Žurnāla rubrika: Kultūra

Krievu režisora Andreja Ņekrasova filma par Gruzijas karu Krievijā rādīta tikai četras reizes. Viņš tur jūtas kā iekšējais «ienaidnieks»

Režisora Andreja Ņekrasova un viņa sievas Olgas Konskas Krievijas mācību stundas (Uroki russkogo) ir dokumentāla filma par 2008.gada Krievijas un Gruzijas karu, kura ne tikai atsedz Krievijas valdības un armijas brutalitāti un melus kara laikā, bet arī parāda, ka šis karš ir tikai viena daļa no Krievijas vardarbīgi hegemoniskās politikas Kaukāza reģionā. Ņekrasovs un Konska velk paralēles starp neseno karu Dienvidosetijas teritorijā un 2004.gada Beslanas traģēdiju, kad Krievijas armijas tanki apšaudīja teroristu ieņemto skolu, lai «atbrīvotu» tur sagūstītos ķīlniekus, kā dēļ simtiem cilvēku gāja bojā, to skaitā gandrīz 200 bērnu, kā arī ar Abhāzijas karu 1992.-1993.gadā, kad ar Krievijas militāristu palīdzību šajā Gruzijas provincē notika nežēlīga etniskā tīrīšana un simtiem tūkstošu gruzīnu kļuva par bēgļiem.

Pēdējos desmit gados Andreja Ņekrasova filmas ir skārušas Putina Krievijai nepatīkamas tēmas: bijušā FSB aģenta Aleksandra Ļitviņenko slepkavību Londonā, Čečenijas karu. Tās ir rādītas pasaules ietekmīgajos kinofestivālos, savukārt Krievijas mācību stundas piedzīvoja pirmizrādi šāgada Sandānsas kinofestivālā ASV un ir nominēta balvai Eiropas lielākajā audiovizuālo mediju konkursā Prix Europa. Septembra sākumā to rādīja Rīgā Baltijas valstu dokumentālo filmu forumā. Pēc seansa Ņekrasovs sniedza interviju žurnālam Ir.
 
Filmējot Krievijas mācību stundas, jūs kara laikā atradāties frontes gruzīnu pusē, bet jūsu sieva Olga – krievu pusē. Kas no piedzīvotā atstāja vislielāko iespaidu?
Es vienmēr esmu zinājis, ka mūsu mediji atrodas valsts kontrolē, taču mani šokēja to cinisms. Var teikt, ka gruzīni ir agresori un osetīni – nevainīgi upuri. Tā nav taisnība, bet tas nu tā… Taču mani šokēja tas, ka cilvēki var pilnīgi akceptēt Krievijas viedokli. Viņi spēj atšķirt Chinvali pilsētu Dienvidosetijā no Gori Gruzijā, jo šie žurnālisti tur strādā un ir pieredzējuši profesionāļi, taču daudzi no viņiem apzināti, masveidā, raidījumu pēc raidījuma rādīja Krievijas lidmašīnas un teica, ka tās ir Gruzijas lidmašīnas. Rādīja asiņojošas, mirstošas, nevainīgas gruzīnu civilpersonas, kurām aiz muguras deg Gori, un stāstīja, ka tie ir osetīni Chinvali.

Tie ir mani kolēģi, manas paaudzes cilvēki, un tas ir šokējoši. Tie ir mani tautieši, it kā manas valsts elite. Labi algota elite. Ja tāda ir mūsu sabiedrība, tad – ko es īsti gribu? Dažbrīd biju tik izmisis… Kad es teicu – skatieties, tie ir meli, viņi par mani smējās. Tas bija it kā ārpus laba un ļauna, nebija vairs nekādu kritēriju. Viņi teica – tāds mums darbs. Tad es sapratu, ka esmu nepareizajā profesijā, nepareizajā biznesā, jo Krievijas TV programmu veidotāja darbs ir radīt ilūziju, melus un izdarīt to, cik vien perfekti iespējams. Par to viņiem maksā, tā ir viņu profesionalitātes mēraukla. Tā ir īsta vilšanās.
 
