šajā kripatiņā pastāv cerība.

Koncerta programmā Mūzika un vara. Mūzikas vara, ko jūs šovasar spēlējat Siguldā, Rīgā un spēlēsit Lokenhauzā, rakstīts, ka kamermūzika salīdzinājumā ar citiem mūzikas žanriem ir visbrīvākā.

Kamermūzika dod lielāku intimitāti. Kamermūziku var klausīties bez pastiprinātājiem, un tajā vēl iespējams sevi dzirdēt. Es domāju, ka kamermūzika ir piemērs tam, kā mums visiem vajadzētu citam citu klausīties. Kremerata Baltica kolektīvam ir ieaudzinātas daudzas īpašības, un viena no tām – otra klausīšanās potenciāls. Visiem ir vieglāk spēlēt pēc diriģenta zižļa, bet dzirdēt citam citu, atrasties mijiedarbībā – tā ir misija, bez kuras kamermūzika nav iedomājama. Tā ir laime, kad vari sarunāties ar skaņām un nevis ar pistolēm.

Jūs kaut kādā nozīmē arī atrodaties varas pozīcijā, kad pasūtat komponistiem skaņdarbus.

Es cenšos cilvēkus iedvesmot uz to, ko viņi vēl nav darījuši, – ieteikt kādam skaņdarbu, ko nospēlēt vai uzrakstīt, vai izdomāt kādu festivālu. Es nesen spēlēju koncertu Zooloģiskajā dārzā bērniem, tagad strādāju pie izrādes Being Gidon Kremer. Visu laiku kaut ko daru, bet nejūtu, ka būtu ieinteresēts varā, ir pietiekami daudzi kolēģi, kuriem tas interesē. Ja vienam ir divi orķestri, tad citam arī liekas, ka viņam vajag divus orķestris. Man tas ir garlaicīgi, es turpinu darboties ar savu lietu.

* pārvietotas personas – angļu val.
** pļāpas – angļu val.

Gidons Krēmers
Vijolnieks un diriģents
Dzimis Rīgā 1947.gadā
Vijolnieku dinastijas pārstāvis – tēva un vectēva mācīts, sācis vijoļspēli 4 gadu vecumā
1997.gadā kā dāvanu savā 50.dzimšanas dienā nodibina kamerorķestri Kremerata Baltica, kas saņēmis prestižo Grammy balvu (2002) un Latvijas Lielo mūzikas balvu (1999)
Trīs grāmatu autors – Bērnības lauskas (Kindheitssplitter), Virstoņi (Obertöne) un Starp pasaulēm (Zwischen Welten)
Lielās Mūzikas balvas laureāts (1995, 2004)

.

Klusā daba ar sviestu

Posted on jūnijs 30, 2010 by - Sleja

Latvijā cilvēki daudz vairāk raizējas par to, ko velk mugurā, un citām ārišķībām nekā par to, ko liek sev iekšā, un, kad tomēr pievēršas ēdienam, noformējums šķiet daudz svarīgāks par saturu

Man vislielāko prieku sagādā iespējami vienkārši sagatavots sezonāls ēdiens, kas pats par sevi ir tik garšīgs, ka nekādas dekorācijas nav nepieciešamas. Visvairāk kaitina viduvējs, pavirši gatavots ēdiens, paslēpts zem karameles pinku mākonīša vai rotāts ar «mākslinieciski» izvietotiem mērces pilieniem uz šķīvja, ko par dārgu naudu cenšas iesmērēt pretenciozās ēstuvēs. Pēdējais diemžēl mūsu galvaspilsētai vēl aizvien ir ļoti raksturīgi. Ceru, ka šī būs vēl viena joma, kur kārpīšanās laukā no krīzes Latvijā ienesīs pozitīvas vēsmas satura kvalitātes izaugsmes virzienā. 

Nesen pāris vakaru pēc kārtas iegriezos jaunatvērtā un jau gana slavenā restorānā Pārdaugavā – priecīga un cerību pilna, ka manā rajonā būs par vienu kvalitatīvu ēstuvi vairāk. Šīs kulinārās pieredzes simbols bija veids, kā tur pasniedza maizi: oficiante galda vidū noklāja sviestpapīra loksni, uz kuras no tūtas ar robotu uzgali uzspieda vijīgu sviesta desu, kam vienu pusi apkaisīja ar garšvielu sāli. Iespaidīgi, vai ne? Tikai maize, ko nolika blakus šai klusajai dabai ar sviestu, bija… ne īpaši svaiga, ne garšīga. Lielveikalā ap stūri varētu nopirkt labāku. Tad kāpēc tāds teātris? Nezinu, kā citi, bet es parasti uz sabiedriskām ēstuvēm dodos, lai labā kompānijā labi paēstu, un mani kaitina, ja ar teatrālu priekšnesumu piedāvā viduvēju ēdienu par neadekvāti augstu cenu. Pateikšu vēl skaidrāk: man galvenais ir tas, ka maize un sviests (un pārējais ēdiens) ir svaigs un garšīgs. Vai tas ir par daudz prasīts? Kāpēc teatrālais elements ir svarīgāks par saturu? 

Man liekas, ka daļa atbildes slēpjas faktā, ka mēs par ēdienu salīdzinoši maz zinām un interesējamies. Mūsu kultūrā par to nav pieņemts runāt. Pēdējos pārdesmit gados mainījies ir galvenokārt tas, ka cilvēki pievērš uzmanību ārišķīgām lietām, noformējumam un cenai, jo tie ir uzskatāmi parametri, pēc kuriem var dot konkrētu virspusēju vērtējumu arī tad, ja no satura daudz neko nesaprot. Ekstrēms interjers! Dārgs minimālisms! Sarkana krāsa! Mākslinieciska kompozīcija uz šķīvja, štrunts par to, ka steiks ir sīksts un pārcepts! Kā ekstrēmākais trekno gadu piemērs man nāk prātā slimnīcu fetiša restorāns Hospitālis, kur cilvēki laikam taču maksāja par iespēju galda vietā ēst, piemēram, pie veca ginekoloģisko izmeklējumu krēsla. 

Pretenciozitāte, mākslīgi savērpti rotājumi vai nosaukumi ir ne tikai dārgu krogu noziegums, tas rodams sabiedriskās ēdināšanas viszemākajos slāņos, sākot ar tirgus un mācību iestāžu ēstuvēm. Parastā karbonāde (miltos un olā apviļāts, izklapēts nenosakāma dzīvnieka vai putna gabals) par pārdesmit santīmiem tiek «apgreidota»uz «karbonādi franču gaumē», kam virsū neizbēgami ir sacietējusi siera kārta un tomāta šķēle. Nezinu, kuram asprātim pirmajam ienāca prātā šādi paņirgāties par nabaga frančiem (vai par sevi?), bet ideja ir atradusi daudz atbalstītāju. Mani interesē, kur ir palikusi īstā karbonāde? Tā, kuru apvārta rīvmaizē, kas veido kraukšķīgu garoziņu, un ir itin baudāms ēdiens? Kāpēc skolu ēdnīcas, kam jāpabaro daudz cilvēku ātri un lēti, nevar pasniegt vienkāršu, bet garšīgu pārtiku? Kāpēc jāmērkaķojas ar franču gaumi, par kuru nevienam no ēdnīcu pavāriem acīm redzami nav ne mazākās sajēgas? 

Nepārprotiet mani – neesmu principā pret gaumīgām ārišķībām, mākslu uz šķīvja vai sviesta teātri. Man vienkārši liekas, ka pašlaik svaru kausi ir pārāk nosvērušies par labu formai, atstājot novārtā saturu, un tas ir neveselīgi. Šis dīvainais laiks, kad nevienam nav pārāk daudz naudas, bet visiem vēl aizvien gribas ēst, ir lieliska iespēja visu nolikt savās vietās.

