Nacionālā teātra izrāde Anna Kareņina atgādina, ka par savām izvēlēm būs jāatbild
Es piekritu izteikt savu viedokli par režisora Mihaila Gruzdova un viņa komandas darbu, apzinoties, ka man uz laiku jāaizmirst par savu attieksmi pret Ļeva Tolstoja romāna varoņiem un par šā izcilā darba ne mazāk populārajiem ekranizējumiem. Es devos uz teātri un pārdomāju, cik gan liels darbs jāiegulda izrādes tapšanā, cik trausla un emocionāli ievainojama ir aktieru garīgā pasaule, bet tajā pašā laikā, jāatzīst, neko labu no izrādes es negaidīju….
Atvērās priekškars, sākās pirmā aina, un – pārsteigums! Visu izrādes laiku es novērtēju režisora un scenogrāfa (Reinis Suhanovs) sadarbības rezultātu, tas bija kā viens vesels – uzstādījumu elegance, aktieru izvietojums telpā, butaforiju nomaiņa. Perfekts režisora ieceres realizējums. Man radās iespaids, ka, fotografējot skatu pēc skata, katrs uzņēmums būtu atsevišķs mākslas darbs ar nevainojamu kompozīciju. Aktieru kustības telpā akcentēja gaisma un skaņa.
Aktieri man nereti ir teikuši: «Uz pirmizrādi labāk nenāc, mēs vēl neesam iespēlējušies. Uztraukums, kaut kas vēl nav gatavs. Pēc piektās izrādes, tad jau var skatīties.» Šoreiz es negribētu piekrist viņu teiktajam, jo izrādes laikā dominēja aktieru profesionālā meistarība un pieredze.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.