Jūs filmu sākāt veidot jau pirms kara. Vai jutāt, ka kaut kas drīz sāksies?
Jā. Notika Krievijas armijas manevri. Mani draugi pavadīja atvaļinājumu Sočos un redzēja dučiem, pat simtiem militāro tran­sportlīdzekļu, kuri brauca Gruzijas virzienā. Bruņotie spēki tika koncentrēti uz tā sauktās Dienvidosetijas robežas. Mani draugi, Krievijas opozicionāro spēku aktīvisti, uzrakstīja vēstuli valdībai. Tādi cienījami cilvēki kā cilvēktiesību aizstāvji Sergejs Kovaļovs, Ludmila Aļeksejeva. Viņiem nebija nekādas sevišķas informācijas, bet viņi rakstīja, ka tā būtu katastrofa, ka nedrīkst sākt šo karu. Tātad bija daudz pazīmju, ka kaut kas notiks. Minētā vēstule tika uzrak­stīta jūlija vidū. Kaut kas virmoja gaisā.  

Es tobrīd biju Eiropā, un lidostā nopirku Neue Zürcher Zeitung. Tajā bija garš raksts, kurā teikts, ka Gruzijai vajadzētu atzīt realitāti un atteikties no Abhāzijas un Dienvidosetijas. Tātad pat Eiropā! Ja tuvojas karš, tad tas jau virmo gaisā.

Dažkārt var sākt ticēt visļaunākajam, ka arī Rietumi piedalījās sazvērestībā ar Krieviju… Nu, droši vien, ka tā nebija. Taču man tas raksts ir saglabājies.

Ir vēl viens faktors, kurš man šajā stāstā šķiet svarīgs: Putina personiskais naids pret Gruzijas prezidentu Saakašvili. Es to zinu no savas iepriekšējās filmas. Aleksandrs Ļitviņenko kaut kādā mistiskā veidā tika nogalināts emocionālu iemeslu dēļ. Tiesa, viņš par daudz zināja, tomēr pēdējais piliens bija tas, ka viņš aizskāra Putinu personiski. Šis personiskais naids, šis Krievijas valdnieku un jo sevišķi Putina untums… Viņa psiholoģiskais portrets ir piterburgskij huļigan (Sanktpēterburgas huligāns – krievu val.), atvainojiet par izteicienu. Tas viņu, protams, aizvainotu, droši vien par to var sodīt. Es to gribētu pateikt, cik vien iespējams pieklājīgi, taču būtībā Putins ir džeks ar mačo reakcijām to sliktākajās izpausmēs. Ļeņingradas sīkmanīgais mačo, kurš nepiedod. Viņu var izprovocēt, ja viņam šķiet, ka viņš tiek aizvainots. Kā armijā vai cietumā, tāda līmeņa attiecības. Kaut kāda iemesla dēļ Putins vienkārši ienīst Saakašvili un grib no viņa tikt vaļā. Kad saimnieks kaut ko grib, tad valsts paklausa. 
 
Filma stāsta par Gruziju, tajā ir ļoti spēcīga daļa par etnisko tīrīšanu Abhāzijā, un jūs arī velkat paralēles ar Beslanas notikumiem. Vai visi šie briesmīgie gadījumi sakņojas Krievijas vēlmē kontrolēt Kaukāza reģionu?
Stratēģiski Kaukāza reģions ir ļoti svarīgs. Tas ir objektīvi. Krievija vienmēr ir uzskatījusi, ka Kaukāzs ir vārti uz Āziju. Daļēji tās ir leģitīmas bailes vai bažas par iespējamu agresiju no valstīm, no civilizācijām, kuras Krievija uzskata par svešām. Arī Rietumos nav neparasti tā skatīties uz musulmaņu pasauli. Krievi baidās no musulmaņiem, no Āzijas, arābiem, persiešiem, turkiem, Krievija vienmēr ir karojusi ar Turciju un Persiju.

Vēsturiski, pat ja cilvēki par to apzināti nedomā, Krievija vēl aizvien nav atkopusies no Bizantijas sabrukuma. Krievi ļoti identificējas ar Bizantiju, es redzēju, kā krievi raud Svētās Sofijas katedrālē Stambulā, kad viņi tur redz bizantiskās kristietības elementus, Dievmātes ikonas. Tā ir daļa no krievu psihes. Musulmaņu pasauli viņi uzskata par draudu, un tāpēc viņiem ir svarīgi kontrolēt Kaukāza reģionu, jo no turienes nāk draudi. 

Mūsdienās tam klāt nāk arī gruzīnu slieksme nostāties Amerikas pusē. Tas ir visaug­stākajā mērā aizskaroši. Protams, Baltijas valstis darīja to pašu, bet tā cīņa ir zaudēta, krieviem no tām bija jāatsakās. Taču Gruzija – ne. Tur viņi velk robežu. Baltija – jā, bet Gruzija – ne. Tātad karš bija sods par to.
 
