Krievu režisora Andreja Ņekrasova filma par Gruzijas karu Krievijā rādīta tikai četras reizes. Viņš tur jūtas kā iekšējais «ienaidnieks»
Režisora Andreja Ņekrasova un viņa sievas Olgas Konskas Krievijas mācību stundas (Uroki russkogo) ir dokumentāla filma par 2008.gada Krievijas un Gruzijas karu, kura ne tikai atsedz Krievijas valdības un armijas brutalitāti un melus kara laikā, bet arī parāda, ka šis karš ir tikai viena daļa no Krievijas vardarbīgi hegemoniskās politikas Kaukāza reģionā. Ņekrasovs un Konska velk paralēles starp neseno karu Dienvidosetijas teritorijā un 2004.gada Beslanas traģēdiju, kad Krievijas armijas tanki apšaudīja teroristu ieņemto skolu, lai «atbrīvotu» tur sagūstītos ķīlniekus, kā dēļ simtiem cilvēku gāja bojā, to skaitā gandrīz 200 bērnu, kā arī ar Abhāzijas karu 1992.-1993.gadā, kad ar Krievijas militāristu palīdzību šajā Gruzijas provincē notika nežēlīga etniskā tīrīšana un simtiem tūkstošu gruzīnu kļuva par bēgļiem.
Pēdējos desmit gados Andreja Ņekrasova filmas ir skārušas Putina Krievijai nepatīkamas tēmas: bijušā FSB aģenta Aleksandra Ļitviņenko slepkavību Londonā, Čečenijas karu. Tās ir rādītas pasaules ietekmīgajos kinofestivālos, savukārt Krievijas mācību stundas piedzīvoja pirmizrādi šāgada Sandānsas kinofestivālā ASV un ir nominēta balvai Eiropas lielākajā audiovizuālo mediju konkursā Prix Europa. Septembra sākumā to rādīja Rīgā Baltijas valstu dokumentālo filmu forumā. Pēc seansa Ņekrasovs sniedza interviju žurnālam Ir.
Filmējot Krievijas mācību stundas, jūs kara laikā atradāties frontes gruzīnu pusē, bet jūsu sieva Olga – krievu pusē. Kas no piedzīvotā atstāja vislielāko iespaidu?
Es vienmēr esmu zinājis, ka mūsu mediji atrodas valsts kontrolē, taču mani šokēja to cinisms. Var teikt, ka gruzīni ir agresori un osetīni – nevainīgi upuri. Tā nav taisnība, bet tas nu tā… Taču mani šokēja tas, ka cilvēki var pilnīgi akceptēt Krievijas viedokli. Viņi spēj atšķirt Chinvali pilsētu Dienvidosetijā no Gori Gruzijā, jo šie žurnālisti tur strādā un ir pieredzējuši profesionāļi, taču daudzi no viņiem apzināti, masveidā, raidījumu pēc raidījuma rādīja Krievijas lidmašīnas un teica, ka tās ir Gruzijas lidmašīnas. Rādīja asiņojošas, mirstošas, nevainīgas gruzīnu civilpersonas, kurām aiz muguras deg Gori, un stāstīja, ka tie ir osetīni Chinvali.
Tie ir mani kolēģi, manas paaudzes cilvēki, un tas ir šokējoši. Tie ir mani tautieši, it kā manas valsts elite. Labi algota elite. Ja tāda ir mūsu sabiedrība, tad – ko es īsti gribu? Dažbrīd biju tik izmisis… Kad es teicu – skatieties, tie ir meli, viņi par mani smējās. Tas bija it kā ārpus laba un ļauna, nebija vairs nekādu kritēriju. Viņi teica – tāds mums darbs. Tad es sapratu, ka esmu nepareizajā profesijā, nepareizajā biznesā, jo Krievijas TV programmu veidotāja darbs ir radīt ilūziju, melus un izdarīt to, cik vien perfekti iespējams. Par to viņiem maksā, tā ir viņu profesionalitātes mēraukla. Tā ir īsta vilšanās.
Jūs filmu sākāt veidot jau pirms kara. Vai jutāt, ka kaut kas drīz sāksies?
Jā. Notika Krievijas armijas manevri. Mani draugi pavadīja atvaļinājumu Sočos un redzēja dučiem, pat simtiem militāro transportlīdzekļu, kuri brauca Gruzijas virzienā. Bruņotie spēki tika koncentrēti uz tā sauktās Dienvidosetijas robežas. Mani draugi, Krievijas opozicionāro spēku aktīvisti, uzrakstīja vēstuli valdībai. Tādi cienījami cilvēki kā cilvēktiesību aizstāvji Sergejs Kovaļovs, Ludmila Aļeksejeva. Viņiem nebija nekādas sevišķas informācijas, bet viņi rakstīja, ka tā būtu katastrofa, ka nedrīkst sākt šo karu. Tātad bija daudz pazīmju, ka kaut kas notiks. Minētā vēstule tika uzrakstīta jūlija vidū. Kaut kas virmoja gaisā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.