Žurnāla rubrika: Kultūra

Ziemassvētku dziesmas

Posted on decembris 22, 2010 by Ir.lv redakcija - Sleja

Visskaistākie Ziemassvētki bija padomju gados. Atmiņā biezi piesnigušas Rīgas ielas, balta, gurkstoša Vecrīga

Ziemas debesu zvaigžņojums īpaši intensīvs kļūst 24.decembra vakarā. Nekas nenotiek ārēji – nav rūķīšu, nav cepurīšu, nav elektronisku kerolu un citu «baltas laimes vēlējumu» no tirdziņiem un skatlogiem. Ziemassvētku vakara piepildījums gluži vai taustāms sablīvējies mājās un dzīvokļos, kur pie aizvērtiem un nu jau arī atvērtiem aizkariem, pie lielām un mazām eglēm sēd ģimenes. Ne vienā vien mājā neganti čerkstošas caur ētera kropļojumiem laužas Ziemassvētku dziesmas no zemēm aiz dzelzs priekškara, kas jau saļodzījies tiktāl, ka baznīcās gājēju kļūst arvien vairāk. Mediņa mūzikas vidusskolas koris arī ieradies baznīcā, klausās aizmūžveca mācītāja balsi, kas nez no kā brīdina kādu tur Sīmani, lai tas nez ko tur nedarot, un tad kori aicina dziedāt, un skan Tālivalda Ķeniņa Ziemassvētku introits un Jurjānu Andreja Uz augšu, ko pēc dažiem gadiem dziedās visi, kas vismaz reizi gadā ar savu mākslu apkalpo dievišķo brīnumu.

Pēc dievkalpojuma Vecajā Ģertrūdē jūs ar dažiem kursabiedriem iesiet uz brīnumkluso Vecrīgu un dažās namu velvēs uz balsīm dziedāsiet kādas dziesmas. Un tad tu viens pats iesi mājās, un visa Rīga būs balta un klusa, un tikai no namu sienām uz tevi nedzirdami runās Ziemassvētki, un tad tu ar 11.tramvaju aizbrauksi mājās, un Mežaparka malā tie būs pēdējie Ziemassvētki, kad visa ģimene sēdēs kopā kā bērnībā.

Tajos laikos Ziemassvētku dziesmas gaidīja savu skanēšanas kārtu līdz 24.decembra vakaram. Pēc tam drīkstēja līdz pat Zvaigznes dienai. Un viss. Mūsdienās visas Adventa laikā nodziedātās Ziemassvētku dziesmas ir iztērējušās, un, kad pienāk svētki, dziesmas ir norīvējušās plānas. Svētki nosvinēti pirms svētkiem. Karstvīns izdzerts, pirms vēl sācis smaržot.

Ir jau arī joki ar tām dziesmām. Dažas nudien ir «pareizas». Ak, eglīte augusi kaut kur Silēzijā renesanses laikā. Klusa nakts dzimusi romantisma laika Austrijā akurāt svētku vakaram par godu. Dziesmiņu par Mazo puiku bungotāju Ketrīna Deivisa aizguvusi no čehu ziemas saulgriežu dziesmas. Latviski nostalģiskais aranžējums Cik lēni snieg pasaulē pazīstama kā Elvisa Preslija mīļākā Ziemassvētku dziesma Blue Christmas (kāpēc blue? – skumji tāpēc, ka bez tevis, mīļotā).

Ir arī jauki pārpratumi. Dziesmu Let It Snow! Džūls Steins sacerēja vienā no karstākajām 1945.gada jūlija dienām Holivudā kā mīlestības dziesmu, kurai nav nekādas saistības ar Ziemassvētkiem, taču – ja dziedam par sniegu, tātad par Ziemassvētkiem, un kas gan varētu būt iebilstams pret mīlasstāstu Ziemassvētkos?! Jūs, bērniņi, nāciet 18.gadsimta beigās dzima kā dabas zaļā klēpja jūsmas dziesma. Superhits Zvaniņš skan sākotnēji vēstīja par zirgu, sniegu, mīļoto meiteni, sāncensību, izkrišanu no ragavām un nebeidzamu līksmību, turklāt tā komponēta Pateicības dienai, tātad tai noteikti vairāk kopīga ar tītaru, ne zirgu vai sarkandegunbriedi (nerunājot par neganti merkantilajām rindām «dāvanas būs tev un man», kas nez kā aizstājušas tekstu «ai, cik līksmi kamanās, sniegs kad laukus klāj»). Hendeļa Gloria in excelsis Deo nav Hendeļa kompozīcija, savukārt šī paša meistara jauniešu koris no oratorijas Jūda Makabejs, ar kura instrumentālo versiju 19.gadsimta Apvienotajā Karalistē atklāja jaunas dzelzceļa līnijas, nu slavē Jēzus piedzimšanu ar tekstu Sing, Sing, Hosanna. Un tā tālāk.

Nekas vairs nebūs tāds, kā bijis. Gudrākie zina. Nebūs Rīgas iekšējo Ziemassvētku. Varbūt kaut kas uztaustīsies pašā. Par errošanos sētniekiem un mierinājumu visiem tiem, kas dod priekšroku noklusējuma konkrētībai, nevis pusvārdu kaitinošajam bezveidīgumam, – «viss sniegs nekad nenokrīt uz zemes» (Guntars Godiņš).

Reibums un mīla

Posted on decembris 22, 2010 by Ir.lv redakcija - Recenzija

Spilgtākā Eirovīzijas dziesmu tēma ir narkotiku lietošana, pareizāk sakot – piepeša, spilgta un fatāla iemīlēšanās

Teikšu godīgi – ideja veikt šāgada Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālistu dziesmu analīzi man nešķita diez cik veiksmīga, taču pēc neilga žurnāla Ir spiediena es tomēr piekritu. Būtībā jau ne ar ko neriskēju – lielākā daļa šo dziesmu (faktiski visas, izņemot vienu) pēc neilga brīža pazudīs no mūzikas vēstures lappusēm un jebkurš manis izteiktais viedoklis paliks bez īpašām sekām. Mūsdienu popkultūrā pie šāda īslaicīguma un eksistences iluzorā rakstura jau sen visi ir pieraduši. Arī paši mūziķi Eirovīziju uzskata tikai par iespēju parādīt televīzijā savu seju vai dejas soli, nevis iekrist atmiņā ar melodiju, tāpēc īpaši nesaspringst un izvēlas dziesmas, kā sportisti izvēlas rīkus dalībai sacensībās. Kam ir tāda iespēja, tas pasūta pie meistariem vai nopērk no ārzemēm, kuram nav, tas mēģina pagatavot pats, par paraugu ņemot jau pārbaudītus un izturīgus modeļus.

Nu jau kādu laiku dziesmas vairs īpaši neatšķiras cita no citas, iespējams nodalīt vien divus pamatvirzienus: tādas, pie kurām klausītājam vajadzētu sākt sist līdzi plaukstas, un tādas, pie kurām varētu sākt gribēties dejot. Centīšos arī es izjaukt ierasto Eirovīzijas dziesmu bezpersoniskumu un pievērst uzmanību dziesmu tekstiem, kas pēc idejas katrai dziesmai ir atšķirīgi un satur noteiktu, lai arī ne vienmēr apzinātu, vēstījumu.

Izteiktākā Eirovīzijas dziesmu tēma ir narkotiku lietošana, pareizāk sakot – piepeša, spilgta un fatāla iemīlēšanās, kas dziesmas galveno varoni pārsteidz un dara mazliet lepnu, jo pieredzes vai audzināšanas trūkuma dēļ viņš to uzskata par unikālu. «Tagad es jūtu un redzu, ka spīdu, kad tu esi līdzās. Lūk, kāpēc mana mīla ir tik stipra, neņem to ļaunā, atļauj tam būt man,» dzied Jānis Stībelis. «Es pamodos šonakt, paskatījos uz Mēnesi. Žilbinoša gaisma piepildīja manu istabu, es paskatījos pa labi – uz savu labāko pusi, un ir jau labi – ja tas ir viss, kas man pieder, lai nu tā būtu,» neko neslēpj grupas Musiqq dalībnieki.

Brīžiem ir grūi nošķirt – kur varonis narkotiku lietošanas efektu notur par mīlestību un kur iemīlēšanās simptomi tiek aprakstīti farmakoloģisku terminu ietvaros. «Mana dzīve ir kļuvusi savādāka, kopš es todien satiku tevi. Es pateicos Kungam par to, ka man parādīja ceļu – ceļu, kā nonākt pie tevis, un tagad es esmu pilna ar gaismu. Aizmirsti par visām nepatikšanām un vienkārši esi ar mani šonakt,» tas jau ir meitenes rakstīts teksts, ko dzied grupa Pieneņu vīns. Mēs redzam, ka spīdēšana, gaisma, īslaicīgs aklums un optiski efekti ir tipiski šādu dziesmu sižeta elementi.

Dažkārt tiek pieminēts prāta aptumsums, ko izraisa iekāres upuris, piemēram, bandžo meitene Laura, ko kādā klubā pamanījis Lauris Reiniks: «Mēs zaudējam prātu, tiklīdz viņa sāk šūpoties un griezties – šī meitene no ārpilsētas. Kluba apmeklētāji lēkā augšā un lejā, bet viņa turpina un parauj… oi, oi, oi – maģisko stīgu.» Guntara Rača tekstā, kas radīts speciāli Evijai Slokai, tiek uzdots jautājums: «Kāpēc es jūtos tik jocīgi? Lūdzu, lūdzu, nenolaid mani zemē. Šovakar es gribu būt tava lēdija.» Jocīgā sajūta nepamet dziesmu varoņus arī nākamajā rītā: «Es pamostos svētdienas rītā, deviņos, manos matos ir saules gaisma, šī ir pēdējā vasaras diena, es negribu palikt mājās, mani tagad viss kaitina,» – diezgan precīzs abstinences sindroma apraksts grupas The Secretz dziesmā. Zināmu vilšanos reibuma efekts sagādājis Inetai Rudzītei: «Es pienāku pie tavām durvīm. Es nesaprotu, kam tās vajadzīgas. Jo mani tu nekad iekšā nelaid.»

Pat Labvēlīgais tips, kas cenšas atšķirties vismaz reibuma aprakstā, nespēj nepieminēt arī nākamo rītu: «Rīts pienāca pelēks un blāvs. Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kur tas viss aizgāja.» Apzinoties, ka šāda uzvedība var izraisīt pamatotus jautājums ne tikai tiesībsargājošo iestāžu darbinieku, bet arī mājinieku vidū, Mārtiņš Freimanis savu dziesmu, kas sarakstīta grupai Blitze, beidz ar vārdiem: «Hay baybe (sic!), es neesmu jucis. Es tikai esmu iemīlējies.» Šķiet, tas ir vispārpieņemts izskaidrojums jebkurai neadekvātai rīcībai: «Mīlestība ir kā aeroplāns. Ikviens sajūk prātā. Mīlestība ir kā aeroplāns. Tā paceļ tevi gaisā un nenolaiž zemē,» šādu uzvedības attaisnojumu Guntars Račs piedāvā dziedātājai Candy.

Gluži kā atbildot uz visiem minētajiem dīvainību aprakstiem, Kārlis Būmeisters Dacei Upītei ir radījis piedziedājumu: «Tas nav adekvāti, tavi vārdi joprojām mani ļoti uzrunā – kā magnēts.»

Brīvais kristietis

Posted on decembris 22, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Ekumenists Sandrs Rīga (70) padomju laikos apvienoja kristīgi domājošos visā valstī, izveidoja totalitārā režīma uzstādījumus apdraudošu pagrīdes kustību un par to tika represēts. Ziemassvētkos viņš aicina domāt par vārdos neizsakāmo

Vienotība daudzveidībā bija jaunā mākslinieka un kristieša Sandra Rīgas devīze, kad viņš 1971.gada 13.oktobrī komunālajā dzīvoklī Rīgā sapulcēja līdzīgi domājošos no visas Padomju Savienības, lai pagrīdē dibinātu ekumenisko kustību (oikumenē sengrieķu valodā – apdzīvotā zeme). Ekumenu mērķi nebija politiski, viņi aicināja dažādu konfesiju ticīgos uz kopējiem evaņģēlija lasījumiem, lūgšanām. Ekumeni sāka izdot žurnālu Priziv par kristīgām tēmām. Tas pagrīdē iznāca no 1971. līdz 1984.gadam. Tagad izdevuma kopijas glabājas ASV Stenfordas Universitātes bibliotēkā.

Pirms pievēršanās kristietībai pagājušā gadsimta 60.gados Sandrs Rīga bijis populārs bohēmiskajās aprindās, biežs viesis mākslinieku, dzejnieku iecienītajā, nu jau par leģendu kļuvušajā kafejnīcā Kaza.

Sandra Rīgas ekumeniskās sarunas apmeklēja daudzi radoši cilvēki, disidenti, topošie garīdznieki. To vidū bija tagadējais katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags, disidente Lidija Lasmane-Doroņina. Arī mākslinieki, hipiji. Piecpadsmit gadus Sandrs Rīga nodzīvoja askēzē, atsakoties no dzīves baudām, pārvarot kārdinājumus. Uz ekumeniskām sanāksmēm cilvēki pulcējās gan Rīgā, gan pēcāk arī Maskavā, kur Sandrs nodzīvoja vairākus gadus.

Par ideālistiskās filozofijas izplatīšanu Padomju Savienībā Sandrs Rīga tika apcietināts 1984.gadā. Viņam «noteica» diagnozi – latentā šizofrēnija – un nozīmēja piespiedu ārstēšanu līdz mūža galam Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā. Līdz ar Sandri Rīgu vajāti un apcientināti tika daudzi kristieši. Neviens no ekumeniskās grupas dalībniekiem neatteicās no saviem uzskatiem un nenodeva biedrus. Par Sandra Rīgas atbrīvošanu iestājās pāvests Jānis Pāvils II, Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere, ASV prezidents Ronalds Reigans un starptautiskas cilvēktiesību organizācijas. Sandrs Rīga tika atbrīvots 1987.gadā, sākoties pārmaiņu procesiem Padomju Savienībā.

Tagad Sandrs dzīvo Rīgā, dēvē sevi par brīvo kristieti un saka: «Patiesība ir vienīgā īstā reliģija.» Janvārī iznāks grāmata Sandr Riga. Nonfiction, kurā apkopotas vēstures liecības, dokumentu kopijas un laikabiedru stāstījums par Sandri Rīgu un viņa izveidoto ekumenisko kustību.

Kas ir tas, kas Ziemassvētkos dzimst plastmasas silītē lielveikalos un parkos?
Visām tām lellītēm, protams, nav garīga satura, tā ir profanācija. Ko lai dara – kristieši paši bieži piekrituši, ka ideju šādi popularizē. Starp citu, lellītes pirmais ieviesa Asīzes Francisks. Viņš bija svētais un arī mākslinieks, un viņam ienāca prātā cilvēkiem uzskatāmi parādīt, kā Jēzus bērniņa dzimšana notika. Viņam piemita naivitāte, par ko Kristus teicis – esiet kā bērni. Viņš varēja putniem sludināt. Reiz viņš aizdomājās, uzdeva sev jautājumu: Francisk, varbūt laiks precēties? Itālijā tobrīd bija uzsnidzis sniegs, viņš uzvēla sniega sievieti, bērneļus un teica sev: padomā, Francisk, tagad tev par viņiem visiem jārūpējas! Nē, labāk neprecies…

Māksliniekam jābūt naivam. Ja viņš ir pārāk gudrs, zaudē spontānumu, svaigumu. Svētais Francisks bija tīrā spontanitāte. No viņa nevar iemācīties dogmatiku. Šis «grēks» – Jēzus dzimšanas stāsts, atveidots ar lellītēm – mūsu kultūrā no viņa saglabājies.

Džoto freskas viduslaikos lasīt neprotošajiem baznīcēniem palīdzēja izprast Bībeli viegli uztveramā veidā. Vai mūsdienās, neskatoties uz izglītības un kritiskās domāšanas ietekmi sabiedrībā, nav līdzīgi – apjūkot svēto rakstu līdzībās, cilvēki ilgojas pēc pavisam vienkārša skaidrojuma?
Es nedomāju, ka Kristum vajag šāda veida popularitāti, ko nosaka simtprocentīgi komerciāli nolūki. Profanēti skaidrojumi tomēr ved prom no būtības. Es jums izstāstīšu Ziemassvētku stāstiņu no savas bērnības. Bija kara laiks, mūsu mājās kūrās kamīns, bija izrotāta eglīte. Mamma teica – tūlīt nāks Ziemassvētku vecītis! Man drebēja sirds, es gaidīju. Viņš atnāca, sasveicinājās. Pavaicāja, vai vecākus esam klausījuši un uzvedušies labi. Vai dāvanas gribam? Jā! Bet es visu laiku skatījos uz vecīša kājām. Pēkšņi piegāju, pacēlu vecīša mēteļa malu un teicu: tas ir paps! Es redzēju svītroto uzvalku, tēva zeķes. Biju mazs zēns, bet kopš tā laika Ziemassvētku vecītim vairs neticu.

Patiesība prasa uzmanību, un jūs bijāt uzmanīgs.
Man vienmēr tā bijis – ja kāds sāk borēt, es aizdomājos, ko viņš ar to grib teikt. Mēs savā ekumenē vienmēr turējāmies pie tā, ka nevajag propagandēt. Kā teicis Marks Tvens, ja man nāk virsū ar reliģiju, es turu ciet kabatu, jo zinu, ka no tās vilks ārā. Par nožēlošanu, daudz kas no mācības vēstures gaitā ir sabradāts. Tomēr kristietība paliek. Baznīca, lai arī visu laiku šūpojas viļņos, neslīkst. Jo Dieva spēks, gars tur tomēr ir.

Par spīti iekšējām pretrunām un dažādiem vērtējumiem, ko kristīgā baznīca saņem, būtiskais paliek neskarts, to nav iespējams sabradāt?
Dievs ir viens. Cilvēki meklē Dievu, tikai dažādi to saprot. Viņi kāpj kalnā no dažādām pusēm. Jo augstāk kāpj, jo tuvāki cits citam. Grēks, ļaunums, vardarbība, nodevība mūs attālina no Dieva. Garīgie meklējumi, izpratne – tuvina. Noliegt nevajag, jo viss ir ceļš. Ceļš pie Dieva, kuram cilvēki devuši daudz vārdu, bet īsto vārdu neviens nezina. Ne velti jūdiem aizliegts izrunāt Dieva vārdu. Viņi drīkst teikt «Tas Vārds», nosaukt dažādus aspektus, kas Dievam piemīt – Elohim (augstākais spēks), Adonai (skolotājs), Elyon (Visaugstākais) un citus. Bet Dievu vārdā saukt – ne, jo tas ir svēts vārds.

Izrunājot tu profanē. Šā paša iemesla dēļ jūdaismā un islāmā nedrīkst būt attēlu. Tā ir zaimošana. Dievs ir noslēpums, kas nav izsakāms. Apofātiskā teoloģija visu laiku liek attālināties no jebkuriem priekšstatiem. Apustulis Jānis vēstījis: Dievu neviens nav redzējis. Un nevar redzēt, jo ārēji Dievs nav uztverams.

Bet kristīgā baznīca ir ārišķīga, tā ir bagāta un grezna.
Tā ir estētika, māksla. Radošā gara izpausme. Tas nav slikti.

Svētbildēm ir tikai estētiska vērtība?
Tās var atgādināt par Dievu. Palīdzēt koncentrēties. Ikona ir neredzamā redzamais tēls. Man renesanses mākslinieki ir vistuvākie, bet pareizticīgie saka: tā nav svētā māksla. Glezna kā tāda nevar būt svēta. Tāpat kā grāmata, tā ir tikai atveids. Var lasīt ne tikai evaņģēliju, bet Selmu Lāgerlēvu, Hansu Kristianu Andersenu – tur arī daudz kristietības. Kristus nebija pret mākslu, lai gan jūdiem baznīcā tā bija aizliegta.

Lielākajai daļai cilvēku ārējais vajadzīgs, bez tā viņi būtisko neuztver. Bībele ir vienās līdzībās, jo cilvēka prāts tā konstruēts, ka var tikai līdzībās mācību saprast. Dievs ir netverams. Tas ir mūsu izjūtās, gribā, ilgās, bet netverams.

Kāpēc jūs Dievu meklējāt tieši kristīgajā mācībā? Jūsu jaunībā radošajās aprindās bija populāri interesēties par budismu, jogu.
Mani vienmēr interesējusi būtība. Pirmais impulss nāca no Mahatmas Gandija, kurš gan nebija mistiķis, bet neatkarības cīnītājs. Man bija svarīgi pretoties padomju totalitārajam režīmam. Gandija grāmatā izlasīju, ka var pretoties nevardarbīgi. Daudzi to uzskatīja par pasīvu pretošanās veidu, bet, ja tu nesit pa ģīmi otram, tas jau nenozīmē, ka nepretojies. No Gandija iedvesmojies arī Mārtins Luters Kings, bet pats Gandijs iedvesmojies no Ļeva Tolstoja. Visu laiku cilvēcei iet cauri patiesības meklējumu ceļš, izcilie prāti saglabā šo stafeti. No Mozus līdz Kristum, no Svētā Franciska līdz pat mūsdienām. Dailalama, kad atbrauca uz Rīgu, teica, ka nevienu negrib pārmācīt. Esiet kristieši, viņš teica. Arī mana pozīcija ir tāda, ka patiesība ir īstā reliģija.

Kad dibinājām ekumenisko kustību, svētajam tēvam Aleksandram Meņam vaicāja, vai ekumeņi nebūs slikti pareizticīgie, tādi indiferenti? Nē, viņš teica, viņi kļūs labāki pareizticīgie. Jo arī pareizticība meklē Dievu tā neierobežotībā. Mani uzrunā viss, kas apliecina patiesības meklējumus. Ja ateists stāsta, ka divreiz divi ir četri, es nesaku, ka tā nav. Jo tā ir. Daudzi [kristieši] uzskata, ka pēc nāves dalailama ies ellē, jo nav kristīts. Līdzīgas domas bija Svētajam Augustīnam, kurš bija plaši domājošs, platoniķis. Viņš teica: Platons – lielisks filozofs, bet žēl, ka nav kristīts. Pēc nāves viņš ies ellē, mēs nesatiksimies. Re, viņš mīlēja Platonu, bet tā uzskatīja. Man tuvāki ir Kristus vārdi, kurš teicis – ja atnāks pie manis tie, kuri nav ticējuši, bet darījuši labu, es viņus pieņemšu.

Ko pārpilnajās baznīcās Ziemassvētku laikā cilvēki meklē?
Es pats uz dievkalpojumiem eju, bet neesmu nevienā draudzē. Dažreiz baznīckungi teic, ka sabiedrībā iestājies pagrimums, cilvēki nenāk uz baznīcu. Būtībā kristīgā baznīca nav ierobežota ar celtnēm vai draudzēm. Zinu, ka šim uzskatam ir daudz atbalstītāju, bet daudz arī naidnieku ortodoksālu, fundamentālu kristiešu vidū. Šī pozīcija – ekumenisms – izsit pamatus zem kājām, neļauj turēt monopolu. Ekumenisms rāda, ka nevienam nav priekšrocību Dieva acīs, nevienam nav lielākas vai mazākas varas. Visi ir vienlīdzīgi savā ceļā. Tas ir ļoti delikāts jautājums, ļoti viegli aizvainot, bet man personīgi nav problēmu būt brīvajam kristietim un tajā pašā laikā cienīt Romas katoļu baznīcu, luterisko baznīcu, baptistu baznīcu, pareizticīgo baznīcu. Esmu sastapis lieliskus cilvēkus katrā konfesijā. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk vispārinu. Ak, tie ebreji! Ak, tie krievi! Ak, tie katoļi! Ak, tās sievietes! Tā nevar teikt. Ir jāskatās uz personību. Jāvērtē individuāli.

Kāpēc jūs esat kristietis?
Ja nepazītu Kristu, es nevarētu pieņemt kristietību vienkārši kā reliģiju tikai tāpēc, ka būt kristietim ir jauki. Esmu pieņēmis kristietību reizēm pat pretojoties, jo Kristus no cilvēka prasa, kā sākumā liekas, pat par daudz. Liekas – vai viņš traks? Sava laika vēstures kontekstā viņš bija tīrā piedauzība. Latīniski – skandāls. Viņš cēla trauksmi sabiedrībā. Ja padomā, jūdiem tas bija kā murgs. Viņš saka: kas nedzers manas asinis un neēdīs manu miesu… Bet jūdiem asinis aizliegtas, viņi tās notecina, pirms gaļu ēd. Pēkšņi atnāk viens un tā saka. Viņš to saka kā līdzību, lai pamodinātu, atgrieztu cilvēkus garīgumā. Par Jeruzalemes templi Kristus saka: es to nojaukšu un trīs dienās uzcelšu! Mūsdienu tehnoloģiju vidē to varētu iedomāties, bet Kristus laikā tas skanēja vienkārši neticami. Taču šeit ir piebilde: viņš runā nevis par telpu, bet par sevi un cilvēkiem. Tas templis, kas visu laiku jānojauc un jāceļ no jauna, ir cilvēks pats.

Jums jaunībā gājis gluži kā Svētajam Augustīnam – bijāt aizrautīgs bohēmists. Vai šī pieredze palīdzējusi, vai drīzāk traucējusi garīgos meklējumos?
Tā ir rakstura iezīme – man nekad nav paticis, ka mani māca. Mammu bērnībā neklausīju, skolā neklausīju. Tāds pretestības spēks. Arī mūsu ekumenisma grupā es nekad nebiju skolotājs. Mums nebija tāda jēdziena – gans un aitas. Mani vienmēr interesēja dialogs. Saprast otru un, ja kaut ko pateikt, tad neuzbāzīgi un nestrostējot.

Spītība man ir. Tā palīdz savu ceļu iet un nepadoties. Nekad nedrīkst zaudēt pašcieņu. Mums ekumenisma grupā svarīgs bija bruņnieciskums. Nenodot, nepadoties, lai kas arī notiktu – arī tad, kad mani apcietināja, ievietoja psihiatriskajā slimnīcā un sāka «ārstēt» ar neiroleptiķiem. Es biju kā zāle, kā tārps. Domāju – gulēšu un gaidīšu. Gan jau kaut kas mainīsies. Gulēju gadu, divus. Ilgi. Caurām dienām rokas uz krūtīm sakrustojis. Sanitārs pa lodziņu sauca: Riga, ti živ? Saku: a što? Viņš: ja dumal, što umer, ļežiš kak pokoiņik*! Mans stāvoklis nebija lūgšanas vai meditācija. Tā bija prostrācija vairāku gadu garumā. Tā laikam jūtas zivis, kad ūdenī iesalst.

Augšāmcelšanos jūs savā dzīvē reāli esat piedzīvojis.
Vislielākās bailes un vislielākā laime savā būtībā ir līdzīgas. Tu uz brīdi it kā zaudē prātu. Kad [1987.gadā] mamma ar radiem atbrauca uz psihiatrisko slimnīcu man pakaļ, gribēja vest mājās kafiju dzert, es vēlējos vienatnē izmest līkumu pa ielām. Aizmirsties. Trīsarpus gadu nekur nebiju bijis viens bez uzraudzības. Atceros, kā gāju līdz Daugavmalai. Dikti saberzu kāju, jo kurpes bija jaunas.

Vai izprotat ārstu, kurš jums uzstādīja melīgu diagnozi, parakstīja zāles, – kā iespējams kaut kas tik necilvēcīgs, zemisks?
Mediķi psihiatriskajā slimnīcā, kur mani ievietoja, vispirms bija VDK virsnieki. Viņu psiholoģija bija tāda: slimnieki no Maskavas atsūtīti, Maskava labāk zina. Ārstēt bija pienākums. Viņi bija izpildītāji. Viņiem deva pavēli ārstēt intensīvi, un viņi ārstēja intensīvi, uz pacienta stāvokli neskatoties.

No kurienes pasaulē ļaunums?
Draugs, ir teorija pelēka, vien dzīves koks ir mūžam zaļš, teicis Gēte. Teorija ir teorija. Uz dzīvo dzīvi jāskatās. Svētie no visām konfesijām, visi labas gribas cilvēki ir pasaules gaisma, uguntiņas cilvēces ceļā. Un arī ārdošie spēki pastāv. Ļaunuma būtību es neizprotu, bet dēmoniski spēki ir. Tie ir katrā cilvēkā. Tikai jautājums – ko mēs katrs ar tiem iesākam.

Nīčes teiciens «Dievs ir miris» man bieži uzpeld, kad redzu blējošus kristiešus – aizvainotus, sakniebtām lūpām vienmēr uz citiem skatāmies. Pēc jums nevar redzēt, ka esat glābti, – tā atkal Nīče. Tas ir būtiski. Ja tu esi godīgs, cēlsirdīgs, laipns, tu iedvesmo citus. Ir cilvēki, kuri spēj nevis ieborēt, bet aizraut. Tā ir patiesā kristietība.

Ar ko atšķiras vienkārši labs cilvēks no ticīgā?
Sirdsapziņas balss cilvēkā ir Dieva balss. Var apmeklēt baznīcu, izpildīt visus rituālus, ziedot baznīcai artavu, bet rīkoties kā bezdievis. Un var teikt – es Dievam neticu -, bet rīkoties vienmēr pēc sirdsapziņas. Ar sirdsapziņu apveltīts neticīgais dzīvo bez cerības, viņš mazliet staigā kā ezītis miglā – maldās, tomēr virzās uz priekšu. Man godīgs cilvēks neatkarīgi no viņa ticības ir tuvāks nekā farizejs jeb liekulis.

Kāpēc daudzi gudri, izglītoti un sirdī labi cilvēki pret kristietību izturas kritiski?
Par nožēlošanu, baznīcas vēsture ir ļoti sarežģīta. Cilvēkam, kurš to nav izpētījis līdz dziļumiem un skatās virspusēji, liekas – tā ir banda, kas mēģina uzmākties ar savām idejām. Visur ir politika. Kristietībā, arī budismā, ja ieskatāmies.

Kristieši ir atbaidījuši labas gribas cilvēkus ar politiku. Viduslaikos tu nekur nevarēji dēties: ja tevis nebija baznīcā, tevi izstūma no sabiedrības. Līdz ar to pēc reformācijas, kad radās brīvība, cilvēki izdarīja izvēli. Tas ir tikai normāli. Nevajag baidīties meklēt jaunus ceļus. Noriet daži baznīcas institūti, bet garīgie meklējumi turpinās.

Kā skaidrojat neseno skandālu, kad luteriskajā Doma baznīcā amatā iesvētīja katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču? Daudzi ticīgie to nevarēja pieņemt.
Mēs esam tik šaursirdīgi. To pat nevar saukt par fundamentālismu. Tā ir aprobežotība. Mācītājs Juris Rubenis uzraksta par kristīgo meditāciju, un viņam brūk virsū. Domā, ka viņš nedrīkst meditēt, ja ir ortodoksāls luterānis.

Kāpēc cilvēkos tāda pretestība brīvībai uz Dievu?
Varbūt tāpēc, ka ilgi esam bijuši kalpi un nevaram tikt no kalpības prom. Gribam turēties pie priekšniekiem un priekšstatiem. Tajā ir arī liels egoisms un savtīgums – visu tikai sev, savai ģimenei, savai kompānijai. Tā mūžīgā konkurence.

Kad dalailama brauca uz Rīgu, gribēju noorganizēt ekumenisku tikšanos. Vērsos pie Jāņa Pujata, Jāņa Vanaga. Arhibīskaps Vanags teica: būtu ar mieru tādēļ, ka Tibetai līdzīgs liktenis Latvijai. Kardināls Pujats teica: ko tad mēs ar bezdievjiem meditēsim? Es liku priekšā ieiet Doma baznīcā un kopā vienkārši paklusēt. Par budismu gan Pujatam varētu būt taisnība. Kad Budam jautāts, vai Dievs ir, viņš atbildējis – kam ir, kam nav. Kristus līdzīgi teicis – Dievu neviens nav redzējis.

Minējāt mūžīgo konkurenci. Uz ko?
Uz Dievu. Katrs grib viņu sev, jo tad viņu citi klausīs. Daudzi ir baznīcā, lai turētu varu pār citiem ar Dieva vārdu uz lūpām. Kādreiz stājās partijā, tagad baznīcā. Krievijā daudzi čekisti un poļitruki tagad baznīcā par priesteriem kļuvuši. Svētais Serafims iecelts par raķešu patronu, jo Sarovas apgabalā, kur viņš kādreiz dzīvojis, ir militārais poligons. Nedomājiet, ka es to saceru. Tā tas notiek.

Reiz vaicāju kādam mūkam, vai ir iespējams garīgs ceļš bez priekšrakstiem un rituāliem. Viņš atbildēja: tas ir kā būt putniņam uz zara, kurš katru dienu klana galvu, uzskatīdams to par ceļu pie Dieva. Ar to viņš gribēja teikt, ka izpratne par Dievu jeb būtisko ārpus tradīcijas nav iespējama. Vai jūs piekristu?
Mūkam ir taisnība no viņa garīgās tradīcijas viedokļa, un putniņam arī taisnība. Putniņš skaisti dzied, Dievs ir viņā.

Kas ir debesu valstība?
Miers ar sevi, vienalga – vai sēdi cietumā, vai tronī. Debesu valstība nav tikai pēc nāves. Tā ir te – uz zemes. Tagad.

* Rīga, tu esi dzīvs? – A kas? – Es domāju, ka miris, guli kā nelaiķis – krievu val.

Sandrs Rīga
Dzimis 1939.gadā
Mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā
Jaunību pavadījis kā bohēmists
Strādājis par mākslinieku – noformētāju Maskavā
Studējis filozofiju Maskavā
Izveidojis ekumenisko kustību Padomju Savienībā 1971.gadā
Kopā ar domubiedriem no 1971. līdz 1984.gadam izdevis kristīgu žurnālu Priziv
Represēts, no 1984. līdz 1987.gadam
ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā Blagoveščenskā
Pēc atbrīvošanas atsācis darbu ekumeniskajā kustībā, ticies ar pasaules ekumenu līderiem, saņēmis svētību no pāvesta Jāņa Pāvila II

Stenda iekšpusē

Posted on decembris 15, 2010 by anon - Sleja

Pagājušajā nedēļā gadījās būt divās jaunās vietās. Par laimi, tā nebija ne jauna galerija, ne vīna bārs un pat ne radošā telpa vai teātris

Negaidīti paviesojos divos dzīvokļos, kas atrodas aptuveni vienā laikā celtos īres namos pāris staigājamu kvartālu attālumā viens no otra. Vienā dzīvo cilvēki, otrā plānots birojs. Uz pirmo ved dzelteni izremontēta, renovēta kāpņu telpa ar baltiem, neveramiem logiem. Otrs atrodas vienā no tām fascinējošajām Rīgas mājām, kurā ir apaļa, ovāla vai pat nieres veida kāpņu telpa. Sienām te bija nolupusi krāsa, trepes – nobružātas, faktiski neko daudz un konkrēti neatceros, jo prātā palikusi tikai sajūta. Šis bija tas gadījums, kad varēju atkal teikt – o, te izskatās kā Vīnē! Vai Ņujorkā. Varbūt arī Berlīnē. Nu, katrā ziņā ne tā kā Rīgā.

Vēlāk, sēžot siltumā un izbaudot sava auguma proporciju pret griestu augstumu, logu un durvju parametriem, apkārtējo māju jumtu līnijām, prātoju, kāpēc šis simtgadu un vēlāko laiku nekontrolētais nolupums, neparastā mēroga un konfigurācijas logi, griestu augstums un vienkārši fīlings man asociējas ar lielu, bagātu, mazliet izlutinātu, taču ļoti skaistu un kulturālu pilsētu, bet dzeltenās trepes un tikpat dzeltenais otrs dzīvoklis ar dzelteni zeltainām tapetēm, dzeltenīgi bronzīgām sienas lampām, dzeltenīgi balti marmorētām flīzēm un dzeltenīgām priedes un lakota bambusa mēbelēm formulējas īsā, bezkomentāru rezumējumā – kā pie latviešiem! Tam taču vajadzētu būt ļoti proporcionāli, smalki un dabiski baudāmam – kā pie latviešiem. Taču no tā nekas nav palicis pāri, jo pie latviešiem tagad ir pavisam citādi. Pie latviešiem iestādēs un ministrijās ir stikla galdiņi ar metāla kājām, plazmiņa, aizkariņi un ziemassvētku lampiņu trīsstūrīši. Pie latviešiem ir garie mēteļi, kādus nekur citur redzēt nevar, un ar organzas strēmelēm piesegtas noēdušās rociņas. Latviešiem vairs nepatīk klona melni pelēkais, vadmalas pelēkais, zemes brūni pelēkais, tīrais un baltais. Latvieši grib saulīti, apelsīnu krāsas siltumiņu un strūklaciņu.

Latvieši šogad atkal svin Ziemassvētkus, un, par nelaimi, man beidzot ir daži brīvi, pēc lieliem darbiem slinki vakari, kad televizorā paskatīties, kas jauns pie mums, latviešiem. Neparastā izbrīnā atklāju, ka šogad, tāpat kā citugad, pa vienai vien latvieši dedzina resnas sveces adventes vainagos, kas nolikti televīzijas ziņu un citos plašai auditorijai domātos raidījumos. Kas tieši ir adventes vainags, man gribas jautāt. Jauno latviešu svētku sezonas dekors vai kāds īpašs vēstījums, ko kanāls vai raidījuma veidotāji vēlas pateikt? Ko par to domā mans ebreju draudziņš un mana pareizticīgā vecmāmiņa? Un, galu galā, kas tas par skuju pižiku ir neticīgajam? Piedodiet, bet es to atsakos saprast, jo svētki ir tīrība, bet mēs esam netīri stila sivēni. Noķēpājušies ar dzeltenu krāsu, zelta kājiņām un grieķu kolonnām. Neprotam ne tīri un tievi paēst, ne tīri apģērbties, ne tīri runāt.

Varbūt tas notiek tādēļ, ka visu darām kā parasti? To var pat atrast dokumentos, piemēram, tikko no cepeškrāsns izmestajā konkursā par stenda dizainu Rīgas dalībai starptautiskajās konferencēs zem MEET RIGA zīmes. Tā nolikumā vairākas reizes minēts vārds «parasti» – ar domu paskaidrot, kā parasti dara. Nu, piemēram, šādi: «Stendā jāparedz vieta informācijas letēm (parasti izvietotas gar perimetru stenda atvērtajā daļā ar atbilstoša augstuma krēsliem), pārrunu galdiem ar krēsliem (parasti stenda iekšpusē) un noliktavas telpai.» Ir skaidrs, ka meklēts tiek nevis dizainers, kurš labāk zinātu, ko ar leti un krēsliem darīt, bet gan dekorators, kurš letes, ko «parasti izvietoto pa perimetru», un pārrunu galdus, kurus «parasti liek stenda iekšpusē», kaut kā nebūt noformēs – vēlams izmantojot jau visu raibi rūtaino vizuālās komunikācijas mapi. Es teiktu, jāpiedalās un jānoliek stendā stikla galdiņš ar zelta eglītes kājiņām. Virsū varētu stāvēt adventes vainags un arī Lieldienu olu groziņš. Pie sienas varētu projicēt Dziesmusvētku video, bet diskos dot līdzi Prāta vētras ierakstus. Tas «parasti» nostrādā. Priecīgus svētkus, latvieši!

Stenda iekšpusē

Posted on decembris 15, 2010 by anon - Sleja

Pagājušajā nedēļā gadījās būt divās jaunās vietās. Par laimi, tā nebija ne jauna galerija, ne vīna bārs un pat ne radošā telpa vai teātris

Ir vērts gribēt

Posted on decembris 15, 2010 by Pauls Bankovskis - Recenzija

10 grāmatas, ko būs patīkami saņemt dāvanā Ziemassvētkos

Ja par Latvijas grāmatniecības un literatūras stāvokli spriestu pēc grāmatām, kas iznāk pirms Ziemassvētkiem, varētu nonākt pie maldīga secinājuma, ka aizraujošas, izklaidējošas un pamācošas lasāmvielas netrūkst. Tā vien šķiet, ka izdevēji visu gadu ir apzināti krājuši savus labākos nodomus, lai materializētu tos tikai tagad.

1. Katram, kurš kulturāla pienākuma, ziņkārības vai patiesas aizraušanās dēļ interesējas par jaunāko latviešu oriģinālliteratūrā, ātri un kodolīgi var līdzēt gadskārtējā jaunākās īsprozas izlase Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē (apgāds Dienas Grāmata). «Viens otram līdzās izvietoti, šie stāsti saēdas kā garšvielas piparkūku mīklā, radot vienotu un pārsteidzoši saskanīgu krājumu – krājumu, ko var lasīt ar interesi un baudu, izvēloties noskaņojumam atbilstošākos stāstus un nejūtoties vainīgs, ja kāds objektīvi ļoti labs darbs vienkārši neuzrunā,» par krājumu rakstījusi kritiķe Ieva Melgalve.

2. Otrs izdevums, kas šajā ziemā uzskatāms par latviešu mūsdienu literatūras obligāto lasāmvielu, ir Osvalda Zebra debijas stāstu krājums Brīvība tīklos (Jāņa Rozes apgāds). Autoram ir 35 gadi, un daudzviet šis vecums tiek uzskatīts par robežu, kas jaunus autorus un māksliniekus šķir no vecajiem. Vēlais starts, šķiet, literatūrai nācis tikai par labu, un tapusi «ar sāpi un skumju iejūtību rakstīta dzīves proza», kuru raksturo «spoža valoda, noturīga pēcgarša», – tā grāmatu raksturojis Arvis Kolmanis.

3. Anna Auziņa dzejā nav iesācēja, un tomēr šķiet, ka viņas trešo dzejoļu krājumu Es izskatījos laimīga (Mansards) mums bijis jāgaida nedaudz par ilgu – dzejnieces pirmā grāmata tika izdota pirms 15 gadiem, otrā – pirms deviņiem. Kopš tā laika Auziņas dzejoļi pa vienam vien vai nelielām šķipsniņām bijuši izkaisīti publiskos lasījumos vai periodiskos izdevumos. Šī noteikti ir viena no iekārojamākajām šīs ziemas grāmatām.

4. Pamazām vien arī Latvijā par ierastu literatūras pavairošanas un baudīšanas formu kļūst klausāmgrāmatas. Viena no jaunākajām ir dzejnieka Knuta Skujenieka krājums Iesien baltā lakatiņā (Apostrofs). Latviešu dzejas sirmā pravieša dzejoļi gan paša autora, gan aktiera Jura Strengas balss ierakstā.

5. Ja nu kādai grāmatai šoziem ir visas izredzes kļūt par vietēja mēroga dižpārdokli, tad tas ir sadarbībā ar Guntu Strautmani tapušais kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu vēstījums Ardievu, Atlantīda! (Atēna). Pirmskara Parīze, Berlīne, vaigā skatītas filmu zvaigznes, regulāri padsmitgadīgas meitenes pārbraucieni no Rīgas uz Berlīni – tas ir tikai sākums dzīves gājumam, kas jau sen pelnījis iemūžināšanu vismaz grāmatā.

6. Par bestselleru visiem vīrišķīgajiem latviešiem varētu kļūt itāļu rakstnieka un žurnālista Roberto Saviano dokumentālais romāns Gomora (Jumava), kurā vēstīts par Neapoles mafijas Kamoras aizkulisēm. Grāmata, kas jau iznākšanas brīdī tās autoru padarīja par potenciālu nāvinieku, kļuva par pamatu kinofilmai, un nu jau pati ir kļuvusi par vēl vienu Itālijas mafijas kultūras daļu.

7. Cita temperamenta piekritējiem paredzēts kārtējais Umberto Eko opuss. Turpinot krāšņi ilustrētajās un aizraujošajās skaistuma un neglītuma vēsturei veltītajās grāmatās sākto, viņš ir sakompilējis vēl vienu. Sarakstu karuselis (Jāņa Rozes apgāds) ir bildēm bagāts ieskats cilvēku indevē klasificēt un veidot uzskaitījumus. Šo grāmatu pilnīgi droši var dāvāt arī labam draugam ministram vai deputātam.

8. Mūzikas kritiķis Klāss Vāvere nolēmis kliedēt priekšstatus par sevi kā cilvēku, kas tikai klausās mūziku, veido dažādu šūpuļdziesmu izlases, bet vaļasbrīžos lasa citu autoru sacerējumus, un vienā paņēmienā ir uzrakstījis pat divas grāmatiņas, sākot sēriju Roka faili (Mansards). Viena grāmatiņa ir veltīta bītliem, otra – grupai Pink Floyd. Ja jums šķiet, ka paši visu zināt, uzdāviniet šīs grāmatiņas mazbērniem.

9. Kā iepriecinājums meitenēm ir iznākusi Ineses Zanderes sarakstītā un Irēnas Lūses zīmētā grāmata Princešu piedzīvojumi (Liels un mazs). Tā kā pats esmu puika, neko daudz par šo grāmatu nevaru pateikt, taču man ir meita ar savu zināšanu par princesēm.

10. Klausāmgrāmatas tagad taisa ne vien sastrēgumos garlaikotiem pieaugušajiem, bet arī pieaugušo garlaikotiem bērniem. Apgāds Upe tuviem un tāliem izlaidis muzikālu pasaku grāmatu autobraukšanai draudzīgā formātā Vecīša cimdiņš. Ne vien pasakas, bet arī dziesmas. Ieraksts var kļūt par patīkamu papildinājumu jau esošajai ceļojumu fonotēkai, kur ir Gustavo jaunākais albums, Cosmos ieskaņotās pasakas un Latvijas radio teātra raidlugu zelta fonds.

Var ieiet vannā

Posted on decembris 15, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Māksliniece Katrīna Neiburga izveidojusi Latvijas Nacionālās operas jaunā iestudējuma Jevgeņijs Oņegins scenogrāfiju. Pēc intensīvā darba – īss atpūtas periods, un viņa ķersies klāt jauniem projektiem

Naktis izsmalcinātā small boutique viesnīcā Antverpenē man atmiņā atsauca Katrīnas Neiburgas scenogrāfija operai Jevgeņijs Oņegins, kas pirmizrādi piedzīvoja decembra sākumā. Vai mākslas darba salīdzinājums ar ikdienišķu privāto pieredzi ir banāls? Kā ikdienišķais, izteikts mākslas valodā, pārvēršas? Kāda ir atklātuma vērtība mākslas darbā un dzīvē?

Tincināt par to mākslinieci Katrīnu Neiburgu (32) ir interesanti, jo viņas darbos personīgā pieredze vienmēr bijusi ļoti svarīga. Video vai foto kameru plecā, Katrīna pētījusi cilvēkus. Un arī sevi pašu. Viņas slavenāko darbu – videoinstalāciju Solitude, kas ļoti personīgi runā par vientulību, mīlestību, bailēm no nāves, 2007.gadā iegādājās respektablais Somijas modernās mākslas muzejs Kiasma. Savukārt, pirms gada Katrīna kļuva par pirmo Purvīša balvas ieguvēju. Šo balvu Latvijā pasniedz reizi divos gados, 2011.gada balvai tikko nosaukti jaunie kandidāti.

Pa šo laiku Katrīnas dzīve mainījusies. Viņa nesen apprecējusies ar gleznotāju Andri Eglīti, kura izstāde Dzīves apstākļi vēl dažas dienas skatāma Galerijā 21. Laimīga, viņa atzīstas. Iesnausties laimes sajūtā Katrīna gan negrasās. «Nāve mani vienalga interesē.» Viņas mājās Antonijas ielā smaržo pēc meža zemenītēm vai varbūt sandala, meditatīvi skan pareizticīgo dziedājumi. Viņa pati – mazā, melnā kleitiņā, zeltainās zīda zeķēs. Ap kaklu vizuļo mazs rubīnsarkans kristāls – kā koncentrēšanās punkts, kā simboliska iespēja tikt Katrīnas dvēseles dzīlēs vai vismaz mazliet pietuvoties tām.

Ko domāji, šorīt mazgājoties, ēdot brokastis?
Neko tādu, liekas, nedomāju. Brokastis ēdām kopā ar Eglīti gultā. Un kaut ko pļāpājām.

Vīrs tev pienesa brokastis?
Parasti viņš, bet šoreiz es. Mums mājās pilnīgs tukšums, nezin kāpēc viss izēsts. Vienīgais, kas bija – siers, un es uzcepu siermaizes.

Mēdz domāt tā dziļāk sadzīviskās situācijās?
Domāšana man nekad neapstājas. Pat ir problēmas – nevaru atslēgt domāšanu. Tā kā tagad vairs neesmu vientuļa un man ir, ar ko dalīties, sanāk domas visu laiku verbalizēt.

Tev mākslā būtisks personīgums, caur to pēti un mēģini atklāt kopsakarības, idejas. Vai par personīgo grūtāk publiski runāt mākslas valodā, vai sadzīviski – kā intervijā par brokastīm gultā?
Man liekas, esmu cilvēks, kuram absolūti ne par ko tā īsti nav kauns. Esmu atklāta. Tā ir vienīgā pieredze, kas man ir: tas, ko es jūtu, domāju, kas ar mani notiek. Iedvesma jau pārsvarā nāk no personīgās dzīves. Man nav bail uzticēties. Kāpēc agrāk taisot dokumentālos darbus, gāju cilvēkiem ar kameru virsū un viņi bija gatavi uzreiz atklāties? Tāpēc, ka juta manu atklātumu. Tā nav izaicināšana, gaidīšana, ka tagad, redz, man kaut ko personīgu pateiks, un es to izmantošu. Ir tā, ka es parādu sevi līdz galam un otrs cilvēks tad parāda man sevi. Tas man padodas. Tas ir viens no maniem trumpjiem mākslā – atklātums.

Ko iegūst personīgais, pārvērsts mākslas valodā?
Mazā personīgā detaļa, ko izmanto mākslas darbā, iegūst vispārinājumu. Mana pieredze, piemēram, mīlestībā, ko pēc tam izmantoju kādā darbā, uzreiz iegūst vispārinājumu.

Par personisko dzīvi nestāstītu žurnāliem?
Nekad neesmu stāstījusi un nestāstīšu. Tas liekas pilnīgi nevajadzīgi. Tur nekā cita nav, kā vienkārši ikdienišķu lietu atklāšana, kas absolūti nevienam neko nedod. Tur nav nekā simboliska, nekādas jēgas. Pliks fakts, ka kāds apprecējies, vai kādam būs bērns.

No otras puses, ir jau arī uzskats, ka būtu labi neko nezināt par autoru. Tikai skatīties viņa mākslu. Iespējams, tas pat kaut ko sabojā – tiklīdz tu zini privāti kaut ko par šo cilvēku. Kaut gan interese bijusi visos laikos. Padomju laikos bija grāmatu sērija Ievērojamu cilvēku dzīve. Ar milzu interesi lasījām par Goiju, Rodēnu, Bahu. Vai tas patiešām vajadzīgs, lai viņu mākslu saprastu labāk – es, godīgi sakot, tā īsti neesmu tikusi skaidrībā.

Kas ir tā maģiskā robeža, kur cilvēka dzīve no intriģējošas, banālas personīgās pieredzes kļūst par ko vairāk, par minēto vispārinājumu?
Tās dzīves jau ir arī laika liecības.

Bet pati cilvēka dzīve taču nav banāla? Piemēram, ziņa, ka Šleseru pāris gaida ceturto bērnu, ir banāla, bet pats fakts ne. Ja tu izdomātu šo faktu izmantot mākslā, konceptualizēt, tas arī nebūtu banāli.
Nu, skaidrs – Šlesera bērns, nav banāli. Tikai – kāds man sakars ar to? Banāli ir runāt par citu privātām lietām, ar kurām personīgi nav nekāda sakara. Tādu sarunu uzturēšana ir bezjēdzīga. Tagad jau simts gadus dzīvoju bez televizora. Īstenībā arī bez preses. It sevišķi, ja ir ļoti jāstrādā, kā tikko bija, taisot scenogrāfiju operai. Biju izkritusi ārā no laika, tikai starp Operu un mājām. Mani nekas cits neinteresēja. Un man ar to pietika, jo tā ir mana dzīve. Es nedzīvoju svešu dzīvi.

Arī svešu mākslas dzīvi ne?
Varbūt par to jākaunas, bet speciāli nekad neesmu braukusi uz izstādēm. Nemeklēju inspirāciju svešā mākslā. Var būt, protams, žilbinoši notikumi mākslas dzīvē, bet bieži sanāk vilties. Savukārt, dzīvē vilties nevar.

Vai tev ir svarīgi būt pieprasītai?
Domāju, ka daudzi pieprasīti mākslinieki pasaulē cenšas atbilst konjunktūrai. Nesen bija tikšanās ar kuratori, kura atbraukusi iepazīties ar Latvijas māksliniekiem. Runājamies par manu darbu Topoloģija par cilvēku, kurš pametis dzīvokli ar visu iedzīvi. Viņu viss interesē, un kaut kā nejauši, runājot par šo darbu, pirmo reizi pateicu, ka šis cilvēks bija krievs. Viņa uzreiz – to varēja tā apspēlēt!

Jo krievi ir modē.
Teicu, tas vispār nav svarīgi! Viņa – to varēja pagriezt tā politiski, būtu cita dimensija! Es uz viņu skatos un saprotu, ka man tā dimensija vispār neinteresē un to nemaz neuzskatu par dimensiju. Svarīgi jau ir darīt to, kas tev liekas svarīgi, nevis domāt, kā labāk pārdot.

Tā jau bijis vienmēr – jo trakāks un patiesāks mākslinieks, jo vairāk uzmanības.
Traka gan neesmu, šķiet. Traka es par maz esmu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka, iespējams, neesmu nekāda māksliniece, jo – kur man tas trakums? Esmu traka uzdzīvē, dzīvē, bet pomešannaja*, kā krievi saka, nē. Man vienmēr tas praktiskais svarīgs. Man ir bērns un nevaru atļauties aizrauties ar egoismu. Esmu cilvēks ar abām kājām uz zemes, kurš gan vistu uzceps, gan organizēs. Man patīk organizēta dzīve. Ļoti svarīgas mājas. Tas jau vien kaut ko par mani pasaka. Sevišķi mūsdienās, kad jauni cilvēki braukā apkārt – viens čemodāns un tajā visas viņu mantas.

Kādu redzi savu paaudzi – trīsdesmitgadniekus?
Kopsaucēju pat grūti atrast. Viena grupa ir šie brīvie ceļotāji, kuri gatavi braukt uz jebkurieni un visur jūtas labi. Bet… kaut kāda vientulība jau tur arī ir. Lielākoties tie ir cilvēki, kuriem nav bērnu, nav ģimenes. Viņi vēl aizvien savos trīsdesmit gados ir tādi Oņegini, gatavi skriet no viena cilvēka pie otra, neapstāties tā īsti nekad, un cerēt, ka tā kaut kur aizskries. Man svarīgi būt šeit. Man Latvijā patīk. Man, piemēram, neinteresē ārzemēs tik ļoti runāties ar tiem ārzemniekiem. Mani vairāk interesē cilvēki, kuri nāk no bijušajām padomju valstīm. Patīk runāt ar cilvēkiem, ar kuriem ir kopīgs kultūras slānis, pieredze.

Ja būtu runīgāka un ieinteresētāka, droši vien man vēl labāk veiktos, braukājot pa starptautiskām izstādēm. Kaut kā negribas tāpēc vien, ka, lūk, tas ir tas kurators, kas strādā pie tāda un tāda projekta. Es kuratorus [no starptautiskās aprites] vispār nepazīstu.

Tavas mātes, rakstnieces Andras Neiburgas radošos jaunībā vienoja brīvības ideja, vēlme pārkāpt robežas. Kas vieno mūsu paaudzi?
Liekas, vienojošā pietrūkst. Lielās idejas. Padomju laikos, tieši manas mātes paaudzē, idejas lika turēties kopā, draudzēties, satikties un sarunāties daudz vairāk, nekā mēs tagad to darām. Tagad katrs ir par sevi. Nav kopējā gājiena par kaut ko. Vienīgais, par ko kopēji var gruzīties – ka viss bezjēdzīgi. Draugi ir depresīvi. Tāda paaudzei kopīga vientulības un bezjēdzīguma sajūta. Pati tajā gan nevaru tagad dalīties. Man ir labi.

Tev patīk būt tā vienkārši laimīgai?
Sākumā par to biju ļoti satraukusies. Bija pat depresīvi ieklupieni. Strādājot biju pieradusi nevienu neņemt vērā, izņemot bērnu. Ar Eglīti runājām, kā mēs strādāsim. Tu vari būt tāds laimīgs, laimīgs, dzīvoties, bet vai mums būs laiks katram sev? Vai spēsim atrauties, būt egoisti? Domāt savas domas, darīt savus darbus. Izrādās, tas viss ir iespējams.

Kamēr esi viens, iekšējā telpa sev pašam ir milzīga. Domas ir baisākas. Tu vairāk «zemi ēd». Nē, nāve mani vienalga interesē! Arī tagad, kad jūtos tik laimīga. Laime jau ietver milzīgu daļu baiļu. Jo vari laimi zaudēt. Man no mātes iedzimts, ka sanāk vienmēr iedomāties pašu sliktāko. Fantazēt, kā tas varētu būt, izplānot, kā rīkotos. Jo liekas, ka par laimi ir jāmaksā. Tā laikam kristīgā ietekme Eiropas kultūrā, iedzimtais grēks. Mums liekas, ka par visu ir jāmaksā. Tāpat vienkārši tev, nabaga cilvēkam, nekā nebūs.

Kāda nozīme tavā mākslā tam, ka esi sieviete?
Absolūti svarīga. Sievietes no vīriešiem atšķiras. Nezinu, kā ir būt māksliniekam – vīrietim. Par manu mākslu vispār nav jautājumu: ja kāds skatītos darbus, nezinot autoru, viņš uzreiz pateiktu, ka tos radījusi sieviete.

Kas tev liek tā domāt?
Atklātums. Pat, ja vīrietis ir atklāts mākslā, tas tomēr nav līdz galam viņš pats. Viņš spēj norobežoties no sevis paša, no personīgā. Un īstenībā tas ir ļoti labi, viņš vieglāk spēj aizkļūt līdz dievišķajam. Līdz vispārinājumam.

Tavu scenogrāfiju var uzlūkot kā sievišķīgu?
Scenogrāfijā gan neesmu sievišķīga. Scenogrāfijā, ko esmu taisījusi režisores Ilzes Rudzītes izrādēm [Jaunajā Rīgas teātrī], nav nekā sievišķīga. Tīrs konceptuālisms. Operā scenogrāfa darbs ir ārprātīgs. Viss ir mega milzīgs. Novest ideju no maketa līdz galam ir sarežģīti. Oņeginam video taisīju pati. Pēdējās divas nedēļas pirms pirmizrādes negulēju, biju uz izdilšanas robežas. Māte vairs nepazina, viņai likās, ka viss prieks un dzīves spars ir kaut kur vienkārši pazudis. Kad viss beidzas, tad gan ļoti patīk visu novākt – lai ir tīri, ieiet vannā. Grūtais aizskalojas prom.

Tev svarīgi, kādi režisori piedāvā sadarbību?
Scenogrāfam atrast savu režisoru ir galvenais dzīvē. Tā kā es, paldies Dievam, neesmu īsts scenogrāfs – sevi neuzskatu par tādu, varu pret šo jautājumu izturēties mierīgāk.

Kāda ir tava motivācija, piekrītot sadarboties?
Man scenogrāfija ir bēgšana no savas mākslas. Ja scenogrāfijas nebūtu, es pa pieskari ātri vien varētu aiziet. Nevar cilvēks viens pats visu laiku strādāt. Tad iegrimst apātijā, un apātija ir viena briesmīga lieta. Parasti tā uznāk, kad uztaisīts liels darbs.

Jo cilvēks vecāks, jo interese par pasauli mazinās. Interese – tas ir pats svarīgākais māksliniekam un jebkuram cilvēkam, lai viņš būtu dzīvs. Scenogrāfijas mani bieži izrauj no apātijas, jo ir uzdevums. Tev iedod literāro materiālu vai muzikālo, tu esi spiests lasīt, klausīties. Iedziļināties, interesēties.

Ir arī nenormāli forši sastrādāties ar visām tām zelta rokām, kuri Operā un teātros strādā. Kaut ko izdomā, izplāties rokām, un viņi tevi saprot. Rīgas Operas cilvēkus es mīlu. Viņi ir īsti amata meistari. Oņeginā man bija nepieciešama dēļu grīda. Bija doma drukāt uz linoleja, kas maksātu Ls 7000. Bet uzgleznoja Juris Salmanis un izmaksāja Ls 1000. Strādāja mēnesi. Uzgleznoja perfekti. Ārzemēs jau tikai modernās tehnoloģijas.

Tu izmanto daudzus mākslas medijus: instalācijas, scenogrāfiju, zīmē grāmatām. Kāpēc tas ir interesanti?
No vienas puses, mani biedē, ka izpaužos tik dažādi. Apskaužu Eglīti par to, ka viņš glezno – iet to vienu ceļu, var iedziļināties līdz smalkumam. Nesen par to runājām. Nonācām pie tā, ka tas pat varbūt ierobežo. Ja rocies visu laiku vienā, var ātri garīgi novecot. Man netraucē medijs, ar kādu strādāju. Man ir svarīgi, ko es ar to pasaku, bet, vai tas ir cirvis, vai pildspalva, man ir vienalga.

Tas brīdis starp darbiem, kad var atpūsties, paslinkot, patīk?
Tad mani pārņem bailes un izmisums. Pazūd interese par dzīvi. Ja man nav nevienas idejas, pēkšņi šķiet, ka esmu pazudusi, ka manis varbūt nemaz nav. Un bail, ka varbūt doma nekad vairs neatnāks.

Vai esi domājusi, kā vērta ir dzīve?
Nevaru pateikt, kā vērta tā ir, bet varu pateikt, kā, man liekas, ir jādzīvo – pēc sirdsapziņas likumiem. Nedrīkst būt ļaunam cilvēkam.

Kā gadījies, ka labie dzīves apstākļi tevi nav provocējuši aizmirsties un vienkārši tāpat dzīvot? Kāpēc tu patiesību meklē?
Oma saka, ka strādīgums no viņas iedzimts. Cilvēki maldīgi iedomājas, ka esmu bagāta un nav jārūpējas par sevis uzturēšanu. (Neiburgu ģimenei pieder dzimtas īpašumi Rīgā – red.) Tā nav, nopelnītā nauda ir ļoti svarīga. Protams, ja nestrādātu, šā tā ar vecāku palīdzību iztiktu. Taču dzīvi bez darba iedomāties nevaru. Tad es nevarētu būt kopā ar cilvēkiem, kuri man svarīgi, jo viņi, savukārt, nekad nebūtu kopā ar tādu, kurš tikai ņem no dzīves. Svarīgi ir dot, nevis tikai ņemt. Tāpēc man ir divas iespējas: vai nu es dzīvoju tā, kā dzīvoju, vai arī man jāmirst nost.
* Sajukusi prātā (krievu val.)

Katrīnas Neiburgas mūzika Ziemassvētkiem
Erik Satie, Jurgen Grozinger. Inside the dream. Izslēgt gaismu, ieritināties gultā un gaidīt noslēpumaino.
Hendelis. Opera Flavio (1723). Uzvilkt goda štāti, iedegt sveces un gaidīt draugus.
Arvo Pērts. Alina. Nekustoties sēdēt un skatīties vienā punktā.
A.Kotovs, S. Starostins, V.Volkovs. Dušepoļeznije pesņi na každij ģeņ. Laimes asaras garantētas, stāvi, sēdi vai guli.
Valāmas klostera mūku baznīcas dziedājumi. Mūzika, kas var palikt neizslēgta vismaz nedēļu no vietas.

Blēņu runas

Posted on decembris 8, 2010 by Pauls Bankovskis - Sleja

Pasaulē auru fotografē jau 20 gadus, Latvijā tas ir diezgan liels jaunums – pazīstams nepilnu gadu

Auru no otra fotogrāfijas gan nevar nolasīt, sensoram nepieciešams sajust rokas enerģētiskos punktus. Auras fotografēšana izmaksā no 10 līdz 20 latiem, – tā bija stāstīts žurnālā Kas jauns? par «auru fotografēšanas salonu». Šāda salona ierīkošanu atbalstījusi Saldus reģiona Nodarbinātības valsts aģentūra, un tas kļuvis par vienu no 80 projektiem, kam piešķirts 4000 latu sākumkapitāls individuālās komercdarbības sākšanai. Nav jau žēl, un, ja jau pasaulē auru kāds fotografē, lai šo prieku var izbaudīt ikviens arī Latvijā. Tomēr mulsina lielā uzmanība, ar kādu šādus un līdzīgus ezotēriskus, pārdabiskus, nepārbaudāmus vai vienkārši eksotiskus pasākumus mēdz apveltīt Latvijas preses izdevumi, televīzijas, radiostacijas un interneta portāli.

Katra gadalaiku maiņa, kas pati par sevi allaž ir laikrakstu pirmajās lappusēs un televīzijas ziņu pirmajās minūtēs atspoguļojama sensācija, sākas ar padomu prasīšanu «laika apstākļu pazinējiem» vai «dabas zīmju vērotājiem». Saprotams, tie nav meteorologi, bet gan tantes un onkuļi, kas zina, ko nozīmē, ja Mārtiņos pīles jau šļūkā pa ledu. Tas nekas, ka, piemēram, pagājušās ziemas lielo sniegu un aukstumu viņiem nebija izdevies paredzēt. Tuvosies nākamā gadalaiku maiņa, un mēs gribēsim zināt atkal.

Noslēpumainu zināšanu caurausta ir latviešu pasaule, un runa nebūt nav par Konstantīna Raudives pētījumiem, meklējot saziņas iespējas ar mirušo gariem, vai par žurnālā Mistērija lasāmām publikācijām. Runa ir par to, ko iespējams lasīt, redzēt un dzirdēt valsts lielākajos privātajos un sabiedriskajos informācijas avotos.

Pievērsiet uzmanību – pat šķietami saprātīgas, izglītotas un dažkārt pat atbildīgos amatos esošas personas kā pēc burvju mājiena var sākt mētāties ar aurām («mājai ir slikta aura», «ierēdņa vārds ir jāatbrīvo no sliktas auras», «no fotogrāfijām ar atkritumiem nāk slikta aura» u.tml.), enerģijām («augu pozitīvā enerģija», «ūdens pozitīvā enerģija», «telpas atbrīvošana no negatīvās enerģijas» u.tml.), stāstīt par netradicionālās medicīnas brīnumainajiem sasniegumiem, dalīties pārliecībā par ūdens spēju visu ko atcerēties vai pastāstīt kaut ko par hologrāfisko visumu, pieminēt dimanta ķermeņus vai vismaz tādā vai citā gadā un dažādos veidos draudošo pasaules galu.

Intereses pēc ir vērts ielūkoties citu valstu lielāko preses izdevumu saturā, paskatīties, ko rāda televīzijas kanāli, un pavērot, cik lielas drukas platības un cik raidlaika minūtes dažādiem pūšļotājiem, astrālām parādībām, gadījuma rakstura teoloģiskām interpretācijām, jā – arī horoskopiem, tiek atvēlētas citviet.

Kaut kāda grūti izprotama sabiedrības līguma rezultātā slepena un droši vien nerakstīta vienošanās Latvijā ir panākta par vismaz divām tēmām. Tās ir lidojošie šķīvīši un skaistuma konkursi (vienalga – precētu vai neprecētu vīriešu vai sieviešu, vai bērnu). Tagad jau varbūt aizmirsies, bet 90.gadu sākumā skaistumkonkursi vēl tika uzskatīti par nacionāla mēroga ziņām, taču pēc kāda laika visādu nesmukumu dēļ no TV ziņām un avīžu lappusēm tie nozuda. Un labi vien ir, neviens tāpēc neglītāks nav palicis. Laimīgā kārtā ziņās nu jau kādu laiku nav manīti arī lidojošie šķīvīši. Ja vien neskaita mākslīgo meteorītu.

Nepārprotiet, es nevēlos aizskart nevienu ticīgo un noliegt NLO, iedarbīgu homeopātisku zāļu, astrālo ķermeņu, auru un spēka dzīvnieku eksistenci. Man vienkārši trūkst zināšanu, kas ļautu ne vien ticēt, bet arī uzskatīt to par daļu no mūsu jau tā brīnumiem pilnās ikdienas. Bet, kamēr šādu zināšanu nav, varbūt par to arī nav jārunā – nu, vismaz sabiedriskajā televīzijā, radio un lielākajās avīzēs. Tā vietā varbūt jēdzīgāk būtu izdibināt, kādas īpašas un citiem, kā noprotams, nepieejamas zināšanas ir bijušas pamatā latviešu ārkārtīgi čaklajam noskaņojumam «pret ģenētiski modificētajiem kultūraugiem» (skat. http://bit.ly/regionibezgmo).

Anna, kāpēc…?

Posted on decembris 8, 2010 by anon - Recenzija

Nacionālā teātra izrāde Anna Kareņina atgādina, ka par savām izvēlēm būs jāatbild

Es piekritu izteikt savu viedokli par režisora Mihaila Gruzdova un viņa komandas darbu, apzinoties, ka man uz laiku jāaizmirst par savu attieksmi pret Ļeva Tolstoja romāna varoņiem un par šā izcilā darba ne mazāk populārajiem ekranizējumiem. Es devos uz teātri un pārdomāju, cik gan liels darbs jāiegulda izrādes tapšanā, cik trausla un emocionāli ievainojama ir aktieru garīgā pasaule, bet tajā pašā laikā, jāatzīst, neko labu no izrādes es negaidīju….

Atvērās priekškars, sākās pirmā aina, un – pārsteigums! Visu izrādes laiku es novērtēju režisora un scenogrāfa (Reinis Suhanovs) sadarbības rezultātu, tas bija kā viens vesels – uzstādījumu elegance, aktieru izvietojums telpā, butaforiju nomaiņa. Perfekts režisora ieceres realizējums. Man radās iespaids, ka, fotografējot skatu pēc skata, katrs uzņēmums būtu atsevišķs mākslas darbs ar nevainojamu kompozīciju. Aktieru kustības telpā akcentēja gaisma un skaņa.

Aktieri man nereti ir teikuši: «Uz pirmizrādi labāk nenāc, mēs vēl neesam iespēlējušies. Uztraukums, kaut kas vēl nav gatavs. Pēc piektās izrādes, tad jau var skatīties.» Šoreiz es negribētu piekrist viņu teiktajam, jo izrādes laikā dominēja aktieru profesionālā meistarība un pieredze.