.

Izsprucis no vārīšanās

Posted on jūnijs 30, 2010 by - Intervija

Ja mēs pievērsim acis uz izcilības kritērijiem, nodokļu maksātāji vēl ilgi finansēs viduvējības un zinātne Latvijā grims, saka filozofijas zinātņu doktors Jurģis Šķilters

Martā uzvirmoja skandāls Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, jo otrā kursa students Armands Leimanis kopā ar studiju biedriem publiski pārmeta plaģiātismu dažu LU filozofijas mācībspēku darbos un sūdzējās par zemo studiju kvalitāti. Asajā vārdu pārmaiņā medijos cita starpā studenti uzsvēra, ka ir pasniedzējs, kura lekcijas ir aizraujošas un augstvērtīgas – tas ir Jurģis Šķilters (34). Izskanēja minējumi, ka akadēmiskās vides konjunktūras dēļ viņam var nākties darbu filozofijas fakultātē pamest. Jūnijā, beidzoties sesijai un maģistra darbu aizstāvēšanai, Jurģis Šķilters no darba Filozofijas fakultātē tiešām ir aizgājis. Kāpēc tā un kādas ir filozofijas doktora domas par Latvijas izglītības nākotni? 

Roberta Ķīļa vadītās Stratēģiskās analīzes komisijas izstrādātajā valsts ilgtspējīgas attīstības plānā par izglītību teikts: turpmākajos gados būs svarīgi, lai cilvēki Latvijā būtu spējīgi uzlūkot izglītības iespējas radoši. Studēt ne tikai jaunībā, bet arī četrdesmit, piecdesmit, pat sešdesmit gadu vecumā, kā arī pusmūžā mainīt profesiju. Kā jūs, strādājot ar studentiem, redzat – latvieši ir radoši, elastīgi? 

Grūti pateikt, vai latvieši ir radoši. Problēma nav radošumā, vai tā trūkumā, bet, vai latvieši spēs adaptēties līdzi laikam, mest kūleņus atbilstoši izglītības, zinātnes un tautsaimniecības konjunktūrai. Par to es šaubos. Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva. Domājot par mūsu izglītības nākotni, tas var maksāt dārgi. 

Vai arī jaunie ir konservatīvi? 

Tie, kas tagad sāk studēt, ir daudz prasīgāki, ambiciozāki. Tas ir normāli, jo izglītība arī ir prece. Kaut ko pērkot, mēs pretendējam uz kvalitāti. 

Rietumvalstu augstskolās revolucionāri studenti ir vairākums. Latvijā studenti ir pieklājīga, piezemēta publika. Ja situācija, kāda šopavasar bija Filozofijas fakultātē, veidotos kādā Rietumeiropas augstskolā, studenti jau sen būtu «jumtu mājai norāvuši». Mums ir maz revolucionāru jauniešu. 

Kā jūs to skaidrojat? 

Man sāpīga šķiet pašsaprotamība, ar kādu jaunieši nāk studēt. Pabeidz vidusskolu, ko citu darīs? Nu, studēs! Viņi iegūst augstāko izglītību, bet neaizdomājas, kāda no tā visa jēga un ko tas maksā valstij. Mehāniski, ar inerci jaunieši ieplūst augstskolās un pēc tam tieši tāpat – darba tirgū. Tad mēs brīnāmies, kāpēc valstij tā neiet. 

Manuprāt, izglītības iegūšana jāskata kontekstā ar zinātni un valsts tautsaimniecības attīstību. Jāskata nevis teorētiski, bet konkrēti – izvērtējot katru studentu. Vai Latvijā varam atļauties veidot studentu masu, kuri tautsaimniecību uztver neieinteresēti? 

Tāpēc man ļoti patīk revolucionāri jaunieši, kuri analizē un vērtē procesus. Spēj formulēt savu nostāju. 

Ko varētu mainīt izglītības sistēmā? 

Vienas receptes nav. No Rietumu izglītības perspektīvas raugoties, ir konkurence. Jo labāku augstskolu pabeidz, jo labākas ir tavas izredzes darba tirgū. Tas liek studentam vaicāt augstskolai: vai jūsu prece ir konkurētspējīga? Vaicāt sev: kas man ir būtiski, kāpēc? Jauniem cilvēkiem taču ir mērķis sākt strādāt, pelnīt, vai arī ar savām studijām iekļauties zinātnes procesā. 

Es, starp citu, neesmu negatīvi noskaņots par izglītības iespējām Latvijā. Domāju, tās ir ļoti dažādas. Nepavisam negribu teikt, ka visās jomās esam bedrē. Eksaktās zinātnes Latvijā ir spēcīgākas, nekā humanitārās, un tas skaidrojams ar ideoloģisko fonu – padomju gados eksaktās zinātnes nebija ideoloģiski piesātinātas. Tām bija vieglāk izlauzties uz mūsdienīgu izglītību. 

Latvijas augstākās izglītības sistēmā mēs studējam vienu priekšmetu no sākuma līdz beigām. Tas nav īsti pareizi. Rietumos lielā priekšrocība ir tā sauktie blakus priekšmeti. Piemēram, es Vācijā studēju filozofiju, bet man bija blakus priekšmeti – vēsture un grāmatzinātne. 

Ko jums kā  filozofijas doktoram tagad dod šīs blakus priekšmetu studijas? 

Es paralēli filozofijai vēlējos studēt ko tādu, ar ko nesaskaros pētniecības darbā. Es nodarbojos ar kognitīvajām zinātnēm (starpdiscplināri pēta prāta izziņas, apziņas un uztveres procesus), loģiku. Blakus priekšmeti man deva daudz plašāku skatu uz pašu filozofijas zinātni. Tagad filozofijas diskusijas es varu saslēgt kopā ar vēsturiskām likumsakarībām un avotiem. Filozofijā ir ārkārtīgi vērtīgi precīzi strādāt ar avotiem. 

Jūs minējāt, ka Rietumvalstīs izvēlēties labu augstskolu, labu studiju programmu jauniešus motivē priekšrocības darba tirgū. Par Latviju runājot, esmu dzirdējusi arī viedokli – kādēļ apgūt elitāro zinātni filozofiju, ja pēc tam jāstrādā humpalu veikalā par pārdevēju? Atvainojiet, bet arī tā savā ziņā ir realitāte. 

Tāpēc, manuprāt, ir labi, ja filozofija ir atvērta, starpdisciplināra. Jo tīrāka klasiskā izpratnē tā ir, jo grūtāk atrast praktisko pielietojumu. Es domāju, filozofija un loģika mijiedarbojoties var tikt izmantota datorzinātnēs. Kāpēc gan ne? Tāpat filozofija mijiedarbojoties ar valodniecību var rast interesantus, tālejošus rezultātus. 

Filozofija, protams, ir ekstrēms gadījums. Tādēļ, ka vienīgais, ko profesionāli vari darīt pēc studijām ir – nodarboties ar filozofiju. Ja jaunietim studiju laikā nav blakus priekšmetu, tad praktiskā nozīmē viņa dzīve var veidoties sarežģīti. 

Tiem, kuri veido filozofijas izglītības programmas Latvijā, nopietni jāpārdomā: kas ir modelis, ko gribam sasniegt, veidojot filozofijas vidi Latvijā? Vai tam jābūt elitāram? Varbūt šāds modelis nav slikts, bet tad jādomā, kas notiks ar visiem tiem absolventiem, kuri pēc studijām nepaliek akadēmiskajā vidē. 

Ko filozofi var dot valstij? 

Skatījumu uz norisēm kopsakarībās. Jautājums, vai tas notiek Latvijā. 

Šogad filozofi Latvijā radīja lielu troksni. Kā nācās, ka – tika klusēts un pēkšņi rībēdams izraisījās skandāls? 

Viss šis stāsts izvērtās par personālijām. Nevis par profesionālās jomas problēmām. Tas mani izbrīna un satrauc. 

Sanāca tāds kā Privātās Dzīves skandāls, bet ko, jūsuprāt, auglīgu varējām sagaidīt no notikušā? 

Būtu gribējies redzēt konstruktīvu filozofu reakciju uz problēmām profesionālajā vidē. Bet kas notika? Nedaudzie citādi domājošie (tie, kas kritizēja LU pastāvošo kārtību – red.) vienkārši tika izstumti ārā. Filozofijai būtu jābūt visatvērtākajai, uz diskusiju visspējīgākajai zinātnei. Tur slēpjas tas paradokss. 

Kāpēc jūnijā aizgājāt no darba Filozofijas fakultātē? 

Es aizeju ar gandarījumu. Ir daudz izdarīts. Jomu, ko Latvijā vēlējos iedibināt  – kognitīvās zinātnes -, turpināšu veidot. Tiesa gan, citā fakultātē (LU Sociālo zinātņu fakultātē – red.) 

Vai jūtaties piederīgs Latvijas filozofu videi? 

Nē, bet uztveru to pragmatiski. Var taču būt tā, ka kognitīvās zinātnes, loģika, neiederas kādā filozofijas zinātnes modelī. Lai tā būtu! 

Sešus gadus pasniedzot filozofijas fakultātē, esmu strādājis pēc labākās sirdsapziņas. Tas nebija viegli, bet darbs, mani studenti deva gandarījumu. 

Nevar jau visu laiku peldēt pret straumi. Skriet ar galvu sienā. Tas nogurdina. Tas ir destruktīvi. Kāpēc visu laiku cīnīties pret? Tā vietā taču var radīt ko labu. 

Studenti jūs dēvē par vienu no labākajiem pasniedzējiem, jūsu lekcijas – par vērtīgākajām. Kā jums izdevies atrast tik veiksmīgu metodi? 

Man liekas, svarīgi ir cienīt studentu. Man bijuši brīnišķīgi studenti. Kad 2004.gadā pēc mācībām atgriezos Latvijā, biju domājis, ka palikšu te vienu semestri. Izvērtās seši gadi. 

Jūs interesē pasniedzēja darbs? 

Jā, bet visvairāk – pētnieciskais darbs. Manu pienesumu varēs izvērtēt tikai pēc gadiem trīsdesmit, jo pētniecība turpinās. Pasniedzēja darbs ir ļoti smags. Sešu gadu laikā nevienu lekciju neesmu nolasījis autopilotā. Vienmēr rūpīgi gatavojos. Smags darbs, jā, bet rezultāti sniedz gandarījumu. 

Kāpēc jūs neiekļāvāties Latvijas filozofu vidē? 

Kad izveidoju Kognitīvo zinātņu centru Filozofijas fakultātē, man nebija viegla dzīve. Pārņemot Teorētiskās filozofijas un loģikas katedras vadīšanu – tā bija maizīte ar garozu. 

Kāda bija problēma? 

Ir cilvēki, kuri veido Latvijas filozofijas vidi, nosaka toni Latvijas filozofijā. Es vienkārši neiekļaujos viņu modelī, koncepcijā par to, kas ir filozofija. 

Domājat Maiju un Rihardu Kūļus, kurus vēl? 

Es negribu saukt cilvēku vārdus. Taču nav viegli būt vienam pret visiem. Filozofu skandālā mani pārsteidza, ka nebija viedokļu dažādības. Teiksim, trīsdesmit pret septiņdesmit. Es paliku viens. 

Jums pārmeta, ka uzkūdījāt studentus. 