Filma kritiski vērtē Krievijas valdību, armiju, krievu rīcību Gruzijā. Kā uz to reaģē skatītāji Krievijā?
Tā ir rādīta četras reizes. Neviens nav gatavs to demonstrēt, ja manis paša nav klāt. Tāpēc man tā ir jāaizved, pat uz Sibīriju, uz Tomsku ziemas laikā trīsdesmit grādu salā. Taču mani aizkustināja tas, kā cilvēki reaģēja. Sevišķi Ņižņijnovgorodā, kur atnāca daudz jaunu cilvēku, piepildīja diezgan lielu kinozāli. Mani pārsteidza tas, ka cilvēki man pateicās par to, ka stāstu patiesību, pateicās, ka es palīdzu viņiem tikt skaidrībā par mūsu vēsturi.

Man šķiet, ka tā ir sēkla kaut kam ļoti pozitīvam. Līdzīgi tam, kas vāciešiem bija jādara pēc Otrā pasaules kara. Bija jātiek galā ar savu vēsturi, bija jābūt godīgiem pret to. Mēs slikti esam tikuši galā ar to. Manuprāt, Krievijas ļaunāko parādību sakne ir tas, ka mēs vienkārši nespējam būt paškritiski. Es negribu izklausīties uzpūtīgs, bet, manuprāt, šī filma ir liels pozitīvs devums Krievijai. Es par to nemaz neatvainojos. Jo vairāk cilvēku spēs par šiem jautājumiem aktīvi runāt vai iecietīgi uzklausīt, jo labāk būs. Pēc viena seansa kāds vīrs piecēlās kājās un teica: man šķita, ka nāku uz pretkrievisku filmu un ka pēc tam es piecelšos kājās un pateikšu visu, ko par to domāju, nospļaušos par jums, bet es savas domas esmu mainījis, jūs man atvērāt acis, un es esmu ārkārtīgi apbēdināts, šokēts un satriekts. Es tagad došos mājās un daudz ko pārdomāšu. 

Es nespēju tam noticēt, man likās, ka vīra teiktais ir kā kinoscenārijā uzrakstīts. Taču tā tas notika.
 
Jūs zināt, ka ir cilvēki, kuri, pat būdami labvēlīgi noskaņoti pret Gruziju, tomēr saka, ka gruzīni pieļāva kļūdas. Jūs par to filmā nerunājat.
Tā ir taisnība. Taču man nešķiet, ka filma ir par kļūdām. Es cienu ikdienas televīzijas darbu, bet es ar to nenodarbojos. Es piekrītu – viņi kļūdījās, bet es netaisīju tipisku BBC vai ARD raidījumu, kurā stāsta, ka no vienas puses tā, no otras – tā. Šī ir filma par noziegumiem, nevis par kļūdām. Tā ir personiska filma par manām urdošajām rūpēm par savu tautu. Ziniet, man ar viņiem ir jādzīvo. Viņi, iespējams, ir mani kaimiņi. Esmu saticis cilvēkus, kuri ir lepni, ka viņi karoja Abhāzijā. Ko es viņiem teikšu, ja tagad satikšu un viņi sāks lielīties par to, ko tur ir izdarījuši? Šis ir mans iekšpolitiskais jautājums. 

Tāpēc atbilde uz jautājumu – vai Saakašvili kļūdījās – ir «jā». Bet viņš noteikti nedeva pavēli, kā apgalvoja krievi, saviem cilvēkiem izvarot bērnus un sagriezt sievietes gabalos. Tie ir meli. Taču krievu karavīri to turpina atkārtot. 

Jūs filmā stāstāt par tiešām šausminošiem vardarbības gadījumiem. Kā krievu iznīcinātājs Abhāzijas kara laikā sašāva ar bēgļiem pilnu pasažieru lidmašīnu. Kā tanki apšaudīja skolu Beslanā. Kā krievu lidmašīnas bombardēja Chinvali. No kurienes rodas šī brutalitāte?
Manuprāt, karš vispār ir brutāls. Ir šokējoši, ka krievi par šo brutalitāti pārsvarā neko nezina, un, ja tomēr zina, tad domā, ka tas ir kaut kā O.K. Ko man atbild mērenie nacionālisti? Ne jau radikāļi, kuri mani vienkārši sauc par nodevēju un ienaidnieku, bet mērenie saka: protams, tie dienvidnieki viens otru slaktēja, iespējams, ka mūsu armija nedarīja pietiekami daudz, lai viņus kontrolētu. Bet viņi ir kā meža zvēri, tie «melnie», uz viņiem neattiecas normāli kritēriji. Šī «nu, un tad?» attieksme ir šokējoša.