Indra Roga – skaista, spēcīga personība, un to jau ar pirmajām ainām varēja sajust arī viņas atveidotajā Annā. Tādu sievieti var savaldzināt tikai īpašs vīrietis. Valša ritmā uz skatuves griezās pāri – Pēterburgas aristokrātija. Iespējams, mani samulsināja dāmu balles tērpi, jo palaidu garām emocionālo klikšķi starp Annu un Vronski (Ģirts Liuziniks).

Domīgi sekoju līdz galveno varoņu dialogiem, bet mana iztēle neviļus veidoja savas ainas: «Zālē ienāk grāfs Vronskis. Elegants, pašpārliecināts, izskatīgs krievu oficieris. Formas tērps papildina viņa aristokrātisko nevērību. Neapzināti Vronskim seko dāmu acis, jebkura no viņām justos sevišķa – tikai par vienu deju. Grāfa iznesība apliecina – aristokrātisku izturēšanos nevar iemācīties, ar to vai nu piedzimst, vai iegūst, dzīvojot noteiktos apstākļos. Viņš to izstaro, un tieši šī dabiskā elegance apkārtējiem liek viņu dēvēt par salonu lauvu. Vronskis var atļauties temeraire affaire, veltīt veca vīra jaunajai sievai vairāk uzmanības, nekā sabiedrībā pieņemts. Kurā brīdī Vronska pašpārliecība nogrima Annas neviltoti bezcerīgo acu dzīlēs?»

Īstenībā mani atsauca Annas un viņas gados vecākā vīra Alekseja Aleksandroviča dialogs. Vai tas ir Edmunda Freiberga šarms, abu aktieru lieliskā saspēle, kas lika aizmirst par blakus stāvošo Vronski ar mundieri? Neizpratnē nodomāju: «Anna, kāpēc…?» Aktieru emocionālā saskaņa, kas nav tikai spēle, apliecina, ka krievu dvēseles izjūtu gammu var realizēt arī latvieši.

Levina un Kitijas attiecības izrādē novirzītas vairāk otrajā plānā, tomēr man patika jaunās aktrises Rūtas Dišleres emocionālā daudzveidība, atklājot Kitijas sievišķīgumu un, piedodiet par apzīmējumu, «dzidrumu». Interesanta likās režisora izvēle, uzticot Levina lomu Uldim Anžem. Levins ir viens no interesantākajiem un sarežģītākajiem tēliem romānā, bet, izteikšos īsi, – es aktierim noticēju, man patika, jo Anže netēloja, viņš izdzīvoja savu lomu, liekot aizmirst stereotipu, kuru esam iztēlojušies, lasot romānu vai iepazinuši ekranizējumos. Es neiedziļināšos arī faktā, ka romānu lasījušie tieši šajās attiecībās saskata cilvēku jūtu dziļākās izpausmes un mokošo ceļu uz garīgo pilnveidošanos.

Izrādes emocionālo noskaņu papildināja Stivas (Normunds Laizāns) un Dollijas (Dita Lūriņa) saspēle. Divi profesionāļi ne tikai apliecināja meistarību, bet kārtējo reizi lika ietrīcēties teātrmīļu sirdīm (blakussēdētāju reakcija), tomēr atzīmēšu, ka Dollijas tēla vizuālais risinājums neliecināja par ģimenes situācijas finansiālo traģiskumu un izmisumu.

Patika scenogrāfija, režija, kostīmu krāsu izvēle Nikolaja Levina pēdējo dzīves brīžu ainā. «Man patīk Ivars Puga, viņš patiešām ir krievisks,» komentēja meita. Paldies Lolitai Caukai, kuras apburošā kņaziene Mjagkaja lika man atpazīt kādu reālu personu dzīvē. Arī mūsdienās izmanīga sieviete tādiem pašiem līdzekļiem pratīs realizēt godkāri, kompensējot savu izskatu un sabiedrības nevērību. Vara, tas ir spēks, kas ļauj noteikt pār citu cilvēku dzīvēm. Izrāde neatstāj vienaldzīgu, Annas Kareņinas traģēdija atgādina: «Mums būs jāpieņem savas izvēles un rīcības radītās sekas.»

Atsaldētais liberālis

Posted on decembris 8, 2010 by Nellija Ločmele - Intervija

Patriots bez pilsonības un redaktors bez avīzes – Aleksandrs Krasņitskis sapņo, kā nepieļaut Latvijas mediju pārtapšanu Austrumu tipa smadzeņu skalotājos

Skandāli ir vienīgie, kas brīvi šķērso latviešu un krievu sašķelto mediju telpu, un viens no tādiem ir laikraksta Telegraf galvenā redaktora Aleksandra Krasņitska (43) piespiedu aiziešana no amata pagājušajā nedēļā. Tā notika pēc mīklainās īpašnieku maiņas izdevniecībā, kura līdz šim izcēlās ar salīdzinošu neitralitāti un žurnālistikas kvalitāti uz politiski angažēto krievu mediju fona. Kas tālāk? Krasņitskim ir divas versijas – utopiskā un ciniskā. Intervijā piedāvāju ērtības labad runāt katram dzimtajā valodā, bet Aleksandrs turpina latviski.

Populārākais komentārs pie Telegraf ziņas par tavu atbrīvošanu vēstīja: Latvijā nav avīžu, ir tikai īpašnieku sienasavīzes vai prostituējošas lapas. Piekrīti vai oponēsi?
Manā laikā Telegraf tāds nebija. Priekšvēlēšanu kampaņā visiem iekodām. Jautājums – kā definējam brīvu avīzi. Ja preses brīvība nozīmē, ka avīzē vienā lapā var lamāt Lembergu un blakus lapā kritizēt viņa pretiniekus, tad šādas avīzes Latvijā vairs nav. Diemžēl.

Jautājums ir plašāks – ja ceturtā vara ir tik izkropļotā un bēdīgā stāvoklī kā pašlaik Latvijā, vai ir pamats uzskatīt, ka situācija atbilst failed state (caurkritusi valsts – red.) definīcijai? Manuprāt, jā.

Kas ir cēlonis? Kāpēc vairums žurnālistu nevar vai nevēlas parādīt, kas īstenībā notiek?
Ceturtā vara atražo vai mimikrē līdzi pirmajai, otrajai un trešajai varai, kur visi runā par oligarhiem un ietekmes grupām. Katrā redakcijā var sameklēt cilvēkus, kas māk un grib strādāt profesionāli, atbilstoši sirdsapziņai, bet vai nu viņi raksta par neitrālām lietām, vai ar sakostiem zobiem – šodien rakstīšu, kā vajag, bet varbūt rīt, kā gribas. Tas ir līgums ar sātanu. Baidos: ja nemainīsies kaut kas no varas un vienlaikus no sabiedrības puses, ar medijiem būs tikai sliktāk.

Kam jānotiek? Vara pati pēkšņi nemainīsies.
Utopisks scenārijs būtu liela Rietumu izdevēja ienākšana Latvijā. Krietni lielāka nekā bija Bonnier (starptautisks koncerns, agrākais a/s Diena īpašnieks – red.). Lai aizmugure ir tik spēcīga, ka tiešām prese var pildīt sargsuņa funkciju.

Valsts var palīdzēt, lai šis scenārijs īstenotos. Pieaicināt, piemēram, CNN vai The New York Times (NYT). Man nepatīk kompānijas ar valsts kapitālu, bet varu iedomāties izņēmumu – Rietumu investors nāk ar savām tehnoloģijām, ētikas standartiem, žurnālistikas skolu, naudu, un valsts no savas puses arī piedalās. Jo neredzu, ka pašreizējie sabiedriskie mediji kā LTV pēc desmit gadiem izdzīvos, konkurējot tajā pašā kabelī ar CNN, MTV un desmit Krievijas kanāliem, kuri ir simtreiz bagātāki, ražo interesantāku saturu. Jāmeklē modeļi, kā pašiem kļūt lielākiem un varenākiem. Protams, jautājums – vai tam ir sabiedrības pieprasījums? Vai liela daļa nedomā, ka viss ir kārtībā.

Tiešām utopija, zaudējumu dēļ NYT paši ir glābjami. Tu tici, ka jaudīgi Rietumu mediji Latvijas situācijā redzēs interesantu tirgu? Vai nav jārēķinās, ka mūsu mediju darījumu sastāvdaļa parasti ir ietekmes pirkšana?
Tavā jautājumā ir mazvērtības kompleksa pieskaņa. Jā, ir krīze, cilvēki brauc prom, bet agri vai vēlu Latvijā būs izaugsme. Un ietekme varētu būt daļa no darījuma, taču nevis tā, ka prese ir pelēkais kardināls, bet gan atklāts interešu pārstāvis ar skaidri definētu redakcionālo politiku. Te var būt konservatīva, ultraliberāla, nacionālistiska, krievu nacionālistiska avīze, ja tas ir skaidri deklarēts.

Vēl viena lieta, kas Latvijā nav raksturīga, – mediju sadalījums pēc šķirām tādā klasiski marksistiskā izpratnē. Kurš aizstāv vidusšķiras intereses? Visi tēmē uz kādu vispārinātu auditoriju, labākajā gadījumā segmentē reģionāli. Jāmeklē cits paņēmiens, piemēram, bagātības līmenis. Nevar būt viena avīze uzņēmuma īpašniekam un sētniekam – viņiem ir atšķirīgas intereses. Droši vien 70-80% satura šajās avīzēs varētu sakrist, jo ziņas ir ziņas, bet pārējais ir akcentu salikšana.

Ir jau laikraksti uzņēmējiem, tie cīnās ar tirāžu kritumu, un bija avīze 5 minūtes ar pievilcīgo nulles cenu, kas nu ir slēgta. Kur tad ir vidusšķira?
Visapkārt. Tie ir cilvēki, kuriem ir kur dzīvot un ko paēst, viņi neiet uz sociālajiem dienestiem pēc palīdzības.

Par kādiem medijiem viņi gatavi maksāt?
Viņus interesē apkārtējā realitāte – pilsēta, veselības sistēma, izglītība, pensiju sistēma, darba tirgus. Klasiskais modelis ASV provinciālo pilsētu avīzēm, kas raksta par dzīvi. Es papildinu – par dzīves infrastruktūru.

Vai viņi ir gatavi maksāt par avīzi? Vai saturu internetā? Nezinu. Bet pastarpināti viņi jau maksā – caur interneta provaideriem. Varbūt te ir vēl viens risinājums, piemēram, viens santīms no katra lata, ko saņem interneta provaideri, nonāk fondā, kas finansē interneta satura veidošanu. Līdzīgi kā televizoru nodoklis, ar kuru briti uztur BBC.

Es sevi sauktu par atsaldētu liberāli. Jo mazāk valsts iejaucas, jo labāk, bet mediju jomā es neredzu, kā var citādi saglabāt presi, ja nenotiek NYT atnākšanas brīnums. Varbūt valsts iesaistei nav jābūt finansiālai, bet jāveido medijiem labvēlīga vide. Jādefinē brīva prese kā stratēģiski svarīga nozare, pēc tam jārunā par īpaši labvēlīgu nodokļu klimatu, jo tas ar katru gadu kļūst sliktāks.

Kolēģi tevi raksturo kā ciniķi, tāpēc kāds ir neutopisks attīstības scenārijs?
Ciniski reālistiski – turpinās mediju aktīvu konsolidācija kaut kādās rokās. Tiek izveidota smadzeņu skalošanas mašīna. Vēl vajag divus, trīs gadus, lai šis process noslēgtos.

Baumas ir visādas, pat tādas, ka aiz visām īpašnieku maiņām stāv vieni un tie paši cilvēki. Ja tā būs… Zini romānu 31.nodaļas bojāeja? Tur visas avīzes bija koncentrētas vienās rokās, vienā preses namā ar trīsdesmit stāviem, un lielā slepenībā tika turēts 31.stāvs, kur žurnālisti ražoja avīzi vienā eksemplārā – īsto! Beigās īpašnieki izlēma uzspridzināt visu namu, lai likvidētu to 31.nodaļu.