Kāds gan man varētu būt mērķis tā rīkoties nozarēs, kas ar manējo pat nepārklājas: filozofijas vēsturē, ētikā? Ar tām nekad neesmu nodarbojies. 

Tas, kas man šķiet nožēlojami – ka cilvēki, kas tā izteicās, acīmredzot nevar iedomāties, ka studentiem pašiem var būt viedoklis. Sava motivācija cīnīties. Ka students Armands Leimanis pats nostājas pret pasniedzēju Rihardu Kūli. 

Ko jūs varējāt atņemt citiem pasniedzējiem – par ko bija tā jāuztraucas? 

Kad sākās plaģiāta skandāls, daži kolēģi nolēma, ka grēkāzis ir Šķilters un no viņa jātiek vaļā. 

Jūs minējāt, ka grūti jums bija strādāt jau līdz tam. 

Ir Latvijā filozofijas vide, kas nodarbojas ar specifisku izpratni par fenomenoloģiju, 20.gadsmita franču filozofiju. Mans viedoklis neiekļāvās. 

Ir epizodes, kas man liek aizdomāties. Ja jau galvenais Latvijas filozofijas strāvojums ir fenomenoloģija, kāpēc pirms kāda laika manis organizētajā simpozijā, kur piedalījās, iespējams, izcilākais Amerikas Savienoto Valstu fenomenologs Dagfins Fēlesdāls, formālontologs britu Akadēmijas loceklis Pīters Saimonss un citi augsta līmeņa pētnieki no visas pasaules, nepiedalījās neviens no Latvijas fenomenologiem? Tad ir jautājums: ko Latvijas fenomenologi dara? Skolas ir dažādas, un tomēr. 

Ko viņi dara, jūsuprāt? 

Godīgi sakot, es nesaprotu. Vai gadījumā nav tā, ka filozofija Latvijā nav novērtējama? Ikviens, kurš vēlas to izvērtēt, tiek asi kritizēts. 

To varētu izvērtēt starptautiski atzīti citu valstu eksperti. 

Man liekas, Latvijas filozofi nav gatavi diskusijai. Esmu ļoti skeptisks. Šī vide ir noslēgta. Komfortabla tiem, kuri atrodas iekšpusē. Kāpēc tai būtu vajadzīgs neatkarīgu ekspertu viedoklis? 

Vēlēšanās dzīvot katlā, un lai vāku nerauj nost? 

Es baidos, vai tad, ja tas katls pazustu, nepazustu arī viss, ko mēs saprotam ar jēdzienu «Latvijas filozofija». 

Kāpēc jūs neveidojat alternatīvu filozofijas vidi? 

Es nevēlos veidot formālas struktūras. Vēlos strādāt. Mani ārkārtīgi maz interesē konjunktūras intrigas. Nauda un vara arī ne. 

Domājot par nākotni, es vēlētos Latvijā izveidot Kognitīvo zinātņu programmu. Tas ir mērķis, ko, es ceru, gada laikā man izdosies realizēt. Tur varētu būt datorzinātņu, psiholoģijas piesaiste. 

Vai kolēģi no Filozofijas fakultātes jūs uz ielas sveicina? 

Kā kuru reizi. Tas, kas mani pārsteidz – viedokļi var būt dažādi, es varu doties darba meklējumos citās izglītības institūcijās, taču savstarpēju elementāru cieņu un toleranci iespējams saglabāt. 

Mani šokēja profesora Šuvajeva ievadruna maģistra darbu aizstāvēšanā Filozofijas fakultātē. Vienkāršoti atstāstot, viņš teica – neraugoties uz pretekli un viņa līdzskrējējiem, viss, kas turpmāk notiks fakultātē, būs kaut kas tīrs un labs. Nezinu, kuru tieši profesors Šuvajevs domāja, sakot – preteklis, bet… 

Varbūt profesors Šuvajevs raksta lugu. 

