Vijolnieks Gidons Krēmers (63) runā par spēju pretoties gēnu, skolotāju vai valsts uzspiestajam un par laimi atrast savu balsi un dzirdēt
Savulaik igauņu dzejnieks Jāns Kaplinskis izvirzīja tēzi par to, kāpēc baltiešiem ir tik daudz izcilību mūzikā. Viņš apgalvoja, ka baltieši lielu daļu no gada pavada tumsā un citām mākslas jomām – glezniecībai vai literatūrai – tumsa kā vide nav priekšrocība.
Tā ir laba doma, ka no tumsas varbūt kaut kas rodas. Gan tumsā, gan arī pretojoties tumsai noteiktās situācijās notiek lielāka garīgā intensitāte nekā tad, kad viss ir gaiši un laimīgi. Es domāju, ka tas saistīts ne tikai ar Baltijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, tas drīzāk saistīts ar vēsturi. Nebūt ne vienkāršu likteni, kad vienmēr vajadzējis sevi aizstāvēt, meklēt savu balsi, būt vai nu okupētam vai apspiestam, vai arī sapņot par brīvību. Tādās situācijās rodas iekšēja balss, kas pretojas visam uzspiestajam. No šīs iekšējās balss arī rodas vēlme izteikties emocionāli, un ar mūzikas starpniecību emocionāla izteikšanās ir ļoti labi iespējama.
Baltijas liktenis ir viena lieta, bet beigu beigās, ja mēs būsim objektīvi, tad arī par Krievijas likteni ar milzīgo teritoriju un impēriskajām manierēm ir iespējams teikt, ka ļoti daudz izcilas mūzikas ir radies no šīs traģēdijas. Bez šīs traģēdijas nebūtu Šostakoviča, nebūtu Čaikovska.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.