Viss bija brutāli, un nevaru teikt, ka es to saprotu. Es negribu teikt, ka tā ir cilvēka daba, bet… Kāds filozofs, šķiet, Vitgen­šteins, sacīja: ja mēs kaut ko varam iedomāties, tas var arī notikt. Tas ir tādā filozofiskā līmenī. Bet es neesmu filozofs. Man ir jātiek galā ar jautājumu – kā uz šo brutalitāti būtu jāreaģē? Vispirms ir jārunā patiesība. Daži krievi uz to reaģē ar noliegumu. Daudzos līmeņos. Gan informatīvajā, gan psiholoģiskajā, gan politiskajā līmenī tā vienkārši neeksistē. Viņi neapzinās, ka lamāšanās un apvainošana (šajā gadījumā mana un manu kolēģu) ir slima reakcija. Vienīgais man zināmais veids, kā to izārstēt, ir teikt patiesību. Dažiem var likties, ka varbūt ir iespējams kāds politisks risinājums, ka varētu notikt evolūcija, kāds cits Putina vietā nāktu pie varas. Man tā neliekas. Man šķiet, ka ir nepieciešama šoka terapija ar patiesību. 
 
Mēs runājam par reakciju Krievijā, bet Rietumos tā bieži nav bijusi labāka. Jūs filmā rādāt izvilkumus no Vācijas telekanāla ZDF dokumentālās filmas. Tajos par Gruzijas karu nepārprotami tiek demonstrēta maldinoša informācija, tas pats redzams kādā BBC raidījumā. Kā to var izskaidrot? Un vai viņi šīs kļūdas ir labojuši?
Nevienu kļūdu viņi nav labojuši. Realitāte ir tāda, ka es atduros pret tādu milzīgu parādību, kuru sauc establishment (elite). Man šķiet, ka esmu relatīvi laimīgs cilvēks, tāpēc ka ceļoju pa pasauli un, salīdzinot ar savu sabiedrisko nozīmību, man neiet slikti, mani pietiekami saklausa. Tomēr ar to nepietiek. Par nelaimi, ir domāšanas veids, kurš neatšķir demokrātiskos Rietumus no nedemokrātiskās Krievijas. Šai atšķirībai būtu jābūt svarīgai, jo – kāpēc gan gadu simtus cilvēki cīnījās un mira par brīvību un demokrātiju? Mēs to mācām saviem bērniem, taču rīkojamies, it kā būtu vienalga. 

Tad Krievija ir draugs, Kazahstāna ir draugs, jebkurš, kuram ir dabasgāze, ir draugs. Lukašenko ir diktators, lai gan viņš nenogalināja 300 000 čečenu vai bērnus Beslanā. Kāpēc tikai Lukašenko ir diktators? Tā ir tiesa, viņš ir. Bet kāpēc Putins nav? Tas, kam ir gāze, ir mazākā mērā diktators. Taču šādi nav pieklājīgi runāt, lai arī tas ir pilnīgi loģiski. Tas ir tas, pret ko man jācīnās. 

No kurienes jums rodas apņēmība turpināt strādāt?
Godīgi sakot, tas ir tāpēc, ka man rūp mana valsts. 90.gados es dzīvoju un strādāju Anglijā. Daži draugi, kuri tajā laikā tur veidoja dokumentālās filmas, tagad ir gluži sekmīgi. Es varētu dzīvot un darboties Rietumos. Tādā gadījumā es būtu draudzīgi noskaņots pret Krieviju. (Smejas.) Es teiktu – jā, protams, ir problēmas, bet tā ir laba valsts, Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs rada zināmas cerības, tur ir tik daudz brīnišķīgu lietu, es iesaku pavizināties ar Sibīrijas ekspresi, dzert tās, nevis citas markas vodku… Ziniet, tādā stilā.

Bet kaut kāda iemesla dēļ es izvēlējos, es nevarēju tikt prom no savas zemes. Un ironiskā kārtā tieši tas mani padara par tās«ienaidnieku». Lai arī es tāds neesmu.