Kas ir «vieni un tie paši cilvēki», zināmie trīs A?
Man šķiet, ka objektīvās realitātes ietvaros trīs A ir pazemināti līdz operatoru līmenim un ir pasūtījums, domāju – no Austrumiem. Izskatās, ka līdzīgs process notiek visās trīs Baltijas valstīs. Lietuvā ir Lietuvos Rytas ar Snoras bankas īpašnieku, Igaunijā baumo, ka no krievu investoru puses bijuši kontakti ar Delfi īpašnieku Luiku, arī Latvijā nemitīgi baumo par to pašu Krājbanku un Snoras.

Pat ja šie trīs A ir tikai operatori, viņiem droši vien ir garantēta iespēja aizstāvēt arī savas intereses, tas ir win-win (visi iegūst – red.) Kā bija ļoti labi redzams pēdējā vēlēšanu ciklā, stulba reklāma vairs nedarbojas, vajadzīga mediju mašīna. Efektīva. Uz to iet.

Redzi Kremļa roku?
Es saku – Krievija. Situācija nav melnbalta, ir gradācijas, sākot no tumšpelēkiem līdz gandrīz baltiem. Runājot par krievu kapitālu, diezgan daudzos gadījumos tas ir tīrs bizness. Ar medijiem ir citādi, bet maskaviešiem ir paruna – Kremlim torņu daudz. Kurš tornis varēja dot pavēli, man atbildes nav.

No Telegraf ļaudīm dzird par iepriekšējo īpašnieku, Lemberga oponentu Oļegu Stepanovu, ka tas bija labais oligarhs – finansēja attīstību, pretī neprasot neko. Vai tā bija? Kāpēc viņš nozuda?
Juridiski viņš nebija īpašnieks, bet saistīts bija. Virs manis bija šefredaktors, kaut kādas pārrunas notika, bet manā līmenī tikai loģiskas lietas, piemēram, ieteikums sekot ģenerālpokurora pārvēlēšanai, ko mēs tik un tā darītu. Runāt par cenzūru – ne. Neviena rīkojuma priekšvēlēšanu laikā nebija. Laimējās, ka piederējām oligarham, kam nav savas partijas. Kāpēc uzņēmumu pārdeva? Vasarā baumoja par pamieru tranzītbiznesa karā, acīmredzot bija citas biznesa vajadzības.

Vai tev ir skaidri Telegraf jaunie īpašnieki un viņu intereses? Varbūt redaktora maiņa, kas kaitē biznesam, ir emocionāla kļūda, par ko nenojauš īstie īpašnieki, kuri, visticamāk, saistīti ar Krājbanku un Snoras?
Nezinu, kas ir īpašnieks, bet šī ir visskaļākā versija. Neticu kļūdai – sliktajiem bajāriem un labajam caram. Ja Jeļena Breslava (publiski pieteikta kā Telegraf izdevēja konsultante, bet faktiski rīkojas kā īpašnieku pārstāve – red.) klāsta patiesās īpašnieku intereses, tad viņi saskata avīzi kā pozitīvas psihoterapijas instrumentu. Miermīlīgu, omulīgu lapeli, kura ar visiem ir draugos, un tāpēc visi nāk tajā reklamēties. Cits jautājums – vai ir lasītāji, kuri gatavi tādu avīzi pirkt, un kāda var būt ietekme bezzobainai avīzei.

Ja ķēdes otrā galā ir kapitāls no Krievijas, tad varbūt šis ir mēģinājums pārnest uz Latviju pieredzi ar Krievijas televīziju, kas ir kļuvusi pozitīvas informēšanas mašīna par valdības labajiem darbiem. Tā ir sistēmiska kļūda, kuru viņi ir pieļāvuši, domājot, ka kaut kas līdzīgs iespējams arī šeit.

Breslavas paziņojums «cenzūra pastāv vienmēr» ir vēsturisks. Tas tika īstenots?
Mikromenedžmenta līmenī cenzūras nebija, bet mēģinājumi parādīt robežas – ļoti izteikti! Pozitīvisma proklamēšana bija jau no paša sākuma. Parādīsim sabiedrībai pareizo kursu, tā teikt, ar dzelzs roku iedzīsim laimē.

Savā CV raksti, ka esi kaislīgs smēķētājs. Cik cigarešu prasīja lēmums aiziet no Telegraf?
Abas kundzes (Breslava un otra konsultante Anastasija Petere, kas ir Krišjāņa Petera sieva un neoficiāli minēta kā nākamā redaktore – red.) mani pieaicināja un pateica, ka tās dienas numurā publicētais raksts [par trešklasnieku, kurš nosaucis Rīgas mēru par muļķi un iekūlies konfliktā ar skolas vadību] nav pieņemams un es no šī brīža vairs nenodarbojos ar kārtējā numura veidošanu. Sākumā bija vārdu spēle, ka tā nav atlaišana, bet atstādināšana, taču ļoti ātri, bez nevienas cigaretes, nonācām pie secinājuma, ka tā tomēr ir atlaišana.

Kādi bija argumenti, kāpēc raksts nav pieņemams?
Nesolīds, sīkumains, nodarīja kaitējumu izdevējam. Šī ir tā sistēmiskā nesaprašanās, par kuru runāju. O.K., varbūt tas nebija gada raksts, bet sižets – pilsētas skolā administrācija atrodas konfliktā ar skolnieku, un domstarpību lauciņš ir attieksme pret pilsētas varu, no kuras skola ir atkarīga – tas ir klasisks pilsētas mēroga konflikts.

Telegraf nereti atļāvies ironisku toni, rakstot par Ušakovu. Vai nejūtat tīri cilvēcīgu prieku, ka beidzot ir krievu mērs pilsētā, kurā latvieši ir mazākumā?
Ja viņš ir mūsējais, tad no viņa jāprasa trīsreiz vairāk! Pirmās trīs dienas pēc ievēlēšanas varam papriecāties, bet tālāk ir jāstrādā. Ušakovs izdarīja daudz labu lietu, par to arī uzrakstījām, bet, ja solīja kaut ko līdz noteiktam laikam, tad jāpārbauda, vai izpildīts. Tas nav ironiskais tonis, tas ir normāls darbs.

Etniskie jautājumi ļoti šķeļ. Tu pats nesen par ministra Kristovska un ārsta Sluča sarakstes skandālu komentēji, ka Kristovskim vajadzētu nošauties. Vai redzi, kā Latvija var tikt ārā no etniskā balsojuma risēm?
Lūk, tas ir miljona dolāru vērts jautājums. Etniskais balsojums ir savstarpēja ķeršanās pie rīkles. No tā droši vien iespējams iziet, ja vairākuma partijas, tieši latviešu partijas, saņemtu dūšu un atzītu, ka krieviem arī ir likumīgas intereses un nebūt ne visi krieviski runājošie ir imigranti. Ka ļoti daudzi ir Latvijas patrioti. Ka vēlme redzēt, piemēram, ielu plāksnītes ar vēsturiskajiem nosaukumiem paralēli arī krievu valodā nav nekāds mēģinājums piešūt Latviju atpakaļ Krievijai.

Paralēli būtu jāraksta Brīvības un Ļeņina iela?
Man mīļākais stāsts ir par Maskavas forštati. Tur ir iela ar mūsdienu nosaukumu Sarkanā. Cara laikos bija Krasnaja. Nevis tāpēc, ka visas mājas no sarkaniem ķieģeļiem, bet tā pēc forštates mērogiem bija bagātnieku iela, un mājas tur bija skaistas. Ja tulkojam, tad Skaistā, nevis Sarkanā. Labi, štrunts par plāksnītēm, lūzuma punkts bija skolu reforma. Tā krieviski domājošajai publikai bija visdziļākā trauma pēdējo 20 gadu laikā, jo runa nav par mācību valodu vai reformēšanas modeli, jautājums bija dikti vienkāršs – kurš te ir saimnieks? Saimnieks gribēja parādīt pārējiem vietu, un parādīja. Uzskatu – pieprasīt, lai manu meitu par manu nodokļu naudu skolā māca dzimtajā valodā, ir pilnīgi likumīgi, kamēr es turos Satversmes robežās, un neviens jau neaicināja pie ieročiem.

Ja kāda partija spēs neuztvert šīs mazākuma (un ar katru gadu mazāka mazākuma) likumīgās intereses kā naidīgas valstij, tad varbūt etniskā balsojuma nebūs. SC mēģināja ar šo vēstījumu iet uz latviešu pusi, ka te ir kopējās intereses un ir katras grupas likumīgās intereses, kuras nav savstarpēji izslēdzošas, bet var mierīgi sadzīvot.

Par latviešu valodu ir principiāla sadursme – vai nu tā ir vienīgā valsts valoda, vai nav.
Man ir pretjautājums – vai, liekot roku uz sirds, vari piekrist, ka krievu valoda Latvijā ir svešvaloda? Krievu valodas statuss likumos vispār nav definēts, tātad tā ir svešvaloda. Vai tā ir de facto? Varam to definēt kā vēsturiskās minoritātes valodu. Latgalē ir vietas, kur nav neviena latvieša – varam definēt kā vietējās nozīmes administratīvo valodu, līdzīgi kā Igaunijā, kur konstitūcijā ir ierakstīts, ka pie noteikta minoritātes iedzīvotāju skaita apgrozībā parādās otra valoda.

Tas nozīmētu krievu valodas dominēšanu Rīgā.
Valsts valoda ir un paliek latviešu, bet nenotiktu tādas glupības, ka domes sociālās palīdzības dienests nodrukā lapiņas krieviski, bet Valsts valodas centrs viņus par to soda. Murgs! Kādā valodā pašvaldībai jāsazinās ar manu kaimiņieni, kurai ir 77 gadi un kura arī krieviski jau gandrīz vairs neko nejēdz?

Blogoji par savu «neatprečoto» pilsonības talonu – apliecinājumu, ka 1989.gadā Pilsoņu komitejā esi pieteicies uz LR pilsonību. Kam jānotiek, lai tu no nepilsoņa kļūtu par pilsoni?
Godīgi? Nezinu. Bija brīdis, kad man bija ciniskas domas par pārvietošanās brīvību, zemi piepirkt gribēju, tomēr tas nenostrādāja. Pirms tam bija dusmas un rūgtums – dodiet jelkādu starptautiski atzītu dokumentu! Vēl pirms tam bija nesapratne – kā tad tā, solīja taču! Krievu publika saskārās ar melīgiem politiķiem agrāk nekā latvieši. 1989. un 1990.gadā savās rusofonu aprindās atceros universāli dominējošu domu, ka jāaiziet no padomijas, un spožā alternatīva bija demokrātiska Latvijas Republika. Republika vēl nebija atjaunota, bet piederības sajūta jau bija.

Strādājot par redaktoru un žurnālistu, es droši vien esmu paveicis krietni vairāk nekā dažs labs pilsonis, no tā viedokļa aiziet naturalizēties būtu tīra formalitāte, bet ir kāda iekšēja barjera. Esmu papētījis, mani radinieki no XVII gadsimta ir dzīvojuši Latgalē. Man pēc tam kārtot eksāmenu, nu…

Ko tālāk darīsi profesijā? Klīda joks, ka jātaisa žurnāls Jestj jeb krievu Ir. Vai redzi biznesa nišu neatkarīgam krievu izdevumam?
Mans panākums Telegrāfā bija laime izveidot spēcīgu komandu. Redzēsim, kā tālāk. Man ir neliels saraksts ar cilvēkiem, kas varētu kļūt par mikroinvestoriem jaunā medijā.

Aleksandrs Krasņitskis
Dzimis 1967.gadā
Medijos strādā kopš 1990.gada. Gadu vadīja Telegraf, iepriekš bijis ziņu redaktors laikrakstā Bizness&Baltija, Čas, Subbota u.c., satura administrators Dialogi.lv
Starptautisku ievērību guvušas pētījumu sērijas autors laikrakstā Čas par mūsu kuģu vienību, kas zem Latvijas karoga piedalījās Otrajā pasaules karā sabiedroto pusē
Diplomēts radioelektronikas inženieris
Precējies, ir meita