Varbūt, bet man, nodarbojoties filozofijā un loģikā ar kopu teoriju, ir tendence saprast, kuras kopas apakškopā esmu. Un, ja to publiski saka ētikas profesors, tad ir, par ko padomāt. 

Ar kādām sajūtām dosities pie saviem studentiem Sociālo zinātņu fakultātē? 

Man liekas, problemātisks ir nošķīrums: humanitārās, sociālās un eksaktās zinātnes. Mēs dzīvojam laikā, kad nozaru robežas saplūst. Potenciālajiem studentiem gribu teikt: viņiem laimējies dzīvot akadēmiskās izaugsmes brīdī – ir iespēja dzīvot starpdisciplinārā studiju vidē. Fascinējošs laiks! Es nerunāju par bakalaura izglītību, tā ir salīdzinoši «saspiesta» jebkurā jomā. Bet maģistru vidē mēs redzam, cik lieliski sabalsojas dažādas zinātnes. Varbūt pēc desmit gadiem vispār nebūs tādas zinātņu robežas, kādas tās tagad saprotam. Tas ir brīnišķīgākais XXI gadsimtā. 

Kādu jūs redzat Latvijas augstākās izglītības sistēmas nākotni? 

Latvijas demogrāfiskā situācija ir tāda, ka augstskolu skaits turpmākajos gados pamatīgi saruks. Kaut vai no tirgus viedokļa. Mums jāveido mācību programmas angļu valodā. 

Ja man jautātu, kā Latvijā izdzīvot akadēmiskajai, pētnieciskajai videi, es teiktu ir trīs parametri. Izcilība akadēmiskajā [pasniedzēja] darbā. Pētnieciskā izcilība. Un starptautisko projektu, kontaktu piesaiste. Ja mēs akadēmisko un zinātnisko personālu veidotu pēc šādiem principiem, ātri vien atsijātu tos, bez kuriem reāli Latvija var iztikt. 

Vai ir kritēriji un sistēma, lai izvērtētu? 

Nav tik traki. Piemēram, viens no kritērijiem akadēmiskajai izcilībai varētu būt studentu anketēšana. Pētniecībā – starptautiski recenzētas publikācijas, konferences. Tie ir konkrēti izmērāmi lielumi. 

Ja mēs pievērsim acis uz šiem kritērijiem, nodokļu maksātāju muguras vēl ilgi būs spiestas nest un finansēt viduvējības. Akadēmiskā un zinātnes vide Latvijā grims. 

Kas jūs pašu motivē likt augstu latiņu? 

Es ļoti mīlu savu darbu. Nezinu, vai esmu labs piemērs, jo mani neinteresē zinātnes konjunktūra. Tajā pašā laikā man sniedz gandarījumu tas, ka esmu Rietumu zinātnes apritē, ka manu darbu novērtē. Speciālistu vidū Kognitīvo zinātņu un semantikas centra (to vada Jurģis Šķilters – red.) rīkotajiem simpozijiem ir laba slava: zinātnieki katru gadu brauc uz Amsterdamas kolokviju, uz Helsinku konferenci, un tad uz Rīgas konferenci. Ko es varu teikt – es esmu laimīgs.

Jurģis Šķilters 

Dzimis 1976. gadā Valmierā 

Filozofijas bakalaura grādu ieguvis LU Filozofijas nodaļā 

Deviņdesmito gadu otrajā pusē studējis Vācijā – Maincas un Greisfaldes universitātē 

Vācijā studējis arī Austrumeiropas vēsturi un grāmatzinātni

2004. gadā Maincā ieguvis filozofijas doktora grādu 

2005.gadā Latvijas Universitātē nodibinājis Kognitīvo zinātņu un semantikas centru 

No 2004. līdz 2010.gadam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzējs 

No 2010.gada jaunā  mācību gada Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents un vadošais pētnieks 

Daudzu starptautiski atzītu filozofijas, kognitīvo zinātņu un semantikas izdevumu rakstu, ka arī grāmatu autors

.