Ja dzīvo ārpus Krievijas, ir viegli būt Krievijas draugam tādā virspusējā, šrēderiskā veidā. Bet, ja zini, ja redzi, cik vienkāršie cilvēki ir beztiesiski, cik ļoti viņiem trūkst cilvēciskas cieņas, cik viņi ir neaizsargāti… Tas ir kā Dostojevska romānā Nabaga ļaudis, nelaimīgie ļaudis. Tad nevar būt «Krievijas draugs» tādā nozīmē.
 
Jūs esat iesaistīts Garija Kasparova politiskās opozīcijas kustībā. Kā tai iet, kādas izredzes jūs tai saskatāt?
Ir divas saistītas organizācijas – Solidaritāte, kas ir plaša koalīcija, un OGF (Objediņonnij graždanskij front, Apvienotā pilsoniskā fronte – krievu val.), kas ir Kasparova organizācija. Tajā es esmu viens no desmit «politbiroja» (smejas) locekļiem.

Man šķiet, mūsu kustība kļūst aizvien nozīmīgāka. Mēs aktīvi organizējam mītiņus Stratēģijas 31 ietvaros, un tie noteikti sāk uzņemt apgriezienus. (Stratēģija 31 ir OGF organizēta akcija, kura aicina cilvēkus uz mītiņiem visā Krievijā atbilstošo mēnešu 31.datumā, lai atzīmētu Krievijas konstitūcijas 31.pantu, kurā garantēta pulcēšanās brīvība – red.). 31.augustā es uz mītiņu Pēterburgā atvedu dažus savus draugus, Eiropas Parlamenta deputātus no Somijas, Lietuvas un Nīderlandes. Mediji tam pievērsa uzmanību, un maniem viesiem tur atrasties bija riskanti, jo policija par to uzzināja. Es piezvanīju ziņu aģentūrai Interfax un pateicu, ka būs novērotāji no Eiropas Parlamenta. Policijas vadītājs bija tik saniknots, ka solījās piekaut Eiropas Parlamenta deputātus tieši tāpat kā jebkuru citu. Tas bija nopietni. Dažiem cilvēkiem policija nopietni uzbruka.

Tomēr es varu apgalvot, ka šī kustība aug. Cilvēkiem ir līdz kaklam, un ne tikai materiālā stāvokļa dēļ. Kopš krīzes sākuma tas ir kļuvis daudz sliktāks, bet tas nav tikai naudas jautājums. Krievi nav dumji, viņi redz, ka viņiem melo. Medvedeva vārdi neko nenozīmē. Viņa runas nav sliktas, bet tās neko nenozīmē. Viņš var teikt vienalga ko, jo neviens viņu netur pie vārda. Ja nav brīvu mediju, var teikt, ko grib atkal un atkal no jauna, un neviens neliks par šiem vārdiem atbildēt. Pirms diviem mēnešiem, Medvedeva kungs, jūs teicāt to un to. Kur ir rezultāti? Tomēr cilvēki to pamana, viņi 90.gados pieredzēja nedaudz brīvības. Viņi pieredzēja atklātības un pārbūves laikus, un Gorbačova laikā informētības līmenis bija daudz augstāks. Es domāju, ka krievi pašreizējo stāvokli nepiecietīs mūžīgi.
 
Etniskie krievi Baltijas valstīs bieži meklē atbalstu Krievijā. Ko jūs viņiem teiktu? Kādai būtu jābūt viņu attieksmei pret Krieviju?
Šajā situācijā ir pat tāds traģisks elements. Cilvēki šeit ieradās vienas sistēmas ietvaros, kad visu šo teritoriju sauca par Padomju Savienību. Padomju laikos bija arī tāds cilvēks, kuru es ar lielu pieticību, bet arī lepnumu varu saukt par savu draugu, – [padomju disidents] Vladimirs Bukovskis. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau tad zināja, ka tā ir pilnīgi nepareiza sistēma. Kad padomju armija un Varšavas pakta armijas uzbruka Čehoslovākijai, viņš un vēl 10-12 cilvēki devās uz Sarkano laukumu. Viņu bija tikai divpadsmit. Daudzi citi domāja līdzīgi, taču viņiem nebija drosmes iet uz Sarkano laukumu. Tātad teorētiski pat tajā laikā cilvēki varēja uzzināt, ka bija tāds Molotova-Ribentropa pakts un ka mēs tiešām bijām okupējuši Latviju, Igauniju un Lietuvu. 

