Klusā daba ar sviestu • IR.lv

Klusā daba ar sviestu

2

Latvijā cilvēki daudz vairāk raizējas par to, ko velk mugurā, un citām ārišķībām nekā par to, ko liek sev iekšā, un, kad tomēr pievēršas ēdienam, noformējums šķiet daudz svarīgāks par saturu

Man vislielāko prieku sagādā iespējami vienkārši sagatavots sezonāls ēdiens, kas pats par sevi ir tik garšīgs, ka nekādas dekorācijas nav nepieciešamas. Visvairāk kaitina viduvējs, pavirši gatavots ēdiens, paslēpts zem karameles pinku mākonīša vai rotāts ar «mākslinieciski» izvietotiem mērces pilieniem uz šķīvja, ko par dārgu naudu cenšas iesmērēt pretenciozās ēstuvēs. Pēdējais diemžēl mūsu galvaspilsētai vēl aizvien ir ļoti raksturīgi. Ceru, ka šī būs vēl viena joma, kur kārpīšanās laukā no krīzes Latvijā ienesīs pozitīvas vēsmas satura kvalitātes izaugsmes virzienā. 

Nesen pāris vakaru pēc kārtas iegriezos jaunatvērtā un jau gana slavenā restorānā Pārdaugavā – priecīga un cerību pilna, ka manā rajonā būs par vienu kvalitatīvu ēstuvi vairāk. Šīs kulinārās pieredzes simbols bija veids, kā tur pasniedza maizi: oficiante galda vidū noklāja sviestpapīra loksni, uz kuras no tūtas ar robotu uzgali uzspieda vijīgu sviesta desu, kam vienu pusi apkaisīja ar garšvielu sāli. Iespaidīgi, vai ne? Tikai maize, ko nolika blakus šai klusajai dabai ar sviestu, bija… ne īpaši svaiga, ne garšīga. Lielveikalā ap stūri varētu nopirkt labāku. Tad kāpēc tāds teātris? Nezinu, kā citi, bet es parasti uz sabiedriskām ēstuvēm dodos, lai labā kompānijā labi paēstu, un mani kaitina, ja ar teatrālu priekšnesumu piedāvā viduvēju ēdienu par neadekvāti augstu cenu. Pateikšu vēl skaidrāk: man galvenais ir tas, ka maize un sviests (un pārējais ēdiens) ir svaigs un garšīgs. Vai tas ir par daudz prasīts? Kāpēc teatrālais elements ir svarīgāks par saturu? 

Man liekas, ka daļa atbildes slēpjas faktā, ka mēs par ēdienu salīdzinoši maz zinām un interesējamies. Mūsu kultūrā par to nav pieņemts runāt. Pēdējos pārdesmit gados mainījies ir galvenokārt tas, ka cilvēki pievērš uzmanību ārišķīgām lietām, noformējumam un cenai, jo tie ir uzskatāmi parametri, pēc kuriem var dot konkrētu virspusēju vērtējumu arī tad, ja no satura daudz neko nesaprot. Ekstrēms interjers! Dārgs minimālisms! Sarkana krāsa! Mākslinieciska kompozīcija uz šķīvja, štrunts par to, ka steiks ir sīksts un pārcepts! Kā ekstrēmākais trekno gadu piemērs man nāk prātā slimnīcu fetiša restorāns Hospitālis, kur cilvēki laikam taču maksāja par iespēju galda vietā ēst, piemēram, pie veca ginekoloģisko izmeklējumu krēsla. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu