Pats sev uzvarētājs

Bijušā britu premjera Tonija Blēra memuāri ļauj saprast, kā rīkojas līderi, kuriem politika ir nevis privātais bizness, bet iespēja darīt pasauli labāku

Lasošiem pasažieriem, kādu Londonas transportā nav mazums, parasti neviens nepievērš uzmanību. Bet atklāju, ka, iekāpjot metro vagonā ar Tonija Blēra memuāriem rokās, uz netraucētu lasīšanu nevar cerēt. Dučiem ieinteresētu skatienu pārmaiņus pēta Blēra portretu uz Gājums vāka un lasītājas seju. Tiešus jautājumus neviens neuzdod, bet skatieni ir jautājoši – vai sieviete lasa tāpēc, ka viņai patiešām patīk Blērs? Un, ja viņai patīk, tad kādēļ viņa to necenšas slēpt?  

Blērs ir personība, kas daudzos britos izraisa niknumu. Un reakcija uz memuāru iznākšanu parāda, ka trīs gados kopš viņa aiziešanas no aktīvās politikas dusmas nav gājušas mazumā. Niknākie komentētāji ierosina Blēra grāmatu no dokumentālās prozas pārlikt kriminālromānu plauktā (jo Blērs turpina attaisnot «kriminālo» Irākas karu), pārmet viņam plaģiātismu (pēcvēlēšanu dialogs ar karalieni esot viens pret vienu pārņemts no filmas Karaliene, nevis no dzīves) un nikni kritizē autora lēmumu ziedot ieņēmumus no grāmatas ievainotajiem karavīriem («asinsnauda»!). Aiz niknuma paliek nepamanīts tas, ka grāmata ir vērtīga lasāmviela.  

Jāatzīst, teksts izraisa neērtības sajūtu. Izrādās, ka apdāvinātais orators ir vājš rak­stītājs. Teksts ir pilns ar pusteikumiem, kuros nav minēts darītājs, nevietā iespraustām sarunvalodas frāzēm («pilnīgs sviests», «nepiečurāt bikses») un neveikliem jokiem, kurus ievada vārdi «tas bija pārgalvīgi jautri», lai lasītājs zinātu, kurā vietā jāsmejas. Nav arī saprotams, kādēļ lasītājam, piemēram, būtu jāzina par to, cik intensīva bija Blēra fiziskā tuvība ar sievu Šeriju naktī pirms izšķirošajām leiboristu partijas vadītāja vēlēšanām 1994.gadā. Un kaitinošas ir sadzīviskās atsauces uz slavenībām – Bilu [Klintonu], Stīvenu [Spīlbergu] un citiem. Kā recenzijā raksta The Daily Telegraph, «gan grāmata, gan tās autors liek justies nedaudz neērti». Blērs savu izsmalcinātības trūkumu atzīst arī pats, bet ar piebildi – toties es esmu uzvarētājs.