Jā. Bet… Bija daudz cilvēku, kurus visdažādāko praktisko, ikdienišķo iemeslu dēļ nevar uzskatīt par līdzatbildīgiem šajā lietā.  

Reiz Tallinā mani uzaicināja uz ballīti, kuru rīkoja bijušais premjerministrs Marts Lārs. Man atnāca līdzi arī viens etnisks krievs. Viņš bija dzimis Igaunijā, bet, kā mēs zinām, tas nenozīmē, ka viņš var perfekti runāt igauniski. Bija daudz cilvēku, viņš it kā nebija uzaicināts, bet nevienam nebija iebildumu, viss bija kārtībā. Bet tad igauņi sāka dziedāt. Man pārtulkoja vārdus, tie bija par pretošanos. Es tos nesapratu, bet tas bija vienalga, jo dziesma bija jauka un pret mani visi izturējās ļoti draudzīgi. Taču cilvēks, kurš bija dzimis Igaunijā, nebija igaunis, bet saprata igauniski un runāja igauniski ar akcentu, jutās neērti. Un pēc brītiņa, izdzēris vienu glāzi, aizgāja prom. 

Lai tā būtu, bet… Tā ir traģiska situācija. Kā ciemiņš es jūtos pavisam labi, bet šim cilvēkam tur ir jādzīvo, un viņš nejūtas pieņemts. Ko darīt?

Taču tas nenozīmē, ka Putina Krievija var viņiem šo problēmu atrisināt. Tas gan šiem cilvēkiem būtu jāsaprot. Tiem, kas grib skatīties Krievijas virzienā, būtu jādomā par visiem tiem jautājumiem, par kuriem es veidoju filmas. Par Beslanu, Gruzijas karu, par Ļitviņenko slepkavību, dzīvojamo ēku uzspridzināšanu un par visu to, par ko man nav pieticis laika uztaisīt filmas. 

Nav iespējams atrisināt vēsturiskas, filozofiskas, objektīvas psiholoģiskas problēmas primitīva nacionālisma līmenī, ar pseidoģeopolitiskām spēlēm. 

Tieciet ar to galā! Atrodiet ceļu! Galu galā šīs ir demokrātiskas valstis. Kā Vin­stons Čērčils teica – demokrātija nav perfekta, un var piebilst, ka arī Baltijas valstu demokrātijas nav perfektas, tomēr neviens nav izgudrojis labāku sistēmu. Krievijas autoritārisms nav labāks. Man ir tiesības teikt, ka tas ir sliktāks.

Andrejs Ņekrasovs
Dzimis 1958.gadā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga)
Studējis aktiermākslu un režiju Valsts teātra un filmu institūtā Ļeņingradā, salīdzinošo literatūru un filozofiju Parīzes Universitātē un filmēšanu Bristoles Universitātes kinoskolā Lielbritānijā
1985.gadā bija Andreja Tarkovska palīgs filmas Upuris filmēšanas un montāžas laikā
Viņa pirmā īsfilma Spriņģojošais Ļeņins (Springing Lenin) ieguva UNESCO balvu Kannu filmu festivālā 1993.gadā
Pirmā pilnmetrāžas aktierfilma Mīlestība ir tikpat spēcīga kā nāve ieguva prestižo FIPRESCI balvu 1997.gadā, savukārt Ļubova un citi murgi (2001) guva atzinību daudzos filmu festivālos
Pēdējos desmit gados viņš aizvien biežāk pievērsies dokumentālajam kino, veidojot filmas par notikumiem Krievijā
2000.g. nāca klajā Bērnu stāsti par Čečeniju
2004.g. iznāca Neticība par daudzdzīvokļu mājas uzspridzināšanu 1999.gadā Maskavā, kas sagatavoja augsni otrajam Čečenijas karam
Ņekrasovs uzņēmis divas dokumentālās filmas par bijušā FSB aģenta Aleksandra Ļitviņenko noindēšanu: Mans draugs Saša: ļoti krieviska slepkavība un Dumpis: Ļitviņenko lieta
Aktīvs opozīcijas kustībā pret Putina režīmu, viens no desmit Garija Kasparova vadītās Apvienotās pilsoniskās frontes biroja locekļiem
Dzīvo Sanktpēterburgā
Sieva Olga Konska, aktrise, režisore un producente, nomira 2009.gadā 45 gadu vecumā